Baltijas valstu neatkarības deklarācijas un to juridiskie aspekti

Gadadienas Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 20.gadadiena

Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Latvijas Juristu biedrības viceprezidents, Ar juridisku,
zv. advokāts GVIDO ZEMRĪBO: un tikai juridisku mērauklu

Neapšaubāmi, aizejošā 20.gadsimta 80. un 90.gadu svarīgākie notikumi bija PSRS impērijas sabrukums un dzelzs priekškara iznīcināšana Austrumeiropā. Šo notikumu priekšvēstnesis bija Gorbačova nākšana pie varas. 1985.gadā vecos, ar grūtībām runājošos un knapi pārvietojošos komunistiskās partijas līderus nomainīja jauns, enerģisks partijas darbinieks ar juridisku izglītību. Atšķirībā no saviem priekšgājējiem viņš nebaidījās kontaktēties ar tautu, varēja runāt bez iepriekš sagatavota teksta. Situāciju, kurā atradās Gorbačovs un viņa vadītā impērija, varētu salīdzināt ar Franciju karaļa Ludviķa XV laikā. Abas valstis ripoja bezdibenī. Vēsturē ir labi zināma vieglprātīgā un izvirtušā Ludviķa XV devīze: “Mūsu laikam pietiks; pēc tam, lai nāk kaut vai ūdens plūdi.”¹ Gorbačovs, protams, varēja turpināt savu priekšgājēju politiku un dzīvot pēc Ludviķa XV principa. Taču viņš redzēja, ka valsts ekonomika ir pilnīgi noplicināta bezjēdzīgās bruņošanās sacensības ar Ameriku dēļ. Naivie Hruščova lozungi “Panākt un apdzīt Ameriku!” un “Mūsu paaudze dzīvos komunismā” bija pilnībā izgāzušies. Valstī bija nepieciešamas demokrātiskas reformas, bija jāatsakās no politiskajām represijām. Un tā radās “perestroikas” ideja, kuru viņš sāka realizēt.

Pasaules karu vēsture līdz šā gadsimta vidum bija raksturīga ar zināmu shematismu. Katrs uzvarētājs centās no savas uzvaras izspiest visu, ko vien varēja. Ja uzvarētā valsts nebija iznīcināta, tad tā tika nospiesta uz ceļiem, miera līgums noteica šai valstij lielus teritoriālos zaudējumus un kontribūcijas. Līdz ar to miera līgums pēc būtības kļuva par nākamā kara cēloni. Pirmoreiz Eiropas vēsturē Rietumu lielvalstis atteicās no jebkādiem teritoriāliem ieguvumiem pēc Otrā pasaules kara. Turpretī Staļina impērija darbojās pēc vecās shēmas un izmantoja uzvaru pilnībā. Tā ne tikai piesavinājās agresora teritoriju (Kēnigsberga/Kaļiņingradas apgabals) un tā satelītu teritoriju (piem., Rumānija) sastāvdaļas, bet iekļāva savas valsts sastāvā arī agresijas upura teritorijas daļu (Polija) un neitrālo valstu – Somijas un Baltijas valstu – teritorijas. Somija gan karoja Vācijas pusē pret PSRS, bet jau pēc tam, kad tā pati bija kļuvusi par padomju agresijas upuri. Neitrālās Baltijas valstis dažu dienu laikā arī kļuva par PSRS agresijas upuriem. PSRS, kas darbojās saskaņā ar Molotova–Ribentropa pakta noteikumiem, līdz 1941.gada 22.jūnijam bija tāds pat agresors kā Vācija.

Gluži dabīgi rodas jautājums, ar ko gan atšķīrās Austrijas vai Dānijas okupācija no Baltijas valstu okupācijas. Vienīgi ar to, ka pirmās tūlīt pēc kara savu neatkarību atguva, bet Baltijas valstis to neatguva. Tā rezultātā pēc Otrā pasaules kara PSRS daļu Austrumeiropas valstu pēc būtības pārvērta par saviem protektorātiem, nosaucot tās par tautas demokrātijas valstīm, bet daļu pārvērta par savām kolonijām, nosaucot par PSRS savienotajām republikām.

“Perestroikas” realizācija un tā rezultātā valsts režīma liberalizācija radīja auglīgu augsni okupēto un anektēto tautu vēlmēm atjaunot demokrātiju, brīvību un neatkarību. Taču drīz vien kļuva redzams, ka Baltijas tautu un Gorbačova ceļi šķīrās. Gorbačovs atgādināja cilvēku, kurš stāv uz vulkāna un, lai novērstu izvirdumu, izurbj tajā dažus caurumus, lai pa tiem izlaistu lieko tvaiku. Patiesībā šī Gorbačova rīcība vulkānu, t.i., apspiestās tautas, pamudināja uz aktīvu darbību un tālākais process vairs nebija atkarīgs no Gorbačova gribas un plāniem.

Izmantojot “perestroikas” apstākļus, Baltijas valstīs sākās tautas aktivitātes, kuru mērķis bija neatkarība. Šis process, kuru Rietumos sauca par “dziedošo revolūciju”, bet Maskavā par “likumu karu”, sašūpoja PSRS kolosu, līdz tas sabruka.

