Latvijas Republikas Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās dienesta informācija Nr.03/160-1586

Rīgā 2010.gada 16.aprīlī

Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu un lēmumu

2009.gada 15.septembrī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Tiesa) palāta pasludināja spriedumu lietā "Pacula pret Latviju". Savukārt 2009.gada 17.martā tika pieņemts Tiesas lēmums lietā "Žarskis pret Latviju".

Saskaņā ar Ministru kabineta 2009.gada 15.decembra sēdes protokola Nr.88 127.§ 2.punktu lūdzu publicēt Tiesas palātas sprieduma lietā “Pacula pret Latviju” un Tiesas palātas lēmuma lietā “Žarskis pret Latviju” tulkojumus oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

MK pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās I.Reine

 

 

Eiropas Padomes
Eiropas Cilvēktiesību tiesas
Trešās nodaļas spriedums
Lietā "Pacula pret Latviju"¹

(Iesniegums Nr.65014/01) Strasbūrā 2009.gada 15.septembrī

Galīgs 2009.gada 15.decembrī

Lietā Pacula pret Latviju,

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) palātas sēdē šādā sastāvā:

Josep Casadevall, priekšsēdētājs, Elisabet Fura,Corneliu Bîrsan, Alvina Gyulumyan, Egbert Myjer, Ineta Ziemele, Ann Power, tiesneši, un Santiago Quesada, nodaļas sekretārs,

pēc apspriešanās palātā 2009.gada 25.augustā pasludina šo spriedumu, kas ticis pieņemts tai pašā dienā.

TIESVEDĪBA

1. Lietas pamatā ir pieteikums (Nr.65014/01), kas iesniegts pret Latvijas Republiku un ar kuru šīs valsts pilsonis Eduards Pacula ("iesniedzējs"), vērsās Tiesā 2000.gada 22.septembrī saskaņā ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas ("Konvencija") 34.pantu.

2. Latvijas valdību ("valdība") Tiesā pārstāv tās pārstāve I.Reine.

3. Iesniedzējs sūdzējās citstarp par Konvencijas 6.§ 3.d). panta pārkāpumu sakarā ar notiesāšanas faktu uz tādu liecinieku liecību pamata, kurus viņam nebija iespējas nopratināt tiesas sēdē. Atsaucoties uz Konvencijas 8. un 34.pantu, viņš arī nosodīja viņa korespondences ar Tiesu atvēršanu, ko bija veikusi cietumu administrācija, kā arī šīs administrācijas atteikumu pārsūtīt Tiesai dažus viņa lietas materiālus.

4. Ar 2006.gada 30.novembra lēmumu palāta pasludināja iesniegumu par daļēji pieņemamu izskatīšanai.

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

A. Pret iesniedzēju ierosinātās krimināllietas pirmstiesas izmeklēšana

5. 1998.gada 10.martā policija aizturēja iesniedzēju, viņam tika piemērots aizdomās turētā statuss sakarā ar vairāku zādzību izdarīšanu, kuru laikā tika pielietota vardarbība. Policijas notikumu versija, ko vēlāk apkopoja prokuratūra un tiesas, bet kurai lielā mērā nepiekrīt iesniedzējs, var tikt apkopota sekojoši.

6. Pirmās inkriminētās epizodes laikā, 1998.gada 6.martā, iesniedzējs, viens no viņa līdzapsūdzētajiem un kāda nenoskaidrotā trešā persona ieradās mājās pie Baldonē (Rīgas rajons, Latvija) vienatnē dzīvojošās septiņdesmitgadīgās B. kundzes un sāka izspiest naudu, draudot nodedzināt māju atteikuma gadījumā. Iesniedzēja līdzapsūdzētais divas reizes iesita cietušajai pa galvu, no kā viņa zaudēja samaņu; pēc tam trīs noziedznieki pārmeklēja māju, paņemot naudu, ko atrada. Pirms aiziešanas viņi sagaidīja, kad cietusī nāks pie samaņas, lai brīdinātu viņu par savu atgriešanos pēc dažām dienām, un uzdeva viņai "sagatavot naudu un dārglietas" noteiktā datumā.

7. Pēc divām dienām iesniedzējs un līdzapsūdzētais atgriezās pie B. un ar viltu ielauzās viņas mājā. Kamēr iesniedzējs pārmeklēja māju, otrais uzbrucējs spīdzināja B., viņu sitot, draudot ar nāvi un mēģinot viņai nogriezt pirkstu. Pēc tam iesniedzējs nogāza cietušo zemē, piespieda viņas galvu ar savu celi un pielika nazi pie viņas kakla; līdzapsūdzētais tai laikā vienu reizi iedūra B. ar nazi rokā. Vēlāk cietusī tika aizvilkta līdz virtuvei, kur abi noziedznieki viņu piekāva, kādas divdesmit reizes iesperot viņai ar kājām. Pēc B. personīgo mantu un kādai trešai personai piederošās un pie viņas atrodošās pases nozagšanas laupītāji aizgāja.

8. Otrā iesniedzējam inkriminētā epizode var tikt apkopota sekojoši. Divas dienas pēc uzbrukuma B., iesniedzējs un viņa līdzapsūdzētais ieradās kādā pārtikas preču veikalā Baldonē, kur viņi izlikās iepērkam pārtikas produktus, dzērienus un cigaretes; pēc preču saņemšanas no pārdevējas viņi aizgāja nesamaksājuši. Tajā pašā dienā iesniedzējs un viņa līdzapsūdzētais atkārtoja tādas pašas darbības trijos citos veikalos, kuri atradās tajā pašā pilsētā.

9. Uzreiz pēc aizturēšanas iesniedzējs tika nopratināts aizdomās turamā statusā; tai laikā viņš atteicās no aizstāvja palīdzības, apstiprinot savu atteikšanos ar parakstu, kas tika pievienots nopratināšanas protokolam. Nopratināšanas laikā iesniedzējs savu vainu nodarījumos neatzina, atsaucoties uz vairākiem alibi.

10. Pēc nopratināšanas policija turpināja ar iesniedzēja konfrontāciju ar liecinieci B. Cietušās notikumu versija bija identiska iepriekš izklāstītajam; bez tam B. bija pārliecināta, ka viens no uzbrucējiem bija iesniedzējs, kuru viņa personīgi pazina jau dažus gadus. Iesniedzējs no savas puses turpināja uzstāt uz sava nevainīguma, uzsverot, ka minētajos datumos viņš nebija izgājis no savas mājas un ka viņa māte un faktiskā sieva varēja šo alibi apstiprināt.

11. 1998.gada 13.martā policija atkal mēģināja nopratināt iesniedzēju, taču pēdējais atteicās atbildēt uz jautājumiem, kamēr lietā netiks pieaicināts aizstāvis. Policija tad nozīmēja aizstāvi. Nākamajā dienā, 1998.gada 14.martā, iesniedzējs tika nopratināts šī aizstāvja klātbūtnē. Iesniedzējs atkal neatzina savu vainu nodarījumos.

12. 1998.gada 16.martā iesniedzējam tika uzrādīta apsūdzība par zādzību (tajā laikā spēkā esošā Kriminālkodeksa 139.pants) un par laupīšanu (šī paša kodeksa 141.pants). Tajā pašā dienā viņš tika nogādāts Rīgas rajona pirmās instances tiesā, kura viņam piemēroja drošības līdzekli pirmstiesas apcietinājumu. Pēc tam iesniedzēja pirmstiesas apcietinājums tika divas reizes pagarināts.

13. 1998.gada 14.aprīlī prokurors lietā pieaicinājis citu aizstāvi. Tajā pašā dienā Rīgas tiesas apgabala prokuratūras prokurors nopratināja iesniedzēju aizstāvja klātbūtnē. Nopratināšanas laikā iesniedzējs aprobežojās ar jau iepriekš teiktā atkārtošanu.

14. 1998.gada 14.augustā prokurors nopratināja iesniedzēju apsūdzētā statusā. Tajā pašā dienā tika pieņemts lēmums par pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu un par lietas materiālu uzrādīšanu apsūdzētajiem. No 1998.gada 14. līdz 25.augustam iesniedzējs iepazinās ar krimināllietas materiāliem. Izmantojot iespēju izteikt papildus lūgumus, iesniedzējs lūdza izsaukt un nopratināt B., otrajā epizodē iesaistītās četras pārdevējas, iesniedzēja māti un civilsievu, kā arī četras citas personas; attiecībā uz pēdējām iesniedzējs nepaskaidroja, kādā veidā viņu liecības varētu apliecināt viņa nevainīgumu. Vēlāk iesniedzējs nedaudz sīkāk paskaidroja savu lūgumu; tādējādi viņš lūdza izsaukt B. it kā nozagtās pases turētāju, jo pēc iesniedzēja vārdiem šī liecība varētu atklāt, ka patiesībā pase tika nozaudēta.

15. 1998.gada 7.septembrī prokurors nosūtīja krimināllietu pēc piekritības Rīgas apgabaltiesai.

16. 1999.gada 23.septembrī par lietas iztiesāšanu atbildīgais tiesnesis vērsās Zvērinātu advokātu kolēģijas padomē ar lūgumu nozīmēt iesniedzējam aizstāvi. 1999.gada 30.septembrī padome šim nolūkam nozīmēja advokātu V.

B. Pret iesniedzēju celto apsūdzību pamatotības izskatīšana

1. Pirmajā instancē

17. 1999.gadā no 5. līdz 11.oktobrim notikušajā tiesas sēdē tika izskatīta pret iesniedzēju celto apsūdzību pamatotība; iesniedzēju tajā pārstāvēja V.

18. Tiesas sēdes pirmajā dienā, 1999.gada 5.oktobrī, divas no četrām iesniedzējam inkriminētajā otrajā zādzības epizodē iesaistītajām pārdevējām informēja Rīgas apgabaltiesu, ka viņas nevarēs ierasties uz iesniedzēja lietas iztiesāšanu: pirmā slimības dēļ, kamēr otrā – darba dēļ. Tajā pašā laikā viņas paziņoja, ka apstiprina savas pirmstiesas izmeklēšanā sniegtās liecības.

19. 1999.gada 6.oktobrī tiesas sēdes priekšsēdētājs uzdeva vietējai policijas pārvaldei atrast cietušo B. un vai nu "iespēju robežās nodrošināt viņas ierašanos", vai, ja viņa "nespēja ierasties sava vecuma vai veselības stāvokļa dēļ", nekavējoties informēt par šo tiesu. Šajā pašā dienā lieciniece B. iesniedza attiecīgajam policijas pārstāvim rakstisku paskaidrojumu, saskaņā ar kuru, ņemot vērā apsūdzēto uzbrukuma rezultātā it kā pārciestās ciešanas, viņa gandrīz pilnībā zaudēja redzi un pārvietojās ar grūtībām, līdz ar to viņa paziņoja, ka nespēs ierasties uz tiesas sēdi. Tomēr viņa apstiprināja, ka uztur visas savas policijai un prokuratūrai sniegtās liecības. Policijas pārstāvis ar savu parakstu apstiprināja iepriekšminēto paziņojumu patiesumu. Rīgas apgabaltiesa tādējādi nolēma izskatīt krimināllietu bez cietušās B. klātbūtnes.

