Baltijas tautfrontiešu deputāti PSRS Tautas deputātu kongresā Maskavā

Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 20.gadadiena

Prof. Dr.habil.iur. Juris Bojārs: Soli pa solim – Personiskā skatījumā un klātbūtnē

Referāts (pilns teksts) Latvijas Zinātņu akadēmijas diskusijkonferencē “Latvijas neatkarības atgūšanas stratēģijas izvēle un īstenošana: starp ideāliem un īstenību” 2010.gada 22.aprīlī

Publicēts, respektējot autora faktu un notikumu izklāstu un vērtējumu, kas citiem, dabiski, var būt citāds. – Red.

Nobeigums. Sākums – “LV”: Nr.66, 27.04.2010.; “LV”: Nr.67, 28.04.2010.

Decembrī Rīgā sākās PSRS speciālo dienestu organizētu, stāvokļa destabilizācijai domātu provokatīvu sprādzienu sērija, pasludinot, ka tos rīko latviešu nacionālisti. Viens no sprādzieniem bija pat sarīkots padomju virsnieku ģimeņu apdzīvotā nama liftā.⁴⁷ Tajā pašā laikā PSRS AP tika drudžaini gatavots jauns PSRS līguma teksts.

1990.gada 23.novembrī PSRS AP deva tiesības PSRS prezidentam M.Gorbačovam vienpersoniski ievest ārkārtējo stāvokli republikās bez konsultācijām ar to vadību. Tajā pašā dienā sarunā ar M.Vulfsonu viņš izteicās, ka pielietos visus viņa rīcībā esošos līdzekļus, lai nepieļautu Baltijas valstu izstāšanos no PSRS, un pieļāva iespēju, ka mēģinājumi atjaunot šo valstu neatkarību varot likt ieviest represīvu režīmu, kas neizslēdz asinsizliešanu.

Šie izteikumi liecina, ka asinsizliešana Lietuvā un Latvijā 1991.gadā notika ar M.Gorbačova piekrišanu, ko viņš gan vēlāk noliedza.

1990.gada 5.decembrī “Washington Post” izteica bažas: kamēr ASV gatavojas Persijas līča karam, PSRS var izmantot šo laiku prezidenta pārvaldes ieviešanai un varas sagrābšanai Baltijas republikās, ja tās līdz 30.decembrim neparakstīs Savienības līgumu. To no PSRS AP tribīnes atklāti izpļāpājās Viktors Alksnis, jo Irākas karā aizņemtajiem Rietumiem nebūšot laika un intereses par Baltijas valstīm.

1990.gada 13.decembrī uz Maskavu aizveda Latvijā savāktos 911 086 parakstus pret LR pievienošanos Savienības līgumam. 17.decembrī pret līgumu bija savākti jau 1 002 829 paraksti.

18.decembrī 16 NATO valstu ārlietu ministri aicināja Gorbačovu nelietot vardarbību Baltijas valstīs, uzsverot, ka šis jautājums jārisina sarunu ceļā. Jāatzīmē, ka visa 1990.gada laikā Latviju starptautiski vēl nebija atzinusi neviena suverēna valsts, izņemot kādu mazu džungļu karaļvalsti Vjetnamā.

19.decembrī “Washington Post” un Zviedrijas izlūkdienests paziņoja, ka PSRS jebkurā brīdī var pasludināt karastāvokli. Tajā pašā dienā LR AP pēc A.Krastiņa iniciatīvas pārsteidzīgi pieņēma lēmumu par Latvijas deputātu atsaukšanu no PSRS TDK, jo tieši viņiem tobrīd bija daudz lielākas iespējas ietekmēt situāciju, novērst vai kaut novilcināt spēka pielietošanu pret Baltijas neatkarību.

PSRS vadība tajā pašā laikā slepeni gatavoja diktatūru.

22.decembrī Baltijas kara apgabala militāro aprindu pārstāvju kongresā izstrādāja plānu, kā X stundā neitralizēt LR AP. Latvijā no 26.oktobra līdz 27.decembrim bija organizēti 20 provokatīvi sprādzieni, atbildību par kuriem PSRS uzvēla mistiskiem latviešu nacionālistiem.

1990.gada 20.decembrī PSRS Tautas deputātu 4.kongresā toreizējais PSRS ārlietu ministrs un PSKP Politbiroja loceklis Ševardnadze uzstājās ar savu vēturisko runu, kurā faktiski brīdināja par gatavošanos militāram apvērsumam. Ševardnadze no kongresa tribīnes teica: “Es ar visu atbildību paziņoju, tuvojas diktatūra!” Protestējot pret to, Ševardnadze paziņoja par aiziešanu no amata.⁴⁸ Arī Latvijas delegācija TDK bija saņēmusi konfidenciālas ziņas par asinsizliešanas gatavošanu.