Baltijas valstu neatkarības deklarācijas 1990.gadā faktiski vainagoja vairāku gadu pasākumus, ko mūsu tauta nosauca par Trešo atmodu. Tā bija raksturīga ar plašām tautas manifestācijām un konfrontāciju ar Maskavu likumdošanas jomā. Turklāt 1985.gadā īstā padomju stilā “ievēlētā” (faktiski partijas ieceltā) LPSR Augstākā padome pieņēma virkni būtiski svarīgu likumdošanas aktu, kas nolīdzināja grumbuļaino ceļu uz neatkarību. Šeit būtu jāmin LPSR Augstākās padomes 1989.gada 28.jūlija deklarācija par Latvijas valsts suverenitāti, 1990.gada 15.februāra deklarācija jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību, tā paša datuma grozījumi LPSR Konstitūcijā, ar kuriem legalizēja un atjaunoja savās tiesībās Latvijas valsts ģerboni, karogu un himnu.

Īpaši jāatzīmē grozījumi LPSR Likumā par tiesu iekārtu, kas plašākai sabiedrībai ir mazāk zināmi. Pēc toreizējās Augstākās tiesas likumdošanas iniciatīvas Augstākā padome papildināja minētā likuma 10.pantu ar normu, kas noteica, ka tiesneši nevar būt politisko partiju biedri. Līdz ar to visi tiesneši izstājās no komunistiskās partijas un partija zaudēja savu varu un kontroli pār tiesām. Nekas tamlīdzīgs nenotika nevienā citā toreizējās PSRS republikā, ne arī Latvijas PSR prokuratūrā vai milicijā.

Sevišķi svarīga nozīme bija 1990.gada Latvijas Augstākās padomes vēlēšanām. Šajās vēlēšanās pirmoreiz varēja būt vairāk nekā viens deputātu kandidāts. Tas deva iespēju pat pēc padomju likumiem ievēlēt vairāk vai mazāk demokrātiskā veidā republikas parlamentu. Situācija Baltijas republikās, ņemot vērā to nacionālo sastāvu, bija visai atšķirīga. Lietuvā varēja nešaubīties, ka Augstākajā padomē ievēlēs nacionāli noskaņotus lietuviešus. Turpretī Latvijā stāvoklis bija citāds. Rīgā latvieši bija mazākumā. Daudz labāks nebija stāvoklis Daugavpilī, Liepājā, Ventspilī un citās republikas lielajās pilsētās. Vēl vairāk stāvokli sarežģīja vēlēšanu likuma 2.p. norma, kas noteica, ka karavīri, kas atrodas karadienestā Latvijas PSR teritorijā, var vēlēt un tikt ievēlēti neatkarīgi no tā, vai viņi ir Latvijas PSR pilsoņi, un neatkarīgi no dienesta laika Latvijas PSR teritorijā.² Līdz ar to vēlētāju korpuss bija atkarīgs no PSRS bruņoto spēku vadības, kas varēja ar to manipulēt pēc saviem ieskatiem. Tā tas arī notika, jo dažas karaspēka daļas, kuras izveda no Vācijas, pārdislocēja Latvijā. Arī pats Latvijas PSR pilsoņa jēdziens bija neskaidrs.

Astoņdesmito gadu beigās bija mēģinājums izstrādāt likumu par Latvijas PSR pilsonību (projektu bija sagatavojis pazīstamais jurists J.Bojārs). Šo rindu autors bija iekļauts likuma izstrādāšanas komisijas sastāvā. Taču likumu izstrādāt aizliedza Maskava un komisija bija spiesta savu darbu pārtraukt. Līdz ar to praksē vienīgais pilsonības kritērijs bija pieraksts pasē. Tā rezultātā arī visi tirdzniecības flotes un zvejas flotes jūrnieki, kuri faktiski Latvijā nedzīvoja, bet bija pierakstīti pēc tirdzniecības vai zvejniecības flotes iestāžu kadru daļu adresēm (sic!), arī bija tiesīgi ievēlēt Augstāko padomi. Lai kaut cik līdzsvarotu šo apzināti radīto netaisno situāciju, Augstākā padome nolēma, ka viszemākās pārstāvības normas būs lauku rajonos, augstākas – republikas pakļautības pilsētās un visaugstākās – Rīgā (šo rindu autors bija šā Augstākās padomes lēmuma redakcijas komisijas priekšsēdētājs).

Augstākās padomes vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja Latvijas Tautas fronte. Līdz ar to kļuva iespējams realizēt daudzu LTF deputātu kandidātu priekšvēlēšanu solījumu – atjaunot Latvijas neatkarību.

1990.gada 4.maijs – Neatkarības deklarācijas pieņemšanas diena – kļuva par Latvijas atjaunotās neatkarības pirmo dienu un par otru svarīgāko notikumu Latvijas vēsturē pēc 1918.gada 18.novembra.

Pēc būtības Neatkarības deklarācija bija loģisks noslēgums tam tiesiskajam procesam, kuru uzsāka tādi juridiski dokumenti kā “Deklarācija par Latvijas valsts suverenitāti”, “Deklarācija jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību”, likums “Par Latvijas PSR ekonomisko patstāvību” un 1990.gada 21.aprīļa Vislatvijas tautas deputātu sapulces aicinājums.