20. Kas attiecas uz pirmo laupīšanas epizodi, kuras laikā tika pielietota vardarbība pret B., Rīgas apgabaltiesa izvērtēja sekojošos pierādījumus:

a) tiesas sēdē tika nolasītas pirmstiesas izmeklēšanas laikā B. sniegtās liecības;

b) iesniedzēja un B. un iesniedzēja līdzapsūdzētā un B. konfrontācijas protokols;

c) tiesu medicīniskās ekspertīzes rezultāti, kas apliecināja B. nodarīto miesas bojājumu raksturu un pakāpi;

d) iesniedzēja un viņa līdzapsūdzētā uzrādīšanas atpazīšanai protokols, kurā B. atpazina iesniedzēju kā viņas uzbrucēju;

e) iesniedzēja līdzapsūdzētā medicīniskās apskates izziņa, kas apstiprināja brūču esamību tieši tur, kur B. tās redzēja uzbrukuma laikā;

f) viena liecinieka rakstveida paskaidrojumu, kas apsūdzēja iesniedzēja līdzapsūdzēto, bet neminēja iesniedzēju, nedz arī kādā citā veidā uz viņu norādīja;

g) iesniedzēja mātes un faktiskās sievas liecības, kas tika nopratinātas tiesas sēdē, saskaņā ar kurām krimināllietā minēto notikumu laikā iesniedzējs neatstāja savu dzīvesvietu.

21. Kas attiecas uz veikala zādzības epizodi, Rīgas apgabaltiesa izvērtēja četru pārdevēju pirmstiesas izmeklēšanas laikā sniegtās un tiesas sēdē nolasītās liecības, kā arī iesniedzēja un viņa līdzapsūdzētā uzrādīšanas atpazīšanai protokolu, ko veica šīs četras personas. Neviena no pārdevējām uz tiesas sēdi neieradās.

22. Tiesas priekšā gan iesniedzējs, gan viņa līdzapsūdzētais pasludināja savu nevainīgumu. Kas attiecas uz pirmo epizodi, viņi noliedza inkriminētos faktus; kas attiecas uz otro epizodi, viņi atzina apgabaltiesas nodibinātos faktus, taču uzstāja, ka bija nopirkuši attiecīgās preces kredītā, apsolot vēlāk par visu samaksāt, kā arī to, ka visas četras iesaistītās pārdevējas piekrita šādam darījumam.

23. Ar 1999.gada 11.oktobrī pasludināto spriedumu iesniedzējs tika atzīts par vainīgu zādzībā un laupīšanā un notiesāts ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem. Attiecībā uz iesniedzēja mātes un faktiskās sievas liecībām, tiesa tās atzina par "apšaubāmām", ņemot vērā šo personu attiecības ar iesniedzēju. Tiesa jo īpaši atzīmēja, ka šīs divas liecinieces piederēja pie to personu kategorijas, kurām saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksu nav pienākuma liecināt. Iesniedzēja līdzapsūdzētais tika atzīts par vainīgu arī vairākās citās zādzības, kā arī viņam tika piespriests brīvības atņemšanas sods.

2. Apelācijas instancē

24. Iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātai; viņa līdzapsūdzētie izdarīja to pašu. Savā apelācijas sūdzībā iesniedzējs uzturēja argumentu par savu nevainīgumu un nosodīja veidu, kādā pirmās instances tiesas tiesneši pārbaudīja pierādījumus. Iesniedzējs īpaši uzstāja uz pret viņu savākto pierādījumu vājumu un nepietiekamību, ņemot vērā faktu, ka B. dzīvesvietā netika atrasti nekādi pirkstu nospiedumi, kas varētu apstiprināt viņa atrašanos tur, un ka pie viņa arī netika atrastas nekādas nolaupītās mantas. Kas attiecas uz otro epizodi, iesniedzējs un viņa līdzapsūdzētais atkārtoja savu notikumu versiju. Iesniedzējs kritizēja Rīgas apgabaltiesas atteikumu izsaukt uz tiesas sēdi un uzklausīt B. un četras pārdevējas, tādējādi viņš lūdza Krimināllietu tiesu palātu izsaukt uz apelācijas instances tiesas sēdi un nopratināt minētās personas. Visbeidzot viņš lūdza ieskaitīt viņam piespriestajā brīvības atņemšanas sodā pirmstiesas apcietinājumā pavadīto laiku, tādējādi samazinot izciešamā soda atlikumu.

25. Iesniedzēja un viņa līdztiesājamo apelācijas sūdzības tika izskatītas Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas tiesas sēdē 2000.gada 22. un 23.martā. Tāpat kā Rīgas apgabaltiesas sēdē, šajā sēdē iesniedzēju pārstāvēja V. Pirmajā tiesas sēdes dienā gan iesniedzējs, gan viņa aizstāvis izteica sūdzības, ka pirmās instances tiesas notiesājošais spriedums tika balstīts vienīgi uz tādu personu liecībām, kurus iesniedzējs nevarēja nopratināt; tādējādi viņi lūdza izsaukt uz tiesas sēdi un uzklausīt visas tās personas, kuras iesniedzējs norādījis savā lūgumā, ko bija izteicis pēc iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem. Prokurors uz šo atzīmēja, ka neskatoties uz to, ka B. nevarēja ierasties dēļ veselības problēmām, viņas liecības tika nolasītas tiesas sēdē atbilstoši likuma prasībām, un ka citu aizstāvības norādīto personu iespējamās liecības nevarētu sniegt nekādu ieguldījumu patiesības noskaidrošanai lietā. Sekojoši Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta nolēma izsaukt uz tiesas sēdi četras iesaistītās pārdevējas, pārtraukt tiesas sēdi līdz viņu ierašanai, kā arī noraidīt pārējos aizstāvības lūgumus.

26. Nākamajā dienā, 2000.gada 23.martā, tikai viena no četrām pārdevējām ieradās uz Krimināllietu tiesu palātas tiesas sēdi; attiecīgi viņu nopratināja tiesneši, prokurors, iesniedzējs, viņa aizstāvis un līdzapsūdzētais. Tiesas sēdē viņa uzturēja visas savas iepriekš sniegtās liecības, enerģiski noliedzot jebkādas vienošanās ar iesniedzēju un viņa līdzapsūdzēto pastāvēšanu. Kas attiecas uz pārējām trīs pārdevējām, prokurors paskaidroja, ka iepriekšējā dienā prokuratūra mēģināja ar tām sazināties. Taču attiecībā uz vienu no viņām nebija zināma adrese, kamēr otra bija slima; attiecībā uz trešo, viņa bija apsolījusi prokuroram ierasties, taču neieradās. Šādos apstākļos Krimināllietu tiesu palāta nolēma turpināt krimināllietas izskatīšanu un nolasīt tiesas sēdē šo trīs liecinieču iepriekš sniegtās liecības.

27. Pierādījumu izvērtēšanas beigās tiesas sēdes priekšsēdētājs uzdeva pusēm jautājumu, vai palāta var pabeigt krimināllietas izskatīšanu un pāriet pie debatēm. V. piekrita un paziņoja, ka viņai nav papildu jautājumu; iesniedzējs no savas puses iebilda pret tiesas atteikumu izsaukt viņa norādītās personas. Vēlāk, pēdējā vārda laikā, viņš atkārtoja savu iebildumu.

28. Ar 2000.gada 23.martā pasludināto spriedumu Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta daļēji apmierināja iesniedzēja apelācijas sūdzību attiecībā uz soda termiņa aprēķināšanu. Attiecībā uz pārējo apelācijas sūdzības daļu tā tika noraidīta. Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta sevišķi atzina visu iesaistīto pārdevēju liecību patiesumu divu iemeslu dēļ: pirmkārt, viņas izsauca policiju uzreiz pēc ļaundaru aiziešanas; otrkārt, pēdējie nekad nemēģināja pēcapmaksāt pienākošās summas. Tādā veidā tika noraidīti jebkāda veida pieņēmumi par vienošanās esamību.

3. Kasācijas instancē

29. Iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātam, apstrīdot cita starpā tiesnešu atteikumu nopratināt personas, kuru liecības bija par pamatu viņa notiesāšanai. Ar 2000.gada 14.jūnija lēmumu Senāts slēgtā rīcības sēdē atzina sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai pietiekama juridiskā pamatojuma trūkuma dēļ.

C. Iespējamā Tiesas sūtītās korespondences atvēršana

30. Iesniedzējs uzsāka izciest savu sodu Grīvas cietumā, Daugavpilī. 2000.gada 22.septembrī viņš nosūtīja Tiesai vēstuli, īsi izklāstot sava pieteikuma būtību. Tiesas Kanceleja viņam atbildēja ar 2000.gada 29.septembra vēstuli, kuru cietuma administrācija viņam nodeva 2000.gada 31.oktobrī atvērtā aploksnē.

31. 2000.gada 28.novembrī iesniedzējs nosūtīja Tiesai otru vēstuli. Atbildot uz to, 2000.gada 6.decembrī Tiesas Kanceleja viņam nosūtīja pastu, iekļaujot tajā vēstuli un nepieciešamos dokumentus, lai varētu iesniegt pieteikumu Tiesai. Saskaņā ar iesniedzēja teikto šis pasts viņu sasniedza 2000.gada 18.decembrī atvērtā aploksnē. Iesniedzējs par to nekavējoties ziņoja Tiesai.

32. Pa to laiku, 2000.gada 3.decembrī, iesniedzējs iesniedza cietuma administrācijai dažādu lietas materiālu kopijas, lai tās tiktu nosūtītas Tiesai. Tūlīt pēc tam šīs kopijas viņam tika atdotas atpakaļ, pamatojoties uz to, ka viņš neiedeva pietiekamu skaitu pastmarku, lai šos materiālus nosūtītu uz Strasbūru. Pēc iesniedzēja vārdiem, par šiem faktiem viņš iesniedza sūdzību Grīvas cietuma direktoram un Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniekam, taču bez rezultātiem.

33. 2003.gada 12.februārī iesniedzējs tika pārvests uz Šķirotavas cietumu Rīgā soda turpmākai izciešanai. 2004.gada 28.aprīlī tika pieņemts lēmums par iesniedzēja nosacītu atbrīvošanu. Nākamajā dienā, 2004.gada 29.aprīlī, iesniedzējs tika atbrīvots.

II. UZ LIETU ATTIECINĀMĀS NACIONĀLĀS TIESĪBU NORMAS

A. Liecinieku un cietušo izsaukšana un nopratināšana

34. Uz šīs lietas faktiem ir attiecināms spēku zaudējušais Latvijas Kriminālprocesa kodekss. Tas bija spēkā līdz 2005.gada 1.oktobrim, datumam, kad tas ticis aizstāts ar Kriminālprocesa likumu.

35. Atbilstoši Kriminālprocesa kodeksa 51.pantam, tiesām un citiem procesa virzītājiem jāizvērtē pierādījumi "pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izskatītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas". Nekādi pierādījumi nevar a priori saistīt tiesnesi.

36. 53.pants uzskaitīja procesā iesaistīto liecinieku vispārējās tiesības. Saskaņā ar 54.pantu, ja kāds liecinieks neierodas bez attaisnojoša iemesla, tiesa (vai cits procesa virzītājs) var likt policijai šo liecinieku atvest piespiedu kārtā (ceturtā daļa) un uzlikt viņam naudas sodu līdz divām minimālajām mēnešalgām (piektā daļa). Saskaņā ar 55.pantu tas pats attiecās uz cietušajiem.

37. Saskaņā ar 243.panta trešo daļu pusēm procesā ir vienādas tiesības izsaukt lieciniekus un piedalīties to nopratināšanā. Aizstāvībai ir tiesības nopratināt cietušos un lieciniekus uz tādiem pašiem nosacījumiem, kādi ir attiecināmi uz prokuratūru (281. un 282.pants).

38. Ja viena no pusēm lūdz pieaicināt jaunu liecinieku vai pieprasīt citus jaunus pierādījumus, tai jāpaskaidro tiesai šāda lūguma iemesli, respektīvi, kādus apstākļus tā plāno noskaidrot ar šādu jaunu pierādījumu palīdzību. Šāda lūguma noraidīšana neatņem lūdzējam tiesību no jauna pieteikt šo lūgumu lietas iztiesāšanas gaitā (275.panta pirmā un otrā daļa).

