Latvijas Republikas Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās dienesta informācija Nr.03/128-1262

Rīgā 2010.gada 23.martā

Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Tiesa) Lielā palāta 2009.gada 18.februārī pasludināja spriedumu lietā "Andrejeva pret Latviju".

Savukārt 2009.gada 24.novembrī Tiesas palāta pasludināja spriedumu lietā "Šanons pret Latviju".

Saskaņā ar Ministru kabineta 2009.gada 24.februāra sēdes protokola Nr.14 73.§ 3.punktu un Ministru kabineta 2010.gada 23.februāra sēdes protokola Nr.10 83.§ 2.punktu lūdzu publicēt Tiesas Lielās palātas sprieduma lietā "Andrejeva pret Latviju" un Tiesas palātas sprieduma lietā "Šanons pret Latviju" tulkojumus oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

MK pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās biroja vadītāja A.Rutka-Kriškalne

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas
Lielās palātas spriedums
Lietā "Andrejeva pret Latviju"¹

(Iesniegums Nr.55707/00) Strasbūrā 2009.gada 18.februārī

Šis spriedums ir galīgs, bet tajā var tikt veiktas redakcionāla rakstura izmaiņas.

Lietā Andrejeva pret Latviju,

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta šādā sastāvā:

Jean-Paul Costa, priekšsēdētājs, Christos Rozakis, Nicolas Bratza, Peer Lorenzen, Françoise Tulkens, Josep Casadevall, Ireneu Cabral Barreto, Corneliu Bîrsan, Nina Vajić, Alvina Gyulumyan, Dean Spielmann, David Thór Björgvinsson, Ján Šikuta, Ineta Ziemele, Mark Villiger, Isabelle Berro-Lefèvre, Zdravka Kalaydjieva, tiesneši, un Michael O'Boyle, Lielās palātas sekretāra vietnieks,

pēc apspriešanās 2008.gada 25.jūnijā un 2009.gada 14.janvārī, pēdējā minētajā datumā pieņem sekojošo spriedumu:

TIESVEDĪBA

1. Lietas pamatā ir iesniegums (Nr.55707/00), kas iesniegts pret Latvijas Republiku un ar kuru Latvijas "pastāvīgā iedzīvotāja nepilsone", bijusī Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (turpmāk tekstā – "PSRS") pilsone, Natālija Andrejeva (turpmāk tekstā – "iesniedzēja") vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk tekstā – "Tiesa") 2000.gada 27.februārī saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – "Konvencija") 34.pantu.

2. Tiesā iesniedzēju pārstāvēja Saeimas deputāts V.Buzajevs, Latvijas valdību (turpmāk tekstā – "valdība") Tiesā pārstāvēja tās pārstāve I.Reine.

3. Iesniedzēja apgalvoja, ka valsts institūciju atteikums piešķirt viņai valsts pensiju par bijušajā PSRS uzkrāto apdrošināšanas stāžu pirms 1991.gada, pamatojoties uz to, ka viņai nebija Latvijas pilsonības, rezultātā viņa tika pakļauta diskriminējošai attieksmei attiecībā uz savu materiālo tiesību īstenošanu. Viņa atsaucās uz Konvencijas 14.pantu saistībā ar Konvencijas 1.protokola 1.pantu. Iesniedzēja arī apgalvoja, ka viņa ir cietusi no Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpuma, jo viņai netika nodrošināta iespēja piedalīties tiesas sēdē, kurā tika izskatīta viņas kasācijas sūdzība.

4. Lieta tika nodota izskatīšanai Tiesas Trešajai nodaļai (Tiesas Reglamenta 52.punkta 1.daļa). 2006.gada 11.jūlijā šīs nodaļas palāta, sekojošo tiesnešu sastāvā: Boštjan M.Zupančič (priekšsēdētājs), Corneliu Bîrsan, Vladimiro Zagrebelsky, Alvina Gyulumyan, Egbert Myjer, David Thór Björgvinsson un Ineta Ziemele, kā arī nodaļas sekretārs Vincent Berger, atzina iesniegumu par daļēji pieņemamu izskatīšanai pēc būtības.

5. 2007.gada 11.decembrī Tiesas palāta nodeva lietas izskatīšanu Tiesas Lielajai palātai, nevienai no pusēm pret to neiebilstot (Konvencijas 30.pants un Tiesas Reglamenta 72.punkts).

6. Lielās palātas sastāvs tika noteikts saskaņā ar Konvencijas 27.panta 2. un 3.punktu, kā arī Tiesas Reglamenta 24.punktu. Tiesa arī nolēma informēt Ukrainas un Krievijas Federācijas valdības, aicinot tās iesniegt savus paskaidrojumus (Konvencijas 36.panta 2.punkts un Tiesas Reglamenta 44.punkts). Tomēr neviena no valdībām nevēlējās šīs tiesības īstenot.

7. Gan iesniedzēja, gan valdība iesniedza rakstiskus paskaidrojumus attiecībā uz lietas būtību.

8. Atklātā tiesas sēdē, kas notika Cilvēktiesību ēkā Strasbūrā 2008.gada 25.jūnijā (Tiesas Reglamenta 59.punkta 3.daļa), piedalījās:

 (a) no valdības puses

S.Kauliņa, līdzaģente,

E.Plaksins,

D.Trušinska, padomniece,

 (b) no iesniedzējas puses

V.Buzajevs, juridiskais pārstāvis,

A.Dimitrovs, padomnieks.

Tiesa uzklausīja Buzajeva kunga un Kauliņas kundzes uzrunas.

9. Attiecīgi 2008.gada 8. un 10.jūlijā iesniedzēja un valdība iesniedza Tiesā rakstiskas atbildes uz tiesas sēdes laikā uzdotajiem papildus jautājumiem. Pie tam ar 2008.gada 8.oktobra vēstuli iesniedzēja informēja Tiesu par jauniem notikumiem lietā.

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

A. Fakti, kas ir lietas pamatā

10. Iesniedzēja ir dzimusi Kazahstānā un ieradās Latvijā 1954.gadā, divpadsmit gadu vecumā, kad tā bija viena no Padomju Savienības piecpadsmit "Padomju Sociālistiskajām Republikām" (turpmāk tekstā – "PSR"). Kopš tā laika viņa pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā. 1966.gadā, pēc studiju pabeigšanas Rīgas Politehniskajā institūtā, viņa ieguva darbu Olaines (Latvija) rūpnīcas plastmasu pārstrādes laboratorijā.

11. 1973.gadā iesniedzēja tika pieņemta darbā PSRS Ķīmiskās rūpniecības ministrijas Vides aizsardzības kontroles dienesta reģionālajā nodaļā. Līdz 1981.gadam viņa bija nodarbināta ministrijas pakļautībā esošajā Kijevas ķīmiskās rūpniecības uzņēmumā, kas atradās Kijevā (Ukraina). Vēlāk viņa tika pārcelta darbā uz šī paša uzņēmuma citu apakšnodaļu, kas atradās Baltkrievijā, bet kura bija pakļauta nodaļai, kura atradās Dolgoprudnijā (Krievijā, Maskavas apgabalā). Minētais uzņēmums bija vissavienības uzņēmums un tādējādi tā darbību regulēja federālie (PSRS) likumi un tas bija pakļauts PSRS centrālajai valdībai. Iesniedzēja saņēma algu ar ikmēneša pasta pārvedumiem, attiecīgi no Kijevas un Maskavas. Neskatoties uz viņas vairākkārtēju pārcelšanu, iesniedzēja turpināja strādāt Olaines rūpnīcas telpās. Pie tam visu šo periodu viņa bija vienas un tās pašas Padomju centralizētās ķīmijas industrijas strādnieku arodbiedrības vietējās nodaļas biedre.

12. 1990.gada 4.maijā Augstākā Padome (tā laika likumdevējs) pieņēma Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarāciju. 1990.gada 21.novembrī Vides aizsardzības kontroles dienests tika likvidēts. Tā kā uzņēmums ieguva autonomiju, iesniedzēja nonāca tiešā uzņēmuma vadības pakļautībā.

13. 1991.gada augustā Latvijas neatkarība tika pilnībā atjaunota. Sekojoši 1991.gada decembrī Padomju Savienība, valsts, kuras pilsone līdz tam bija iesniedzēja, pārstāja pastāvēt. Rezultātā iesniedzēja palika bez pilsonības. Pēc 1995.gada 12.aprīļa likuma par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas un citas valsts pilsonības, iesniedzēja ieguva "pastāvīgā iedzīvotāja nepilsoņa" statusu.

14. 1993.gada septembrī iesniedzēja tika atlaista no darba darbinieku skaita samazināšanas dēļ. Nekavējoties viņa noslēdza līgumu ar citu darba devēju Rīgā, pie kura nostrādāja līdz pensijas pieprasīšanas brīdim 1997.gadā.

B. Fakti, kas attiecas uz iesniedzējas pensijas aprēķināšanu

15. 1997.gada augustā, sasniedzot 55 gadu vecumu, iesniedzēja pensionējās un lūdza Rīgas Kurzemes rajona Sociālās apdrošināšanas pārvaldi (turpmāk tekstā – "Pārvalde") aprēķināt viņas vecuma pensijas apmēru. Savā 1997.gada 21.augusta atbildē Pārvalde informēja iesniedzēju, ka saskaņā ar 1995.gada likuma "Par valsts pensijām" (turpmāk tekstā – "Pensiju likums") pārejas noteikumu 1.punktu, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta 1991.gada 1.janvārī bija Latvija, apdrošināšanas stāžā tiek ieskaitīts tikai Latvijā nostrādātais darba periods. No iesniedzējas darba grāmatiņas izrietēja, ka no 1973.gada 1.janvāra līdz 1990.gada 21.novembrim iesniedzēja bija nodarbināta Kijevā un Maskavā atrodošos uzņēmumos. Tāpēc Pārvalde aprēķināja iesniedzējas pensiju tikai par nostrādātajiem gadiem pirms un pēc minētā perioda. Rezultātā iesniedzējai tika piešķirta ikmēneša pensija 20 LVL apmērā (aptuveni 35 EUR).

16. Iesniedzēja pārsūdzēja Pārvaldes lēmumu Valsts Sociālās apdrošināšanas fonda Apdrošināšanas uzraudzības daļā (turpmāk tekstā – "Fonds"), kas savā 1997.gada 4.septembra atbildē to noraidīja. Fonds norādīja, ka no arhīva dokumentiem redzams, ka iesniedzēja nav strādājusi Olaines rūpnīcā. Tālāk Fonda administrācija norādīja:

"Tā kā Jums bija darba attiecības ar darba devēju ārpus Latvijas teritorijas, kaut arī darbu Jūs veicāt Latvijas teritorijā, šis periods nevar tikt ņemts vērā [Jūsu pensijas aprēķināšanai], jo darba devējs nav bijis nodokļu maksātājs Latvijas Republikā."

17. 1998.gada maijā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (turpmāk tekstā – "VSAA"), kura aizstāja Valsts Sociālās apdrošināšanas fondu, lūdza Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamentu (turpmāk tekstā – "Departaments") izskaidrot Pensiju likuma pārejas noteikumu 1.punkta piemērošanu iesniedzējas gadījumā. Savā 1998.gada 5.jūnija vēstulē Departaments paskaidroja, ka tā kā iesniedzēja piederēja tai personu kategorijai, uz kuru attiecās konkrētā norma, tikai Latvijas uzņēmumos nostrādātie darba periodi var tikt ņemti vērā viņas pensijas aprēķināšanai. Departaments atzīmēja, ka šis jautājums var tikt efektīvi risināts vienīgi ar divpusējiem līgumiem, kas noslēgti starp Latviju, Ukrainu un Krievijas Federāciju par savstarpēju apdrošināšanas stāža atzīšanu.

18. Iesniedzēja sekojoši griezās Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā ar sūdzību par VSAA Apdrošināšanas uzraudzības daļas amatpersonu prettiesisko rīcību. Ar 1998.gada 1.decembra spriedumu tiesa noraidīja iesniedzējas sūdzību kā nepamatotu. Iesniedzēja pārsūdzēja spriedumu Rīgas apgabaltiesā, kas ar 1999.gada 4.maija spriedumu noraidīja viņas apelācijas sūdzību. Tiesa konstatēja, ka tā kā algu iesniedzējai maksāja darba devējs, kas atradās ārpus Latvijas teritorijas, tad viņas darbs Latvijas teritorijā ir uzskatāms kā ilgstošs komandējums un nedod viņai tiesības uz valsts pensiju par minēto laika periodu. Pamatojoties uz iesniedzējas advokāta iesniegumu, Rīgas tiesas apgabala prokuratūras prokurore Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentam (turpmāk tekstā – "Senāts") iesniedza kasācijas protestu.

19. 1999.gada 9.septembrī Senāta Kanceleja informēja iesniedzēju, ka viņas lieta tiks izskatīta atklātā tiesas sēdē 1999.gada 6.oktobrī, norādot konkrētu tiesas sēdes laiku. Tomēr, tā kā lietas izskatīšana tika uzsākta pirms norādītā laika, Senāts nolēma izskatīt lietu pirms pušu ierašanās. Pēc Rīgas tiesas apgabala prokuratūras prokurores uzrunas noklausīšanās, kas bija iesniedzējas interesēs, un pēc apspriešanās uz vietas tiesas sēdē, paplašinātā septiņu tiesnešu sastāvā, Senāts noraidīja kasācijas protestu, atzīstot, ka:

"…Pamatojoties uz iesniegtajiem dokumentiem apelācijas instances tiesa konstatējusi, ka Natālija Andrejeva laika periodā no 1973.gada 2.janvāra līdz 1990.gada 21.novembrim bijusi darba attiecībās ar uzņēmumiem, kuri neatradās Latvijas teritorijā.

Līdz ar to tiesa pamatoti atzinusi, ka laika periodu, kad Natālija Andrejeva bijusi darba attiecībās ar uzņēmumiem Ukrainā un Krievijā, nevar ieskaitīt viņas apdrošināšanas stāžā.

Saskaņā ar likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 1.punktu: ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta 1991.gada 1.janvārī bija Latvija, apdrošināšanas stāžu veido Latvijā uzkrātie... periodi...

Ukrainas un Krievijas uzņēmumos nostrādāto laika periodu nevar atzīt par Latvijā uzkrātu darba periodu šī likuma izpratnē.

Saskaņā ar likuma "Par valsts pensijām" 1.pantu par sociāli apdrošinātu personu uzskatāma [persona], kura pati ir izdarījusi vai par to ir izdarītas sociālās apdrošināšanas iemaksas valsts pensiju apdrošināšanai atbilstoši likumam "Par valsts sociālo apdrošināšanu".

Pēc likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"…, visi darba ņēmēji ir pakļauti apdrošināšanai, kurus nodarbina darba devējs – iekšzemes nodokļu maksātājs.

Natālijas Andrejevas darba devēji Ukrainā un Kijevā nebija nodokļu maksātāji Latvijā. Līdz ar to nav pamats uzskatīt, ka, esot darba attiecībās ar uzņēmumiem ārpus Latvijas, Natālija Andrejeva būtu pakļauta sociālai apdrošināšanai Latvijā.

Senāts uzskata, ka 1998.gada 26.februārī Kijevā parakstītais Latvijas Republikas un Ukrainas līgums par sadarbību sociālās drošības jomā, kurš stājies spēkā 1999.gada 11.jūnijā, t.i., pēc tiesas sprieduma, nevarēja būt par pamatu, lai tiesa atzītu par nelikumīgu amatpersonu rīcību..."

20. Tā kā viņa nevarēja piedalīties tiesas sēdē, iesniedzēja lūdza Senātu atkārtoti izskatīt lietu. Savā 1999.gada 13.oktobra vēstulē Senāta priekšsēdētājs rakstiski informēja iesniedzēju, ka Civilprocesa likums neparedz atkārtotu lietas izskatīšanu kasācijas instancē. Tomēr viņš atvainojās par agrāku lietas izskatīšanas uzsākšanu un apgalvoja, ka visi kasācijas protestā minētie apstākļi tika ņemti vērā.

21. Savā 1999.gada 13.decembra vēstulē Ukrainas vēstniecība Latvijā informēja iesniedzēju, ka saskaņā ar starp abām valstīm noslēgto līgumu, kurš stājās spēkā 1999.gada 11.jūnijā, viņai bija tiesības uz pensijas pārrēķinu, ņemot vērā Ukrainas uzņēmumā nostrādāto darba periodu. Sekojoši vēstniecība aicināja iesniedzēju griezties attiecīgajā sociālās apdrošināšanas nodaļā ar lūgumu pārrēķināt viņas pensiju. Tomēr vēstniecība informēja viņu, ka pensija "attiecībā uz darba periodu Ukrainā" netiks izmaksāta "līdz brīdim, kad tiks noslēgta starpvalstu vienošanās par pensiju izmaksas kārtību".

22. 2000.gada 4.februārī VSAA informēja iesniedzēju, ka, pamatojoties uz augstāk minēto līgumu, sākot ar 1999.gada 1.novembri viņas pensija ir pārrēķināta, ņemot vērā nostrādāto darba periodu pie darba devējiem Ukrainā. Šim pārrēķinam nebija atpakaļejošs spēks. Rezultātā viņas ikmēneša pensijas apmērs, attiecīgi indeksēts, bija 30,21 LVL (aptuveni 43 EUR).

23. 2008.gada jūnijā iesniedzējas ikmēneša pensijas apmērs bija 98,35 LVL (aptuveni 140 EUR), kas sastāvēja no pensijas pamatsummas (aptuveni 125 EUR) – atbilstoši valstī noteiktajam pensijas minimālajam apmēram un piemaksas (aptuveni 15 EUR). Pensijas pamatsumma ir piesaistīta indeksācijai un tiek pārskatīta ik pēc sešiem mēnešiem, ņemot vērā inflāciju un minimālās algas apmēru.

24. Attiecīgi 2008.gada 2. un 3.oktobrī Latvijas Republikas Saeima un Krievijas Valsts Dome apstiprināja 2007.gada 18.decembrī parakstīto līgumu par sadarbību sociālās drošības jomā (skatīt 44. – 45. rindkopu zemāk). Saskaņā ar iesniedzējas iesniegtajiem aprēķiniem, ja līgums stātos spēkā un viņas apdrošināšanas stāžs "Krievijā" tiktu ņemts vērā uz šo brīdi, viņas pamatpensijas apmērs palielinātos par 15% un piemaksas apmērs par 35 %. Valdība sniedza informāciju, ka šādā gadījumā kopējais iesniedzējas ikmēneša pensijas apmērs būtu 115,48 LVL (aptuveni 164 EUR).

II. UZ LIETU ATTIECINĀMIE TIESĪBU AKTI UN PRAKSE

A. Normas, kas regulē valsts pensiju aprēķināšanu

1. Padomju likumi (pirms 1991.gada)

25. Pirms 1991.gada uz Latvijas teritorijā dzīvojošajām personām tika attiecināta tā pati sociālās drošības sistēma, kas uz pārējo PSRS iedzīvotāju daļu. Pamatā pensiju sistēma tajā laikā bija balstīta nevis uz individuālu ieguldījumu, bet gan solidaritātes principu. Visas pensijas tika maksātas no valsts kases līdzekļiem, ko veidoja daļa valsts ieņēmumu, kas tika speciāli atlikti pensiju izmaksām. Paši darba ņēmēji nebija sociālā nodokļa maksātāji, to viņu labā maksāja darba devēji. Dažādu darba devēju veiktās sociālās iemaksas ar arodbiedrību starpniecību tika iemaksātas PSRS valsts kasē, kura bija PSRS Valsts bankas pārraudzībā. Vēlāk šie līdzekļi tika sadalīti starp PSR-ām dažādiem mērķiem, tai skaitā vecumu pensiju izmaksām, un pensiju apmērs nebija tiešā mērā atkarīgs no iepriekš nomaksāto nodokļu apmēra. Tajā laikā pastāvēja arī iedzīvotāju ienākuma nodoklis, no kura daļu maksāja PSRS centralizētajām nodokļu iestādēm un atlikušo daļu attiecīgās PSR vietējām nodokļu iestādēm. Tomēr iedzīvotāju ienākuma nodokļu ieņēmumi praktiski nekad netika izmantoti pensiju izmaksām.

26. Valdība sniedza sekojošo Padomju sociālās drošības sistēmas raksturojumu, kas ņemts no 1970.gada enciklopēdiskās vārdnīcas:

"Uzņēmumu, iestāžu un organizāciju veicamās sociālās apdrošināšanas iemaksas tiek aprēķinātas ņemot par pamatu noteiktu algu fonda procentu un sadalītas dažādu arodbiedrību starpā, ņemot vērā konkrētā sektorā veiktā darba raksturu un nozīmību. Šīs iemaksas veido sociālās apdrošināšanas budžeta daļu, kurš, savukārt ir daļa no PSRS valsts budžeta. Valsts sociālās apdrošināšanas budžetu apstiprina [Vissavienības arodbiedrību Centrālā padome] un to pārrauga arodbiedrības. ... Vecuma pensijas pensionāriem, kuri turpina strādāt tāpat tiek maksātas no sociālās apdrošināšanas budžeta (tie, kas vairāk nestrādā saņem savas pensijas no valsts sociālās apdrošināšanas budžeta, kas sastāv no līdzekļiem, ko piešķir valsts un kolhozi). …"

27. Sociālo drošību regulējošie likumi pamatā ietilpst vispārējā darba tiesību jomā. Šajā jomā galvenais tiesību akts bija 1970.gada 15.jūlija likums, kurš veidoja PSRS un PSR darba tiesību pamatu. Likums gandrīz pilnībā bija inkorporēts PSR-u darba likumu kodeksos, izņemot speciālās normas, kas noteica vietējo likumdevēju pilnvaras.

28. Likuma 100.pants, kas bija iestrādāts Latvijas PSR Darba likumu kodeksa 241.pantā noteica:

"Visi strādnieki un kalpotāji ir pakļauti obligātai valsts sociālai apdrošināšanai.

Strādnieku un kalpotāju valsts sociālā apdrošināšana tiek veikta par valsts līdzekļiem. Sociālās apdrošināšana iemaksas veic uzņēmumi, iestādes un organizācijas bez jebkādiem ieturējumiem no strādnieku un kalpotāju dara algām. Uzņēmumu, iestāžu un organizāciju apdrošināšanas iemaksu neveikšana neatņem strādniekiem un kalpotājiem tiesības uz valsts sociālo apdrošināšanu."

29. 1956.gada 14.jūlija Valsts pensiju likuma attiecīgie panti noteica sekojošo:

6.pants

"Valsts nodrošina pensiju izmaksu no ikgadējiem PSRS valsts budžeta asignētajiem līdzekļiem, tai skaitā no valsts sociālās apdrošināšanas budžeta līdzekļiem, kas tiek veidots no uzņēmumu, iestāžu un organizāciju veiktajām iemaksām, neveicot jebkādus ieturējumus no darba algas."

53.pants

"Pensijas aprēķina no vidējā ikmēneša faktiskā atalgojuma. Šis atalgojums ietver visa veida darba samaksas, par kurām tiek veiktas apdrošināšanas iemaksas, izņemot atalgojumu par virsstundu darbu, darbu apvienošanu un jebkāda veida vienreizēja rakstura maksājumus.

Vidējo ikmēneša atalgojumu aprēķina par pēdējiem divpadsmit mēnešiem vai, pēc personas, kas griezusies pēc pensijas, lūguma, par jebkuriem pieciem nepārtrauktiem gadiem pēdējo desmit gadu periodā pirms pensijas pieprasīšanas.

…"

30. Attiecīgie Noteikumu par iemaksu veikšanu valsts sociālai apdrošināšanai panti, kas pieņemti ar kopēju PSRS Ministru Padomes un Vissavienības arodbiedrību Centrālās padomes 1983.gada 12.septembra dekrētu, nosaka sekojošo:

"1. Uzņēmumi, iestādes un organizācijas, kurās strādā strādnieki un kalpotāji, kā arī citu kategoriju strādnieki, kuri ir pakļauti valsts sociālai apdrošināšanai, veic sociālās apdrošināšanas iemaksas…"

"3. Uzņēmumi, iestādes un organizācijas veic apdrošināšanas iemaksas saskaņā ar PSRS Ministru Padomes noteiktajiem tarifiem…"

"5. Uzņēmumi, iestādes un organizācijas pārskaita apdrošināšanas iemaksas (pēc izdevumu, kas tiem radušies sociālās apdrošināšanas mērķiem, atrēķināšanas) uz attiecīgās nozares arodbiedrības [atvērto] sociālās apdrošināšanas tekošo kontu."

"8. Valsts sociālās apdrošināšanas līdzekļi glabājas PSRS Valsts bankas iestāžu tekošajos kontos."

31. Nodokļu ieņēmumu novirzīšana sociālās drošības budžetā netika īpašā veidā dokumentētas, izņemot vienīgi "darba grāmatiņu", kurā tika atspoguļotas attiecīgās personas profesionālā izaugsme. Neskatoties uz formālo PSR, kāda bija arī Latvija tajā laikā, budžetāro neatkarību, nav pieejami dokumenti, no kuriem varētu secināt, kāda precīzi bija tā nodokļu daļa, kas tika ieturēta no darbinieka ienākumiem un kura tika izmantota personas vecuma pensijas finansēšanai.

32. Visbeidzot, saskaņā ar 1990.gada 6.marta likuma Par PSRS īpašumu 19.panta 2.daļu, "[v]iss īpašums, kas radies vai iegūts par PSRS budžeta vai citiem līdzekļiem...vai no pakļauto uzņēmumu, iestāžu un organizāciju līdzekļiem [bija]… attiecīgi vissavienības īpašums…".

2. Latvijas Republikas Satversme

33. Attiecīgie Latvijas Republikas Satversmes panti ar 1998.gada 15.oktobra likuma grozījumiem nosaka sekojošo:

91.pants

"Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas."

109.pants

"Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos."

3. 1990.gada un 1995.gada Pensiju likumi

34. Valsts pensiju regulējošais pamatdokuments ir 1995.gada 2.novembra likums Par valsts pensijām, kas stājās spēkā 1996.gada 1.janvārī un kas aizvietoja iepriekš spēkā esošo 1990.gada likumu. Likuma 3.panta 1.punkts nosaka, ka tiesības uz valsts sociālās apdrošināšanas pensiju ir personām, kas bijušas pakļautas valsts obligātajai pensiju apdrošināšanai. Saskaņā ar likumu pensijas apmērs katrā konkrētajā gadījumā ir atkarīgs no apdrošināšanas stāža, kurā apdrošināta persona, darba devējs vai abi veica vai kurā bija jāveic apdrošināšanas iemaksas attiecīgajam sociālās apdrošināšanas veidam (9.panta 1. un 2.daļa). Apdrošināšanas stāžu apliecina Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā uzkrātie dati, kas pierāda apdrošināšanas iemaksu izdarīšanu (10.pants).

35. Jautājums par apdrošināšanas stāža atzīšanu Padomju režīma laikā (pirms 1991.gada) atrunā likuma pārejas noteikumi. Pirms 2006.gada attiecīgās pārejas noteikumu punktu daļas noteica sekojošo:

"1. Latvijas pilsoņiem, repatriantiem, viņu ģimenes locekļiem un pēcnācējiem līdz 1991.gada 1.janvārim Latvijā un ārpus Latvijas uzkrātie darba … periodi veido apdrošināšanas stāžu, kas nepieciešams valsts pensijas piešķiršanai (pārrēķināšanai), neatkarīgi no sociālās apdrošināšanas iemaksu izdarīšanas. Ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta 1991.gada 1.janvārī bija Latvija, apdrošināšanas stāžu veido Latvijā uzkrātie darba un tam pielīdzinātie periodi, kā arī ārpus Latvijas uzkrātie darbam pielīdzinātie periodi, kuri minēti šā punkta 4., 5. un 10. apakšpunktā. Līdz 1991.gada 1.janvārim … apdrošināšanas stāžu veido šādi darbam pielīdzinātie periodi:

…

4) mācību laiks augstākajās mācību iestādēs, kā arī citās mācību iestādēs pēc vidējās izglītības iegūšanas;

5) mācību laiks aspirantūras dienas nodaļā, pēcdiploma izglītības un kvalifikācijas paaugstināšanas laiks;

..

10) politiski represēto ieslodzījuma vietās, …, kā arī bēgšanā no šīm vietām pavadītais laiks trīskāršā apmērā, bet Galējos Ziemeļos un tiem pielīdzinātajos rajonos – pieckārtīgā apmērā. …"

"2.1 Šo pārejas noteikumu 1. un 2.punktā noteikto periodu aprēķināšanas, pierādīšanas un uzskaites kārtību nosaka Ministru kabinets."

"3. Izdevumi, kas saistīti ar šo pārejas noteikumu [1.punktā] minēto periodu iekļaušanu pensiju aprēķināšanā, sedzami no valsts pensiju speciālā budžeta… ."

"7. Pārejas periodā apdrošināšanas stāžu apliecinoši dokumenti ir:

1) darba grāmatiņa;

2) darba līgumu grāmatiņa;

3) dokuments, kas apliecina apdrošināšanas iemaksu izdarīšanu;

4) citi dokumenti, kas apliecina apdrošināšanas stāžu (izziņas, darba līgumi un to izpildi apliecinoši dokumenti u.c.)."

36. Lai precizētu augstāk minēto pantu piemērošanu, 2002.gada 23.aprīlī Ministru kabinets pieņēma noteikumus Nr.165 Apdrošināšanas periodu pierādīšanas, aprēķināšanas un uzskaites kārtība. Noteikumu 21.punkts nosaka, ka par "darba periodu Latvijā" uzskata darbu Latvijas teritorijā esošajās iestādēs, organizācijās, uzņēmumos vai to struktūrvienībās.

4. Satversmes tiesas 2001.gada 26.jūnija spriedums

37. 2001.gada 20.februārī divdesmit Saeimas deputāti griezās ar konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā Pensiju likuma pārejas noteikumu 1.punkta, kurš diferencē pamatojoties uz pilsonību, atzīšanai par neatbilstošu Satversmes 91. un 109.pantam, kā arī Konvencijas 14.pantam saistībā ar Konvencijas 1.protokola 1.pantu. Ar 2001.gada 26.jūnija spriedumu (lieta Nr. 2001-02-0106) Satversmes tiesa atzina, ka minētie panti nav pārkāpti. Satversmes tiesa izdarīja sekojošos secinājumus:

"…[P]ieteikuma iesniedzēja pilnvarotais pārstāvis … pauž viedokli, ka nepilsoņi pēc sava tiesiskā statusa neesot saistīti ne ar vienu citu valsti, izņemot Latviju, tādēļ nevarot … individuāli īstenot savas tiesības uz sociālo nodrošinājumu… . Bez tam pieteikuma iesniedzēja pārstāvis apgalvo, ka apstrīdētajā tiesību normā ieviestā robežšķirtne neesot pamatota ar ekonomiskiem vai sociāliem cēloņiem, kā arī šīs atšķirības nenosakot Latvijas likumos reglamentētais pilsoņu un nepilsoņu tiesiskais statuss, turklāt iepriekšminēto tēzi pamatojot fakts, ka pēc pilsonības iegūšanas naturalizācijas ceļā nepilsoņi automātiski iegūstot tiesības saņemt sociālo nodrošinājumu arī par ārpus Latvijas nostrādātajiem gadiem.

