Pagriezienā uz savu vienīgo un īsto valsti

Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 20.gadadiena

Par 1990.gada 4.maija Deklarācijas sagatavošanu un pieņemšanu

Prof., Dr.iur. Romāns Apsītis: Atmiņā, rūpēs, rīcībā, sirdī

Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

1990.gada sākums līdz pat 18.martam aizritēja aktīvā politiskā darbā, gatavojoties Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanām. Tās bija īpašas vēlēšanas, kas atšķīrās no visām iepriekšējām. Ne vēsts vairs no tā kailā formālisma, kas valdīja iepriekšējās reizēs, kad vēlēšanu iznākums jau tāpat visiem bija skaidrs. Šoreiz bija citādi. Katrā vēlēšanu apgabalā tika izvirzīts nevis viens, bet vairāki (visbiežāk – divi) deputātu kandidāti. Katram Latvijas Tautas frontes deputātu kandidātam parasti pretī stāvēja padomju varai uzticams komunistiskās partijas biedrs, kura uzdevums bija nepieļaut varas maiņu Latvijā un nožņaugt pašu ideju par neatkarīgās Latvijas Republikas atjaunošanu. Kurš kuru uzvarēs? Mūs, LTF biedrus, vienoja cieša apņemšanās vēlēšanās gūt virsroku un izmantot šo vienreizējo vēsturisko iespēju iekarot valsts varu mierīgā, demokrātiskā, parlamentārā ceļā, lai atjaunotu Latvijas brīvvalsti. Šā mērķa sasniegšana prasīja milzīgas pūles. Tas bija smags fizisks un garīgs darbs.

Ielūkojoties savā 1990.gada piezīmju kalendārā, konstatēju, ka kopš 27.janvāra, kad biju iesniedzis savus vēlēšanu dokumentus LTF koordinācijas centrā, lakoniski ieraksti blīvi aizpildījuši visu turpmāko dienu lapiņas līdz pat 4.maijam.

Priekšvēlēšanu kampaņa paņēma visus mūsu spēkus, bet neviens, liekas, tā īsti nebija padomājis, kas būtu darāms pēc 18.marta, ja Latvijas Tautas frontes kandidāti tiešām būs uzvarējuši. Un tomēr vismaz daži bija domājuši. Droši vien, ka tā bija LTF vadība. Bet ne tikai! Izrādās, ka konkrēti rīcības plāni bija dzimuši arī mūsu piekritējos aiz Latvijas robežām¹. Viens no viņiem bija Vācijā dzīvojošais jurists un politologs Egils Levits. Domāju, ka viņam, kurš tieši nebija ierauts mūsu priekšvēlēšanu “trakumā”, bija gan laiks, gan vēlēšanās ieskicēt vismaz pašu neatliekamāko pasākumu plānu tūlīt pēc 18.marta. Savās atmiņās par to trauksmaino laiku viņš raksta: “Jau … marta sākumā bija skaidrs, ka LTF acīmredzot uzvarēs LPSR AP vēlēšanās, un loģisks bija jautājums – ko darīt pēc tam? Tā kā vēlētāji īstenībā toreiz balsoja par Latvijas neatkarību un LTF deputātu kandidāti bija deklarējuši, ka arī viņi ir par to, tad Frontes vadība nonāca pie secinājuma, ka vajadzētu sastādīt Neatkarības deklarācijas projektu.”²

Plašajā rakstā “1990.gada 4.maija Deklarācija par neatkarības atjaunošanu” Egils Levits izsakās vēl precīzāk: “Neraugoties uz šo pēdējo mēnešu viennozīmīgo virzību, par valsts atjaunošanas tiesisko noformēšanu domāts vēl nebija. Dažas dienas pirms 18.marta vēlēšanām šo rindiņu autors apsolīja LTF priekšsēdētājam Dainim Īvānam un LTF Politiskās komitejas priekšsēdētājam Ivaram Godmanim noformulēt attiecīgu priekšlikumu.”³

Tātad reizē ar LTF uzvaru Augstākās padomes vēlēšanās bija nobriedis arī jautājums par Neatkarības deklarācijas izstrādāšanu. Jaunā dokumenta pamatkontūras tika iezīmētas jau 22.martā, kad deputāta Rolanda Rikarda dzīvoklī Rīgā, Dzirnavu ielā 63, uz nelielu sanāksmi pie dzīvokļa saimnieka bija ieradušies Egils Levits, Vilnis Eglājs, Valdis Birkavs un Romāns Apsītis. Kopīgā sarunā dzima vairākas idejas. Balstoties uz tām, dienu vēlāk Egils Levits jau bija izstrādājis dokumenta uzmetumu,⁴ kas vēlāk kļuva par Deklarācijas mugurkaulu.

