Baltijas tautfrontiešu deputāti PSRS Tautas deputātu kongresā Maskavā

 Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 20.gadadiena

Prof. Dr.habil.iur. Juris Bojārs: Soli pa solim – Personiskā skatījumā un klātbūtnē

Referāts (pilns teksts) Latvijas Zinātņu akadēmijas diskusijkonferencē “Latvijas neatkarības atgūšanas stratēģijas izvēle un īstenošana: starp ideāliem un īstenību” 2010.gada 22.aprīlī

Turpinājums. Sākums – “LV”: Nr.66, 27.04.2010.

Pildot Latvijas tautas gribu, Augstākā padome pasludina:

1. Kopš šī brīža, pēc šīs deklarācijas pieņemšanas, Latvijas PSR attīstība notiek reālas valstiskas suverenitātes apstākļos šīs suverenitātes valstiski tiesiskajā un starptautiski tiesiskajā izpratnē. (PSRS Konstitūcija tolaik paredzēja, ka padomju federācijas subjekti – federatīvās republikas – bija suverēnas un tām bija tiesības atdalīties no PSRS. Tāpēc mēs varējām ar pilnām tiesībām cīnīties par šo tiesību realizēšanu dzīvē. – J.B.)

2. Latvijas PSR suverenitāte ir vienota un nedalāma. Latvijas tauta savā teritorijā patstāvīgi īsteno likumdošanas, izpildu un tiesu varu, kas garantē tiklab latviešu nācijas, kā arī visu Latvijas teritorijā dzīvojošo nacionālo un etnisko grupu uzplauksmi.”

Deklarācijas 3.punkts pasludināja par Latvijas tautas īpašumu un nacionālo bagātību zemi, tās dzīles, mežus, ūdeņus un citus dabas resursus (kurus līdz šim pārvaldīja vienīgi PSRS – J.B.).

4.punkts noteica, ka “Latvijas PSR valsts statusu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā nosaka līgumattiecības”, bet 5.punkts pasludināja, ka “Latvijas PSR teritorijā tiek atzīta Latvijas PSR likumu augstākā vara. PSRS likumi Latvijas teritorijā stājas spēkā tikai pēc tam, kad tos ratificējis Latvijas PSR augstākais varas orgāns”.

5.punkts paziņoja, ka “Latvijas PSR attiecības ar citām valstīm tiek dibinātas uz līguma pamata”.¹⁷

Tobrīd šai Deklarācijai bija milzīga politiska nozīme un lavīnveidīgas sekas! To bija iespējams pieņemt vecajā LPSR Augstākajā padomē vienīgi milzīga latviešu sabiedriskās domas spiediena apstākļos. AP Deklarācijas pieņemšanas procedūrai pie AP, tagadējās Saeimas, durvīm sekoja ap 60 000 cilvēku liela demonstrācija, kas dokumenta apstiprināšanu sveica ar ovācijām.

Maskavā deklarācija izraisīja lielu Gorbačova sašutumu, jo pēc tam visā PSRS sākās tā sauktā suverenitāšu parāde tāpēc, ka pēc mūsu parauga līdzīgas suverenitātes deklarācijas pieņēma visas tā laika padomju federatīvās republikas.

Svarīgi ir pateikt pareizos vārdus pareizā brīdī, ar to iekustinot vēsturiskus procesus. Vēlāk M.Gorbačovs pārmeta PSRS tautas deputātiem no Latvijas, ko viņi esot izdarījuši, jo Suverenitātes deklarāciju 1990.gada 12.jūnijā pieņēma pat KPFSR Augstākā padome, pasludinot savu likumu prioritāti, suverenitāti un augstāko varu visā savā teritorijā, izņemot jautājumus, “kurus tā brīvprātīgi bija nodevusi PSRS”.¹⁸

Tas aktualizēja svarīgu praktisku jautājumu, ja Maskava bija Krievijas PSFR galvaspilsēta, kas bija Krievijas suverenitātē, tad cik tālu izplatījās PSRS suverenitāte? Tikai Kremlī? Tas, protams, radīja sacensību par varu starp KPFSR varas institūcijām un Padomju Savienības vadību, jo KPFSR Augstākās padomes priekšsēdētājs tolaik bija Jeļcins. Šī sacensība sekmēja PSRS sabrukumu.

Latvijas aizsāktā republiku suverenitāšu parāde bija PSRS sagruvuma sākums.

Jūlija beigās baltiešu deputātu spiediena rezultātā PSRS Augstākā padome, kas atšķirībā no TDK bija pastāvīgas darbības likumdošanas institūcija, nobalsoja par ekonomiskās autonomijas piešķiršanu Baltijas republikām. Šajā cīņā viens no galvenajiem vilcējiem bija tā laika LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs, respektīvi, Latvijas valdības vadītājs Vilnis Edvīns Bresis, PSRS TDK deputāts no Latvijas. Tā bija milzīga baltiešu uzvara, jo līdz tam saimnieciskā vara PSRS bija tik absurdi centralizēta, ka pat jaunas markas tortes cepšana Latvijā bija iespējama tikai ar Maskavas atļauju.