…

1. 1990.gada 4.maijā … Augstākā padome pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" (turpmāk – Deklarācija). Tās 8.punkts noteic: "Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Tas pilnā mērā attiecināms uz tiem PSRS pilsoņiem, kuri izteiks vēlēšanos dzīvot Latvijā, nepieņemot tās pilsonību."

Pusgadu pēc Deklarācijas pieņemšanas, 1990.gada 29.novembrī, … Augstākā padome pieņēma likumu "Par valsts pensijām". Tiesības uz valsts pensiju tika piešķirtas visiem Latvijas iedzīvotājiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta likuma spēkā stāšanās brīdī, tas ir, 1991.gada 1.janvārī, bija Latvijas Republika. Šis likums noteica tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā. Bija paredzēti divi valsts pensijas veidi: darba pensija (vecuma, invaliditātes, apgādnieka zaudējuma un izdienas pensija) un sociālā pensija. Tiesības uz darba pensiju bija personām, kas pakļautas Latvijas Republikas sociālajai apdrošināšanai. Personām, kurām nebija tiesību uz darba pensiju, likums garantēja sociālo pensiju. Tādējādi šā likuma izpratnē jēdzieni "valsts pensija" un "sociālais nodrošinājums vecuma gadījumā" ir identiski. Minētā likuma 44.pants noteica, ka … personām bez pilsonības, kuras ieceļojušas no citām valstīm un nav strādājušas Latvijas Republikas uzņēmumos un iestādēs, pensija piešķirama atbilstoši ar šīm valstīm noslēgtajiem līgumiem; ja šādu līgumu nav, piešķirama sociālā pensija. Tādējādi minētajām personu grupām pensija tika aprēķināta pēc vienādiem noteikumiem...

Šajā likumā noteiktā pensiju shēma bija balstīta uz .. pārdales principiem, kas neveicināja strādājošo ieinteresētību savu vecumdienu nodrošināšanā. Latvijai nostiprinot valstisko neatkarību, radās nepieciešamība izveidot jaunu, Eiropas Savienības principiem atbilstošu pensiju sistēmu.

Izvērtējusi valsts ekonomisko un demogrāfisko situāciju, pieejamos resursus un citus apstākļus, Saeima 1995.gada 2.novembrī pieņēma jaunu likumu ar tādu pašu nosaukumu ..., kurš stājās spēkā 1996.gada 1.janvārī. Likuma pārejas noteikumu 1.punkts noteic, ka ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta 1991.gada 1.janvārī bija Latvija, apdrošināšanas stāžu veido Latvijā uzkrātie darba periodi un tiem pielīdzinātie periodi. Šīm personām apdrošināšanas stāžā netiek ieskaitīti līdz 1991.gada 1.janvārim ārpus Latvijas uzkrātie darba periodi un tiem pielīdzinātie periodi...

Latvijā ieviestais pensiju sistēmas modelis saņēmis atzinīgu starptautisku novērtējumu. Pozitīvi tiek vērtēts tas, ka Latvijā radikāli mainīts klasiskais paaudžu solidaritātes princips: strādājošās paaudzes nopelnītā nauda tiek maksāta esošajiem pensionāriem, bet vienlaikus pastāv arī apdrošināšanas princips, ka katrs pats veido uzkrājumu savai pensijai. … Starptautiskie eksperti atzīst, ka ar pensiju politiku nedrīkst risināt visus sociālos jautājumus, jo jebkurš šāds solis rada tikai problēmas, kas apdraud pensiju sistēmas ilgtermiņa stabilitāti..

Ar Pensiju likuma pieņemšanu Latvijā tika ieviesti uz apdrošināšanas iemaksām balstītas valsts obligātās pensiju apdrošināšanas sistēmas principi, arī norma, ka pensijas apmērs ir atkarīgs no apdrošināšanas stāža. Apdrošināšanas stāžu veido likumā noteiktie darba periodi … neatkarīgi no personas pilsonības.

2. … Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē izvērtē katra prasījuma atbilstību [Konvencijas 1.protokola 1. pantam], nosakot kritērijus katrā lietā no jauna. Ne visas prasības ir automātiski attiecināmas uz īpašuma definīciju Konvencijas izpratnē. Lai to konstatētu, nepieciešams izvērtēt sakarību starp tiesībām uz konkrēto pensiju vai pabalstu un pienākumu maksāt nodokļus un izdarīt citas iemaksas. Tiesības vai ieinteresētība ir pienācīgi jāpierāda. Personai, kura sūdzas par iejaukšanos tās īpašuma tiesību izmantošanā, jāpierāda, ka tai minētās tiesības pieder.

Bez tam Eiropas Cilvēktiesību tiesa nošķir sistēmu, kura paredz individuālu līdzdalību iemaksu [pensiju] fondā, nosakot arī katrā atsevišķā gadījumā [no fonda] izmaksājamo summu, no sistēmas, kur saistība starp iemaksām un vēlāk saņemamo summu ir netieša. Pēdējo nevar uzskatīt par pietiekamā mērā definējamu, bet tiesībām uz īpašumu kā tādu ir jābūt definējamām….

Lai noteiktu, vai apstrīdētā tiesību norma skar tiesības uz īpašumu, jāizvērtē pensiju shēmas raksturs. Jaunā pensiju shēma ir "īpašumu" veidojoša sistēma. Tā balstās uz principu, ka dalībnieks izdarījis iemaksas noteiktos [pensiju] fondos, kuros no šīm iemaksām veidojas noteikta paja (daļa). Pie tam [šīs daļas] apmēru jebkurā brīdī var konstatēt. Šajā gadījumā personai rodas tiesības uz īpašumu Konvencijas izpratnē. Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Gaygusuz v.Austria, uz kuru atsaucas pieteikuma iesniedzējs, konstatēja saikni starp konkrēto pabalsta veidu, uz kuru prasītājam nedeva tiesības Austrijas valsts likums, un nodokļu iemaksām bezdarbnieku pabalsta fondā. Tādējādi tiesa attiecināja prasījumu uz Konvencijas 1.protokola 1.pantu…

Savukārt pensiju sistēma, kas Latvijā pastāvēja līdz 1991.gada 1.janvārim, balstījās uz solidaritātes principu, kas nosaka visas sabiedrības atbildību un neveido tiešu saikni starp iemaksu un pensijas apmēru. Ja ir spēkā solidaritātes princips, tad nevar noteikt, kāda fonda daļa konkrēti pieder katram tā dalībniekam. Tāpēc tiesības uz īpašumu, ko aizsargā Konvencijas 1.protokola 1.pants, šajā gadījumā neveidojas. Šī sistēma nepiešķir tiesības katram indivīdam prasīt identificējamu daļu, bet ļauj cerēt, ka tas saņems tādu materiālu atbalstu, kas būs atkarīgs no apstākļiem, kādi pastāvēs laikā, kad būs jāsaņem pensija. Šīs sistēmas pensijas ir pamatotas uz tā saukto kolektīvā nodrošinājuma principu, un tās nevar piešķirt, izvērtējot [katras personas] individuālo ieguldījumu. Pastāv gan tiesības uz zināmu pabalstu izmaksu, ja sistēma darbojas nepārtraukti un indivīds izpilda attiecīgus nosacījumus. Taču pat šajā gadījumā neveidojas tiesības uz noteiktu summu, jo tā ir pakļauta svārstībām, arī tiesiskam regulējumam…

Tādējādi apstrīdētā tiesību norma neskar tiesības uz īpašumu un nav pretrunā ar Konvencijas 1.protokola 1.pantu. Līdz ar to nav pamatots arī pieteikuma iesniedzēja apgalvojums, ka apstrīdētā tiesību norma ir pretrunā ar Konvencijas 14.pantu.

…

4. …Sociālās tiesības, uz kurām attiecināma apstrīdētā tiesību norma, ir specifiska cilvēktiesību joma, kura valstu konstitucionālajos likumos un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos formulēta kā vispārīgi valsts pienākumi. Regulēšanas mehānisms ir atstāts katras valsts likumdevēja ziņā. Sociālo tiesību realizācija ir atkarīga no valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem.

No Pensiju likuma spēkā stāšanās brīža ikvienam Latvijas iedzīvotājam neatkarīgi no pilsonības ir tiesības uz valsts sociālās apdrošināšanas pensiju, ja viņš ir sociāli apdrošināmā persona un ir uzkrāts nepieciešamais apdrošināšanas stāžs. Pensiju likuma pārejas noteikumu 1.punkts pašreizējā redakcijā pieņemts, lai jaunās pensiju sistēmas ietvaros noregulētu jautājumu par personas līdz 1991.gada 1.janvārim uzkrāto darba periodu ... ieskaitīšanu apdrošināšanas stāžā. Bez tam jāņem vērā, ka apstrīdētā tiesību norma attiecas tikai uz to personu loku, kurām tiesības uz valsts pensiju rodas, sākot ar 1996.gada 1.janvāri.

Ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta 1991.gada 1.janvārī bija Latvija, tāpat kā Latvijas pilsoņiem, apdrošināšanas stāžā tiek ieskaitīti līdz 1991.gada 1.janvārim Latvijas teritorijā uzkrātie darba periodi. Tādējādi Latvijas valsts ir uzņēmusies atbildību par ikviena Latvijas pastāvīgā iedzīvotāja – neatkarīgi no viņa valstiskās piederības – Latvijas teritorijā nostrādāto laiku.

Apstrīdētajā tiesību normā noteiktā atšķirīgā attieksme ir objektīvi pamatota ar Latvijas pensiju sistēmas raksturu un principiem. Tāpēc to nevar uzskatīt par diskrimināciju Satversmes izpratnē.

…

Satversmes tiesa uzskata, ka jautājums par ārvalstnieku un bezvalstnieku līdz 1991.gada 1.janvārim ārpus Latvijas teritorijas uzkrātajiem darba periodiem ir risināms starptautisku līgumu formā, ievērojot taisnīguma, samērīguma, savstarpības un citus tiesību principus.

…

Pamatots ir Saeimas viedoklis, ka Latvijas valstij nav jāuzņemas citas valsts saistības personu nodrošināšanā ar vecuma pensiju par citas valsts teritorijā nostrādāto laiku…."

5. Pensiju likums (jaunāka redakcija)

38. Ar Saeimas 2005.gada 20.oktobrī un 2008.gada 16.jūnijā izdarītajiem likuma grozījumiem, kas attiecīgi stājās spēkā 2006.gada 1.janvārī un 2008.gada 1.jūlijā, tika grozīts ievērojams Pensiju likuma pantu skaits. Attiecīgās pārejas noteikumu punktu daļas tagad nosaka sekojošo:

"1. Līdz 1990.gada 31.decembrim Latvijas pilsoņiem Latvijas teritorijā un bijušās PSRS teritorijā uzkrātie darba un tam pielīdzinātie periodi, kā arī šā punkta 10.apakšpunktā minētais ārpus Latvijas uzkrātais periods ir pielīdzināts apdrošināšanas stāžam. Ārvalstniekiem, bezvalstniekiem un Latvijas nepilsoņiem apdrošināšanas stāžam pielīdzināts Latvijas teritorijā uzkrātais darba un tam pielīdzinātais periods, kā arī bijušās PSRS teritorijā uzkrātie darbam pielīdzinātie periodi, kas norādīti šā punkta 4. un 5.apakšpunktā, un šā punkta 10.apakšpunktā minētais ārpus Latvijas uzkrātais periods. Līdz 1990.gada 31.decembrim... apdrošināšanas stāžam pielīdzināti šādi darbam pielīdzinātie periodi:

...

4) mācību laiks augstākajās mācību iestādēs, kā arī citās mācību iestādēs pēc vidējās izglītības iegūšanas, bet ne vairāk par pieciem gadiem attiecībā uz specialitātēm, kurās izglītības iegūšanai bija noteikti ne vairāk kā pieci gadi, un ne vairāk par sešiem gadiem attiecībā uz specialitātēm, kurās izglītības iegūšanai bija noteikti vairāk nekā pieci gadi;

5) mācību laiks aspirantūras dienas nodaļā, bet ne vairāk par trim gadiem, pēcdiploma izglītības un kvalifikācijas paaugstināšanas laiks;

...

10) politiski represēto ieslodzījuma vietās ... un izsūtījumā, kā arī bēgšanā no šīm vietām pavadītais laiks trīskāršā apmērā, bet Galējos Ziemeļos un tiem pielīdzinātajos rajonos — pieckārtīgā apmērā. ..."

"45. Grozījumi šā likuma pārejas noteikumu 1.punkta ievaddaļā, kas nosaka līdz 1990.gada 31.decembrim apdrošināšanas stāžā ieskaitāmos darba un tam pielīdzināmos periodus, stājas spēkā 2007.gada 1.janvārī."

Pārejas noteikumu 2.punkta 1., 3. un 7.daļa netika grozītas (skatīt 35.rindkopu augstāk).

B. Civilprocesu regulējošās normas un normas, kas attiecas uz prokurora darbību

39. Minētajā laika posmā administratīvo procesu regulēja bijušā Latvijas Civilprocesa kodeksa 22. līdz 25.nodaļa, kas uz laiku palika spēkā pēc jaunā Civilprocesa likuma spēkā stāšanās. Agrākā kodeksa attiecīgās normas noteica sekojošo:

239.⁴ pants

"Lietas sakarā ar sūdzībām par valsts pārvaldes vai pašvaldību institūciju vai amatpersonu rīcību, ar kuru aizskartas fizisko vai juridisko personu tiesības, tiesa izskata, obligāti piedaloties prokuroram."

40. Jaunā Civilprocesa likuma, kurš stājās spēkā 1999.gada 1.martā, attiecīgie panti nosaka sekojošo:

90.pants

"(1) Prokurors ir tiesīgs piedalīties lietas izskatīšanā, ja viņš ir cēlis prasību, iesniedzis pieteikumu vai viņa piedalīšanās ir obligāta.

...

(3) Prokurora piedalīšanās lietas izskatīšanā ir obligāta, ja tas ir noteikts likumā vai to par nepieciešamu atzinusi tiesa.

(4) Prokuroram, kurš piedalās lietas izskatīšanā, ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, pieteikt noraidījumus, iesniegt pierādījumus, piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā, pieteikt lūgumus, dot atzinumu jautājumos, kas radušies lietas iztiesāšanas gaitā un par lietas būtību kopumā, iesniegt protestu par tiesas spriedumu vai lēmumu, saņemt sprieduma, lēmuma norakstu vai cita lietā esoša dokumenta norakstu, kā arī izpildīt citas likumā noteiktās procesuālās darbības.

...

(6) Prokurora atteikšanās no prasības vai pieteikuma, ko viņš iesniedzis tiesā, neatņem personai, kuras interešu aizstāvēšanai prokurors iesniedzis prasību vai pieteikumu, tiesības prasīt, lai tiesa izskata lietu pēc būtības."

471.pants

"(1) Pēc senatora ziņojuma tiesa noklausās pušu vai to pārstāvju paskaidrojumus. Tiesa var iepriekš noteikt laiku paskaidrojumu sniegšanai, taču abām pusēm tas piešķirams vienāds.

(2) Pirmais runā lietas dalībnieks, kas iesniedzis kasācijas sūdzību, vai prokurors, ja viņš iesniedzis protestu...

(3) Senatori var uzdot lietas dalībniekiem jautājumus.

(4) Katrai pusei ir tiesības uz vienu repliku.

(5) Ja prokurors piedalās lietā, kurā nav iesniegts kasācijas protests, viņš dod atzinumu pēc pušu paskaidrojumiem un replikām."

41. 1994.gada 19.maija Prokuratūras likuma attiecīgie panti nosaka sekojošo:

1.pants

"(1) Prokuratūra ir tiesu varas institūcija, kas patstāvīgi veic uzraudzību pār likumības ievērošanu šajā likumā noteiktās kompetences ietvaros."

2. pants

"Prokuratūra:

…

6) likumā noteiktajā kārtībā aizsargā personu un valsts tiesības un likumīgās intereses;

7) likumā noteiktajos gadījumos iesniedz prasības pieteikumu vai iesniegumu tiesā;

8) likumā noteiktajos gadījumos piedalās lietu izskatīšanā tiesā."

III. STARPTAUTISKIE LĪGUMI SOCIĀLĀS DROŠĪBAS JOMĀ

42. Vērā ņemamā apdrošināšanas stāža savstarpēju atzīšanu pensiju aprēķināšanai paredz līgumi par sadarbību sociālās drošības jomā, kurus Latvija ir noslēgusi ar Lietuvu (spēkā no 1996.gada 31.janvāra), Igauniju (spēkā no 1997.gada 29.janvāra), Ukrainu (spēkā no 1999.gada 11.jūnija), Somiju (spēkā no 2000.gada 1.jūnija) un Kanādu (spēkā no 2006.gada 1.novembra). Līdzīgs līgums ar Nīderlandi (spēkā no 2005.gada 1.jūnija) aizliedz jebkādu diskrimināciju, pamatojoties uz personas dzīvesvietu. Visbeidzot 2008.gada 12.jūnijā Latvijas Saeima pirmajā lasījumā apstiprināja likumprojektu attiecībā uz līdzīgu līgumu ar Baltkrieviju.

43. Līgums ar Ukrainu paredz savstarpēju uzkrātā apdrošināšanas stāža atzīšanu saskaņā ar attiecīgajiem abu pušu tiesību aktiem (līguma 16.panta 1.daļa). Attiecībā uz laika periodu pirms 1991.gada 1.janvāra pensiju aprēķināšanai abas puses ņem vērā apdrošināšanas stāžu vienas vai abu pušu teritorijā, neatkarīgi no tā, vai attiecīgajā teritorijā ir veiktas iemaksas (tā paša panta 3.daļa).

44. Līgums par sadarbību sociālās drošības jomā starp Latviju un Krievijas Federāciju tika parakstīts 2007.gada 18.decembrī. Latvijas Saeima to apstiprināja ar 2008.gada 2.oktobra likumu. Nākošajā dienā, 3.oktobrī, to apstiprināja Valsts Dome (Krievijas Parlamenta apakšpalāta) un 15.oktobrī Federācijas Padome (augšējā palāta). Līguma 3.pants to īpaši paplašina, attiecinot uz Latvijas "nepilsoņiem". 10.panta 1.daļa nosaka, ka aprēķinot vecuma pensiju, katrai pusei jāņem vērā konkrētās personas uzkrātais apdrošināšanas stāžs abās valstīs. 4.panta 2.daļa paredz izņēmumu attiecībā uz līgumā noteikto vienlīdzības principu starp abu valstu pilsoņiem un rezidentiem, nosakot, ka tas neattiecas uz speciālajām normām par Latvijas pilsoņu apdrošināšanas stāža pirms 1991.gada aprēķināšanu.

45. Līguma 25.pants sadala vecuma pensiju finansiālo nastu abu valstu starpā gadījumos, kad attiecīgai personai pienākas šāda pensija pēc līguma spēkā stāšanās. Pensiju par apdrošināšanas stāžu, kas uzkrāts pirms 1991.gada 1.janvāra piešķir tā valsts, kuras rezidents pensijas pieprasīšanas brīdī ir pensijas saņēmējs. Savukārt attiecībā uz apdrošināšanas stāžu pēc augstāk minētā datuma, katra līgumslēdzējpuse ir apņēmusies maksāt par nostrādāto laiku tās teritorijā. 26.pants nosaka, ka pensija, kas ir piešķirta pirms līguma spēkā stāšanās var tikt pārrēķināta uz pensijas saņēmēja īpaši izteikta lūguma pamata; tomēr pārrēķināšana nevar tikt veikta līdz brīdim, kad līgums stājies spēkā.

JURIDISKAIS ASPEKTS

I. VALDĪBAS SĀKOTNĒJIE IEBILDUMI

A. Iesniedzējas "cietušās" statuss

46. 2006.gada 20.oktobrī palātā iesniegtajos valdības apsvērumos attiecībā uz lietas būtību, valdība cēla iebildumu attiecībā uz iesnieguma nepieņemamību izskatīšanai pēc būtības, apgalvojot, ka iesniedzēja ir daļēji zaudējusi savu "cietušās" statusu Konvencijas 34.panta izpratnē. Šajā sakarā valdība atzīmēja, ka 2000.gada februārī VSAA pārrēķināja iesniedzējas pensiju, ņemot vērā Ukrainas uzņēmumos nostrādāto darba periodu. Sekojoši iesniedzējas sūdzībai par Konvencijas 1.protokola 1.panta pārkāpumu attiecībā uz laika periodu no 1973. līdz 1981.gadam vairs nav pamata.

47. Valdība šo pašu argumentu atkārtoja tiesvedības laikā Lielajā palātā. Valdība uzsvēra, ka kopš 2000.gada februāra iesniedzēja saņem par 28,67 LVL (aptuveni 40,80 EUR) vairāk nekā iepriekš. Valdība arī atzīmēja, ka iesniedzējas ikmēneša pensija ir pārrēķināta no tā brīža uz priekšu (ex nunc), nevis ar atpakaļejošu spēku (ex tunc). Citiem vārdiem sakot, tikai no 2000.gada viņa sāka saņemt konkrētu summu, kas atbilda viņas "Ukrainas" karjerai, un nekādas summas netika izmaksātas ar atpakaļejošu spēku. Tomēr valdība apgalvoja, ka šī nostāja atbilda 1969.gada Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 28.pantam, kurš nosaka vispārējo principu, ka starptautiskajiem līgumiem nav atpakaļejoša spēka "[j]a vien no līguma neizriet savādāk vai tas ir citādāk noteikts", kas nav šis gadījums. Jebkurā gadījumā valdība apgalvoja, ka starpība starp pensijas apmēru, ko iesniedzēja saņem šobrīd un ko viņa būtu saņēmusi, ja viņas pensijas apmērs tiktu pārrēķināts ar atpakaļejošu spēku, bija minimāls un nevarēja radīt viņai "pārmērīgu finansiālo slogu".

48. Iesniedzēja atzina, ka pēc līguma ar Ukrainu noslēgšanas, viņas pensijas apmērs tika pārrēķināts un nedaudz palielināts. Tomēr līgumā nebija nosacījuma, kas atļautu "Ukrainas" pensijas daļu pārrēķināt ar atpakaļejošu spēku. Tas pats ir attiecināms arī uz citiem sociālās drošības līgumiem, tai skaitā uz līgumu ar Krievijas Federāciju, kurš tikko kā ir apstiprināts un drīzumā stāsies spēkā.

49. Tiesa uzsver, ka saskaņā ar Tiesas Reglamenta 55.punktu "[j]jebkurš arguments attiecībā uz sūdzības nepieņemamību, ciktāl to atļauj tā raksturs un apstākļi, atbildētājai valstij ir jāizvirza tās rakstiskajos vai mutiskajos apsvērumos attiecībā uz iesnieguma pieņemamību". Šajā lietā tā atzīmē, ka iesniedzējas pensija tika pārrēķināta 2000.gadā. Līdz ar to nekas neaizkavēja valdību izvirzīt šo argumentu pieņemamības stadijā. To neizdarot, valdībai nav atļauts uz to atsaukties. Ņemot vērā minētos apsvērumus un atzīstot, ka valdības izvirzītais arguments ir izvērtējams saistībā ar Konvencijas 41.pantu (skatīt 104.rindkopu zemāk), Tiesa šo iebildumu nevar pieņemt.

50. Turklāt Tiesa ņem vērā līguma par sadarbību sociālās drošības jomā starp Krievijas Federāciju un Latviju neseno apstiprināšanu abu iesaistīto valstu parlamentos (skatīt 44. un 45.rindkopu augstāk). Tomēr, neatkarīgi no tā, kādu labumu iesniedzēja var iegūt no šī līguma pēc tā stāšanās spēkā, Tiesa ņem vērā, ka situācija, par kuru sūdzas iesniedzēja, paliek nemainīga uz doto brīdi. Līdz ar to tai nav pamata uzskatīt, ka ir ticis ietekmēts iesniedzējas "cietušās" statuss Konvencijas 34.panta izpratnē.

B. Attiecībā uz atbildētājas valsts jurisdikciju saskaņā ar Konvencijas 1.pantu

51. Atbildot uz Lielās palātas uzdotajiem jautājumiem, valdība argumentēja, ka, ciktāl iesniegums attiecās uz Konvencijas 14.pantu saistībā ar Konvencijas 1.protokola 1.pantu, tas ir ārpus Latvijas "jurisdikcijas", tādējādi aicinot Tiesu noraidīt iesniegumu. Valdība atsaucās uz Konvencijas 1.pantu, kas nosaka:

"Augstās Līgumslēdzējas Puses nodrošina ikvienam, kas atrodas to jurisdikcijā, šīs Konvencijas I sadaļā minētās tiesības un brīvības."

52. Šajā sakarā valdība minēja divus argumentus. Pirmkārt, vispārīgi ņemot, atbildība par situāciju, par kuru sūdzas iesniedzēja, ir attiecināma nevis uz vienu valsti, bet gan divām dažādām valstīm – Padomju Savienību un Latvijas Republiku. Saskaņā ar valdības teikto Baltijas valstu inkorporēšana PSRS 1940.gadā notika pretrunā ar starptautiskajām tiesībām, no kā izriet, ka šīs valstis nekādā ziņā nav uzskatāmas par bijušās Padomju Savienības tiesību un pienākumu pārmantotājām. Sekojoši, pat ja iesniedzējai bija zināmas cerības saņemt pensijas daļu par bijušās Padomju Savienības teritorijā uzkrāto apdrošināšanas stāžu, šādas cerības bija pamatotas tikai attiecībā uz vienu valsti – PSRS – un nevarēja pastāvēt un nepastāvēja attiecībā uz Latviju. Tieši pretēji, "pastāvošā prakse" rādīja, ka tā bija drīzāk Krievijas Federācija, kas bija valsts, kura bija beigusi pastāvēt, pēctece, gan nacionālajā, gan starptautiskajā līmenī.

53. Otrkārt, attiecībā uz konkrēto iesniedzējas situāciju, valdība atzīmēja, ka pārstrādes uzņēmumam, kurā iesniedzēja strādāja, nebija savs juridiskais statuss, ka Latvijas PSR vietējās institūcijas neīstenoja minētā uzņēmuma darbības vai iesniedzējas profesionālo attiecību efektīvu pārraudzību, ka šīs darba attiecības regulēja citu PSR likmi, ka iesniedzējas alga tika maksāta ar pasta pārvedumiem un, visbeidzot, ka viņas darba devēji neveica viņas labā iemaksas Latvijas PSR vai Latvijas Republikas budžetā. Tieši pretēji, iesniedzējas darba devējs bija izveidots saskaņā ar Padomju federālajiem likumiem un maksāja par viņu sociālo nodokli PSRS Valsts kasei ar centralizētās Padomju ķīmiskās rūpniecības strādnieku arodbiedrības starpniecību. Tādējādi valdība secināja, ka, tā kā iesniedzēja bija strādājusi uzņēmumos, kuri atradās Ukrainā un Krievijā, viņa bija ārpus Latvijas jurisdikcijas un viņas darbs Latvijas teritorijā ir drīzāk uzskatāms par komandējumu. Īsumā, Latvijai nav jāuzņemas citas valsts atbildība un nav jāmaksā pensijas par periodu, kurā pensiju saņēmēji ir bijuši nodarbināti šajā valstī. Ja iesniedzēja vēlējās pieprasīt pensiju, viņai tas bija drīzāk jāprasa Krievijas un Ukrainas valsts institūcijām.

54. Iesniedzēja apgalvoja, ka argumentam, ka Latvija nav bijušās PSRS pēctece, nebija būtiskas nozīmes šajā lietā. Šādu argumentu var izmantot tikai, lai pamatotu pilnīgu atteikumu ņemt vērā Padomju laikā uzkrāto apdrošināšanas stāžu. Tomēr viņa nekad nav apgalvojusi, ka ir tikušas pārkāptas vienīgi viņas Konvencijas 1.protokola 1.pantā garantētās materiālās tiesības. Viņas sūdzība attiecas uz atšķirīgo attieksmi, ko aizliedz Konvencijas 14.pants. Ja attiecīgā valsts, neskatoties uz visu, nolēma maksāt vecuma pensijas par ārpus tās nacionālās teritorijas uzkrāto apdrošināšanas stāžu, tas ir jādara bez jebkādas diskriminācijas. Tas būtu loģiski, jo ratificējot Konvenciju Latvija ir uzņēmusies nodrošināt ikvienai personai, kas ir tās jurisdikcijā, Konvencijas I sadaļā minētās tiesības un brīvības. Līdz ar to Latvijai ir jāuzņemas pilna atbildība.

55. Līdzīgi kā ar iepriekšējo iebildumu, Tiesa uzskata, ka šis pieņemamības arguments ir iesniegts novēloti (skatīt 49.rindkopu augstāk). Pat pieņemot, ka šis nav tas gadījums, tas ir jebkurā gadījumā noraidāms sekojošo apsvērumu dēļ.

56. Tiesa atkārto, ka "jurisdikcijas" jēdziens Konvencijas 1.panta izpratnē atspoguļo šī jēdziena nozīmi starptautiskajās publiskajās tiesībās un ir cieši saistīts ar attiecīgās valsts starptautisko atbildību (skatīt Lielās palātas spriedumu lietā Ilaşcu un Citi pret Moldovu un Krieviju, iesniegums Nr.48787/99, 312.rindkopa, ECHR 2004-VII). Šāda atbildība var rasties visu valsts institūciju darbības rezultātā, neskatoties uz to, vai tās pieder likumdevējam, izpildvarai vai tiesu varai (skatīt 1981.gada 13.augusta spriedumu lietā Young, James un Webster pret Apvienoto Karalisti, 49.rindkopa, A sērija, Nr.44 un Lielās palātas spriedumu lietā Wille pret Lihtenšteinu, iesniegums Nr.28396/95, 46.rindkopa, ECHR 1999-VII). Turklāt fakts, ka faktiskā vai tiesiskā situācija, par kuru sūdzas iesniedzēja, ir daļēji attiecināma uz citu valsti, pats par sevi nav izšķirošais atbildētājas valsts "jurisdikcijas" noteikšanai. Valdības izvirzītais arguments pielīdzina jautājuma, vai indivīds ir līgumslēdzējas valsts "jurisdikcijā", jautājumam, vai indivīds ir uzskatāms par tādu, kas cietis, valstij pārkāpjot Konvencijā garantētās tiesības. Tomēr šie ir atsevišķi un nodalāmi pieņemamības kritēriji (skatīt Lielās palātas lēmumu lietā Banković un Citi pret Beļģiju un Citiem, iesniegums Nr.52207/99, ECHR 2001-XII).

