Baltijas tautfrontiešu deputāti PSRS Tautas deputātu kongresā Maskavā

Prof. Dr.habil.iur. Juris Bojārs: Soli pa solim – Personiskā skatījumā un klātbūtnē

Referāts (pilns teksts) Latvijas Zinātņu akadēmijas diskusijkonferencē “Latvijas neatkarības atgūšanas stratēģijas izvēle un īstenošana: starp ideāliem un īstenību” 2010.gada 22.aprīlī

Padomju Savienība jau līdz Gorbačova varas laikam bija nonākusi smagā ekonomiskā depresijā. Tā vēsturisko procesu attīstības rezultātā vairs nespēja pilnīgi nerobežoties no pārējās pasaules ar totālu dzelzs priekškaru. Tai bija nepieciešama ārējā tirdzniecība un zinātniskie sakari. Pārāk dārga un bīstama bija arī totāla militārā pretimstāvēšana masu iznīcināšanas ieroču pastāvēšanas apstākļos. Pasaulei bija nepieciešams šīs pretimstāvēšanas un starptautiskās spriedzes atslābums.

Tas noveda pie vairāku starptautiskās spriedzes novēršanai un atbruņošanai veltītu līgumu parakstīšanas starp kodolieročiem bruņotajām lielvalstīm un Helsinku Nobeiguma akta parakstīšanas 1975.gadā, kurš pieprasīja PSRS vadību pakāpeniski demokratizēt savu politisko iekārtu, “pacelt dzelzs priekškaru”, pieļaut zinātnes, kultūras un ģimeņu apmaiņu. To sekmēja arī informācijas tehnoloģiju – radio un televīzijas – attīstība, neskatoties uz elektroniskās traucēšanas sistēmām, kas radīja iespēju iegūt informāciju no Rietumu ziņu aģentūrām par patieso stāvokli pasaulē.

Kompartijas un komjaunatnes elites jaunākā paaudze, kurai ļāva apmeklēt rietumvalstis dažādu delegāciju sastāvā, pārliecinājās par tirgus ekonomikas, brīvās iniciatīvas, privātīpašuma uz ražošanas līdzekļiem un Rietumu tipa demokrātijas pārākumu pār padomju sistēmu.

To pašu jau sen zināja padomju politisko izziņas un represiju dienestu – Valsts drošības komitejas un Galvenās izlūkošanas pārvaldes – darbinieki, kas strādāja Rietumos nelegāli, diplomātiskā, konsulārā, padomju ārējās tirdzniecības organizāciju vai žurnālistu informācijas dienestu piesegā. Nelegālie izlūki jau sen bija izveidojuši savas darbības piesegšanai un finansēšanai savus uzņēmumus Rietumos un bija lieliski tur iejutušies.

Viens no nākamajiem padomju impērijas sabrukuma iemesliem, gluži kā pagātnē Romas impērijā, bija valsts elites korupcija un izviršana, kad viņu patiesais dzīves veids jau nenoslēpjami tik radikāli atšķīrās no oficiālā padomju dogmāta, ka tautas acīs viņi bija pārvērtušies par kaklakungiem un parazītiem.

Paātrinājās arī nelegālas ekonomiskās elites veidošanās, kas slepeni krāja savu bagātību uz valsts un kooperatīvā īpašuma izzagšanas pamata. Tie bija valsts uzņēmumu, restorānu un kafejnīcu, veikalu, sagādes bāzu direktori, bārmeņi, nelegālie valūtas spekulanti un kontrabandisti, kas, apzogot valsti un sabiedrību, uzkrāja pirmatnējo kapitālu tālākām privatizācijām un privāto uzņēmumu dibināšanai.

Neskatoties uz divus gadsimtus ilgiem Krievijas Impērijas un 70 gadu ilga komunistu varas laika nacionālisma iznīdēšanas pasākumiem, asinsizliešanu, nacionālo līderu un kustību izskaušanu, daudzu Impērijas iekaroto valstu un to tautu genocīdu un masu deportācijām, totālu ideoloģisko spiedienu, tomēr impērijai pakļauto tautu tieksmi uz pašnoteikšanos un neatkarības atjaunošanu izskaust neizdevās ne tikai PSRS, bet arī visas tās iekarotās Eiropas daļas ietvaros.