39. Ja kāds liecinieks vai cietušais attaisnojošu iemeslu dēļ neierodas uz tiesas sēdi, vai arī, ja viņi izvairās no dalības procesā vai atsakās liecināt, viņu pirmstiesas izmeklēšanas laikā sniegtās liecības tiek nolasītas tiesas sēdē (285.panta pirmā daļa). Taču, ja liecinieks neierodas slimības vai cita līdzīga iemesla dēļ, viņš var tikt nopratināts viņa atrašanās vietā; šajā gadījumā nopratināšanā jāpiedalās tiesnesim, prokuroram un apsūdzētajam (282.panta septītā daļa). Kas attiecas uz cietušo, viņu nopratina saskaņā ar liecinieku nopratināšanas noteikumiem (281.panta pirmā daļa).

B. Notiesāto korespondence

40. Saskaņā ar Sodu izpildes kodeksa 41.panta septīto daļu:

"Notiesāto sarakste tiek cenzēta, bet pasta sūtījumu un pienesumu saturs – pārbaudīts."

41. Šī paša likuma 49.panta ceturtā daļa deva par pasta nodošanu atbildīgai amatpersonai tiesības aizturēt notiesātajiem adresētos un viņu adresātiem nosūtāmos sūtījumus trijos gadījumos: kad "[sūtījumu] saturs apdraud soda izpildes mērķus, brīvības atņemšanas iestādes drošību un tajā noteikto kārtību", kad "to satura tālāknodošana varētu veicināt kāda krimināli vai administratīvi sodāma nodarījuma izdarīšanu" un kad sūtījums "varētu apdraudēt citas personas ar likumu aizsargātās tiesības un intereses".

JURIDISKAIS ASPEKTS

I. PAR KONVENCIJAS 6.§ 1. un 3.d). PANTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

42. Atsaucoties uz Konvencijas 6.§3.d).pantu iesniedzējs sūdzas, ka ticis notiesāts, balstoties uz tādu liecinieku dotajām liecībām, kurus viņam nebija iespējas nopratināt tiesas sēdes laikā. Lietā piemērojamās 6.panta daļas paredz sekojošo:

"Ikvienam ir tiesības, nosakot (..) jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā, uz taisnīgu (..) lietas izskatīšanu (..) tiesā

(..)

3. Ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības vismaz:

(..)

d) nopratināt vai panākt nopratināt apsūdzības lieciniekus un pieprasīt aizstāvības liecinieku klātbūtni un nopratināšanu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā apsūdzības lieciniekus;

(..)."

A. Pušu argumenti

43. Valdība noliedz, ka lietā būtu noticis Konvencijas 6.§3.d).panta pārkāpums. Saskaņā ar tās teikto, pret iesniedzēju ierosinātais process kopumā bija taisnīgs; papildus tas nedod pamatu uzturēt argumentu, ka viņa notiesāšana balstījās "tikai vai noteicošā veidā" uz tādu personu dotajām liecībām, kurus viņam nebija iespējas nopratināt. Valdība uzturēja argumentu, ka pirmās un apelācijas instances tiesas tiesneši pieaicināja lielāko daļu no lieciniekiem, uz kuriem norādīja aizstāvība saistībā ar iesniedzējam inkriminētiem faktiem. Papildus, nedz iesniedzējs, nedz viņa aizstāvis tiesas sēdes laikā neiebilda pret klāt neesošo personu apstrīdēto liecību nolasīšanu.

44. Kas attiecas uz B. aplaupīšanu, valdība atgādināja, ka cietusī nevarēja ierasties tiesas sēdē nopietnu objektīvu iemeslu dēļ, tas ir viņas kritiskā veselības stāvokļa dēļ. Tomēr iesniedzējam bija iespēja viņu nopratināt pirmstiesas izmeklēšanas laikā, precīzāk, konfrontācijas laikā ar cietušo. Taču tajā laikā viņš atteicās no tiesības uzdot B. jautājumus. Neapšaubāmi iesniedzēja aizstāvis nepiedalījās konfrontācijā; neskatoties uz to, ja aizstāvība vēlējās apšaubīt tās rezultātus, nekas tai netraucēja vēlākā pirmstiesas izmeklēšanas stadijā lūgt, lai tiktu nozīmēta jauna konfrontācija. Visbeidzot, bez B. dotajām liecībām iesniedzēja notiesāšana tika balstīta uz daudziem citiem pierādījumiem.

45. Kas attiecas uz zādzībām Baldones veikalos, valdība atgādināja, ka viena no iesaistītajām pārdevējām tika izsaukta un nopratināta Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas sēdē. Savukārt otrā pārdevēja nevarēja ierasties sava veselības stāvokļa dēļ. Attiecībā uz pārējām divām pārdevējām, arī viņas nevarēja uzklausīt tiesas sēdē objektīvu iemeslu dēļ. Jebkurā gadījumā šo pārdevēju dotās liecības nebija vienīgais iesniedzēja notiesāšanas pamats, tas tika līdzīgā mērā pamatots arī ar citu lietas apstākļu kopumu un ar iesniedzēja līdzapsūdzētā uzrādīšanas atpazīšanai protokolu.

46. Iesniedzējs turpina uzturēt argumentu, ka viņa notiesāšana tika balstīta uz tādu liecinieku dotajām liecībām, kurus viņam nebija iespējas nopratināt tiesas sēdes laikā, jo īpaši cietušo B. Viņš uzskata, ka cietušās tiesu medicīniskās ekspertīzes rezultāti atklāja salīdzinoši maznozīmīgus miesas bojājumus, kuri bija grūti savienojami ar aprakstīto sitienu bardzību, līdz ar to nebija pamata teikt, ka šim pierādījumam bija izšķiroša nozīme lietā. Neapšaubāmi viņš tika konfrontēts ar B. agrākā procesa stadijā. Tomēr viņam bija likumīgās tiesības vēlreiz nopratināt viņu tiesas sēdes laikā. Līdzīgi iesniedzējs nosoda B. nozagtās pases turētāja nenopratināšanu. Kas attiecas uz otro epizodi, tikai viena pārdevēja tika nopratināta. Kaut gan ņemot vērā, ka apgalvotās zādzības notikušas četros dažādos veikalos, Konvencijas 6.§3.d).pants prasīja četru iesaistīto pārdevēju uzklausīšanu.

47. Taisnība, ka nedz pats iesniedzējs, nedz viņa aizstāvis neuzturēja iebildumu pret klāt neesošo liecinieku liecību nolasīšanu; taču tas nenozīmēja, ka šīs liecības nevajadzēja vēlāk pārbaudīt, uzklausot klātienē to autorus. Šajā sakarā iesniedzējs atsaucas uz attiecīgajā brīdī spēkā esošā Kriminālprocesa kodeksa normām, kas atļāva tiesai atvest liecinieku vai cietušo piespiedu kārtā, vai pašai ierasties un nopratināt šo personu tās atrašanās vietā.

48. Visbeidzot, iesniedzējs kritizē neobjektīvu pirmās instances tiesas attieksmi, kas, kaut gan uzklausīja viņa māti un faktisko sievu, taču atteicās piešķirt nozīmi viņu teiktajam.

B. Tiesas vērtējums

49. Tiesa sākumā atgādina, ka, ņemot vērā, ka [Konvencijas 6.panta]² 3.punktā nostiprinātie standarti ir specifiskie tiesības uz taisnīgu tiesu aspekti, ko garantē 6.panta 1.punkts, tai jāvērtē šī lieta no abu šo tekstu viedokļa (skatīt, daudzu citu starpā, Geyseghem pret Beļģiju [GC], Nr.26103/95, CEDH 1999-I, §27). Attiecībā uz Tiesas judikatūrā nodibinātiem vispārējiem principiem un attiecināmiem uz 6.§3.d).pantā ietverto specifisko garantiju piemērošanu, tie ir apkopoti spriedumā Ž. pret Latviju (Nr.14755/03, § 94., 2008.gada 24.janvāris).

50. Tiesa atzīmē, ka, tāpat kā viņa līdzapsūdzētais, iesniedzējs tika notiesāts par zādzībām, kuras, kaut gan tika izdarītas vienā un tai pašā laikā un to izdarījušas vienas un tās pašas personas, tomēr balstījās uz pavisam atšķirīgiem faktiem. Līdz ar to Tiesa tos vērtēs atsevišķi. Ievadam tā atgādina, ka Konvencijas sistēmā terminam "liecinieks" ir autonoma nozīme. Tādējādi, ņemot vērā, ka iesniedzēja notiesāšana tika balstīta citu starpā uz B. un četru Baldones pārdevēju liecībām, viņas visas jāuzskata par "apsūdzības lieciniekiem" Konvencijas 6.§3.d).panta izpratnē, neskatoties uz viņu procesuālo statusu nacionālajās tiesībās (skatīt, daudzu citu starpā, S.N. pret Zviedriju, Nr.34209/96, § 45., CEDH 2002‑V).

51. Tiesa līdzīgi atzīmē, ka savā pieteikumā iesniedzējs kritizē pirmās un apelācijas instances tiesas tiesnešu atteikumu piešķirt nozīmi viņa mātes un faktiskās sievas liecībām. Šai sakarā Tiesa vēlreiz atgādina, ka pierādījumu izvērtēšana principā tiek atstāta pašu nacionālo tiesu ziņā, un acīmredzamai patvaļībai neesot, tā nevar apšaubīt viņu secinājumus. Šajā lietā tās vienīgais uzdevums ir pateikt, vai veids, kādā tiesas ieguva un izmantoja noteiktās liecības, apdraudēja procesa vispārējo taisnīgumu.

1. Pirmā epizode

52. Iesniedzējs un viņa līdzapsūdzētais tika notiesāti par laupīšanu, pielietojot vardarbību pret B. Uzreiz pēc viņa aizturēšanas un sākotnējās nopratināšanas policija noturēja iesniedzēja un cietušās konfrontāciju, kas atpazina viņu kā savu uzbrucēju; viņa turklāt paskaidroja, ka, atšķirībā no otrā uzbrucēja, viņa pazīst iesniedzēju personīgi. Tā bija vienīgā reize, kad iesniedzējs varējis vai faktiski nopratinājis B. Vēlāk tiesu instanču priekšā B. neieradās veselības stāvokļa dēļ. Neskatoties uz to, ka iesniedzējs un viņa aizstāvis to lūdza, viņa netika uzklausīta un pirmās un apelācijas instances tiesas tiesneši aprobežojas ar viņas liecību nolasīšanu.

53. Tiesa atzīmē, ka, nonākot pie secinājuma par iesniedzēja vainīgumu, Rīgas apgabaltiesa balstījās, bez pirmstiesas izmeklēšanas laikā no B. iegūtām liecībām, uz vairākiem citiem pierādījumiem, tas ir, B. tiesu medicīniskās ekspertīzes rezultātiem, iesniedzēja līdzapsūdzētā uzrādīšanas atpazīšanai protokolu, pēdējā medicīniskās apskates izziņu un kāda liecinieka rakstveida liecību, apsūdzot viņu (20.rindkopa augšā). Citiem vārdiem sakot, izņemot B. sniegtās liecības, visi citi pierādījumi attiecās tikai uz iesniedzēja līdzapsūdzēto un neviens no tiem neapstiprināja iesniedzēja dalību izskatāmajos faktos. Vēl jo vairāk, Rīgas apgabaltiesa neatspēkoja viņa apgalvojumu, saskaņā ar kuru B. dzīvesvietā netika atrasti nekādi pirkstu nospiedumi, kas varētu apstiprināt viņa atrašanos tur, un ka pie viņa arī netika atrastas nekādas nolaupītās mantas (24.rindkopa augšā). Izejot no minētā, ņemot vērā, ka pat iesniedzēja līdzapsūdzētais noliedza viņa klātesamību notikumu vietā, nevar teikt, ka notiesājošais spriedums tika balstīts uz savstarpēji saskanošiem pierādījumiem. Šādos apstākļos jāsecina, ka iesniedzēja notiesāšana par šiem faktiem tika balstīta tikai uz B. apgalvojumiem, tas ir personas, kuru nenopratināja krimināllietu iztiesājošais tiesnesis (skatīt a contrario iepriekš citēto Ž. pret Latviju §§ 45. un 96.).

