Vienlīdzības princips Eiropas un Latvijas likumdošanā

"Pētījums par Latvijas Republikas likumdošanas atbilstību Eiropas Savienības likumdošanai" analizē Latvijas sociālo sistēmu: cik lielā mērā valsts likumdošanā, likumdošanas aktos ievērots sieviešu un vīriešu vienlīdzības princips. Tā uzdevums ir arī veicināt reformu procesu sociālajā aizsardzībā un sekmēt integrāciju Eiropas Savienībā. Šī Eiropas Kopienas PHARE programmas "Consensus" ietvaros veiktā projekta mērķis — informēt Latvijas valsts ierēdņus un iestādes par atbilstošiem vienlīdzības principa aspektiem Eiropas Savienības likumdošanā. Latvijas sociālās drošības sistēmas analīzi veica Ivo Alenho, neatkarīgs juridiskais eksperts, kurš ir bijis iesaistīts vairākos Eiropas Savienības projektos, kas saistīti ar Austrumeiropas valstu likumdošanas harmonizāciju ar Eiropas Savienības likumdošanu. Ivo Alenho projektā darbojās kā nacionālais eksperts.

Noteikumi par vienādas attieksmes principa ievērošanu attiecībā uz vīriešiem un sievietēm sociālās drošībās jomā ir kļuvuši par Eiropas Savienības sociālās drošības likumdošanas svarīgu sastāvdaļu. Eiropas Tiesa noteica, ka Eiropas Kopiena nav tikai ekonomiska savienība, bet vienlaikus nodrošina arī sociālo progresu un nepārtraukti meklē iespējas uzlabot savu iedzīvotāju dzīves un darba apstākļus. Šis mērķis, kurš ir gan ekonomiskas, gan sociālas dabas, parāda, ka vienlīdzīgas samaksas princips veido daļu no kopienas pamata. Šim principam ir tālejošas sekas, jo tā mērķis, kā redzams no spriedumiem, ir nepieļaut diskrimināciju starp vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba (devēja) pensijām.

Vienādas attieksmes principa piemērošana sociālās drošības jomā ir tik sarežģīta, ka 119.pants netika formulēts tādā veidā, lai to varētu tieši piemērot minētajā jomā. Šī iemesla dēļ tika izdotas direktīvas, lai izstrādātu vienādas attieksmes principu ar likumu noteiktās un darba (devēja) sociālās drošības jomā.

Eiropas Komisija ir nākusi klajā ar priekšlikumu par direktīvu, kas pilnveidotu vienādas attieksmes principu ar likumu noteiktās sociālās drošības, kā arī darba (devēja) shēmās, taču šis priekšlikums vēl nav akceptēts. Ir jāšaubās, vai šis priekšlikums vispār tiks pieņemts. Taču jebkurā gadījumā esošās direktīvas veido pirmo soli vienādas attieksmes principa īstenošanā sociālās drošības jomā. Tāpēc var cerēt, ka tiks izstrādāti jauni priekšlikumi par esošo direktīvu pilnveidošanu.

Atšķirības pensijas vecumā

Saskaņā ar likuma "Par valsts pensijām" 11.pantu, sievietēm un vīriešiem, kas sasnieguši 60 gadu vecumu un bijuši apdrošināti ne mazāk kā 10 gadus, ir tiesības uz vecuma pensiju. Vispārējā pensiju shēma neparedz sieviešu un vīriešu vecuma starpību.

Tieši šī panta otrajā punktā parādās sieviešu un vīriešu vecuma starpība. Sievietēm, kas sasniegušas 55 gadu vecumu un kuras bijušas apdrošinātas ne mazāk kā 10 gadu, ir tiesības uz vecuma pensiju.

Ar likumu noteiktā sociālās drošības shēma, kas paredz vecuma pabalstu, iekļaujas Direktīvā 79/7. Tās 7.pants sniedz dalībvalstīm tiesības neievērot vienlīdzības principu pensijas vecuma noteikšanā, līdz ar to arī iespējamā ietekme uz citiem pabalstiem ir katras valsts ziņā.

Šī iespēja paredzama tikai kā īslaicīgs izņēmums. Papildu direktīva, kas vēl nav pieņemta, paredz vienlīdzību arī šajā jomā. Dažās Eiropas Savienības dalībvalstīs manāma tendence pielāgot pensijas vecumus. Taču pagaidām tas nav obligāti. Dalībvalstīm ir tiesības atlikt vienlīdzības principa izmantošanu pensijas vecuma jomā. Arī Latvijā 2004.gadā pensijas vecums paredzēts 60 gadu gan sievietēm, gan vīriešiem.

Likums "Par valsts pensijām" nosaka, ka sievietes un vīrieši, kuri sasnieguši 60 gadu vecumu un kuri bijuši apdrošināti ne mazāk kā 10 gadu, ir tiesīgi saņemt vecuma pensiju. Sievietēm, kas sasniegušas 55 gadu vecumu un bijušas apdrošinātas ilgāk par 10 gadiem, ir tiesības uz priekšlaicīgu pensionēšanos.