57. Šajā lietā Tiesa atzīmē, ka iesniedzēja sūdzējās par Latvijas valsts institūciju – VSAA – pret viņu vērsto darbību, atsakot viņai daļu materiālo labumu, kurus viņa sagaidīja saņemt saskaņā ar Latvijas Saeimas pieņemto likumu. Šajā sakarā iesniedzējas uzsāktais strīds tika izskatīts triju līmeņu Latvijas tiesās, kas lietā pieņēma saistošu lēmumu. Pēc Tiesas ieskatiem ar to pietiek, lai attaisnotu secinājumu, ka šīs lietas kontekstā iesniedzēja ir atbildētājas valsts "jurisdikcijā" un ka valdības arguments ir noraidāms (skatīt Lielās palātas spriedumu lietā Markovic un Citi pret Itāliju, iesniegums Nr. 1398/03, 54.–56.rindkopa, ECHR 2006-XIV).

Neskatoties uz to, Tiesa atzīmē, ka augstāk izklāstītie pušu argumenti ir cieši saistīti ar sūdzības par Konvencijas 14.panta pārkāpumu būtību. Tāpēc Tiesa ņems tos vērā, nosakot, vai ir noticis šī panta pārkāpums.

II. KONVENCIJAS 14.PANTA IESPĒJAMAIS PĀRKĀPUMS SAISTĪBĀ AR KONVENCIJAS 1.PROTOKOLA 1.PANTU

58. Iesniedzēja sūdzējās, ka Pensiju likuma pārejas noteikumu 1.punkta piemērošana viņas gadījumā, kas veidoja atšķirīgu attieksmi uz pilsonības pamata starp vecuma pensiju saņēmējiem, radīja diskrimināciju, ko aizliedz Konvencijas 14.pants attiecībā uz viņas īpašuma tiesību īstenošanu saskaņā ar Konvencijas 1.protokola 1.pantu. Šo pantu attiecīgās daļas nosaka sekojošo:

Konvencijas 14. pants

"Šajā Konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana ir nodrošināma bez jebkādas diskriminācijas, neatkarīgi no ... valstiskās vai sociālās izcelsmes, piederības kādai nacionālajai minoritāti, ...dzimšanas vai jebkura cita stāvokļa."

1.protokola 1.pants

"1.Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.

Iepriekšminētie noteikumi neierobežo valsts tiesības pieņemt likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu samaksu."

A. Pušu argumenti

1. Iesniedzēja

59. Iesniedzēja iesākumā atkārtoja savus argumentus attiecībā uz Latvijas atbildību Konvencijas 1.panta izpratnē (skatīt 54.rindkopu augstāk). Tā viņa apstrīdēja apgalvojumu, ka šajā lietā atbildība ir jāuzņemas Krievijai un Ukrainai. Viņa tālāk uzsvēra, ka Krievija nekad nav vienpusēji maksājusi viņai pensiju vai atzinusi savas saistības to darīt. Jebkurā gadījumā pirms 1991.gada Latvija, Krievija un Ukraina bija vienas un tās pašas valsts, Padomju Savienības daļa, un nodokļi, kas tika maksāti par katru strādājošo nebija piesaistīti konkrētai PSRS teritoriālajai vienībai. Sekojoši iesniedzēja apstrīdēja jebkāda teritoriālā kritērija piemērošanu attiecībā uz to laika periodu.

60. Iesniedzēja atzina, ka Padomju laikā sociālās apdrošināšanas sistēma bija balstīta uz solidaritātes principu, nevis individuāliem ieguldījumiem. Tomēr jāņem vērā attiecīgie Tiesas spriedumi, un iesniedzēja šajā sakarā īpaši atsaucās uz lietu Stec un Citi pret Apvienoto Karalisti (Lielās palātas lēmums, iesniegumi Nr.65731/01 un 65900/01, ECHR 2005-X), ka šim faktam nebija būtiskas nozīmes. Pie tam tādu labumu izslēgšana, kuri tiek finansēti no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem ignorētu faktu, ka daudzi saņēmēji šīs sistēmas ietvaros deva ieguldījumu tās veidošanai, maksājot nodokļus. Īsumā, neskatoties uz to, vai attiecīgais pabalsts bija balstīts uz iemaksām vai ne, Konvencijas 1.protokola 1.pants bija piemērojams bez atšķirības.

61. Iesniedzēja tālāk uzsvēra, ka viņa bija ieradusies Latvijā divpadsmit gadu vecumā un šeit pavadījusi visu savu profesionālo dzīvi, un ka darbs Padomju laikā bija saistīts ar Latvijas vides aizsardzību. Tomēr vecuma pensijas apmērs, ko viņa saņēma, bija ievērojami mazāks par to, ko saņemtu Latvijas pilsonis tādā pašā situācijā. Pilsonība tāpēc bija vienīgais kritērijs, uz kura šī atšķirība tika balstīta, kam nebija objektīva un saprātīga attaisnojuma. Pirmkārt, iesniedzēja uzsvēra, ka viņas agrākie darba devēji maksāja par viņu sociālo nodokli Padomju nodokļu iestādēm uz tā paša pamata kā par tām personām, kuras pēc 1991.gada tika atzītas par Latvijas pilsoņiem. Ja Padomju Savienība nebūtu sabrukusi, viņa saņemtu, tieši tāpat kā šīs personas, ikmēneša pensiju 97,50 Padomju rubļu apmērā, kas tiktu maksāta no PSRS centrālā budžeta. Otrkārt, viņa uzsvēra, ka atšķirīgā attieksme, par kuru viņa sūdzējās, nepastāvēja pirms 1996.gada 1.janvāra. To ieviesa tikai ar 1995.gada Pensiju likumu un iemesli izmaiņām šajā likumā netika minēti, pat Saeimas deputāti, kas šos grozījumus piedāvāja, tos nesniedza.

62. Treškārt, iesniedzēja apgalvoja, ka Senāta sniegtā augstāk minētā likuma interpretācija, kā rezultātā tika uzskatīts, ka viņa nav strādājusi "Latvijā" septiņpadsmit gadu garumā, bija acīmredzami nepieņemams. Pirms 2002.gada Pensiju likumā nebija dota "Latvijā uzkrātā darba perioda" definīcija. Sociālie dienesti nolēma to interpretēt ierobežojoši un Senāta tiesneši šo patvarīgo interpretāciju bija apstiprinājuši. Iesniedzēja uzsvēra, ka laika periodā no 1966. līdz 1991.gadam nemainījās ne viņas darba vieta, ne veiktā darba raksturs, pat ne arodbiedrība, kuras biedre viņa bija.

63. Pastāvot šiem apstākļiem, iesniedzēja apgalvoja, ka Latvijas valsts institūciju radītā atšķirīgā attieksme veidoja diskrimināciju, ko aizliedz Konvencijas 14.pants. Tas viņai ir radījis ievērojamus zaudējumus, jo viņa kā "pastāvīgā iedzīvotāja nepilsone" nesaņēma pensiju par septiņpadsmit nostrādātajiem gadiem. Šajā sakarā iesniedzēja atzīmēja, ka viņas vecuma pensija bija vienīgais drošais viņas ienākumu avots. Jāatzīst, ka viņa saņēma arī ārstēšanās pabalstu un mājokļa pabalstu, bet viņa nevarēja brīvi izlemt, kā šos pabalstus izmantot un tie nosedza tika nenozīmīgu viņas izdevumu daļu.

64. Iesniedzēja atzina, ka saskaņā ar šobrīd spēkā esošo Pilsonības likumu viņai varēja pieteikties naturalizācijai un, ja viņa kļūtu par Latvijas pilsoni, tad viņa saņemtu pensiju par visiem nostrādātajiem gadiem. Tomēr, pēc viņas domām, naturalizācijas noteikumi Latvijā bija pārāk stingri, īpaši attiecībā uz vecākām personām, un tos jau ir vairākkārt kritizējuši Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja un Cilvēktiesību komisārs. Jebkurā gadījumā fakts, ka iesniedzēja bija brīvi izvēlējusies neiegūt Latvijas pilsonību nebija izšķirošais šajā lietā, kaut arī "pastāvīgā iedzīvotāja nepilsoņa" statuss nebija īpašs Latvijas pilsonības paveids, no šī statusa izrietošās tiesības un pienākumi apliecināja tiesiskās saiknes pastāvēšanu starp šīm personām un Latvijas valsti.

65. Visbeidzot iesniedzēju nepārliecināja valdības arguments, ka pirms 1991.gada uzkrātā apdrošināšanas stāža atzīšana ir jautājums, kas jārisina ar starptautisko līgumu sociālās drošības jomā palīdzību. Pat ja līgums ar Krievijas Federāciju, kurš tiek apspriests starpvaldību sarunās jau ilgāk nekā desmit gadus, stātos spēkā, galu galā Latvijai būtu jāmaksā attiecīgā pensijas daļa. Viņa tālāk atkārtoja, ka nebija tiesiskā pamata, lai Krievija un Ukraina viņai piešķirtu pensiju, jo visu savu profesionālo dzīvi viņa ir pavadījusi Latvijas teritorijā.

2. Valdība

66. Valdība apgalvoja, ka Konvencijas 1.protokola 1.pants nebija piemērojams attiecībā uz pensijas aprēķinu par laika periodu pirms 1991.gada. Šajā sakarā valdība atsaucās un apstiprināja Satversmes tiesas 2001.gada 26.jūnija spriedumā (skatīt 37.rindkopu augstāk) minētos iemeslus. Valdība uzsvēra nepieciešamību skaidri nošķirt vecuma pensiju sistēmu, kas pastāvēja pirms 1991.gada 1.janvāra un sistēmu, kas tika izveidota pēc šī datuma. Pašreizējā pensiju sistēma ir balstīta uz ieguldījumu principa, kas atspoguļo individuālās iemaksas. Tādējādi katras personas ieguldījums veido pensiju fonda atsevišķu daļu un jebkurā brīdī var noteikt šīs daļas precīzu apmēru. Tāpēc visiem ieguldījumiem ir pietiekoši taustāmas tiesības uz to daļu pensiju fondā, lai tie veidotu "īpašumu" Konvencijas 1.protokola 1.panta izpratnē.

67. Savukārt iepriekš spēkā esošā sistēma bija balstīta nevis uz individuālu ieguldījumu, bet solidaritātes principu, kas nosaka visas sabiedrības atbildību un neveido tiešu saikni starp darba devēja veiktajām iemaksām un saņemamo pensijas apmēru. Tāpēc valdība apstrīdēja, ka iesniedzējai bija "pamatotas izredzes", kas radītu īpašuma tiesības Konvencijas 1.protokola 1.panta izpratnē. Saskaņā ar iepriekš pastāvošo sistēmu indivīdiem nebija tiesības prasīt precīzu, identificējamu vecuma pensijas apmēru. Viņiem tikai bija nenoteiktas cerības, ka valsts viņiem piešķirs kaut kādu summu, atkarībā no tās budžeta iespējām. Pie tam, pat ja šajā sakarā pastāvēja kādas izredzes, tās bija pamatotas tikai attiecībā uz vienu vienīgu valsti – PSRS, kas bija beigusi pastāvēt un kuras pēctece Latvija nebija. Sekojoši iesniedzējas prasība šajā lietā nebija pietiekami taustāma, lai veidotu "īpašumu" Konvencijas 1.protokola 1.panta izpratnē. Tāpēc šis pants nav piemērojams attiecībā uz aprēķinātās vecuma pensija daļu par darbu pirms 1991.gada, un sekojoši arī Konvencijas 14.pants nav piemērojams.

68. Valdība apstiprināja, ka lietā Koua Poirrez pret Franciju (iesniegums Nr.40892/98, ECHR 2003-X) Tiesa atteicās diferencēt starp tādiem labklājības pabalstiem, kas bija balstīti uz ieguldījumiem, un tādiem, kas nebija, atzīstot, ka Konvencijas 1.protokola 1.pants ir piemērojams arī uz pēdējiem minētajiem un, sekojoši, ka lietā ir noticis Konvencijas 14.panta pārkāpums. Tomēr pēc valdības teiktā bija būtiska atšķirība starp šo lietu un Koua Poirrez lietu. Pirmkārt, iesniedzējas šajā lietā pieprasītā valsts pensija nav uzskatāma par "ārkārtas palīdzību", jo tā nav uzskatāma par vienīgo viņas ienākumu avotu. Otrkārt, Koua Poirrez kungam vienkārši tika atteikts pabalsts, ko viņš mēģināja saņemt, kamēr Andrejeva saņēma noteiktu vecuma pensijas apmēru.

69. Valdība atzīmēja, ka Senāts savā 1999.gada 6.oktobra spriedumā bija apstiprinājis, ka darbs uzņēmumā ārpus Latvijas teritorijas, fiziski atrodoties Latvijā, nav uzskatāms par "darbu Latvijas teritorijā" Pensiju likuma pārejas noteikumu 1.punkta izpratnē. Pēc valdības teiktā šāda interpretācija bija pilnīgi pieņemama, ņemot vērā, ka minētajā laika periodā iesniedzējas darba attiecības neregulēja Latvijas PSR likumi. Valdība uzsvēra, ka minētais pants bija balstīts uz teritoriālā principa. Sekojoši vissavienības uzņēmumos, "kuri bija Latvijas PSR teritoriālajā jurisdikcijā" nostrādātais darba periods šobrīd tiek ņemts vērā pensiju aprēķināšanā. 2002.gada 23.aprīļa noteikumi (Nr.165 – skatīt 36.rindkopu augstāk) tikai vēlreiz apstiprināja līdz tam izveidojušos praksi šī panta interpretēšanā. Vēl jo vairāk, savā 2006.gada 11.jūlija pieņemamības lēmumā šajā lietā Tiesa pati bija pateikusi, ka "[t]iesu veiktā Pensiju likuma interpretācija šajā lietā nav uzskatāma par acīmredzami patvaļīgu vai nepamatotu". Sekojoši tiesiskuma prasība tika ievērota iesniedzējas lietā.

70. Pat pieņemot, ka Konvencijas 14.pants bija piemērojams šajā lietā, valdība bija pārliecināta, ka atšķirīgā attieksme, par kuru sūdzējās iesniedzēja, bija valstij piederošās plašās rīcības brīvības robežās, nosakot savu sociālo politiku. Valdība apgalvoja, ka Tiesai ir jāņem vērā lietas īpašie apstākļi, kas bija saistīti ar Latvijas neatkarības atjaunošanas procesu, procesu, kas ietvēra arī sociālās politikas reformu. Latvijas valsts amatpersonām bija jāizveido jaunas sociālās labklājības sistēmas pamats, tai skaitā vecuma apdrošināšanas sistēma, un jānosaka limits izdevumiem, ko varēja atļauties Latvijas budžets attiecībā uz bijušās PSRS sociālās labklājības maksājumiem. Šajā sakarā valdība atsaucās uz Satversmes tiesas secinājumu, ka saskaņā ar vispārējām starptautisko tiesību normām par valsts pēctecību, Latvija ir uzņēmusies saistības par jebkura tās pastāvīgā iedzīvotāja Latvijas teritorijā uzkrāto apdrošināšanas stāžu, neatkarīgi no personas pilsonības.

71. Kas attiecas uz citur uzkrāto apdrošināšanas stāžu, valdība apgalvoja, ka Latvijai nebija pienākums uzņemties saistības arī attiecībā uz to. Ja, neskatoties ne uz ko, valsts bija nolēmusi uzņemties šīs papildus saistības attiecībā uz saviem pilsoņiem, šādu lēmumu nevar uzskatīt par tādu, kas būtu pretrunā Konvencijas 14.pantam. Ņemot vērā finansiālo nastu, ko tas uzliek Latvijai, un tās nacionālā budžeta ierobežoto kapacitāti, tas nebija nesamērīgi uzņemties pilnas saistības par pensijām tikai attiecībā uz saviem pilsoņiem. Tomēr kaut arī iesniedzējai nebija tiesības saņemt pensiju par "Krievijas" un "Ukrainas" uzņēmumos nostrādāto darba periodu, viņa saņēma virkni sociālās labklājības pabalstu, kuri viņai kompensēja šo neērtību un uzlaboja viņas dzīves apstākļus. Īsumā, valdība apgalvoja, ka Latvijas valsts amatpersonas bija līdzsvarojušas sabiedrības intereses un iesniedzējas privātās intereses un tādējādi attiecība starp izmantotajiem līdzekļiem un sasniedzamo mērķi bija samērīga.

72. Papildus valdība uzsvēra, ka, pretēji Koua Poirrez, kuram bija atteikta Francijas pilsonība, iesniedzēja varēja naturalizēties un iegūt Latvijas pilsonību jebkurā brīdī. Ja viņa to būtu darījusi, strīds šajā lietā tiktu nekavējoties atrisināts viņas pensijas pārrēķināšanas rezultātā. Viņas pensija tiktu pārrēķināta uz priekšu (ex nunc), bet tas nekādā gadījumā nav pretrunā Konvencijai, kura neuzliek tās dalībvalstīm par pienākumu garantēt tiesības ar atpakaļejošu spēku. Tā valdība apgalvoja, ka situācija, par kuru sūdzas iesniedzēja, ir lielā mērā pašas iesniedzējas vaina, kura bija atteikusies naturalizēties, neskatoties uz to, ka viņai šādas tiesības bija kopš 1998.gada. Jo ātrāk viņa to izdarītu, jo ātrāk viņa saņemtu prasītās pensijas daļu.

73. Visbeidzot valdība apgalvoja, ka jautājums par ārpus Latvijas teritorijas uzkrātā apdrošināšanas stāža atzīšanu ir jārisina ar starpvalstu līgumu sociālās drošības jomā palīdzību. Valdība uzsvēra, ka šādi līgumi jau ir noslēgti ar vairākām valstīm un ka līdzīgs līgums ar Krievijas Federāciju ir nesen apstiprināts abu valstu parlamentos. Saskaņā ar valdības iesniegtajiem statistikas datiem, ja līgums stātos spēkā 2009.gada 1.janvārī, tad tas ietekmētu aptuveni 17 104 pensionārus, tai skaitā 16 850 nepilsoņus. Šis skaitlis attiecīgi katru gadu palielinātos par 1 696 jauniem pensionāriem.

B. Tiesas vērtējums

1. Konvencijas 14.panta piemērojamība

74. Tiesa atkārto, ka Konvencijas 14.pants nav piemērojams neatkarīgi, jo tas ir realizējams vienīgi saistībā ar tiesībām un brīvībām, ko garantē citi Konvencijas un tās protokolu substantīvie panti (citu starpā skatīt Lielās palātas spriedumu lietā Burden pret Apvienoto Karalisti, iesniegums Nr.13378/05, 58.rindkopa ECHR 2008 -...). Konvencijas 14.panta piemērošana automātiski nenozīmē kādas Konvencijā garantētās substantīvās tiesības pārkāpšanu. Ir nepieciešams, bet arī pietiekami, ka uz lietas faktiem var attiecināt vienu vai vairākus substantīvos Konvencijas pantus (citu starpā skatīt 1996.gada 16.septembra spriedumu lietā Gaygusuz pret Austriju 36.rindkopa, Reports of Judgments and Decisons 1996 –IV; Lielās Palātas spriedumu lietā Thlimmenos pret Grieķiju, iesniegums Nr.34369/97, 40.rindkopa, ECHR 2000-IV; un augstāk citēto Koua Poirrez lietu, 36.rindkopa). Tādējādi 14.pantā paredzētais diskriminācijas aizliegums ir plašāks par tām Konvencijā un tās protokolos garantētajām tiesībām un brīvībām, kuras katrai valstij ir jānodrošina. Tas ir attiecināms arī uz tām papildus tiesībām, kuras atbilst jebkura Konvencijas panta vispārējam saturam, un kuras valsts ir brīvprātīgi nolēmusi nodrošināt (skatīt augstāk citēto lēmu lietā Stec un Citi, 40.rindkopa).

75. Tāpēc atliek noteikt, vai Konvencijas 1.protokola 1.pants aptver iesniedzējas intereses attiecībā uz vecuma pensijas saņemšanu no Latvijas par darba periodiem bijušajā PSRS teritorijā, bet ārpus Latvijas teritorijas, atrodošajos uzņēmumos.

76. Šajā lietā valdība ļoti lielu nozīmi piešķīra atšķirībai starp Padomju pensijām, kuras maksāja valsts no kopējiem budžeta līdzekļiem saskaņā ar solidaritātes principu, un sistēmu, kas pakāpeniski tika izveidota kopš 1991.gada, un ir balstīta uz katra pensijas saņēmēja individuālo ieguldījumu. Šajā sakarā Tiesa atzīmē, ka ar lēmumu lietā Stec un Citi (augstāk citēts, 47.–53.rindkopa), tā atteicās no diferencēšanas starp uz ieguldījumiem balstītiem pabalstiem un pabalstiem, kuru pamatā nav individuāls ieguldījums, lai noteiktu Konvencijas 1.protokola 1.panta piemērojamību. No šī brīža un turpmāk, ja valsts izvēlas veidot pensiju sistēmu, tad šis pants aptver no tās izrietošās individuālās tiesības un intereses, neatkarīgi no ieguldījumu veikšanas un līdzekļiem no kuriem pensiju sistēma tiek fondēta.

77. Tiesa ir arī atzinusi, ka visi principi, kas ir attiecināmi uz Konvencijas 1.protokola 1.pantu kopumā, ir vienlīdz attiecināmi arī uz labklājības pabalstiem (turpat, 54.rindkopa). Tādā veidā Konvencijas 1.protokola 1.pants negarantē tiesības uz īpašuma iegūšanu kā tādas (skatīt 1983.gada 23.novembra spriedumu lietā Van der Mussele pret Beļģiju, 48.rindkopa, A sērija, Nr.70; Lielās palātas lēmumu lietā Sļivenko pret Latviju, iesniegums Nr.48321/99, 121.rindkopa, ECHR 2002-II; un Lielās palātas spriedumu lietā Kopeckỳ pret Slovākiju, iesniegums Nr.44912/98, 35. (b) rindkopa, ECHR 2004-IX). Tāpat tas pats par sevi negarantē jebkādas tiesības uz noteiktu pensijas apmēru (skatīt, piemēram, spriedumu lietā Kjartan Ásmundsson pret Islandi, iesniegums Nr.60669/00, 39.rindkopa, ECHR 2004-IX; lēmumu lietā Domalewski pret Poliju, iesniegums Nr.34610/97, ECHR 1999-V; un lēmumu lietā Janković pret Horvātiju, iesniegums Nr.43440/98, ECHR 2000-X). Līdzīgi, tāpat netiek garantētas tiesības uz pensijas saņemšanu par citā valstī, kas nav atbildētāja valsts, veikto darbu (skatīt 2002.gada 18.aprīļa lēmumu lietā L.B. pret Austriju, iesniegums Nr.39802/98). Turklāt Konvencijas 1.protokola 1.pants nekādi neierobežo dalībvalsts izvēles brīvību veidot vai neveidot jebkāda veida sociālās drošības sistēmu, vai brīvību izvēlēties jebkādas šādas sistēmas rezultātā nodrošināto pabalstu veidu vai apmēru. Tomēr, ja dalībvalstī ir spēkā tiesību akti, kas paredz tiesības uz labklājības pabalstu, neatkarīgi no tā, vai tas ir vai nav atkarīgs no iepriekšēju ieguldījumu veikšanas, šādus tiesību aktus uzskata par tādiem, kas rada personām, kuras izpilda to prasības, materiālās intereses, uz kurām ir attiecināms Konvencijas 1.protokola 1.pants (skatīt augstāk citēto lēmumu lietā Stec un Citi, 54.rindkopa).

78. Valdība apgalvoja, ka no starptautisko publisko tiesību viedokļa Latvija nav pārmantojusi bijušās Padomju Savienības tiesības un pienākumus, kas attiecas uz labklājības pabalstiem. Ņemot vērā tās secinājumus augstāk minētajā lietā Stec un Citi, Tiesa uzskata, ka šis arguments šajā lietā ir nepareizi uztverts. Pat pieņemot, ka valdībai ir taisnība šajā sakarā, tas neietekmē šajā lietā izdarāmo secinājumu. Ja valsts pati no sevis nolemj maksāt indivīdiem pensijas par ārpus tās teritorijas nostrādāto laika periodu, tādā veidā radot pietiekami skaidru tiesisko pamatu tās nacionālajos tiesību aktos, Konvencijas 1.protokola 1.pants aptver iespējamās tiesības uz šādu pabalstu. Šajā sakarā Tiesa atzīmē, ka Latvijas Pensiju likuma pārejas noteikumu 1.punkts rada tiesības uz vecuma pensiju par pirms 1991.gada bijušajā PSRS teritorijā ("ārpus Latvijas" – likuma versijā, kas bija spēkā pirms 2006.gada 1.janvāra) uzkrāto apdrošināšanas stāžu, neatkarīgi no jebkāda veida ieguldījumu veikšanas, bet rezervē šo tiesību vienīgi Latvijas pilsoņiem. Uz šī punkta pamata iesniedzējai tika atteikta pensija vienīgi tāpēc, ka viņai nebija Latvijas pilsonības.

79. Kā Tiesa atzina augstāk minētajā lēmumā lietā Stec un Citi, "[l]ietās, kā šī, kas attiecas uz sūdzību par Konvencijas 14.pantu saistībā ar Konvencijas 1.protokola 1.pantu, kur iesniedzējam ir atteikts konkrēts pabalsts vai tā daļa uz Konvencijas 14.pantā minētā diskriminējošā pamata, piemērojamais tests ir vai, pieņemot tiesību, par kurām sūdzas iesniedzējs, pastāvēšanu, viņam vai viņai būtu šādas, saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem, īstenojamas tiesības, saņemt attiecīgo pabalstu... Lai gan 1.protokola [1.pants] negarantē tiesības uz jebkāda veida sociālās drošības pabalsta saņemšanu, ja valsts tomēr izlemj šādu pabalstu sistēmu radīt, tas tai ir jādara veidā, kas atbilsts Konvencijas 14.panta prasībām" (turpat 55.rindkopa).

80. No augstāk minētā izriet, ka uz iesniedzējas materiālajām interesēm ir attiecināms Konvencijas 1.protokola 1.pants un tiesības uz īpašumu, ko šis pants garantē. Ar to pietiek, lai arī Konvencijas 14.pants būtu piemērojams šajā lietā.

2. Atbilstība Konvencijas 14.pantam

81. Saskaņā ar Tiesas iedibināto praksi diskriminācija nozīmē atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, kam nav objektīva un saprātīga pamatojuma. Jēdziens "nav objektīva un saprātīga pamatojuma" nozīmē, ka konkrētai atšķirīgai attieksmei nav "leģitīma mērķa" vai ka "nav samērīga attiecība starp izmantotajiem līdzekļiem un ar tiem sasniedzamo mērķi" (skatīt Lielās palātas spriedumu lietā D.H. un Citi pret Čehijas Republiku, iesniegums Nr.57325, 175. un 196.rindkopa, ECHR 2007-..., un tur citēto).

82. Dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība izvērtējot, vai un kādā pakāpē atšķirības, citādāk vienādās situācijās, attaisno atšķirīgu attieksmi (skatīt augstāk citētos Gaygusuz, 42.rindkopa un Thlimmenos, 40.rindkopa). Šīs rīcības brīvības robežas mainīsies atkarībā no apstākļiem, konkrētā jautājuma un tā priekšvēstures. Tā, piemēram, Konvencijas 14.pants neaizliedz dalībvalstij pret dažādām grupām izturēties atšķirīgi, lai labotu "faktiskās nevienlīdzības" to starpā. Protams, noteiktos apstākļos, nemēģinot labot nevienlīdzību ar atšķirīgas attieksmes palīdzību, nepastāvot objektīvam un saprātīgam pamatojumam, var veidoties šī panta pārkāpums (skatīt augstāk citēto Thlimmenos, 44.rindkopa un Lielās palātas spriedumu lietā Stec un Citi pret Apvienoto Karalisti, iesniegums Nr.65731/01, 51.rindkopa, ECHR 2006-VI).

83. Līdzīgi Konvencija parasti dod valstij plašu rīcības brīvību jautājumos attiecībā uz vispārīgiem ekonomiskās vai sociālās stratēģijas pasākumiem. Pateicoties vistiešākajām zināšanām par tās sabiedrību un sabiedrības vajadzībām, nacionālās amatpersonas principā var labāk novērtēt, nekā starptautisks tiesnesis, kas ir sabiedrības interesēs uz sociālu vai ekonomisku apsvērumu pamata, un Tiesa pamatā respektē likumdevēja izvēlēto politiku, ja vien tā nav "acīmredzami nepamatota" (skatīt, piemēram, 1997.gada 23.oktobra spriedumu lietā National and Provincial Building Society un Citi pret Apvienoto Karalisti, 80.rindkopa, Reports 1997-VII un augstāk citēto Stec un Citi, 52.rindkopa). Plašāk ņemot, Tiesa ir atzinusi, ka Konvencijas panti neaizliedz dalībvalstīm likumdošanas ceļā ieviest vispārējus politikas pasākumus, kuru rezultātā pret konkrētu indivīdu kategoriju vai grupu attiecas savādāk, nekā pret citiem, ar nosacījumu, ka kopumā iejaukšanās ar likumu noteiktās kategorijas vai grupas tiesībās saskaņā ar Konvenciju var tikt attaisnota (skatīt Lielās palātas spriedumu lietā Ždanoka pret Latviju, iesniegums Nr.58278/00, 112.rindkopa, ECHR 2006-IV).

84. Visbeidzot, kas attiecas uz pierādīšanas nastu saistībā ar Konvencijas 14.pantu, Tiesa ir noteikusi, ka, ja reiz iesniedzējs ir parādījis atšķirīgas attieksmes pastāvēšanu, valdības ziņā ir pierādīt, ka šāda attieksme bija pamatota (skatīt augstāk citēto D.H. un Citi, 177.rindkopa).

85. Šīs lietas apstākļu kontekstā Tiesa iesākumā ņem vērā, ka attiecīgajos 1999.gada 4.maija un 6.oktobra spriedumos Rīgas apgabaltiesa un Senāts atzina, ka darbs uzņēmumā, kurš atrodas ārpus Latvijas teritorijas, fiziski atrodoties Latvijas teritorijā, Pensiju likuma izpratnē neveidoja "darba periodu Latvijas teritorijā". Pusēm lietā bija atšķirīgs viedoklis par to, vai šāda interpretācija tajā laikā bija pamatota vai, tieši pretēji, tā bija acīmredzami patvaļīga, īpaši tāpēc, ka līdz 2002.gadam minētās normas interpretācijai nebija normatīvā regulējuma (skatīt 36. un 62.rindkopu augstāk). Ņemot vērā zemāk izdarītos secinājumus, Tiesa neuzskata par nepieciešamu izlemt šo jautājumu atsevišķi.

