Līdzšinējā prakse pierādījusi, ka, izstrādājot projektus tiesību aktiem, valsts nacionālajām programmām un koncepcijām, nereti ir gadījumi, kad tiem vai nu nav finansiālā pamatojuma, tas ir slikti sagatavots, vai arī finansiālajā pamatojumā nav norādīts, no kādiem resursiem realizēt šos tiesību aktus. Joprojām nav arī noteikts, kādā formā jāsagatavo šis finansiālais pamatojums un kas to izvērtē.

Kādas šādai situācijai ir sekas, to parādīja 1999.gada valsts budžeta projekta sagatavošana. Apkopojot valsts institūciju priekšlikumus, nācās konstatēt, ka par vairāk nekā 70 miljoniem latu nav iespējams finansēt dažādos likumos ietvertās normas, kā arī par vairāk nekā 10 miljoniem latu — dažādos Ministru kabineta noteikumos, rīkojumos un citur paredzēto. Tas apliecina, ka valdībai, izstrādājot gadskārtējo likumprojektu par valsts budžetu un iesniedzot to Saeimai, ir jāzina, kādas finansiālas sekas var radīt jauni tiesību akti vai grozījumi jau esošajos. Turklāt, īstenojot attiecīgajā tiesību aktā paredzētos pasākumus, ir nepieciešams apzināt, kādas varētu būt valsts budžeta izlietojuma prognozes vismaz nākamajiem pieciem gadiem.

Tāpēc Finansu ministrija ierosinājusi turpmāk vairs nepieņemt jaunus tiesību aktus vai to grozījumus, kuriem nav izstrādāts finansiālais pamatojums. Lai atrisinātu pastāvošo problēmu, Finansu ministrija piedāvājusi vairākus risinājuma variantus.

Viena no iespējām ir šāda: izsūtot tiesību akta projektu saskaņošanai, attiecīgā institūcija sagatavo un nosūta arī finansiālo pamatojumu (atbilstoši Finansu ministrijas vai valdības noteiktajai formai). To izvērtē Finansu ministrija, ņemot vērā valsts budžeta finansu iespējas. Ja tiek konstatēts, ka sagatavotais tiesību akts nelabvēlīgi ietekmē budžetu, tad, pieņemot šādu lēmumu, jānorāda iespējamie finansu resursu avoti. Alternatīvs risinājums var būt līdz šim praktizēto tiesībaktu projektu anotāciju paplašināšana, norādot tajā arī finansiālo pamatojumu un nepieciešamo finansu resursu aprēķinu.

Finansu ministrijas preses dienests