Dvēseļu putenī, Ložmetējkalnā

Pie pieminekļa kritušajiem strēlniekiem Ložmetējkalnā. 9.01.1999.

Piemiņas pasākumi aizsākās 1662. gadā celtajā Piņķu baznīcā, kur 1916. gada 17. jūlijā strēlnieku 5. Zemgales bataljona komandieris Jukums Vācietis teica savu leģendāro uzrunu strēlniekiem. Dievkalpojumu vadīja Nacionālās aizsardzības akadēmijas kapelāns Atis Vaickovskis, tajā piedalījās arī Latvijas aizsardzības ministrs Ģirts Kristovskis. Atceres brīdī baznīcas priekšā pie piemiņas akmens Jukumam Vācietim Babītes pagasta priekšsēdētājs Andrejs Ence uzsvēra latvju karavīra lielo lomu mūsu valsts vēsturē, īpaši Latvijas valstiskās neatkarības nosargāšanā. "Lai šis ir ne vien piemiņas brīdis, bet arī ticības apliecinājuma brīdis mūsu valsts nākotnei", sacīja Andrejs Ence. "Pieminot kritušos, vienosimies ticībā Latvijas nākotnei!"

No Piņķu baznīcas strēlnieku atceres svētceļojums veda uz piemiņas ansambli pie Silenieku mājām Kalnciema šosejas malā, kur zem varenā ozola saknēm guldīti 1917. gada ziemas kaujās kritušie strēlnieki. Jau 1922. gadā Latviju pārskanēja jelgavnieku ierosinājums godināt kritušos karavīrus. Nākamajā gadā darbu sāka Pētera Jurševska vadītā Silenieku strēlnieku pieminekļa komiteja, un jau 1924. gada 7. septembrī šeit, karā nodedzināto Silenieku māju vietā, pie strēlnieku brāļu kapa tika atklāts pēc Eižena Laubes meta un Jelgavas mākslinieka Kārļa Celmiņa zīmējumiem darinātais piemineklis. To atklāja pirmais Latvijas valsts prezidents Jānis Čakste, aicinot Latvijas tautu vienmēr turēt piemiņā šīs svētās vietas. Piemineklī iekalti vārdi "Caur nāves tumsu mēs sauli nesām Latvijai".

"Zemgalieši vienmēr turējuši cieņā savus kritušos varoņus," pie Silenieku pieminekļa sacīja Jelgavas Vēstures muzeja galvenais krājumu glabātājs Andris Dābons. "Es nezinu nevienu citu Latvijas novadu, kurā uzceltas tik daudzas piemiņas zīmes mūsu varoņiem."

Pie kritušo strēlnieku pieminekļa svinīgo solījumu deva Jelgavas rajona jaunsargi. Runāja Latvijas Republikas aizsardzības ministrs Ģirts Kristovskis:

"Tā ir liela veiksme jaunajai paaudzei — dot jaunsargu svinīgo solījumu šādā svētā vietā. Vietā, kur brāļu kapā guldīts tik daudz cerību, mīlestības un ticības nākotnei. Šajā īpašajā dienā, kad mēs pieminam par dzimtenes brīvību kritušos karavīrus, kuri uz mūžīgiem laikiem palika šeit, zem Silenieku ozola saknēm, es aicinu jūs, jaunsargi, un visus klātesošos savienot savās sirdīs kopā strēlnieku svēto piemiņu ar cerību gaišajai Latvijas nākotnei. Es novēlu, jaunsargi, lai pienākuma apziņa un sajūta, ka gods kalpot tēvijai, ir vienmēr ar jums. Lai šīs jūtas vienmēr mīt mūsu sirdīs!"

Pie strēlnieku pieminekļa klājās ziedi, viena pēc otras iedegās svecītes, gaismojot ātri krēslojošo janvāra dienu. Bet svētbrīža dalībnieki pa meža taku devās tālāk, uz citu, attālu brāļu kapu, kur tikai 1917. gada rudenī guldīti Ziemassvētku kaujās kritušie cīnītāji — kara mežonīgās likumsakarības visu liktenīgo 1917. gada vasaru bija liegušas kritušajiem strēlniekiem pat kapu dzimtās zemes smiltīs.

Tagad arī šeit uzstādīts piemiņas akmens. Uzstādīts 22. jūnijā — Cēsu kauju atceres dienā. Vēl viens simbolisks pavediens sasējis Ziemassvētku kauju un Latvijas brīvības cīņu epopejas.