86. Tiesa pieņem, ka atšķirīgai attieksmei, par kuru sūdzas iesniedzēja, ir vismaz viens no leģitīmajiem mērķiem, kas visumā atbilst Konvencijas vispārējiem mērķiem, proti, valsts ekonomiskās sistēmas aizsardzība. Netiek apstrīdēts, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un tam sekojošās PSRS sabrukšanas, Latvijas valsts amatpersonas sadūrās ar neskaitāmām problēmām, kas bija saistītas gan ar nepieciešamību izveidot dzīvotspējīgu sociālās drošības sistēmu, gan nacionālā budžeta ierobežotajām iespējām. Turklāt fakts, ka apstrīdētā norma nebija ieviesta līdz 1995.gadam, tas ir četrus gadus pēc pilnīgas Latvijas neatkarības atjaunošanas, nav izšķirošais šajā lietā. Tas nepārsteidz, ka no jauna izveidotajam demokrātiskajam likumdevējam bija nepieciešams laiks, lai izvērtētu, kādi pasākumi bija nepieciešami valsts ekonomiskās labklājības nodrošināšanai. Tāpēc nevar secināt, ka fakts, ka līdz 1995.gadam Latvijā šāda atšķirīga attieksme nepastāvēja, liecinātu par to, ka valsts pati neuzskatīja šādu līdzekli par nepieciešamu savas nacionālās ekonomikas aizsargāšanai (skatīt augstāk citēto Ždanokas spriedumu, 131.rindkopu).

87. Atliek noteikt, vai attiecība starp augstāk minēto leģitīmo mērķi un izmantotajiem līdzekļiem bija samērīga šajā lietā. Tiesa šajā sakarā atzīmē, ka, kā "pastāvīgā iedzīvotāja nepilsone", iesniedzēja pastāvīgi dzīvo Latvijā uz tiesiska pamata un ka viņa saņem vecuma pensiju par apdrošināšanas stāžu "Latvijā", tas ir, uzņēmumos, kas atradās Latvijas teritorijā. Valsts institūciju atteikums ņemt vērā apdrošināšanas stāžu "ārpus Latvijas" pamatojas vienīgi uz apsvērumu, ka viņai nav Latvijas pilsonības. Šajā lietā netika apstrīdēts, ka Latvijas pilsonim, atrodoties tādā pašā situācijā kā iesniedzēja un strādājot tajā pašā uzņēmumā tajā pašā laika periodā, tiktu piešķirta minētā vecuma pensijas daļa. Bez tam puses bija vienisprātis, ka, ja iesniedzēja iegūtu Latvijas pilsonību naturalizējoties, viņa automātiski saņemtu pensiju par visu savas dzīves laikā uzkrāto apdrošināšanas stāžu. Pilsonība tāpēc ir vienīgais apstrīdētās atšķirības kritērijs. Tomēr Tiesa ir atzinusi, ka jāpastāv ļoti nopietniem iemesliem, lai vienīgi uz pilsonību balstītu atšķirīgu attieksmi varētu atzīt par atbilstošu Konvencijas normām (skatīt augstāk citētās lietas Gaygusuz, 42.rindkopa un Koua Poirrez, 46.rindkopa).

88. Šajā lietā Tiesa šādus iemeslus nesaskata. Pirmkārt, nav konstatēts vai pat apgalvots, ka iesniedzēja neizpildītu citus likumā noteiktos kritērijus, kas viņai dotu tiesības uz pensiju par visu uzkrāto apdrošināšanas stāžu. Tādēļ viņa objektīvi bija vienādā situācijā ar personām, kurām bija identiska vai līdzīga karjera, bet kuras pēc 1991.gada tika atzītas par Latvijas pilsoņiem. Otrkārt, nav pierādīts, ka attiecībā uz pensijām Padomju laikā pastāvēja jebkāda atšķirīga attieksme starp bijušās PSRS pilsoņiem; patiesībā valdība nekādā veidā neapstrīdēja iesniedzējas apgalvojumu, ka Padomju laikā sociālais nodoklis tika maksāts un administrēts visiem strādājošajiem vienādi, neatkarīgi no viņu nacionālās izcelsmes vai dzimšanas vietas (skatīt spriedumu lietā Luczak pret Poliju, iesniegums Nr.77782/01, 49. un 55.rindkopa, ECHR 2007-...). Treškārt, Tiesa ņem vērā ievērojamo atšķirību starp iesniedzēju un Gaygusuz kungu un Koua Poirrez kungu tajā apstāklī, ka viņa šobrīd nav nevienas valsts pilsone. Viņai ir Latvijas "pastāvīgā iedzīvotāja nepilsoņa" statuss un ka Latvija ir vienīgā valsts, ar kuru viņai ir jebkādas noturīgas tiesiskās saites un tādējādi vienīgā valsts, kura, objektīvi ņemot, var uzņemties atbildību par iesniedzējas sociālo drošību.

89. Pastāvot šiem apstākļiem, tajā pašā laikā paturot prātā valstu plašo rīcības brīvību sociālās drošības jomā, valdības iesniegtie argumenti nav pietiekami, lai pārliecinātu Tiesu, ka šajā lietā ir ievērots "samērīgums", kas apstrīdēto atšķirīgo attieksmi padarītu atbilstošu Konvencijas 14.pantam.

90. Valdības uzskats bija, ka uzkrātā apdrošināšanas stāža atzīšanu pamatā ir jāregulē ar divpusēju starpvalstu līgumu sociālās drošības jomā palīdzību. Tiesa no savas puses pilnībā apzinās šādu līgumu nozīmīgumu tādu problēmu, kādas parādās šinī lietā, efektīvai risināšanai. Tomēr tā atkārto, ka, ratificējot Konvenciju, atbildētāja valsts uzņēmās "ikvienam [tās] jurisdikcijā" nodrošināt Konvencijā garantētās tiesības un brīvības. Sekojoši šajā lietā Latvija nevar tikt atbrīvota no atbildības, ko tai uzliek Konvencijas 14.pants, pamatojoties uz to, ka to nesaista vai nesaistīja ar Ukrainu un Krieviju noslēgti starpvalstu līgumi sociālās drošības jomā (skatīt augstāk citētās lietas Gaygusuz, 51.rindkopa un Koua Poirrez, 46.rindkopa).

91. Visbeidzot, Tiesa nevar pieņemt valdības argumentu, ka pilna prasītās pensijas apmēra saņemšanai iesniedzējai pietiktu iegūt Latvijas pilsonību naturalizējoties. Konvencijas 14.pantā paredzētajam diskriminācijas aizliegumam ir jēga tikai tad, ja, katrā konkrētajā lietā, šajā pantā uzskaitītie kritēriji tiek ņemti vērā attiecībā uz iesniedzēja individuālo situāciju. Noraidot cietušā sūdzības, pamatojoties uz to, ka viņš vai viņa būtu varējusi izvairīties no diskriminācijas, novēršot vienu no apstrīdētajiem faktoriem, piemēram, iegūstot pilsonību, padarītu 14.pantu bezjēdzīgu.

92. Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa atzīst, ka šajā lietā ir noticis Konvencijas 14.panta pārkāpums saistībā ar Konvencijas 1.protokola 1.panta pārkāpumu.

III. KONVENCIJAS 6.PANTA 1.PUNKTA IESPĒJAMAIS PĀRKĀPUMS

93. Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, iesniedzēja sūdzējās, ka Senāta sēde notika pirms noteiktā laika, kā rezultātā viņai bija liegtas tiesības piedalīties viņas lietas izskatīšanā. 6.panta 1.punkta attiecīgās daļas nosaka sekojošo:

6.pants

"Ikvienam ir tiesības, nosakot viņa civilās tiesības un pienākumus ..., uz taisnīgu... lietas izskatīšanu ... tiesā."

A. Pušu argumenti

94. Iesniedzēja apgalvo, ka viņas lietas izskatīšanas laikā Senātā tika pārkāptas viņas tiesības uz taisnīgu tiesu. Faktam, ka kasācijas tiesvedībā tiek vērtēta tikai materiālo normu piemērošanas pareizība, nav nozīmes šajā lietā, jo strīds starp pusēm bija tieši par juridiskiem jautājumiem. Jāatzīst, ka tiesas sēde notika pateicoties prokurores iesniegtajam kasācijas protestam, bet prokurores iejaukšanās notika vienīgi pēc iesniedzējas advokāta lūguma. Jebkurā gadījumā šādas tiesības skaidri nodrošināja Civilprocesa kodekss, un tas bija pašas iesniedzējas ziņā izlemt, vai ir ieteicams iesniegt Senātā savus argumentus.

95. Valdība, pirmkārt, paskaidroja, ka vairs nebija iespējams pārbaudīt iesniedzējas apgalvojumu pamatotību, jo lietas materiāli par attiecīgo tiesas sēdi jau ir iznīcināti. Jebkurā gadījumā valdība apstrīdēja 6.panta 1.punkta pārkāpumu šajā lietā. Pirmkārt, valdība apgalvoja, ka, ņemot vērā kasācijas tiesvedības īpašo raksturu, kur tiek vērtēta tikai materiālo normu piemērošanas vai iztulkošanas pareizība, vai procesuālo normu pārkāpums, iesniedzēja piedalīšanās tiesas sēdē ne vienmēr ir būtiska. Otrkārt, 1999.gada 6.oktobrī izskatīto kasācijas protestu bija iesniegusi prokurore, kurai bija tāda pati nostāja lietā kā iesniedzējai. Tāpēc valdība uzskatīja, ka identiskus vai līdzīgus argumentus, kādus būtu varējusi iesniegt iesniedzēja bija jau iesniegusi prokurore. Tāpat Senāts savā spriedumā bija pietiekami vispusīgi šos argumentus analizējis. Tāpēc iesniedzējas nepiedalīšanās tiesas sēdē nevarēja ietekmēt lietas iznākumu.

B. Tiesas vērtējums

96. Tiesa atzīmē, ka tiesības uz taisnīgu tiesu, ko garantē Konvencijas 6.panta 1.punkts, ietver arī pušu tiesības iesniegt jebkāda veida apsvērumus, kurus tās uzskata par svarīgiem lietā. Tādēļ uz to var atsaukties ikviens, kurš uzskata, ka notikusi prettiesiska iejaukšanās viņa civilo tiesību īstenošanā, un sūdzas, ka viņam nav bijusi iespēja iesniegt prasību 6.panta 1.punktam atbilstošā tiesas instancē (skatīt spriedumu lietā Cañete de Goñi pret Spāniju, iesniegums Nr.55782/00, 34.rindkopa, ECHR 2002-VII, ar turpmākām atsaucēm). Šī panta izpratnē plašāka "taisnīgas tiesas" jēdziena vēl viens elements ir pušu līdztiesības princips, kurš prasa "taisnīgu līdzsvaru" pušu starpā, proti, ka katrai pusei ir nodrošinātas saprātīgas iespējas pasniegt savu lietu apstākļos, kas nenostāda viņu ievērojami sliktākā pozīcijā salīdzinājumā ar otru pusi (citu starpā skatīt spriedumu lietā Gorraiz Lizarraga un Citi pret Spāniju, iesniegums Nr.62543/00, 56.rindkopa, ECHR 2004-III). Tas ietver pušu iespēju komentēt visus iesniegtos apsvērumus, tai skaitā valsts tiesu varai piederoša neatkarīga pārstāvja, nolūkā ietekmēt tiesas lēmumu (skatīt, piemēram, 1998.gada 27.marta spriedumu lietā J.J. pret Nīderlandi, 43.rindkopa, Reports 1998-II, un 2000.gada 11.janvāra spriedumu lietā Quadrelli pret Itāliju, iesniegums Nr.28168/95, 34.rindkopa).

97. Tiesa tālāk atkārto, ka Konvencijas 6.panta 1.punkts neuzliek dalībvalstīm pienākumu izveidot apelācijas vai kasācijas instances tiesas. Tomēr, ja šādas tiesas pastāv, tiesvedībai šādās tiesās ir jāatbilst 6.pantā noteiktajām garantijām, piemēram, nodrošinot personām, kuras tiesājas, efektīvas tiesības uz tiesas pieejamību viņu civilo tiesību un pienākumu noteikšanai (skatīt 1996.gada 23.oktobra spriedumu lietā Levages Prestations Services pret Franciju, 44.rindkopa, Reports 1996-V, un lietu Annoni di Gussola un Citi pret Franciju, iesniegumi Nr.31819/96 un 33293/96, 54.rindkopa, ECHR 2000-XI).

98. Visbeidzot, Tiesa vēlas atgādināt, ka līdzīgi kā citi Konvencijas substantīvie panti, 6.panta 1.punkts garantē nevis teorētiskas un iluzoras tiesības, bet gan praktiskas un efektīvas (skatīt 1980.gada 13.maija spriedumu lietā Artico pret Itāliju, 33.rindkopa, A sērija, Nr.37). Tas ir īpaši attiecināms uz 6.panta 1.punktu, ņemot vērā tiesību uz taisnīgu tiesu prominento lomu demokrātiskā sabiedrībā (skatīt Lielās palātas spriedumu lietā Prince Hans-Adam II of Liechtenstein pret Vāciju, iesniegums Nr.42527/98, 45.rindkopa, ECHR 2001-VIII). Jāpatur arī prātā, ka tiesību īstenošanas kavēšana var būt pretrunā ar Konvenciju tieši tāpat kā juridisks kavēklis (skatīt 1979.gada 9.oktobra spriedumu lietā Airey pret Īriju, 25.rindkopa, A sērija Nr.32).

99. Šajā lietā nav strīda par to, ka nacionālais likums, precīzāk, Civilprocesa likuma 471.pants, garantēja iesniedzējai tiesības piedalīties Senāta sēdē (skatīt 40.rindkopu augstāk). Neskatoties uz to, viņa šīs tiesības nevarēja īstenot nevis pašas pieļautās nevērības dēļ, bet gan tāpēc, ka Senāts bija nolēmis izskatīt lietu agrāk, nekā bija nozīmēts. Šajā sakarā Tiesa bieži ir atzinusi, ka procesuālās normas ir radītas taisnīgas tiesas spriešanas nodrošināšanai un tiesiskās paļāvības principa ievērošanai, un personām, kuras tiesājas, ir tiesības sagaidīt, ka šīs normas tiks piemērotas (citu starpā skatīt augstāk citēto Cañete de Goñi, 36.rindkopa, kā arī 2006.gada 22.jūnija spriedumu lietā Gorou pret Grieķiju (Nr.3), iesniegums Nr.21845/03, 27.rindkopa, un 2007.gada 31.maija spriedumu lietā Miholapa pret Latviju, iesniegums Nr.61655/00, 24.rindkopa). Šis princips attiecas uz abiem, gan uz personām, kuras tiesājas, gan nacionālajām tiesām.

100. Tiesa atzīmē, ka kasācijas protestu iesniedza nevis pati iesniedzēja vai viņas advokāts, bet gan Rīgas tiesu apgabala prokuratūras prokurore saskaņā ar Civilprocesa likuma 90.pantu. Valdība šajā lietā argumentēja, ka iesniedzējai labvēlīgā prokurores pozīcija atbrīvoja Senātu no nepieciešamības nodrošināt iesniedzējai iespēju personīgi piedalīties tiesas sēdē. Tiesu šis arguments nepārliecina. Taisnība, ka Civilprocesa likuma 90.pants dod prokuroram tiesības veikt zināma rakstura procesuālās darbības vienas puses interesēs un Prokuratūras likuma 2.pants uzliek prokuroriem vispārēju pienākumu aizsargāt "indivīdu likumīgās tiesības un intereses" (skatīt 40.–41.rindkopu augstāk). Tomēr tas neatceļ principu, ka prokuratūras amatpersonu galvenā funkcija ir pārstāvēt sabiedrības intereses kopumā, kas noteikti var nebūt tās pašas, kas vienai no pusēm civilprocesā (skatīt 1996.gada 20.februāra spriedumu lietā Vermeulen pret Beļģiju, 29.rindkopa, Reports 1996-I; Lielās palātas spriedumu lietā Kress pret Franciju, iesniegums 39594/98, 67.-71.rindkopa, ECHR 2001-VI; un augstāk citēto Gorou (Nr.3), 22.rindkopa). Jebkurā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem pierādījumiem neizriet, ka saskaņā ar Latvijas likumu šādā veidā darbojoties, prokurors var pārstāvēt vienu no pusēm vai aizstāt viņu tiesas sēdē.

101. Tiesa ņem vērā, ka lietā Gorou pret Grieķiju (Nr.4) (2007.gada 11.janvāra spriedums, iesniegums Nr.9747/04) tā noraidīja iesniedzējas sūdzību par Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpumu attiecībā uz apelācijas tiesas atteikumu atlikt tiesas sēdi, lai viņa varētu tajā piedalīties, kā acīmredzami nepamatotu. Tomēr tās lietas apstākļi fundamentāli atšķīrās no apstākļiem šajā lietā: Gorou kundze bija iesaistījusies prokuratūras ierosinātā kriminālprocesā, kurš tika izskatīts krimināltiesību tiesās, civilās puses statusā. Tiesa atzina, ka civilās puses "tiesības uz pušu līdztiesību un abpusēju procesu [nebija] tādas pašas, kādas ir tiesājamam attiecībā uz prokuroru" (turpat, 26.rindkopa). Tomēr šajā lietā Andrejevas kundze bija puse pēc viņas lūguma ierosinātā administratīvajā procesā, kuru tajā laikā regulēja Civilprocesa likums. Sekojoši, kā galvenajai personai šajā procesā, viņai bija jānodrošina pilns abpusēja procesa garantiju spektrs.

102. Apkopojot minēto, Tiesa nolemj, ka prokuratūras iesniegtais kasācijas protests nekādā veidā nesamazināja iesniedzējas tiesības piedalīties viņas lietas izskatīšanā tiesā, tiesības, kuras, pretēji vēlmei, viņa nevarēja īstenot. Tāpēc ir noticis Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpums.

IV. PAR KONVENCIJAS 41. UN 46.PANTA PIEMĒROŠANU

103. Konvencijas 41. un 46.pants nosaka:

41.pants

"Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas puses iekšējie tiesību akti paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku atlīdzināšanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu kompensāciju."

46.pants

"1. Augstās Līgumslēdzējas puses apņemas ievērot Tiesas galīgo spriedumu ikvienā lietā, kurā tās ir puses.

2. Tiesas galīgais spriedums tiek nodots Ministru komitejai, kura uzrauga tā izpildi."

A. Kaitējums

104. Pirmkārt, iesniedzēja prasīja 1 423 EUR par materiālajiem zaudējumiem, kas viņai tika nodarīti Konvencijas 14.panta saistībā ar Konvencijas 1.ptotokola 1.pantu pārkāpuma rezultātā. Viņa apgalvoja, ka šī summa atbilst 1 000 LVL, kas veido starpību starp vecuma pensiju, ko viņa faktiski saņēma kopš pensionēšanās brīža 1997.gada augustā līdz 2006.gada oktobrim, un pensijas apmēru, kuru viņa būtu saņēmusi, ja apstrīdētā atšķirīgā attieksme nebūtu notikusi. Iesniedzēja paskaidroja, ka, aprēķinot šo summu, viņa ņēma vērā šajā laikā veiktos astoņpadsmit pamatpensijas likmes grozījumus un pensijas apmēra palielināšanos pēc līguma ar Ukrainu spēkā stāšanās (skatīt 21.–22.rindkopu augstāk).

105. Attiecībā uz iesniedzējai nodarīto morālo kaitējumu, viņa to aprakstīja kā "Konvencijas pārkāpuma radītā vilšanās un bezpalīdzības sajūta, stress, ieilgušas raizes un finansiālā neskaidrība vienpadsmit gadu garumā – no sākotnējā iesnieguma vecuma pensijas saņemšanai iesniegšanas brīža". Saskaņā ar iesniedzējas teikto, tā kā "morālā kaitējuma aprēķināšana būtībā nav iespējama, [viņa] paļaujas uz Tiesas piemēroto vienlīdzības principu". Viņa tālāk apgalvoja, ka ir cietusi no tā, ka nav varējusi piedalīties viņas kasācijas sūdzības izskatīšanā Augstākajā tiesā. Iesniedzēja prasīja sekojošās summas par morālo kaitējumu:

a) 1 000 EUR par Konvencijas 6.panta 1.punkta iespējamā pārkāpuma rezultātā nodarīto kaitējumu;

b) 5 073 EUR par izjustajām ciešanām un raizēm šķiršanās un mantas dalīšanas tiesvedības laikā no 2002. līdz 2005.gadam;

c) 10 000 EUR par viņas veselības stāvokļa pasliktināšanos minētajā laika posmā.

106. Papildus taisnīgas atlīdzības ceļā piešķirtajai materiālajai kompensācijai, gadījumā, ja Tiesa konstatētu Konvencijas 14.panta saistībā ar Konvencijas 1.protokola 1.pantu pārkāpumu, iesniedzēja lūdza Tiesu norādīt valdībai, ka tai ir "jāpārrēķina viņas pensija no sprieduma paziņošanas brīža, ņemot vērā Krievijā uzkrāto apdrošināšanas stāžu".

107. Valdība apgalvoja, ka jautājums par taisnīgu atlīdzību nebija gatavs tā izlemšanai, un lūdza Tiesu to atlikt saskaņā ar Tiesas Reglamenta 75.punkta 1. un 4.daļu. Valdība apgalvoja, ka nacionālās institūcijas, proti, VSAA, bija labāk situētas iesniedzējas ikmēneša pensijas pārrēķināšanai, un, nepieciešamības gadījumā, tās indeksācijai. Jebkurā gadījumā valdība apgalvoja, ka, pirmkārt, Tiesai vairāk nebija jurisdikcijas materiālo zaudējumu kompensācijas piešķiršanai par iesniedzējas darba periodu Ukrainā (no 1973. līdz 1981.gadam), un, otrkārt, ka Tiesas spriedumam nevajadzētu būt ar atpakaļejošu spēku.

108. Attiecībā uz morālo kaitējumu, valdība apstrīdēja cēloniskās saiknes pastāvēšanu starp atzītajiem pārkāpumiem un 105.rindkopas b) un c) punktā minēto kaitējumu. Attiecībā uz Konvencijas 6.panta 1.punkta iespējamo pārkāpumu, valdība atstāja šī jautājuma izlemšanu Tiesas ziņā. Tomēr tā piebilda, ka pēc valdības domām pārkāpuma konstatēšana pati par sevi bija taisnīga atlīdzība par jebkuru it kā iesniedzējai nodarīto morālo kaitējumu.

109. Visbeidzot valdība apgalvoja, ka jautājums par iesniedzējas pensijas precīzu aprēķinu būtu efektīvāk risināms Tiesas sprieduma izpildes stadijā, kuru uzrauga Eiropas Padomes Ministru komiteja saskaņā ar Konvencijas 46.pantu.

110. Pēc Tiesas domām, tās rīcībā esošie pierādījumi ir pietiekoši, lai atzītu jautājuma par Konvencijas 41.panta piemērošanu gatavu izlemšanai un tāpēc tas ir izlemjams. Iesākumā Tiesa atkārto, ka dalībvalsts ir brīva izvēlēties veidu Konvencijas 46.pantā uzlikto pienākumu izpildei ar nosacījumu, ka tas atbilst Tiesas spriedumā izdarītajiem secinājumiem (skatīt Lielās palātas spriedumu lietā Scozzari un Giunta pret Itāliju, iesniegumi Nr.39221/98 un 41963/98, 249.rindkopa, ECHR 2000-VIII). Ņemot vērā šīs lietas specifiskos apstākļus, it īpaši neseno sadarbības līguma sociālās drošības jomā starp Krievijas Federāciju un Latviju apstiprināšanu abu valstu parlamentos (skatīt 44.–45.rindkopu augstāk), Tiesa uzskata, ka tai nav precīzi jānorāda, kāds būtu labākais veids efektīva tās sprieduma īstenošanas nodrošināšanai iesniedzējas individuālajā gadījumā.

111. Tiesa tālāk atkārto, ka taisnīgas atlīdzības pamatā esošais princips nozīmē, ka iesniedzējam, ciktāl tas ir iespējams, jāatjauno stāvoklis, kādā viņš vai viņa atrastos, ja Konvencijas pārkāpums nebūtu noticis (skatīt Lielās palātas spriedumu lietā Kingsley pret Apvienoto Karalisti, iesniegums Nr. 35605/97, 40.rindkopa, ECHR 2002-IV). Turklāt materiālo zaudējumu kompensācijas piešķiršanas neatņemams nosacījums ir cēloniskās saiknes pastāvēšana starp it kā ciestajiem zaudējumiem un konstatēto pārkāpumu (skatīt Lielās palātas spriedumu lietā Nikolova pret Bulgāriju, iesniegums Nr.31195/96, 73.rindkopa, ECHR 1999-II) un tas pats ir attiecināms arī uz morālo kaitējumu (skatīt 2006.gada 4.maija spriedumu lietā Kadiķis pret Latviju (Nr.2), iesniegums Nr.62393/00, 67.rindkopa).

112. Nevēloties spekulēt par precīzu iesniedzējai pienākošos pensijas apmēru, ja 14.pants nebūtu pārkāpts, Tiesai jāņem vērā fakts, ka nenoliedzami viņa cieta materiālos zaudējumus un morālo kaitējumu. Lemjot taisnīgi, kā to prasa Konvencijas 41.pants, un ņemot vērā visus lietas īpašos apstākļus, tā piešķir iesniedzējai 5 000 EUR, kas aptver visus zaudējumus un kaitējumu (skatīt augstāk citēto Koua Poirrez, 70.rindkopa).

B. Izdevumi

113. Lietas izskatīšanas laikā palātā iesniedzēja prasīja 150 LVL (213 EUR) par "tulkošanas izdevumiem", neiesniedzot nekādus dokumentārus pierādījumus savas prasības pamatošanai. Viņa šo prasību uzturēja spēkā Lielajā palātā, sekojoši papildinot:

a) 307,05 LVL (436,90 EUR) kā atlīdzība par viņas pārstāvja izdevumiem tiesvedības laikā Lielajā palātā. Šīs prasības pamatošanai iesniedzēja iesniedza divus atsevišķus latviski ar roku rakstītus rēķinus par 257,49 LVL un 49,56 LVL, kopā ar to anglisko tulkojumu. Abus rēķinus bija izrakstījusi privāta sabiedrība ar ierobežotu atbildību un tajos kā pakalpojumu saņēmējs ir minēts iesniedzējas pārstāvis. Aprakstīto rēķinu latviskajā versijā minēti "tulkošanas" pakalpojumi un "tulkojums no latviešu uz angļu valodu". Abas angliskās versijas savukārt min "dokumentu sagatavošana Eiropas Kopienu tiesai";

b) 37,88 LVL (53,90 EUR) pasta izdevumi, kurus apliecina Latvijas Pasta rēķins;

c) izdevumi, kas saistīti ar iesniedzējas divu pārstāvju piedalīšanos Lielās palātas sēdē, kurus veido 820 LVL (1166,80 EUR) avio biļetes un 189 EUR dzīvošana viesnīcā. Šīs summas netika dokumentāri pamatotas.

114. Valdība atzina, ka iesniedzējas prasība bija pamatota tikai attiecībā uz pasta izdevumiem. Attiecībā uz pārējām viņas prasībām valdība apgalvoja, ka tās nebija pietiekoši pamatotas un neatbilda attiecīgajā Tiesas praksē iedibinātajām fundamentālajām prasībām.

115. Tiesa atkārto, ka, lai cietusī puse saņemtu izdevumu kompensāciju saskaņā ar Konvencijas 41.pantu, izdevumiem ir jābūt reāliem un nepieciešamiem. It īpaši Tiesas Reglamenta 60.punkta 2.daļa nosaka, ka jebkura prasība saskaņā ar Konvencijas 41.pantu jāiesniedz sīki uzskaitīta kopā ar attiecīgajiem šo prasību apstiprinošajiem dokumentiem vai kvītīm, pretējā gadījumā Tiesa var pilnībā vai daļēji to noraidīt. Turklāt izdevumi ir atlīdzināmi tikai tiktāl, ciktāl tie attiecas uz atzīto pārkāpumu (citu starpā skatīt Lielās palātas lietu par taisnīgu atlīdzību Iatridis pret Grieķiju, iesniegums Nr.31107/96, 54.rindkopa, ECHR 2000-XI; Lielās palātas 2002.gada 28.maija spriedumu par taisnīgu atlīdzību lietā Beyeler pret Itāliju, iesniegums Nr.33202/96, 27.rindkopa; un lietu Svipsta pret Latviju, iesniegums Nr.66820/01, 170.rindkopa, ECHR 2006-III).

116. Šajā lietā Tiesa ņem vērā, ka iesniedzējas izdevumu atlīdzināšanas prasība acīmredzami neatbilst šīm prasībām, jo vairākums prasīto summu nav pamatotas ne ar kādiem dokumentāriem pierādījumiem. Kas attiecas uz augstāk 113.rindkopas a) punktā minētiem rēķiniem, tie ir formulēti pārāk plašos jēdzienos un neļauj pārliecināties par sniegto pakalpojumu precīzu raksturu un vai tie bija objektīvi nepieciešami tiesvedībai Tiesā; turklāt teksts latviešu un angļu valodā ir pilnībā atšķirīgs. Tomēr Tiesa pieņem, ka ņemot vērā lietas sarežģītību, iesniedzējai radās izdevumi, īpaši tiesvedības laikā Lielajā palātā. Pie šiem apstākļiem, lemjot taisnīgi, kā to prasa Konvencijas 41.pants, Tiesa nolemj piešķirt viņai 1 500 EUR par visiem izdevumiem, tai skaitā ar visiem nodokļiem, kādi var būt piemērojami (skatīt Svipstas lietu un lietu Zaicevs pret Latviju, iesniegums Nr. 65022/01, 64.rindkopa, ECHR2007-...).

C. Nokavējuma procenti

117. Tiesa uzskata par piemērotu nokavējuma procentu likmi pamatot ar Eiropas Centrālās bankas noteikto aizdevuma procentu likmi, tai pieskaitot trīs procentus.

ŅEMOT VĒRĀ MINĒTOS ARGUMENTUS, TIESA

1.Noraida vienbalsīgi iesniedzējas sākotnējos iebildumus;

2. Nolemj ar sešpadsmit balsīm pret vienu, ka ir noticis Konvencijas 14.panta saistībā ar Konvencijas 1.protokola 1.pantu pārkāpums;

3. Nolemj vienbalsīgi, ka ir noticis Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpums;

4. Nolemj ar sešpadsmit balsīm pret vienu

(a) ka atbildētājai valstij trīs mēnešu laikā ir jāizmaksā iesniedzējai sekojošās summas, konvertētas Latvijas latos pēc darījuma dienā piemērojamā kursa:

(i) 5 000 EUR (pieci tūkstoši eiro) kā visu radušos zaudējumu un kaitējumu kompensācija, kā arī jebkura summa, kas rodas, šai summai pieskaitot attiecīgos nodokļus;

(ii) 1 500 EUR (viens tūkstotis pieci simti eiro) kā izdevumu kompensācija, kā arī jebkura summa, kas rodas, šai summai pieskaitot attiecīgos nodokļus;

(b) ka par laika posmu no minētā termiņa iztecēšanas līdz maksājuma veikšanas dienai minētajai summai piemēro vienkāršo procentu likmi, kas vienāda ar attiecīgajā laikā spēkā esošo Eiropas Centrālās bankas noteikto aizdevuma procentu likmi, tai pieskaitot trīs procentus;

5.Noraida vienbalsīgi iesniedzējas taisnīgās atlīdzības prasību pārējā daļā.

Taisīts angļu un franču valodā, un paziņots atklātā tiesas sēdē Cilvēktiesību ēkā Strasbūrā 2009.gada 18.februārī.