Likuma "Par valsts pensijām" 30.panta diskriminācijas veids ir objektīvi saistīts ar atšķirīgajiem pensijas vecumiem vīriešiem un sievietēm, pamatojoties uz faktu, ka pensijas vecums ir 55 gadi sievietēm, bet 60 gadi — vīriešiem.

Attiecībā uz invaliditātes pabalstu Eiropas Tiesa nolēma: tā kā invaliditātes pabalsts ir paredzēts, lai aizstātu ienākumus no profesionālās aktivitātes, nav nekādu šķēršļu, kas kavētu dalībvalstis šo pabalstu pārtraukt un aizstāt ar vecuma pensiju laikā, kad pabalsta saņēmēji jebkurā gadījumā pārtrauktu strādāt, jo sasniegts pensijas vecums.

Eiropas Tiesa argumentēja arī aizliegumu dalībvalstij, kura ieviesusi atšķirīgus pensijas vecumus, ierobežot invaliditātes pabalsta likmi, ko tā izmaksā personām, kas kļuvušas par invalīdiem pirms pensijas vecuma, no invaliditātes iestāšanās brīža līdz faktiskajai vecuma pensijas likmei, kura indivīdiem pienākas saskaņā ar vecuma pensijas shēmu. Lēmums ļautu ierobežot 7.pantā dalībvalstīm dotās tiesības individuāli noteikt pensijas vecumu. Šāds aizliegums traucētu saistībai starp vecuma un invaliditātes pensiju shēmām.

Ja Latvijas valdības plāni 2004.gadā pielāgot pensijas vecumu sievietēm un vīriešiem tiks realizēti, tad šī diskriminācija vairs nepastāvēs.

Līgumi sociālās drošības jomā

Sociālās drošības koordinācija nav atraujama no brīvas darbaspēka kustības. Šķēršļi brīvai darbaspēka kustībai ir uzskatāmi par zaudējumu ekonomikai. Vienlaikus brīva darbaspēka kustība prasa aktīvus pasākumus, jo darbinieks nebūs gatavs strādāt ārzemēs, ja tam būs jāsaskaras ar negatīvām sekām sociālās drošības jomā. Līdzās pirmo sociālās drošības shēmu attīstībai parādās arī pirmie starptautiskie koordinācijas pasākumi, kas sākotnēji tika iekļauti divpusējos tirdzniecības līgumos. Galvenais jautājums šajos līgumos bija vienlīdzīgas attieksmes princips starp strādājošajiem līgumslēdzējvalstīs.

Bez starptautisko organizāciju un Eiropas Ekonomiskās kopienas iniciatīvām valstis noslēdz savstarpējos divpusējos un/vai daudzpusējos līgumus, lai panāktu koordināciju sociālās drošības jomā pārrobežu problēmu risināšanā. Baltijas valstis ir jau uzsākušas divpusējo līgumu noslēgšanu. Ir sagaidāms, ka tuvākā laikā brīva darbaspēka kustība strauji palielināsies, tādējādi radot lielāku nepieciešamību pēc sociālās drošības līgumiem ar citām valstīm.

Tā kā Baltijas valstu mērķis ir kļūt par Eiropas Savienības dalībvalstīm, tad jau noslēgtie līgumi tiks aizvietoti ar Reg.1408/71 un Reg.574/72 jautājumos, kas attiecas uz citām ES dalībvalstīm. Šajā aspektā ir svarīgi, noslēdzot divpusējos vai daudzpusējos līgumus, ievērot minētos priekšrakstus, kā arī uzkrāt pieredzi par dažādiem sociālās drošības koordinācijas mehānismiem.

Saskaņā ar Eiropas Kopienas līguma 189. pantu noteikumi ir saistoši visos aspektos un tieši piemērojami visās dalībvalstīs. Kļūstot par Eiropas Savienības dalībvalstīm, arī Baltijas valstīs tie būs tieši piemērojami. Būtībā Reg.1408/71 ir augstāks spēks nekā starptautiskiem līgumiem.

Latvija ir noslēgusi šādus divpusējos līgumus:

1) Latvijas Republikas valdības un Lietuvas Republikas valdības līgums par sadarbību sociālās nodrošināšanas jomā (spēkā ar 1996.gada 30.janvāri);

2) Latvijas Republikas valdības un Igaunijas Republikas valdības līgums par sadarbību sociālās drošības jomā (spēkā ar 1997.gada 31.janvāri);

3) Latvijas Republikas valdības un Zviedrijas Karalistes līgums par neatliekamo medicīnisko palīdzību personām, kuras īslaicīgi uzturas valstī (parakstīts 1998.gada 26.februārī).

Sarunas par sadarbību sociālās drošības jomā notiek ar Somiju.

Noslēgtie līgumi nosaka, ka vienas līgumslēdzējpuses pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo vai strādā otras līgumslēdzējpuses teritorijā, kā arī viņu ģimenes locekļiem ir tādas pašas tiesības kā otras līgumslēdzējpuses pilsoņiem attiecībā uz likumdošanas piemērošanu un sociālo drošību.

Laura Dūša,

"LV" informācijas redaktore