Analogs process notika arī Igaunijā un Lietuvā. Igaunijā visu līmeņu Igaunijas PSR deputātu pilnsapulce 1990.gada 2.februārī pieņēma Deklarāciju Igaunijas valstiskās neatkarības jautājumā un 1990.gada 30.martā Igaunijas PSR Augstākā padome pieņēma lēmumu “Par Igaunijas valstisko statusu”. Lietuvā 1990.gada 7.februārī Lietuvas PSR Augstākā padome pieņēma lēmumu “Par padomju – vācu 1939.gada līgumiem un to Lietuvai nodarīto seku likvidāciju”. 1990.gada 11.martā Lietuvas Republikas Augstākā padome pieņēma likumu “Par Lietuvas 1938.gada 12.maija Konstitūcijas atjaunošanu”, un tajā pašā dienā arī Aktu par neatkarīgās Lietuvas Republikas atjaunošanu, Likumu par valsts nosaukumu un ģerboni, Deklarāciju par Lietuvas PSR Augstākās padomes deputātu pilnvarām u.c.

Visos šajos dokumentos bija daudz kopīga, bet bija arī atšķirības, tādēļ, retrospektīvi atskatoties, ir vērts no juridiskā viedokļa aplūkot šo dokumentu kopīgos un atšķirīgos momentus.

Pirmais un visai svarīgs Latvijas PSR Augstākās padomes deklarācijas “Par Latvijas valstisko neatkarību” (turpmāk Latvijas deklarācija) konstatējums ir, ka Latvijas Republikas Satversme de iure ir spēkā līdz šim brīdim un ka Latvijas Republika joprojām de iure pastāv kā starptautisko tiesību subjekts, ko atzīst vairāk nekā 50 pasaules valstis. To pašu konstatējumu ir izteikusi arī Igaunijas PSR Augstākā padome savā 1990.gada 30.marta lēmumā (turpmāk Igaunijas lēmums), norādot, ka Igaunijas Republikas 1940.gada okupācija nepārtrauca Igaunijas Republikas pastāvēšanu de iure.

Pēc būtības šī doma izteikta arī Lietuvas Republikas Augstākās padomes aktā par neatkarīgās Lietuvas Republikas atjaunošanu (turpmāk – Lietuvas akts), tiesa, citādā formā. Aktā noteikts, ka Lietuvas Padomes 1918.gada 16.februāra Neatkarības akts un 1920.gada 15.maija Satversmes sapulces rezolūcija par Lietuvas demokrātiskās valsts atjaunošanu nekad nav atcelti.

Visspilgtāk rietumvalstu nostāju izteica ASV valsts sekretāra vietas izpildītājs S.Velss 1940.gada 23.jūlija paziņojumā. ASV neatzina Baltijas valstu iekļaušanu PSRS ne de iure, ne de facto. Tas bija unikāls precedents starpvalstu attiecībās.³ Vairāk nekā 50 pasaules valstis dažādā formā neatzina Baltijas valstu iekļaušanu PSRS un līdz ar to atzina Baltijas valstis kā starptautisko tiesību subjektus de iure.

Visu trīs valstu neatkarības dokumentos ir vienots 1940.gada jūnija notikumu nosodījums. Taču ir arī zināmas atšķirības šo notikumu juridiskajā kvalifikācijā. Latvijas deklarācijā ir uzsvērts, ka 1940.gada 17.jūnijā notika PSRS militāra agresija, kas kvalificējama kā starptautisks noziegums, un tā rezultāts bija Latvijas okupācija. Savukārt Lietuvas Republikas Likumā par Lietuvas 1938.gada 12.maija konstitūcijas darbības atjaunošanu (turpmāk Lietuvas likums) konstatēts, ka Lietuvas 1938.gada 12.maija konstitūcija nelikumīgi apturēta Padomju Savienības agresijas pret neatkarīgu Lietuvas valsti un tās aneksijas rezultātā. Igaunijas lēmumā norādīts, ka Igaunija ir līdz lēmuma pieņemšanas brīdim okupēta teritorija. Tajā pašā laikā 1990.gada 2.februāra Deklarācijā Igaunijas valstiskās neatkarības jautājumā norādīts, ka Igaunijai valstiskā neatkarība atņemta (..), okupējot Igaunijas valsti, ka Igaunija, būdama anektēta valsts (..), ir bijusi par padomju republiku saukta province.

Acīmredzot pilnīgi pamatoti PSRS rīcība pret Baltijas valstīm kvalificēta kā agresija. Interesanti šajā sakarā atzīmēt, ka 1998.gadā laikrakstā “Diena” bija publicēts Staņislava Čerņičenko, juridisko zinātņu doktora, Krievijas Starptautisko tiesību un humanitāro problēmu centra direktora raksts, kurā viņš izklāsta un pamato pašreizējo Krievijas oficiālo pozīciju par 1940.gada notikumiem Latvijā un Igaunijā.⁴ Raksta autors Baltijas valstu argumentu par PSRS agresiju vispār noklusē un nekomentē. Notikumi Baltijā 1940.gadā ir ļoti līdzīgi tiem, kas notika 1938.gadā Austrijā (t.s. Austrijas “anšluss”). Lūk, kā Austrijas notikumus apraksta R.D.Kornvels: “1938.gada februārī Šušnigs, Austrijas kanclers, tika uzaicināts uz sarunām ar Hitleru Bavārijas Alpu pilsētiņā Berhtesgadenē. Te Šušnigam tika piedāvātas divas alternatīvas: vai nu legalizēt Austrijas nacistu partiju, iecelt tās vadītāju par iekšlietu ministru (un tātad atbildīgo par visas valsts policiju) un integrēt Austrijas ekonomiku Vācijas ekonomikā, vai arī noraidīt šos noteikumus un izraisīt nepārvaramu Vācijas iebrukumu... Šušnigs bija spiests izvēlēties pirmo alternatīvu. Hitlers tagad bija pārliecināts, ka Austrijas nacisti pamazām pārņems valsti savās rokās, bet Šušnigs nolēma rīkot referendumu. Austriešiem bija jāpasaka, vai viņi vēlas būt neatkarīgi vai apvienoti ar Vāciju. Svētdienu, 13.martu, nozīmēja par balsošanas dienu, un bija sagaidāms, ka tiks nobalsots pret Vāciju. Bet 11.martā Vācijas armija ieņēma pozīciju gar robežu.