Vienlaikus Latvijas Tautas frontes valde izveidoja valsts tiesisko jautājumu darba grupu, kurā ietilpa septiņas personas: Romāns Apsītis, Vilnis Eglājs, Aivars Endziņš, Tālavs Jundzis, Andrejs Krastiņš un Rolands Rikards – Latvijas PSR tautas deputāti, un Ilmārs Bišers – PSRS tautas deputāts. Par darba grupas vadītāju apstiprināja mani. Savukārt es izvēlējos 12 konsultantus – galvenokārt pazīstamus Latvijas juristus – teorētiķus un praktiķus.⁵ No viņiem vislielāko ieguldījumu Deklarācijas tapšanā deva Egils Levits. Visai aktīvi bija arī profesors Edgars Meļķisis un Gunārs Kusiņš. Bez tam darba grupā iesaistījām arī deputāti Rutu Marjašu, kura sagatavoja Deklarācijas teksta tulkojumu krievu valodā.

Darba grupā blakus juristiem sekmīgi darbojās arī eksakto zinātņu pārstāvji deputāti Rolands Rikards un Vilnis Eglājs. Abiem viņiem bija apskaužami noturīga nacionālā stāja un dzelžaini loģiska domāšana. Tas viss lieti noderēja, risinot ne tikai juridiskus, bet arī politiskus jautājumus. Katrs no juristiem tāpat deva savu pienesumu. Sevišķi jau Andrejs Krastiņš, Tālavs Jundzis un Aivars Endziņš. Pēdējais no viņiem tolaik bija ievēlēts par Universitātes partijas organizācijas sekretāru un tāpēc sākotnēji vairāk bija aizņemts ar partijas lietām. Bet arī tad viņš mums ļoti izpalīdzēja, ierādot darba telpas Universitātes partijas komitejā. Vēl tagad atceros viņa sacīto: “Nāciet šeit, te ir klusas, saulainas telpas, te neviens jūs netraucēs. Te jūs varat taisīt Neatkarības deklarāciju, bet mans uzdevums pašlaik ir šķelt komunistisko partiju.”⁶ Tā bija visai kurioza situācija, bet šo piedāvājumu izmantojām. Pirmā darba grupas sēde šeit notika jau 31.martā.

Sēdēs gan retāk piedalījās Ilmārs Bišers, jo viņš lielā mērā bija aizņemts darbā Maskavā. Tomēr viņš it kā darbojās neklātienē un vairākkārt izteica savus priekšlikumus, kad bija ieradies Rīgā.

Deklarācijas teksts tika izstrādāts, apspriests, labots un papildināts demokrātiski. Vispirms tas tika darīts darba grupā, pēc tam – LTF frakcijas sēdēs Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnes Lielajā zālē. Pie vārda tika jebkurš, kuram vien bija kas sakāms. Vairākas vērtīgas domas izteica daudzi, piemēram, Anna Seile, Arnolds Bērzs, Jānis Lagzdiņš. To visu vajadzēja izvērtēt un balsošanas ceļā izlemt. Tādējādi Neatkarības deklarācija faktiski tapa visas LTF frakcijas kopīgā darba procesā. Tā mēs strādājām apmēram sešas nedēļas. Sākumā bija izstrādāti divi Deklarācijas projekta varianti – “maksimālais variants” un “minimālais variants”. “Maksimālā varianta” pamatā bija minētais Egila Levita 23.marta dokumenta uzmetums, bet “minimālais variants” ar viņa līdzdalību radās, ja nemaldos, 24.martā Vecrīgā, Jaunielā 24, kur mūsu darba grupa apsprieda Neatkarības deklarācijas projektu pēc Latvijas Juristu biedrības kolēģijas sēdes.

