Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāts

Senāta sēdes lēmums 1997.gada 22.aprīlī

Par Sēlijas

kultūrvēsturisko identitāti

un Latvijas administratīvi

teritoriālās reformas projektu

Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāts 22.aprīļa sēdē apsprieda LZA 1997.gada 16.aprīļa izbraukuma sēdes Jaunjelgavā darba rezultātus.

LZA izbraukuma sēde Jaunjelgavā bija veltīta Sēlijas novada kultūrvēsturiskajai identitātei un Latvijas Republikas valdības iecerētajai valsts administratīvi teritoriālās reformas principu apspriešanai. Sēdē piedalījās LZA prezidents T.Millers, akadēmiķis sekretārs A.Siliņš, LLMZA prezidents V.Strīķis, LZA locekļi, LU, LLU un RTU mācībspēki, Vides un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvji, pašvaldību valsts ministra palīdze I.Zara, Saeimas deputāte R.Marjaša, Latvijas Kultūras fonda prezidente R.Umblija un valdes loceklis J.Lorencs, Aizkraukles un Jēkabpils pilsētas un rajona dažādu līmeņu pašpārvalžu vadītāji, kā arī sabiedriskie un kultūras darbinieki no Rīgas, Aizkraukles un Jēkabpils rajoniem, pedagogi, latviešu trimdas sabiedrības pārstāvji — Latvijas Goda konsuls Venecuēlā V.Vītols, G.Saiva no Austrālijas, žurnālisti un vietējie iedzīvotāji, kopumā ap 200 sēdes dalībnieku.

Pēc zinātņu akadēmiju prezidentu T.Millera un V.Strīķa uzrunām sēdes pirmajā daļā referātu par Sēlijas problēmām nolasīja LZA viceprezidents J.Stradiņš (sk.”Latvijas Vēstnesis”, 1997.g. 15.aprīlī, Nr.95/96), kam sekoja vēl desmit zinātniski referāti. Izraisījās pārrunas gan par Sēlijas kultūrvēsturi, gan par administratīvi teritoriālās reformas dažādiem aspektiem. Tika izteikti dažādi, bieži vien atšķirīgi viedokļi. Sēdē konstatēja, ka turpinās Sēlijas kultūrvēsturiskās identitātes apzināšana un jaunu kultūrveicinošu pasākumu iezīmēšana, kaut arī lēnām, tiek īstenots 1996.gada 25.maijā pieņemtais “Sēļu gada” (1995—1996) noslēguma dokuments.

LZA sēdes dalībnieki, apspriežot jautājumu par administratīvi teritoriālās reformas projektu un Sēlijas reģionālo identitāti, konstatēja, ka reformas procesā nav domāts par saimniecisko jautājumu sasaisti ar kultūrvēsturiskajiem jautājumiem, respektējot vēsturisko ģeogrāfiju un izveidojušās un LR Satversmē noteiktās valsts novadu teritorijas. Spriežot pēc pašvaldību lietu ministra piedāvātajām kartoshēmām (“Latvijas Vēstnesis” 1997.g.19.martā, Nr.76) un tam sekojošo LR Ministru kabineta konceptuālo vienošanos, Sēliju nepamatoti paredzēts sadalīt, tās lielāko daļu iekļaujot Latgales novadā, kaut gan Sēlija kultūrvēsturiski saistīta ar Zemgali. Četru “sagraizītu” novadu izveidošana ar ieceltām valsts pārvaldes institūcijām ir neloģiska un nemotivēta. Tāda valsts pārstrukturēšana nekalpo iedzīvotāju interesēm, tā veicinās pašreizējo rajonu centru panīkšanu. Reformas sagatavošana nenotiek atklātības gaisotnē, un līdz ar to sabiedrība nav iesaistīta dialogā par savu nākotni. Nav nodots atklātībai reformas ekonomiskais, politiskais un juridiskais pamatojums, kas bāzētos uz konkrētiem aprēķiniem.

Latvijas Zinātņu akadēmijas 1997.g.16.aprīļa sēdes dalībnieku vairākums atbalstīja, un LZA Senāts 1997.g. 22.aprīlī apstiprināja šādas tēzes:

1. Iecerētā valsts administratīvi teritoriālā reforma varētu kļūt par pozitīvu faktoru Latvijas valsts attīstībā, taču tā nedrīkst būt voluntāra un sasteigta, bez finansiāli ekonomiska, politiska un juridiska pamatojuma. Pagaidām reformas mērķi un uzdevumi nav pietiekoši formulēti un skaidri.

2. Reformu būtu lietderīgi sākt no apakšas — no pagastu un pilsētu pašvaldību līmeņa. Tikai pēc tam, kad pamatā būs pabeigta vai vismaz ieskicēta pagastu un pilsētu administratīvo teritoriju sakārtošana, varētu veikt izmaiņas apriņķa līmenī. Līdz tam tiktu apspriesti iespējamie varianti par apriņķu skaitu un robežām.

