Atceroties. Pieminot. Iededzot sveci

Uzticot "Latvijas Vēstnesim" savu jaunāko dzejas darbu, Andrejs Eglītis saka: "Šis gan laikam nav tāds dzejolis, kādu lasītāji varbūt gaida. Manai dvēselei ir divas daļas. Tā viena atveras, kad uzstājos publiski, uzrunāju jaunatni. Otra pieder tikai man. Un šis dzejolis ir no tās otras daļas."

Tomēr dzejnieks piekrīt, ka Barikāžu dienās varētu lasīt arī šādu dzeju. Viņš iededz divas Nācaretes sveces, kas glabā atmiņas par ceļojumu uz Kristus jaunības zemi, un kopīgi atceramies 1991.gada janvāra dienas, kad dzejnieks dramatiskajiem notikumiem dzimtenē dzīvoja līdzi, savā Stokholmas mājvietā lasot avīzes, skatoties televīziju un klausoties radio. Kaut arī vēstis no Rīgas nav bijušas tik dramatiskas kā no Viļņas, bezgala sāpīgs šķitis katrs upuris. Stipri sāpējusi sirds par Andri Slapiņu: "Viņš bija tik jauns un tik talantīgs! Un ar dzejnieka garu. Viņš bija sācis veidot filmu par Kurzemes aizstāvēšanu, atbrauca arī uz Zviedriju. Žēl, ka jaunam cilvēkam tā bija jāaiziet. Tomēr, paldies Dievam, upuru mums nebija pārāk daudz. Uz mani vislielāko iespaidu atstāja tas, ka barikādes sargāja visa Latvija. Kopā ar Rīgu bija zemnieki, lauku ļaudis no malu malām. Tas bija spēks!

Dzejnieks ir atšķīris Bībeli. Tā viņam dārga dāvana. Vairāk nekā 120 gadu vecs izdevums, saglabāta Zanderu dzimtā piecās paaudzēs. Pirms dažām dienām to no Liepājas atvedusi šīs dzimtas atvase Valija, kas viņam kā pusaugu meitene pēdējā spiedusi roku pirms došanās svešumā. Tagad jau pati vecmāmiņa, grūtu mūžu dzīvojusi. Kā daudzi viņas kuplajā dzimtā, kas pieredzējuši gan deportācijas, gan citas nelaimes. Bet cauri visām tām saglabāts vecmāmiņu darinātais tautastērps un šī Bībele. Ģimenes lēmums esot uzdāvināt Bībeli dzejniekam. Andrejs Eglītis šo dārgo dāvanu uzskata par lielu pagodinājumu, bet jūtas arī mazliet samulsis, kā tais reizēs, kad viņam uz ielas nāk klāt nepazīstami ļaudis un saka: "Paldies, ka jūs esat atkal mājās!"

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"