Abus dokumenta variantus šķīra politisko prasību daudzums un radikālisma pakāpe. Viena vai otra varianta tālākvirzība lielā mērā bija atkarīga no politiskās situācijas, it sevišķi no Maskavas attieksmes pret Lietuvu, kur jau 11.martā bija pieņēmusi visai radikālo Aktu par Lietuvas valsts atjaunošanu.⁷ Tomēr LTF deputātu frakcija jau pirmajā abu dokumentu apspriešanas reizē 28.martā noraidīja “minimālo variantu” un nolēma par pamatu Neatkarības deklarācijai ņemt projekta “maksimālo variantu”. Tūlīt gan jāatzīmē, ka šādam lēmumam bija arī oponenti. Karstu diskusiju un atsevišķu balsojumu rezultātā, kā arī apspriežot vienu otru alternatīvu priekšlikumu, “maksimālais variants” vietām tika “mīkstināts”.

Piemēram, 9.aprīļa redakcijā nekāds “pārejas periods” Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai nebija noteikts. Tomēr 12.aprīļa LTF frakcijas sēdē tika nobalsots par to, ka Deklarācijas projektā šāds periods būtu jāparedz. Līdz ar to visās turpmākajās dokumenta projekta redakcijās tādā vai citādā redakcijā “pārejas periods” tika saglabāts līdz pat Neatkarības deklarācijas pieņemšanai galīgajā redakcijā 1990.gada 4.maijā.

Liekas, ka pati doma par “pārejas perioda” vai “pārejas laika” nepieciešamību bija radusies galvenokārt Igaunijas piemēra ietekmē: 1990.gada 30.martā Igaunijas Augstākā padome bija pieņēmusi Lēmumu par Igaunijas valsts statusu.⁸ Lēmums pasludināja Igaunijas valsts atjaunošanu, bet vienlaikus noteica “pārejas periodu” līdz neatkarīgas Igaunijas valsts konstitucionālo institūciju izveidošanai.

Šādi rīkojoties, varēja sagaidīt, ka Igauniju un Latviju neskars tā draudīgā ekonomiskā blokāde, ko Maskava bija uzsākusi pret Lietuvu pēc tam, kad tā 11.martā savā Aktā par Lietuvas valsts atjaunošanu nekādu pārejas periodu nebija paredzējusi.

Protams, ka mūsu Neatkarības deklarācijas galīgajā variantā ietvertais 5.punkts par “pārejas periodu” bija kompromisa norma, kuras uzdevums faktiski bija mīkstināt spriedzi attiecībās ar Maskavu. No vienas puses, šāds “pārejas periods” bija vajadzīgs arī tāpēc, lai sagatavotu brīvas un demokrātiskas Saeimas vēlēšanas. Taču, no otras puses, šo “pārejas periodu” daudzi saprata kā pakāpenisku atbrīvošanos no PSRS virsvaras, kā pāreju no “dozētas neatkarības” uz pilnīgu neatkarību. Tāda interpretācija nonāca pretrunā ar atjaunoto Satversmes 1.pantu, saskaņā ar kuru “Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika”.

Arvien skaidrāk kļuva redzams, ka Deklarācijas 5.punkta saturs ir dokumenta svešķermenis, no kura pēc iespējas ātrāk būtu jāatbrīvojas. Paldies liktenim, ka šis brīdis pārāk ilgi nebija jāgaida: 1991.gada 21.augustā Augstākā padome pieņēma Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu, un šā likuma 2.pantā tika atzīts par spēku zaudējušu 4.maija Deklarācijas 5.punkts.⁹

Ja Deklarācijas projekta rezolutīvā daļa tika izstrādāta, balstoties galvenokārt uz Egila Levita izvirzītajām tēzēm, tad visai plašās vēsturiski juridiskās ievaddaļas (preambulas) pamatteksta “radības”, piepalīdzot daudziem kolēģiem, atradās manā “pārziņā”. Te galvenā vērtība tika pievērsta neatkarīgās Latvijas valsts attīstībai kopš 1918.gada 18.novembra, pamatā liekot Latvijas Republikas de iure pastāvēšanas nepārtrauktības un kontinuitātes jeb pēctecības principu.

Kopumā šādu dokumenta projekta shēmu LTF deputātu frakcija atbalstīja. Tāpēc līdz pat aprīļa mēneša beigām diskusijas koncentrējās tikai ap atsevišķām projekta nostādnēm un detaļām, bet ne par projekta konceptuālo pamatievirzi visumā. Tas netraucēja dažiem LTF frakcijas deputātiem nākt klajā ar saviem dokumenta variantiem. Tomēr šie projekti tālāku virzību LTF deputātu frakcijā neguva.