1956.gadā notika bruņota antikomunistiska sacelšanās Ungārijā, 1968.gadā miermīlīgais “Prāgas pavasaris” Čehoslovākijā, Dubčeka reformas pieprasīja vienīgi sociālisma demokratizāciju. Abu apspiešana ar militāru spēku Čehoslovākijā atkal parādīja visai pasaulei Padomju Savienības īsto seju. Tam sekoja Polijas arodbiedrības “Solidarnostj” uzvara Polijā, kuru PSRS vairs neuzdrošinājās apspiest ar militāru spēku.

Gorbačova varas laikā PSRS nacionālo republiku vadītāji – partiju pirmie sekretāri – arī jau paši gribēja pārvaldīt un ‘privatizēt’ savas republikas bez Maskavas virskundzības. Tikpat kā visi viņi to izdarīja.

Tādējādi padomju sistēmas demokratizācijā, pārejā uz tirgus ekonomiku, brīvās iniciatīvas un Rietumu tipa brīvās demokrātijas sistēmu visas PSRS un tās iekaroto valstu ietvaros bija ieinteresēti daudz vairāk iedzīvotāju nekā vecās sistēmas saglabāšanā. Arī šī revolūcija būtībā notika pēc Marksa atklātā likuma – kad valdošā šķira vairs nespēja valdīt pa vecam, bet tauta vairs negribēja pakļauties pa vecam.

Šīs nacionālās revolūcijas sākās gluži kā pēc Ļeņina, nevis metropolēs – Maskavā vai Ļeņingradā (tagad un cara laikā Pēterburga), bet gan padomju impērijas pakļautajās nacionālajās nomalēs, 1962.gadā Ungārijā, 1968.gadā Čehoslovākijā, tad Gdaņskas kuģu būves rūpnīcā “Solidaritātes” kustība Valensas vadībā pārņēma visu Poliju un noveda pie komunisma sistēmas sabrukuma tajā.

PSRS okupētajās Baltijas valstīs tam sekoja baltiešu nacionālā atmoda. 1986.gada jūlijā Liepājā dibināja Helsinku–86 grupu,¹kas griezās ar vēstuli pie M.Gorbačova un ANO ar aicinājumu atjaunot Latvijas neatkarību.² Latvijas jaunās – Trešās – atmodas laikmets būtībā sākās astoņdesmito gadu nogalē ar Helsinku–86 grupas demonstrāciju Rīgā pie Brīvības pieminekļa 1987.gada 14.jūnijā, latviešu masu deportācijas dienā, un vēlāk saistībā ar Molotova–Rībentropa paktu.³ Demonstrāciju pie Brīvības pieminekļa iztrenkāja, helsinkiešus represēja, balstoties uz 1987.gada 24.augusta LKP CK biroja slepeno lēmumu Nr.47.⁴ Helsinkieši bija Latvijas nacionālās neatkarības atgūšanas radikāļi, kas nekādi nebija saskaņojami ar PSKP plāniem.

Viena no agrākajām politiskās pretestības formām Latvijā bija arī 1987.gadā dibinātais Vides aizsardzības klubs (VAK). Tam sekoja radošās inteliģences sagaita 1988.gada 1. un 2.jūnijā, kad pirmo reizi tika atklāti izteikta izvērsta kritika esošajam režīmam un paziņots, ka Latvijā īpaši aktuāla ir pamatnācijas situācija, kas pati savā etnoģenētiskajā teritorijā bija kļuvusi par minoritāti.⁵

Radošās inteliģences pacelto ideju gaisotnē ar milzīgu tautas atbalstu mēs sākām veidot Latvijas Tautas fronti (LTF). Tomēr pirmie Tautas fronti izveidoja igauņi, tad latvieši un tad lietuvieši. LTF programmas un statūtu veidošanā piedalījās vesela rinda ievērojamu Latvijas zinātnieku, bet programmas un statūtu juridisko un politisko aspektu sagatavošanas darba grupā strādāja arī šo rindu autors.