Strēlnieku piemiņas vietu iekārtošanas entuziasts un labais gars, mežsaimnieks Voldemārs Birznieks savā uzrunā minēja šī darba iniciatoru, mežsaimnieku Leonu Vītolu, kādreizējo Latvijas mežsaimniecības ministru. "Tagad modē daudz solīt," saka Voldemārs Birznieks. "Leons Vītols ar saviem vīriem nesolīja, bet izdarīja. Pēc viņa iniciatīvas Ložmetējkalnā tika uzbūvēts arī skatu tornis."

Runāja aktrise Vera Gribača–Valtere:

"No mazām sāpēm sirds raud. No lielām sāpēm sirds top klusa. Sāpes, ko latvju tauta izjūt Tīreļpurvā, ir ļoti lielas. Tīreļpurvu mēs savā laikā vēl ar dzīvajiem latviešu strēlniekiem, esam pārstaigājuši gan vasaras svelmē, gan ziemas spelgonī, kad pār zemi griežas dvēseļu puteņi. Un to gaita nav velta. Es domāju, ka, iemūžinot kritušo strēlnieku piemiņu, mēs, dzīvie, varam ar katru gadu drošāk stāvēt uz savas tēvu zemes, kuras neatkarību izcīnīja mūsu karavīri. Dzejnieks Andrejs Eglītis vaicā: "Kur ir tas spēks, kas pacels mūs?" un pats arī atbild: "Tie esat jūs." Es ticu — šodien, atkal stāvot Tīreļpurvā pie brāļu kapiem, kur guldīti mūsu mīļo aizgājēju pīšļi, mēs varam sirdīs just paļāvību: aiz mums stāv jaunā Latvija."

Bijušais mežsaimniecības ministrs Leons Vītols atgādināja Jukuma Vācieša atzinības vārdus strēlnieku leģendārajai varonībai: "Iet gadi, un pat vārdi, kas iekalti viscietākajā granītā, var pārklāties ar aizmirstības ķērpjiem, un var pienākt diena, kad jaunā paaudze vairs nezinās par latviešu strēlniekiem. Mūsu uzdevums ir šīs atmiņas spodrināt. Tāpēc arī mēs jau divpadsmito gadu esam pulcējušies šeit, Tīreļpurvā un Ložmetējkalnā, strēlnieku Ziemassvētku kauju atceres zīmē. Franču ģenerālis Žanēns savā laikā, vaicāts, cik ir vērts latviešu strēlnieks atbildēja: "Tikpat daudz, cik ja viņš būtu no zelta." Es novēlu, lai neviens nekad nešaubītos par šiem franču ģenerāļa vārdiem."

Rīgas Ziemeļu rajona pārstāvis Dzintars Bušs savā uzrunā izteica prieku par aizsardzības ministra klātbūtni piemiņas pasākumos, novēlot, lai beidzot Daugavmalā, pie Akmens tilta tiktu uzstādīts jau sen Induļa Rankas izkaltais piemineklis latviešu strēlniekiem, kas atbrīvoja Pārdaugavu no bermontiešiem.

Kad svētceļnieki sasniedza Ložmetējkalnu, kādreizējās cīņu vietas jau bija pārklājusi tumsa. Taču pieminekļa apkaimē tumsu kliedēja rūpīgu roku priedēs kārtie gaismekļi. Pie pieminekļa stāvēja Latvijas virsnieku interešu kluba kara vēstures nodaļas vīru godasardze strēlnieku formas tērpos. Runāja Jelgavas rajona padomes priekšsēdētājs, strēlnieka dēls Daumants Olte:

"Latvijas neatkarības cīņās mūsu karavīriem lieti noderēja Ziemassvētku kaujās Tīrelī un Ložmetējkalnā gūtais rūdījums. Viens no mūsu strēlnieku leģendāro panākumu stūrakmeņiem bija arī viņu prasmīgie un uzticamie virsnieki. Viņiem bija kopēji ideāli un kopēji mērķi. Vai šodien mūsu tauta ir tikpat vienota, kādi savā laikā bija latvju strēlnieki? Diemžēl šodien mūsu tautu plosa savstarpējas ķildas. Tādēļ es gribu novēlēt, lai mūsu politisko partiju vadītāji ir gudri, lai viņi prot tautu saliedēt tāpat, kā latvju virsnieki prata saliedēt savus strēlniekus Tīreļpurvā. Es gribu aicināt arī mūsu presi nenodoties lētām sensācijām, bet izglītot tautu politiski, mudinot to uz godprātīgu darbu savas valsts neatkarības un labklājības stiprināšanai. Būsim vienoti Latvijai, kādi bija strēlnieki, un tad mums visiem veiksies!"