23.augustā baltiešu tautas frontes noorganizēja ap 2 miljonu cilvēku “Baltijas ceļa” dzīvu ķēdi cauri visām Baltijas valstīm, kas ieguva ļoti lielu publicitāti visā pasaulē.¹⁹

1989.gada 29.augustā PSKP CK draudu pilnā lēmumā “Par stāvokli Baltijas padomju republikās” brīdināja baltiešu nacionālistus par to separātiskās darbības varbūtējām katastrofiskām sekām, respektīvi, atklāti mums piedraudēja.

27.augustā sanāca LTF Padome un ar PSRS tautas deputātu no Latvijas līdzdalību pieņēma protesta telegrammu PSKP, PSKP CK un M. Gorbačovam.²⁰ Divu dienu laikā Latvijā pret šo PSKP CK lēmumu tika savākti 204 085 paraksti.

19.septembrī ASV valsts sekretārs Beikers preses konference ar tā laika PSRS ārlietu ministru Ševardnadzi izsacīja atbalstu Baltijas valstu neatkarības atjaunošanai mierīgā ceļā.

1.oktobrī baltiešu tautfrontiešu PSRS tautas deputāti Maskavā izveidoja savu parlamentāro frakciju, kura ar 11.decembri sāka izplatīt PSRS TDK un AP Molotova–Rībentropa pakta dokumentu kopiju paketi uz 30 lpp.²¹

7. un 8.oktobrī 1152 LTF II kongresa deputāti pieņēma radikālu programmu par neatkarīgās Latvijas Republikas, parlamentārās demokrātijas un tirgus ekonomikas atjaunošanu. Tā gan mūsu darbu Maskavā stipri sarežģīja.

12.novembrī Maskava brīdināja Baltijas republikas un Moldāviju atteikties no jaunpieņemtajiem patstāvīgajiem likumiem, kas esot pretrunā ar PSRS Konstitūciju. Atbildei tajā pašā dienā Igaunijas AP pasludināja padomju okupāciju par prettiesisku.

Latvieši atsacījās no iesaukšanas Padomju armijā un 18.novembrī par godu Latvijas neatkarības pasludināšanas dienai sasauca lielāko demonstrāciju Rīgā, Daugavmalā, – ap 550 000 cilvēku. Peteram par godu jāsaka, ka viņš organizēja mūsu jauniesaucamo slēptuvi zem paša Kremļa deguna – Maskavā, Latvijas pārstāvniecībā.

10.decembrī LTF uzvarēja vietējās varas vēlēšanās ar aptuveni 70% vietu.

20.–22.decembrī Lietuvas KP XX kongresā LKP pasludināja neatkarību no PSKP. Janvārī Gorbačovs apmeklēja Lietuvu, lai lietuviešus atrunātu no virzības uz neatkarību, bet nesekmīgi.

Baltiešu PSRS tautas deputātu spiediena rezultātā un Interfrontes lielās pretdarbības apstākļos PSRS TDK komisija Molotova–Rībentropa pakta izvērtēšanai parakstīja savu slēdzienu 1989.gada 23.oktobrī, bet 1989.gada 24.decembrī PSRS Tautas deputātu kongress pēc PSKP Politbiroja locekļa, M.Gorbačova tuva līdzgaitnieka Aleksandra Jakovļeva pozitīva referāta ar 2939 balsīm no 3000 pieņēma Lēmumu par PSRS un Vācijas neuzbrukšanas pakta izvērtējumu, kura 6.punktā tika atzīts, ka Molotova–Rībentropa pakta Slepenie papildu protokoli pastāvēja. Iepriekš to eksistenci PSRS un pats M.Gorbačovs kategoriski noliedza. Pēc tam, kad Gorbačovs zaudēja varu, Jeļcins Molotova–Rībentropa pakta Slepeno papildu protokolu oriģinālus atrada Gorbačova seifā.

Lēmuma 7.punktā kongress atzina, ka Slepenajiem protokoliem nav tiesiska pamata un tie nav spēkā jau no paša sākuma.²² Tālāk tajā pašā punktā bija pateikts, ka, balstoties uz šiem protokoliem, PSRS citām nācijām iesniedza ultimātus un izdarīja uz tām lielu spiedienu, tādējādi pārkāpjot ar tām noslēgtos līgumus.²³

Diemžēl tālākus secinājumus Lēmums neizdarīja, bet arī tā bija milzīga baltiešu deputātu uzvara, jo pirmo reizi visā Krievijas impērijas un PSRS vēsturē tā oficiāli atzinās starptautisko tiesību pārkāpumā pret citām valstīm. Ar to Baltijas valstu okupācijas fakta prettiesiskums arī bija pierādīts. Šīs kongresa sēdes laikā interfrontietis un viens no lielākajiem baltiešu neatkarības ienaidniekiem, PSRS tautas deputāts Viktors Alksnis brīdināja, ka baltieši ir uzsākuši PSRS noārdīšanu.

Šī un visa TDK procesa starptautisko publicitāti ļoti sekmēja lielais rietumvalstu korespondentu skaits PSRS TDK. Ikvienai PSRS TDK vai PSRS Augstākās padomes sēdei beidzoties, pie zāles durvīm deputātus, īpaši, kas brīvi pārvaldīja angļu valodu, gaidīja bars Rietumu korespondentu ar telekamerām gatavībā. Es pastāvīgi devu intervijas tādiem kanāliem kā BBC, CNN, Deutsche Welle, kā arī skandināvu radio un TV, jo es brīvi pārvaldu zviedru valodu.