Uzstājoties tajā pašā TDK sēdes dienā neilgi pēc Ševardnadzes pilnīgi negaidītās runas, es teicu, ka Savienības līguma projekts “nedod jaunus mehānismus pašos pamatos pārveidot PSRS nacionālo attiecību sistēmu. Paliek tā pati vertikālā struktūra, un tās demontāža netiek paredzēta. Labi savā laikā teica Sensimons – ja nācija kļūdās un ļauj sevi piekrāpt konstitūcijas izstrādāšanā, tad tas nekad nepaiet nesodīti. Ko mums liek priekšā? Mums jau trešo reizi mazāk nekā gada laikā liek priekšā pastiprināt varu. Bet tā jau tāpat ir stiprāka nekā jebkura prezidenta vara ikvienā demokrātiskā valstī... Kāpēc mūsu republika atteicās no pievienošanās šim Savienības līgumam. Par nožēlu mūsu dzīves pieredze PSRS ietvaros nedod nekādu pamatu ticēt tam, ka tas, kas ierakstīts līgumā, jebkad tiks izpildīts... Galu galā rodas jautājums par to, vai mēs esam suverēni vai ne. Ja suverēni, tad pret mums nedrīkst pielietot spēku”.⁴⁹

Varbūt Latvijas delegācijai vajadzēja samērā agri pamest pēc balsu vairākuma reakcionāro PSRS TDK, kā to izdarīja Lietuva, kuras AP delegāciju vadīja V.Landsberģis, atstājot TDK dežūrēt tikai vienīgo savu krievu tautības deputātu Medvedjevu? Uz to mūs aicināja arī LNNK, kuras pārstāvji TDK nebija ievēlēti, un AP priekšsēdētāja vietnieks no LNNK Krastiņš. Tā šajos bīstamajos apstākļos būtu bijusi rupja kļūda. Stāvoklī, kad PSRS vēl bija ļoti spēcīga, bet Latvijai nebija nekāda militārā spēka, lai aizstāvētos, mūsu TDK deputātiem bija ļoti svarīgi iegūt informāciju par padomju valdošo aprindu plāniem no pirmavotiem, sekmēt PSRS demokratizāciju un balstīt Krievijas demokrātisko spēku mazākumu TDK, kas bija pret to, lai pret Baltijas republikām pielietotu spēku. Vienlaicīgi būdams PSRS TDK un arī LR AP deputāts, es tajā laikā stingri aizstāvēja viedokli, ka Latvijas deputātiem tik ilgi jāpaliek TDK un jāturpina tur konstruktīvs darbs par labu Latvijas neatkarībai un PSRS demokratizācijai, arī darbs ar ārvalstu masu medijiem, kamēr esam pilnīgi nodrošinājušies pret spēka pielietošanu no PSRS puses un reāli iegūstam neatkarību. Krievijas tautai, kas bija daudzus gadsimtus audzināta imperiālisma garā, bija jādod laiks pamazām pierast pie domas par Baltijas valstu neatkarību un, pēc amerikāņu izteikuma, arī iespēja “saglabāt seju”. Vienu un to pašu domu šai auditorijai varēja pateikt tā, ka viņi no naida rēca, kā viņi parasti reaģēja uz Landsberģa un vēl dažu citu lietuviešu uzstāšanos, bet varēja pamatot arī tā, ka viņi to bija spiesti, kaut ar nepatiku, tomēr uzklausīt, kā to mācēja, piemēram, Prunskiene.

1991.gada 2.janvārī Preses namā Rīgā iebruka un okupēja OMON “melnās beretes”.

Tajā pašā dienā PSRS iekšlietu karaspēks pārņēma Lietuvas kompartijas CK ēku un Viļņas Preses pili. Baltijā pēc Jazova pavēles tika ievesta desantnieku brigāde, “lai veicinātu jauniešu mobilizāciju”.

9.janvārī sakarā ar vispārējo ekonomisko krīzi demisionēja Lietuvas K.Prunskienes valdība. ASV valdība asi nosodīja PSRS nodomu ievest karaspēku neatkarību alkstošajās Baltijas valstīs un citās republikās.

10.janvārī M.Gorbačovs nosūtīja Lietuvas AP aicinājumu “nekavējoties atjaunot PSRS un Lietuvas PSR Konstitūciju un atcelt Lietuvas AP antikonstitucionālos aktus”, ko Lietuvas AP priekšsēdētājs V.Landsberģis nosauca par ultimātu.

Tajā pašā dienā pie LR MP notika 10 000 cilvēku liels Interfrontes mītiņš, kas pieprasīja valdības atkāpšanos. Notika mēģinājums ielauzties MP.

11.janvārī PSRS aizsardzības ministrs Jazovs un ģenerālštāba priekšnieks N.Moisejevs apstiprināja, ka tiks paplašināts PSRS bruņoto spēku kontingents Latvijā.

1991.gada 13.janvārī Ševardnadzes pareģojums piepildījās. PSRS vadības organizētajā militārajā apvērsumā tanki aplenca Lietuvas AP ēku Viļņā, ieņēma Lietuvas TV, radio un telegrāfu. 14 cilvēki tika nogalināti un 110 ievainoti. Viļņas notikumus operatīvi nofilmēja un filmu uz Rīgu atveda Juris Podnieks. Tā nekavējoties nonāca Rietumos, jo arī Rīgā tolaik jau bija ne mazums Rietumu korespondentu. Filma izraisīja sensāciju Rietumu pasaulē, kas līdz tam bija tādā sajūsmā par Gorbačova “perestroiku”, ka Nobela prēmiju komiteja 1990.gada 15.oktobrī piešķīra Gorbačovam 1990.gada Nobela miera prēmiju.⁵⁰

Igaunijā “pēc leģendas” tolaik tur dislocēto PSRS gaisa spēku komandieris ģenerālis Džohars Dudājevs, vēlākais Čečenijas pirmais prezidents, it kā neesot atļāvis Igaunijā piezemēties apvērsumam domātajam PSRS militāro spēku kontingentam. Apvērsums ar gudru ziņu bija noorganizēts laikā, kad PSRS AP bija atlaista ziemas brīvdienās.