Skanēja salūta šāvieni, gaisā trauca signālraķetes. Karavīru dziesmu ansamblis uzsāka senās strēlnieku dziesmas. Sāka pie piemiņas akmens ar svinīgām, turpināja jau Ložmetējkalna pakājē pie ugunskuriem ar piparoti drastiskām strēlnieku un leģionāru dziesmām. "Paliec sveiks, mans mazais draugs" šeit skanēja ar savdabīgā Vorkutas vergu katorgā tapušiem vārdiem ("Paliec sveiks, mans mazais draugs, Mani tramvajs nesabrauks/ Mani sabrauks krievu tanki/ Tālā Vorkut’s nometnē...").

Jau divpadsmito gadu piedaloties Ziemassvētku kauju atceres svētceļojumā uz Ložmetējkalnu, atmiņa kā videolente izgaismoja šīs tradīcijas attīstību. 1987. gadā klāt bija tad vēl dzīvie Ziemassvētku kauju dalībnieki. Mēs visi jau dzīvojām Latvijas likteņgriežu priekšnojautās, un jaunā tradīcija — sadūšošanās un politisko pārmaiņu nesta iespēja — šo priekšnojautu vērta dziņā darboties. Līdz sarkanbaltsarkanajiem karogiem vēl bija jāgaida pāris gadu, un arī to mēs toreiz, 1987. gada janvārī, vēl nezinājām. Aizdedzinājām sarkanbaltsarkanas svecītes.

Sarunās pie Ložmetējkalna ugunskuriem atkal un atkal izskanēja rūgtā atziņa, ka daudzi mūsu atkal suverēnajā valstī vairs (varbūt vēl) nemāk skatīt savas zemes vēsturi tās lielajās kopsakarībās. Nespēj apjaust, ka aizejošajā gadsimtā, kas prasījis desmitiem tūkstošu latvju dzīvības, mūsu karavīri vienmēr, gan cara, gan sarkanās armijas vai vācu leģiona mundieros tērpti, savās sirdīs nesa dzimtenes mīlestību un alkas pēc brīvas Latvijas. Un nebija viņu vaina, ka tik reti latvju karavīriem šajā gadsimtā bijis lemts cīnīties zem sava sarkanbaltsarkanā karoga.

Jau divpadsmito gadu aprakstot Ziemassvētku kauju atceres brīžus Tīreļpurvā un Ložmetējkalnā, esmu ievērojis vienu nemainīgu patiesību: līdzās sirmgalvjiem un vīriem spēka gados šeit ir daudz jaunatnes. Jaunsargi nāk šurpu nodot svinīgo solījumu. Līdz Ložmetējkalnam atnāk skolu dziesminieki, atnāk skolu tūristi. Vecāki šurpu brauc ar bērniem. Bijusī mūsu valsts vēstniece Somijā Anna Žīgure šoreiz bija atbraukusi ar meitu un mazdēliņu. Vecākā un jaunākā paaudze šeit tiekas vienā lielā dvēseļu kopībā. Kopīgi liecot galvas Latvijas vēstures priekšā.

Atceļā no Ložmetējkalna sacēlās putenis. Sniega vērpetes triecās autobusa logā, un bija grūti pamanīt vietu, kur pirms divpadsmit gadiem vēl aizvien mundrais Jānis Luste — "Čirka", kā citi strēlnieki viņu bija iesaukuši mazā auguma dēļ, lūdza pieturēt. "Šeit ir vieta, kur mēs gaidījām komandu doties pirmajā Ziemassvētku kauju uzbrukumā," Jānis Luste toreiz kā atvainodamies skaidroja. "Apstāsimies uz brīdi un aizdegsim svecītes — lai sasildās zēnu dvēselītes."

Nu Jānis Luste jeb Čirka pats jau gadus desmit ir kopā ar saviem vecajiem cīņu biedriem. Tikai tur, Ložmetējkalnā, es uzzināju, ka jau kopš pērnā rudens mūžības ceļus staigā arī bijušais Strēlnieku muzeja direktors un strēlnieku avīzes redaktors, strēlnieka dēls, pulkvedis Vilnis Stinkulis — daudzu cienītais strēlnieku vēstures teicējs un strēlnieku piemiņas sargātājs. Noliecam galvas arī šī godavīra piemiņai.

Bet ceļš uz Ložmetējkalnu vairs neaizaugs. Nekad vairs netiks uzarts un kokiem aizstādīts. Mūsu tauta, neatkarību atguvusi, ir atkal godā pacēlusi un godā tur savu vēsturi. Savu brīvības cīnītāju piemiņu. Un skaudrie dvēseļu puteņi, kas ik ziemu kauc Tīreļa purvā, nekad vairs neļaus šo svēto no jauna atgūto mantojumu aizmirst.

Jānis Ūdris,

"LV" nozares redaktors

Foto: Andris Kļaviņš