Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Ringolds Balodis, Annija Kārkliņa. Divdesmit gadi kopš Latvijas Neatkarības deklarācijas: valststiesību attīstības tendences un risinājumi

Kopš 1990.gada 4.maija, kad Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, ir pagājuši 20 gadi. Lai arī pilna neatkarība tika atgūta 1991.gadā, tomēr, pieņemot 1990.gada 4.maija deklarāciju, tika nosprausts kurss uz mērķtiecīgu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Kā to arī uzsvēris Valsts prezidents Valdis Zatlers, pamatojoties uz Eiropas Savienības tiesas tiesneša un viena no Neatkarības deklarācijas autoriem Egila Levita secināto, kā arī Satversmes tiesas judikatūru, deklarācija ir atzīstama par spēkā esošu konstitucionālo aktu, ciktāl tas nav aizstāts ar Satversmes normām. Neatkarības deklarācija iezīmēja Latvijas valstiskuma atjaunošanu de facto un nostiprināja Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu.

Raksta mērķis ir, izmantojot “apaļo jubileju”, ieskicēt būtiskāko, kas šajā laika posmā noticis valststiesību jomā, lai tādējādi konstatētu gan pieļautās kļūdas, gan sasniegumus. Pašlaik, kad Valsts prezidenta iniciatīvas rezultātā ir aktualizēts jautājums par 4.maija dienas nosaukumu likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, mūsuprāt, būtiski ir vienoties par pareizu apzīmējumu laika periodam kopš 1990.gada. Jautājums ir cieši saistīts ar to, kā mēs dēvējam laika posmu no 1918.gada līdz 1940.gadam. Sabiedrībā ir izplatīti vairāki apzīmējumi “brīvvalsts”, “pirmā brīvvalsts”, “pirmā republika”, “starpkaru periods” u.c. Viskorektākais no visiem, šķiet, ir pēdējais, kas parādās arī Satversmes tiesas spriedumos un tiesībzinātnieka Jāņa Plepa publikācijās.

• Gatis Litvins. Vai ir jāmaina Uzņēmumu reģistra lēmumu pārsūdzības piekritība un pakļautība

Pētījuma “Tiesu varas neatkarības un efektivitātes palielināšanas un nostiprināšanas rezerves” autori Sanita Osipova, Aigars Strupišs un Aija Rieba norāda: ierobežojot pārsūdzēšanas iespējas atsevišķu lietu kategorijās vai arī atkarībā no prasījuma veida vai apmēra, paveras iespējas ievērojami atslogot tiesas un atbrīvot tiesu resursus nozīmīgāku lietu izšķiršanai. Pētījumā kā pozitīvs paraugs minēts salīdzinoši nesen ieviestais modelis administratīvo tiesu darbā, kur pieteikumi par Konkurences padomes lēmumu atcelšanu tiek skatīti tikai divās instancēs (apgabaltiesa kā pirmā instance un Senāts kā kasācijas instance). Viens no šāda risinājuma iemesliem ir bijis tas, ka Konkurences padomes lēmumi tiek atzīti par profesionāli pietiekami kvalitatīviem. Ņemot vērā šo veiksmīgo risinājumu, pētījums aktualizējis jau diezgan senu diskusiju par Uzņēmumu reģistra galvenā valsts notāra lēmuma pārsūdzības piekritības maiņu.

Pētījuma autori uzsver, ka atteikšanos no apelācijas instances varētu izmantot arī attiecībā uz Uzņēmumu reģistra lēmumu pārsūdzēšanu, jo vairāk tāpēc, ka šeit turklāt pastāv arī iekšējās pārsūdzēšanas iespēja, kā rezultātā sūdzība faktiski tiek skatīta četrās instancēs (vienreiz pašā Uzņēmumu reģistrā un trīs reizes – tiesā). Šajos “reformācijas laikos” ideja par Uzņēmumu reģistra galvenā valsts notāra lēmuma pārsūdzības piekritības maiņu kļuvusi vēl aktuālāka. Lai noskaidrotu tiesību ekspertu viedokļus par izteiktajiem priekšlikumiem, “Jurista Vārds” veica aptauju. Neklātienes diskusijā piedalās: Ringolds Balodis, Zita Kupce, Edvīns Danovskis, Anita Kovaļevska, Aivars Lošmanis, Jānis Kārkliņš, Jānis Neimanis, Gaidis Bērziņš, Jānis Endziņš, Sandis Karelis.

• Edgars Pastars. Par būtiskām izmaiņām iestāžu amatpersonu un darbinieku atlīdzības regulējumā

Valsts un pašvaldību amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumam (Atlīdzības likums), kas stājās spēkā 2010.gada 1.janvārī, Saeima 2010.gada 15.aprīlī pieņēma apjomīgus grozījumus, kas attiecas uz pašvaldību politiķu un darbinieku atlīdzību, kā arī precizē līdzšinējo regulējumu. Šā raksta mērķis ir turpināt sniegt ieskatu valsts un pašvaldību amatpersonu un darbinieku atlīdzības jautājumos. Viens no Atlīdzības likuma mērķiem ir izlīdzināt mēnešalgu apmērus publiskajā sektorā, lai par līdzvērtīgu darbu tiktu saņemta līdzvērtīga mēnešalga. Tomēr šis mērķis nav sasniedzams tikai un vienīgi ar Atlīdzības likumu un tam pakārtotajiem Ministru kabineta noteikumiem. Šobrīd šis mērķis sasniegts tādējādi, ka galvenokārt noteikti mēnešalgu maksimumi, tomēr, iekams nebūs līdzsvarota finanšu līdzekļu piešķiršana iestādēm, mazinot atšķirības “trekno” un “lieso” iestāžu starpā, par līdzvērtīgu darbu netiks maksātas līdzvērtīgas mēnešalgas. Tas nav Atlīdzības likumā regulējams jautājums un rakstā aplūkotajos grozījumos netiek risināts.

“Jurista Vārda” redakcija