Ziņa par Viļņas notikumiem daudzus tautfrontiešus krietni nobiedēja. Rītā pēc Viļņas asinsizliešanas Jānis Škapars man jautāja, ko darīsim. Atbildēju, ka jāceļ barikādes. Škapars šaubījās, vai tās spēs aizturēt tankus. Atbildēju, ka šīs barikādes nav domātas tankiem, bet gan pasaules presei, un kopā ar mūsu TDK deputātiem aizlidoju uz Maskavu.

1991.gada 13.janvārī B.Jeļcins Tallinā Krievijas PFSR vārdā ar Latviju parakstīja Līgumu par Latvijas Republikas un Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas starpvalstu attiecību pamatiem, kurā puses viena otru atzina par suverēnām valstīm un starptautisko tiesību subjektiem, apņēmās savstarpējās attiecības celt uz labu kaimiņattiecību pamata un atturēties no rīcības, kas var kaitēt otras puses suverenitātei.

B.Jeļcins parakstīja aicinājumu Krievijas dienestā iesauktajiem kareivjiem, seržantiem un virsniekiem nepiedalīties akcijās pret mierīgajiem iedzīvotājiem, lai likvidētu valsts orgānus, kas aizstāv savus demokrātiskos iekarojumus.

Ap Vecrīgu, AP, MP, Radio un TV tika uzceltas barikādes. Šajā darbā un barikāžu apsardzē burtiski piedalījās visa latviešu tauta. Smagais transports ar betona kravām un liejaudas traktori Vecrīgas norobežošanai tika atdzīti pat no tāliem laukiem. Latvijas TDK aktīvākie deputāti tūlīt pēc Viļņas asinsizliešanas nākamajā rītā nekavējoties izbrauca uz Maskavu, kur tika sasaukta apzināti uz to laiku atlaistās PSRS AP ārkārtas sēde, kurā deputāti, arī šo rindu autors, izsauca un sēdē “nopratināja” visu galveno PSRS spēka struktūru vadītājus – aizsardzības ministru Jazovu, iekšlietu ministru Borisu Pugo (pēc izcelsmes latvietis, pirms tam LPSR VDK priekšsēdētājs, tad LKP pirmais sekretārs, pēc 1991.gada augusta puča, pēc oficiālās versijas, nošāvās, bet daudzi uzskatīja, ka viņš tika nošauts kopā ar sievu, lai neizpļāpājas, jo viņš bija viens no 3 līdz 4 galvenajiem augusta puča organizatoriem) un VDK priekšsēdētāju Krjučkovu par spēka pielietošanas pamatotību. Visa trijotne skaidrojās pagalam muļķīgi. Šis pasākums un Podnieka filma Rietumos tobrīd ļāva apturēt spēka pielietošanas tālāku eskalāciju Viļņā, jo attīstīto rietumvalstu līderi piedraudēja neaizdot līdzekļus PSRS ekonomikas atdzīvināšanai, ja turpināsies asinsizliešana Baltijā.

PSRS TDK deputātiem no Latvijas izdevās uz nedēļu aizturēt tūlītēju spēka pielietošanas sākumu Rīgā pēc Viļņas, izsaucot uz Latviju PSRS AP deputātu izpētes delegāciju Deņisova vadībā, jo Latvijā jau bija zināms par gaidāmo PSRS militāro spēku triecienu Latvijā un bija skaidrs, ka vismaz augstas PSRS AP deputātu delegācijas vizītes laikā Rīgā spēku pret mums pielietot būs neērti. Pa to laiku Rīgā paspēja uzcelt barikādes ap Augstāko padomi, Vecrīgu un Ministru padomi. Augstākajā padomē mēs nodibinājām deputātu diennakts dežūras.

Deņisova, kas nebija nekāds demokrāts, tikšanās laikā ar PSRS Baltijas kara apgabala komandieri ģenerāli Kuzminu, nākamo augusta puča virspavēlnieku Baltijā, ģenerālis slavēja Godmani kā lielu stratēģisko prātu un Gorbunovu kā lielu diplomātu, taču izteicās, ka LR Augstākās padomes darbs gan laikam būšot jāaptur. Es, kaut neaicināts, tomēr kā PSRS TDK deputāts piedalījos šajā sarunā.⁵¹

LR AP nekavējoties pieņēma LR AP Aicinājumu Latvijas tautai, kurā nosodīja asinsizliešanu Viļņā, atbalstīja Lietuvu, apstiprināja savu augstāko varu, aicināja pildīt vienīgi LR likumus, visiem iespējamiem līdzekļiem paralizēt Rubika vadītās kompartijas darbību, aizstāvēt savas ģimenes un izvairīties no provokatīvām sadursmēm ar PSRS militārajiem spēkiem.⁵²

14.janvārī LR AP ratificēja Līgumu par savstarpējo attiecību pamatiem ar Krieviju, balsojot 105 deputātiem par, 5 pret un 2 atturoties. Krievija pat laikā, kad par PSRS prezidentu jau bija ievēlēts B.Jeļcins, un arī vēlāk to tā arī nekad netika izdarījusi. Arī Krastiņš bija pret ratifikāciju, bet man izdevās pārliecināt AP, ka šajā situācijā mums ir pareizāk pirmajiem izrādīt savu labo gribu.

Tikmēr Interfronte nesekmīgi mēģināja Latvijā pārņemt varu. 15.janvārī Interfrontes rīkotajā mītiņā tika nolasīts Vislatvijas sabiedriskās glābšanas komitejas lēmums par varas pārņemšanu, likumdošanas un izpildvaras uzņemšanos. Komiteju vadīja LKP priekšsēdētājs A.Rubiks, tā vietnieks bija O.Potreki, agrākais Latvijas Universitātes kompartijas organizācijas vadītājs, piedalījās arī Alberts Kauls un LR AP deputāts, interfrontietis Anatolijs Aļeksejevs.