Michael O’Boyle Sekretāra vietnieks

Jean-Paul Costa Priekšsēdētājs

Saskaņā ar Konvencijas 45.panta 2.punktu un Tiesas Reglamenta 74.punkta 2.daļu, šim spriedumam ir pievienots tiesneses Ziemeles daļēji atšķirīgais nepiekrītošais viedoklis.

---

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta.

 

TIESNESES ZIEMELES DAĻĒJI ATŠĶIRĪGAIS NEPIEKRĪTOŠAIS VIEDOKLIS

1. Man par nožēlu, es nevaru pievienoties Lielās palātas spriedumam šajā lietā attiecībā uz 14.panta pārkāpumu saistībā ar 1.protokola 1.pantu.

2. Pēc piecdesmit gadus ilgušas nelikumīgas okupācijas atjaunojot savu neatkarību, Latvija radīja uz ieguldījuma principu balstītu pensiju sistēmu. Ņemot vērā faktu, ka neatkarības atjaunošanas brīdī pensiju fondi neeksistēja, Latvija nolēma nodrošināt ar minimālo pensiju visus rezidentus, ieskaitot iesniedzēju, ar brīdi, kad tie sasniedza likumā noteikto pensijas vecumu. Šī lieta nav par pamatpensiju; tā ir par jautājumu, vai Latvija ir atbildīga par papildus ārpus Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) uzkrāto darba stāžu Padomju Savienības laikā. Manuprāt, atbildīgā valsts par šo pensiju aprēķina periodu ir Padomju Savienība un tās pēctece, Krievijas Federācija, kas saņēma pensiju maksājumus.

3. Turklāt Latvija nolēma iespēju robežās nodrošināt pensiju arī par kopējo Padomju Savienībā nostrādāto gadu skaitu. Šajā kontekstā Latvijas likumdevējs iezīmēja atšķirības starp divām galvenajām situācijām, kas attiecas uz indivīdiem, kas strādājuši padomju periodā: (1) tā uzņēmās pilnu atbildību par Latvijas pilsoņiem, neatkarīgi no vietas, kurā tie strādāja šajā periodā, un (2) tā uzņēmās atbildību par "ārvalstniekiem un bezvalstniekiem", kas strādāja bijušajā Latvijas PSR teritorijā (skatīt sprieduma 35.rindkopu). Vēlāk tika iekļauta "Latvijas nepilsoņu" kategorija, kas piešķīra īpašu juridisko statusu un kuru noteica ar likumu 1995.gadā, laikā, kad tika pieņemts lēmums par padomju perioda ieceļotāju pavalstniecību.¹ Tā rezultātā šajā shēmā netika iekļauti bezvalstnieki, ārvalstnieki un nepilsoņi, kas bija strādājuši uzņēmumos ārpus Latvijas PSR teritorijas, bet tajā uzturējušies laikā, kad neatkarība tika atjaunota. Jautājums, kas Tiesai bija jāizlemj, ir, vai likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumi (skatīt sprieduma 35.rindkopu) attiecībā uz nepilsoņiem bija nepamatoti un tādēļ diskriminējoši Konvencijas izpratnē.

Galveno apsvērumu apkopojums

4. Vairākums, piemērojot lietas apstākļiem un pušu apsvērumiem 14.pantu kopā ar 1.protokola 1.pantu, apskatīja Latvijas likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumus atrauti no būtiskā starptautisko tiesību konteksta. Interpretējot šajā lietā Konvenciju, nav ticis ievērots starptautisko līgumu interpretācijas pamatprincips. Šis pamatprincips var tikt izteikts sekojoši "Starptautisko līgumu nevar izvērtēt atrauti. Tas ne tikai ir saistīts ar sociālajām reālijām, bet tā normām ir jābūt izvērtētām attiecībā pret citām tiesību normām, ar kurām tās varētu konkurēt" (skatīt D.Daillier un A.Pellet, Droit international public, Paris: Libraire générale de droit et de jurisprudence, 2002, 7^th ed., p. 266). Tas noved vairākumu pie kļūdu virknes – tādām kā vislabāk salīdzināmās judikatūras ignorēšana. Viņi pienācīgi neizvērtē apgalvoto tiesību uz īpašumu dabu, kuru nosaka pārejas noteikumi, lai gan Tiesa tā vienmēr ir darījusi visā tās judikatūrā attiecībā uz maksājumiem sociālās nodrošināšanas jomā.

5. Manuprāt, pārejas noteikumos nebija nekā nepamatota, jo nevar apgalvot, ka Latvija bija atbildīga par PSRS apsolītajām pensijām, vai par faktu, ka PSRS nevarēja tās nodrošināt, bet Krievijas Federācija to nedarīja. Bez tam tieši Latvija bija tā, kas cieta no padomju agresijas un Tiesa parasti ir nodalījusi tās valstis vai režīmus, kuri ir radījuši ciešanas no tām valstīm, kuras, vadoties tikai no savas labās gribas, nepastāvot nekādiem pienākumam, ir izšķīrušās vismaz daļēji kompensēt nodarītos zaudējumus (skatīt 2007.gada 4.septembra spriedumu lietā Associazione Nazionale Reduci dalla Prigionia dall'Internamento e dalla Guerra di Liberazione un Citi pret Vāciju, mutatis mutandis, iesniegums Nr.45563/04, kurā Vācija netika atzīta par atbildīgu par Vācijas Trešā Reiha nodarītajiem zaudējumiem, un Woś pret Poliju (lēmums), iesniegums Nr.22860/02, ECHR 2005-IV, kurā daļējas kompensācijas izmaksa par vergu darbu Otrā pasaules kara laikā neradīja nekādas papildu saistības Polijai). Lietā Epstein un Citi pret Beļģiju ((lēmums), iesniegums Nr.9717/05, ECHR 2008-...) strīds pastāvēja par precīzi novilkto pilsonības robežšķirtni "Likumā par karadarbības upuriem". Apstrīdētā norma Beļģijas likumā noteica:

"1. Personas, kuras:

(1) bija Beļģijas rezidenti 1940.gada 10.maijā; un

(2) nebija Beļģijas pilsoņi 1940.gada 10.maijā, un ieguva pilsonību pēc minētā datuma un saglabāja to līdz 2003.gada 1.janvārim ...

no 2003.gada 1.janvāra ir tiesīgas saņemt atvieglojumus attiecībā uz vecuma pensijām un pensijām kara dalībniekiem, kas piešķirti personām ar politieslodzītā statusu, saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem un procedūrām."

Tiesa uzskatīja, ka saskaņā ar Konvenciju valstij nebija pienākums atlīdzināt citas valsts nodarīto kaitējumu un pat, ja valsts nolēma to darīt, tai bija plaša rīcības brīvība, nosakot kompensācijas piešķiršanas kritērijus. Lieta tika izbeigta uz ratione materiae pamata. Tāpat ir jāatzīmē, ka Beļģijā atlīdzība par nodarīto kaitējumu tika piemērota pensiju formā.

6. Latvijas Republikai, kā neatkarīgam starptautisko tiesību subjektam, nebija nekāds pienākums ne paplašināt tās sniegto sociālo nodrošināšanu uz personām, kuras bija strādājušas Padomju Savienībā, kas bija cits starptautisko tiesību subjekts un kura pēctece Latvija nebija, nedz arī kompensēt šīm personām padomju sociālo garantiju zaudēšanu (skatīt, saistībā ar Lietuvu, 1998.gada 9.septembra Komisijas lēmumu lietā Jasinskij un Citi pret Lietuvu, iesniegums Nr.38985/97, Decisions and Reports 94). Tomēr, tā kā valstu sabrukumu parasti pavada ievērojamas grūtības, Latvija nolēma nodrošināt minimālo pensiju visiem valstī dzīvojošajiem, gan pilsoņiem, gan nepilsoņiem, un papildus, balstoties uz pilsonības un teritoriālajiem kritērijiem, kompensēt PSRS sabrukuma rezultātā radušos zaudējumus.

Ciktāl tas attiecas uz Latviju, 1995.gada likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumos ir noteikts, ka kompensācija tika veikta valstij paplašinot pensiju priekšrocības saskaņā ar noteiktajiem kritērijiem. Citiem vārdiem sakot, pilsonība nenosaka pensijas esamību, tā ir kritērijs tās tālākai piešķiršanai (skatīt 2008.gada 1.jūlija lēmumu lietā mutatis mutandis Kireev pret Moldovu un Krieviju, iesniegums Nr.11375/05, kur tiesības uz kompensācijām bija tikai Moldovas pilsoņiem).

7. Šajā sakarā vairākums pieļauj kļūdu, apgalvojot, ka "iesniedzējai tika liegta pensija tikai tā iemesla dēļ, ka viņa nebija Latvijas pilsone" (skatīt sprieduma 78.rindkopu). Tā ir divkārša kļūda. Iesniedzējai, tāpat kā visiem citiem, tika piešķirta minimālā valsts noteiktā pensija. Šīs tiesības netika pārkāptas. Turklāt 1995.gada likums "Par valsts pensijām" ir tikai viens no likumiem, kas reglamentē sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumos. Likums "Par sociālo drošību" paredz pabalstus gadījumā, ja persona nav pilnībā uzskatāma par valsts garantētās vecuma pensijas saņēmēju (kā atzīst Satversmes tiesa, skatīt sprieduma 37.rindkopu). Vairākums pieņem, ka iesniedzējai ir tiesības uz pensiju, detalizēti neizvērtējot pārejas noteikumus un to piemērošanas kontekstu. Šajā sakarā ir jānorāda, ka Konvencija negarantē nekādas tiesības uz kompensāciju par nodarīto kaitējumu, ja sākotnējais cēlonis nav uzskatāms par Konvencijas pārkāpumu, nedz arī atzīst valdījumu pār agrāku īpašumu, attiecībā uz kuru nav iespējams realizēt efektīvu kontroli, vai arī nosacījuma prasību, kas ir izbeigusies nosacījumu neizpildes rezultātā (skatīt Prince Hans-Adam II of Liechtenstein pret Vāciju [Lielā palāta], iesniegums Nr.42527/98, §§ 83. un 93.).

8. Turklāt Latvija ir uzsākusi sarunas par attiecīgu divpusējo līgumu noslēgšanu ar valstīm, kuras saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir a priori atbildīgas par padomju laikā uzkrāto darba stāžu. Pietiekoši būtu minēt, ka Latvija un Krievijas Federācija atrodas noslēguma stadijā attiecībā uz līguma noslēgšanu par savstarpējo atbildību sociālās drošības jomā, ieskaitot padomju periodu.

9. Pašreizējā lieta atšķiras no Stec un Citi pret Apvienoto Karalisti ((lēmums) [Lielā palāta], iesniegumi Nr.65731/01 un 65900/01, §§ 74. un 76., ECHR 2005-X), kurā lēmums par lietas pieņemšanu izskatīšanai vairākumam kalpo par vadošo judikatūru un Koua Poirrez pret Franciju (iesniegums Nr.40892/98, ECHR 2003‑X), tādēļ, ka šajās lietās ir piemērotas citas starptautisko tiesību normas. Tomēr, lai sniegtu pilnīgu argumentāciju, es Stec un Citi lietas principus piemērošu šajā lietā. Pirmkārt, manuprāt, Tiesas apgalvojumi gan Stec un Citi lietā pieņemtajā lēmumā, gan spriedumā pilnībā atbilst cilvēktiesību tiesas pieejai, proti, ja valsts izstrādā pabalstu sistēmu, tad pabalstus nevajadzētu piešķirt pamatojoties uz diskriminējošiem kritērijiem. Tomēr, kā tas ir atzīmēts Stec un Citi lietas iznākumā (14.panta pārkāpums netika konstatēts), Tiesa neatcēla ne valsts rīcības brīvības, īstenojot sociālo politiku, robežas, ne arī "acīmredzami nepamatotos" kritērijus, izvērtējot to, vai sociālajā un ekonomiskajā politikā noteiktās atšķirības bija proporcionālas (skatīt Stec un Citi pret Apvienoto Karalisti [Lielā palāta], iesniegums Nr.65731/01, § 52., ECHR 2006‑VI). Situācija ir savādāka arī attiecībā uz to, vai mūsu priekšā ir apgalvotā diskriminācija, kas balstīta uz dzimumu, kā Stec un Citi lietā, vai arī tā balstās uz dzīvesvietu vai pilsonību. Uz šo atšķirību tika pareizi norādīts lietā Carson un Citi, kur Tiesa konstatēja, ka "indivīdam nav nepieciešams tikpat augsts aizsardzības līmenis attiecībā uz atšķirīgu attieksmi, kas balstīta uz šo pamatu [dzīvesvieta], kā gadījumos, kad tas ir nepieciešams attiecībā uz atšķirībām, kas balstās uz iedzimtām īpašībām, tādām kā dzimums vai rase, vai tautība (skatīt Carson un Citi pret Apvienoto Karalisti, iesniegums Nr.42184/05, § 80., 2008.gada 4.novembris, un zemāk 37.punkts). Citiem vārdiem, Tiesas judikatūrā attiecībā uz 14.pantu nav absolūti viennozīmīgas pieejas. Kamēr vairākums atsaucas uz 14.panta piemērošanas standartu Stec lēmumā par lietas pieņemšanu izskatīšanai (skatīt sprieduma 79.rindkopu), kas varētu norādīt, ka jebkādas atšķirības automātiski būtu diskriminējošas, es atzīmēju, ka šis nebija standarts, uz kuru balstījās Stec un Citi spriedums.

10. Es nožēloju, ka vairākums nav pievērsies šīs lietas galvenajam jautājumam. Apstākļos, kad okupācija un kontrole pār teritoriju bija pretrunā starptautiskajām tiesībām un saskaņā ar starptautiskajām tiesībām pastāv pienākums pārtraukt prettiesisko situāciju, ko bija nodarījusi valsts, kurai bija fiziskā kontrole pār šo teritoriju (skatīt Namibia (South-West Africa), Advisory Opinion, ICJ Reports 1971, §§ 117.-18.)), vai Konvencija var prasīt cietušajai valstij uzņemties atbildību par pensiju summām, kas iespējams tikušas nopelnītas atrodoties pāridarītājas valsts dienestā, kad (a) nopelnītie līdzekļi palika pāridarītājai valstij un (b) cietusī valsts garantē noteiktu minimālo pensiju visiem?

Lietas ietvars

11. Valdība cēla sākotnējo iebildumu attiecībā uz gadiem, kurus iesniedzēja nostrādāja Vissavienības uzņēmumā "Orghim", kura juridiskā adrese atradās Ukrainas Padomju Sociālistiskajā Republikā (Ukrainas PSR). Valdība iebilda, ka iesnieguma iesniegšanas laikā abu pušu iesniegtie fakti apliecināja, ka kopš divpusējā līguma noslēgšanas starp Latviju un Ukrainu 1999.gadā, iesniedzējai bija tiesības uz viņas pensijas pārrēķinu, ņemot vērā nostrādāto laika posmu, kurā Ukrainas PSR bāzētais uzņēmums veica būtiskus ieguldījumus padomju budžetā (skatīt sprieduma 25.rindkopu). Savos 2002.gadā iesniegtajos apsvērumos iesniedzēja jau atspēkoja valdības apgalvojumu attiecībā uz līgumu ar Ukrainu, norādot, ka šis līgums ir paredzējis pensijas apmēra palielināšanu, bet nav paredzējis atmaksu par atpakaļejošu periodu (48.rindkopa).

12. Vairākums uzskata, ka valdība nevar celt sākotnējo iebildumu šajā stadijā, jo pirmo reizi tas tika celts tās komentāros pēc būtības, kas tika iesniegti 2006.gada 20.oktobrī, pēc tam, kad 2006.gada 11.jūlijā jau bija pieņemts lēmums par lietas pieņemšanu izskatīšanai (skatīt sprieduma 46. un 49.rindkopu). Ir jāatzīmē, ka šajos komentāros, kā jau tika vēlreiz norādīts tās komentāros, kas tika iesniegti Lielajai palātai, valdība atkārtoja, ka fakti, kas attiecas uz līgumu ar Ukrainu, ir bijuši zināmi Tiesai visu laiku un tiem bija jābūt iekļautiem Tiesas sākotnējā lietas ietvara izvērtējumā, jo tie attiecās uz jautājumu, vai iesniedzēja šajā sūdzības daļā varēja tikt uzskatīta par cietušo. Parasti Tiesa piešķir cietušā statusu iesniedzējiem kā daļu no tās sākotnējā jurisdikcijas izvērtējuma. Protams, ja jautājums ir cieši saistīts ar lietas būtību, Tiesa patiesi var tā teikt.

13. Es uzskatu, ka vairākuma pieeja šajā lietā ir gan pārāk formāla attiecībā uz estoppel doktrīnu (salīdzinājumam skatīt Blečić pret Horvātiju [Lielā palāta], iesniegums Nr.59532/00, §§ 65.–66., ECHR 2006-III), vienlaicīgi izvairoties no jautājuma attiecībā uz mantisko tiesību ex nunc vai ex tunc raksturu, kuru izvirzīja iesniedzēja. Vēl jo vairāk, Lielajā Palātā puses bija aicinātas izteikties par iesniedzējas cietušās statusu attiecībā uz viņas nodarbinātību uzņēmumā, kas atradās Ukrainas PSR. Lielajai palātai ir pilnvaras no jauna izvērtēt valdības sākotnējos iebildumus. Tā varēja nolemt, ka tie ir cieši saistīti ar lietas būtību, kas savukārt prasītu no Tiesas izvērtēt prasījuma ex nunc vai ex tunc raksturu. Lielās palātas spriedums nesniedz skaidru atbildi uz šo jautājumu, tik vien kā norādot, ka jautājums tiks izskatīts 41.panta ietvaros. Šajā daļā Tiesa atzīmē, ka iesniedzēja ir cietusi gan mantiskos zaudējumus, gan morālo kaitējumu, un piespriež summu, kas sedz "visus zaudējumus". Izlemt, ko Tiesa ir domājusi ar šīs tiesības būtību, paliek lasītāja ziņā.

14. Spriedumā apsvērumi par Latvijas "jurisdikciju" attiecībā uz darbībām, par kurām sūdzas iesniedzēja, tiek apskatīti kā jautājums, kas attiecas uz valdības iebildumiem par lietas pieņemamību izskatīšanai (skatīt 55.rindkopu). Valdība, izskaidrojusi, ka ne bijušajai Latvijas PSR, ne Latvijas Republikai nebija nekādas kontroles pār bijušajā Ukrainas PSR un Krievijas Sociālistiskajā Federatīvajā Padomju Republikā (KSFPR) bāzētajiem Vissavienības uzņēmumiem, kuros strādāja iesniedzēja, aicināja Tiesu "secināt, ka šī lieta atrodas ārpus Latvijas Republikas jurisdikcijas Konvencijas 1.panta izpratnē" (skatīt valdības komentārus, §19.). Protams, strikti runājot, šis nav jautājums par jurisdikciju, bet gan par atbildību par PSRS laika notikumiem. Tas acīmredzami ir jautājums, kas attiecas uz lietas būtību, pie šī secinājuma divas rindkopas tālāk (57.rindkopa) nonāk arī vairākums, lai uzreiz to noraidītu bez jebkādas izvērtēšanas kā nenozīmīgu 78.rindkopā (skatīt 16.punktu zemāk).

Konvencijas piemērošana nošķirti no starptautiskajām tiesībām

15. Atbildētāja-valdība paskaidroja, ka 1995.gada likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumos paredzēto atšķirību iemesls bija saistīts ar faktu, ka Latvija nepārņēma Padomju Savienības tiesības un pienākumus. Latvija nebija bijušās PSRS pēctece (skatīt sprieduma 52. un 67.rindkopu). Tā bija valsts identiska tai, kuru 1940.gadā okupēja Padomju Savienība (skatīt 52.rindkopu un valdības uzrunu Lielajā palātā, § 23). Tādējādi ir secināms, ka neatkarīgi no tā, kādi starptautisko tiesību principi bija piemērojami attiecībā uz iekšējiem lēmumiem pēc neatkarības atjaunošanas, tie tika pieņemti, pamatojoties uz spēka lietošanas aizliegumu un valstu kontinuitāti². Iesniedzēja neapstrīdēja valsts kontinuitātes argumentu, bet apgalvoja, ka tam nav nozīmes, jo viņas dzīve bija tāda pati kā jebkuram Latvijas pilsonim padomju laikā. "Latvija, Krievija un Ukraina bija vienas un tās pašas valsts, Padomju Savienības, sastāvdaļa" (skatīt sprieduma 59.rindkopu) un viņai būtu bijis jāsaņem pensiju tādā pat apmērā, kādu saņemtu Latvijas pilsonis, kas atrastos tādā pašā stāvoklī (skatīt 61.rindkopu).

16. Šī sprieduma pārsteidzoša iezīme ir tas, ka tajā tiek ignorēts Padomju Savienības sabrukuma un Baltijas valstu īpašā stāvokļa no starptautisko tiesību viedokļa konteksts, proti, ilgā, bet galu galā neveiksmīgā okupācija, kuras sakarā izcēlās strīds starp iesniedzēju un atbildētāju-valsti (skatīt, pretējo, Kovačić un Citi pret Slovēniju [Lielā palāta], iesniegumu Nr.44574/98, 45133/98 un 48316/99, § 256., 2008.gada 3.oktobris). Tas iet pat vēl tālāk, apgalvojot, ka atbildētājas-valsts apsvērumi par to, ka tā nav PSRS tiesību un saistību pārņēmēja attiecībā uz labklājības pabalstiem ir nepareizi uztverti (78.rindkopa).

17. Vairākums piedāvā sekojošu motivāciju: "Pat pieņemot, ka valdībai šajā sakarā ir taisnība, tas neietekmē šajā lietā izdarāmo secinājumu. Ja valsts pati no sevis nolemj maksāt indivīdiem pensijas par ārpus tās teritorijas nostrādāto laika periodu, tādā veidā radot pietiekami skaidru tiesisko pamatu tās nacionālajos tiesību aktos, Konvencijas 1.protokola 1.pants aptver iespējamās tiesības uz šādu pabalstu" (78.rindkopa). Saistībā ar šo apgalvojumu pastāv dažas problēmas. Pirmkārt, frāze "Pat pieņemot, ka valdībai šajā sakarā ir taisnība", ir neizprotama. Vai vairākums norāda uz to, ka Latvija ir bijušās PSRS jaunā valsts-pēctece? Šādas Tiesas nostājas pieņemšana nonāktu pretrunā ar tās pieeju vairākās citās lietās (skatīt, piemēram, Ždanoka pret Latviju [Lielā palāta], iesniegums Nr.58278/00, ECHR 2006-IV) un daudz būtiskāko Komisijas paziņojumu lietā Jasinskij un Citi (citēts iepriekš). Tāpat tas nonāktu pretrunā ar vairākuma starptautisko tiesību subjektu nostāju. Lai kāda arī būtu tā nozīme, šis ir tas brīdis, kad vairākumam būtu bijis jāiedziļinās "kompetentā juridiskā motivācijā", kas starptautisko līgumu interpretācijas nolūkā ir "sistēmiskas interpretācijas piepūle – proti, integrācija principu un pieņēmumu sistēmā, kas pamato starpvalstu tiesiskās kārtības ideju" (ILC Study Group Report, Fragmentation of International Law: Difficulties Arising from the Diversification and Expansion of International Law, UN Doc. A/CN.4/L.682, § 465.). Ir jānorāda, ka viens no starptautisko tiesību pamatprincipiem, kas ir būtisks šajā lietā, ir ex injuria non jus oritur princips, kā arī pienākums neatzīt prettiesisku situāciju par tiesisku (skatīt zemāk 22.punktu).

Turklāt, nav šaubu, tiklīdz dalībvalsts ir pieņēmusi likumu, tam ir jāatbilst Konvencijai. Neviens neiebilst pret šo principu. Tomēr princips per se neaiziet ļoti tālu un tāpat nesniedz īpašus risinājumus konkrētām tiesiskām situācijām. Valdība pareizi norāda, ka apstrīdētās nacionālo tiesību normas interpretācijas nolūkā ir jāņem vērā starptautiskās tiesības attiecībā uz valstu kontinuitāti, jo šis konteksts iedvesmoja Latvijas pieņemtos īpašos risinājumus. Nacionālo likumu interpretēšana nav Tiesas kompetencē, bet tā interpretē Konvenciju un, ja nepieciešams, ņem vērā starptautisko tiesību kontekstu. Protams, 1995.gada likuma pārejas noteikumiem ir jāatbilst Konvencijai saskaņā ar starptautisko tiesību interpretācijas pamatprincipu.

Kad atsevišķa nacionālo tiesību norma ir saistīta ar faktu, ka valsts nav uzņēmusies nekādus pienākumus attiecībā uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem, kurus solījusi cita valsts, teikt, ka tas ir maznozīmīgi, būtu pretrunā gan ar lietas faktu pienācīgu ievērošanu, gan Konvencijas interpretācijā lietotajiem principiem. Noteikti citās apstrīdēto īpašumtiesību lietās, kuras radās Vācijas apvienošanās un Dienvidslāvijas sabrukuma rezultātā, Konvencijas piemērošanā attiecīgais konteksts tika ņemts vērā (skatīt, piemēram, Janković pret Horvātiju (lēmums), iesniegums Nr.43440/98, ECHR 2000-X; Hadžić pret Horvātiju (lēmums) iesniegums Nr.48788/99, 2001.gada 13.septembris; un Schwengel pret Vāciju (lēmums), iesniegums Nr.52442/99, 2000.gada 2.marts).

Tiesai ir jāņem vērā valstu kontinuitāte

18. Tiesai, iztiesājot šo lietu, ir jāņem vērā Padomju Savienības sabrukums un Latvijas kontinuitāte. Tiesas pienākums izriet gan no viņas pašas judikatūras, gan vispārējām starptautiskajām tiesībām. Tiesa jau sen ir noteikusi, ka viens no galvenajiem Konvencijas piemērošanas principiem ir tas, ka tie netiek piemēroti vakuumā (skatīt Loizidou pret Turciju, 1996.gada 18.decembris, Reports of Judgments and Decisions 1996‑VI). Paskaidrojot sīkāk nosacījumus tās interpretācijai, Tiesa ir noteikusi: "Turklāt Tiesa Konvencijas normas nekad nav aplūkojusi kā vienīgo atskaites punktu, lai interpretētu tajā noteiktās tiesības un brīvības. Gluži pretēji, ir jāņem vērā jebkuri citi būtiski starptautisko tiesību noteikumi un principi, kas ir piemērojami attiecībā uz dalībvalstīm (skatīt Demir and Baykara pret Turciju [Lielā palāta], iesniegums Nr.34503/97, § 67., 2008.gada 12.novembris). 

19. Tik tiešām, tā kā Konvencija ir starptautisks līgums, pat ar specifisku ievirzi, 1969.gada Vīnes konvencija par starptautisko līgumu tiesībām (VKSLT) kalpo par pamatu Konvencijas interpretācijai tajā, kas attiecas uz starptautiskajām tiesībām. VKSLT 31.pants paredz, ka papildus vispārpieņemtajai normas izpratnei ir ņemams vērā arī kopējais konteksts. 31.pants § 3 (c) paskaidro: "Kontekstā ar iepriekšminēto jāievēro arī: … jebkuras starptautisko tiesību normas, kas piemērojamas attiecībās starp dalībniekiem". Ir jāatzīmē, ka 31.panta nosaukums ir "Iztulkošanas vispārējie principi". Pastāv viens vienīgs interpretācijas princips, kuram ir vairākas daļas. Tomēr, "ne visas daļas būs nozīmīgas visos gadījumos; bet, kad tās ir, tās ir jāizmanto" (D. French, "Treaty Interpretation and the Incorporation of Extraneous Legal Rules", International and Comparative Law Quarterly, 2006, p. 301). Protams, šī lieta tāpēc nekļūst par lietu par spēka pielietošanu starp valstīm vai konfliktu starp valstu pēctecības un valstu kontinuitātes tiesību principiem (skatīt, mutatis mutandis, tiesneses Higginsas atšķirīgo viedokli lietā Oil Platforms, 2003.gada 6.novembra spriedums, ICJ, §§ 45.–46.). Tās būtība vēl joprojām ir apgalvotā diskriminējošā attieksme attiecībā uz iespējamām īpašuma tiesībām pēc valsts sabrukuma.

20. Praksē Tiesa, nosakot, kādā veidā būtu jāpiemēro Konvencijas normas, regulāri ir paturējusi prātā citus piemērojamos starptautisko tiesību principus. Lietas Prince Hans-Adam II of Liechtenstein (citēts augstāk) un Al-Adsani pret Apvienoto Karalisti Lielā palāta], iesniegums Nr.35763/97, ECHR 2001‑XI), citu starpā, ir izcili piemēri. Visās šajās lietās, pat ja tajās tiek izvirzīti dažādi starptautisko tiesību jautājumi, kopīgā iezīme ir tā, ka citi pastāvošie starptautisko tiesību principi ir būtiski ietekmējuši Konvencijas pantu piemērošanu.

21. Latvijas īpašais tiesiskais statuss pēc Padomju Savienības sabrukuma ir būtisks vismaz divos aspektos. Pirmkārt, Tiesai bija jānoformulē viedoklis par to, vai Latvijas arguments, ka tā nepārņēma nevienu no Padomju Savienības saistībām, ieskaitot sociālo tiesību sfēru, atbilst starptautiskajām tiesībām. Tas ir nepieciešams, lai pienācīgi izprastu 1995.gada likuma pārejas noteikumus, kas tiktāl, ciktāl paredz tiesības uz īpašumu, atrodas sfērā, ko regulē 1.protokola 1.pants. Nepilsoņi, ārvalstnieki, bezvalstnieki ietilpst 1.pantā noteiktajā regulējumā tikai šīm grupām pārejas noteikumos piešķirto tiesību apmērā. Tomēr, ir grūti noskaidrot, vai ir patiess Latvijas apgalvojums, ka tai nebija pienākums uzņemties vairāk, ja netiek izvērtēti būtiskie starptautiskie principi attiecībā uz tiesību iegūšanu valsts neatkarības atjaunošanas situācijās. Pat ja Latvija pieņēma tiesību aktu, kas varētu radīt situāciju, kurā "vērtība" 1.protokola 1.panta izpratnē tiek atzīta tikai atsevišķām indivīdu grupām, ir svarīgi noteikt Latvijas saistību robežas saskaņā ar Konvenciju, lai noskaidrotu, vai tā bija tikai Latvijas labas gribas izpausme, vai arī tai bija pienākums nodrošināt pensiju prasītajā apjomā. (skatīt, mutatis mutandis, Epstein un Citi, citēts augstāk). Otrkārt, arguments attiecībā uz Latvijas īpašo statusu starptautisko tiesību izpratnē ir būtisks lēmuma pieņemšanai par to, vai noteiktā robežšķirtne ir attaisnojama, vai nav. Saskaņā ar Tiesas judikatūru attiecībā uz 14.pantu abi motivācijas aspekti ir cieši saistīti.

