Ministru prezidenta Valda Dombrovska apsveikums Latvijas tautai 2010.gada 4.maijā

Divdesmit gadi cilvēces vēsturē ir visai neliels laika posms, bet cilvēka dzīvē divdesmit gadiem dažkārt ir būtiska vai pat izšķiroša nozīme. Tādēļ laika posmu kopš vēsturiskās 4.maija deklarācijas, ar kuru tika pasludināta Latvijas valstiskā neatkarība, varam vērtēt divējādi: no indivīda un no valsts dzīves skatupunkta raugoties.

Kas pa šiem gadiem ir mainījies indivīda dzīvē? Esam ieguvuši Eiropas valstu pilsoņiem līdzvērtīgu pārvietošanās brīvību. Varam ne tikai brīvi ceļot, bet arī iegūt izglītību un konkurēt Eiropas valstu darba tirgos. Ir palielinājušies mūsu ienākumi, lai gan trekno gadu laikā tas dažkārt noticis neatbilstoši darba ražīgumam, par ko šobrīd dārgi maksājam. Gluži tāpat kā vēl joprojām cenšamies pārvarēt neadekvāti dāsnās kreditēšanas buma sekas, par ko daudzas mājsaimniecības šobrīd vairs nespēj norēķināties. Var teikt, ka esam gan ieguvēji, gan smagu mācību guvēji. Varbūt tieši tādēļ pēc 20 neatkarības gadiem esam atgriezušies savdabīgā sākumpunktā, kad mums ir unikāla iespēja iet citu ceļu.

Lai kā negribētos izmantot teicienu – vai nu tagad, vai nekad, tomēr zināmas līdzības ar to mūsdienu Latvijas valsts dzīvē un esošajās izvēlēs varam gan saskatīt. Kāds būs Latvijas otrās divdesmitgades ceļš, to šā gada rudenī izlems vēlētāji – Latvijas pilsoņi. Vai tā atkal būs paļaušanās uz spilgtā iesaiņojumā pārdotu reklāmas kampaņu, vai arī šī būs reize, kad ikvienas politiskās partijas vai apvienības izredzes iegūt vēlētāju uzticību tiks vērtētas vienīgi pēc aizvadītajos četros gados paveiktā un pēc politiķu vārdu sakritības ar darbiem? Vai Latvijas pilsoņu vairākums dos priekšroku mesiāniskiem valsts vadoņiem, kuri vēlas atgriezties uz politiskās skatuves, pie viena atgriežot valsti tajā nesenajā pagātnē, kad to varēja vadīt kā privātu uzņēmumu?

Kopumā 20 gadu neatkarības posma noslēgums sakrīt ar vēsturisku izšķiršanos, pa kuru ceļu turpmāk ies Latvija: pa demokrātiskas, eiropeiskas valsts attīstības ceļu, kur politika ir atklāta, godīga un uz sabiedrības interesēm vērsta, vai pa zemākas attīstības sabiedrībām raksturīgo šauru interešu grupu varas modeli, kad atsevišķu grupējumu un to vadoņu tikšana un būšana pie varas nozīmē valsts interešu pakļaušanu dažiem indivīdiem un tiem pietuvinātajiem. Šobrīd esošā politiskā elite visai spilgti demonstrē Latvijas nākotnei bīstamu attīstības modeli, kad oligarhi ir gatavi vienoties jebkuros jautājumos ar mērķi saglabāt un nostiprināt savas pozīcijas, izolējot ikvienu, kas varētu likt šķēršļus vai traucēt politbiznesa plāniem.

Vai par tādu Latviju 1990.gada 4.maijā balsoja Augstākās padomes deputāti, daži no kuriem vēl šobrīd ir Latvijas aktīvajā politikā? Vai šādu Latvijas attīstības modeli sveica toreiz tūkstošiem Vecrīgas ielās sanākušie sajūsmas pārņemtie cilvēki? Divdesmit gadi tomēr nav tik ilgs un nepārvarams laika posms, lai mēs aizmirstu savas tā laika sajūtas, apņemšanās un ticību. Tādēļ es patiesi novēlu Latvijai un ikvienam tās patriotam, ikvienam pilsonim, kurš rudenī izdarīs savu izvēli, kaut uz mirkli restaurēt atmiņā to Latvijas vīziju, kurai tauta Jēkaba ielā un visā Latvijā uzgavilēja 4.maijā. Ir piedzīvotas smagas vilšanās un mācības, nereti ir zaudēta vai pēdējā ticības deva politikas godīgumam, tomēr šī ir iespēja pavērst valsts attīstību 4.maija ideālu virzienā. Tā nešaubīgi jāizmanto.