Atbildot uz LTF izveidošanu, 1989.gada 7. un 8.janvārī Rīgā tika izveidota propadomju krieviski runājošo organizācija – Interfronte, kas nekavējoties noorganizēja vairākas daudz mazākas nekā LTF manifestācijas.

LTF dibināšanas kongress notika 1988.gada 8.oktobrī.Kongresa “rezolūcijā par LTF nodibināšanu” bija teikts, ka tā radusies kā “tautas politiskās un patriotiskās iniciatīvas un atmodas kustība”. LTF atbalsta grupas ar vairāk nekā 110 000 dalībniekiem tobrīd jau bija izveidotas visos Latvijas rajonos un daudzās pilsētās. Ja šobrīd jebkurai Latvijas partijai būtu kaut desmitā daļa šā atbalsta, tā bez lielām pūlēm varētu uzvarēt jebkurās vēlēšanās. Salīdzinot ar pirmskara Latvijas lielākajām partijām, mūsdienu Latvijas partijas ir vienīgi sīkpartijas.

LTF dibināšana, kā zinām, bija LKP reformatoru sankcionēta un atbalstīta, kas tika izteikts LKP CK biroja sēdē jau pirms LTF nodibināšanas.⁶ Tāpēc LTF pirmās programmas mērķis bija “Latvijas radikāla pārbūve uz demokrātiskā sociālisma un humānisma principiem”, kā arī Gorbačova vadītās pārkārtošanās atbalsts. Tobrīd mēs arī nevarējām neatkarības jautājumā atļauties pasludināt par mērķi ko vairāk par “patiesu Latvijas valstisko suverenitāti PSRS sastāvā”. To mēs tobrīd varējām atļauties, jo atbilstoši tā laika PSRS Konstitūcijai un Latvijas PSR Konstitūcijai savienotās republikas bija “suverēnas valstis” PSRS sastāvā, lai gan patiesībā nekādas reālas suverenitātes republikām nebija. Ja par LTF dibināšanas mērķi būtu bijusi pasludināta pilnīga neatkarība, tad LTF dibināšanu vispār nebūtu atļāvuši. Arī pazīstamais Amerikas latviešu vēsturnieks Andersons, vēl dzīvs esot, tolaik mums ieteica rīkoties ļoti uzmanīgi, soli pa solim.

Vēlāk izrādījās, ka LTF struktūrās bija ievirzīts pārsteidzoši liels skaits cilvēku, kas atradās pēc 1991.gada augusta PSRS militārā puča Rīgā pārtvertajā VDK aģentūras kartotēkā. Tam sekoja pazīstamie “Saeimas piecīšu” un vairāku citu pazīstamu personu tiesas procesi saistībā ar šo faktu, kas gan nedeva pilnīgi nekādus rezultātus. Domājams, ka PSRS vara bija iecerējusi Baltijas valstu tautas frontes kā PSKP regulētas Padomju Savienības fasādes demokratizācijas instrumentu. Šis uzdevums viņiem izdevās tikai daļēji, jo, kad džinu izlaiž no pudeles, viņš tik vienkārši vairs tur atpakaļ nav iedabūjams.

Taču galvenais kompartijas, valdības nomenklatūrai un VDK jaunākās paaudzes amatpersonām izdevās. Tālākā procesa gaitā šī nomenklatūra bija bagātīgi pārstāvēta abu pirmo LTF organizēto vēlēšanu LTF izvirzītajos deputātu kandidātu sarakstos, vēlāk PSRS Tautas deputātu kongresa un Latvijas Augstākās padomes deputātu sastāvā. Pateicoties tam, kopā ar rindu un organizētās noziedzības pārstāvjiem viņiem izdevās privatizēt sev praktiski visus valsts un kooperatīvos īpašumus, jeb, kā to raksturoja Rietumu eksperti, “nozagt valsti”, radīt visaptverošu korupciju un iedzīvotāju noslāņošanos, to lielākās daļas strauju dzīves līmeņa kritumu un apturēt vidusšķiras veidošanos.