1989.gada 28.decembrī tā pati vecā LPSR AP ar 250 pret 50 balsīm atcēla LPSR Konstitūcijas 6. un 7.pantu, kas noteica kompartijas vadošo lomu valstī²⁴, tomēr alternatīvas politiskas partijas tā vēl nelegalizēja. Tā pati LPSR AP atjaunoja arī neatkarīgās Latvijas ģerboni un himnu.²⁵

Neizpalika arī PSRS reakcionāro spēku konsolidācija un pretdarbība. Ar tajā laikā vēl PSRS AP priekšsēdētāja pirmā vietnieka (AP priekšsēdētājs sākumā bija Gorbačovs) A.Lukjanova, kas pastāvīgi vadīja PSRS AP sēdes, Interfrontes galvenā atbalstītāja, palīdzību tika izveidota PSRS TDK deputātu grupa “Sojuz”, kas cīnījās par PSRS vienotības saglabāšanu.²⁶ Viens no “Sojuz” veidotājiem un vadītājiem bija “melnais pulkvedis” Viktors Alksnis.

PSRS TDK uzstāšanās no tribīnes nebūt nebija ne vienkārša, ne viegla. Pirmkārt, opozīcijai bija ļoti grūti dabūt vārdu ne tikai no tribīnes, bet pat vienkārši zālē no mikrofona, jo Lukjanovam bija lieliska atmiņa. Viņš, piemēram, visiem AP deputātiem, kuru bija ap 500, zināja vārdus, uzvārdus un tēva vārdus, atcerējās visus disidentus un visādi izvairījās viņiem dot vārdu.

Otrkārt, TDK, kur bija ap 3000 deputātu, pašā centrā tieši pie tribīnes sēdēja visreakcionārākā deputātu daļa – maršali, ģenerāļi, ieskaitot Baltijas kara apgabala komandieri ģenerāli Kuzminu, kas klaji naidīgi reaģēja uz jebkuru progresīvu reformu ideju un traucēja demokrātu uzstāšanos.

Tomēr mēs nebijām bez Krievijas un citu republiku demokrātu atbalsta un neliedzām savu atbalstu viņiem, lai gan visa TDK t.s. Starpreģionālās grupas balsu kopskaits parasti nebija neko lielāks par trešo daļu no TDK. Baltiešu padomu un atbalstu bieži meklēja Sibīrijas nacionālo mazākumtautu pārstāvji, kuri PSRS bija visvairāk apspiesti, jo viņi pat nezināja savas tiesības, viņu dabas un zemes dzīļu milzīgās nacionālās bagātības tika nesaudzīgi izlaupītas, daba tur tika piegānīta un viņu teritorijās tika rīkoti vispostošākie masu iznīcināšanas ieroču izmēģinājumi. Bet tieši visu izsmietie un par iedzimtiem muļķiem krievu anekdotēs apzīmogotie čukči varēja uzkāpt tribīnē, drosmīgi pieprasīt izbeigt zālē valdošo krievu šovinismu un prezidijs viņus pat neiedrošinājās pārtraukt. Šo tautu likteņi tika izlemti Nacionālo lietu komisijā, kurā es biju ievēlēts un kuras iebiedēšanai impērija uz sēdēm bieži sūtīja ordeņotus, bet nacionālajās lietās nekādas, īpaši Padomju Savienībai saistošās starptautisko tiesību normas nejēdzošus ģenerāļus.

Kad Moldovā brieda nacionālais konflikts, lai novērstu gatavotās represijas, mūs ar profesoru Bišeru uz komisijas sēdi ataicināja Moldovas pirmais sekretārs Sņegurs un tajā posmā domstarpības izdevās novērst.

Mums TDK bija savi draugi, atbalstītāji un informatori, tādi kā ietekmīgās Maskavas “Ļiķeraturnaja gazeta” žurnālists Jurijs Ščekoķihins, kuram bija savi slepeni informācijas avoti pat PSRS VDK. Tāpēc Ščekoķihins spēja savlaicīgi mūs brīdināt par impērijas gatavotajām represijām Baltijas republikās. Viņa piegādātā informācija notikumu gaitā izrādījās pareiza. Diemžēl viņu 2003.gadā Maskavā nošāva tāpat kā veselu rindu citu demokrātu – Krievijas Domes deputātu un slepkava netika notverts. Nošauts tika pat Krievijas armijas pulkvedis deputāts disidents.

Tā PSRS TDK lielā steigā tika pieņemti varu centralizējoši cilvēku un republiku demokrātiskās tiesības ierobežojoši, stingri reglamentējoši²⁷ un represīvi likumi.²⁸ To skaitā pieņēma Likumu par iekšējā karaspēka (OMON) pienākumiem un tiesībām sabiedriskās kārtības sargāšanā.²⁹ Šim karaspēkam vēlāk bija ļoti negatīva loma daudzos 1991.gada asinsizliešanas gadījumos Lietuvā, kur Rīgas OMON kaujinieki nošāva piecus Medinieku muitas punkta muitniekus, sestais ar cauršautu galvu brīnumainā kārtā izdzīvoja un liecināja par slepkavību. Viņi nogalināja cilvēkus arī Latvijā un 1994./1995.gadā Čečenijā.