Vai pastāv būtiskas starptautiskas saistības prettiesiskas aneksijas situācijā?

22. Šajā sakarā ir svarīgi paturēt prātā, ka starptautiskās tiesības ir galvenā tiesiskā sistēma, kas nosaka kritērijus to subjektu definēšanai un attiecīgajām izmaiņām, ja nepieciešams. Lietā Ilaşcu un Citi, Tiesa vēlreiz pierādīja, ka tā seko galvenajiem starptautisko tiesību principiem attiecībā uz valstu atbildības sadalījumu par darbību vai bezdarbību Konvencijas izpratnē (skatīt Ilaşcu un Citi pret Moldovu un Krieviju Lielā palāta], iesniegums Nr.48787/99, §§ 320. un 322., ECHR 2004‑VII). Nav Tiesas ziņā, pat ņemot vērā Konvencijas īpašo nozīmi vai arī netieši, izstrādāt jaunus noteikumus tādu veidojumu identificēšanai, kuriem starptautiskajās tiesību kontekstā ir tiesības un pienākumi. Apstāklis, ka Latvijas PSR bija Padomju Savienības bijusī republika, nepavisam nenozīmē, ka Latvijas valstij automātiski ir kādi pienākumi, kas tikuši attiecināti uz tās teritoriju prettiesiskās okupācijas laikā. Tieši pretēji, apgalvojot vai netieši norādot, ka Latvijai automātiski ir kādi pienākumi, kas sakņojas padomju periodā, būtu starptautisko tiesību izpratnē prettiesiskās Latvijas okupācijas un aneksijas fakta noliegums un paceltu jautājumu par Tiesas rīcības atbilstību galvenajam ex injuria non jus oritur principam un starptautiskajās tiesībās noteiktajam neatzīšanas pienākumam (skatīt 29.rindkopu un 34.–36. zemāk).

23. Fakts, ka Latvija varētu uzņemties zināmu atbildības daļu par to, kas notika Latvijas PSR teritorijā, nenozīmē, ka viņai bija pienākums to darīt. Tas parasti tā notiek situācijās, kas saistītas ar jaunu valstu izveidošanos un veco valstu izzušanu, kad ir jānosaka atbildīgā valsts un kad valstu praksē ir valdījis "baltās lapas" princips. Tikai nozīmīgu pūļu rezultātā pēdējo divu vai trīs dekāžu laikā ir parādījušies vairāki principi, kas apstrīd "baltās lapas" pieeju (citu autoritāšu starpā skatīt, P. Dumberry, State Succession to International Responsibility, Leiden, Boston, Martinus Nijhoff Publishers, 2007, pp.52-58). Ņemot vērā šo sarežģīto starptautisko tiesību sfēru, sadarbības princips un starpvalstu sarunas ir tikuši uzskatīti par galveno principu, kurus Tiesa pareizi atbalstīja Kovačić lietā, tajā pašā laikā ignorējot šajā lietā (skatīt 8.rindkopu augstāk).

24. Eritrejas – Etiopijas Prasījumu komisija, nesen izveidota institūcija, kas nodarbojas ar konkrētiem prasījumiem saistībā ar valstu kontinuitāti/ valstu pēctecību, ir konstatējusi, ka, ciktāl tas attiecas uz pienākumiem izmaksāt pensijas, valstu praksē pastāv atšķirības. Dažos gadījumos, pēc unitāras valsts sadalīšanas, katra no pēctecēm uzņēmās atbildību par pensijām, kas attiecās uz valsti-priekšteci, personām, kas atradās valsts-pēcteces teritorijā. Prasījumu komisija atzīmēja, ka princips, kas tika iedibināts Dancigas Pensiju lietā, vēl joprojām ir būtisks. Tiesa tajā lietā noteica atbildību par pensijām, balstoties uz saņēmēja pilsonību, uzliekot atbildību par pensijām valstij-pēctecei, kuras pilsonību saņēmējs bija pieņēmis (Danzig Pension Case, Ann. Dig. Vol. V, case no.41). To, kādā pakāpē Dancigas Pensiju lieta varētu būt svarīga nelikumīgas aneksijas situācijās (attiecībā uz skaidru šāda veida situāciju izslēgšanu no valstu pēctecību regulējošo tiesību normu kodifikācijas ietvara, skatīt Yearbook of the International Law Commission, 1999, vol. II (Part Two), p. 27; skatīt arī 26.punktu zemāk), nosaka elements, kas īpaši moderno cilvēktiesību izpratnē, ir kļuvis par savā ziņā mazāk svarīgu. Neskatoties uz to, vēl aizvien ir taisnība, ka pilsonības esamība rada ievērojamu atšķirību salīdzinājumā ar bezvalstnieka situāciju. Valstu izzušanas gadījumos pilsonībai ir īpaša nozīme. Tas izskaidro lielos Eiropas Padomes un Apvienoto Nāciju pūliņus kodificēt vairākus starptautiskos principus attiecībā uz pilsonību valstu pēctecības gadījumos. Šajos gadījumos, vairāk nekā jebkad, pilsonība ir pamats, lai iegūtu virkni svarīgu tiesību, kā Latvijas gadījumā, tiesības uz pensijas priekšrocību piešķiršanu tās pilsoņiem, gadījumos, kad nav citu iespējamo pretendentu.

25. Kopumā ņemot, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām nepastāvēja pienākums uzņemties atbildību par Padomju Savienībā uzkrāto darba stāžu, ja vien un līdz tas tika atrunāts starpvalstu pārrunās. Taču nelikumīgās aneksijas īpašajā kontekstā (skatīt 26.punktu zemāk) cietušās valsts pilsoņiem bija pamats paļauties, ka tiem nenāksies ciest vairāk kā viņi jau ir izcietuši un ka tas tikpat labi attieksies arī uz viņu tiesībām uz pensiju. Citiem vārdiem sakot, nav nekā nepamatota apstāklī, ka pēc ilgiem gadiem, kas tika pavadīti prettiesiskā totalitārā režīmā, neatkarīgais likumdevējs nolēma apbalvot pilsoņus.

26. Īpašais nelikumīgās aneksijas konteksts nošķir šo lietu pat no citām lietām, kuras ir izskatītas Tiesā un kurās valstu pēctecības elements ir ticis ņemts vērā. 50 gadus Latvija bija prettiesiski pakļauta Padomju Savienībai (skatīt Ždanoka, citēts iepriekš). Starptautisko tiesību izpratnē līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu 1991.gadā mēs pašlaik esam situācijā, kas ir daudz tuvāka situācijai, kas zināma kā dekolonizācija saskaņā ar Apvienoto Nāciju Tiesībām, līdzīgi tam, kas notika ar Austriju un Čehoslovākiju Otrā pasaules kara kontekstā pēc Anšlusa; vienīgā atšķirība ir, ka diemžēl Baltijas valstu gadījumā to neatkarības atjaunošana bija iespējama tikai 40 gadus vēlāk (citu autoritāšu starpā, skatīt A. Zimmermann, "Continuity of States", tiešsaistes režīma Max Planck Encyclopedia of Public International Law). Ir jāatceras, ka 1983.gadā Eiropas Parlaments atzīmējot, ka "Padomju aneksiju… vēl aizvien formāli nav atzinušas vairums Eiropas valstu un ASV, Apvienotā Karaliste, Austrālija un Vatikāns, vēl joprojām stingri pieturas pie priekšstata par Baltijas valstīm", ieteica nodot Baltijas valstu jautājumu Apvienoto Nāciju Dekolonizācijas Apakškomitejai (1982-1983 EUR.PARL.DOC (no.7.908) 432-33 (9183)).

27. Praksē tas nozīmēja, ka tad, kad iesniedzēja pārcēlās uz Latvijas PSR 1954.gadā, viņai tas bija tikai cits Padomju Savienības nostūris, ko viņa arī apliecināja savos apsvērumos. Viņas situācija ir līdzīga daudziem citiem, kuri tika pamudināti pārcelties uz Baltijas republikām, tādējādi īstenojot daļu no padomju komunistiskās partijas sovjetizācijas un rusifikācijas politikas, kas tika veikta Baltijas valstīs pēc to prettiesiskās inkorporācijas Padomju Savienībā.³ Tiesai vajadzētu būt spējīgai atšķirt fundamentāli atšķirīgās situācijas lietas būtībā un starptautiskajās tiesībās. Tā ir pavisam savādāka situācija nekā, kad persona ierodas, teiksim, Francijā vai Apvienotajā Karalistē, kurām ir iespējams izlemt, vai ielaist šo personu savā teritorijā. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijai nācās saskarties ar padomju ēras ieceļotājiem, kuru skaits tuvojās tam, lai Latvijas pilsoņus padarītu par mazākumtautību pašu valstī, taču Latvijai bija ļoti ierobežotas iespējas attiecībā uz tās politiku pret padomju ēras imigrantiem.

28. Interesanti atzīmēt, ka sprieduma teksts šķiet neiezīmē atšķirību starp dažādām iesaistītajām juridiskajām personām attiecīgajā laika posmā. Neapšaubāmi, no tiesību viedokļa ir atšķirība starp Latvijas PSR, PSRS un Latvijas Republiku. Mulsinoša ir termina "Latvija" izmantošana 1954.gada kontekstā un termina "Ukraina" izmantošana 1970. un 1980. gadu kontekstā (10.–11.rindkopa). No starptautisko tiesību viedokļa ierosinājums, ka Latvijas Republika kā starptautisko tiesību subjekts un attiecīgi Konvencijas dalībvalsts ir PSRS pēctece, ir bezjēdzīgs un nonāk pretrunā ar valstu iedibināto praksi, kā minēts iepriekš.

29. Pat vēl ļaunāk, tas varētu netieši norādīt, ciktāl tas attiecas uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu, ka no starptautiskajām tiesībām izrietošais pienākums nesniegt atzīšanu prettiesiskiem veidojumiem ir maznozīmīgs (pretēji Namibia (South-West Africa), Advisory Opinion, citēts iepriekš, §§ 117-18). Tā ir atkāpšanās no iedibinātās judikatūras, jo Tiesa ir konsekventi norādījusi, ka, piemēram, Turcija ir atbildīga par darbību vai bezdarbību saskaņā ar Konvenciju, kas norisinājās "Ziemeļkipras Turku Republikā", ko varētu salīdzināt ar Latvijas PSR.

30. Lai arī kādas tiesības vai privilēģijas iesniedzējai tika nodrošinātas saskaņā ar padomju tiesībām, tās piešķīra Padomju Savienība, kuras efektīvā kontrole pār Latvijas PSR līdz 1991.gadam, iespējams, nav apstrīdēta. Līdzīgi nav apstrīdēts, ka šodienas Krievijas Federācija turpina Padomju Savienības tiesības un pienākumus (skatīt Ilaşcu un Citi, citēts iepriekš, § 378.; un arī, piemēram, H. Hamant, Démembrement de l'URSS et problèmes de succession d'États, Editions Bruylant, 2007, p. 128). Pat ja viedokļi par Baltijas valstu kontinuitātes modalitātēm var atšķirties, nepastāv gandrīz nekādas domstarpības, ka tās nav Padomju Savienības pēcteces un ka tās ir atsevišķs gadījums, salīdzinot ar citām bijušajām padomju republikām, sakarā ar to, ka tās prettiesiski okupēja Padomju Savienība (citu autoritāšu starpā skatīt, H. Hamant, op. cit., p. 129; P. Dumberry, op. cit., p. 151; un I. Ziemele, State Continuity and Nationality: the Baltic States and Russia, Leiden, Boston, Martinus Nijhoff Publishers, 2005). Turklāt abas puses savās atbildēs, kas izskanēja publiskās noklausīšanās laikā, atzīmēja, ka, ja iesniedzēja būtu pensionējusies 1990.gadā, viņai pensija tiktu izmaksāta no PSRS budžeta līdzekļiem. PSRS nacionālā banka un nevis padomju republika kontrolēja valsts un sociālās apdrošināšanas budžetu. Pēc PSRS sabrukuma šie līdzekļi netika sadalīti starp bijušajām republikām. Tos mantoja Krievijas Federācija.

31. Citiem vārdiem sakot, mēs sastopamies ar prettiesiskās aneksijas sekām, kad pēc valsts-priekšteces suverenitātes izbeigšanās okupācijas laikā transformētā iedzīvotāju daļa nonāca neskaidrā situācijā. Es neredzu, kāpēc no Konvencijas viedokļa skatoties, Latvijai kā cietušajai valstij un tās pilsoņiem vajadzētu kompensēt situāciju, par kuras radīšanu tie nebija atbildīgi. Tomēr, pretēji daudzām citām vēsturē zināmām līdzīga rakstura situācijām, iesniedzējai nebija atņemta sociālā aizsardzība un tiesības uz pensiju, jo viņa saņēma minimālo visiem Latvijas rezidentiem pieejamo pensiju. Turklāt, lai gan šim argumentam ir ierobežota juridiskā nozīme, ir jāpiemin, ka iesniedzējai bija pieejamas divas iespējas saņemt augstāka apmēra pensiju, bet viņa neizvēlējās nevienu no tām. Viņa varēja pieņemt Krievijas pilsonību vai iegūt Latvijas pilsonību un viņas prasība tiktu apmierināta. Vairākuma viedoklis par viņas tiesisko statusu (skatīt sprieduma 88.rindkopu) nav pilnībā pareizs, jo tajā netiek ņemta vērā īpašā vienkāršotā procedūra, ko attiecībā uz bijušās PSRS pilsoņiem paredz Krievijas Federācijas "Pilsonības likums", gadījumā, ja viņi nolemj pieņemt Krievijas pilsonību. Spriedumā esošais apgalvojums, ka iesniedzējai bija "stabila tiesiska saikne" ar Latvijas Republiku, tiek izteikts bez jebkāda paskaidrojuma vai sīkāka izvērsuma attiecībā uz šāda viedokļa iemesliem. Par nožēlu vairākums pienācīgi nenovērtē faktu, ka izvērtējamā situācija attiecas uz valsts neatkarības atjaunošanu pēc gadiem ilgušas inkorporācijas, kas notika prettiesisku draudu vai spēka lietošanas rezultātā. Ir secināms, ka arguments par pilsonības iegūšanas iespēju šādā kontekstā ir atšķirīgs no jebkuras citas normālas situācijas (par šo, skatīt A. Eide, "The Rights of 'Old' versus 'New' Minorities", European Yearbook of Minority Issues, Vol. 2, 2002/3, p. 377).

1995.gada likumam ir leģitīms mērķis!

32. Vairākums aprobežojas ar uzskatu, ka 1995.gada likumam "Par valsts pensijām" bija vismaz viens leģitīms mērķis, "proti, valsts ekonomiskās sistēmas aizsardzība (skatīt sprieduma 86.rindkopu). Interesanti, ka viņi nevar izvairīties no atsauces uz neatkarības atjaunošanas un PSRS sabrukuma kontekstu, neskatoties uz iepriekš apgalvoto, ka atsauce uz šo kontekstu šajā lietā ir nepareizi uztverta. Dabiski, ja leģitīmais mērķis tiek sašaurināts līdz valsts ekonomiskās sistēmas aizsardzībai, izmantoto līdzekļu proporcionalitātes izvērtējums gluži vienkārši atšķiras no tā, kāds būtu sagaidāms, ja būtiskais starptautisko tiesību konteksts būtu bijis ņemts vērā. Šim izvērtējumam nav nekāda sakara ar reālijām, uzdevumiem un mērķiem, ar kuriem neatkarīgās Latvijas iestādēm bija jāsaskaras post-konflikta kontekstā veidojot modernu, neatkarīgu valsti.

33. Katrā gadījumā, pat saskaņā ar Tiesas judikatūru, valstīm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz ekonomisko sistēmu atjaunošanu vai reformēšanu. Protams, pret šo rīcības brīvību ir jāizturas nopietni gadījumā, kad valsts kā tāda no jauna parādās pasaules kartē.

Vai novilktā robežšķirtne ir uzskatāma par diskrimināciju?

34. Vairākums uzskata, ka robežšķirtnes noteikšanai vadoties pēc pilsonības pamata, nebija pietiekoši svarīgu iemeslu, pamatā dēļ sekojošā. Pirmkārt, iesniedzēja bija objektīvi ļoti līdzīgā situācijā salīdzinājumā ar personām, kurām bija identiska vai līdzīga karjera, bet kuras pēc 1991.gada tika atzītas par Latvijas pilsoņiem. Otrkārt, nav pierādījumu tam, ka padomju laikā pastāvēja jebkādas atšķirības attieksmē pret padomju pilsoņiem saistībā ar pensijām – citiem vārdiem sakot, padomju sociālais nodoklis tika maksāts un administrēts visiem nodarbinātajiem vienādi. Treškārt, iesniedzējai nav nekādas citas pilsonības. Viņas ciešākā saikne ir ar Latviju, "kura, objektīvi ņemot, var uzņemties atbildību par iesniedzējas sociālo drošību" (skatīt sprieduma 88.rindkopu un 31.punktu augstāk).

35. Man neizdodas saskatīt, kādā veidā šie pieņēmumi juridiski pierāda, ka robežšķirtne nebija pamatota. Tāpat man ir neskaidrs, kāpēc vairākums uzskata, ka padomju konteksts ir būtiskāks viņu veiktajam robežšķirtnes proporcionalitātes izvērtējumam. Tā nebija apgalvotā visu padomju pilsoņu vienlīdzība, uz kuras pamata tika pieņemts likums "Par valsts pensijām". Pirmkārt, es uzskatu, ka vairākums nonāk pretrunā, atsaucoties uz dažiem apgalvotajiem faktiem no padomju pagātnes, neskatoties uz iepriekš izteikto, ka valdības paskaidrojumi par Latvijas tiesisko statusu šajā periodā ir maznozīmīgi. Es uzskatu, ka šāds lēmums ir patvaļīgs, jo nesniedz nekādus paskaidrojumus par lietai būtiskā konteksta izvēli. Otrkārt, vairākums apstiprina manis iepriekš minēto, ka ir neiespējami izvērtēt apstrīdēto nacionālo tiesību normu atbilstību Konvencijai atrauti no plašāka konteksta (skatīt 18.– 19.punktu iepriekš). Visbeidzot, var brīnīties par to, kā Tiesas izvēle atsaukties uz apgalvotajām padomju reālijām tādā veidā, lai nonāktu pie secinājuma, ka robežšķirtne nebija attaisnota, saskan ar vispārējo principu ex injuria non jus oritur un, no starptautiskajām tiesībām izrietošo pienākumu, neatzīt prettiesisku situāciju par tiesisku.

36. Ja tiesību izpratnē mēs ņemam vērā, ka (a) Padomju Savienības klātbūtne Latvijas teritorijā bija prettiesiska, pretrunā ar vairākiem starptautisko tiesību noteikumiem, un (b) noteikti labi zināmi principi, kas piemērojami okupācijas situācijām (piemēram, Ceturtās Ženēvas konvencijas 49.panta § 6. aizliedz ne tikai iedzīvotāju deportācijas vai piespiedu pārvietošanu, tādas kā PSRS veica Otrā pasaules kara laikā, bet arī jebkādus pasākumus, kurus īsteno okupācijas vara nolūkā organizēt vai sekmēt tās iedzīvotāju pārcelšanu uz okupēto teritoriju (skatīt Legal Consequences of the Construction of a Wall in the Occupied Palestinian Territory, Konsultējošais slēdziens, ICJ Reports 2004, § 120), tad atsauces uz apgalvoto padomju pilsoņu vienlīdzību, līdzīgajām karjerām un pieņēmums, ka iesniedzējas ciešākās saiknes ir ar Latviju, šajā lietā vienkārši neiztur kritiku. Ir taisnība, ka starptautiskajā līmenī nav vienprātības attiecībā uz neatzīšanas pienākuma saturu, īpaši, ja tas varētu būt būtiski pensiju prasījumu novērtēšanai, pastāvot apstākļiem, kas ir līdzīgi tiem, par kuriem šajā lietā ir strīds. Tomēr pastāv būtiski piemēri valstu praksē un tiesu spriedumos, arī pašas Tiesas spriedumos, kas var kalpot kā vadlīnijas.

37. Starptautisko tiesību izpratnē ir vispārzināms, ka Latvijas PSR bija prettiesisks veidojums un neatzīšanas no trešo valstu puses principa subjekts. Pastāv pienākums neatzīt PSRS "oficiāli veiktās darbības" attiecībā uz Latvijas PSR vai tās vārdā. Šādas darbības ir prettiesiskas un nepamatotas (skatīt, mutatis mutandis, Namibia (South-West Africa), Advisory Opinion, cited above, § 125). Jāatzīmē, ka vairākās lietās, kuras ir izšķīrusi Eiropas Kopienu Tiesa, tā ir atzinusi, ka tikai Kipras Republikas darbībām, bet nevis Kipras ziemeļu daļas veiktajām darbībām ir tiesiskas sekas saskaņā ar Kopienas tiesībām (skatīt, piemēram, lietu C-432/92, § 40.). Pensiju par iesniedzējas darbu padomju perioda laikā viņai apsolīja Padomju Savienība. Šis solījums, apgalvotā padomju pilsoņu vienlīdzība un viņas pārcelšanās uz dzīvi Latvijas PSR, ja starptautiskās tiesības tiek nopietni ņemtas vērā, nevar kalpot par pamatu Tiesas argumentam, ka Latvijas Republikai vajadzēja sniegt pensiju priekšrocības nepilsoņiem Latvijā pilnā apjomā.

Tiesa būtu varējusi pievērst uzmanību citam starptautisko tiesību principam, ko iedibināja ANO Starptautiskā tiesa Namībijas lietā. Tā varēja uz Latvijas likuma pārejas noteikumiem raudzīties nolūkā noteikt, vai šis līdzeklis pietiekamā mērā ņēma vērā visu iedzīvotāju intereses (skatīt Namibia, citēts iepriekš, § 125.). Un vēlreiz, ir svarīgi paturēt prātā, ka ikviens Latvijā saņem pamatpensiju un tāpat pastāv arī cita visiem piemērojamu pabalstu shēma, kurā nav noteiktas nekādas atšķirības uz pilsonības pamata.

38. Turklāt pat, kas attiecas uz Konvenciju un vispārējām cilvēktiesībām, robežšķirtne Latvijas likumā "Par valsts pensijām" automātiski nenozīmē, ka pastāv diskriminācija (skatīt Carson un Citi, citēts augstāk 9.punktā).

Ir jāatzīmē, ka Starptautiskā Konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu 1.panta § 2. īpaši nosaka, ka tā nav piemērojama "atšķirībām, izņēmumiem, ierobežojumiem vai priekšrocībām, kuras šās konvencijas dalībnieces valstis realizē attiecībā pret pilsoņiem un tiem, kas nav pilsoņi". Tā ir taisnība, ka Rasu diskriminācijas izskaušanas komiteja ir strikti interpretējusi šo izņēmumu, bet cilvēktiesību tālākajā attīstībā neviens, ieskaitot Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, nav atcēlis valsts suverēnās tiesības noteikt atšķirības starp pilsoņiem un nepilsoņiem, ciktāl to nolūks vai ietekme nesatur diskrimināciju, kas balstīta uz rasi, ādas krāsu, ģinti, nacionālo vai etnisko izcelsmi (skatīt K. Boyle un A. Baldaccini, "A Critical Evaluation of International Human Rights Approaches to Racism" S. Fredman, Discrimination and Human Rights. The Case of Racism, Oxford University Press, 2001, p. 155; skatīt arī iepriekš 9. punktu). Neapšaubāmi pastāv liels daudzums valstu prakses piemēru, kur svarīgas atšķirības ir noteiktas vairākās dzīves jomās. C.Tomušats (C.Tomuschat) ir atzīmējis, ka "attiecībā uz sociālajām tiesībām, nacionālās tiesības parasti paredz daudz atšķirības, kurām nespeciālists attiecīgajā jomā parasti neredz pamatojumu" (skatīt C. Tomuschat, "International Covenant on Civil and Political Rights (1966)", tiešsaistes režīmā Max Planck Encyclopedia of Public International Law, § 28). Tiesa tālredzīgi ir bijusi piesardzīga, paredzot, ka valstīm ir plaša rīcības brīvība, nosakot viņu sociālo un ekonomisko politiku.

39. Lietās, kuras neizvirza jautājumu par valstu pēctecību vai valstu kontinuitāti, Tiesas nostāja paliek, ka jebkādu uz pilsonības pamata noteikto atšķirību pamatā ir jābūt ļoti būtiskiem iemesliem (skatīt sprieduma 87.rindkopu). Tiesas lomai ļoti atbilstoši, protams, būtu uzturēt šo pašu pieeju gadījumos, kas rodas valstu pēctecības vai valstu kontinuitātes kontekstā. Tomēr, šādās lietās, ņemot vērā augstāk minētos apsvērumus, Tiesai ir jāpieņem, ka īpašais konteksts kalpo par svarīgu attaisnojumu nepieciešamajām atšķirībām (skatīt Kuna pret Vāciju, (lēmums), iesniegums nr.52449/99, ECHR 2001-V). Atšķirību attaisnojumi, pat ja tie sakņojas valsts vēsturē, būtu rūpīgi jāizvērtē, kā Tiesa faktiski to arī ir darījusi citās lietās (skatīt Epstein un Citi, citēts iepriekš).

Secinājumi

40. Šīs lietas apstākļos es neredzu, ka iesniedzējai tika uzlikta smagāka nasta nekā pārējai paaudzei, kas savu dzīvi pavadīja, strādājot Padomju Savienībā. 1992.gadā Latvija piedzīvoja pilnīgu nacionālās ekonomikas sabrukumu. Valstij praktiski vispār nebija naudas līdzekļu. 1992.gada beigās visā valstī tika ieviesta vienotā apmēra pensija, saskaņā ar kuru visiem indivīdiem, bez izņēmuma, pienācās 15 Latvijas lati (LVL-21.34 EUR). Četrus gadus vēlāk, pat ja pilsoņiem principā pienācās kompensācija par viņu darba stāžu padomju periodā, standarta pensija, ko saņēma vairums iedzīvotāju, sastādīja LVL 22. Vairāk valsts nevarēja atļauties. Tā kā iesniedzēja tajā laikā strādāja, šis līdzeklis viņai nebija piemērojams. Latvijas pieejā tika līdzsvarotas dažādās prasības īpaši sarežģītajā vēsturiskajā kontekstā.

41. Jautājums, kas ir skarts šajā lietā, ir daudzkārt sarežģītāks un delikātāks, nekā sākotnēji liekas, tāpēc vairākuma paviršo attieksmi ir visnotaļ grūti saprast. Šī ir ne tikai tā lieta, kurā Tiesai vajadzēja pievērsties sarežģītai starptautisko tiesību jomai, bet arī lieta, kur aizmugures plānā ir izvirzīti jautājumi par nācijas veidošanos post-koloniālā kontekstā un domstarpībām starp jaunu pamatnāciju un jaunu minoritāti, kas ir zaudējusi savas iepriekšējās privilēģijas. Šajā lietā Tiesa atrodas tam visam pa vidu. Spriedums tiks lasīts no šiem dažādajiem skatu punktiem, pat ja Tiesa ir centusies izvairīties no visiem šiem jautājumiem. Lai būtu kā būdams, Tiesa nevar vienmēr izvairīties no savas nostājas ieņemšanas attiecībā uz komplicētiem jautājumiem un tā vietā risināt šos jautājumus šauri un izolēti. Tiesai nevajadzētu nonākt pretrunā ar vispārējiem interpretācijas principiem, kā tie noteikti Vīnes konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām un tādējādi rīkoties ultra vires. Starptautiskajās tiesībās tas rada savā ziņā jaunu izaicinājumu attiecībā uz šādu tiesu lēmumu vērtīgumu. Tiesai nevajadzētu sekmēt starptautisko tiesību fragmentāciju apgalvoto cilvēktiesību vārdā, kā arī tai nevajadzētu ar gatavību pieņemt lēmumus, kas varētu iedragāt valsts izveidi, jo cilvēktiesību ievērošanai tik un tā ir nepieciešamas spēcīgas un demokrātiskas valsts institūcijas (kā piemēru, kur Tiesa seko šai pieejai, skatīt Ždanoka, citēts iepriekš).

42. Vairākums patiešām fokusējas tikai uz pilsonības neesamības pamata noteikto robežšķirtni likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumos, gandrīz vai pilnībā noliedzot šādas robežšķirtnes pieļaujamību. Viņi neapstrīdēja atbildētājas-valsts argumentus; viņi vienkārši nesaskatīja šo argumentu nozīmīgumu. Tāpēc Tiesa šajā lietā nav komentējusi nevienu no svarīgajiem starptautisko tiesību jautājumiem. Tā rezultātā, tā neapstrīd Latvijas prettiesiskās okupācijas faktu un Latvijas valsts kontinuitāti starptautiskajās tiesībās.

Kādas ir šajā lietā izvēlētās pieejas sekas? Tā sūta spēcīgu signālu visām dalībvalstīm attiecībā uz to tiesību aktiem sociālās drošības jomā, jo pastāv iespēja, ka jebkad, kad tajos tiktu noteikta robežšķirtne, kas balstās uz iegūtiem raksturlielumiem (dzīvesvieta, pilsonība vai cits pamats), tie būs pretrunā ar 14.pantu, ja vien netiks sniegti kādi patiešām svarīgi attaisnojumi. Pat ja es uzskatu, ka tas sniedzas pāri Konvencijas robežām ratione materiae, fakts paliek tāds, ka Tiesa ir pieņēmusi lēmumu un visām dalībvalstīm būs jārēķinās ar sekām. Tiesai būs jānodrošina tāda pati pieeja visās citās līdzīgās lietās.

43. Personīgi es turpinu raudzīties uz šo lietu tādu, kāda tā ir: problēma attiecībā uz atbildību par PSRS laikā iegūtajām pensijām pēc tās sabrukuma. Es nedomāju, ka šī ir tā veida lieta, kurā bija piemēroti fundamentāla rakstura paziņojumi par diskriminācijas aizliegumu attiecībā uz sociālo tiesību piešķiršanu. Neskatoties uz to, lieta varēja būt svarīgs ieguldījums Konvencijas piemērošanas skaidrojumā par tiesībām, kas iegūtas sarežģītajā valstu kontinuitātes pēc prettiesiskas aneksijas beigām kontekstā. Papildus dažām lietām attiecībā uz Turciju, tā varēja būt tālākas Tiesas pieejas piemērs par starptautisko tiesību pienākuma neatzīt prettiesisku situāciju par tiesisku saturu. Diemžēl Tiesa šo iespēju nav izmantojusi.

 

---

¹ Pēc Latvijas Republikas Satversmes tiesas domām Latvijas "nepilsoņa" statuss nevar tikt salīdzināts ar jebkādu citu starptautisko tiesību dokumentos minēto tiesisko statusu. Tas ir īpašs statuss, kas noteikts nacionālajos tiesību aktos, ņemot vērā īpašo vēsturisko situāciju. Ņemot vērā nacionālajos tiesību aktos noteiktās nepilsoņu tiesības, tie nevar tikt pielīdzināti pilsoņiem, ārvalstniekiem vai bezvalstniekiem, kā tas ir vispārpieņemts valstu praksē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 7. marta sprieduma lietā Nr. 2004-15-0106 secinājumu daļas 15.punktu un sekojošo).