54. Taisnība, ka uzreiz pēc aizturēšanas iesniedzējs, kam tajā brīdī nebija aizstāvja viņa paša atteikšanās dēļ, vienu reizi varēja nopratināt B. – pirmstiesas izmeklēšanas laikā notikušajā konfrontācijā (9.–10.rindkopa augšā). Tomēr visu uz lietu attiecināmo faktu gaismā Tiesa neuzskata, ka šī konfrontācija bija pietiekama, lai ievērotu uz iesniedzēju attiecināmās 6.§3.d).pantā ietvertās garantijas. Faktiski apstrīdētā konfrontācija notika pirmstiesas izmeklēšanas stadijā, pirms apsūdzības uzrādīšanas attiecīgai personai, kas tajā piedalījās tikai aizdomās turētā statusā. Tam faktam, ka viņš šajā stadijā atteicās no aizstāvja palīdzības, nav tādas pašas nozīmes kā atteikšanai no aizstāvja, ko izdarījusi persona, kurai jau ir uzrādīta apsūdzība un kura jau ir informēta par pret viņu uzrādītās apsūdzības precīzo formulējumu. Papildus apstrīdētā konfrontācija notika policijas priekšā, nevis tiesneša, kas iemiesotu sevī neatkarības un objektivitātes garantijas, priekšā, tādā veidā tā varēja izraisīt pamatotās šaubas par pušu sacīkstes un pušu līdztiesības principa ievērošanu šādas procesuālās darbības laikā (skatīt a contrario Isgrò pret Itāliju, 1991.gada 19.janvāris, §§ 35.-36., sērija A Nr.194‑A).

55. Tiesa uzskata, ka B., tas ir personas, kuru liecības bija izšķirošas iesniedzēja notiesāšanai, nopratināšana tiesas sēdē principā bija nepieciešama, lai ievērotu Konvencijas 6.§3.d).pantu. Saskaņā ar policijas un prokuratūras pirmās un apelācijas instances tiesām sniegtajiem paskaidrojumiem B. veselības stāvoklis bija tāds, kas padarīja par neiespējamu nogādāt viņu tiesā (19. un 25.rindkopa augšā); Tiesai nav nekāda pamata apšaubīt šo secinājumu. Taču jautājums, kas jāuzdod šajā lietā, ir, vai Latvijas tiesas un citas iestādes ir darījušas visu, ko no tām varēja saprātīgi sagaidīt, lai nodrošinātu B. uzklausīšanu (skatīt mutatis mutandis, iepriekš citēto Isgrò, §32., un Thomas pret Apvienoto Karalisti (lēmums), Nr.19354/02, 2005.gada 10.maijs).

56. Šai sakarā Tiesa atzīmē, ka saskaņā ar tajā laikā spēkā esošā Kriminālprocesa kodeksa 282.panta septīto daļu, ja kāds liecinieks vai cietušais neieradās slimības dēļ, viņu varēja nopratināt "viņu atrašanās vietā" (39.rindkopa augšā). Taču prokuratūra un tiesa pat neapsvēra šādu iespēju pārvietoties un turpināt, ievērojot pušu sacīkstes principu, B. nopratināšanu. Tiesa tādēļ secina, ka, neizmantojot visas spēkā esošo nacionālo procesuālo tiesību normu piedāvātās iespējas, krimināllietu iztiesājošās tiesas nerīkojās ar pietiekošu uzcītību, kāda nepieciešama, lai nodrošinātu pilnīgu aizstāvības tiesību ievērošanu.

57. Ņemot vērā iepriekšminēto, Tiesa uzskata, ka, izvērtējot to kopumā, procesa rūpība lietā nenodrošināja iesniedzēja tiesības uz aizstāvību. Pēdējais tādēļ neizbaudīja taisnīgu procesu.

Tādējādi attiecībā uz šo procesa daļu ir noticis Konvencijas 6. §§ 1. un 3.d).panta pārkāpums.

2. Otrā epizode

58. Kas attiecas uz zādzību otro epizodi, Tiesa konstatē, ka iesniedzējs un viņa līdzapsūdzētais tika notiesāti par to, ka četros dažādos veikalos bija paņēmuši pārtikas produktus un, izmantojot viltu, aizgājuši nesamaksājot. Notiesājošais spriedums balstījās uz četru iesaistīto pārdevēju liecībām. Pirmajā instancē neviena no viņām nepiedalījās tiesas sēdē un Rīgas apgabaltiesa uzskatīja par pietiekošu nolasīt tiesas sēdē viņu pirmstiesas izmeklēšanas laikā sniegtās liecības. Kas attiecas uz Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātu, tā izsauca četras pārdevējas, taču tikai viena no viņām ieradās un tika nopratināta no iesniedzēja un viņa advokāta puses (26.rindkopa augšā). Apelācijas instances tiesneši uzskatīja, ka šī liecība kā pierādījums bija pietiekoša, lai nonāktu pie secinājuma par iesniedzēja vainu.

59. Tiesai nav šaubu, ka daudz labāk būtu uzklausīt visas četras pārdevējas. Tai pašā laikā tā atgādina, ka kādas liecības kā pierādījuma lietā nepieciešamības un lietderīguma izvērtēšana pirmām kārtām atrodas nacionālo tiesu kompetencē, tās patiesai lomai aprobežojoties ar procesa kopēja taisnīguma izvērtēšanu. Šajā lietā Tiesa norāda, ka apsūdzības objekts bija identisku notikumu sērija, kas notika vienā un tai pašā pilsētā un vienā un tai pašā dienā, un notika pēc viena un tā paša modus operandi. Vēl jo vairāk, katra no iesaistītajām pārdevējām piezvanīja policijai uzreiz pēc zagļu aiziešanas. Šādos īpašos apstākļos Tiesa atzīst, ka taisnīga procesa prasības, Konvencijas 6.panta izpratnē, varēja tikt ievērotas, nopratinot tiesas sēdē tikai vienu no četrām iesaistītajām pārdevējām, vēl jo vairāk tāpēc, ka iesniedzējs neatzīmēja nevienu pretrunu viņu attiecīgajās liecībās (skatīt mutatis mutandis Scheper pret Nīderlandi (lēmums) Nr.39209/02, 2005.gada 5.aprīlis).

60. Tiesa tādējādi secina, ka, ciktāl tas attiecas uz iesniedzēja notiesāšanu par secīgām zādzībām četros veikalos Baldonē, pret viņu notikušais process lietā nepārkāpa fundamentālās taisnīga procesa garantijas, kas ietvertas Konvencijas 6. §§ 1. un 3.d).pantos. Tādēļ attiecībā uz šo aspektu nav noticis šo normu pārkāpums.

II. PAR IESPĒJAMO KONVENCIJAS 8. UN 34.PANTA PĀRKĀPUMU

61. Atsaucoties un Konvencijas 8.pantu un 34.panta pēdējo teikumu, iesniedzējs nosoda viņa Tiesai sūtītās un no Tiesas saņemtās korespondences atvēršanu. Viņš līdzīgi sūdzas par cietuma administrācijas atteikumu pārsūtīt Tiesai viņa lietas materiālu kopijas. Minētie Konvencijas panti paredz sekojošo:

8.pants

"1. Ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un sarakstes neaizskaramību.

2. Publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības."

34.pants

"Tiesa var saņemt sūdzību no jebkuras fiziskas personas, nevalstiskas organizācijas vai fizisko personu grupas, kas apgalvo, ka kāda no Augstajām Līgumslēdzējām Pusēm ir pārkāpusi viņu tiesības, kas noteiktas Konvencijā vai tās protokolos. Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas nekādā veidā nekavēt šo tiesību efektīvu izmantošanu."

A. Pušu argumenti

62. Valdība noliedz jebkādu iejaukšanos iesniedzēja tiesībās, kuras garantē iepriekš minētās normas. Attiecībā uz korespondences ar Tiesu atvēršanu un kontroli, tā uztur argumentu, ka nevar teikt, ka Tiesas vai iesniedzēja sūtītās vēstules tika atvērtas un izlasītas, jo nevienai no tām nebija uzspiests cietuma zīmogs. Valdība atzīst, ka Sodu izpildes kodeksa 41.panta septītā daļa pakļāva cenzūrai visu notiesāto korespondenci. Pat pieņemot, ka šāda cenzūra šajā lietā tik tiešām notika, tā tika attiecināta uz visiem notiesātiem bez jebkādas atšķirības vai diskriminācijas; sekojoši, iesniedzējam nav pamata sūdzēties, ka šī rīcība tiktu vērsta pret viņu personīgi. Attiecībā uz iesniedzēja sūtītām vēstulēm uz Strasbūru, no lietas materiāliem izriet, ka tās tika nosūtītas Tiesai bez kavēšanās; piemēram, ar 2001.gada 8.janvāri datētā vēstule tika saņemta Tiesā 2001.gada 16.janvārī.

63. Lai apstiprinātu šos apgalvojumus, valdība iesniedza tās aģentam adresētās 2003.gada 5.novembra Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka vietnieka vēstules kopiju. Uz lietu attiecināmie šīs vēstules teksta fragmenti noformulēti sekojoši:

"[V]eicot pārbaudi par [Jūsu] vēstulē minētajiem faktiem netika konstatēts, ka (..) notiesātā E.Paculas korespondence, kas adresēta uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu būtu atteikta nosūtīšanai.

Saskaņā ar Sodu izpildes kodeksa 41.panta 7.daļu "notiesāto sarakste tiek cenzēta, bet pasta un pienesumu saturs – pārbaudīts" un 50.panta 2.daļu, "cenzūrai netiek pakļauti tikai prokuroram adresētie priekšlikumi, iesniegumi un sūdzības (..)".

(..)

Pārbaudot (..) E.Paculas izejošās korespondences uzskaites kartiņu, konstatēts, ka (..) uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu tika (..) nosūtītas vēstules ar sekojošiem datumiem – 2001.gada 24.maijs, 2002.gada 8.janvāris, 2002.gada 27.augusts. No 2003.gada 12.februāra (..) E.Pacula sodu izcieš Šķirotavas cietumā, no kurienes uz augstāk minēto adresātu ir reģistrētas un nosūtītas vēstules ar sekojošiem datumiem – 2003.gada 21.februāris, 2003.gada 24.oktobris, 2003.gada 16.jūnijs, 2003.gada 29.septembris, 2003.gada 30.oktobris."

64. Iesniedzējs neiesniedz nekādus komentārus par šo jautājumu.

B. Tiesas vērtējums

65. Lietā iesniedzējs kritizē šos faktus no divu Konvencijas normu viedokļa, tas ir 8. un 34.pants. Tiesa uzskata, ka būtu piemērotāk izvērtēt sūdzību attiecībā uz korespondences kontroli no 8.panta viedokļa un sūdzību par Tiesai adresēto dokumentu izņemšanu – no 34.panta pēdējā teikuma viedokļa (Kornakovs pret Latviju, Nr.61005/00, § 157., 2006.gada 15.jūnijs un Igors Dmitrijevs pret Latviju, Nr.61638/00, § 91., 2006.gada 30.novembris).