TDK un PSRS AP apsprieda arī pret pašnoteikšanos vērstu likumprojektu par “pilsoņu nacionālās vienlīdzības apdraudējumu un PSRS teritorijas vienotības vardarbīgu pārkāpšanu”.³⁰ Steidzīgi tika centralizēta un pastiprināta vara un izveidots PSRS prezidenta postenis, kura pilnvaras vairākkārt pastiprināja. Par PSRS prezidentu tika ievēlēts M.Gorbačovs, bet par AP priekšsēdētāju – Lukjanovs.³¹ Steidzīgi, slepeni tika gatavota visas PSRS un visu republiku tiešā, prezidentālā pārvalde. Šajā laikā mums, TDK baltiešu deputātiem, jau kļuva pilnīgi skaidrs, ka M.Gorbačovs nebija nekāds demokrāts, bet gan autoritāras varas piekritējs, kas ļoti necieta kritiku. Dažas šo represīvo likumu normas demokrātiem Kremlī tomēr izdevās mīkstināt.

1990.gada 3.aprīlī PSRS lielā steigā pieņēma galvenokārt pret Baltijas republikām vērstu likumu “Par kārtību, kādā risināmi jautājumi, kas saistīti ar savienotās republikas izstāšanos no PSRS”. Savā runā es no PSRS TDK tribīnes 1990.gada 21.martā šo likumprojektu par izstāšanās no PSRS koncepciju, kad pašnoteicošās republikas likteni pēdējā instancē nosaka TDK, nosaucu nevis par “pašnoteikšanos, bet gan svešnoteikšanu”³² un pašu likumu – par “neizstāšanās likumu”, jo pēc tā no PSRS izstāties praktiski nebija iespējams. Pēc šī likuma izšķirošā institūcija bija nevis tauta, kas lēma par savu pašnoteikšanos, bet gan PSRS Tautas deputātu kongress, tātad augstākstāvošā tās valsts institūcija, no kuras tauta, kura pašnoteicās, gribēja izstāties. Kā savā runā toreiz – PSRS AP – minēju, likumprojekts pat neietvēra skaidru pašnoteikšanās definīciju.³³

Vienlaicīgi PSRS AP ļoti aktīvi tika strādāts pie likumprojekta par kompetences sadali starp PSRS un savienotajām republikām. 1990.gada 26.aprīlī likums tika pieņemts.³⁴

Tā nu daļa no PSRS TDK deputātiem tautfrontiešiem sadalīja savu darba laiku starp Maskavu un Latviju. Maskavā gan mūsu bija vairāk un mūsu praktiskā balsošanas ietekme bija neapšaubāmi lielāka, atvainojiet par salīdzinājumu, nekā tagad mūsu deputātiem Briselē.

1990.gada 21.aprīlī notika Vislatvijas deputātu sanāksme, kurā piedalījās 8086 visu līmeņu Latvijas deputāti. No tiem 8003 nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.³⁵

LPSR Augstākās padomes vēlēšanas. LPSR Augstākās padomes vēlēšanas Vecajai LPSR Augtākajai padomei bija jāpieņem likums par jaunās LR Augstākās padomes vēlēšanām, jo pēc Suverenitātes deklarācijas uz vecās PSRS likumdošanas pamata to nedrīkstēja darīt. Šī likumprojekta sagatavošanā LPSR AP es biju uzaicināts piedalīties kā PSRS TDK deputāts. LR AP vēlēšanās demogrāfiskajā situācijā ar 52% latviešiem Latvijā un nenosakāma skaita PSRS okupācijas armijas atrašanos mūsu republikā izšķirošs bija jautājums, kas piedalīsies vēlēšanās. Slēgtajos padomju garnizonu vēlēšanu iecirkņos nekāda kontrole no Latvijas puses nebija iespējama, toties varēja notikt vēlēšanu rezultātu jebkura falsifikācija. Tāpēc vecās LPSR AP priekšsēdētājs A.Gorbunovs, zinot, ka mana juridisko zinību doktora disertācija bija par pilsonību, lūdza man sagatavot pilsonības likumprojektu, taču to izgāza LKP CK biroja sēdē (PSRS visus likumprojektus vispirms izskatīja augstākajās partijas institūcijās), kur pret šo likumprojektu asi uzstājās LKP CK biroja loceklis Baltijas kara apgabala komandieris ģenerālleitnants Kuzmins, jo pēc šī likumprojekta Padomju armijas kontingents, kas nebija Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji, dabiski vēlēšanās nevarētu piedalīties.

