Latvijas subsīdijas un Eiropas standarti

Īrija Vītola, Dr.oec., LLU Grāmatvedības un finansu katedras docente, — "Latvijas Vēstnesim"

Latvijas subsīdiju nolikuma veidošanās

Lauksaimniecības atbalsta politikai Latvijā ir diezgan gara vēsture un savas tradīcijas, kas veidotas pēc ilgu gadu pieredzes. Sevišķi pilnveidotas tās tika periodā no 1930.-1940. gadam, kad ieviesa aizsardzību pret pārlieku lielu ārzemju pārtikas produktu importu un kad tika veikta arī lauksaimniecības produkcijas cenu regulācija un sniegts dažāda veida atbalsts lauksaimniecībai, tai skaitā modernas tehnikas un mašīnu iegādei, finansēta kultūraugu un mājdzīvnieku selekcija un pārraudzība (1). Arī padomju laikā lauksaimniecības nozare saņēma atbalstu.

Līdz ar Latvijas suverenitātes atjaunošanu vecā sistēma sabruka. Taču Latvijā izplatījās liberalizācijas un brīvās tirdzniecības idejas, kas noveda pie lauksaimniecības nenovērtēšanas un rezultātā pie tā, ka iekšzemes tirgu sāka pārplūdināt ārzemju preces. Netika ņemts vērā, ka lauksaimniecības preču iepirkuma cenas ir mākslīgi pazeminātas, ka šeit ir sezonas darbs (sevišķi augkopībā), ka viena darbavieta prasa gandrīz divreiz lielākus ieguldījumus nekā rūpniecībā, un ka šī iemesla dēļ, lai cilvēki varētu paēst, ir jāpiemaksā lauksaimniekiem dotācijas kompensācija.

Tādēļ, lai palīdzētu valstij un paglābtu lauksaimniecību no iznīkšanas, grupa zinātnieku un Zemkopības ministrijas speciālistu, sākot ar 1993. gadu, izstrādāja pirmos priekšlikumus nozares saglabāšanai, kurus ieviesa ar 1994. gadu valsts subsīdiju veidā. No valsts budžeta izsniegtās un saņemtās summas gan vēl bija niecīgas, un 1994.-1995. gadā nozare saņēma kopā 6,5-8,9 miljonus latu jeb vidēji 2,5-3,6 latus uz vienu lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru. Tomēr subsīdijas galvenais mērķis - saglabāt kultūraugu un mājdzīvnieku Latvijā vēsturiski, ilgos gadu desmitos izveidoto šķirnes pēctecību, saglābt uz izputēšanas robežas esošo sēklkopību un šķirnes sējumus, kā arī atsākt mājdzīvnieku kontroli un uzraudzību, tika panākts.

Jauns posms subsīdiju politikā sākās 1998. gadā, un tam iezīmējās pozitīvas un negatīvas puses. Pie pozitīvajām pusēm jāatzīmē tas, ka subsīdiju autoriem - Zemkopības ministrijai un citiem speciālistiem izdevās ar 1998. gadu panākt esošā lauksaimniecības likuma ievērošanu tai ziņā, ka subsīdijām tika piešķirti likumā paredzētie 3 % valsts budžeta, kas 1998. gadā sasniedza 17,1 miljonu latu. Sakarā ar paredzamo budžeta pieaugumu jau 1999. gadā plānotas subsīdijas 19miljonu latu vērtībā.

Pozitīvi subsīdiju politikā jāvērtē fakts ka, sākot ar 1998.-1999. gadu, paredzēts to padarīt ilglaicīgāku un stabilāku, arī perspektīvā saglabāt valsts atbalstu kultūraugu un mājdzīvnieku selekcijai, zemes meliorācijai un kaļķošanai, vienota dzīvnieku ganāmpulka reģistra izveidošanai un govju individuālās ražības kontrolei. Taču jānorāda, ka subsīdiju politika jaunajā, 1998. gada, skatījumā ir pārāk vērsta uz to, lai sniegtu atbalstu tikai lielajiem un ekonomiski spēcīgajiem zemes īpašniekiem, atbalstītu tos jaunas tehnikas iegādē, darba ražīguma celšanā un konkurences spēju palielināšanā, samērā maz atvēlot vidējiem un mazajiem zemniekiem. Piemēram, tiešie maksājumi būtu jāsaņem visiem zemniekiem, neatkarīgi no viņu rīcībā esošās zemes platības. Tas pats attiecas uz pārējā veida lauksaimniecības atbalstu, kuru nedrīkstētu paredzēt tikai lielajiem zemes īpašniekiem.

