Latviešu Dullais Dauka starp Liezēri un Holivudu

Tas ir par režisoru Vili Lapenieku, kura vārdu Latvijas kultūras vēsturē neaizmirstamu darījusi pirmā latviešu pilnmetrāžas mākslas filma "Zvejnieka dēls". Viņš dzimis Liezērē (1908.gada 9.oktobrī) un aizsaulē aizgājis Losandželosā 1983.gada 30.janvārī. Jau krietni pirms Viļa Lapenieka 90.dzimšanas dienas kultūras muzejā "Dauderi" tika atklāta viņa piemiņas izstāde, kas tā arī nosaukta — "Dullais Dauka starp Liezēri un Holivudu". Un nebūt ne tāpēc, ka tas ekstravaganti izklausās. Vilis Lapenieks vairākkārt uzsvēris, ka pats tuvākais literārais tēls viņam bijis Sudrabu Edžus Dullais Dauka: "Tas puika domāja. Viņam bija pašam sava galva, kā ļaudis teica— dulna. Varbūt, bet pašam sava." Un pie septiņdesmit gadu sliekšņa rakstot grāmatu par savu mūžu, kas bija raibs kā dzeņa vēders, Vilis Lapenieks tai dod nosaukumu "Dullā Daukas piezīmes". To 1977.gadā Mičiganā izdevis apgāds "Gauja". Izstādes rīkotājiem grāmatu uzticējusi Latvijas Nacionālā bibliotēka. Tā arī bijusi viens no vērtīgākajiem izziņas avotiem, kas muzeja zinātniskajai līdzstrādniecei Dzidrai Cīrulei ļauj tik raiti un tēlaini stāstīt par Vili Lapenieku un viņa laikabiedriem.

Izstāde iekārtota divās plašās telpās un tās izveide ir visas darbinieku saimes kopīgs darbs. Kopā ar divām zinātniskajām darbiniecēm te strādā vēl desmit entuziastes. Kā saka muzeja direktore Dzintra Andrušaite — īsta dāmu komiteja. Jo katrai jaunai ekspozīcijai jābūt saskaņā tiklab ar savu varoni, kā ar simtgadīgo sarkanķieģeļu namu un tā greznajām iekštelpām. Tālab izstādes te pabeidz iekārtot trīs četras dienas pirms atklāšanas un to gars te dzīvo vēl ilgi pēc slēgšanas. Tā, daudzi vēl atceras un piemin izstādes par Kārli Ulmani (ar lielo rupjmaizes kukuli uz galda, no kura katram tika pa rikai), par grāmatizdevēju Helmāru Rudzīti un mākslinieku Sigismundu Vidbergu. Viļa Lapenieka piemiņas izstāde, ko atklāja pagājušā gada 21.maijā, suģestē ar sava varoņa neparasto dzīvesstāstu, ko ataino daudzi fotoattēli, un ieinteresēto skatienu uz "Zvejnieka dēla" tapšanu un triumfālo ekrāna mūžu.

Fotoattēlus izstādei uzticējis Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzejs, bet "Zvejnieka dēlam" veltīto ekspozīcijas daļu palīdzējuši veidot arī zvejnieki un kinoļaudis. Te ir tīkli ar visiem korķiem un akmeņiem, kas atvesti no zvejnieku šķūņa. Te ir baltās jūrmalas smiltiņas ar gliemežvākiem un tādas autentiskas lietas kā Oskara zābaki, ar kuriem savulaik filmējies Pēteris Lūcis, un lielais jubilejas kauss, ar kuru dzimšanas dienā sveikts varenais Rīgas zivju un vēžu tirgotājs Žanis Ķezbers, kas bija Garozas prototips. Divdaļīgajos stendos: skati no filmas un turpat apakšā — ainas no uzņemšanas laukuma. Viss rāda, ka šī filma tiešām uzņemta kā vienā elpā, tapusi kā patiess sirdsdarbs.

Vilis Lapenieks par sevi teicis: "Kas citiem makšķerēšana, kāršu spēle vai sports, tas man arvien ir bijusi māksla viņas dažādos izpausmes veidos." Ja arī ne vienmēr viņš varējis "mākslot" pats, tad vismaz ir paticies organizēt dažādus mākslas pasākumus. Kā lasām "Dullā Daukas piezīmēs", darbi Viļa Lapenieka raibajā dzīves gājumā mainījušies ar nedarbiem, laime ar nelaimi. No galīgas nabadzības līdz krietnai turībai, izmēģinot roku visādos darbos — kā melnstrādnieks, farmaceits, aktieris, režisors, žurnālists, fabrikants, kādu laiku pat britu militārās pārvaldes virsnieks, tad kolonizators angļu Rietumindijas salās un visbeidzot — filmu un dolāru vergs pasaulslavenajā filmu metropolē Holivudā, kuras virsotnes kā kinooperatoram izdodas iekarot viņa dēlam Vilim Lapeniekam, jaunākajam. Intervijā "Jaunajai Gaitai" seniors par to teicis: "Iedams tēva pēdās, viņš jau sen ir aizgājis tēvam garām. Viņa uzņemtās filmas ieguvušas augstākās godalgas ne tikai Holivudā (Oskari), bet arī pasaules filmu festivālos." Diemžēl nu jau arī dēls ir aizsaulē un par viņu šī izstāde neko vairāk nestāsta.

Kā rāda statistika, Dauderos ir apmēram 9000 apmeklētāju gadā. Diezgan čakli uz izstādēm nāk skolēni. Pēc direktores domām, daudzbērnu ģimenes varētu vairāk izmantot tām doto iespēju apmeklēt muzeju bez maksas. Un katrā ziņā biežāk te varētu iegriezties skolotāji. Jo muzejs ar savu unikālo Gaida Graudiņa dāvināto kolekciju, kurā ir ap 7000 grāmatu, žurnālu, sadzīves priekšmetu, lietišķās un tēlotājas mākslas darbu un lielas humismātikas un filatēlijas bagātības, spēj koncentrētā veidā sniegt gan informāciju, gan emocionālu pārdzīvojumu. Un klāt vēl izstāde — šoreiz par vīru, kas šajā piemiņas ekspozīcijā atklājas kā liels mākslinieks, pašaizliedzīgs latviskās dzīvesziņas kopējs, apveltīts turklāt ar lielām organizatora spējām un biznesmeņa dotībām.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Tā kā "Dullā Dauka piezīmes" Latvijā nav izdotas, kādā no nākamajiem numuriem — daži fragmenti no grāmatas