1. 8.pants

66. Tiesa sākumā norāda, ka valdība cenšas apstrīdēt iesniedzēja pārmetuma, saskaņā ar kuru šīs vēstules tika atvērtas un izlasītas, patiesumu; tomēr tā apstiprina, ka visas notiesāto saņemtās korespondences atvēršana, kontrole un cenzūra bija ne tikai paredzēta, bet bija obligāta, saskaņā ar Sodu izpildes kodeksu. Šādos apstākļos jāatzīst apstrīdēto faktu patiesums.

67. Tiesa neapšauba, ka lietā notika "iejaukšanās no valsts iestāžu puses" iesniedzēja tiesībā uz korespondenci īstenošanu, ko garantē 8.panta pirmā rindkopa. Šāda iejaukšanās nav attaisnojama, ja vien nav ievēroti šī panta otrās rindkopas nosacījumi, jo īpaši apstrīdētam pasākumam jābūt "paredzētam likumā", tam jābūt leģitīmam mērķim un jābūt nepieciešamam demokrātiskā sabiedrībā, lai šo mērķi sasniegtu. Lietā iejaukšanās balstījās uz likumu – Sodu izpildes kodeksa 41.panta septīto rindkopu – un Tiesa ir pārliecināta, ka tai bija leģitīms mērķis "sabiedriskās kārtības aizsardzība un noziegumu novēršana". Kas attiecas uz iejaukšanās nepieciešamību, valdība nav minējusi nevienu precīzu un ticamu paskaidrojumu, kas attaisnotu korespondences ar Tiesu kontroli, kuras konfidencialitātei jābūt nodrošinātai. Attiecīgi apstrīdētā iejaukšanās nebija "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā", kā tas ir paredzēts Konvencijas 8.§ 2.pantā (Valašinas pret Lietuvu, Nr.44558/98, § 129., CEDH 2001‑VIII).

68. Rezultātā, šajā lietā notika Konvencijas 8.panta pārkāpums.

2. 34.pants

69. Tiesa konstatē, ka valdība pārliecinošā veidā neatspēko iesniedzēja pārmetumus par Grīvas cietuma administrācijas sākotnējo atteikumu 2000.gada decembrī pārsūtīt Tiesai dažu lietas materiālu kopijas. Jo īpaši Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka vietnieka 2003.gada 5.novembra vēstule klusē attiecībā uz jebkādas korespondences nosūtīšanu uz Strasbūru pirms 2001.gada 24.maija (63.rindkopa augšā). Papildus Tiesa uzskata, ka iesniedzēju pārmetumu ticamību vēl vairāk pamato fakts, ka šī paša 2000.gada laikā Latvijas cietumos tika piefiksēti vismaz trīs citi līdzīgi gadījumi (iepriekš citēts Kornakovs, § 165., iepriekš citēts Igors Dmitrijevs, § 96. un Moisejevs pret Latviju, Nr.64846/01, § 181., 2006.gada 15.jūnijs). Šajos apstākļos Tiesa atzīst attiecīgo pārmetumu ticamību (skatīt a contrario iepriekš citēto Valašinas, § 136.).

70. Atbilstoši Konvencijas orgānu labi nodibinātai judikatūrai, pat ja neviena tās norma neuzliek valstij par pienākumu apmaksāt pasta pakalpojumus par visas notiesāto korespondences nosūtīšanu, problēma tomēr varētu rasties, ja iesniedzēja sarakste ar Tiesu tiek traucēta finansiālo apsvērumu dēļ (skatīt, piemēram, Cotleţ pret Rumāniju. Nr.38565/97, § 61., 2003.gada 3.jūnijs). Tiesa tāpat atgādina, ka atbilstoši tās reglamenta 47.punkta § 1. h).apakšpunktam, jebkuram saskaņā ar Konvencijas 34.pantu iesniegtam pieteikumam jāpievieno "visas iesniegumam būtisko dokumentu un it īpaši tiesas nolēmumu vai citu nolēmumu kopijas". Vai pieteikuma izskatīšanu Tiesā varētu nopietni traucēt tas, ja ieslodzītais iesniedzējs naudas līdzekļu trūkuma dēļ nav spējīgs iesniegt iepriekš minētās kopijas (iepriekš citēts Kornakovs, § 172.).

71. Šajā lietā Tiesa atzīmē, ka lietas materiāli, ko iesniedzējs nodeva Grīvas cietuma administrācijai ar mērķi nosūtīt tos uz Strasbūru, viņam tika atgriezti atpakaļ, jo tiem netika pievienots nosūtīšanai nepieciešamais pastmarku daudzums. Tai pašā laikā ieinteresētā persona nedz izteikti uzstājusi, kas tas ir absolūti neiespējams pašai nopirkt pastmarkas, nedz arī precizēja, kuri ir tie attiecīgie lietas materiāli un kādā veidā tie bija nepieciešami Tiesai, lai izlemtu par pieteikuma pieņemamību un būtību. Papildus atšķirībā no dažām citām līdzīgām lietām pret Latviju, šeit nebija runa ne par pirmo iesniedzēja vēstuli, kas kalpo par pamatu Konvencijas 35.§ 1.pantā paredzētā sešu mēnešu termiņa ievērošanas noteikšanai (iepriekš citēts Kornakovs, § 166. un iepriekš citēts Moisejevs, § 182.), nedz arī par pieteikuma formulāru (iepriekš citēts Igors Dmitrijevs, § 97.). Šādos apstākļos un ņemot vērā faktu, ka Tiesa vēlāk saņēma visus lietas materiālus, kas bija nepieciešami lietas faktisko un juridisko apstākļu izvērtēšanai, tā uzskata, ka kritizētais atteikums nesasniedza tādu smaguma pakāpi, kāda ir nepieciešama, lai to uzskatītu par "kavēšanu" Konvencijas 34.panta otrā teikuma nozīmē.

72. Tādējādi Latvijas iestādes nav atkāpušās no viņu 34.panta otrajā teikumā noteiktiem pienākumiem.

III. PAR KONVENCIJAS 41. PANTA PIEMĒROŠANU

73. Saskaņā ar Konvencijas 41. pantu,

"Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas puses iekšējie tiesību akti paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku atlīdzināšanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu atlīdzību."

74. Iesniedzējs nav iesniedzis nekādu taisnīgas atlīdzības prasību. Līdz ar to Tiesa uzskata, ka viņam nav jāpiešķir jebkāda summa zem šī punkta.

AR ŠĀDU PAMATOJUMU TIESA VIENBALSĪGI,

1. Nolemj, ka ir noticis Konvencijas 6.§§ 1. un 3.d). panta pārkāpums attiecībā uz iesniedzēja notiesāšanu par laupīšanu, pielietojot vardarbību pret B.;

2. Nolemj, ka nav noticis Konvencijas 6.§§ 1. un 3.d). panta pārkāpums attiecībā uz iesniedzēja notiesāšanu par zādzībām četros veikalos Baldonē;

3. Nolemj, ka ir noticis Konvencijas 8.panta pārkāpums attiecībā uz tiesības uz korespondenci nodrošināšanu;

4. Nolemj, Latvijas iestādes nav atkāpušās no viņu 34.panta otrajā teikumā noteiktiem pienākumiem.

Taisīts franču valodā un vēlāk rakstveidā paziņots 2009.gada 15.septembrī atbilstoši reglamenta 77. §§ 2. un 3.punktam.

Santiago Quesada    Sekretārs

Josep Casadevall riekšsēdētājs

---

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju obligāta.

² Tulka piezīme.

 

 

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās nodaļas lēmums
Lietā "Ivars Žarskis pret Latviju"¹

Par pieņemšanu izskatīšanai iesniegumu Nr.33695/03, ko iesniedza Ivars Žarskis pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) 2009.gada 17.marta sēdē palātā, kas sastāv no: Josep Casadevall, priekšsēdētājs, Corneliu Birsan, Boštjan M.Zupančič, Egbert Myjer, Ineta Ziemele, Luis Lopez Guerra, Ann Power, tiesneši, un Santiago Quesada, tiesas sekretārs,

ņemot vērā iepriekš minēto iesniegumu, kas tika iesniegts 2003.gada 14.oktobrī,

ņemot vērā lēmumu par lietas izskatīšanas prioritāti saskaņā ar Tiesas reglamenta 41.pantu,

ņemot vērā Valdības iesniegtos komentārus un iesniedzēja atbildes uz tiem,

ņemot vērā 2008.gada 24.oktobra Valdības deklarāciju, ar kuru Valdība aicina tiesu izsvītrot pieteikumu no izskatāmo lietu saraksta un iesniedzēja atbildi uz to,

pēc apspriešanās pieņem šādu lēmumu:

FAKTI

1. Iesniedzējs ir Latvijas Republikas iedzīvotājs, dzimis 1971.gadā. Iesniedzējs dzīvo Siguldā (Latvija), pašlaik uzturas Brasas cietumā Rīgā. Latvijas valdību (turpmāk – Valdība) tiesā pārstāvēja tās pārstāve I.Reine.

2. Lietas faktiskie apstākļi, kā tos ir izklāstījušas puses, var tikt apkopoti šādi.

3. 2000.gada 9.februārī policija aizturēja iesniedzēju, pēc dažām dienām viņš tika atzīts par aizdomās turēto izvarošanā un vardarbīgas dzimumtieksmes apmierināšanā, kas tika izdarīts personu grupā. Vēlāk prokurors pieņēma lēmumu par iesniedzēja saukšanu pie kriminālatbildības par diviem iepriekšminētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, par kuriem Krimināllikumā ir paredzēts attiecīgi piecpadsmit un divpadsmit gadus brīvības atņemšanas sods. Iesniedzējs tika nogādāts pirmās instances tiesā, kas pieņēma lēmumu par drošības līdzekļa – pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu. Divām līdzapsūdzētajām personām arī tika piemērots pirmstiesas apcietinājums. Lēmums par iesniedzēja pirmstiesas apcietinājumu tika vēlāk vairākas reizes pagarināts.

4. 2000.gada 15.februārī iesniedzējs tika nogādāts Brasas cietumā un šajā pašā dienā viņam tika veikta medicīniskā izmeklēšana. Atbildīgais ārsts iesniedzēja medicīniskajā kartē atzīmēja, ka iesniedzējam ir tetovējums. Iesniedzējs paskaidroja, ka tetovējumu veica pirms vairākiem gadiem cietumā.

5. 2000.gada 30.maijā iesniedzējs sava advokāta klātbūtnē saņēma atļauju iepazīties ar krimināllietas izmeklēšanas materiāliem, kuru sastāvā bija iekļauti lietā veikto tiesu medicīnas ekspertīžu slēdzieni.

6. 2000.gada 2.jūnijā prokurors paziņoja par pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu un lietas materiāli tika nodoti Rīgas apgabaltiesai izskatīšanai pēc būtības. 2000.gada 20.jūnijā, uzskatot, ka prokuratūra ir savākusi pietiekošus pierādījumus, Rīgas apgabaltiesa pieņēma lēmumu par apsūdzēto nodošanu tiesai. Lieta tika iekļauta Rīgas apgabaltiesas izskatāmo lietu sarakstā. Attiecībā uz iesniedzējam un līdzapsūdzētajiem piemēroto drošības līdzekli, tiesa atstāja to spēkā negrozītu.