Sušnigs piekrita atcelt referendumu un tad atkāpās no amata, sacīdams: “Mēs stingri apņemamies, ka nekādā ziņā (..) nedrīkst līt vācu asinis.” Austrijā tika izveidota nacistu valdība, un tā aicināja Vācijas karaspēku “atjaunot kārtību” valstī. Divpadsmitajā martā Vīnē ienāca vācu armija un Austrijas valdība pasludināja, ka Austrija iestājas Vācijas reihā... Referendums pēc tam tika atļauts un 99,75 procenti balsotāju atzina Austrijas jauno statusu – atkal kā lielas valsts daļu.”⁵ Šajā sakarā ir svarīgi atzīmēt, ka Nirnbergas tribunāls kvalificēja Vācijas darbības pret neatkarīgajām Austrijas un Čehoslovākijas valstīm kā agresijas aktu.

Tajā pašā laikā, beidzot šo salīdzinājumu, ir jāuzsver arī atšķirība starp notikumiem Baltijā un Austrijā:

1) bija jau sācies Otrais pasaules karš;

2) iebrukums Baltijā izrietēja no Molotova–Ribentropa pakta slepenajiem protokoliem – vienošanās starp diviem agresoriem, kurus atzina par spēkā neesošiem pat PSRS tautas deputātu kongress ar savu 1989.gada 24.decembra lēmumu;

3) šos iebrukumus Baltijas valstīs realizēja PSRS, valsts, kura jau bija izslēgta no Tautu Savienības un oficiāli atzīta par agresoru (sakarā ar agresiju pret Somiju).

Šajā sakarā gribētos vienīgi piebilst, ka nevienā no Baltijas valstu neatkarības dokumentiem nav uzsvērts, ka šie agresijas akti pret Baltijas valstīm ir uzskatāmi par Otrā pasaules kara sastāvdaļu. Tas vien, ka šajos gadījumos agresors nebija nacistiskā Vācija, bet gan tajā laikā tās sabiedrotais PSRS, nedod pamatu šos agresijas aktus aplūkot atrauti no Otrā pasaules kara notikumiem.

Šo rindu autors savās runās 1991.gada 24.janvārī Kolumbijas universitātē Ņujorkā un 1991.gada 6.februārī Starptautisko attiecību padomē Ņujorkā uzsvēra: “1940.gada jūnijs–jūlijs. Kā jūs atceraties, 1940.gada jūnijā Francija bija sakauta, Anglija izolēta, ASV neitrāla, vācu armijas lielākā daļa atradās Rietumeiropā. Staļins varēja darīt Austrumeiropā, ko viņš gribēja. Un viņš to darīja.

Pēc PSRS valdības ultimāta Latvijas valdībai nekas neatlika kā atļaut PSRS armijai ieņemt Latviju. Tas notika 17.jūnijā. 21.jūlijā nedemokrātiski izvēlētais, tā sauktais Latvijas parlaments paziņoja, ka Latvija lūdz PSRS valdībai atļaut Latvijai iestāties PSRS. Ja šī deklarācija būtu pieņemta vispirms un tanki ienāktu Latvijā pēc tam, tā būtu cita situācija. Latvijā turpretī vispirms iebrauca PSRS tanki un tikai pēc tam pieņēma deklarāciju. Tanki bija cēlonis, deklarācija – sekas.”⁶

Tas, ka abu agresoru darbības bija cieši saskaņotas, ļoti spilgti parādās nacistiskās Vācijas ārlietu ministra Ribentropa atmiņās: “1939.gada septembra beigās – pēdējās Polijas kampaņas dienās – es vēlreiz izlidoju uz Maskavu, lai noregulētu jautājumus, kas radās sakarā ar padomju iebrukumu Polijā. Staļins un Molotovs mani pieņēma draudzīgi, gandrīz sirsnīgi. Šīs vizītes laikā ar lielu līniju uz kartes tika nostiprināta labi zināmā robeža starp topošo ģenerālgubernatoriju (domāta vācu okupētā Polija – autora piezīme) un Padomju Savienību.