Neatkarības atjaunošanas periodā, dabiski, LTF bija vajadzīgi arī to atbalstoši informācijas avoti. Varbūt par vispopulārāko tolaik kļuva televīzijas programma “Labvakar”, lai gan LTF centienus atbalstīja arī citas Latvijas valsts televīzijas programmas. LTF izveidoja savu avīzi “Atmoda”, kura gan neveiksmīgo tās galveno redaktoru dēļ kaut kādā brīdī kļuva par LTF opozīciju, tāpēc to nācās slēgt, jo viens no redaktoriem drīz izrādījās nevis Latvijas etnisko, bet gan seksuālo minoritāšu pārstāvis, kuru šie jautājumi interesēja visvairāk, otra (V.) vēlāk tika atrasta slavenajā čekas maisā un vēlāk kļuva slavena ar memuāriem par saviem daudzajiem mīļākajiem no LTF valdības aprindām. Vislielākās un patiesākās LTF atbalstītājas tomēr kļuva avīzes “Literatūra un Māksla” Māra Čaklā vadībā un Andreja Cīruļa vadītā “Padomju Jaunatne”, kur es publicēju visus savus svarīgākos tā laika rakstus.

Latvijas pašnoteikšanās tiesību pamatošanai, īstenošanai un reālās neatkarības atjaunošanai dzīvē bija nepieciešams liels sagatavošanas darbs, jo sabiedrībai tās absolūtā vairākumā nebija priekšstata par starptautisko tiesību normām tautu pašnoteikšanās tiesību jautājumos. Lielai padomju režīma apspiestās tautas gados jaunākajai daļai nebija ne personīgās dzīves pieredzes neatkarīgā Latvijā, ne pamatojuma tautu pašnoteikšanās tiesībām.

Tāpēc 1988.gadā es krieviski uzrakstīju un “Zinātnes biedrības” izdevniecībā publicēju ar Ļeņina rakstiem neapgāžami pamatotu, darbam ar krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju daļu domāto brošūru “Par nacionālo jautājumu Latvijā”.⁷ Lieta tā, ka krieviski runājošajai PSRS iedzīvotāju daļai Marksa, Engelsa, Ļeņina un Staļina (pēdējā dzīves laikā) darbi tika uzskatīti par tādiem, kas satur neapstrīdamas, bībeliskas īstenības, kuras tika mācītas studentiem kā obligātie priekšmeti: marksisma–ļeņinisma filozofija un dialektiskais materiālisms.

Ļeņins 1913.–1915.gadā, t.i., pirms Oktobra revolūcijas, bija sarakstījis veselu rindu darbu tolaik visā pasaulē, pirmkārt Eiropā, plaši apspriesto tautu pašnoteikšanās tiesību pamatošanai tā iemesla dēļ, ka tā laika Krievijas impērijā nevis tā sauktie lielkrievi, bet gan nacionālās minoritātes jeb t.s. nacmeni, kas dzīvoja savās vēsturiskajās, nacionālajās teritorijās, veidoja iedzīvotāju vairākumu.

Tā kā Ļeņinā nebija krieva asiņu vispār, jo viņa tēvs bija baškīru muižnieks, bet mātes vecāki bija vāciešu un ebreju izcelsmes, tad viņš savos darbos tik naidīgi apcerēja lielkrievu šovinismu, ka vēl šodien, runājot ar krievisku auditoriju, šie citāti ir jālieto ar ievērojamu pietāti. Ļeņina vadītie boļševiki bija vienīgie, kas plānoja izmantot savā revolūcijā nacionālās minoritātes un tāpēc solīja to tautām pašnoteikšanās tiesības, kuras komunisti gan ātri aizmirsa pēc uzvaras Oktobra revolūcijā.

LTF veidošanas laikā PSRS no tautu pašnoteikšanās tiesību centienu viedokļa atradās līdzīgā situācijā kā Krievijas impērija pirms Oktobra revolūcijas, un pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados vienīgā atļautā ideoloģija bija marksisms–ļeņinisms. Daugavpils pašvaldības un Dobeles tanku divīzijas zālē, kur man nācās uzstāties divu – PSRS Tautas deputātu kongresa un vēlāk Latvijas Augstākās padomes – vēlēšanu kampaņas laikā, abas zāles bija pilnas ar padomju virsniekiem, kā man vēlāk pateica – t.s. osobistiem, t.i., padomju armijas speciālo daļu, t.i., čekas, virsniekiem, kas bija ļoti saniknoti par manis teikto, bet galīgi neko nespēja iebilst pret plaši klasisko Ļeņina darbu autoritāti.