Pēc Interfrontes t.s. varas pārņemšanas spriedzes mazināšanai mēs no PSRS TDK uzaicinājām uz Latviju PSRS Tautību palātas priekšsēdētāju Rafiku Nišānovišu Nišānovu, kas pēc tautības, šķiet, bija uzbeks, bet pēc dabas lāga cilvēks. Tikšanās ar viņu notika AP Gorbunova kabinetā. Uz turieni ar nokavēšanos aizelsies atskrēja Rubiks un sāka tur vāvuļot. Es viņu pārtraucu, teicu, ka viņš pēc PSRS un Latvijas likumdošanas ar viņa vadīto Interfrontes varas pārņemšanu ir piedalījies apvērsumā pret likumīgi ievēlēto AP un tās iecelto valdību. Līdz ar to pēc padomju likumiem viņš ir vainīgs valsts noziegumā un par to noteikti tiks notiesāts. Rubiks burtiski palika ģīmī pelēks. Bet vēlāk, pēc augusta puča izgāšanās, viņu tiešām notiesāja.

1991.gada 20.janvārī vēlu vakarā Rīgas OMON pēc pamatīgas apšaudes ieņēma un atbruņoja LR Iekšlietu ministriju un Milicijas skolu Āgenskalnā. Uzbrukuma Iekšlietu ministrijai laikā uzbrucēji nogalināja milicijas leitnantu V.Gomonoviču, iekšlietu daļas inspektoru S.Konoņenko, Rīgas kinostudijas režisoru A.Slapiņu, skolnieku E.Riekstiņu un nāvīgi ievainoja kinooperatoru G.Zvaigzni, kas mira slimnīcā. Bija jūtama profesionāla PSRS speciālo dienestu līdzdalība. Uzbrukumu Iekšlietu ministrijai izdevās uzņemt Somijas TV reportierim, un jau pēc pusstundas šos kadrus redzēja pasaules TV. Ieroču pielietošana gan Tbilisi, gan Baku, gan Viļņā, gan Rīgā pret civiliedzīvotājiem bija pretrunā ar esošo PSRS likumdošanu, 1949.gada Ženēvas humāno tiesību konvencijām un EDSA dokumentiem, kuru dalībniece bija PSRS.

22.janvārī preses konferencē M.Gorbačovs, redzams, taisnojoties rietumvalstu priekšā, paziņoja, ka notikumi Baltijā neesot prezidenta līnijas izpausme, bet gan “asas krīzes un cilvēktiesību pārkāpumu sekas”.

4.februārī PSRS iekšlietu ministrs B.Pugo saņēma ģenerālpulkveža pakāpi, kas neapšaubāmi liecināja par Gorbačova atbalstu šai asinsizliešanai, kaut viņš vēlāk taisnojās, ka neko par to nav zinājis.

1991.gada 3.martā Latvijā notika visas tautas aptauja ārvalstu novērotāju uzraudzībā “par demokrātisku un neatkarīgu Latviju”. Par demokrātisku un neatkarīgu Latviju bija iestājušies 73,68% no 87,57% iedzīvotāju, kuri tajā piedalījās.⁵³ Visiem par brīnumu pat Daugavpils bija nobalsojusi par neatkarīgu Latviju.⁵⁴

Pēc asinsizliešanas Lietuvā un Igaunijā mūsu atbalstītāji TDK no Starpreģionālās grupas Maskavā noorganizēja apjomīgu protesta akciju.

1991.gada 18.–19.augusta naktī, PSRS AP vasaras brīvdienās, Maskavā sākās nākamais militārais pučs, šoreiz, pēc pučistu liecībām Krievijas tiesā, ar M.Gorbačovu saskaņots, kaut formāli it kā viņu turēja mājas arestā atvaļinājumā Krimas vasarnīcā Forosā.

Sakarā ar apvērsumu Maskavā LTF valde paziņoja par gatavību pāriet darbā nelegālā stāvoklī, aicināja nesadarboties ar okupācijas varas iestādēm, nesniegt tām informāciju, pildīt vienīgi LR likumus.⁵⁵

Maskavā tika ievests karaspēks no tās tuvumā esošajām elitārajām tanku un desantnieku divīzijām, notika uzbrukums ar tankiem un desantniekiem KPFSR Augstākajai padomei. Taču šajā brīdī krievu karavīrs vēl nebija gatavs šaut uz krievu, kā vēlākā apvērsuma mēģinājuma laikā Maskavā. Ap KPFSR Augstāko padomi maskavieši uzcēla barikādes. KPFSR prezidents Jeļcins, KPFSR Augstākā padome un valdība pasludināja pučistu valdību ārpus likuma un aicināja padomju armiju tajā nepiedalīties.⁵⁶

Tikai cīņa par varu starp Gorbačovu un Jeļcinu, kas tolaik vadīja arī Starpreģionālo deputātu grupu PSRS TDK un bija formālais PSRS demokrātu līderis, un Latvijas TDK deputātu – demokrātu sadarbība ar Jeļcinu un Krievijas demokrātu grupu deva iespēju baltiešu neatkarības atjaunošanu vēl militāri tik stiprajai impērijai nenoslīcināt asinīs, kā tas ar aptuveni 400 upuriem notika Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku, kur PSRS speciālajiem dienestiem vispirms izdevās izprovocēt armēņu grautiņu. Protams, ka mums palīdzēja arī Rietumu sabiedrības atbalsts, kuras acīs Gorbačovs gribēja saglabāt demokrāta auru un saņemt ekonomisko palīdzību.