Vienlaikus tika apspriesta tālredzīga tirdzniecības vienošanās un parakstīts līgums par draudzību.”⁷ (autora tulkojums)

Ne mazāk svarīgs ir jautājums par okupāciju, kurš ir uzsvērts Latvijas deklarācijā un Igaunijas lēmumā (arī 02.02.1990. deklarācijā), bet Lietuvas 1990.gada 11.marta dokumentos nav minēts. Starptautiskajās tiesībās ir zināma okupācija, kad tiek okupēta nevienam nepiederoša zeme (terra nullius), kā arī militāra okupācija. Jau minētais Čcrņičenko apstrīd Baltijas valstu okupāciju, jo tās nebija neapdzīvotas teritorijas; starp tām un Padomju Savienību 1940.gadā netika pasludināts karastāvoklis un netika veiktas nekādas militāras operācijās bez kara pieteikšanas.⁴

Protams, Baltijas valstis, kuras bija Tautu Savienības dalībvalstis, nebija terra nullius. Taču nevar piekrist apgalvojumam, ka militāra okupācija nevar būt tāpēc, ka agresors nav pasludinājis kara stāvokli. Starptautiskajās tiesībās pie militārās okupācijas paveidiem pieskaita arī neitrālu teritoriju okupāciju. Gerhards fon Glāns kā piemēru min Dānijas okupāciju Otrā pasaules kara laikā.⁸ Vēl mazāk pamatots ir apgalvojums, ka netika veiktas nekādas militāras operācijas bez kara pieteikšanas. Pati Baltijas valstu militārā okupācija jau bija rūpīgi izplānota militāra operācija, un apstāklim, vai šo valstu armijas pretojās vai nepretojās, bija tikai sekundāra nozīme. Kā norādīja Edgars Andersons: “1940.gada 15.jūnijā padomju karaspēks pārņēma visu Lietuvu un 17.jūnijā – visu Igauniju un Latviju. PSRS pret Baltijas valstīm bija koncentrējusi milzīgus spēkus: 20–25 divīzijas ar 300 000–500 000 vīriem, ar vairāk nekā 1000 tankiem, līdz 2000 lidmašīnām un pāri par 6000 lielgabaliem. Tajā brīdī Baltijas valstīs apbruņoti bija tikai 80 000 vīru ar novecojušu artilēriju – apm. 860 lielgabaliem, 118 tankiem, 390 dažāda tipa lidmašīnām, 2 latviešu zemūdenēm un 3 latviešu mīnu kuģiem, pārējiem Igaunijas, Lietuvas un Latvijas jūras spēkiem jau atrodoties padomju kontrolē. Par pretošanos nebija ko sapņot.”⁹ Kā gan citādi kvalificēt šo bruņoto spēku iebrukumu, ja ne kā militāru operāciju?

Kvalificējot Baltijas valstu juridisko statusu 50 gadu apspiestības laikā, Igaunijas deklarācija un Lietuvas likums lieto terminus “aneksēta valsts” un “aneksija”. Juridisko terminu vārdnīcas autori aneksiju definē kā “vienas valsts vai tautas teritorijas vai tās daļas vardarbīgu vienpusēju sagrābšanu, pievienošanu pretēji tās pilsoņu gribai, ko realizē kāda cita valsts”. Aneksija ir rupjš starptautisko tiesību, nāciju un tautu pašnoteikšanās principa pārkāpums.¹⁰

Arī jau minētais Čerņičenko⁴ savos visai pretrunīgajos spriedumos, no vienas puses, nenoliedz Baltijas valstu aneksiju, vienlaikus apgalvojot, ka “Padomju Savienība uzskatīja par labāku attiecībā pret Baltijas valstīm iztikt bez bruņota uzbrukuma un okupācijas. Tās tika anektētas tāpat”. Taču, kā, viņaprāt, šī aneksija notika, autors nepaskaidro. Vēl tālāk Čerņičenko skaidro: “Aneksiju noformējošu aktu retrospektīvu atzīšanu par spēkā neesošu varēja izmantot, lai attaisnotu šo valstu izstāšanos no PSRS, neievērojot izstāšanās procedūru, nevis lai apgalvotu, ka juridiski tās nekad tajā neesot iestājušās.” Čerņičenko arī nekādi nepaskaidro, kā var atzīt vienlaikus Baltijas valstu aneksiju un apgalvot, ka tās ir labprātīgi iestājušās Padomju Savienībā.

Kā zināmu trūkumu visu trīs valstu neatkarības dokumentos varētu uzskatīt apstākli, ka tajos nav novērtēta Baltijas valstu valdību piekrišana izpildīt padomju ultimātu. Šo faktu bieži cenšas izmantot, lai apgalvotu, ka okupācija un aneksija notikušas likumīgi. Uz minēto momentu norāda arī profesors D.A.Lēbers.¹¹ Šajā sakarā būtu jāatgādina, ka visai līdzīga bija situācija, kad nacistiskā Vācija 1939.gadā okupēja Čehoslovākiju. Pārliecinājies par Čehoslovākijas okupācijas neizbēgamību, Čehoslovākijas prezidents Haha bija spiests parakstīt Vācijas prasības. Kaut arī vācu armija okupēja Čehoslovākiju ar tās prezidenta piekrišanu, Nirnbergas tribunāls to kvalificēja kā agresijas aktu.

Katram juristam ir skaidrs, ka: 1) laupījums nepārvēršas par dāvanu tikai tāpēc, ka cietušais bez cīņas atdod laupītājam savu maku; 2) nodarījuma kvalifikācija nav atkarīga no tā, kurš ir izdarījis noziegumu. Tādēļ Nirnbergas tribunāla secinājumi par nacistiskās Vācijas noziegumiem ir attiecināmi arī pie līdzīgiem apstākļiem uz PSRS nodarījumiem pret Baltijas valstīm.