Lai idejai par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu gūtu iespējami plašāku tautas atbalstu, 1990.gada 21.aprīlī Rīgā, Daugavas stadionā tika sarīkota Vislatvijas tautas deputātu sapulce, kurā piedalījās gan jaunievēlētie Augstākās padomes deputāti, gan visu līmeņu vietējo padomju deputāti. Starp runātājiem biju arī es. Bijām nolēmuši, ka Neatkarības deklarācijas saturs pilnībā nebūtu jāatstāsta, tomēr dažas svarīgākās tēzes vajadzētu minēt un nedaudz komentēt. Tā arī izdarīju. Jutu pārliecinošu klātesošo atbalstu. Balsošanas rezultāti runāja paši par sevi: no 8086 sapulces dalībniekiem 8003 deputāti bija nobalsojuši par Aicinājumu atjaunot Latvijas neatkarību.¹⁰ Vēlāk šis fakts tika iestrādāts arī Neatkarības deklarācijas ievaddaļas tekstā.

Aprīļa beigas un maija mēneša pirmās dienas pagāja, slīpējot projekta tekstu un meklējot dokumenta visoptimālāko nosaukumu. Vajadzēja rēķināties ar to, ka divas tematiski līdzīgas, bet pēc satura krietni vājākas deklarācijas jau bija pieņemtas: 1989.gada 28.jūlija “Deklarācija par Latvijas valsts suverenitāti” un 1990.gada 15.februāra “Deklarācija jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību”. Vai tiešām pieņemsim vēl trešo? Daudziem šķita, ka mūsu dokuments iezīmēs pagrieziena punktu Latvijas valsts vēsturē, tāpēc arī projekta nosaukumam būtu jāpersonificē kaut kas lielāks, diženāks, nozīmīgāks. Diskusijā pavīdēja tādi termini kā “konstitucionāls akts” un “manifests”. Citi atkal ieteica izlīdzēties ar parastākiem nosaukumiem, piemēram, “likums” vai “lēmums”. Gandrīz katrā nākamajā apspriešanā viens nosaukums nomainīja otru. Vēl 28. un 30.aprīlī mums bija “Lēmums par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, 2.maijā – “Manifests par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, bet tikai dienu pirms pieņemšanas – 3.maijā – tomēr vienojāmies par tradicionālo nosaukumu “Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Galu galā bija uzvarējis loģiskais princips, ka nosaukumam jāatbilst dokumenta saturam.

29.aprīlī vienu Neatkarības deklarācijas projekta eksemplāru iedevu Paulam Raudsepam – latvietim, kurs bija dzimis un dzīvojis ASV, bet ieradies Rīgā un strādāja Tautas frontē. Lūdzu viņu pielabot dokumenta tekstu angļu valodā. Ja nemaldos, projekts jau agrāk bija pārtulkots. Tagad to vajadzēja tikai precizēt. Savu uzdevumu viņš veica godam.

Tajā pašā dienā apciemoju arī pazīstamo latviešu valodas speciālisti LU profesori Martu Rudzīti (mirusi 1996.gada 19.jūlijā). Lūdzu viņu pārbaudīt dokumenta tekstu no latviešu valodas viedokļa. Profesore bija ļoti aizkustināta par iespēju pielikt arī savu roku tik vēsturiska dokumenta projektam. Viņa ieteica izdarīt dažus nelielus labojumus. Šo ieteikumu mēs respektējām.

Vienā no pēdējām frakcijas sēdēm pirms 4.maija (liekas, 29.aprīlī) tika nolemts, ka Deklarācijas teksts ir sagatavots un nekas būtisks te vairs nav grozāms.

1990.gada 2.maijā pulksten 18.00, t.i., 17 stundas pirms Latvijas (PS)R Augstākās padomes jaunā sasaukuma pirmās sesijas sanākšanas, sākās preses konference. Viesnīcas “Rīga” konferenču zālē brīvu vietu nebija. Žurnālistu interese – milzīga! Augstākās padomes LTF frakcijas “komandu” pārstāvēja deputāti Anatolijs Gorbunovs, Ivars Godmanis, Indulis Bērziņš un es, PSKP frakciju – Sergejs Dīmanis, bet neatkarīgos deputātus – svētais tēvs Aleksejs Zotovs. Abi ar Ivaru Godmani atbildējām uz žurnālistu jautājumiem, kas attiecās uz Neatkarības deklarācijas saturu, tajā noteikto “pārejas periodu”, atšķirībām no Lietuvas un Igaunijas neatkarības dokumentiem un mūsu Deklarācijas koncepciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.¹¹

Jaunievēlētā Augstākā padome sanāca 3.maijā pulksten 11.00. Protams, ka tauta gaidīja Neatkarības deklarācijas pieņemšanu, taču visa diena pagāja, risinot neatliekamos organizatoriskos jautājumus. Neko darīt, vispirms tiešām bija jāievēlē balsu skaitītāji, mandātu komisija un Augstākās padomes vadošās amatpersonas.