Tajā pašā 19.augustā Jeļcins, kas tolaik jau bija KPFSR prezidents, izdeva rīkojumu (ukaz) Nr.59,⁵⁷ saskaņā ar kuru KPFSR teritorijā darbojās tika KPFSR vara un tās amatpersonas. Pučistus viņš pasludināja ārpus likuma, viņu rīcību kvalificēja par valsts apvērsumu un sasauca KPFSR Augstākās padomes ārkārtas sesiju.

Ar savu nākamo 19.augusta rīkojumu Nr.61 Jeļcins paziņoja, ka līdz PSRS TDK ārkārtas sesijas sasaukšanai visa PSRS vara pāriet viņam, aizliedza visām PSRS varas institūcijām izpildīt jebkurus pučistu Ārkārtēja stāvokļa komitejas rīkojumus un pārņēma savā komandā PSRS VDK un Aizsardzības ministriju.

Ar savu rīkojumu Nr.63 Jeļcins pavēlēja arestēt apvērsuma vadītājus: PSRS viceprezidentu G.I.Janājevu, Ministru padomes priekšsēdētāju V.S.Pavlovu, VDK priekšsēdētāju V.A.Krjučkovu, iekšlietu ministru B.K.Pugo, aizsardzības ministru D.T.Jazovu un vēl vairākas amatpersonas, rīkojumā minot tiem inkriminētos kriminālnoziegumus.

KPFSR Augstākās padomes priekšsēdētājs, ekonomisko zinību doktors, profesors, čečens pēc tautības Ruslans Hasbulatovs savā 19.augusta vēstulē Nr.15-58 brīdināja, ka visi, kas neizpildīs Krievijas prezidenta Jeļcina rīkojumus, tiks saukti pie atbildības pēc likuma.

Ar 20.augusta vēstuli Jeļcins, Hasbulatovs, KPFSR viceprezidents Ruckojs un MP priekšsēdētājs Silajevs griezās pie PSRS AP priekšsēdētāja A.I.Lukjanova, kas arī bija iejaukts apvērsumā, un aicināja viņu uz tikšanos ar KPFSR vadību, ierosinot veikt rindu pasākumu, tajā skaitā Gorbačova veselības pārbaudi (pučisti paziņoja, ka viņš ir slims), atcelt visus masu informācijas līdzekļu darbības ierobežojumus, ārkārtas stāvokli, atvilkt karaspēku uz tā pastāvīgās dislokācijas vietām, garantēt KPFSR prezidentam netraucētu darbību viņa Kremļa rezidencē, nekavējoties atjaunot KPFSR vadībai visu sakaru līdzekļu darbību un atlaist nelikumīgi radīto PSRS Ārkārtējā stāvokļa valsts komiteju.

Kā tas bija redzams no Jeļcina 20. augusta rīkojuma Nr.65, uzmanīgais un viltīgais Lukjanovs nobijās, gāja uz sarunām ar Jeļcinu un norobežojās no apvērsuma.

Tā kā Jeļcina pusē bija pārgājis Maskavas kara apgabala gaisa spēku komandieris ģenerālis K.I.Kobecs, tad ar rīkojumu Nr.60 Jeļcins iecēla viņu par KPFSR Aizsardzības komitejas priekšsēdētāju un arī aizsardzības ministru.

Ar savu 20.augusta rīkojumu Nr.64 Jeļcins līdz PSRS varas institūciju kompetences atjaunošanai pilnībā pārņēma PSRS Bruņoto spēku vadību savā komandā no šīs dienas un pavēlēja visām PSRS karaspēka vienībām palikt, bet izvirzītajām atgriezties savās dislokācijas vietās. PSRS aizsardzības ministra Jazova pavēles viņš atcēla.

Pēc Gorbačova ar speciālu lidmašīnu uz Krimu aizlidoja Ruckojs un atveda viņu uz Maskavu. Tur telekameru klātbūtnē viņu iztaujāja KPFSR AP, bet Gorbačovs uz vairākiem jautājumiem nevarēja atbildēt un atteicās arī nolasīt kādu no dokumentiem, ko Jeļcins viņam telekameru priekšā iedeva.

Pēc tam notika dīvainas lietas: Borisu Pugo un viņa sievu atrada it kā nošāvušos, maršalu Ahromējevu pakārušos viņa kabineta aizkaru šņorē, bet vairāki par PSKP finansēm atbildīgi darbinieki izlēca no PSKP Centrālkomitejas ēkas pa logu un tika atrasti miruši. Pārējos militārā apvērsuma līderus notiesāja, bet cietumā viņi atradās īsu laiku.

Augusta militārā puča laikā 1991.gada 21.augustā Latvijas AP pieņēma īsu, Krastiņa sagatavotu Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas tiesisko statusu, kas 1.punktā pasludināja LR par “neatkarīgu, demokrātisku republiku, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka 1922.gada 15.februāra Satversme”. 2.punkts atcēla Neatkarības deklarācijas 5.punktā noteikto pārejas periodu.⁵⁸

Pēc AP balsošanas datora izdrukas šī balsojuma laikā zālē no 201 deputāta reģistrējušies bija tikai 132, nebija reģistrējušies 69, no reģistrētajiem par balsoja 109 jeb tikai 54% no 201 vai 82% no reģistrētajiem.