² 2001.gada 26.augustā Starptautisko tiesību institūts pieņēma vadlīnijas par valstu pēctecību īpašumu un parādu lietās, sekojoši definējot valsts kontinuitāti: "kontinuitāte nozīmē, ka juridiskā persona starptautiskajās tiesībās turpina pastāvēt par spīti izmaiņām teritorijā, iedzīvotājos, politiskajā un tiesiskajā režīmā, un nosaukumā".

³ Situācija Latvijas PSR ir aprakstīta sekojoši: "Varas iestādes neuzticējās tiem Latvijas elites pārstāvjiem, kuri nebija aizbēguši uz Rietumiem vai pazuduši Gulaga nometnēs. Laikā, kad ieradās padomju spēki, Latvijas komunistiskajai partijai bija maznozīmīga loma … Šie faktori mudināja varas iestādes importēt krievus un Padomju Savienībā dzimušus vai padomju garā izglītotus rusificētus latviešus, lai aizpildītu vadošos amatus sabiedrībā. ... Tādējādi, balstīta uz ļeņinisma politisko sistēmu, tika izveidota etniska hierarhija, kurā krievi un rusificētie latvieši valdīja par latviešu pamatnāciju. ... Migrācijas plūsmas apmēri visbeidzot lika daudziem latviešiem secināt, ka Maskava centās šķidrināt latviešu pamatnāciju vai arī to asimilēt. ... Saskaņā ar 1989.gada tautas skaitīšanas datiem tikai 21.1 procents no krieviem prata latviešu valodu. … [R]ežīms … politizēja valodas jautājumu, bieži padarot krievu valodas prasmi un vēlmi tajā runāt par politiskās lojalitātes pazīmi." Skatīt Nils Muižnieks, "Latvia: origins, evolution and triumph" in I. Bremmer and R. Taras (eds.), Nations and Politics in the Soviet Successor States, Cambridge University Press, 1993, pp. 184-87.

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas
Trešā departamenta spriedums
lietā "SHANNON PRET LATVIJU"¹

(Iesniegums Nr.32214/03) Strasbūrā 2009.gada 24.novembrī

Šis spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44.panta 2.punktu. Tajā var tikt veiktas redakcionāla rakstura izmaiņas.

Lietā Shannon pret Latviju,

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešais departaments) palātas sēdē šādā sastāvā: Josep Casadevall, priekšsēdētājs, Elisabet Fura, nozīmēta Latvijas tiesneša vietā, Corneliu Bîrsan, Boštjan M.Zupančič, Alvina Gyulumyan, Egbert Myjer, Luis López Guerra, tiesneši, un Stanley Naismith, departamenta sekretāra vietnieks,

Pēc apspriešanās palātā 2009.gada 3.novembrī, šajā datumā pieņēma šādu spriedumu:

TIESVEDĪBA

1. Lietas pamatā ir iesniegums (Nr.32214/03), kas iesniegts pret Latvijas Republiku un ar kuru ASV pilsonis Lindsey Hughes Shannon (turpmāk tekstā – "iesniedzējs") vērsās Tiesā 2003.gada 25.septembrī saskaņā ar Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – "Konvencija") 34.pantu.

2. Iesniedzēju Tiesā pārstāv J.Močuļskis, Rīgā praktizējošs advokāts. Latvijas valdību (turpmāk tekstā – "valdība") Tiesā pārstāv tās pārstāve I.Reine.

3. 2007.gada 12.jūlijā Trešā departamenta priekšsēdētājs nolēma informēt par iesniegumu valdību. Tāpat tika nolemts izskatīt sūdzības būtību vienlaicīgi ar tās pieņemamību izskatīšanai (29.panta 3.punkts).

4. Ineta Ziemele, tiesnese, kas ir ievēlēta no Latvijas, nevarēja piedalīties lietas izskatīšanā. Valdība attiecīgi nozīmēja Elisabet Fura, tiesnesi, kas ir ievēlēta no Zviedrijas, piedalīties tiesvedībā kā ad hoc tiesnesei (Konvencijas 27.panta 2.punkts un Tiesas reglamenta 29.§ 1.punkts).

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

5. Iesniedzējs ir dzimis 1955.gadā un ir Amerikas Savienoto Valstu pilsonis.

6. 2002.gada 25.septembrī, kamēr iesniedzējs īslaicīgi uzturējās Olainē (Rīgas rajons, Latvija), Latvijas policija uzsāka kriminālprocesu par vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu ar nepilngadīgām personām, ko, iespējams, iesniedzējs bija izdarījis sava iepriekšējā Latvijas apmeklējuma laikā 2001.gada novembrī.

7. 2002.gada 1.oktobrī policija aizturēja iesniedzēju un ievietoja viņu apcietinājumā uz aizdomu pamata par vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu ar nepilngadīgām personām. Saskaņā ar aizturēšanas protokolu iesniedzēju atpazina viens no aculieciniekiem, kura vārds netika izpausts. Pret viņu izvirzītās apsūdzības būtību iesniedzējam angļu valodā izskaidroja Latvijas Nacionālā Interpola biroja virsnieks. Aizturēšanas protokolā tika atzīmēts, ka iesniedzējs ir sapratis protokola satura būtību, bet ir atteicies to parakstīt.

8. 2002.gada 4.oktobrī iesniedzēju nogādāja Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā, kuras tiesnesis nolēma viņam piemērot pirmstiesas apcietinājumu. Tiesnesis aizpildīja iepriekš sagatavotu standarta veidlapu, ierakstot savu vārdu, apcietinājuma lēmuma pieņemšanas datumu un citus lietas apstākļus. Pamatojot lēmumu, tiesnesim bija tikai jāpasvītro iepriekš sagatavotās standarta veidlapas teksts, izvēloties no sekojošiem apcietinājuma piemērošanas nepieciešamības pamatiem: risku, ka iesniedzējs varētu izvairīties no tiesas, risku, ka iesniedzējs varētu traucēt izmeklēšanas gaitu, risku, ka iesniedzējs varētu izdarīt jaunus noziedzīgus nodarījumus, nozieguma smagumu, kura izdarīšanā iesniedzējs ir apsūdzēts, viņa personību, nodarbošanos, veselības stāvokli un "citus apstākļus". Tiesnesis pasvītroja visus iepriekš minētos iemeslus, izņemot risku, ka iesniedzējs varētu izvairīties no tiesas. Lēmuma tulkojumu angļu valodā iesniedzējs saņēma 2003.gada 10.februārī.

9. Iesniedzēja advokāts pārsūdzēja apcietinājuma piemērošanas lēmumu Rīgas apgabaltiesā 2002.gada 15.oktobrī. Advokāts nepiedalījās tiesas sēdēs, kas bija nozīmētas uz 2002.gada 18.oktobri un 29.oktobri. Saskaņā ar 2002.gada 5.novembra galīgo lēmumu, kas tika pieņemts pēc tiesas sēdes, kurā piedalījās iesniedzēja advokāts, Rīgas apgabaltiesa noraidīja sūdzību, konstatējot, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem. Nekādi citi iemesli netika sniegti.

10. Tajā pašā laikā, 2002.gada 31.oktobrī, iesniedzējam tika celta apsūdzība vardarbīgā dzimumtieksmes apmierināšanā.

11. 2002.gada 29.novembrī Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas tiesnesis saskaņā ar par kriminālprocesa izmeklēšanu atbildīgā prokurora pieprasījumu pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu līdz 2003.gada 1.februārim. Šis lēmums nebija sastādīts uz standarta veidlapas ar iepriekš sagatavotu tekstu. Saskaņā ar šo lēmumu, iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņš tika pagarināts, balstoties uz aizdomu pret iesniedzēju pamata, nozieguma smagumu, kura izdarīšanā iesniedzējs tika apsūdzēts, apstākli, ka viņam nebija tiesiska pamata uzturēties Latvijā un/vai pastāvīgas dzīvesvietas, risku, ka viņš varētu izvairīties no tiesas un iespēju, ka viņš varētu traucēt izmeklēšanas gaitu. Tas arī pieminēja risku, ka iesniedzējs varētu izdarīt spiedienu uz lieciniekiem lietā vai tos apdraudēt.

12. Iesniedzējs pārsūdzēja šo lēmumu Rīgas apgabaltiesā. Saskaņā ar likuma prasībām viņš sūdzību, kas bija rakstīta angļu valodā, iesniedza tiesai, kura bija pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, lai tā to pārsūtītu Rīgas apgabaltiesai. 2002.gada 13.decembrī Rīgas apgabaltiesa nosūtīja iesniedzēja sūdzību atpakaļ Rīgas pilsētas Centra rajona tiesai, norādot, ka tā vispirms ir jāiztulko latviešu valodā. Tā arī norādīja Rīgas pilsētas Centra rajona tiesai, ka iesniedzējam ir jāsaņem tās 2003.gada 8.janvāra lēmuma tulkojums angļu valodā. Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas atbildīgais tiesnesis nosūtīja iesniedzēja sūdzību atpakaļ iesniedzējam, lai viņš to iztulkotu.

13. Iesniedzējs par to atkārtoti iesniedza sūdzību Rīgas apgabaltiesā. Ar 2003.gada 21.janvāra lēmumu Rīgas apgabaltiesa pasludināja, ka, liekot iesniedzējam pašam iztulkot viņa sūdzību, tā vietā, lai nosūtītu to tulkošanai par valsts līdzekļiem, pirmās instances tiesnesis ir "smagi pārkāpis" iesniedzēja ar likumu nodrošinātās fundamentālās procesuālās tiesības. Attiecīgi Rīgas apgabaltiesa apturēja procesu un uzdeva Rīgas pilsētas Centra rajona tiesai novērst iepriekš minētās nepilnības. Par šo gadījumu arī tika ziņots Tieslietu ministrijai, kas ir atbildīga par tiesnešu disciplinārlietām. Lieta vēlāk tika nozīmēta iztiesāšanai citam Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas tiesnesim.

14. Saskaņā ar par kriminālprocesa izmeklēšanu atbildīgā prokurora pieprasījumu Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas tiesnesis 2003.gada 30.janvārī vēlreiz pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu, šoreiz līdz 2003.gada 1.aprīlim. Šī apcietinājuma piemērošanas lēmuma pamatojums bija līdzīgs tam, kas tika sniegts divos iepriekšējos lēmumos. Iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņš tika pagarināts, balstoties uz gandrīz tiem pašiem pamatiem: pamatotās aizdomas pret iesniedzēju, noziedzīgā nodarījuma smagums, kura izdarīšanā iesniedzējs tika apsūdzēts, risks, ka viņš varētu izvairīties no tiesas, un iespēja, ka viņš varētu traucēt izmeklēšanas gaitu. Atšķirībā no agrākajiem lēmumiem par iesniedzēja pirmstiesas apcietinājumu, šis lēmums papildus norādīja uz iespēju, ka viņš varētu "aizbēgt pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas", un īpaši atzīmēja faktu, ka viņam nebija tiesiska pamata uzturēties Latvijā un/vai pastāvīgas dzīvesvietas, kā arī pastāvīgās uzturēšanās atļaujas.

15. Ar 2003.gada 14.februāra lēmumu Rīgas apgabaltiesa noraidīja iesniedzēja sūdzību par 2003.gada 30.janvāra lēmumu par pirmstiesas apcietinājuma termiņa pagarināšanu. Lai gan lēmumā tika detalizēti izklāstīti iesniedzēja argumenti, tiesas pamatojumā tika atkārtota pirmās instances tiesas motivācija, apgalvojot, ka pēdējā rīkojusies saskaņā ar likumu. Rīgas apgabaltiesa tālāk atzīmēja, ka sūdzība par 2002.gada 29.novembra lēmumu par pirmstiesas apcietinājuma termiņa pagarināšanu vēl aizvien bija izskatīšanas stadijā.

16. 2003.gada 25.februārī Rīgas apgabaltiesa beidzot izskatīja un noraidīja iesniedzēja sūdzību par 2002.gada 29.novembra lēmumu par pirmstiesas apcietinājuma termiņa pagarināšanu, ar kuru viņa pirmstiesas apcietinājuma termiņš tika pagarināts līdz 2003.gada 1.februārim. Tiesa konstatēja, ka vēl joprojām pastāv pamati izņēmuma drošības līdzekļa – pirmstiesas apcietinājuma – piemērošanai. Šie pamati ietvēra faktu, ka iesniedzējs bija apsūdzēts smaga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, ka viņam nebija pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijā, kā arī pastāvīgas dzīvesvietas, kā arī pamatus, kurus bija uzskaitījis pirmās instances tiesas tiesnesis.

17. 2003.gada 28.februārī iesniedzēju izmeklēja psihiatrijas ekspertu konsīlijs, konstatējot, ka viņam pagātnē bijuši garīgas dabas traucējumi un viņš ir ārstējies psihoneiroloģiskajā slimnīcā Amerikas Savienotajās Valstīs. Tomēr konsīlijs nespēja sniegt precīzu slēdzienu un rekomendēja iesniedzēju ievietot psihoneiroloģiskajā slimnīcā tālākai izmeklēšanai. 2003.gada 23.maijā Valsts psihiatrijas centra eksperti pēc vienu mēnesi ilgušās iesniedzēja novērošanas psihoneiroloģiskajā slimnīcā atzina viņu par pieskaitāmu.

18. 2003.gada 31.martā Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas tiesnesis pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu līdz 2003.gada 1.jūnijam. Lēmuma pamatojums bija praktiski identisks 2003.gada 30.janvāra lēmumam. Iesniedzēja sūdzību, kurā viņš cita starpā sūdzējās par to, ka lēmums paturēt viņu pirmstiesas apcietinājumā bija diskriminējošs, jo pamatojās tikai uz to, ka viņa uzturēšanās atļaujas termiņš bija beidzies, Rīgas apgabaltiesa noraidīja 2003.gada 9.maijā, izmantojot iepriekšējiem lēmumiem līdzīgu pamatojumu.

19. 2003.gada 30.maijā Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas atbildīgais tiesnesis saskaņā ar par kriminālprocesa izmeklēšanu atbildīgā prokurora lūgumu pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu līdz 2003.gada 1.augustam. Papildus līdzšinējiem pamatojumiem tiesneša lēmumā tika atzīmēts:

".. Novērtējot inkriminētā nodarījuma smagumu, [kā arī] lietas izmeklēšanas īpatnības, kurā cietušie ir bērni, es uzskatu, ka drošības līdzekļa termiņa ilgums, kurā ierobežotas Lindsey Hughes Shannon tiesības uz brīvu pārvietošanos, ir samērīgs ar inkriminētā sabiedriski bīstamā nodarījuma, kura izdarīšanā viņš ir apsūdzēts, raksturu.."

20. 2003.gada 13.jūnijā Rīgas apgabaltiesa atstāja spēkā iepriekšminēto lēmumu, atkārtojot pēc būtības pirmās instances tiesas tiesneša izmantoto pamatojumu.

21. 2003.gada 18.jūnijā prokurors paplašināja pret iesniedzēja celtās apsūdzības apjomu, apsūdzot viņu arī jaunu zēnu pavešanā netiklībā viņa iepriekšējā Latvijas apmeklējuma laikā 2001.gada jūlijā, augustā un septembrī. Papildus jau esošajai apsūdzībai par vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu ar nepilngadīgu personu iesniedzējs tika apsūdzēts arī vardarbīgā dzimumtieksmes apmierināšanā atbildību pastiprinošos apstākļos, vardarbīgā pederastijā, nepilngadīgas personas pamudināšanā iesaistīties prostitūcijā, un personas, kas nav sasniegusi 14 gadu vecumu, iesaistīšanā un izmantošanā pornogrāfiska rakstura materiālu izgatavošanā. 2003.gada 10.jūlijā pirmstiesas izmeklēšana tika pabeigta un krimināllietas materiāli tika nodoti aizstāvībai, kas ar tiem pabeidza iepazīties 2003.gada 28.jūlijā.

22. 2003.gada 30.jūlijā iesniedzējam un viņa advokātam tika uzrādīts galīgais apsūdzības raksts un tā tulkojums angļu valodā. Tajā pašā dienā krimināllietas materiāli tika nosūtīti uz Rīgas apgabaltiesu iztiesāšanai.

23. 2003.gada 1.augustā Rīgas apgabaltiesas tiesa sēdē viena tiesneša sastāvā pieņēma lēmumu nodot iesniedzēju tiesai un paturēt viņu pirmstiesas apcietinājumā. Lēmums par iesniedzēja paturēšanu pirmstiesas apcietinājumā tika pamatots sekojoši: "Preventīvais drošības līdzeklis ir izvēlēts saskaņā ar apsūdzētā personību un [pret viņu] celtās apsūdzības smagumu un nav pamata [šo līdzekli] grozīt." Šis lēmums nebija pārsūdzams (skatīt zemāk 33.rindkopu).

24. Pēc tiesas sēžu atlikšanas 2004.gada 9. janvārī un 12.janvārī ar 2004.gada 20.janvāra spriedumu Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu visos noziedzīgajos nodarījumos, kuros viņš bija apsūdzēts, un piesprieda viņam brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem. Saskaņā ar Krimināllikuma 43.pantu tiesa nolēma viņu izraidīt no Latvijas pēc piespriestā soda izciešanas. Iesniedzējs šo spriedumu pārsūdzēja apelācijas kārtībā.

25. 2004.gada 13.oktobrī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta attaisnoja iesniedzēju apsūdzībā par bērnu pornogrāfijas izgatavošanu un samazināja viņam piespriesto sodu līdz četru gadu cietumsodam. Apelācijas sūdzība pārējā tās daļā tika noraidīta.

26. Iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību, kuru viņš bija uzrakstījis pašrocīgi un kuru uz latviešu valodu iztulkoja tiesas tulks. 2005.gada 10.janvārī Augstākās tiesas Senāts ar rīcības sēdes lēmumu atzina kasācijas sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai, jo tajā nebija norādīti kasācijas pamati. Desmit dienas vēlāk, 2005.gada 20.janvārī, iesniedzēja advokāts mēģināja iesniegt Senātam sīkāk izstrādātu kasācijas sūdzību, taču tā netika pieņemta, jo bija beidzies termiņš kasācijas sūdzības iesniegšanai un iesniedzēja paša kasācijas sūdzība jau bija izvērtēta un noraidīta.

27. Izcietis trīs ceturtdaļas no viņam piespriestā soda, iesniedzējs tika nosacīti pirms termiņa atbrīvots 2006.gada 10.jūlijā un trīs dienas vēlāk izraidīts no Latvijas

II. UZ LIETU ATTIECINĀMIE IEKŠĒJIE TIESĪBU AKTI

28. Lietā apskatāmo notikumu laikā bija spēkā bijušais Latvijas Kriminālprocesa kodekss (LKPK), padomju ēras mantojums, kas bija vairākas reizes grozīts. Tas bija spēkā līdz 2005.gada 1.oktobrim, kad to nomainīja jaunais Kriminālprocesa likums.

29. Saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 68.pantu, drošības līdzekli varēja piemērot, ja pastāvēja ticami iemesli, ka apsūdzētā persona varētu mēģināt izvairīties no izmeklēšanas vai traucēt patiesības noskaidrošanu lietā. Pastāvēja astoņi drošības līdzekļu veidi: paraksts par dzīvesvietas nemainīšanu, personisks galvojums, drošības nauda, policijas uzraudzība, mājas arests, apcietinājums izmeklēšanas cietumā, un divi specifiski drošības līdzekļi, kas bija piemērojami nepilngadīgajiem un militārpersonām.

30. Saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 72.pantu, drošības līdzeklis bija jāizvēlas un jāpiemēro saskaņā ar sekojošiem kritērijiem: iespējamā noziedzīgā nodarījuma smagums, apsūdzētās personas personība, iespēja, ka viņš vai viņa varētu mēģināt izvairīties no izmeklēšanas vai traucēt patiesības noskaidrošanu lietā, apsūdzētās personas nodarbošanās, vecums, sadzīves apstākļi, veselība un citi būtiski kritēriji. Jebkurš drošības līdzeklis bija jāpiemēro, pamatojoties uz pietiekami motivētu lēmumu.

31. Piemērojot Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 83.pantu, drošības līdzekļa piemērošana bija jāizbeidz, ja tas bija ticis piemērots prettiesiski, vai tas vairs nebija nepieciešams, vai arī tas bija jāgroza uz smagāku vai vieglāku atkarībā no lietas apstākļiem. Pirmstiesas apcietinājuma izbeigšana vai grozīšana, ko bija piemērojis tiesnesis vai tiesa pirmstiesas izmeklēšanas laikā, bija jāveic ar motivētu prokurora lēmumu vai arī to varēja izbeigt saskaņā ar tiesas lēmumu 222.¹ pantā noteiktajos gadījumos.

32. Saskaņā ar 222.¹ pantu visus pirmstiesas kriminālprocesa stadijā pieņemtos tiesneša lēmumus attiecībā uz pirmstiesas apcietinājumu un tā termiņa pagarināšanu, aizdomās turētā vai apsūdzētā persona vai tās aizstāvis vai likumiskais pārstāvis varēja pārsūdzēt augstākas instances tiesai septiņu dienu laikā pēc lēmuma paziņošanas. Sūdzība bija jāizskata un lēmums bija jāpieņem septiņu dienu laikā pēc tās saņemšanas. Šis lēmums bija galīgs un nebija pārsūdzams.

33. Pēc galīgā apsūdzības raksta sastādīšanas un parakstīšanas prokuratūrai bija jāpārsūta krimināllietas materiāli iztiesāšanai uz tiesu (LKPK 209-11.pants). Četrpadsmit dienu laikā pēc krimināllietas materiālu saņemšanas tiesas sēdē viena tiesneša sastāvā, neizvērtējot jautājumu par apsūdzētās personas vainu, bija jāizlemj, vai krimināllietā savāktie materiāli sniedza pietiekamu pamatu, lai apsūdzēto personu nodotu tiesai, un vai drošības līdzeklis ir bijis pareizi izraudzīts. Ja tiesnesim nebija iebildumu, viņš vienpersoniski pieņēma lēmumu par apsūdzētās personas nodošanu tiesai un drošības līdzekļa negrozīšanu. Šis lēmums nebija pārsūdzams.

34. Ja tiesnesis nepiekrita apsūdzības rakstā minētajiem secinājumiem vai uzskatīja, ka apsūdzētajai personai bija jāpiemēro drošības līdzeklis, vai arī iepriekš piemērotais drošības līdzeklis bija jāgroza, viņš sasauca rīcības sēdi. Rīcības sēdē tika pieņemts lēmums vai nu nodot apsūdzēto personu tiesai vai izbeigt kriminālprocesu, vai arī nosūtīt krimināllietas materiālus atpakaļ, papildus izmeklēšanas veikšanai. Tajā bija jāizlemj arī jautājums par drošības līdzekli. Rīcības sēdē pieņemto lēmumu varēja pārsūdzēt augstākas instances tiesā.

35. 241.pants noteica termiņus lietas izskatīšanai un paredzēja, ka lietas izskatīšana tiesā ir jāsāk ne vēlāk kā 20 dienu laikā, vai īpašos gadījumos ne vēlāk kā vienu mēnesi no brīža, kad lieta bija saņemta tiesā. Tomēr Latvijas tiesas ļoti reti ievēroja šo normu (skatīt Svipsta pret Latviju, iesniegums Nr.66820/01, 62.rindkopa, ECHR 2006‑III (izvilkumi)).

JURIDISKAIS ASPEKTS

I. PAR KONVENCIJAS 5.PANTA 1.PUNKTA (C) APAKŠPUNKTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

36. Iesniedzējs sūdzējās, ka viņam piemērotais pirmstiesas apcietinājums kā tāds bija prettiesisks un nepamatots, jo balstījās uz nepietiekamiem pierādījumiem, jo viņam neesot bijis nodoms pamest Latviju. Attiecīgi viņš apgalvoja, ka ir noticis Konvencijas 5.panta 1.punkta (c) apakšpunkta, kas paredz sekojošo, pārkāpums:

"1. Ikvienam ir tiesības uz personisko brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot sekojošos gadījumos un saskaņā ar likumā noteikto kārtību:

..

(c) ja persona tiek tiesiski aizturēta vai apcietināta ar nolūku nodot viņu kompetentām tiesību aizsardzības iestādēm, balstoties uz pamatotām aizdomām, ka šī persona ir izdarījusi sodāmu nodarījumu, vai ja ir pamatots iemesls uzskatīt par nepieciešamu aizkavēt viņu izdarīt likumpārkāpumu vai nepieļaut viņa bēgšanu pēc likumpārkāpuma izdarīšanas;.."

A. Sūdzības pieņemamība izskatīšanai

37. Valdība vispirms apgalvoja, ka iesniedzējs nav minējis šo jautājumu savos Tiesai iesniegtajos apsvērumos un ka Tiesa ir nolēmusi šo jautājumu izskatīt ex officio, pamatojoties uz lietā esošajiem dokumentālajiem pierādījumiem. Šajā sakarā Tiesa atzīmē, ka savā sūdzībā Tiesai iesniedzējs īpaši atsaucās uz Konvencijas 5.panta 1.punkta (c) apakšpunktu un apgalvoja, ka viņa pirmstiesas apcietinājums ir bijis prettiesisks. Attiecīgi šis valdības iebildums ir nepamatots.

38. Valdība arī apgalvoja, ka iesniedzējs nekad nav izvirzījis jautājumu par viņa brīvības ierobežojuma apgalvoto prettiesisko raksturu nacionālajās iestādēs. Attiecīgi tā uzskatīja, ka attiecībā uz sūdzību par Konvencijas 5.panta 1.punkta (c) apakšpunktu nav tikuši izsmelti iekšējie tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kā to prasa Konvencijas 35.panta 1.punkts.

39. Iesniedzējs apgalvoja, ka valdības iebildums ir nepamatots un valdība to ir iesniegusi vienīgi nolūkā izvairīties no atbildības.

40. Tiesa atzīmē, ka iesniedzējs pārsūdzēja sākotnējo lēmumu par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu, kas tika pieņemts 2002.gada 4.oktobrī, kā arī visus pārējos sekojošos lēmumus, ar kuriem pirmstiesas apcietinājuma termiņi tika pagarināti. No lēmumiem, kas tika pieņemti, reaģējot uz iesniedzēja sūdzībām, ir redzams, ka viņš apstrīdēja nepieciešamību turēt viņu apcietinājumā un attiecīgi augstākminēto lēmumu tiesiskumu. Attiecīgi iesniedzējs bija sniedzis nacionālajām iestādēm vairāk nekā pietiekošu iespēju pievērsties jautājumiem, kas tika izvirzīti viņa sūdzībā Tiesai. Attiecīgi Tiesa noraida valdības sākotnējo iebildumu.

41. Tiesa tālāk uzskata, ka sūdzība nav acīmredzami nepamatota Konvencijas 35.panta 3.punkta izpratnē. Visbeidzot tā atzīmē, kā tā nav nepieņemama izskatīšanai saskaņā ar jebkādiem citiem pamatiem. Tāpēc tā ir jāpasludina par pieņemamu izskatīšanai.

B. Sūdzības būtība

42. Valdība apgalvoja, ka iesniedzēja pirmstiesas apcietinājums visā laika posmā no 2002.gada 4.oktobra līdz 2003.gada 1.augustam tika noteikts saskaņā ar tiesu lēmumiem. Pēc tam, kad iesniedzējs pabeidza iepazīšanos ar krimināllietas materiāliem, 2003.gada 1.augustā Rīgas apgabaltiesa nolēma nodot viņu tiesai un paturēt pirmstiesas apcietinājumā. Saskaņā ar valdības apsvērumiem pēc tam vairs nebija nepieciešams pagarināt iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu līdz pat brīdim, kad viņš tika notiesāts ar Rīgas apgabaltiesas 2004.gada 20.janvāra spriedumu. Attiecīgi valdība apgalvoja, ka visā laika posmā, kurā iesniedzējs atradās pirmstiesas apcietinājumā, viņš atradās tiesu jurisdikcijas ietvaros un līdz ar to Konvencijas 5.panta 1.punkta (c) apakšpunktā noteiktās procesuālās garantijas ir tikušas ievērotas.

43. Iesniedzējs atzīmēja, ka viņa tiesību pārkāpumi bija "acīmredzami", taču nesniedza nekādus papildu argumentus.

44. Abas puses ir vienisprātis, ka iesniedzēja pirmstiesas apcietinājums tika piemērots saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem, līdz ar to lietā nav strīda attiecībā uz šī pirmstiesas apcietinājuma piemērošanas "tiesiskumu".

45. Attiecībā uz pamatotu aizdomu pret iesniedzēju esamību, Tiesa atkārto, ka aizdomu "pamatotība", uz kuras ir jābalstās aizturēšanai, veido būtisku daļu no Konvencijas 5.panta 1.punkta (c) apakšpunktā noteiktās procesuālās aizsardzības pret patvaļīgu aizturēšanu un apcietinājumu. Pamatotu aizdomu esamība paredz faktus vai informāciju, kas varētu objektīvi pārliecināt, ka minētā persona būtu varējusi pastrādāt noziedzīgo nodarījumu (skatīt Labita pret Itāliju [Lielā palāta], iesniegums Nr.26775/95, 155.rindkopa, ECHR 2000-IV). Tomēr "pamatotās aizdomas", uz kurām atsaucas 5.panta 1.punkta (c) apakšpunkts, neparedz aizdomās turētās personas vainas izvērtēšanu šajā kriminālprocesa stadijā (skatīt Murray pret Apvienoto Karalisti, 1994.gada 28.oktobra spriedums, Series A no. 300-A, p. 27, 55.rindkopa). 5.panta 1.punkta (c) apakšpunkts pat nepieņem kā priekšnoteikumu, ka policijai būtu bijis jāiegūst pietiekami pierādījumi, lai izvirzītu apsūdzību vai nu aizturēšanas brīdī vai arī pirmstiesas apcietinājuma piemērošanas sākumstadijā (skatīt Erdagöz pret Turciju, 1997.gada 22.oktobra spriedums, Reports 1997-VI, p. 2314, 51.rindkopa).

46. Šajā lietā, izskatās, ka sākotnējās aizdomas pret iesniedzēju balstījās uz četru cietušo liecībām un liecību, ko sniedza vārdā nenosaukts "aculiecinieks". Tiesa uzskata, ka šādi pierādījumi ir pietiekami, lai radītu "pamatotas aizdomas" pret iesniedzēju iepriekš minētās judikatūras izpratnē.

47. Turklāt Tiesa uzskata, ka aizdomas pret iesniedzēju nemazinājās viņa pirmstiesas apcietinājuma laikā. Gluži otrādi – no lietas materiāliem ir redzams, ka iesniedzējs vienā brīdī šajā procesa stadijā daļēji atzina savu vainu. Turklāt laika gaitā tika iegūti papildu pierādījumi, kas radīja papildu aizdomas, ka iesniedzējs bija izdarījis arī citus, ar iepriekšējiem saistītus noziedzīgus nodarījumus (skatīt augstāk, 21.rindkopa). Tādējādi visā laika posmā, līdz viņa krimināllieta tika nosūtīta iztiesāšanai uz Rīgas apgabaltiesu 2003.gada 30.jūlijā, pret iesniedzēju pastāvēja pamatotas aizdomas (cf. Svipsta, citēts augstāk, 82.rindkopa).

48. Attiecībā uz laika posmu pēc 2003.gada 1.augusta, kad Rīgas apgabaltiesa pieņēma iesniedzēja krimināllietu iztiesāšanai, līdz 2004.gada 20.janvārim, kad iesniedzējs tika notiesāts, pat, lai gan iesniedzēja pirmstiesas apcietinājumam bija cits juridiskais pamatojums nekā pirms tam (2003.gada 1.augusta lēmums, kas tika pieņemts saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 225.pantu), Tiesa uzskata, ka aizdomu raksturs pret iesniedzēju nebija mainījies (skatīt Svipsta, citēts augstāk, 88.rindkopa). Turklāt Tiesa jau iepriekš ir noteikusi, ka gadījumā, ja tiesa nolemj atstāt piemēroto drošības līdzekli "negrozītu", tas pats par sevi nepārkāpj Konvencijas 5.panta 1.punktu (skatīt, citu starpā, Khudoyorov pret Krieviju, iesniegums Nr.6847/02, 135.rindkopa, ECHR 2005‑X (izvilkumi)).

49. Kā secināms no 5.panta 1.punkta (c) apakšpunkta, pamatotas aizdomas par noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu un bēgšanas risks ir alternatīvi (un nevis kumulatīvi) attaisnojoši iemesli, lai piemērotu pirmstiesas apcietinājumu. Šajā lietā, pat, ja iesniedzējs būtu varējis pierādīt, ka viņam nebija nodoma atstāt Latviju pēc atbrīvošanas no pirmstiesas apcietinājuma, pamatotās aizdomas, ka viņš varētu izdarīt noziedzīgu nodarījumu, kuras laika gaitā tika pastiprinātas ar jauniem pierādījumiem, bija pietiekams pamats, lai uzskatītu, ka viņa pirmstiesas apcietinājums atbilda Konvencijas 5.panta 1.punkta (c) apakšpunkta prasībām.

50. Iepriekšminētie apsvērumi ir pietiekoši, lai ļautu Tiesai secināt, ka Konvencijas 5.panta 1.punkta (c) apakšpunkts nav ticis pārkāpts.

II. PAR KONVENCIJAS 5.PANTA 4.PUNKTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

51. Iesniedzējs, atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 1.punkta (b) apakšpunktu, sūdzējās par nepienācīgo, pārāk abstrakto un lakonisko pamatojumu tiesu lēmumos, ar kuriem tika pagarināts viņa pirmstiesas apcietinājuma termiņš. Viņš norādīja, ka šie lēmumi vienkārši atkārtoja likumā uzskaitītos pamatus pirmstiesas apcietinājuma piemērošanai, nepaskaidrojot, kādā veidā tie bija attiecināmi uz viņa lietu. Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzējās, ka viņa sūdzības par pirmstiesas apcietinājuma termiņu pagarināšanu tika izskatītas ar novēlošanos. Visbeidzot, atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 2.punktu un 6.panta 3.punkta (e) apakšpunktu, iesniedzējs sūdzējās par to, ka lēmumu, ar kuriem viņam tika piemērots pirmstiesas apcietinājums, tulkojumi angļu valodā viņam tika nodrošināti ar novēlošanos. Tiesa uzskata par piemērotu izskatīt šīs sūdzības Konvencijas 5.panta 4.punkta kontekstā, kurš paredz:

"Jebkura persona, kurai aizturot vai apcietinot atņemta brīvība, var griezties tiesā, kas nekavējoties lemj par viņas aizturēšanas tiesiskumu un nolemj viņu atbrīvot, ja aizturēšana nav bijusi tiesiska."

A. Sūdzības pieņemamība izskatīšanai

52. Valdība norādīja, ka iesniedzēja pirmstiesas apcietinājums tika pamatots ar pieciem dažādiem Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas lēmumiem. Tā paziņoja, ka katrs no šiem lēmumiem attiecās uz noteiktu iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma posmu un pamatojums, kas tika sniegts katrā no šiem lēmumiem, bija savādāks. Turklāt savā iesniegumā Tiesai iesniedzējs neesot sūdzējies par viņa pirmstiesas apcietinājumu kopumā, bet gan izdalījis atsevišķus lēmumus. Attiecīgi valdība piedāvāja apskatīt katru no šiem posmiem atsevišķi, kā saskaņā ar valdības teikto Tiesa jau ir rīkojusies iepriekš, ņemot vērā kriminālprocesa veidu un stadiju, un/vai par procesu atbildīgās iestādes. Šajā sakarā tā atsaucās uz Tiesas pieeju līdzīgās lietās Estrikh pret Latviju, iesniegums Nr.73819/01, 121.–127.rindkopa, 2007.gada 18.janvāris; un Svipsta, citēts augstāk, 80.–90.rindkopa. Attiecīgi valdība apgalvoja, ka iesniedzēja sūdzība par laika posmu no 2002.gada 4.oktobra līdz 2003.gada 1.aprīlim, kas ietvēra Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2002.gada 4.oktobra un 29.novembra un 2003.gada 30.janvāra lēmumus, bija nepieņemama izskatīšanai, jo tika iesniegta ārpus termiņa.

53. Iesniedzējs šajā sakarā nesniedza nekādus apsvērumus.

54. Šajā sakarā Tiesa atzīmē, ka tā jau iepriekš ir norādījusi, ka Konvencijas 35.panta 1.punkta kontekstā pirmstiesas apcietinājuma periods principā ir jāapskata nevis kā tūlītēja darbība, bet kā ilgstoša situācija (skatīt Svipsta, citēts augstāk, 116.rindkopa). Pat, lai gan Tiesa zināmās situācijās iepriekš ir atkāpusies no šī principa (skatīt paskaidrojumu Svipsta, citēts augstāk, 117.rindkopa, un tur citētā judikatūra), Tiesa neredz vajadzību to darīt šajā lietā. Pilnības labad jāatzīmē, ka spriedumos lietās Svipsta un Estrikh, uz kuriem atsaucās valdība, iesniedzēju pirmstiesas apcietinājumu termiņi tika sadalīti skaidrības labad un tam nebija praktiska iespaida uz sešu mēnešu periodu Konvencijas 35.panta 1.punkta izpratnē. Attiecībā uz valdības apgalvojumu, ka iesniedzējs nav sūdzējies par lēmumiem, ar kuriem viņam tika piemērots pirmstiesas apcietinājums, to kopumā, bet gan izdalījis atsevišķi dažus no šiem lēmumiem. Tiesa atzīmē, ka savā sākotnējā iesniegumā iesniedzējs patiesībā iesniedza vispārīgas sūdzības, kas attiecās uz nacionālo lēmumu vispārēju raksturojumu, vienlaicīgi paužot savu aizvainojumu par atsevišķiem lēmumiem. Tādējādi šis arguments ir nepamatots.

55. Ņemot vērā augstāk minēto, Tiesa noraida valdības sākotnējo iebildumu. Turklāt Tiesa atzīmē, ka šī sūdzība nav acīmredzami nepamatota Konvencijas 35.panta 3.punkta izpratnē. Visbeidzot, tā atzīmē, kā tā nav nepieņemama izskatīšanai saskaņā ar jebkādiem citiem pamatiem. Tāpēc tā ir jāpasludina par pieņemamu izskatīšanai.

B. Sūdzības būtība

56. Valdība nesniedza nekādus apsvērumus attiecībā uz iesniedzēja sūdzības būtību par lēmumiem, kas noteica un pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu laikā no 2002.gada 4.oktobra līdz 2003.gada 30.martam, uzskatot, ka sūdzības par šiem lēmumiem bija iesniegtas ārpus termiņa (skatīt augstāk, 52.rindkopa).

57. Attiecībā uz pārējiem Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas lēmumiem, kurus sekojoši apstiprināja Rīgas apgabaltiesas lēmumi, valdība uzsvēra, ka katrā atsevišķā gadījumā iesniedzēja pirmstiesas apcietinājumu izvērtēja divas tiesas: pirmās instances tiesa rūpīgi izvērtēja apcietinājuma piemērošanas pamatus un otrās instances tiesa izvērtēja pirmās instances tiesas pieņemto lēmumu kvalitāti un likumību.

58. Valdība atminējās, ka starp vairākiem pamatojumiem iesniedzēja atstāšanai pirmstiesas apcietinājumā tika atzīmēts, ka iesniedzēja uzturēšanās atļaujas termiņš Latvijā bija beidzies un viņam tur nebija pastāvīgas dzīvesvietas. Šajā sakarā valdība atsaucās uz Tiesas spriedumu Estrikh lietā (citēts augstāk, 122.rindkopa), kurā saskaņā ar valdības iesniegtajiem apsvērumiem Tiesa noteica, ka "derīgas uzturēšanās atļaujas neesamība var būt pietiekošs pamats ilgstošam apcietinājumam". Saskaņā ar valdības pausto, tas bija arī galvenais iemesls, kāpēc iesniedzējs tika ilgstoši turēts pirmstiesas apcietinājumā pēc tam, kad 2003.gada 1.augustā krimināllieta tika nosūtīta iztiesāšanai uz Rīgas apgabaltiesu, jo apstāklis, ka iesniedzējam nebija pastāvīgas dzīvesvietas Latvijā un derīgas uzturēšanās atļaujas, padarīja neiespējamu cita drošības līdzekļa piemērošanu.

59. Atsaucoties uz savlaicīguma prasību, valdība atzīmēja, ka visi Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas lēmumi tika pieņemti savlaicīgi un atbilst Kriminālprocesa kodeksā noteiktajiem termiņiem. Attiecībā uz iesniedzēja sūdzību izskatīšanu Rīgas apgabaltiesā savlaicīgumu, valdība atzīmēja, ka zināma aizkavēšanās iesniedzēja lietas neparastā rakstura dēļ, kurā visi lēmumi bija jātulko uz angļu valodu un šos tulkojumus veica Tieslietu ministrija. Tālāk tika atzīmēts, ka iespējamais risinājums attiecīgos lēmumus angļu valodā netulkot, tādējādi paātrinot procesu, būtu pārkāpis citas procesuālās garantijas un attiecīgi bija nepieņemams.

60. Iesniedzējs uzturēja spēkā savus argumentus un norādīja, ka pēc tam, kad viņa sūdzība tika iesniegta tiesā, Latvijas valdība izdarīja grozījumus kriminālprocesuālajā regulējumā, lai izvairītos no līdzīgiem pārkāpumiem nākotnē.

61. Tiesa atzīmē, ka iesniedzēja sūdzības galvenokārt ir saistītas ar nacionālo tiesu sniegto pamatojumu par viņa pirmstiesas apcietinājuma termiņa pagarināšanas nepieciešamību, kuru iesniedzējs uzskatīja par pārāk abstraktu un lakonisku, kā arī to, ka tiesu lēmumi bija jātulko uz un no angļu valodas, kas radīja zināmu aizkavēšanos. Tiesa pēc kārtas pievērsīsies katrai no šīm divām sūdzībām.

1) Abstraktais un lakoniskais pamatojums

62. Tiesa atminas, ka tai vairākas reizes jau ir bijusi iespēja kritiski analizēt Latvijas tiesu lēmumus, ar kuriem tika piemērots un pagarināts pirmstiesas apcietinājums (skatīt Lavents pret Latviju, iesniegums Nr.58442/00, 72.–75.rindkopa, 2002.gada 28.novembris; Freimanis un Līdums pret Latviju, iesniegumi Nr.73443/01 un 74860/01, 93.–97.rindkopa, 2006.gada 9.februāris; Kornakovs pret Latviju, iesniegums Nr.61005/00, 108.rindkopa, 2006.gada 15.jūnijs; Svipsta, citēts augstāk, 130.–134.rindkopa, Estrikh, citēts augstāk, 122. un 125.rindkopa; un Ž. pret Latviju, iesniegums Nr.14755/03, 72.rindkopa, 2008.gada 24.janvāris). Šajās lietās Tiesa konsekventi ir kritizējusi iepriekš sagatavoto veidlapu izmantošanu lēmumu sagatavošanā un noteikusi, ka tiesu pamatojums ir bijis pārāk lakonisks un abstrakts un ka to lēmumi pamatā uzskaitīja likumā noteiktos pirmstiesas apcietinājuma piemērošanas pamatus, nepaskaidrojot, kā šie pamati bija piemērojami iesniedzēju situācijām.

63. Tiesa norāda, ka šajā lietā, lai gan tiesas ir pārstājušas izmantot iepriekš sagatavotās veidlapas, tās pamatā turpināja citēt likumā noteiktos pirmstiesas apcietinājuma piemērošanas pamatus un nesniedza detalizētu paskaidrojumu, kāpēc šie pamati bija būtiski iesniedzēja lietā.

64. Tomēr Tiesa atzīmē, ka, sākot ar 2002.gada 29.novembra lēmumu un turpmāk, tiesas atsaucās uz faktu, ka iesniedzējam nebija derīgas uzturēšanās atļaujas Latvijā. Viņam arī tur nebija pastāvīgas dzīvesvietas. Tiesas piesauca šo apsvērumu, lai pamatotu pieņēmumu, ka pastāvēja risks, ka iesniedzējs varētu aizbēgt. Šādā veidā tiesu pamatojums atšķiras no situācijas, kuru Tiesa rūpīgi izvērtēja Estrikh lietā (citēts augstāk, 122.rindkopa), kurā nacionālās tiesas ne tieši, ne netieši neatsaucās uz apstākli, ka iesniedzējs Latvijas teritorijā uzturējās nelegāli.

65. Kā Tiesa pieminēja Estrikh lietā, nelegāla uzturēšanās valstī var būt pamats apsūdzētās personas pirmstiesas apcietinājuma attaisnojumam (122.rindkopa). Tiesa jau iepriekš ir ņēmusi vērā apstākli, ka persona uzturas valstī nelegāli, secinot, ka šāds apstāklis ievērojami palielina risku, ka persona varētu aizbēgt (skatīt Dzelili pret Vāciju, iesniegums Nr.65745/01, 73.rindkopa, 2005.gada 10.novembris, un Čevizović pret Vāciju, iesniegums Nr.49746/99, 41.rindkopa, 2004.gada 29.jūlijs). Tā kā iesniedzējam nebija nekādas citas saiknes ar Latvijas teritoriju, nacionālās tiesas varēja likumīgi ņemt vērā viņa uzturēšanās nelegālo statusu.

66. Attiecīgi pat, ja visādi citādi nacionālo tiesu izmantotais pamatojums, lai iesniedzējam piemērotu un pagarinātu pirmstiesas apcietinājumu, turpināja būt visnotaļ abstrakts un lakonisks, un tādējādi, pastāvot citiem apstākļiem, problemātisks, Tiesa secina, ka, ņemot vērā šīs lietas īpašos apstākļus, 5.panta 4.punkta garantijas nav tikušas pārkāptas.

2) Izskatīšanas savlaicīgums

67. Sākotnēji Tiesa atminas, ka 5.panta 4.punkts, garantējot apcietināto personu tiesības apstrīdēt viņām piemērotā pirmstiesas apcietinājuma likumību, arī paredz viņu tiesības gadījumos, kad šāda procedūra ir uzsākta, uz savlaicīgu tiesas lēmumu par piemērotā pirmstiesas apcietinājuma likumību un tā pārtraukšanu gadījumos, kad pirmstiesas apcietinājums ir ticis piemērots prettiesiski. Lai gan tas neuzliek Konvencijas dalībvalstīm par pienākumu nodibināt otrā līmeņa jurisdikciju, lai izvērtētu pirmstiesas apcietinājumu likumību, valstij, kura šādu sistēmu izveido, principā pārsūdzības instancē ir jāsniedz apcietinātajām personām tādas pašas garantijas kā pirmajā instancē (Navarra pret. Franciju, 1993.gada 23.novembris, 28.rindkopa, Series A no. 273‑B; Toth pret Austriju, 1991.gada 12.decembris, 84.rindkopa, Series A no. 224). Prasība, lai šāds lēmums tiktu pieņemts "savlaicīgi", neapšaubāmi ir viena no šādām garantijām. Šajā kontekstā Tiesa arī atminas, ka pastāv arī īpaša nepieciešamība nekavējoties izvērtēt pirmstiesas apcietinājuma likumību gadījumos, kad lieta vēl nav iztiesāta, jo tiesājamajam ir tiesības pilnībā paļauties uz nevainīguma prezumpcijas principu (skatīt Iłowiecki pret Poliju, iesniegums Nr.27504/95, 76.rindkopa, 2001.gada 4.oktobris).

68. Tiesa jau ir atzīmējusi, ka viss iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma periods būtu uzskatāms par ilgstošu situāciju (skatīt augstāk, 54.rindkopa). Šajā lietā, ciktāl tas ir būtiski iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma likumības izvērtēšanas savlaicīguma analīzei, šis jautājums tika izskatīts piecas reizes divu līmeņu jurisdikcijās, pirmos lēmumus pieņēma Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa attiecīgi 2002.gada 4.oktobrī un 29.novembrī un 2003.gada 30.janvārī, 31.martā un 30.maijā. Nolūkā labāk izvērtēt izvērtēšanas savlaicīgumu Tiesa – nekādā veidā neietekmējot secinājumu par iesniedzēja pirmstiesas apcietinājumu kā ilgstošu situāciju – izvērtēs katru no šiem gadījumiem atsevišķi.

a) 2002.gada 4.oktobra lēmums

69. Iesniedzēja pirmstiesas apcietinājums sākotnēji tika noteikts ar Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2002.gada 4.oktobra lēmumu. Reaģējot uz iesniedzēja advokāta sūdzību par šo lēmumu, Rīgas apgabaltiesa pieņēma savu lēmumu 2002.gada 5.novembrī, t.i., vienu mēnesi un divas dienas vēlāk. Tomēr iesniedzēja advokāts divas reizes neieradās uz tiesas sēdēm, kā rezultātā tās tika pārceltas (skatīt augstāk, 9.rindkopa). Tādējādi Tiesa uzskata, ka aizkavēšanās, par kurām varētu vainot nacionālās iestādes, nebija problemātiskas 5.panta 4.punkta izpratnē.

b) 2002.gada 29.novembra lēmums

70. Iesniedzēja un viņa advokāta sūdzību par 2002.gada 29.novembra Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas lēmumu Rīgas apgabaltiesa noraidīja ar savu 2003.gada 25.februārī pieņemto lēmumu (89 dienas vēlāk). Tiesa atzīmē, ka aizkavēšanās galvenokārt notika Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas kļūdainā lēmuma nosūtīt iesniedzēja sūdzību viņam atpakaļ iztulkošanai dēļ, lai gan nacionālie tiesību akti noteica, ka tulkošana jānodrošina pašai tiesai, un to, ka tiesa nebija nodrošinājusi iesniedzēju ar savlaicīgu tās lēmuma tulkojumu.

71. Ņemot vērā, ka valdība savos apsvērumos nebija sniegusi nekādu informāciju par faktiem, kas ļautu Tiesai secināt, ka par aizkavēšanos iesniedzēja un viņa advokāta sūdzību izskatīšanā jebkādā veidā varēja tikt vainots pats iesniedzējs, un ņemot vērā Tiesas judikatūru attiecībā uz šādiem aizkavēšanās gadījumiem (skatīt, piemēram, M.B. pret Šveici, iesniegums Nr.28256/95, 32.–43.rindkopa, 2000.gada 30.novembris, Kadem pret Maltu, iesniegums Nr.55263/00, 44.–45.rindkopa, 2003.gada 9.janvāris, un Mitev pret Bulgāriju, iesniegums Nr.40063/98, 124.–125.rindkopa, 2004.gada 22.decembris), ir noticis 5.panta 4.punkta pārkāpums attiecībā uz aizkavēto sūdzības par Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2002.gada 29.novembra lēmuma izskatīšanu.

c) 2003.gada 30.janvāra lēmums

72. Rīgas apgabaltiesa pieņēma lēmumu par Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2003.gada 30.janvāra lēmumu 2003.gada 14.februārī – 15 dienas vēlāk. Tiesai nav informācijas par datumu, kad iesniedzējs un viņa advokāts iesniedza savas sūdzības. Tomēr, ņemot vērā nacionālajos tiesību aktos noteiktos termiņus (septiņas dienas apsūdzētajai personai, lai iesniegtu sūdzību, un tālākas septiņas dienas atbildīgajai tiesai, lai pieņemtu tās lēmumu – skatīt augstāk, 32.rindkopu) un ņemot vērā nepieciešamību iztulkot iesniedzēja sūdzību un tās radīto neizbēgamo aizkavēšanos, tā uzskata, ka savlaicīguma prasība attiecīgajā laika posmā ir tikusi ievērota un attiecīgi 5.panta 4.punkta garantijas nav tikušas pārkāptas.

d) 2003.gada 31.marta lēmums

73. Rīgas apgabaltiesa pieņēma lēmumu noraidīt iesniedzēja un viņa advokāta sūdzības par Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2003.gada 31.marta lēmumu 2003.gada 9.maijā (1 mēnesi un 8 dienas vēlāk). Valdība nesniedza nekādus paskaidrojumus par šīs aizkavēšanās iemesliem, tikai atzīmēja, ka aizkavēšanos radīja nepieciešamība pārtulkot pirmās instances tiesas lēmumu angļu valodā un iesniedzēja sūdzību latviešu valodā. Tādējādi, pat ja Rīgas apgabaltiesas uzdevums bija identisks tam, ar kuru tā saskārās attiecībā uz sūdzību par 2003.gada 30.janvāra lēmumu (skatīt augstāk, 72.rindkopu), procedūra aizņēma par trīs nedēļām vairāk laika. Pamatojoties uz to un ņemot vērā iepriekš citēto judikatūru (skatīt augstāk, 71.rindkopu), Tiesa secina, ka ir noticis 5.panta 4.punkta pārkāpums.

e) 2003.gada 30.maija lēmums

74. Iesniedzējs un viņa advokāts iesniedza sūdzības par Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2003.gada 30.maija lēmumu. Rīgas apgabaltiesa viņu sūdzības noraidīja ar savu 2003.gada 13.jūnija lēmumu, tātad 14 dienu laikā. Ņemot vērā, ka šādu aizkavēšanos pieļāva nacionālie tiesību akti un lietas materiālos nav nekā, kas liecinātu, ka tajā brīdī tā būtu bijusi nepamatota, Tiesa secina, ka nav noticis 5.panta 4.punkta pārkāpums.

III. CITI IESPĒJAMIE KONVENCIJAS PĀRKĀPUMI

75. Iesniedzējs, atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, sūdzējās par kopējo viņa kriminālprocesa ilgumu. Saskaņā ar visiem tās rīcībā esošajiem lietas materiāliem un ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, Tiesa secina, ka iesniedzēja kriminālprocesa ilgumā (apmēram divi gadi un trīs mēneši) nav saskatāmas nekādas 6.panta 1.punkta pārkāpuma pazīmes. Attiecīgi šī sūdzība ir nepieņemama izskatīšanai, kā acīmredzami nepamatota.

76. Iesniedzējs tālāk ir sūdzējies, ka iepriekš sagatavotajā standarta veidlapā, kura tika izmantota Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2002.gada 4.oktobra sākotnējā lēmumā par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu, bija iekļauts izteikums: ".. ņemot vērā: izdarītā nozieguma smagumu; ..", kas pēc viņa apgalvojuma pārkāpa viņa tiesības uz nevainīguma prezumpciju. Šajā sakarā viņš atsaucās uz Konvencijas 6.panta 2.punktu. Tiesa secina, ka šī sūdzība ir nepieņemama izskatīšanai kā acīmredzami nepamatota, jo augstāk minētais izteikums loģiski nenorāda uz to, ka apsūdzētā persona ir izdarījusi noziegumu; tā vienkārši konstatē objektīvo faktu, ka ir ticis pastrādāts noziegums un izvērtē tā smagumu.

77. Visbeidzot, atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu, iesniedzējs sūdzējās, ka, pagarinot viņa pirmstiesas apcietinājuma termiņus, Latvijas tiesas neņēma vērā viņa veselības stāvokli, apstākli, ka Amerikas Savienotajās Valstīs viņš atradās psihiatriskajā uzraudzībā un ka viņa aprūpē atradās brālis invalīds. Tiesa konstatē, ka šī sūdzība attiecas uz lēmumu par iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu pagarināšanu kvalitāti. Attiecīgi tā ir apskatāma no Konvencijas 5.panta skatu punkta. Šāda sūdzība jau ir tikusi analizēta iepriekš (skatīt 62.–66.rindkopu). Tāpēc Tiesa secina, ka šī sūdzība ir nepieņemama izskatīšanai kā acīmredzami nepamatota.

78. Visbeidzot, atsaucoties uz 8.pantu, iesniedzējs sūdzējās, ka Latvijas varas iestādes nav darījušas neko, lai nodrošinātu viņa Floridā esošā īpašuma apsardzību. Tiesa atzīmē, ka tās rīcībā esošajos materiālos nav nekā, kas liecinātu, ka iesniedzējs par šo jautājumu ir sūdzējies nacionālajām iestādēm – vai nu formāli, vai pēc būtības. Tādējādi, neanalizējot, vai uz iesniedzēja aprakstīto situāciju varētu attiecināt Konvencijas 8.pantu vai 1.Protokola 1.pantu, Tiesa secina, ka šajā jautājumā nav tikuši izsmelti iekšējie tiesiskās aizsardzības līdzekļi saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.punktu. Attiecīgi, arī šī sūdzība ir nepieņemama izskatīšanai.

IV. PAR KONVENCIJAS 41.PANTA PIEMĒROŠANU

79. Konvencijas 41.pants paredz:

"Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas Puses iekšējās tiesību normas paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku novēršanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu atlīdzību."

80. Iesniedzējs pieprasīja 100 000 ASV dolārus kā visaptverošu kompensāciju par viņam nodarītajiem materiālajiem zaudējumiem un morālo kaitējumu, kā arī ar tiesvedību saistītajiem izdevumiem un izmaksām. Viņš nenorādīja uz summām, kas būtu maksājamas par katru no šiem pamatiem.

A. Materiālie zaudējumi

81. Valdība atzīmēja, ka iesniedzēja prasība par materiālo zaudējumu kompensēšanu nav bijusi pietiekoši konkrēta un ka jebkurā gadījumā nepastāvēja būtiska saikne starp apgalvotajiem zaudējumiem un apgalvotajiem Konvencijas pārkāpumiem.

82. Tiesa nesaskata jebkādu būtisko saikni starp Konvencijas 5.panta 4.punkta pārkāpumu un iesniedzēja pieprasītajām summām, kuras turklāt nav tikušas pamatotas ar jebkādiem dokumentētiem vai cita veida pierādījumiem, un attiecīgi noraida viņa prasības par šo pamatu (skatīt, piemēram, Nikolova pret Bulgāriju [Lielā palāta], iesniegums Nr.31195/96, 73.rindkopa, ECHR 1999‑II).

B. Morālais kaitējums

83. Valdība apgalvoja, ka iesniedzēja par šo pamatu prasītā 100 000 ASV dolāru lielā kompensācija bija nepamatota, pārmērīga un pārspīlēta. Tā tālāk uzskatīja, ka bija neiespējams konstatēt, vai iesniedzējam bija nodarīts jebkāds morālais kaitējums, un ka jebkurā gadījumā nepastāvēja būtiskā saikne starp apgalvoto kaitējumu un apgalvotajiem Konvencijas pārkāpumiem.

84. Tiesa uzskata, ka Konvencijas 5.panta 4.punkta pārkāpuma konstatēšana attiecībā uz novēloto lēmumu pieņemšanu par Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2002.gada 29.novembra un 2003.gada 31.marta lēmumiem pati par sevi ir pienācīga taisnīgā atlīdzība par jebkādu morālo kaitējumu, kas iesniedzējam varēja tikt nodarīts.

C. Izmaksas un izdevumi

85. Valdība apgalvoja, ka iesniedzēja prasība par viņa izmaksu un izdevumu atlīdzināšanu nebija pietiekoši pamatota.

86. Saskaņā ar Tiesas judikatūru, iesniedzējam ir tiesības saņemt kompensāciju par viņa izdevumiem tikai tiktāl, cik ir bijis pierādīts, ka tie ir bijuši reāli un nepieciešami un pamatoti attiecībā uz to apjomu (skatīt Editions Plon pret Franciju, iesniegums Nr.58148/00, 64.rindkopa, ECHR 2004-IV). Tiesa norāda, ka Tiesas Reglamenta 60.punkts nosaka, ka "iesniedzējam ir jāiesniedz sīki uzskaitīta dokumentācija kopā ar attiecīgajiem šo prasību apstiprinošajiem dokumentiem vai kvītīm, pretējā gadījumā Tiesa var pilnībā vai daļēji to noraidīt" (skatīt Parizov pret Bijušo Dienvidslāvijas Republiku Maķedoniju, iesniegums Nr.14258/03, 71.rindkopa, 2008.gada 7.februāris).

87. Tiesa atzīmē, ka iesniedzējs nav iesniedzis nekādus dokumentus vai kvītis, kas apstiprinātu viņa prasību par izdevumu un izmaksu atlīdzināšanu, kas viņam radušies saskaņā ar tiesvedību Tiesā. Attiecīgi Tiesa šajā sakarā viņam nepiespriež nekādu summu (skatīt Parizov, citēts augstāk, 72.rindkopa).

ŅEMOT VĒRĀ MINĒTOS ARGUMENTUS, TIESA VIENBALSĪGI

1. Pasludina sūdzības par Konvencijas 5.panta 1.punkta (c) apakšpunktu un 5.panta 4.punktu par pieņemamām izskatīšanai un pārējo sūdzības daļu par nepieņemamu izskatīšanai;

2. Nolemj, ka nav noticis Konvencijas 5.panta 1.punkta (c) apakšpunkta pārkāpums;

3. Nolemj, ka ir noticis Konvencijas 5.panta 4 punkta pārkāpums attiecībā uz novēloto lēmumu pieņemšanu, atbildot uz iesniedzēja sūdzībām par Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2002.gada 29.novembra un 2003.gada 31.marta lēmumiem;

4. Nolemj, ka nav noticis Konvencijas 5.panta 4.punkta pārkāpums attiecībā uz pārējo iesniedzēja sūdzības daļu par šo normu;

5. Nolemj, ka pārkāpuma konstatēšana pati par sevi ir pienācīga taisnīgā atlīdzība par jebkuru morālo kaitējumu, kas iesniedzējam varēja tikt nodarīts;

6. Noraida iesniedzēja pārējo prasības daļu par taisnīgu atlīdzību.

Taisīts angļu valodā un rakstveidā paziņots 2009.gada 24.novembrī saskaņā ar Tiesas Reglamenta 77.§ 2.punktu un 77.§ 3.punktu.

Stanley Naismith Sekretāra vietnieks

Josep Casadevall Priekšsēdētājs

---

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta. Spriedums stājies spēkā 2010.gada 24.februārī.