Latviešu presē, ieskaitot žurnālu “Padomju Latvijas Komunists”, es publicēju rakstus “Par tautu pamattiesībām”⁸; “Par ekonomisko migrāciju un pilsonību”⁹ un visbeidzot kvintesenci plašā rakstā “Par tautu suverenitāti un pašnoteikšanās tiesībām”¹⁰. Pēdējo tulkoja armēniski un pārpublicēja Armēnijā mans LU Juridiskās fakultātes armēņu tautības students, jo tajā tika izskatīts arī Kalnu Karabahas pašnoteikšanās jautājums armēņiem labvēlīgā garā. Vairākos pašos pirmajos rakstos nācās “maksāt zināmus meslus” režīmam, argumentēt ar marksisma–ļeņinisma klasikas un PSKP pamatdokumentu citātiem. Citādi toreiz totālās cenzūras apstākļos vispār neko nedrukāja, vēl jo vairāk LKP vadošajā teorētiskajā žurnālā. Tad par tautu pašnoteikšanās tiesībām no starptautisko tiesību viedokļa Latvijā vēl neviens cits vispār nerakstīja.

1989.gada 26.martā LTF, kurā tajā gadā jau bija ap 250 000 biedru (tagad visās Latvijas partijās kopā nav pat desmitās daļas no šī skaitļa), uzvarēja PSRS Tautas deputātu kongresa (TDK) vēlēšanās Latvijā ar 70% mandātu. Šo deputātu vidū no Dobeles rajona diviem kandidātiem TDK tika ievēlēts arī šo rindu autors. Tautas frontes uzvarēja vēlēšanās visās trijās Baltijas valstīs.

Līdz ar to bija iespējams pārnest Latvijas neatkarības tālākās izcīnīšanas, nostiprināšanas un nodrošināšanas smaguma centru uz Maskavu, sadarbojoties ar Jeļcina vadīto, demokrātiski noskaņoto PSRS Tautas deputātu kongresa (TDK) mazākumu, kurš bija apvienojies t.s. Starpreģionālajā grupā, kura baltiešus ļoti augstu vērtēja kā parauga parlamentāriešus.

Lai arī PSRS bija iestājusies smaga ekonomiskā krīze, tomēr tā tobrīd bija savas militārās varenības virsotnē, bet Gorbačovs, kuru Rietumi uzskatīja par PSRS pārkārtošanas (perestroikas) un demokratizācijas iniciatoru, bija Rietumu cerība, viņu preses mīlulis (press darling) un tāpēc drīz arī kļuva Nobela miera prēmijas laureāts. Bez tam tobrīd, gluži tāpat kā 1919.gadā ASV prezidents Vudro Vilsons, tā laika ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais sākotnēji negribēja atbalstīt PSRS sabrukumu un Baltijas valstu neatkarību. Viņš kļuva par tās aizstāvi tikai vēlāk, Pirmā Arābu līča kara laikā. Šajos apstākļos būtu bijis naivi uzskatīt un rīkoties tā, ka baltiešiem izdosies atgūt neatkarību tikai vieniem pašiem.

Tāpēc neatkarības atjaunošana tālāk arī bija jāturpina ļoti uzmanīgi, soli pa solim, tā, lai impērijai nedotu iespēju pret Latviju lietot spēku. Pretēji uzmanīgai, uz parlamentārām metodēm vērstai politikai, ko īstenoja LTF, Latvijā izveidotās radikālās organizācijas visādi apkaroja LTF, tās legālo, uz realitāti balstīto darbu un pastāvīgi deva argumentus Baltijas valstu neatkarības ienaidniekiem.¹¹ Man bija iespēja noklausīties, kā un ko viņi runāja vēlētāju sapulču laikā. Tāpēc jau pašā neatkarības atjaunošanas cīņas sākumā PSRS vadība izrādīja satraukumu, Latvijā izpētes un pārliecināšanas braucienos viens aiz otra pabija PSKP CK Politbiroja locekļi Medvedjevs, Jakovļevs un beidzot pats M.Gorbačovs.