Saspringts un gaidu pilns atnāca 4.maija rīts, kad pulksten 10.00 deputāti pulcējās uz rīta sēdi. Visi saprata, ka izšķirošā “kauja” vairs nav atliekama. Viss liecināja, ka nekāda vieglā pastaiga mūs negaida. Faktiski bez jebkādas “iesildīšanās” opozīcija sāka ar obstrukciju: diskusijas mijās ar garu garajām repliku un jautājumu tirādēm. Bija skaidri jaušama laika vilkšana. Tomēr mūsu vairākums pārņēma iniciatīvu un arvien noteiktāk tuvojāmies pašam galvenajam – balsojumam par Neatkarības deklarāciju. Jutu, ka drīz jādodas uz tribīni, lai nolasītu vēsturiskā dokumenta tekstu.

Manī klausījās visa Latvija, tāpēc centos Deklarāciju nolasīt iespējami izteiksmīgāk – tā, lai jebkurš klausītājs saprastu dokumenta jēgu un nozīmi. Pašsajūta bija vienreizēja: liekas, ka viegls satraukums sadzīvoja ar apziņu par mirkļa svarīgumu. Tagad saprotu, ka nekad vairs manā mūžā tādas zelta minūtes neatkārtosies…

Lai Neatkarības deklarācija iegūtu konstitucionāla ranga juridisku spēku, tā bija jāpieņem vismaz ar divām trešdaļām balsu no visu deputātu kopskaita (201). Tātad bija vajadzīgas ne mazāk kā 134 balsis. Vai savāksim? Šaubām bija nopietns pamats, jo LTF frakcijā oficiāli bija tikai 131 deputāts. Cerības likām uz dažiem neatkarīgajiem deputātiem… Pamatīgā, bet diezgan garā un nervozā balsu skaitīšana izraisīja asus pārdzīvojumus ne tikai Augstākās padomes namā, bet arī aiz tā sienām, kur bija sapulcējušies brīvās Latvijas patrioti. Viņi ar skaļām ovācijām uzņēma katru balsi, kas tika nodota par Deklarāciju. Pulksten 19.00 bija nolikta tautas manifestācija Daugavmalā, bet laiks sēžu zālē vilkās mokoši lēni. Beidzot tomēr fināls: pulkstenis rāda 19.20, par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu nobalsojuši 138 deputāti! Priekiem nav gala! Pielecam kājās un spiežam cits citam roku. Daži apkampjas. LTF deputāti tūdaļ dodas lejā pie tautas, kur triumfa vilnis sitas vēl augstāk: ļaužu jūrā ziedi, karogi, smaidošas sejas un prieka asaras. Viss tas, kas piecos gadu desmitos krājies cilvēku sirdīs, tagad neapvaldāmi nāk ārā… Šo brīdi mūsu tauta tiešām jau sen bija pelnījusi!

Visi spontāni devās uz Daugavmalu, taču manī ierunājās tik pazīstamā iekšējā balss: tu nesteidzies, labāk aizej uz kanceleju un paskaties, vai ar Deklarāciju viss ir kārtībā! Aizgāju. Tehniskie darbinieki saka, ka esot gan kārtībā. Skatos: Neatkarības deklarācija skaisti noformēta datorsalikumā uz veidlapas ar Latvijas Republikas lielo ģerboni. Pārlasīju. Tekstā kļūdu nav. Dokumentu parakstījis Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un sekretārs Imants Daudišs. Pēc tam lakoniski: “Rīgā 1990.gada 4.maijā”.