No reģistrētajiem un zālē klātesošajiem par pilnu Latvijas neatkarību pēc esošās izdrukas nebalsoja AP Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Mavriks Vulfsons un šīs komisijas loceklis Indulis Bērziņš – vēlākais LR ārlietu ministrs no “Latvijas ceļa” (LC), pirms Atmodas kompartijas vēstures pasniedzējs Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā. Nesaprotamu iemeslu dēļ šādā svarīgā balsojumā vispār nebija klāt un nebalsoja toreizējais Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis, tolaik AP deputāts, kā arī AP priekšsēdētāja vietnieks, kas šajā amatā nomainīja D.Īvānu, vēlākais LC pirmās valdības Ministru prezidents Valdis Birkavs un LC vēlākais priekšsēdētājs un frakcijas priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs, pirms tam LU komjaunatnes sekretārs.⁵⁹ Puča laikā vispār AP bija brīži, kad tur atradās tikai kādi 50–60 deputāti.

Pēc Gorbačova atgriešanās no Krimas viņš jau runāja citu valodu. PSRS AP sēdē viņš jau ierosināja sākt sarunas ar tām republikām, kas neparakstīs jauno savienības līgumu, bet gan aizies no PSRS; bija gatavs apspriest Padomju armijas statusu un citus jautājumus. Viņš paziņoja, ka aizies no amata, ja neizdosies saglabāt PSRS vienotību.⁶⁰

Tad AP norīkoja savu delegāciju VDK dokumentu pārņemšanai Stabu ielā, kur, tāpat kā LKP CK, tobrīd tika steidzīgi dedzināti dokumenti. Slaveno “Stūra māju” tobrīd aplenca liels tautas pūlis. Kolēģi no AP nebija pārāk droši iet čekā pirmie, ka tikai šie nešauj! Tāpēc pastūma mani pa priekšu. Augšā mūs jau gaidīja VDK priekšsēdētājs Johansons, un čekas aģentūras maisu pārņemšana notika bez starpgadījumiem un bez manis. Maisus nolika AP seifā, atbildīgajam par apsardzi pieteicās Krastiņš. Vēlāk kartotēkā vairs neatrada nevienu LNNK biedru!

Šā laika notikumu vērtēšanai tālāk ļoti īsi citēšu savu tā brīža rakstu:

“Janvārī mūs izglāba tauta (uz barikādēm, kuras tā pati uzcēla, nevis valdība...), Jeļcina ātrais, stingrais politiskais atbalsts un Gorbačova bailes no lielākas asinsizliešanas Baltijas jūras krastā, Eiropas acu priekšā.

Pirms augusta puča uz mums jau bija sagatavotas nošaušanas un deportācijas proskripcijas...

Kad 19.augustā sākās apvērsums un Jeļcins apbruņoja gan savus sargus, gan pašus deputātus, mūsu AP apsargāja tie paši pāris vārgi, maza auguma miliči, kas pie pirmā OMON pieprasījuma būtu nolikuši ieročus.

Apvērsuma kulminācijas dienā pieprasīju, ja nav sargu, tad kā Jeļcina AP, izdalīt ieročus vismaz LTF deputātiem, kas māk ar tiem rīkoties un gatavi aizsargāt AP līdz pēdējam. Uz to saņēmām atbildi, ka ieroču jau tā pat esot maz. Tajā pašā laikā bez cīņas atdeva automātus, kas bija Ministru padomē.

Turklāt pučisti, kas izdemolēja radio, TV, LTF un LNNK telpas, Ministru padomi ieņemot, ne mata neaizskāra uz (LTF) valdības galvas...

Neskatoties uz AP 19.augusta patriotisko lēmumu nesadarboties ar pučistiem, Godmanis jau pirmajā dienā LTF frakcijas sēdē skaidroja, ka viņam nāksies to darīt. Tajā pašā dienā tā vietā, lai nekavējoši pārvestu 1.policijas bataljonu uz AP, kur viņiem būtu vismaz kādas cerības ar godu lietot savus ieročus, valdība atstāja viņus aizsardzībai bezcerīgā pozīcijā kazarmās un piespieda nolikt ieročus. Pat pēc puča sagrāves Vectirāna vīri paši pēc savas iniciatīvas pārvācās uz AP un pārņēma tās aizsardzību...

Kamēr Jeļcins, viscaur pārkāpjot savu ar likumu noteikto kompetenci, pārņēma visas PSRS prezidenta pilnvaras un KPFSR prokuratūra bez žēlastības arestēja galvenos sazvērniekus, ignorējot to deputātu imunitāti un tādējādi glābjot no jauna staļinisma ārprāta ne vien Demokrātiju un baltiešu galvas, bet pat visu pasauli, tikmēr mūsu Augstākajā padomē, atbildot uz manu priekšlikumu apturēt Alkšņa (melnā pulkveža) un aktīvāko interfrontiešu līderu AP – Aļeksējeva, Dīmaņa un Jagupeca – mandātu darbību līdz attiecīgo personu līdzdalības apvērsumā pilnīgai noskaidrošanai, A.Gorbunovs skaidroja, cik svarīgi šajā vēsturiskajā posmā esot strikti ievērot likumu.

Bet viens juridisko zinātņu kandidāts, pēdējais Latvijas Universitātes LKP sekretārs AP par lielu baudu opozīcijas vadoņiem, patētiski, no mikrofona jautāja juridisko zinātņu doktoram J.Bojāram, kā gan viņš nezinot, kāda esot deputātu mandātu atņemšanas kārtība. Šī visnotaļ demokrātiskā pieeja tā iedvesmoja opozīciju (Interfronti), kas pirmiņ kopā ar Rubiku, ģenerāli Kuzminu un pulkvedi Alksni plānoja, kā ātrāk pielikt mūs pie sienas, ka viens no viņiem aizrādīja nedemokrātiskajam Dr.iur., ka viņš nezinot arī Cilvēka tiesību deklarāciju, kura nosakot nevainības prezumpciju.”