Un beidzot jautājumu par Baltijas valstu “brīvprātīgu iestāšanos” PSRS, ir vērts minēt vēl vienu dokumentu. 1948.gadā Padomju informācijas birojs pie PSRS Ministru padomes publicēja “vēsturisku izziņu – Vēstures viltotāji”. Šis dokuments bija padomju atbilde ASV Valsts departamenta kopā ar Lielbritānijas un Francijas ārlietu ministrijām izdotajam nacistu diplomātu dokumentu krājumam “Nacistu – padomju attiecības 1939.–1941.g.” Lūk, kā šajā oficiālajā PSRS Ministru padomes dokumentā attēloti 1940.gada notikumi: “1940.gada 12 martā tika parakstīts padomju–somu miera līgums. Līdz ar to bija uzlabotas PSRS aizstāvēšanās iespējas pret hitlerisko agresiju ziemeļos Ļeņingradas rajonā, atbīdot aizsardzības līniju par 150 kilometriem uz ziemeļiem no Ļeņingradas, ieskaitot Viborgu. Taču tas nenozīmēja, ka ir nobeigta “austrumu” frontes noformēšana no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Pakti ar Baltijas valstīm bija noslēgti, bet tur vēl nebija padomju karaspēka, kas spētu nodrošināt aizsardzību. Moldāvija un Bukovina bija formāli pievienotas PSRS, bet arī tur nebija padomju karaspēka, kas spētu nodrošināt aizsardzību.

1940.g. jūnijā padomju karaspēks ieņēma Igauniju, Latviju un Lietuvu. Tā paša gada 27.jūnijā padomju karaspēks ieņēma (вступили) Bukovinu un Moldāviju, ko Rumānija bija atrāvusi no PSRS pēc Oktobra revolūcijas.”¹²

Kā redzams, šajā dokumentā nav ne absurdo apgalvojumu, ka Baltijas valstis pārkāpušas ar PSRS noslēgtos paktus, uz ko atsaucas PSRS savos 1940.gada ultimātos. Nav arī atsauces uz Baltijas tautu “kvēlo vēlmi” iestāties PSRS. Vienkārši paskaidrots, ka PSRS karaspēks ieņēma Baltijas valstis, jo to prasīja PSRS aizsardzības (vai tikai? – G.Z.) intereses. Un viss. Par to, ka šīm valstīm kā starptautisko tiesību subjektiem būtu arī kādas tiesības un intereses, šis dokuments, protams, klusē.

Neapšaubāmi, pats svarīgākais visu trīs valstu deklarācijās bija neatkarības pasludināšana.

Lietuvas akts to formulēja šādi: “Paužot tautas gribu, Lietuvas Republikas Augstākā padome nolemj un svinīgi paziņo, ka tiek atjaunota 1940.gadā svešas varas pārtrauktās Lietuvas valsts suverēnās varas darbība.”¹³

Savukārt Igaunijas lēmumā teikts: “...atzīst par nelikumīgu PSR Savienības valsts varu Igaunijā no tās nodibināšanas brīža un pasludina Igaunijas Republikas atjaunošanas sākumu (restitutio ad integrum)”. (autora tulkojums). Vienlaikus lēmums pasludināja pārejas periodu, kas beigsies ar Igaunijas Republikas valsts varas konstitucionālo iestāžu izveidošanu.

Latvijas deklarācijā “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” pati neatkarības pasludināšana izteikta citādā formā: “Atjaunot Satversmes sapulces 1922.gada 15.februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā. Latvijas valsts oficiālais nosaukums ir Latvijas Republika, saīsināti – Latvija.” Līdzīgi Igaunijai arī Latvija noteica Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai pārejas periodu, kurš beidzas ar Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanu.

Kā redzams, būtiskākā atšķirība starp Lietuvas, no vienas puses, un Igaunijas un Latvijas, no otras puses, izpaudās apstāklī, ka Lietuva pasludināja valsti uzreiz par neatkarīgu, turpretī Igaunija un Latvija noteica pārejas periodu. Šo atšķirību neapšaubāmi noteica situācijas dažādība šajās zemēs. Kā zināms, Lietuvā nelietuviešu procents bija daudz zemāks nekā Igaunijā un it sevišķi Latvijā. Tas, protams, noteica arī neatkarības pretinieku spēku šajās republikās. Arī valdošās komunistiskās partijas pozīcijas bija atšķirīgas. Ja Lietuvā Brazauska vadībā komunistiskā partija aktīvi atbalstīja neatkarības tendences, tad Latvijā partijas vadība galvenokārt spēja novērst asinsizliešanu un bloķēt ultrareakcionāros spēkus, uz ko norāda arī Juris Dreifelds.¹⁴ Neapšaubāmi, Igaunijas un Latvijas nostāju zināmā mērā ietekmēja arī Maskavas visai asā reakcija uz Lietuvas aktu.

No juridiskā viedokļa pārejas periods bija viegli saprotams un izskaidrojams, jo praktiski konstitūciju darbību pilnībā atjaunot nevarēja, kamēr nebija izveidotas tajās noteiktās valsts institūcijas.