Baltiešu tautas fronšu aktīvistus LTF sūtīja arī uz citām republikām, kur izveidoja tautas frontes pēc mūsu parauga. Stipras tautas frontes un to ievēlētas Augstākās padomes izveidoja arī Gruzijā un Baltkrievijā. Pirmais Gruzijas prezidents pēc tās neatkarības pasludināšanas – Gamsahurdija – bija tautfrontietis tāpat kā pirmais Baltkrievijas Augstākās padomes priekšsēdētājs (Šuškēvičs). 1989.gada martā Padomju armija ar militāru spēku apspieda mierīgu demonstrāciju Tbilisi. Bija daudz upuru, īpaši sieviešu vidū.

Bija pilnīgi skaidrs, ja mums izdosies pietiekami demokratizēt PSRS, tā būs garantija Baltijas republiku neatkarības atjaunošanai. Ja neizdosies, reakcija var ņemt virsroku un var sākties liela asinsizliešana. Tāpēc baltiešu tautfrontiešu deputāti jau no ierašanās Maskavā uzsāka mūsu tautfrontiešu deputātu tikšanās, pirmā no kurām notika tā laika Igaunijas PSR Ministru padomes pārstāvniecībā Maskavā. Šo tikšanos laikā mēs saskaņojām taktiku un veicamos pasākumus, vienojāmies par Molotova–Rībentropa pakta izpēti, kura dokumentus krievu valodā pavairoja un izplatīja TDK igauņi. Vienojāmies, ka par komisijas priekšsēdētāja vietnieku ievēlēs igauņu akadēmiķi Lipmā, kas arī izdevās.

PSRS TDK no Latvijas ievēlēja ne tikai tautfrontiešus, bet arī Rubiku, LKP otro sekretāru Soboļevu, LKP Rīgas organizācijas priekšsēdētāju – interfrontieti Klaucēnu un arī visreakcionārāko no viņiem – PSRS Baltijas kara apgabala apakšpulkvedi Alksni, boļševiku nošautā padomju gaisa karaspēka pirmā komandiera Jēkaba Alkšņa mazdēlu, kas par savu boļševistisko centību pret sava vectēva tautas cīņu par neatkarības atjaunošanu TDK nopelnīja pulkveža dienesta pakāpi.

PSRS TDK pirmā sēde visiem par pilnīgu pārsteigumu sākās ar to, ka Latvijas delegācijas deputāts nelatvietis, kas lieliski pārvaldīja latviešu valodu, ārsts Tolpežņikovs, neviena neaicināts, negaidīti uzskrēja tribīnē un lūdza TDK pieceļoties godināt Tbilisi upuru piemiņu. Un raugi – TDK piecēlās un godināja!

Demokrātiskais TDK mazākums nekavējoties Tbilisi jautājumā ierosināja izmeklēšanu, par komisijas priekšsēdētāju iecēla profesoru Sobčaku no Ļeņingradas, vēlāk tās mēru, faktus gan noskaidroja, tomēr neviens vainīgais pie atbildības netika saukts, tāpat kā Baku, Viļņas un Rīgas 1991.gada janvāra asinsizliešanā. Gorbačovs, kā arī vēlāk visos asinsizliešanas gadījumos, izrādījās, neko par notiekošo nezinājis. Tbilisi traģēdijas izmeklēšanai veltītā TDK sēdes laikā pēc maniem jautājumiem Aizkaukāza kara apgabala komandierim ģenerālpulkvedim Rodionovam, kas deva komandu pielietot pret demonstrantiem spēku, noskaidrojās, ka viņam nebija ne mazākās jēgas par to, ka starptautiskās humānās tiesības aizliedza pielietot spēku pat pret okupētas valsts civiliedzīvotājiem, ne vēl saviem PSRS pilsoņiem.