7. Vēlāk atbildīgais tiesnesis paziņoja, ka lieta tiks izskatīta 2002.gada 17.maija tiesas sēde.

8. Ar 2000.gada 28.jūnija Siguldas pirmās instances tiesas spriedumu citā lietā iesniedzējs tika atzīts par vainīgu huligānismā un viņam tika piespriests 6 mēnešus brīvības atņemšanas sods. Saskaņā ar tiesas spriedumā norādīto soda izciešanas termiņš sākās 2000.gada 28.jūnijā, tajā pašā datumā, kurā tas tika paziņots. Iesniedzējs nesniedza apelācijas sūdzību par minēto tiesas spriedumu.

9. 2001.gada beigās, nenoteiktajā datumā, lietas izskatīšana tika nodota citai Rīgas apgabaltiesas tiesnesei. Viņa informēja iesniedzēju, ka lietas izskatīšana tiek atlikta uz nenoteiktu laiku sine die.

10. 2002.gada 6.martā un 27.jūnijā divi līdzapsūdzētie lūdza Rīgas apgabaltiesas atbildīgo tiesnesi atļaut iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Šis lūgums tika apmierināts attiecīgi 2002.gada 9.aprīlī un 2.jūlijā.

11. 2002.gada 12.jūnijā iesniedzējs informēja Centrālcietuma Medicīnas daļas administrāciju, ka 2001.gadā viņš kopā ar citu ieslodzīto ar kopējo šļirci bija intravenozi lietojis narkotiskās vielas. Vēlāk izrādījās, ka šī persona ir HIV inficēta. Nākamajā dienā iesniedzējs veica HIV/AIDS pārbaudes analīzes, kuru rezultāti bija negatīvi.

12. 2002.gada 3.oktobrī iesniedzējam sākās drudzis, slikta dūša un vemšana. Viņš tika nekavējoties nogādāts cietuma slimnīcā ar diagnozi "akūts C hepatīts". Pēc medicīniskās aprūpes saņemšanas 2002.gada 18.oktobrī iesniedzējam tika atļauts pamest slimnīcu un atgriezties kamerā. Iesniedzēja medicīniskajā kartē uz to brīdi pacienta stāvoklis tika novērtēts kā "apmierinošs". Pēc izrakstīšanas no slimnīcas iesniedzējs turpināja saņemt medicīnisko aprūpi. Iesniedzējs savukārt apgalvo, ka ar C hepatītu ir inficējies Centrālcietuma slimnīcā un atbildība par to ir jāuzņemas Centrālcietuma slimnīcas personālam.

13. Ar 2002.gada 1.novembra lēmumu Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu līdz 2003.gada 1.maijam.

14. 2003.gada 14.janvārī iesniedzējs saņēma apsūdzības raksta norakstu.

15. 2003.gada 23.janvārī tiesā sākās lietas izskatīšana pēc būtības. Savukārt sakarā ar to, ka iesniedzēja līdzapsūdzētais nebija saņēmis apsūdzības raksta norakstu, tiesas sēde tika atlikta līdz 2003.gada 13.februārim. Tiesas sēde sākās 2003.gada 13.februārī, bet šajā pašā dienā tika atlikta līdz 2003.gada 31.martam. Atbilstoši tiesas sēdes protokola ierakstam, ko iesniedza Valdība, tiesas sēdē ne iesniedzējs, ne viņa advokāts neiesniedza nekādus procesuālā rakstura lūgumus.

16. Nākamā tiesas sēde lietas izskatīšanai pēc būtības notika 2003.gada 31.martā un 2003.gada 4.aprīlī. Tiesas sēdē iesniedzēju pārstāvēja nozīmētais advokāts. Pēdējā, iepriekš minētajā datumā, tiesa pasludināja spriedumu, ar kuru atzina iesniedzēju par vainīgu viņam inkriminētajos noziedzīgajos nodarījumos un piesprieda viņam 5 gadus un sešus mēnešus brīvības atņemšanas sodu. Piespriežot sodu, tiesa ņēma vērā Siguldas pirmās instances tiesas 2000.gada spriedumu. Tiesa uzsvēra, ka iesniedzējs ir izdarījis konkrēto noziedzīgo nodarījumu, atrodoties alkohola reibumā, kas lietas izskatīšanā ir vainu pastiprinošs apstāklis. Tāpat arī līdzapsūdzētajām personām tika piespriests brīvības atņemšanas sods. Notiesātie un viņu advokāti saņēma pilnu sprieduma tekstu tikai 2003.gada jūnijā. Iesniedzējs iesniedza attiecīgu sūdzību Tieslietu ministrijas Tiesu sistēmas departamentam, kas viņam atbildēja, ka lielas noslogotības dēļ sprieduma tekstu nebija iespējams sagatavot un izdrukāt agrāk.

17. 2003.gada augustā iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātai. Pieprasot pārskatīt spriedumu, iesniedzējs norādīja uz to, ka viņam netika nodrošināta iespēja iepazīties ar krimināllietas materiāliem pirms tiesas sēdes norises. Tāpat iesniedzējs sūdzējās, ka ar C hepatītu ir ticis inficēts pirmstiesas apcietinājuma laikā. Abi līdzapsūdzētie arī iesniedza apelācijas sūdzības.

18. Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta nozīmēja apelācijas tiesas sēdi uz 2004.gada 5.janvāri. 2003.gada 13.oktobrī atbildīgais tiesnesis lūdza Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāju nodrošināt tiesājamos ar aizstāvību. 2004.gada 5.janvārī apelācijas instances tiesas sēde tika atlikta sakarā ar tiesājamo advokātu neierašanos uz tiesas sēdi. Ar 2004.gada 5.janvāra vēstuli atbildīgais tiesnesis lūdza Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāju "turpmāk nepieļaut līdzīgus gadījumus un necieņas izrādīšanu tiesai".

19. 2003.gada 7.novembrī iesniedzējs iesniedza sūdzību Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātai, sūdzoties par to, ka viņam nebija nodrošināta iespēja iepazīties ar krimināllietas materiāliem. 2003.gada 16.decembrī iesniedzējs saņēma atļauju iepazīties ar krimināllietas materiāliem.

20. Iesniedzēja un līdzapsūdzēto personu apelācijas sūdzības tika izskatītas 2004.gada 1.aprīlī. No tiesas sēdes protokola ierakstiem var secināt, ka tiesas sēdē iesniedzēju pārstāvēja advokāts. Tiesas sēdes sākumā iesniedzējs paziņoja, ka viņam bija liegta iespēja iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Tajā pašā laikā, pēc pierādījumu pārbaudes un pirms debatēm iesniedzējs paziņoja, ka viņam nav iebildumu un ka "neviens nav viņam traucējis iepazīties ar krimināllietas materiāliem". Ar apelācijas instances tiesas spriedumu Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta atstāja negrozītu pirmās instances spriedumu, samazinot brīvības atņemšanas laiku līdz 5 gadiem. Šajā sakarā tiesa atzīmēja, ka iesniedzējs faktiski ticis inficēts ar C hepatītu cietumā, "lai gan viņš pats [nebija] narkomāns". Visbeidzot, apgalvojumu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu tiesa atstāja bez izskatīšanas.

21. Iesniedzējs (bet ne līdzapsūdzētie) iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamentam, atkārtojot pēc būtības apelācijas sūdzībā izklāstītos argumentus. Ar 2004.gada 14.jūnija lēmumu Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments slēgtā rīcības sēdē atzina šo kasācijas sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai. Izskatot sūdzību par iespējamu nespēju pirms tiesas sēdes iepazīties ar krimināllietas materiāliem, tiesa atzīmēja, ka "pirmās instances tiesa nav pieļāvusi procesuālo normu pārkāpumu, kas būtiski varētu ietekmēt sprieduma likumību un pamatotību".  

22. Visa tiesas procesa laikā iesniedzējs nosūtīja vairākas sūdzības Tieslietu ministrijai, Tiesu administrācijai, Ģenerālprokuratūrai un daudzām citām iestādēm, sūdzoties par tiesnešu rīcību, izskatot viņa lietu, un pārmetot viņiem lietas izskatīšanas novilcināšanu. Visas iepriekš minētās sūdzības tika noraidītas un atstātas bez virzības.

23. Šajā laikā iesniedzējs iesniedza sūdzību Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijai (MADEKKI), iestādei, kas izskata sūdzības par veselības aprūpes profesionālo kvalitāti. Savā sūdzībā iesniedzējs norādīja, ka ir ticis inficēts ar C hepatītu cietumā, atrodoties pirmstiesas apcietinājumā. Ar 2004.gada 2.aprīļa vēstuli MADEKKI direktore sniedza iesniedzējam šādu atzinumu:

"Pamatojoties uz jūsu iesniegumu, ekspertīzi veica [M.O.], sertificēta ārste – eksperte.

Tā tika veikta, iepazīstoties un analizējot sekojošu jūsu medicīnisko dokumentāciju:

– Latvijas Cietumu slimnīcas stacionārā slimnieka medicīnisko karti;

– [Rīgas] Centrālcietuma medicīnisko ambulatoro karti;

– Ģimenes ārstes [I.L.] ambulatorā slimnieka medicīnisko karti.

Ekspertīzes gaitā tika konstatēts, ka (..) medicīniski ambulatorā kartē 2002.gada 12.jūnijā tika fiksēta Jūsu informācija, ka apmēram pirms gada, t.i., 2001.gadā, Jums bijusi saskarsme ar intravenozu narkotiku lietošanu ar kopējo šļirci ar inficētu personu, kas varēja būt par inficēšanās iemeslu ar C hepatītu. Inficēties ir iespējams arī kopīgi lietojot asus priekšmetus, ar inficētām asinīm un dzimumsakara laikā.

Ārstēšanās laikā no 2002.gada 3.oktobra līdz 2002.gada 18.oktobrim Jums noteikto diagnozi "akūts vīrushepatīts C" seroloģiski apstiprina arī pozitīvas antivielas (..) un paaugstināts aknu transamināzes līmenis. Minēto izmeklējumu rezultāts neizslēdz arī hroniskā vīrushepatīta C paasinājumu vai vīrushepatīta C nēsāšanas iespēju.(..) Inficēšanās iespēju atrodoties Centrālcietumā nav iespējams ne pierādīt, ne noliegt.

Lai izvērtētu Jūsu pašreizējo veselības stāvokli, nepieciešams atkārtoti noteikt antivielu (..) un aknu transamināzes līmeni asins serumā. Vissvarīgākais virusoloģiskais izmeklējums ir HCV RNS noteikšana ar polimerāzes ķēdes reakciju serumā kvalitatīvi, kā arī aknu punkcijas izdarīšana un biopsijā iegūtā materiāla histoloģiskā izmeklēšana, kas ļautu spriest par procesa aktivitāti aknās un terapijas uzsākšanas nepieciešamību. Savukārt, atbilstoši LR Ministru kabineta 1999.gada 19.okotbra noteikumu Nr.358 "Noteikumi par medicīnisko palīdzību notiesātajiem un apcietinātajiem brīvības atņemšanas iestādēs" 12.punkta prasībām, šī izmeklēšana un ārstēšana ir jāizdara par saviem līdzekļiem. (..)."  

24. 2005.gada 6.maijā iesniedzējs tika pārvietots uz Brasas cietumu, kur izcieta soda atlikušo daļu. Pirms ievietošanas cietumā iesniedzējam tika veikts medicīniskais izmeklējums, kas apstiprināja diagnozi "hroniskais C hepatīts".

25. 2006.gada 3.februārī iesniedzējs tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 8 gadiem un vienu mēnesi par zādzību un laupīšanu un narkotisko vielu ievadīšanu pret personas gribu.

26. Laika periodā no 2005.gada līdz 2007.gadam Brasas cietuma Medicīnas daļa darbinieki veica 38 iesniedzēja medicīniskos izmeklējumus. Divas reizes iesniedzējs tika hospitalizēts ar kuņģa problēmām.   