3. Par reformas galveno mērķi jākļūst iedzīvotāju dzīves apstākļu un ērtību uzlabošanai; jāievēro iedzīvotāju sociālās intereses un jārūpējas, lai viņi reāli (satiksmes trūkuma vai materiālā stāvokļa dēļ) netiktu atrauti no valsts administratīvajām struktūrām.

4. Jāvairās no pārmērīgas centralizācijas, lai nepanīktu mazās provinces pilsētiņas, tagadējie rajonu centri, jo tas nelabvēlīgi ietekmētu izglītības, medicīnas un kultūras iestāžu un līdz ar to arī inteliģences stāvokli valstī. Katram apriņķim varētu paredzēt policentrisku struktūru ar vairākiem izglītības, kultūras un saimnieciskās dzīves centriem, tā veicinot ekonomisko un sabiedrisko rosību.

5. Jāvairās, lai reformas rezultātā Latvijā neņemtu pārsvaru autoritārisms un pārmērīga centralizācija, varas diktāts “no augšas”, bet saglabātos demokrātija arī apriņķu un pagastu pašvaldību līmenī, tajā pašā laikā neveicinot atsevišķu reģionu seperātismu un pārmērīgu valsts decentralizāciju.

6. Reformas īstenošanas mehānismam jābūt atklātam un demokrātiskam. Šādu likumprojektu sagatavošanā jāiesaista zinātnieki —tautsaimnieki, ģeogrāfi, etnogrāfi, vēsturnieki u.c. nozaru pārstāvji. Līdz šim ieteikto reformas projektu apspriešana nav bijusi pietiekami atklāta, tajā nav iesaistīti pašvaldību deputāti un darbinieki, vietējie iedzīvotāji. Viņu viedokļu noskaidrošanai rīkojami vietējie referendumi (aptaujas). Harmoniskas un demokrātiskas Latvijas nākotnes vārdā reformai jāveidojas kā dialogam starp valsts varu un tautu.

7. Latvijas Republikas Satversmes 3.pants nosaka, ka “Latvijas teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale”. Jāievēro, ka nedrīkst patvaļīgi, bez katras teritorijas rūpīgas analīzes un iedzīvotāju viedokļu noskaidrošanas mainīt vēsturisko novadu robežas, vadoties no šīsdienas saimnnieciskās konjunktūras un realitātēm. LR Satversmes 77.pants nosaka, ka Saeimas izdarītie grozījumi LR Satversmes 1.,2.,3. un 6. pantā iegūst likuma spēku tikai pēc tautas nobalsošanas. LR Ministru kabineta likumprojektā akceptētā reformas koncepcija, kas paredz pārvērst Latvijas četrus novadus par administratīvi teritoriālām vienībām ar centrālās valdības izveidotām valsts pārvaldes institūcijām un tālejošām patvarīgām novadu robežu maiņām, nebūtu attaisnojama. Tāpat no zinātniskā viedokļa neiztur kritiku projektā iekļautā norma par Latvijas vēsturisko novadu pārdēvēšanu.

8. LZA ieteic LR Ministru kabinetam un LR Saeimai apsvērt, vai pašreizējā situācijā nebūtu lietderīgāk Latviju iedalīt 8—12 apriņķos, jo apriņķa jēdziens Latvijas vēsturē jau sen ir leģitimēts un tas nav jaucams ar novadu. Četriem tradicionālajiem novadiem būtu jāatstāj valsts kultūrvēsturiska simbola nozīme, saglabājot tos tikai kā vēsturiski etniskas teritoriālas vienības bez īpašām pārvaldes institūcijām.

9. LZA iestājas par kultūrvēsturiskās Sēlijas kā vienota veseluma saglabāšanu un iebilst pret tās ievērojamas daļas iekļaušanu jaunprojektējamā Latgales novadā. Kā viens no iespējamajiem risinājumiem varētu būt Sēlijas apriņķa izveidošana, kas aptvertu kultūrvēsturisko Sēliju, t.i., šobrīd pastāvošo Jēkabpils un Aizkraukles, kā arī daļēji Daugavpils rajona robežās, galavārdu atstājot vietējo iedzīvotāju ziņā un respektējot viņu aptaujas rezultātus.

10. Latvijas Zinātņu akadēmija sveic Jaunjelgavas pilsētu 350 gadu jubilejā un pateicas Jaunjelgavas vidusskolai un pilsētas pašvaldībai par atbalstu LZA Sēlijai veltītās sēdes organizēšanā.

LZA prezidents T.Millers

LZA akadēmiķis sekretārs A.Siliņš