Jaunās Latvijas AP vēlēšanu likuma sagatavošanas gaitā piedalījās arī PSRS Baltijas kara apgabala politpārvaldes priekšnieks, ģenerālis Senčins, tāpēc padomju okupācijas (Latvijā tomēr dienēja arī diezgan daudz latviešu) armiju izslēgt no šīm vēlēšanām nekādi neizdevās. Tā kā Baltijas kara apgabala štābs negribēja pateikt, cik liels ir Padomju armijas kontingents Latvijā, tad, lai izslēgtu falsifikācijas, es ierosināju ieviest viņiem stingri noteiktu kvotu, atbilstoši PSRS armijas skaitliskam sastāvam Latvijā. Ģenerālis Senčins visādi traucēja un pat mēģināja “noraut” vēlēšanu likumprojekta sagatavošanas darba grupas sēdes, kaut vai paziņojot, ka ir jau seši un laiks darbu pārtraukt. Taču gods kam gods! Komisijas priekšsēdētājs, tolaik LKP pirmais sekretārs Jānis Vagris vajadzības gadījumā vienmēr “poļitruku” ģenerāli nosēdināja pie vietas, cieti nosakot: “Mēs nezinām, kā jums tur, armijā, noteikts, bet pie mums jāstrādā tikmēr, kamēr darbs ir pabeigts!”

Taču manas prombūtnes laikā Amerikā pēc Ilmāra Bišera priekšlikuma tas likumprojektā tika svītrots. Tāpēc LPSR AP vēlēšanās piedalījās visi Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji, arī okupējošās valsts armija un arī jebkuri caurbraucēji, kas to vēlējās.

Tas bija ļoti riskanti, jo vēlēšanu rezultātā arī izrādījās, ka bez veselas rindas interfrontiešu tādu kā tobrīd jau LKP priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks un Rīgas KP organizācijas priekšsēdētājs Klaucēns bija ievēlēts viens Baltijas kara apgabala padomju robežsargu, tātad VDK, ģenerālis un vairāki padomju armijas pulkveži, “melno pulkvedi” Alksni ieskaitot. Šis robežsargu ģenerālis, kas pēc tautības bija Latgales krievs, ļoti liberāli izturējās pret tautfrontiešiem un brīvi laida viņiem šķērsot robežu uz Rietumiem un atpakaļ.

1990.gada 18.martā notika LPSR Augstākās padomes vēlēšanas, kurās Tautas fronte panāca uzvaru. Kā vēlāk izrādījās, vēlēšanās bija piedalījušies ap 80% vēlētāju. Mani ievēlēja LR AP no Siguldas apgabala, tāpēc es vienlaikus sāku strādāt divos parlamentos, PSRS TDK un Latvijas AP, piedaloties tajās sēdēs, kuras bija svarīgākas. Nevar piekrist Sandras Kalnietes bagātīgi uz dokumentiem balstītajos, taču vērtējumos ļoti emocionālajos (lielajā politikā nav vietas emocijām) un subjektīvajos memuāros izteiktajam apgalvojumam, ka “70% cittautiešu bija balsojuši par mūsējiem”³⁶. Aizklātās vēlēšanās to nekādi nav iespējams noskaidrot. Es uzskatu to par nekādi nepamatotu pārspīlējumu.

No LTF saraksta bija ievēlēti 116 deputāti no 201 deputāta kopskaita. Bija paredzētas 14 pārbalsošanas un 17 atkārtotas vēlēšanas. Pēc pārbalsošanas 25. un 31.martā LTF ieguva vēl 5 mandātus un pēc atkārtotām vēlēšanām vēl 4. Tātad no visām Baltijas tautas frontēm LTF bija ieguvusi vispārliecinošāko rezultātu.³⁷

1990.gada 3.maijā jaunievēlētā Latvijas PSR (jo tā tika ievēlēta, kad Latvija vēl nebija atjaunojusi savu neatkarību) Augstākā padome sanāca savā pirmajā (divpadsmitā sasaukuma) sesijā, apstiprināja deputātu pilnvaras, par priekšsēdētāju ievēlēja Anatoliju Gorbunovu, par pirmo vietnieku – Daini Īvānu (LTF priekšsēdētāju), bet par vietnieku – Andreju Krastiņu (LNNK). Šis vietu sadalījums bija izlemts jau iepriekšējā dienā LTF sagaitā Zinātņu akadēmijas konferenču zālē, kad D.Īvāns atteicās no AP priekšsēdētāja amata. Taisnības labad gan jāatzīst, ka LR AP sēdes tajos brīžos, kad viņš to darīja, D.Īvāns vadīja korektāk nekā Andrejs Krastiņš no LNNK, kas nereti savas amata pilnvaras izmantoja ne visai korekti. Taču Īvāns vēlāk bez skaidriem argumentiem, acīmredzot šantažēts, atkāpās no amata un viņa vietā ievēlēja Valdi Birkavu, vēlāko “Latvijas ceļa” biedru.

1990.gada 4.maijā, 138 deputātiem no 201 balsojot par un vienam atturoties,³⁸ pulksten 19.20 Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu.³⁹

Kā liecina Sandra Kalniete, “19.aprīlī Īvāns, Bišers, Bresis un Gorbunovs (tobrīd attiecīgi: LTF priekšsēdētājs, PSRS AP Tautību palātas priekšsēdētāja vietnieks, LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs un LPSR AP priekšsēdētājs) devās uz Kremli iepazīstināt Gorbačovu un Rižkovu (tā laika PSRS Ministru padomes priekšsēdētāju, vēlāk vienu no 1991.gada augusta militārā apvērsuma vadītājiem. – J.B.) ar deklarācijas projektu. Mūsējiem gribējās būt elastīgākiem par lietuviešiem un Kremļa varenos lieki nekaitināt”.⁴⁰

Tas, protams, bija pilnīgi lieki, jo būtu bijis naivi meklēt atbalstu vai kaut izpratni Latvijas Neatkarības deklarācijai pie impērijas vadītājiem. Tas vienkārši pietiekami labi raksturoja vairumu minēto ziņnešu, jo šādam braucienam LTF sankcijas nebija. Viņu vidū vienīgi Bresis bija ar stingru raksturu apveltīts cilvēks.