Taču patiesība bija nedaudz citāda. Kā norāda E.Levits: “Noteikums par pārejas periodu parādījās pašā deklarācijas izstrādes procesa beigās. Tas īsti neiederējās visā deklarācijas kontekstā. Tam par paraugu bija Igaunijas 1990.gada 30.marta likumā par Igaunijas valstisko statusu noteiktais pārejas periods. Kā jau teikts, šim noteikumam bija vairāk diplomātisks raksturs, lai neizraisītu pārlieku lielu spriedzi attiecībās ar Maskavu.”¹⁵ Līdzīgās domās ir arī R.Apsītis: “No vienas puses, šāds pārejas periods bija vajadzīgs arī tāpēc, lai sagatavotu brīvas un demokrātiskas Saeimas vēlēšanas, taču, no otras puses, šo “pārejas periodu” daudzi saprata kā pakāpenisku atbrīvošanos no PSRS virsvaras, kā pāreju no dozētās neatkarības “uz pilnīgu neatkarību.”¹¹ Teikto apstiprina arī fakts, ka augusta puča laikā Augstākā padome 1991.gadā 21.augustā pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu, ar kuru Deklarācijas 5.punktu atzina par spēkā neesošu, lai gan šajā pantā minētais nosacījums – Saeimas sasaukšana – nebija iestājies.

Desmit dienas pēc Latvijas neatkarības deklarācijas pieņemšanas, 14.maijā, sekoja Maskavas reakcija. Gorbačovs pasludināja deklarāciju par spēkā neesošu, kā esošu pretrunā ar PSRS un Latvijas PSR konstitūcijām. Neatgriežoties pie jautājuma par Latvijas “brīvprātīgo iestāšanos” PSRS, būtu jāpiemetina, ka daudzi padomju valststiesībnieki ar lepnumu vienmēr uzsvēra, ka atšķirībā no buržuāziskajām federācijām PSRS piešķir savienotajām republikām tiesības brīvi izstāties no PSRS. Šīs tiesības noteica PSRS Konstitūcijas 72.pants. Arī PSRS 1936.gada konstitūcijas 17.pants noteica, ka “katrai savienotai republikai nodrošināta tiesība brīvi izstāties no PSRS”. Domāju, ka tiem, kas šīs tiesības ierakstīja PSRS Konstitūcijā, pat prātā nenāca, ka kāda republika varētu iedrošināties izstāties no PSRS. Lai glābtu situāciju, 1990.gadā PSRS pieņēma likumu, kas regulēja izstāšanās kārtību. Likums noteica tik sarežģītu procedūru, ka tauta to nosauca par “neizstāšanās likumu”. Galu galā, lai izstātos, republikai bija jāsaņem arī PSRS parlamenta vairākuma piekrišana. Kā norādīja šo rindu autors savā intervijā Amerikāņu advokātu asociācijas žurnālam 1991.gada janvārī: “Šis likums nebija Latvijai saistošs, jo federālā konstitūcija secesijas tiesības piešķīra bez nosacījumiem.”¹⁶ Bez tam PSRS Konstitūcijas 76.panta otrā daļa noteica, ka “izņemot PSRS Konstitūcijas 73.pantā minētos jautājumus, savienotā republika patstāvīgi realizē valsts varu savā teritorijā”, tātad savienotā republika patstāvīgi realizē arī izstāšanās tiesības. Līdz ar to paša Gorbačova paziņojums, ka Latvijas, tāpat kā Lietuvas un Igaunijas, neatkarības deklarācijas ir pretrunā ar PSRS Konstitūciju, faktiski bija pretrunā ar to pašu PSRS Konstitūciju.

Latvijas deklarācijā uzsvērts, ka Latvija veidos savas attiecības ar PSRS saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920.gada 11.augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju, kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts neatkarība. Noteikts sarunām ar PSRS izveidot valdības komisiju.

Lai gan Igaunijas lēmumā par šo jautājumu nekas nav teikts, Igaunijas februāra deklarācijā ir norādīts uz Tartu miera līguma nepārtrauktu spēkā esamību. Vienlaikus deklarācijā pilnsapulce vēršas pie PSRS Augstākās padomes ar priekšlikumu uzsākt sarunas par Igaunijas valsts neatkarības atjaunošanu. Igaunijas deklarācijā ir norādīts, ka pilnsapulce vēršas “pie Apvienoto Nāciju Organizācijas, pie Helsinku Drošības un sadarbības sanāksmes dalībniekiem, pie visu valstu valdībām un pie visas pasaules sabiedrības ar aicinājumu izprast un atbalstīt mūsu likumīgās prasības, mūsu pašsaprotamās tiesības atgūt mums vardarbīgi atņemto likumīgo vietu neatkarīgo valstu saimē, kurai mēs 70 gadus esam morāli un de iure piederējuši”.

Neraugoties uz Baltijas valstu centieniem noregulēt attiecības ar Maskavu, oficiāli PSRS attieksme pret Baltijas valstu neatkarību bija krasi negatīva. Šajā ziņā raksturīga ir PSRS Augstākās tiesas nostāja, kas pieņēma pat speciālu lēmumu par šo rindu autoru, kurš atteicās piedalīties PSRS Augstākās tiesas Plēnuma darbā (skat. dokumentu).

Baltijas valstu neatkarības dokumenti bija ne tikai neatkarības deklarācijas, bet arī konstitūciju saturoši likumdošanas akti. Sevišķi spēcīga šajā ziņā ir Latvijas deklarācija. Tajā tāpat kā Lietuvas likumā ir uzsvērts, ka tiek atjaunota Satversmes darbība. Vienlaikus Latvijas Satversmes darbība tika apturēta, izņemot 1., 2., 3. un 6.pantu. Analogi arī Lietuva noteica, ka tiek apturēta 1938.gada 12.maija konstitūcijas to nodaļu un pantu darbība, kas regulē Republikas prezidenta, Seima, Valsts padomes un Valsts kontroles darbību. Tiesa, Igaunijas dokumentos par Igaunijas konstitūcijas atjaunošanu nekas netika teikts.