TDK darba sākumā deputātus sadalīja pa palātām un komisijām. Visaugstāko amatu ieguva mūsu LU profesors Ilmārs Bišers, kuru ievēlēja par Tautību padomes jeb palātas priekšsēdētāja vietnieku. Profesoru Plotinieku ievēlēja likumdošanas komisijā, bet mani – Nacionālo lietu komisijā. Jāteic, ka mūsu profesoriem TDK bija visai liela profesionālā autoritāte. Neilands ar Vulfsonu tika pie ārlietām. Jānis Peters ļoti palīdzēja mums visiem, tolaik vadīdams LPSR Ministru padomes pārstāvniecību Maskavā un praktiski pildīdams Latvijas vēstnieka amatu.

Reālās neatkarības atgūšanai īpaši svarīgi bija sagatavot Molotova–Rībentropa pakta kā starptautiski prettiesiska dokumenta atmaskošanu, kas dotu iespēju argumentēt padomju varas nodibināšanas prettiesiskumu Baltijas valstīs un pierādīt Baltijas militāras okupācijas faktu, apgāžot padomju melus par brīvprātīgu pievienošanos PSRS. Tāpēc šā paša gada 30.jūnijā Tallinā tika sasaukta starptautiska zinātniskā konference “PSRS un Vācijas 1939.gada 23.augusta un 28.septembra Molotova–Rībentropa pakta tiesiskā analīze”, kuras viens no organizatoriem bija baltvācu profesors Lēbers, bet Latviju pārstāvēja un konferences rezolūciju darba grupā sagatavoja un parakstīja šo rindu autors.

Rezolūcijā bija teikts, ka šie pakti bija vērsti pret trešo valstu suverenitāti, politisko neaizskaramību un teritoriālo nedalāmību. Saskaņā ar tajā laikā esošajām starptautiskajām tiesībām tie bija prettiesiski. Pamatojoties uz to, konferences dalībnieki aicināja līgumslēdzējas puses atzīt slepenos protokolus par spēkā neesošiem kopš to parakstīšanas brīža (ex tunc), uzskatot to par starptautiskās drošības jautājumu. Rezolūcija tika nosūtīta visām galvenajām Eiropas un pasaules starptautiskajām organizācijām, ANO ģenerālsekretāru ieskaitot.¹²

Baltiešu deputātu spiediena rezultātā 1.jūnijā Gorbačovs izveidoja PSRS Tautas deputātu kongresa komisiju Molotova–Rībentropa pakta izpētes jautājumā, iecēla par tās priekšsēdētāju vienu no saviem tā laika tuvākajiem līdzgaitniekiem, demokrātiski domājošo Aleksandru Jakovļevu, bet par viņa vietnieku – igauņu akadēmiķi Lipmā.

Aptuveni tajā pašā laikā šo rindu autors publicēja savu rakstu “Vai spēks rada tiesības? Molotova–Rībentropa pakta un tā seku starptautiski tiesiskā analīze”¹³, kas analizēja arī jautājumu, vai PSRS īstenotā Baltijas valstu aneksija radīja tai tiesības uz šīm valstīm.

Patiesībā pirmais, svarīgākais Latvijas likumdošanas akts ceļā uz neatkarību bija vēl vecās, padomju laikā ievēlētās Augstākās padomes 1989.gada 28.jūlijā pieņemtā Deklarācija par Latvijas valsts suverenitāti. Šīs deklarācijas pieņemšanas procedūru LPSR AP vadīja toreizējais LKP CK pirmais sekretārs Jānis Vagris, kas bija tā laika AP Prezidija loceklis, PSRS TDK un arī PSRS Augstākās padomes deputāts, jo AP Prezidija priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs tobrīd bija slims. J.Vagris visu procedūru lielajā jūlija karstumā novadīja godam.

Teksta pirmo daļu par LR valstiskuma izveidošanas vēsturisko pusi izveidoja vēsturnieks akadēmiķis A.Drīzulis un pēdējais padomju laika LU rektors V.Millers, abi tolaik LKP CK locekļi. Tā beidzās ar šādu konstatāciju:

“1940.gadā, balstoties uz 1939.gada 23.augusta Neuzbrukšanas pakta Slepeno papildu protokolu, ko bija parakstījusi Vācija un Padomju Savienība, staļiniskās noziedzīgās ārpolitikas rezultātā Latvijas Republikas valstiskā suverenitāte tika zaudēta, Latvijas Republika tika iekļauta PSRS sastāvā.”