Deklarācijas teksta pēdējās redakcijas sagatavošanā tikai pāris dienas iepriekš Zinātņu akadēmijas prezidija zālē, kur tika pēdējo reizi apspriests deklarācijas teksts, piedalījos arī es, jo biju tikko kā atgriezies no lekciju cikla ASV Indiānas štata universitātēs pēc Indiānas latviešu uzaicinājuma. Deklarācija visumā jau iepriekš bija sagatavota R.Apsīša (grupas vadītājs), E.Levita un R.Rikarda darba grupas redakcijā. Kā izriet no manis saglabātajiem tekstu melnrakstiem, vairākas juridiskas neprecizitātes un nepilnības no starptautisko tiesību viedokļa man izdevās pielabot, jo neviens no agrākās darba grupas nebija speciālists starptautiskajās tiesībās. Izdarīt ko vairāk vairs nebija laika.

Domāju, ka Deklarācijas teksts mums visiem labi zināms un katrs no mums ir saglabājis tās oriģinālu. Tomēr es gribu vērst uzmanību uz Deklarācijas 7.punktu, kurš noteica “izveidot komisiju, lai izstrādātu Latvijas Republikas Satversmes jaunu redakciju, kas atbilst Latvijas pašreizējam politiskajam, ekonomiskajam un sociālajam stāvoklim”. Šī komisija nav izveidota un šis darbs nav padarīts līdz šo rindu sarakstīšanas brīdim.⁴¹ Neskatoties uz sīkajām nepilnībām, galvenajos vilcienos Neatkarības deklarācija savu vēsturisko uzdevumu izpildīja.

Tajā pašā dienā AP pieņēma Deklarāciju par pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos.⁴² To sarakstā bija 51 dokuments. Šīs deklarācijas pieņemšanas iniciators un teksta sastādītājs bija šo rindu autors. Šī Deklarācija vēlāk ne reizi vien pārliecināja daudzos ārvalstu ekspertus – pārbaudītājus, ka neatkarību atjaunojusī Latvija stingri iestāsies par starptautiski atzīto cilvēka pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanu. Tas bija ļoti svarīgi Latvijas neatkarības atjaunošanas starptautiskajai atzīšanai.

PSRS reakciju uz Latvijas neatkarības atjaunošanu ar savu uzstāšanos Latvijas TV izteica A.Rubiks, kas arī bija ievēlēts gan par PSRS TDK, gan LR AP deputātu no Interfrontes. Viņam kopā ar reakcionāri noskaņotajiem LKP biedriem izdevās arī gāzt Vagri no LKP pirmā sekretāra amata un pašam to ieņemt. Protestējot pret Rubika ievēlēšanu, TDK deputāts Čepānis izveda latviski runājošos LKP kongresa delegātus no zāles. Vēlāk viņi LU aulā dibināja Latvijas Demokrātisko darba partiju. Jaunajā amatā Rubiks sāka atklāti draudēt LTF ar represijām.

Rubiks paziņoja, ka Gorbačovs uzskatot Latvijas statusa maiņu par nelikumīgu. 88% krieviski runājošo Daugavpils tautas deputātu savā sesijā pieņēma lēmumu, ka viņiem esot tiesības apturēt Daugavpils teritorijā LR AP likumu un valdības lēmumu darbību, kas ierobežojot šīs pilsētas iedzīvotāju tiesības un brīvību. Rīgā vismaz 75% krieviski runājošo milicijas darbinieku sapulcē Deklarāciju “apsveica” ar svilpšanu, naidīgiem kliedzieniem un ieroču pielietošanas draudiem.

14.maijā PSRS prezidents M.Gorbačovs pieņēma dekrētu par Latvijas neatkarības deklarācijas nelikumību, neskatoties uz to, ka pēc PSRS Konstitūcijas noteikumiem viņam nebija šādu tiesību.⁴³

Balstoties uz šo dekrētu, 15.maijā interfrontieši un Rīgas Padomju armijas karaskolu kursanti, pārģērbti privātās drēbēs, mēģināja ieņemt AP, atspieda latviešu jauniešu ķēdes līdz pašai AP un būtu to ieņēmuši. Interfrontes demonstrāciju iztrenkāja tobrīd vēl nepolitizētie un nesen sakomplektētie Rīgas omonieši pēc tā laika iekšlietu ministra Bruno Šteinbrika, agrākā LPSR VDK 2.daļas priekšnieka vietnieka, pavēles. Iztrenkāšanas ar stekiem laikā pārsteigtie kursanti sāpēs kliedza: “Puiši, nesitiet, mēs esam krievi!”

17.maijā Rīgas iekšlietu darbinieku sapulcē pieņēma draudu lēmumu, kurā tie aicināja “nepakļauties provokatīviem LTF Domes lēmumiem, nestāties Augstākās padomes aizsardzībā un neformēt pašaizsardzības vienības”.