Pat tik pieredzējis un erudīts lauksaimniecības speciālists kā Zemkopības ministrijas valsts sekretārs J.Lapše raksta: "1998. gadā subsīdijās no valsts budžeta izlietoti 17 miljoni latu (..). Domāju, ka tāds subsīdiju pieaugums ir labs (..). Mums tomēr nepatīk, ka subsīdiju saņēmēju skaits ir neliels. Tas ir pareizi, ka atbalstām lielos ražotājus, jo nauda tiek izmantota lietderīgi, tomēr gribētos, lai attīstās visi ražotāji un arī mazāku saimniecību īpašnieki spēj atrast savu biznesa nišu." (Lapše J., No Latvijas zemes kopēja redzējuma. Latvijas Vēstnesis, 1998.gada 30.decembrī, Nr.388/389, 1. un 90.lpp.). Tātad valsts subsīdiju politiku nedrīkstētu ierobežot tikai ar palīdzības sniegšanu lielajiem un ekonomiski spēcīgajiem lauksaimniekiem, nedodot iespējas to saņemt visiem.

Lauksaimniecības atbalsta politika ES

Eiropas Savienības (ES) un Latvijas tuvināšanās sākās vēl Eiropas Kopienas laikā, Latvijai izsakot vēlēšanos iekļauties Kopienā un iesaistoties tās vispārējo priekšrocību sistēmā. Šai pašā laikā, 1992. gada februārī, Eiropas Kopienas līderi parakstīja vienošanos minētā gada beigās izveidot Eiropas Savienību kā vienotu telpu, kurā būtu nodrošināta brīva preču, personu, pakalpojumu un kapitāla kustība. Ar šo līgumu (kas pazīstams arī kā Mārstrihtas līgums) dzima ES.

Vienlaikus parakstīja arī vienošanos par jaunas kopējās agrārās politikas (KAP) izveidošanu, paredzot trīs gadus ilgu pārejas periodu, kurā bija jāveic:

• lauksaimniecības preču cenu samazināšana, ieskaitot graudus, proteīna kultūras, eļļas augus, intervences cenas mājdzīvniekiem;

• lauksaimniecības produkcijas izlaides kontrole, ieskaitot arī daļēju tīrumu izņemšanu no apgrozības un attiecīgu sējumu platību samazināšanu;

• kompensācijas maksājumu ieviešana lauksaimniekiem par zaudējumiem, kurus viņi cieš, samazinot zemes platības un mājlopu skaitu, kā arī izņemot daļu zemes no apgrozības.

Tātad jaunā KAP raksturīga ar tiešu pāreju no cenu atbalsta politikas uz lielāku atbalstu kompensācijas veidā ražotājiem. Bija vērojams subsīdiju lieluma pieaugums. Reizē notika zemnieku saimniecību un visas lauksaimniecības ekstensifikācija, pārejot uz bioloģisko ražošanas sistēmu, uz samazinātu minerālmēslu un pesticīdu lietošanu.

Eiropas Savienības dalībvalstis pieņēma arī Vienotu Eiropas līgumu, kas noteica ES pamatprincipu realizācijas kārtību un Ministru padomes lēmumu pieņemšanas procedūru. Tika noteikti arī ES budžeta veidošanas principi un ienākumu sadale. Publikācijas par budžetu saņemam ar nokavēšanos, un šī iemesla dēļ kā piemēru ņemsim 1996. gadu. Kopumā ES budžets veidojas no pašreizējo dalībvalstu iemaksām, un tie ir 1,20-1,27 % no iekšzemes kopprodukta (IKP). Šī summa 1996. gadā bija 84 miljardi ekiju, no kuras muitas tarifi un nodevas deva 19,1 %, pieskaitījumi no pievienotās vērtības nodokļa (PVN) bāzes dalībvalstīs - 51,3 % un piemaksa no nacionālā budžeta līdz noteiktai summai - 29,6 %.