Deklarācijas teksta juridisko daļu sagatavoja šo rindu autors. Tā, kā jau starptautiskos dokumentos parasts, sākās ar preambulu, kurā, kā tas ir parasts šādiem aktiem, bija ietverts šāds Deklarācijas pieņemšanas pamatojums:

“Latvijas PSR Augstākā padome, pamatojoties uz to,

• ka politiskās, ekonomiskās un kulturālās patstāvības neatzīšana latviešu nācijai radīja nelabvēlīgus apstākļus tās turpmākajai eksistencei;

• ka visiem cilvēkiem un tautām ir neatņemamas tiesības, pie kurām pieder tiesības uz dzīvību, uz brīvību un centieni pēc laimes¹⁴, sociālā progresa un dzīves apstākļu uzlabošanas;

• ka saskaņā ar mūsdienu starptautisko tiesību normām, ko sev par juridiski obligātām atzinusi arī Padomju Savienība, visām tautām ir pašnoteikšanās tiesības un atbilstoši šīm tiesībām tās var brīvi noteikt savu politisko statusu un brīvi nodrošināt savu ekonomisko, sociālo un kulturālo attīstību¹⁵;

• ka visas tautas šo mērķu sasniegšanai var brīvi rīkoties ar savām dabas bagātībām un resursiem un nevienai tautai nedrīkst liegt tai piederošos eksistences līdzekļus¹⁶;

• ka izeja no pašreizējās nelabvēlīgās demogrāfiskās, ekoloģiskās un ekonomiskās situācijas Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā iespējama tikai tādējādi, ka tiek atjaunota republikas reālā (pasvītrojums mans – J.B.) valstiskā suverenitāte.

Turpinājums – seko

Vēres:

¹ Paziņojums par Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas “Helsinki–86” nodibināšanu Liepājā 1986.g. jūlijā. Neatkarības atgūšana. Dokumentu krājums. 12.–13.lpp.

² Vēstules Gorbačovam un ANO, sk. turpat 13.–17.lpp.

³ Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas “Helsinki–86” aicinājums sakarā ar 1939.g. 23.augustā noslēgtā Molotova–Rībentropa pakta atceri. Rīgā 1987.g. 6.augustā. Sk. turpat. 18.–19.lpp.

⁴ LKP CK biroja Lēmums Nr.47, sk. turpat, 19.–21.lpp.

⁵ Literatūra un Māksla. – 1988. – 10.jūnijs.

⁶ Sk. – Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajā komitejā// Cīņa. – 1988. – 1.okt.

⁷ Боярс Ю. О национальном вопросе в Латвии в свете Ленинского творческого наследия. – Rīga: Zinību b-as izdevniec. – 96.lpp.

⁸ Padomju Latvijas Komunists. – 1988. – Nr.12. – 67–79.lpp.

⁹ Rīgas Balss. – 1988. – 23.septembris.

¹⁰ Literatūra un Māksla. – 1988. – 9.septembris.

¹¹ Par to sk. – Juris Bojārs. Brīvību ne vēlāk kā rīt uz brokastu laiku! Padomju Jaunatne, 1989. 2.septembris.

¹² Rezol. tekstu sk. – Padomju Jaunatne. – 1989. – 18.jūlijs.

¹³ Literatūra un Māksla. – 1988. – 15., 22. un 29.jūlijs.

¹⁴ Šī frāze bija patapināta no ASV Neatkarības deklarācijas.

¹⁵ Šis ir vispāratzīts starptautisko tiesību princips, kas bija tobrīd nostiprināts abu Starptautisko cilvēka tiesību paktu 1.pantā. PSRS to bija ratificējusi, tāpēc tas Padomju Savienībai bija saistošs.

¹⁶ Šis princips bija tobrīd nostiprināts Starptautiskā ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību pakta 1.pantā. PSRS to bija ratificējusi, tāpēc tas Padomju Savienībai bija saistošs.