28.maijā LR AP pieņēma izvērstu un LR neatkarību pamatojošu Paziņojumu sakarā ar PSRS prezidenta M.Gorbačova 1990.gada 14.maija dekrētu “Par Latvijas PSR Augstākās padomes Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Šo visai garo Latvijas neatkarības atjaunošanas juridisko pamatojumu sagatavoju es. Tā dažas galvenās idejas bija, ka: 1) LR Augstākā padome ir vienīgā pirmskara Latvijas Saeimas tiesību pārmantotāja un tāpēc ir tiesīga atcelt Saeimas 1940.gada 21.jūlija lēmumu par iestāšanos PSRS, kas bija pretrunā ar Satversmi (Satversme pieprasīja šajā jautājumā referendumu);

2) Gorbačova atsauce uz PSRS izveidošanos “nāciju brīvas pašnoteikšanās un republiku brīvas pievienošanās rezultātā” attiecībā uz LR nav pamatota, jo LR pievienošana PSRS 1940.gadā notika spēka pielietošanas rezultātā;

3) prasība par PSRS referenduma par izstāšanos sarīkošanu Latvijā nebija ne politiski, ne juridiski pamatota, jo:

a) PSRS 1940.gadā pievienoja Latviju bez referenduma, lai gan to pieprasīja tajā laikā spēkā esošais Satversmes 77.pants;

b) LR nevis izstājās no PSRS, jo nekad nebija tajā brīvprātīgi iestājusies, bet gan atjaunoja savu pirmskara neatkarīgās valsts statusu;

c) par neatkarību bija nobalsojusi arī Vislatvijas visu līmeņu deputātu sapulce;

4) ne PSRS Konstitūcijas 74., ne 127.pants, ne tās labojumi par PSRS prezidenta kompetenci nedeva M.Gorbačovam, kas tajā laikā bija PSRS prezidents, tiesības ne vērtēt, ne pasludināt par spēkā neesošiem savienoto republiku augstāko padomju aktus.

8.punktā LR kā suverēna valsts ierosināja veidot savas turpmākās attiecības ar PSRS un savienotajām republikām, pamatojoties uz 1970.gada Deklarāciju par starptautisko tiesību principiem, kas skar draudzīgas attiecības un sadarbību starp valstīm saskaņā ar ANO Statūtiem. Tālāk paziņojumā bija uzskaitīti galvenie šīs ANO Deklarācijas principi, kurus LR lika priekšā PSRS ņemt par pamatu attiecībām ar Latviju.⁴⁴

10.jūlijā LR AP izveidoja pirmo LR delegāciju sarunām ar PSRS. Tās sastāvā bija A.Krastiņš, J.Āboltiņš, J.Bojārs, A.Kiršteins un V.Zeile.

1990.gada 1.augustā Krievijas PFRS Augstākās padomes priekšsēdētājs Boriss Jeļcins ieradās Latvijā un uzstājās AP ar visai draudzīgu runu. Augustā notika vairākas Latvijas un Krievijas delegāciju tikšanās, kuru laikā tika izstrādāts līguma teksts par savstarpējo attiecību pamatiem. Diemžēl Krastiņa vadītās Latvijas delegācijas darbs pie līguma netika pabeigts.

23.augustā notika pasaules sabiedrības uzmanību piesaistījusī “Baltijas ceļa” akcija, kad visu Baltijas republiku iedzīvotāji izveidoja dzīvu ķēdi no Viļņas līdz Tallinai.

Padomju armija Latvijā sāka acīmredzamu sagatavošanos spēka pielietošanai pret Latvijas neatkarību. Tāpēc 21.novembrī LR AP nosūtīja notu PSRS AP un PSRS prezidentam M.Gorbačovam, kurā bija pieprasīts pārtraukt PSRS militāro spēku iejaukšanos LR politiskajā dzīvē, izvākt no Rīgas OMON, kas sāka terorizēt iedzīvotājus, pārtraukt PSRS militāro vienību pārvietošanos Latvijā, aizliegt padomju militārpersonām nēsāt ieročus ārpus garnizoniem, uzsākt sarunas ar Latvijas kompetentām amatpersonām jautājumā par LR neatkarības pilnu atjaunošanu un pakāpeniski izvest PSRS armiju no Latvijas.⁴⁵

Tad Padomju armija Latvijā sāka acīmredzamu sagatavošanos spēka pielietošanai pret Latvijas neatkarību. Tāpēc 21.novembrī LR AP nosūtīja notu PSRS AP un PSRS prezidentam M.Gorbačovam, kurā bija pieprasīts pārtraukt PSRS militāro spēku iejaukšanos LR politiskajā dzīvē, izvākt no Rīgas OMON, kas sāka terorizēt iedzīvotājus, pārtraukt PSRS militāro vienību pārvietošanos Latvijā, aizliegt padomju militārpersonām nēsāt ieročus ārpus garnizoniem, uzsākt sarunas ar Latvijas kompetentām amatpersonām jautājumā par LR neatkarības pilnu atjaunošanu un pakāpeniski izvest PSRS armiju no Latvijas.⁴⁶

1.decembrī Viļņā notika unikāla trīs Baltijas republiku AP kopsēde, kurā pieņēma vairākus dokumentus, to skaitā Aicinājumu PSRS Tautas deputātu 4.kongresam, kurā aicināja uzsākt sarunas par Baltijas republiku neatkarīgā valstiskuma atzīšanu, pārtraukt tirdzniecības embargo, atteicās piedalīties jaunā Savienības līguma izstrādē un parakstīšanā, protestēja pret padomju militāro spēku atrašanos Baltijas republiku teritorijā un to iejaukšanos šo valstu iekšējās lietās. Baltijas republiku augstākās padomes aicināja PSRS izvākt savus militāros spēkus un atzīt mūsu neatkarību.