Izdevumu daļa ES budžetā veidojās šādi: lauksaimniecības atbalsta maksājumi - 47,12 %; reģionālie un sociālie fondi - 33,65 %; iekšpolitika- 6,16 %; ārpolitika - 6,08 %, administrācija un citi izdevumi - 6,99 %.

Tātad lauksaimniecības atbalstam aiziet gandrīz puse ienākumu. 1997. gadā lauksaimniecības kopējai politikai (KLP) bija ieprojektēti 40,8 miljardi ekiju jeb 45,8 % un tās struktūrpolitikai —31,48 miljardi ekiju, turklāt 2000. gadam KLP paredzēti 46,05 miljardi ekiju, bet reģionālajai attīstībai un tās struktūrpolitikai — 36,64 miljardi ekiju (ES un lauksaimniecība Latvijā, 1998).

Latvijas Republika pieteikumu par iestāšanos ES iesniedza jau 1995. gada oktobrī, līdz ar to Latvija kopā ar citām Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm - Bulgāriju, Čehiju, Igauniju, Lietuvu, Poliju, Rumāniju, Slovākiju, Slovēniju un Ungāriju, kā arī Kipru — kļuva par oficiālu kandidātvalsti. Tai bija jāiztur prasības trīs kritērijos - par stabilas institucionālās sistēmas ievērošanu, funkcionējošu tirgus ekonomiku un konkurētspējas izveidošanu ES iekšējā tirgū, kā arī spēju pārņemt ES tiesību un pienākumu kopumu un atbalsta programmas. Izpildot šos kritērijus, Latvijai būtu tiesības sākt sarunas par tiešo iestāšanos ES, līdz ar to palielinot savas iemaksas ES kopējā budžetā un reizē saņemot palīdzību tieša un netieša atbalsta veidā. Par Latvijas gatavību šim procesam Eiropas Komisija lēma 1998. gada novembrī, atzīstot, ka sarunas par iekļaušanu ES netiks uzsāktas ne ar vienu t.s. otrās grupas valsti, tai skaitā arī Latviju. Līdz ar to Latvijai ir jāgaida uz sarunu sākšanas brīdi, kas varētu būt dažāds, atkarībā no saimnieciskās krīzes Austrumu un Dienvidu Āzijā, Krievijā, kā arī no tās izpausmēm Dienvidamerikā un pat ES.

Jauni virzieni Latvijas lauksaimniecības un subsīdiju politikā

Rūpīgi izvērtējot Latvijas stāvokli ekonomiskajā un sociālajā ziņā, kā arī perspektīvas par iekļaušanos ES, var nonākt pie atsevišķiem secinājumiem. Ir jāpiekrīt ārlietu ministram V. Birkavam, ka Latvijas virzība uz ES nav tikai ārpolitikas, bet arī iekšpolitikas jautājums. Pamatprasība ir tai apstāklī, ka Latvijai jāsakārto savi iekšējie tirgus apstākļi, jāpalielina konkurences spēja, jāievieš kārtība tiesu struktūrās un Iekšlietu ministrijas aparātā, jāizskauž korupcija vai tās iespējas, kā arī ēnu ekonomika. Par to ir nepatīkami runāt, jo tas neglaimo mūsu valstij, taču uz to, ka šai ziņā pie mums nav viss kārtībā, norāda masu mediji sevišķi uz Latvijā izplatīto korupciju. Arī iedzīvotāju aptaujas liecina, ka stāvoklis valstī šai ziņā nav sevišķi labs un ka valda neticība tam, ka šai jomā vispār tiek kas darīts. Nedrīkst aizmirst arī esošo saimniecisko krīzi, kuras rezultātā aug bezdarbs, daudzi uzņēmumi spiesti pārtraukt darbu. Valda uzskats, ka pārtikas un citi uzņēmumi, kurus skārusi krīze, mēģinās samazināt zaudējumus, nastu uzveļot ražotājiem - nosakot zemāku samaksu par zemnieku ražoto produkciju - pienu, cūkgaļu, graudiem u.c.