SŪDZĪBAS

27. Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzas par to, ka, atrodoties pirmstiesas apcietinājumā Rīgas Centrālcietumā, viņš ir ticis inficēts ar C hepatītu. Tāpat viņš sūdzas par cietumā saņemto medicīniskās aprūpes kvalitāti, it īpaši pirmstiesas apcietinājuma laikā, kas bija pretlikumīgs 5.panta 1.punkta izpratnē.

28. Tāpat iesniedzējs sūdzas par Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpumu. Šā panta izpratnē iesniedzējs norāda uz kriminālprocesa ilgumu lietā un iespējami netaisnīga procesa raksturu kā tādu. Šajā sakarā iesniedzējs norādīja, ka viņam tika liegta iespēja iepazīties ar krimināllietas materiāliem, un kā rezultātā viņš nevarēja pienācīgi sagatavoties savai aizstāvībai tiesā.

29. Konvencijas 13.panta izpratnē iesniedzējs sūdzas par to, ka vairākas iestādes atteicās izskatīt viņa iesniegtās daudzās sūdzības attiecībā uz atbildīgo tiesnešu rīcību.

30. Visbeidzot, iesniedzējs uzskata, ka ir cietis no Konvencijas 17.panta pārkāpuma.

TIESĪBU AKTI

A. Sūdzības attiecībā uz kriminālprocesa ilgumu

31. Ar 2008.gada 24.oktobra vēstuli, kurai bija pievienota vienpusējā deklarācija, Valdība informēja Tiesu, ka vēlas izmaksāt kompensāciju par daļu no minētajiem pārkāpumiem, ar mērķi, ka lieta var tikt izsvītrota no lietu saraksta.

Deklarācijā ir norādīts sekojošais:

"Latvijas Republikas valdība (turpmāk – Valdība), kuru pārstāv tās aģente Inga Reine, atzīst, ka tiesvedības ilgums krimināllietā pret Ivaru Žarski neatbilda Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6.panta 1.punktā noteiktajiem standartiem. To apzinoties, Valdība apņemas veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nepieļautu līdzīgus pārkāpumus nākotnē.

Ņemot vērā, ka Valdībai nav izdevies ar iesniedzēju panākt vienošanos par lietas atrisināšanu mierizlīguma ceļā, Valdība paziņo, ka piedāvā iesniedzējam ex gratia izmaksāt kompensāciju 3 000 EUR ([aptuveni] 2 109 LVL) apmērā kā visaptverošu summu, kas ietver jebkādus materiāla un morāla rakstura zaudējumus, tai skaitā jebkādas izmaksas un izdevumus, kas radušies iesniedzējam un ir atbrīvots no jebkādiem nodokļiem, kādi var būt piemērojami, ar mērķi izbeigt tiesvedību Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk – Tiesa) lietā Žarskis pret Latviju (iesniegums Nr.33695/03).

Valdība apņemas izmaksāt augstāk minēto kompensāciju trīs mēnešu laikā no Tiesas nolēmuma paziņošanas dienas saskaņā ar Konvencijas 37.pantu. Gadījumā, ja šī summa netiek izmaksāta minētajā trīs mēnešu periodā, Valdība apņemas maksāt Tiesas nolēmumā noteiktos procentus. Augstāk minētā summa tiek ieskaitīta iesniedzēja norādītajā bankas kontā.

Kompensācijas samaksa ir uzskatāma par galīgu minētās lietas risinājumu".

32. Ar 2008.gada 11.novembra vēstuli iesniedzējs aicināja Tiesu noraidīt Valdības vienpusējo deklarāciju, jo viņš neuzskata piedāvāto kompensācijas summu par samērīgu ar kaitējumu, kas ir radies pieļauto pārkāpumu rezultātā.

33. Tiesa atzīst, ka puses nav panākušas vienošanos attiecībā uz mierizlīguma noteikumiem. Tiesa atgādina, ka ir jānošķir, no vienas puses, deklarācijas, kas ir panāktas konfidenciālo sarunu rezultātā mierizlīguma procedūras ietvaros, un, no otras puses, vienpusējas deklarācijas – kā izskatāmajā gadījumā –, kuras pieņem Valdība kā atbildētāja atklātās Tiesas procedūras ietvaros. Saskaņā ar Konvencijas 38.panta 2.punktu un Tiesas reglamenta 62.panta 2.punktu Tiesa turpinās lietas izskatīšanu, balstoties uz Valdības vienpusējās deklarācijas noteikumiem un pušu komentāriem, kas ir iesniegti ārpus mierizlīguma procedūras ietvariem, un neņems vērā pušu apgalvojumus, kas ir izdarīti mierizlīguma noslēgšanas mēģinājuma kontekstā, kā arī iemeslus, kāpēc puses nav spējušas vienoties par mierizlīguma noteikumiem (skat. lietu Tahsin Acar v. Turkey, (iepriekš izlemjams jautājums), [GC], Nr.26307/95, 74.rindkopa, CEDH 2003-VI).

34. Tiesa vērš uzmanību uz Konvencijas 37.panta 1.punktu:          

"Jebkurā tiesas procesa stadijā Tiesa var nolemt izslēgt kādu no iesniegumiem no izskatāmo lietu saraksta, ja apstākļi ļauj secināt, ka

[..]

c) jebkura Tiesas konstatēta iemesla dēļ vairs nav attaisnojama iesnieguma turpmāka izskatīšana.
Tomēr Tiesa turpina iesnieguma izskatīšanu, ja to prasa Konvencijā un tās protokolos noteikto cilvēktiesību ievērošana."

35. Tiesa uzskata, ka, balstoties uz noteiktiem nosacījumiem, saskaņā ar Konvencijas 37.panta 1.punkta c. apakšpunktu var izsvītrot pieteikumu no izskatāmo lietu saraksta, pamatojoties uz Valdības vienpusējo deklarāciju pat, ja iesniedzējs vēlas lietas izskatīšanas turpināšanu. Tas savukārt ir atkarīgs no noteiktajiem apstākļiem, t.i., vai vienpusējā deklarācija piedāvā pietiekošu pamatu faktam, ka cilvēktiesību ievērošana, kā norādīts Konvencijā, nepieprasa Tiesai turpināt lietas izskatīšanu (skat. lietu Tahsin Acar, minēts iepriekš, 75.rindkopa, kā arī, piemēram, Van Houten c. Pays-Bas (lietas izsvītrošana), Nr.25149/03, 33.rindkopa, CEDH 2005-IX, Syndicat suédois des employés des transports c. Suède (lietas izsvītrošana), Nr.53507/99, 24.rindkopa, 2006.gada 18.jūlijs, un Kapitonovs c. Lettonie (déc.) (lietas izsvītrošana), Nr.16999/02, 2008.gada 24.jūnijs).

36. Izlemjot jautājumu par iespēju izsvītrot daļēji pieteikumu no izskatāmo lietu saraksta, pamatojoties uz Valdības vienpusējo deklarāciju, Tiesa sākumā atzīmē, ka tā vairākas reizes ir konstatējusi Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpumu attiecībā uz kriminālprocesa pārmērīgu ilgumu Latvijas tiesvedībā (skat. lietu Lavents c. Lettonie, Nr.58442/00, 104.rindkopa, 2002.gada 28.novembris, Freimanis et Līdums c. Lettonie, Nr.73443/01 un Nr.74860/01, 126.rindkopa, 2006.gada 9.februāris, Kornakovs v.Lettonie, Nr.61005/00, 130.rindkopa, 2006.gada 15.jūnijs, Moisejevs c. Lettonie, Nr.64846/01, 142.rindkopa, 2006.gada 15.jūnijs, Estrikh c. Lettonie, Nr.73819/01, 142.-143.rindkopa, 2007.gada 18.janvāris, Čistiakov c. Lettonie, Nr.67275/01, 81.rindkopa, 2007.gada 8.februāris).

37. Šajā sakarā Valdība savā deklarācija atzīst, ka kriminālprocesa ilgums iesniedzēja krimināllietā neatbilst Konvencijas 6.panta 1.punkta prasībām. Valdība piedāvā izmaksāt iesniedzējam kompensāciju 3 000 EUR apmērā un apņemas veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nepieļautu līdzīgus pārkāpumus nākotnē.

38. Ņemot vēra deklarācijā formulētās Valdības saistības un piedāvātās kompensācijas apmēru, Tiesa uzskata, ka nav pamata turpmākai izskatāmo sūdzību izmeklēšanai. Šis lēmums neliedz iesniedzējam iespējas izmantot nepieciešamības gadījumā citus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai saņemtu kompensāciju. Tiesa uzskata, ka Konvencijas un tās Protokolu garantēto cilvēktiesību ievērošana nepieprasa šīs sūdzības daļas izmeklēšanu (37.panta 1.punkts, in fine).

39. Tādējādi ir pamats izsvītrot pieteikumu no izskatāmo lietu saraksta attiecībā uz sūdzību Konvencijas 6.panta 1.punkta ietvaros un attiecībā uz kriminālprocesa ilgumu iesniedzēja krimināllietas izskatīšanā.

B. Citas sūdzības

1. Sūdzība attiecībā uz Konvencijas 3.pantu

40. Iesniedzējs sūdzas, ka pirmstiesas apcietinājuma laikā viņš ir ticis inficēts ar C hepatītu. Tāpat viņš sūdzas par medicīniskās aprūpes kvalitāti, kas viņam tika sniegta apcietinājuma laikā. Tiesa uzskata, ka šīs sūdzības ir jāizskata Konvencijas 3.panta ietvaros, kurš nosaka:

“Nevienu cilvēku nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt."

41. Valdība uzsver, ka C hepatīts var tikt izplatīts, lietojot kopējas inficētas šļirces vai citus narkotiku injicēšanas līdzekļus, kā arī lietojot nesterilizētus tetovēšanās, akupunktūras vai ķermeņa pīrsinga piederumus. Šai slimībai piemīt ilgs vai ļoti ilgs inkubācijas periods. Tai var nebūt sindromi, t.i., cilvēks var ilgu laiku būt šī vīrusa nēsātājs un nezināt par to, kā rezultātā, inficējot arī citus. Valdība norāda, ka ir ļoti grūti, gandrīz neiespējami ar pārliecību noteikt inficēšanās laiku un veidu. Katrā gadījumā lietas materiālos nav norādes, pat minimālas, kas ļautu secināt, ka šī inficēšanās notika Centrālcietuma medicīnas personāla vainas dēļ. Vairāk iespējams tas, ka iesniedzējs jau bija vīrusa nēsātājs apcietinājuma brīdī – viņš varēja inficēties, piemēram, tetovējoties cietumā, vai arī šis vīruss varēja parādīties 2001.gadā, kad iesniedzējs kopā ar citu personu ar kopēju šļirci bija intravenozi ievadījis narkotikas. Lai gan iesniedzēja asins analīzes bija HIV negatīvas, tas neizslēdz iespēju, ka šī persona jau tajā laikā nevarēja inficēt iesniedzēju ar C hepatītu.

42. Attiecībā uz medicīniskās aprūpes kvalitāti pirmstiesas apcietinājumā, Valdība norāda, ka medicīniskā aprūpe iesniedzējam tika sniegta atbilstoši Ministru kabineta noteiktajām prasībām. Pēc Valdības teiktā abu cietumu medicīnas personāls nodrošināja iesniedzējam viņa slimībai atbilstošo medicīnisko aprūpi.

43. Iesniedzējs nepiekrīt Valdības apgalvojumiem. Pēc viņa teiktā cietumu administrācija ir atbildīga par viņa inficēšanos ar C hepatītu, kā arī saņemtā medicīniskā aprūpe nebija pietiekama.