Seko – nobeigums

Vēres:

¹⁷ Tekstu sk. – Padomju Jaunatne. – 1989. – 29.jūlijs un arī Neatkarības atgūšana, 34.–35.lpp.

¹⁸ Tekstu krievu val. sk. – Аргументы и факты –1990. – Nr.24.

¹⁹ LTF Domes valdes aicinājums, par to sk. Neatkarības atgūšana, 40.lpp.

²⁰ Tekstu sk. rakstu un dokumentu krājumu Tas bija tautas laiks. Rīga Antera. 2001. 274.lpp.

²¹ О политико-правовой оценке советско-германских договоренностей. 1939–1941. – Москва – 1989. – 11 дек. Балтийская междуреспубликанская депутатская группа народных депутатов СССР.

²² Tas bija gandrīz burtiski kā iepriekš minētajā baltiešu Tallinas deklarācijā.

²³ Tekstu sk. – Cīņa. – 1989. – 28.decembris.

²⁴ LPSR AP Ziņotājs. – 1989. – Nr.4., 69.pants.

²⁵ Turpat, Nr.4., 79.p.

²⁶ Верховный совет СССР. Третье соседание Совета Союза // Бюллетень. – № 5., 16.2.90., c. 3.

²⁷ Piem., Likums par masu pasākumu organizāciju – sk. PSRS Tautas Deputātu Kongresa un PSRS AP Ziņotājs. – Nr.39. – 26.9.90.

²⁸ Piem., Likums par ārkārtējo stāvokli, sk. – Верховный Совет СССР. Третья сессия. Заседание Совета Союза // Бюллетень. – № 1, 26.02.90., c. 3–11; № 6, c. 8–20; № 7, c. 15.

²⁹ PSRS Tautas Deputātu Kongresa un PSRS AP Ziņotājs. – Nr.14, 4.4.90., 233.p.

³⁰ Turpat, 225. p.; Бюллетень. – № 2, 26.02.90., c. 16–17; Бюллетень. – № 7, 2.04.90.

³¹ Верховный Совет СССР. Третья сессия. Заседание Совета национальностей // Бюллетень. – № 5, 16.02.90., c. 3–38.

³² Sk. manas runas stenogrammu – Верховный Совет СССР. Третья сессия соседание Совета Союза // Бюллетень. – № 4, Заседание Совета национальностей, 23.03.90., c. 9–12.

³³ Там же, c. 32–34.

³⁴ Там же, c. 3–28; Бюллетень. – № 3, Заседание Совета национальностей, № 33; там же, № 34, c. 3–26.

³⁵ Cīņa. – 1990. – 29. maijs.

³⁶ S. Kalniete. Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza. Rīga. Jumava. 2000. 357.lpp.

³⁷ S. Kalniete, turpat, 358., 362.lpp.

³⁸ S. Kalniete, turpat, 377.lpp.

³⁹ LR AP Ziņotājs. – Nr.21. Sk. arī Neatkarības atgūšana, 46.–49.lpp.

⁴⁰ S. Kalniete, tur pat, 364.lpp.

⁴¹ Kad LSDSP darba grupa (J.Bojārs, G.Zemrībo, V.Cielavs) manā vadībā 2001.–2002. gadā izstrādāja modernu, uz labākajām pasaules valstu konstitūcijām balstītu Satversmes projektu, to negribēja redzēt 7.Saeimā, neskatoties uz LSDSP frakciju tajā. Nepieciešamo parakstu savākšanu projekta virzīšanai uz tautas nobalsošanu 2002.gadā izgāza intrigas pašā LSDSP. D.Īvāns, tolaik LSDSP domes loceklis, J.Ādamsons, priekšsēdētāja vietnieks, un V.Lāzo, valdes locekle, nebija parakstījušies par projektu. Dainis vēlāk argumentēja, ka tas viņu nepārliecinot, gan nezināja pateikt kāpēc. No nepieciešamiem 10 000 parakstiem pietrūka tikai ap 1000. Tagad no šī projekta savus priekšlikumus Satversmes grozīšanai jau patapinājuši daudzi.

⁴² LR AP Ziņotājs. – Nr.21.

⁴³ Šī jautājuma tiesisko analīzi sk. šī darba autora rakstā – Tautu tiesības uz brīvību // LTF avīze

Atmoda. – 1991. – 5.februāris.

⁴⁴ Latvijas Jaunatne. – 1990.– 28.maijs.

⁴⁵ Teksts latviešu valodā bija publicēts LJ, 23.11.90.; krievu valodā – Советская Молодёжь. – 1990. – 24 ноября.

⁴⁶ Teksts latviešu valodā bija publicēts LJ, 23.11.90.; krievu valodā – Советская Молодёжь. – 1990. – 24 ноября.