Nu varu iet. Steidzos uz Daugavmalu pa Vecrīgas ieliņām, kas pēkšņi bija kļuvušas tukšas un klusas. Pareizi – visi taču ir tur. Ātri atrodu savējos. Uz paaugstinājuma stāv Augstākās padomes un Latvijas Tautas frontes vadība. Pašlaik runu sāk Anatolijs Gorbunovs. Viņš apsveic visus klātesošos ar šīsdienas prieka vēsti, tomēr tūlīt brīdina, ka esam tikai liela un grūta ceļa sākumā. Skatos ļaužu sejās un man liekas, ka par nākotnes grūtībām gan šobrīd neviens nedomā. Jo visi vēl atrodas laimes šūpolēs. Neviens vēl nezina, ka jau pavisam drīz – 15.maijā – brīvās Latvijas pretinieki mēģinās ieņemt Augstākās padomes namu, ka 1990.gada nogalē komunisti izveidos Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteju, kas aicinās Latvijas Republikas teritorijā ieviest PSRS prezidenta tiešo pārvaldi, ka 1991.gada janvārī būs barikāžu laiks un kritušie, ka 1991.gada augustā notiks PSRS valsts apvērsums, kas piedzīvos neveiksmi, un ka 21.augustā notiks galīgā atbrīvošanās no PSRS virsvadības. Nezinām, ka vēlāk paši iegrimsim nemākulības un negāciju jūrā, ka ceļš uz brīvu un laimīgu Latviju tiešām būs garš un grūts.

Tobrīd mēs to vēl nezinām, jo izdzīvojam īso laimes mirkli. Skatos pāri ļaužu galvām uz Pārdaugavu. Tur laiski dūmo daži fabriku skursteņi, bet viegls vakara vējiņš rotaļājas krastmalas liepās. Viss ir it kā tāpat kā agrāk. Un tomēr ne gluži vairs tā. Todien Latvijas vēsturē ir noticis pagrieziens uz savu vienīgo un īsto valsti. Neatkarības deklarācija, kuru kā vārīgu putnēnu sešas nedēļas nēsāju savā somā, ir pacēlusies spārnos. Šis putns lido pār Latviju un visu pasauli.

Referāts Valsts prezidenta Vēsturnieku komisijas, Latvijas Universitātes, 4.Maija Deklarācijas kluba, Jāņa Čakstes Demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības biedrības un Juristu biedrības organizētajai starptautiskajai zinātniskajai konferencei “1990.gada 4.maija Latvijas Neatkarības deklarācija: starptautiskie un iekšpolitiskie aspekti” 2010.gada 3.maijā Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Autora pārstrādāts, īsināts, koriģēts pirms 10 gadiem uzrakstītais un rakstu, atmiņu, dokumentu krājumā “4.maijs” [Dr. habil.sc.pol. Tālava Jundža redakcijā, LU žurnāla “Latvijas Vēsture” fonda apgādā, 2000.] pirmpublicētais teksts.

Vēres:

¹ Jānis Ritenis. Diplomātiskā cīņa par Latvijas Republikas suverenitātes atjaunošanu. Fonds Latvijas Vēsture, R., 1999, 77.–106.lpp.

² Romāns Apsītis, Egils Levits. 4.maija Deklarācija un neatkarības vīzijas. – Latvijas Tautas fronte. 1988–1991. Apgāds Jāņa sēta, R., 1998, 169.lpp.

³ Valdis Blūzma, Ojārs Celle, Tālavs Jundzis, Dītrihs Andrejs Lēbers, Egils Levits, Ļubova Zīle. Latvijas valsts atjaunošana. 1986–1993. R., 1998, 221.lpp.

⁴ Turpat, 234.lpp.

⁵ Egils Levits, Edgars Meļķisis, Andris Plotnieks, Valdis Cielava, Ints Upmacis, Egils Radziņš, Aivars Fogels, Gunārs Kusiņš, Vija Jākobsone, Aleksandrs Kiršteins, Jānis Dinēvičs un Andris Līgotnis.

⁶ 1990.gada 14.aprīlī notika Latvijas Neatkarīgās komunistiskās partijas (LNKP) dibināšanas kongress.

⁷ Ведомости Верховного Совета и Правительства Литовской Республики, 1990, №9, 222; Cīņa, 1990, 14.marts.

⁸ Ведомости Верховного Совета и Правительства Эстонской Республики, 1990, №12.

⁹ Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs. 1991, 24.oktobris, Nr.42, 446, 2048.lpp.

¹⁰ Tālavs Jundzis. Tiesību reformas un to loma neatkarības atjaunošanā. 1988.gads – 1990.gada 4.maijs. – Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1995, Nr.2(15), 147.–148.lpp.

¹¹ Latvijas Jaunatne, 1990, 4.maijs, Nr.84, 1.lpp.