Šī iemesla dēļ daudzās pārejas ekonomikas valstīs, arī Latvijā, ES institūcijas nebauda vajadzīgo popularitāti kandidātvalstu iedzīvotāju vidū. Ir vērojams eiroskepses pieaugums. Taču liela nozīme ir arī ES notiekošajiem sociālajiem, saimnieciskajiem un politiskajiem pārmaiņu procesiem. Nestabilā politiskā situācija daudzos Eiropas reģionos, pieaugošā starptautiskā noziedzība un migrācija, kā arī globalizācijas nelabvēlīgā ietekme uz nacionālo valstu pārvaldi liek ES uzņemties jaunas funkcijas, ko tā pagaidām ne vienmēr spēj sekmīgi veikt. Tas viss apgrūtina Latvijas uzņemšanu ES.

Lielas grūtības Latvijai rada arī pasaules globalizācijas teorija, kas balstās uz tīri ekonomiskiem jēdzieniem un liberalizācijas ideju, meklējot lētāku darbaspēku un neierobežotu kapitāla kustību. Šīs idejas pamatā, kā norāda Juris Bojārs, ir sabiedrībai uzspiesta doma, "ka cilvēkiem un dabai būs labāk, ja pasaules tirgus darbību neierobežos ētiski, morāli, sociāli un ekoloģiski apsvērumi (..). Sabiedrības virsotnei globalizācija ir saistīta ar tirdzniecības, investīciju un informātikas paplašināšanos. Turpretī sabiedrības trūcīgākajiem slāņiem nabadzības globalizācija smagi skar visas viņu tiesības." (Bojārs, Juris) Globalizācijas radītā nabadzība un ANO pasākumi tās novēršanā. Latvijas Vēstnesis. 1998.gada 30.decembrī, 89. un 91.lpp.)

Kāds tad ir Latvijas ceļš, lai saglabātu mūsu zemes piederību mūsu tautai, kā arī plaukstošu tautsaimniecību, ietverot lauku vidi un lauksaimniecību? Liekas, ka atbildi un sīku pasākumu uzskaitījumu esam devuši mūsu un A.Sproģa 1998. gada publikācijā. No visiem pasākumiem minēsim tikai galvenos:

* valsts subsīdiju un atbalsta politika lauku videi ir izveidojusies vēsturiski, ir pilnīgi nepieciešama un veidojama ilglaicīga, vismaz nākošiem pieciem gadiem;

* atbalsta politika lauksaimniecībai un lauku videi organizējama pēc ES principiem, noraidot pilnīgu "brīvtirdzniecības un valsts neiejaukšanās principu", kas tuvredzīgi, pasludinot ekonomiku par izšķirošo faktoru, neievēro tautu sociālās un politiskās intereses;

* valsts atbalsts lauksaimniecībai ir pakāpeniski palielināms, ietverot kompensācijas zemniekiem par ārzemēs subsidēto cenu pazeminājumu, kā arī tiešos maksājumus zemniekiem;

* ir saglabājams šķirnes materiāls augkopībā un lopkopībā, kultūraugu un mājdzīvnieku selekcija, kā arī pārraudzība;

* uzlabojams darbs finansu un kredīta jomā, kā arī darba ražīguma celšanā lauksaimniecībā;

* jāpaaugstina zemnieku un citu lauksaimniecības speciālistu profesionālais līmenis.

Valdībai nekavējoties ir jānosaka lauksaimniecībā primāras svarīgākās nozares, piemēram, labības, piena un gaļas ražošana, un šo nozaru aizsardzībai ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi; valdībai aktīvi jādarbojas šai jomā.

Tādā gadījumā Latvija tuvosies ES jaunajai KAP ar mērķi - nodrošināt lauksaimniecības un visas lauku vides pastāvēšanu un attīstību.