Dažādi tika vērtēts, runājot R.Apsīša vārdiem, “konstitucionālais kūlenis”,¹¹ kad deklarācija atjaunoja Satversmes darbību un vienlaikus to apturēja. Manuprāt, šis risinājums bija pareizs. Ja jau mēs atjaunojām neatkarību, nevis izveidojām jaunu valsti, tad gluži loģiski mēs atjaunojām arī šīs valsts konstitūcijas darbību. Tajā pašā laikā Satversme praktiski nebija piemērojama, izņemot minētos četrus pantus, jo tajā laikā nebija ne Valsts prezidenta, ne Saeimas, ne Ministru kabineta. Deklarācija likumdošanas varu piešķīra jaunievēlētajai Latvijas Augstākajai padomei un saglabāja Latvijas PSR Konstitūciju un citus likumdošanas aktus, ciktāl tie nerunāja pretī Satversmes 1., 2., 3. un 6.pantam. Arī Lietuvas akts noteica, ka Lietuvas Republikas Augstākā padome kā suverēnās varas paudēja sāk visā pilnībā realizēt valsts suverenitāti. Latvijas Augstākā padome un tās funkcijas ļoti atgādināja 1920.gadā ievēlēto Latvijas Satversmes sapulci, protams, ar to atšķirību, ka Satversmes sapulces galvenais uzdevums bija izstrādāt valsts Satversmi. Tiesa, Latvijas deklarācijas 7.pants arī noteica, ka ir jāizveido komisija, lai izstrādātu Latvijas Republikas Satversmes jaunu redakciju. Diemžēl šo uzdevumu ne Augstākā padome, ne Saeima nav veikusi. Igaunija un Lietuva, kuru neatkarības dokumentos šāda uzdevuma nebija, kā zināms, ir pieņēmušas jaunas, modernas demokrātiskas konstitūcijas.

Līdzīgi Satversmes sapulces priekšsēdētājam Augstākās padomes priekšsēdētājs pildīja arī valsts galvas pienākumus. Satversmes sapulces pieredze deva pamatu izcilajam Latvijas konstitucionālo tiesību speciālistam K.Dišleram savā laikā pat apšaubīt Valsts prezidenta institūcijas nepieciešamību Latvijā.¹⁷

Nobeigums — seko

Vēres:

¹ Pasaules vēsture. Aleksandra Grīna redakcijā, Grāmatu draugs, Rīga, 1930, 221.lpp.

² LPSR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, Nr.48, 1989.g. 30.novembrī, 1424.lpp.

³ Dokumenti par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu

un diplomātiskajiem sakariem, 1918–1998, Nordik,1999, 137.lpp.

⁴ 1940.gada notikumi Baltijā kā krievvalodīgo iedzīvotāju diskriminācijas avots.

Diena, 1998.g. 24.augusts.

⁵ R.D.Kornvels. Pasaules vēsture divdesmitajā gadsimtā. Zvaigzne ABC, 56.–57.lpp.

⁶ Temīda. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr.³/_4, 1992.,18.lpp.

⁷ Иоахим фон Риббентроп. Между Лондоном и Москвой. (Joachim von Ribbenttrop.

Zwischen London und Moskau), Mocквa, Мысль, 1996, 158.lpp.

⁸ Law Among Nations. An introduction to Public International Law. Gerhard fon Glahn. Macmillan Publishing Company New York, Collier Macmillan Publishers London, 685.lpp.

⁹ Andersons E. Latviešu bruņotie spēki un to priekšvēsture. Daugavas Vanagu

centrālās valdes izdevums, 1983, 751.lpp.

¹⁰ Juridisko terminu vārdnīca. Rīga, Nordik, 1998, 15.lpp.

¹¹ Latvijas Vēstnesis, 1999.g. 5.maijs, 2.lpp.

¹² “Фальсификаторы истории” (Историческая справка) ОГИЗ Госполитиздат, 1948, 63.lpp.

¹³ Padomju Jaunatne, 1990.g. 12.marts.

¹⁴ Dreifelds Juris. Latvia in transition, Cambridge university press. 62.–66.lpp.

¹⁵ Latvijas valsts atjaunošana 1986.–1993. Rīga, 1998, 230.lpp.

¹⁶ Danger on the right by Stephanie B.Golberg. The Lawyers magazine ABA Journal,

May, 1991, 71.lpp.

¹⁷ Dišlers K. Raksti par Latvijas Republikas Satversmi. Valsts akciju sabiedrība TNA,

1998, 24.–25.lpp.

Referāts Valsts prezidenta Vēsturnieku komisijas, Latvijas Universitātes, 4.Maija Deklarācijas kluba, Jāņa Čakstes Demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības biedrības un Juristu biedrības organizētajai starptautiskajai zinātniskajai konferencei “1990.gada 4.maija Latvijas Neatkarības deklarācija: starptautiskie un iekšpolitiskie aspekti” 2010.gada 3.maijā Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Autora pārstrādāts, īsināts, koriģēts pirms 10 gadiem uzrakstītais un rakstu, atmiņu, dokumentu krājumā “4.maijs” [Dr. habil.sc.pol. Tālava Jundža redakcijā, LU žurnāla “Latvijas Vēsture” fonda apgādā, 2000.] pirmpublicētais teksts.