Šeit jāatgādina, ka paša augusta puča karstuma laikā AP zālē nebija neviena interfrontieša. Tas patiesi bija ļoti bīstams laiks. Ap AP braukāja līdz zobiem bruņoto omoniešu bruņutransportieri (viņi jau bija paspējuši ieņemt Radiokomiteju), bet virs AP riņķoja bruņoti padomju kaujas helikopteri. Daudzi arī LTF deputāti bailēs pazuda no AP. Tiklīdz pučisti izgāzās, tā interfrontieši atkal visi kā viens bija LR AP zālē, bezkaunīgi stāstīja, ka patiesībā jau viņi visi esot vienmēr bijuši par Latvijas neatkarību un gribēja tālāk piedalīties LR augstākās varas īstenošanā.

Diemžēl AP vadība negribēja uzklausīt manu argumentāciju, “kamēr pastāv pamatotas aizdomas par opozīcijas līdzdalību puča organizācijā, tiem nevar ļaut piedalīties LR augstākās varas realizācijā...”

Tālāk es rakstīju: “Ja PSRS šajā (TDK) kongresā nebūtu izdevies reformēt (tas legāli notika, tikai pateicoties klātesošo latviešu un igauņu balsīm), tad viens no konservatoru plānotajiem gājieniem bija Gorbačova novākšana (jo viņš nebija pietiekami reakcionārs). Tālāk sāktos nežēlīga cīņa par varu starp vecajām centra struktūrām un Jeļcinu (tāds mēģinājums vēlāk arī notika vēlākajā ģenerāļa Makašova organizētajā apvērsuma mēģinājumā), Baltijas valstu neatkarības atzīšana nenotiktu un tālākā attīstība visticamāk būtu vardarbīga.”⁶¹

Kāpēc Gorbačovs negribēja riskēt ar lielu asinsizliešanu Baltijas valstīs? Pirmkārt tās tomēr pirms kara bija neatkarīgas, Rietumu pasaulē integrētas tirgus ekonomikas valstis, kas visiem bija zināms. Otrkārt, Gorbačovs gribēja, lai PSRS tiktu atzīta Rietumos par demokrātisku valsti un attiecīgi tiktu iesaistīta starptautiskajā politiskajā, ekonomiskajā un kultūras apritē, varētu brīvi iegūt starptautiskos kredītus un piesaistīt ārvalstu investīcijas, lai tādējādi ar Rietumu palīdzību tiktu ārā no ekonomiskās stagnācijas un modernizētu tautsaimniecību. Viņš arī gribēja izveidot kaut kādu jauna tipa, kā pats teica, sociālismu ar cilvēcisku seju, kuram Gorbačova varas laikā nekādi sakarīgi ne politiski, ne ekonomiski projekti tā arī netika izstrādāti. Tas viss nebūtu bijis iespējams, ja Gorbačovs pieļautu liela mēroga asinsizliešanu Baltijā – visas Eiropas acu priekšā. Viņa demokrāta aura nekavējoties pazustu, Rietumi no viņa novērstos uz ilgu laiku un viņš paliktu divatā ar reakcionāro PSKP funkcionāru daļu, kurus viņš bija atstūmis no augstākās varas, valsts birokrātijas un armijas ģenerāļiem, kuri šādas plaša mēroga spēka pielietošanas rezultātā tiktu vienīgi stiprināti un novāktu no varas pašu Gorbačovu. Turklāt spēka pielietošana Baltijā tikai novilcinātu, bet nevis novērstu PSRS sabrukumu, jo Kaukāza un Vidusāzijas savienotās republikas jau bija ieguvušas ieročus, tām bija savi ambiciozi līderi, kas negribēja atteikties no plāniem pašiem pārvaldīt savas valstis un to milzīgos ekonomiskos resursus.”

Pēc 1991.gada augusta militārā puča sagrāves Latvijas neatkarību pirmās pēc Jeļcina 1991.gada 26.augustā atzina Īslande un Dānija. 27.08. Latviju atzina Austrālija un Norvēģija, 28.08. Vācija un Zviedrija, 29.08. Somija, 30.08. Polija, Grieķija, 2.09. Ungārija, 3.09. Slovēnija. ASV, Lielbritānija, Lietuva un Šveice atzina Latviju tikai 5.09., Igaunija 6.09., Čehoslovakija 9.09., Ķīnas TR 21.09., Korejas TR 26.09., Vatikāns 1.10., Portugāle 2.10., Īrija un Spānija 9.10. Krievijas AP atzina Latvijas neatkarību tikai 4.10., Japāna 10.10., Jaunzēlande un Mongolija 15.10. Francija atzina Latviju tikai 8.09.1992. Līdz 1995.gada oktobra beigām Latviju bija atzinušas 100 valstis.