44. Neizskatot jautājumu par to, vai iesniedzējs ir izsmēlis visus iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus atbilstoši Konvencijas 35.panta 1.punkta prasībām, Tiesa norāda, ka Konvencijas 3.pants uzliek dalībvalstīm pienākumu aizsargāt brīvības atņemšanas iestādēs esošo personas fizisko integritāti, konkrēti, sniedzot viņiem nepieciešamo medicīnisko aprūpi (skat. lietu Mouisel c.France, Nr.67263/01, 40.rindkopa, CEDH 2002-IX, Jalloh c. Allemagne [GC], Nr.54810/00, 69.rindkopa, CEDH-2006). No otras puses, Tiesa norāda, ka katram apgalvojumam par rīcību, kas ir pretrunā Konvencijas 3.pantam, jābūt pierādītam "bez saprātīgām šaubām" (skat., citu starpā, Gennadi Naoumenko c.Ukraine, Nr.42023/98, 109.rindkopa, 2004.gada 10.februāris). Šajā gadījumā Tiesa konstatē, ka 2002.gada oktobrī, slimības saasināšanās brīdī, iesniedzējs tika hospitalizēts uz 15 dienām, un pēc atgriešanās kamerā viņam tika sniegta medicīniskā aprūpe. Tiesa uzskata, ka iesniedzējs nav varējis detalizēti un pārliecinoši izskaidrot, kādēļ saņemtā medicīniskā aprūpe nebija pietiekoša un kādi pakalpojumi viņam bija papildus jāsaņem. Tāpat no lietas materiāliem neizriet, pat minimāli, ka iesniedzējs ir ticis inficēts ar C hepatītu Rīgas Centrālcietuma slimnīcas personāla vainas dēļ.

45. Tādējādi Tiesa uzskata, ka šī sūdzība ir acīmredzami nepamatota un ir noraidāma Konvencijas 35.panta 3. un 4.punkta izpratnē.

2. Sūdzība attiecībā uz Konvencijas 5.panta 1.punkta c.apakšpunktu

46. Iesniedzējs sūdzas, ka drošības līdzekļa – pirmstiesas apcietinājuma piemērošana notika pretrunā Konvencijas 5.panta 1.punkta c.apakšpunktam. Minētais pants paredz:

"Ikvienam ir tiesības uz brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot sekojošos gadījumos un likumā noteiktā kārtībā: …)

c) ja kāda persona tiek likumīgi aizturēta vai apcietināta ar nolūku nodot viņu kompetentām tiesībaizsardzības iestādēm, balstoties uz pamatotām aizdomām, ka šī persona ir pārkāpusi likumu, vai ja ir pamatots iemesls uzskatīt par nepieciešamu aizkavēt viņu izdarīt likumpārkāpumu vai nepieļaut viņas bēgšanu pēc likumpārkāpuma izdarīšanas; (..)"

47. Valdība uzskata, ka šī sūdzība ir atzīstama par nepieņemamu un tā ir jānoraida, jo sūdzība nav iesniegta sešu mēnešu laikā, kā to paredz Konvencijas 35.panta 1.punkta prasības. Iesniedzējs nepiekrīt šim apgalvojumam.

48. Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.punktu, tā nevar pieņemt izskatīšanai lietu, kura "ir iesniegta vēlāk par sešiem mēnešiem, sākot no dienas, kad nacionālā tiesa pieņēma galīgo lēmumu", uzskatot to par darbību, kas nozīmē iekšējo tiesiskās aizsardzības līdzekļu izsmelšanu šā paša panta izpratnē. Līdz ar to, ka iesniegtā sūdzība attiecas uz faktiem un situāciju, sakarā ar kuriem nav piemērojami nekādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, sešu mēnešu termiņš sāk tecēt no brīža, kad iestājas šis fakts vai kad minētā situācija beidz pastāvēt (skat., starp daudziem citiem, lietu Igors Dmitrijevs c. Lettonie, Nr.61638/00, 51.rindkopa, 2006.gada 30.novembris). Ņemot vērā Konvencijas 5.panta 1.punkta c. apakšpunktu, Tiesa vairākas reizes noteica, ka šajā pantā minētā perioda beigu datums ir diena, kad iesniedzējam tika izvirzīta pamatota apsūdzība, pat tikai pirmajā instancē (skat. lietu Lavents un Čistiakov, iepriekš minētās lietas, 66.rindkopa).

49. Tiesa konstatē, ka ar 2003.gada 4.aprīļa spriedumu Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu viņam inkriminētajos noziedzīgajos nodarījumos un piesprieda viņam 5 gadus un vienu mēnesi brīvības atņemšanas sodu. Kā rezultātā, sākot no iepriekš minētā datuma, jautājums par pirmstiesas apcietinājumu ir attiecināms nevis uz c. apakšpunktu, bet uz Konvencijas 5.panta 1.punkta a. apakšpunktu. Fakts, ka iesniedzējs saņēma pilnu sprieduma tekstu tikai 2003.gada jūnijā, nemaina jautājuma būtību, jo sprieduma motivācija nemainīja iesniedzēja statusu Konvencijas 5.panta izpratnē (skat., mutatis mutandis, lietu West c.Royaume-Uni, Nr.34728/97, 1997.gada 20.oktobra Komisijas lēmums, Lēmumi un Ziņojumi 91, 85.lpp.). Tāpat Tiesa norāda, ka iesniedzējs nav formulējis atsevišķu sūdzību par pirmstiesas apcietinājuma likumību. Kā rezultātā Tiesa uzskata, ka līdz ar to, ka iesniedzējs apšauba pirmstiesas apcietinājuma likumību, viņam vajadzēja iesniegt attiecīgo sūdzību Tiesai sešu mēnešu laikā, skaitot no 2003.gada 4.aprīļa, t.i., līdz 2003.gada 5.oktobrim. Minētā sūdzība tika iesniegta 2003.gada 14.oktobrī, līdz ar to tā ir uzskatāma par novēlotu.

50. Tādējādi šī sūdzība ir noraidāma par sešu mēnešu termiņa prasības neievērošanu, piemērojot Konvencijas 35.panta 1. un 4.punktu.

3. Sūdzības attiecībā uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, 6.panta 3.punkta b.apakšpunktu un 13.pantu

51. Iesniedzējs sūdzas, ka ticis notiesāts kriminālprocesa ietvaros, kas nenodrošināja lietas izskatīšanas taisnīgumu Konvencijas 6.panta 1.punkta izpratnē. It īpaši, viņš norāda, ka viņam tika liegta iespēja iepazīties ar krimināllietas materiāliem katru reizi pēc pieprasījuma. Tas, pēc iesniedzēja teiktā, liedza viņam tiesības uz aizstāvību. Papildus, atsaucoties uz Konvencijas 13.pantu, iesniedzējs sūdzas par kompetentu iestāžu atteikumu dot virzību vairākām viņa iesniegtajām sūdzībām par atbildīgo tiesnešu rīcību. Šajā sakarā 6.panta noteikumi nosaka sekojošo:

" 6.pants

1. Ikvienam ir tiesības, nosakot (..) jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā, uz taisnīgu (..) lietas izskatīšanu (..) neatkarīgā un objektīvā ar likumu  izveidotā  tiesā. (..)

3. Ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības vismaz: (..)

b. uz laiku un līdzekļiem, kas nepieciešami, lai sagatavotu savu aizstāvību (..)"

"13.pants

Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, tiek pārkāptas, ir nodrošināta efektīva aizsardzība valsts institūcijās, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot dienesta pienākumus."

52. Valdība norāda, ka krimināllietas izskatīšanas procedūra atbilda lietas izskatīšanas taisnīguma prasībām. Valdība uzsver, ka iesniedzējs ir formulējis savu sūdzību par iespējamu nespēju iepazīties ar krimināllietas materiāliem apelācijas sūdzībā Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātai, bet nav izvirzījis šādu sūdzību pirmās instances tiesā. Katrā gadījumā, pieņemot, ka iesniedzēja attiecīgais lūgums būtu bijis ierobežots pirmās instances tiesā lietas izskatīšanas laikā, viņš varēja iepazīties ar krimināllietas materiāliem 2003.gada 16.decembrī, pirms lietas izskatīšanas apelācijas kārtībā.

53. Iesniedzējs apgalvo, ka viņa tiesības, kas ir paredzētas Konvencijas 6.pantā un 13.pantā, tikušas pārkāptas.

54. Attiecībā uz iesniedzēja tiesībām iepazīties ar krimināllietas materiāliem visa procesa gaitā, Tiesa atzīmē, ka iesniedzējs noformulēja savu sūdzību, tikai vēršoties Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā, ne iesniedzējs pats, ne viņa advokāts nav iesnieguši šo sūdzību Rīgas apgabaltiesai tās sēžu laikā, kuras notika no 2003.gada 23.janvāra līdz 2003.gada 4.aprīlim. Katrā gadījumā neviens neapstrīd faktu, ka iesniedzējs apelācijas sūdzības izskatīšanas laikā 2003.gada 16.decembrī varēja iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Līdz ar to Tiesa uzskata, ka iesniedzējam izvirzītā apsūdzība tika izskatīta visās Latvijas tiesvedības stadijās, kad tika izmeklēts tās iemesls, kā arī izvērtēti tās argumenti un līdzekļi. Pirmās instances tiesā un apelācijas instances tiesas sēdēs iesniedzēju pārstāvēja zvērināti advokāti. Tiesa norāda, ka nacionālo tiesu spriedumi ir pietiekoši pamatoti no faktu un normatīvo aktu viedokļa. Kā rezultātā Tiesa neuzskata, ka ir noticis Konvencijā paredzēto procesuālo garantiju pārkāpums.

55. Attiecībā uz Konvencijas 13.pantu Tiesa nesaskata izskatāmajā lietā Konvencijas pārkāpumu.

56. Tādējādi Tiesa uzskata, ka šī sūdzība ir acīmredzami nepamatota un ir noraidāma Konvencijas 35.panta 3. un 4.punkta izpratnē.

4. Sūdzība attiecībā uz Konvencijas 17.pantu

57. Iesniedzējs uzskata, ka ir cietis no Konvencijas 17.panta pārkāpuma. Minētais pants norāda sekojošo:

"Nekas no (..) Konvencijā minētā nevar tikt iztulkots kā jebkādas valsts, grupas vai personas jebkādas tiesības iesaistīties jebkurā darbībā vai veikt jebkuru darbību, kuras mērķis ir likvidēt jebkuras no (..) Konvencijā minētajām tiesībām un brīvībām vai ierobežot tās lielākā mērā nekā tas noteikts šajā Konvencijā."

58. Ņemot vērā Tiesas rīcībā esošo datu kopu un atbilstoši savai kompetencei attiecībā uz izvirzīto apgalvojumu izskatīšanu, Tiesas nesaskata šajā lietā Konvencijas 17.panta pārkāpumu. Tādējādi Tiesa uzskata, ka šī sūdzība ir acīmredzami nepamatota un ir noraidāma Konvencijas 35.panta 3. un 4.punkta izpratnē.

Ņemot vērā šos motīvus, Tiesa vienbalsīgi,

Ņem vērā Valdības sniegtās deklarācijas nosacījumus un termiņus, lai nodrošinātu tās uzņemto saistību izpildi;

Nolemj, saskaņā ar Konvencijas 37.panta 1.punkta c. apakšpunktu, izsvītrot pieteikumu no izskatāmo lietu saraksta attiecībā uz iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpumu un attiecībā uz kriminālprocesa ilgumu iesniedzēja krimināllietas izskatīšanā;

Atzīst lietu par nepieņemamu izskatīšanai pārējā daļā.

Santiago Quesada Tiesas sekretārs

Josep Casadevall Priekšsēdētājs

---

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta.