Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Aizritējis atkal viens gads, un droši vien tiek apkopots un analizēts Valsts prezidenta Kancelejas lietvedībā iesūtīto vēstuļu, iesniegumu un sūdzību skaits un saturs. Vai jums kā Apžēlošanas dienesta vadītājai līdztekus apžēlošanas lūgumiem bijis jāizskata arī cita rakstura vēstules?

— Valsts prezidenta Kancelejā nav speciāla dienesta vai darbinieku, kuri nodarbotos tikai ar iesniegumu un sūdzību izskatīšanu, jo štati ir nelieli. Tāpēc iesūtītās vēstules par dažādiem jautājumiem tiek sadalītas, ņemot vērā darba specifiku. Piemēram, Apžēlošanas dienests saņem ne tikai visus apžēlošanas lūgumus, bet arī dažādus citus iesniegumus un sūdzības, kas skar juridiskos jautājumus, tiesu, prokuratūras, policijas darbu, likumu piemērošanu, kā arī jautājumus par sociālajām garantijām, kompensācijas sertifikātu dzēšanu un tamlīdzīgi.

No visām pērn Kancelejas lietvedībā iesūtītajām — vairāk nekā 4000 — vēstulēm, dažādiem iesniegumiem vairāk nekā 800 tika izskatīti Apžēlošanas dienestā. Bez tam pagājušajā gadā iesniegti 1114 apžēlošanas lūgumi no personām, kuru lietā tiesas spriedumi stājušies spēkā, jo tos izskatīt ir mūsu tiešais pienākums, pildot nu jau arī 1998.gada 16.jūnijā pieņemto Apžēlošanas likumu. 1998.gadā no mūsu dienestam nodotajām vēstulēm uz 691 esam snieguši autoriem atbildes, skaidrojot, kā risināt sasāpējušās problēmas. Jāteic, ka lielākajā vēstuļu daļā minētie jautājumi, to risinājums neietilpst tiešā Valsts prezidenta kompetencē, tāpēc iesniegumu autoriem to izskaidrojam un nosūtām tām iestādēm, kurām pēc likuma šie jautājumi ir risināmi, tas ir, atrodas šo institūciju tiešā kompetencē. Salīdzinājumam: 1996.gadā mūsu dienests sniedza atbildes ar skaidrojumiem 756 gadījumos, 1997. gadā — 674, pērn, kā jau minēju — 691.

— Vai jūs pēc vēstules nosūtīšanas attiecīgajai iestādei vai konkrētai amatpersonai arī prasāt atbildi par tālāko rīcību, vai tas paliek uz iestādes vadītāja, kādas amatpersonas sirdsapziņas?

— Izskatot iesūtīto korespondenci, pamatojamies uz likumu "Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtība valsts un pašvaldību institūcijās", kas stājies spēkā vēl 1994.gada novembrī, kā arī attiecīgajiem Ministru kabineta noteikumiem par šī likuma izpildi. Ikkatrai personai ir tiesības rakstīt iesniegumus, sūdzības, taču likumā ir teikts, ka jāuzrāda persona, kas to raksta, adrese, jautājuma vai lūguma būtība. Kā zināms, uz anonīmām vēstulēm ir tiesības nereaģēt un neatbildēt.

Gribu piebilst, ka nereti ir grūti saprast, ko cilvēks īsti grib panākt, ar ko ir neapmierināts, turklāt rakstīts uz visādu veidlapu, kā, piemēram, "Lattelekom" kvīšu malām, nesalasāmā rokrakstā. Manuprāt, tā jau ir necieņa ne tikai pret Valsts prezidentu, kuram vēstule tiek adresēta, bet arī pret sevi — pašu autoru. Ir arī cita rakstura vēstules. Piemēram, persona iebilst pret tiesas spriedumu civillietā, kas vēl nav stājies spēkā, uzskata, ka Valsts prezidentam vajadzētu to atcelt. Dažkārt cilvēki domā, ka Valsts prezidenta spēkos ir atcelt un grozīt jebkuras tiesas spriedumu kā krimināllietā, tā arī civillietā. Taču tā nav. Tādos gadījumos rakstu atbildi, skaidroju, kāda ir sprieduma pārsūdzēšanas kārtība. Valsts prezidentam likumdošanā nav dotas tiesības iejaukties tiesu darbā.

Nereti vēstuļu autori kategoriski pieprasa, lai atbildi uz iesniegumu parakstītu pats Valsts prezidents. Bet prezidentam, to arī neprasa likums, nav personiski jāiedziļinās katrā vēstulē un jāatbild uz to. Turklāt tas viņam nav fiziski iespējams, ņemot vērā lielo vēstuļu daudzumu. Tomēr katru rītu arī mūsu dienests sniedz Kancelejas vadītājam informāciju par nozīmīgāko vēstuļu saturu, tajās skartajiem jautājumiem, bet Kancelejas vadītājs Millera kungs to dara zināmu arī Valsts prezidentam. Turklāt lielu daļu vēstuļu prezidents izlasa personīgi. Valsts prezidentam ir tiesības zināt gan par valsts un sabiedrisko drošību, gan citām aktualitātēm valsts dzīvē. Tāpēc vairākos gadījumos, pārsūtot vēstules, prasām, lai izpildītājs mūs informē par atsevišķu problēmu risinājumu. Esmu gandarīta, piemēram, par Rīgas domes sniegtajām lietišķajām atbildēm, kuras parakstījis domes priekšsēdētājs Andris Bērziņš. Turklāt var just, ka viņš pats iedziļinājies sagatavotajās atbildēs un nav formāli tās parakstījis, kā dažkārt vērojams daža laba pašvaldību vadītāja atbildēs.

Lai gan, runājot par kontroli, likumā nav īsti noteikts, kādā veidā to darīt. Loģiski, ka nedrīkst sūtīt vēstuli tai instancei, par kuru konkrēti ir sūdzība, bet gan tās augstākstāvošai, kontrolējošai institūcijai.

— Par ko galvenokārt cilvēki raksta savās vēstulēs Valsts prezidentam?

— Joprojām ir daudz šo iesniegumu par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes darbu. Nosūtot vēstules izskatīšanai pēc piekritības, lūdzam, lai cilvēkiem sniedz izskaidrojumu, pārbauda rīcības likumību; dažkārt par tādu vai citu jautājumu nepieciešams informēt Iekšlietu ministriju un ministru. Visai daudz sūdzību ir par kavēšanos ar kompensācijas sertifikātu dzēšanu, kas ir jādara saskaņā ar likumu un attiecīgajiem Ministru kabineta noteikumiem. Īpaši svarīgi ir paātrināt šo procesu vecajiem cilvēkiem. Lūk, nesen tādas vēstules saņēmām no Madlienas, Baltinavas pagasta, arī no Rīgas. Valdība ir uzdevusi Ekonomikas ministrijai šos procesus pārraudzīt, ar vietējo laikrakstu starpniecību skaidrot cilvēkiem, kādas ir viņu tiesības un kā saņemt kompensāciju. Te liela nozīme ir pašvaldībām, lai sniegtu izskaidrojumu, sekotu šim procesam.

Mūsu valstī bieži vien ir tā: likums pieņemts, valdības noteikumi arī, taču to īstenošanai pietrūkst finansējuma. Un šajā gadījumā cilvēki raksta Valsts prezidentam, lai viņš pieprasa no valdības, Ekonomikas ministrijas ievērot šos noteikumus, piemēram, lai tiktu apmaksāti kompensācijas sertifikāti.

Kaut kas līdzīgs notiek ar īrestiesām, kurām saskaņā ar pērn pieņemto Īrestiesas likumu vajadzēja šogad, 2.janvārī, uzsākt darbu. Taču — atkal nav viss līdz galam izdomāts, budžetā nav paredzēti līdzekļi šo tiesu darbībai. Bet dažādu sūdzību, iesniegumu par komunālajiem pakalpojumiem, īrnieku tiesību pārkāpumiem un citām iedzīvotāju likstām ir ļoti daudz. Cilvēki, kuri dzīvo denacionalizētos namos, ir satraukušies, jo drīz klāt tas laiks, kad namīpašniekiem būs tiesības uzteikt dzīvokļus. Šos un citus jautājumus būtu jāsāk risināt īrestiesām, taču — kad tās varēs reāli uzsākt darbu?

Vēl kāda sāpe, kas jūtama iesūtītajās vēstulēs, — materiālā palīdzība, dažādie pabalsti, kas kārtojami ar pašvaldību, sociālo dienestu palīdzību. Bet dažkārt vēstules autori lūdz prezidentu iedot šo naudiņu, lai gan Kancelejai nav šādu līdzekļu, to knapi pietiek prezidentam Satversmē paredzēto pienākumu pildīšanai, ieplānotajām ārzemju vizītēm un citiem uzdevumiem. Un tomēr, lasot šādas izmisuma pilnas vēstules, smagi kļūst ap sirdi, jo apzinos, ka vairākumā gadījumu cilvēkam šī šķiet pēdējā instance, kas varētu palīdzēt. Bez ievērības, protams, lūgumus neatstājam, sūtām attiecīgajai pašvaldībai, sociālajiem dienestiem ar lūgumu pēc iespējām kaut kā palīdzēt. Un patīkami, kad uzzinām: sasāpējusī lieta risināta, vēstules autors pat uzrakstījis pateicības vārdus par padomu.

— Esmu redzējusi: Kancelejā pie dežuranta nāk apmeklētāji un grib aprunāties ar kādu no darbiniekiem vai atstāt rakstītu vēstuli. Vai mutiskās sūdzības un ierosinājumus arī šeit respektē?

— Protams. Pagājušajā gadā personīgi esmu uzklausījusi vairāk nekā simt apmeklētāju, mēģinot nekavējoties dot padomu, skaidrojumu vai aprunāties par sarežgījumiem, kas cilvēkam licis mērot ceļu uz Prezidenta pili. Ziniet, dažreiz pietiek apmeklētāju uzmanīgi uzklausīt, aprunāties, jo kādā valsts iestādē vai pašvaldībā viņam visai rupji atbildēts vai viņš izjutis vienaldzību. Protams, gadās, ka atnāk arī saērcināts cilvēks, kurš lamājas, vicina dūres, ir sašutis par notikušo, taču pēc mūsu sarunas aiziet nomierinājies. Jāpiebilst vēl, ka Kancelejā nav speciālas istabas, lai varētu uzklausīt apmeklētājus. Tas saistīts gan ar telpu trūkumu, gan caurlaižu sistēmu.

— Sakiet, lūdzu, vai jūsu dienesta caurlūkojamā pastā ir vēstules ar valstij un sabiedrībai nozīmīgiem priekšlikumiem, īsāk sakot, kurām ir plašāks skatījums?

— Jā, tādas arī ir. Piemēram, mūs uz nopietnām pārdomām rosina vēstules par situāciju cietumos. Par to runājām arī Apžēlošanas padomes pēdējā sēdē novembra beigās. Tas skar ne tikai cietumu drošību, sakārtošanu sakarā ar drīzo cietumu nodošanu Tieslietu ministrijas paspārnē. Manuprāt, Cietumu administrācijas vadība Zahara kunga personā pēdējā laikā daudz izdarījusi bijušo ieslodzīto rehabilitācijas programmas izstrādē. Taču cietumos būtu vairāk jārūpējas par drošību ne tikai tādā nozīmē, lai neizbēgtu noziedznieki, to skaitā uz mūžu ieslodzītie, bet arī par cietuma personāla, citu apmeklētāju drošību. Mēs gatavojam vēstuli Ministru kabinetam ar ierosinājumiem, kas izriet no Apžēlošanas padomes vērojumiem. Tie skars arī tādu problēmu kā tuberkulozes izplatība ieslodzīto vidū. Mūsuprāt, ar tuberkulozi slimie ir jāizolē no veselajiem, veidojot speciālu slimnīcas tipa cietumu. Par šiem jautājumiem spriedīsim arī šī mēneša beigās Iekšlietu ministrijas sabiedriskajā padomē, kurā es arī piedalos. Cik zinu, arī Valsts prezidents ir iecerējis drīzumā apmeklēt kādu no mūsu cietumiem.

Otra lielākā problēma, kas tiek skarta vēstulēs, masu saziņas līdzekļos, ir korupcija. Ir pieņemts Korupcijas novēršanas likums, izdarīti grozījumi tajā, konkrēti panti paredz noteiktus sodus. Jau ilgāku laiku darbojas Korupcijas novēršanas padome, izveidots Noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests, ir vēl citas struktūras, taču, cik man zināms, vēl krimināllietas par šiem noziegumiem ir maz. Bet presē, arī vēstulēs cilvēki raksta par konkrētiem kukuļņemšanas un citiem amatpersonu dienesta stāvokļa izmantošanas gadījumiem. Vai tiešām tās ir tikai baumas, pieņēmumi? Tas būtu jāskaidro attiecīgajām institūcijām, kurām nosūtām vēstules. Diezin vai drīkstētu tik vīzdegunīgi, ar tādām šaubām izturēties pret nesen Pasaules bankas veiktās aptaujas rezultātiem Latvijā par korupciju. Mēs paši līdzīgu aptauju neesam izdarījuši. Es domāju: valstī ir pārāk daudz dažādu struktūru, kas nodarbojas ar korupcijas apkarošanu, taču reālu rezultātu pagaidām nav. Arī Valsts prezidents ir norūpējies par šādu situāciju, un, iespējams, apkopojot un analizējot dažādu komisiju, padomju darba rezultātus, var tikt rīkota plašāka diskusija vai sagatavots paziņojums. Valsts prezidents Guntis Ulmanis arī atlikušajā savas prezidentūras laikā ir noskaņots aktīvi darboties, un to izjūtam arī mēs, Kancelejas darbinieki, to skaitā Apžēlošanas dienests.

— Paldies par stāstījumu!

Rita Belousova,

"LV" nozares redaktore

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"