1991.gada septembrī tika sasaukts ārkārtas, kā izrādījās pēdējais, PSRS Tautas deputātu kongress. Pirms sēdes apspriedē tagadējās LR vēstniecības ēkā Latvijas deputāti vienojās nepiedalīties jaunās savienības un ekonomiskās savienības veidošanā, taču Latvija ir gatava parakstīt ekonomisko vienošanos. Skaidrs, ka mums bija jāpiedalās balsojumā par LR neatkarības atzīšanu.⁶²

2.septembrī no 34 cilvēkiem sastāvoša Latvijas deputātu grupa, kurā bija pat LKP otrais sekretārs (Maskavas ieliktenis) V.Soboļevs, interfrontietis LKP Rīgas organizācijas vadītājs A.Klaucēns un Interfronti agrāk atbalstījušais G.Kurdjumovs, nerunājot jau par goda vīriem – agrāko LKP pirmo sekretāru Vagri un agrāko MP priekšsēdētāju Bresi, griezās pie M.Gorbačova ar aicinājumu “bez vilcināšanās izdot prezidenta dekrētu par Latvijas Republikas – pilntiesīga starptautisko tiesību subjekta līdz 1940.gadam – valstiskās neatkarības atzīšanu”.⁶³

Bijušais Baltijas kara apgabala komandieris, ģenerālis Kuzmins, kas agrāk draudēja mūs noslaucīt ar tankiem, bet pēc apvērsuma izgāšanās tika nomainīts un tagad bija zaudētāju vidū, pirmo reizi bija ieradies uz TDK privātā brūnā uzvalkā un ar samulsušu, pieglaimīgu ģīmi sasveicinājās ar mani. Dekrēta projektu par Latvijas neatkarības atzīšanu uzmetu es, Gorbačovam PSRS Valsts padomes sēžu zālē to ienesa J.Peters, taču tas tika pieņemts krietni citādā redakcijā. Līdzīgus projektus 4.septembrī Gorbačovam iesniedza arī igauņi un lietuvieši.⁶⁴

1991.gada 6.septembrī PSRS Valsts padome, kura sastāvēja no PSRS prezidenta un savienoto republiku augstākajām amatpersonām, 10.30 pēc konsensa, tātad vienprātības principa, pieņēma Dekrētu par Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu. Valsts padomes sēdē vislielākie Baltijas republiku neatkarības aizstāvji bija Jeļcins, Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs, kā arī Armēnijas AP priekšsēdētājs L.Terpetrosjans un tā laika PSRS VDK priekšsēdētājs V.Bakatins.⁶⁵

Pēc LR Ārlietu ministrijas datiem, diplomātiskās attiecības ar PSRS nodibinātas 1991.gada 15.oktobrī.

Pēc lēmuma pieņemšanas par PSRS TDK atlaišanu, kura balsojums izdevās tikai otrā piegājienā pēc Latvijas un Igaunijas deputātu iesaistīšanās balsojumā, agrākā Padomju Savienība jau būtībā pārstāja pastāvēt.

1991.gada 8.decembrī Minskā Krievijas (Jeļcins), Baltkrievijas un Ukrainas vadītāji vienojās izveidot decentralizētu Neatkarīgo Valstu Savienību, līdz ar to faktiski pārtraucot PSRS pastāvēšanu. 12.decembrī Krievija ratificēja NVS līgumu. 21.decembrī 11 valstis parakstīja NVS nolīguma protokolu.

25.decembrī PSRS prezidents M.Gorbačovs nolika savas pilnvaras. Gorbačovam bija jāatstāj Kremlis, virs kura agrākā PSRS karoga vietā pacēla agrāko Krievijas impērijas krāsu – zili balti sarkano karogu.

Vēres:

⁴⁷ Šajā jautājumā šī darba autors iesniedza deputāta pieprasījumu tā laika PSRS aizsardzības ministram Jazovam, tomēr viņa atbilde bija nekonkrēta.

⁴⁸ Четвёртый съезд народных депутатов СССР // Бюллетень. – № 7. – 1990. – 20 дек. – с. 27–29.

⁴⁹ Четвёртый съезд народных депутатов СССР // Бюллетень. – № 7. – 1990. – 20 дек. – с. 34–36.

⁵⁰ Latvijas jaunatne, 1990.g. 16.oktobris.

⁵¹ Sk. manu rakstu Par to ko Latvijas deputāti darīja Maskavā un par Latvijas politikas galvenajām problēmām. Literatūra un Māksla, 1991.g. 13.septembris.

⁵² Sk. – Latvijas Jaunatne. – 1991. – 17.janvāris.

⁵³ Neatkarīgā Cīņa. – 1991. – 9.marts.

⁵⁴ Sk. – Latvijas Jaunatne. – 1991. – 5.jūlijs.

⁵⁵ Diena, 1991., 20.augusts.

⁵⁶ Россия, газета Президиума Верховного Совета РСФСР: Специальный выпуск. – 1991. – 19 августа.

⁵⁷ Šeit un tālāk es atsaucos uz PSRS un KPFSR to dienu oriģinālo dokumentu kserokopijām, kas ir manā rīcībā.

⁵⁸ LR AP un Valdības Ziņotājs. 1991., 21.oktobris.

⁵⁹ Sk. AP balsošanas datora izdruku 21.8.91. jautājumā “Par LR tiesisko statusu”.

⁶⁰ Tas bija tas laiks. Rīga. Antera. 2001. 658.lpp.

⁶¹ Par to, ko Latvijas deputāti darīja Maskavā, un par Latvijas politikas galvenajām problēmām. Mēs esam uzvarējuši! Literatūra un Māksla 1991.gada 13.septembrī. Sk. arī Tas bija tautas laiks. 741.–748.lpp.

⁶² Tas bija tas laiks. 690.-691.lpp.

⁶³ Tas bija tas laiks. 689 lpp. Sk arī Latvijas Jaunatne, 1991.gada 3.sept.

⁶⁴ Diena, 1991.g. 5.septembris.

⁶⁵ Diena, 1991.g. 7.septembris.