Lai Eiropa redz un jūt, kāds bijis Latvijas ceļš

No brīvības līdz okupācijai — no okupācijas līdz brīvībai

Prof., Dr. Paulis Lazda, Okupācijas muzeja fonda padomes priekšsēdētājs, Prof., Dr. Valters Nollendorfs, Okupācijas muzeja valdes priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Paulis Lazda

Valters Nollendorfs

Beļģijā, Lježas universitātē rīt, 21. janvārī, notiks konference "Latvija un Eiropa XX gadsimtā", un pilsētas centrā atklās izstādi "Latvija atgriežas Eiropā: no okupācijas līdz brīvībai", kas pērn no 10. līdz 20. novembrim bija aplūkojama Eiropas Parlamenta telpās Briselē un guva lielu atsaucību.

Šajās dienās Rīgā uzturas Okupācijas muzeja padomes priekšsēdētājs, Viskonsinas universitātes (ASV) vēstures katedras profesors Paulis Lazda, kas piedalījās šīs izstādes izveidē un to atklāja Eiropas Parlamenta telpās.

— Kā radās iecere par šādas izstādes veidošanu?

— Doma par to jau bija sen, no tā brīža, kad tapa Latvijas piecdesmit gadu okupācijas muzejs, kas dibināts 1993. gadā kā mācību un dokumentācijas centrs par Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas gadiem. Turklāt man uzreiz jau bija skaidrs arī izstādes nosaukums — "Latvija atgriežas Eiropā". Tas liek saprast, ka mēs kādu laiku tur neesam bijuši, un mudina domāt un pētīt — kāpēc tā noticis.

Pēdējo grūdienu izstādes tapšanai pērn deva toreizējā Ministru prezidenta Guntara Krasta atbalsts. Bet pirms tā vēl būtiska izrādījās Islandes prezidenta Oulafura Ragnara Grīmsona viesošanās Okupācijas muzejā Rīgā. Izrādot dziļu ieinteresētību mūsu nesenajā vēsturē, viņš apjautājās, vai mums ir iespējas izpētīt visus materiālus. Atbildēju, ka nav, jo liela daļa čekas arhīvu, arī citu vēsturisko liecību, kas tieši attiecas uz Latviju un tās cilvēkiem, ir mums atņemti — aizvesti uz Krieviju. Tur mums pieeja tiem vai nu ir liegta vispār, vai arī ļoti apgrūtināta. Islandes prezidents par šādu faktu bija ļoti satraukts un teica, ka nevienam cilvēkam nedrīkst laupīt viņa atmiņu un nevienai tautai nedrīkst atņemt tās vēsturi. Ja kas tāds tomēr notiek, tas ir visrupjākais cilvēktiesību pārkāpums, par ko nekavējoties jāziņo Eiropas sabiedrībai un Cilvēktiesību tiesai. Te nav runa par politiku, tas ir pavisam skaidrs cilvēka tiesību jautājums.

Izstāde Briselē bija ļoti labi apmeklēta, jo tieši tolaik Beļģijas galvaspilsētā pulcējās arī Eiropas Parlamenta deputāti, kas lielākoties strādā Strasbūrā.

Bija interesanti vērot, ar kādu izpratni vairums skatītāju uztvēra redzēto. Un arī atzina: es to nezināju, kaut gan vajadzēja zināt... Tas sniedza gandarījumu par lielo darbu, ko nācies ieguldīt muzeja darbiniekiem, lai izstāde taptu. Arī par to, lai būtu teksts četrās valodās — latviešu, angļu, vācu un franču. Un izstādes gide Dzintra Bunka no Minhenes sniedza paskaidrojumus četrās jau pieminētajās valodās. Viņa ir filoloģe un politoloģe, kas vēl prot arī krievu valodu. Nupat Dzintra Bunka ir izdevusi grāmatu par Latviju angļu valodā. Viņa būs izstādes gide arī Lježā. To, ka nepieciešams gids, sapratām uzreiz — bez tā izstāde ir mēma. Izstādes māksliniecisko iekārtojumu veica Valters Lindbergs no Parīzes.

Latviešiem noteikti vajadzētu būt pateicīgiem Eiropas Parlamenta deputātam Ernesto Kakavallem, kura pienākumos Eiroparlamentā ir ziņot par Latviju. Ļoti enerģisks cilvēks no Neapoles, ar dienvidniecisku temperamentu un īsti itālisku sirsnību, viņš mums daudz palīdzēja.

— Jūs minējāt, ka jau pirms atklāšanas Briselē dažos plašsaziņas līdzekļos izskanēja viedoklis — izstāde gan stāstot par Padomju Savienības nodarījumiem, taču patiesībā esot vērsta pret Krieviju. Kā jūs uz šādiem pārmetumiem reaģējāt?

— Līdzko no Latvijas man ziņoja par šādiem apgalvojumiem, mēs tūdaļ, kādas desmit dienas pirms atklāšanas, izsūtījām oficiālām iestādēm muzejā sagatavotos materiālus par izstādes koncepciju un tās aprakstu. Pēc tam vairs nekādu uzbrukumu nebija. Mēs pat smējāmies, ka droši vien kāda gudrāka galva attapusies: ar izstādes apšaubīšanu tai tiek radīta tikai reklāma.Vienīgais kontakts no Krievijas puses man bija ar šīs valsts vēstnieku Beļģijā, kas man pienāca klāt un jautāja: vai tik tiešām vietā ir mani vārdi atklāšanas runā par cilvēktiesību pārkāpumu no Krievijas puses pret Latviju? Atbildēju, ka vietā gan. Un tad Krievijas vēstnieks solījās šo jautājumu izpētīt un labot, vēl piebilstot, ka arī man esot jāizprot — Krievija ir nesakārtota... Tā varētu būt. Bet šajā gadījumā jau no kaimiņvalsts netiek prasīti kādi materiāli ieguldījumi — vienīgi valdības izpratne un pretimnākšana, atdodot Latvijai tās arhīvus vai vismaz ļaujot mūsu pētniekiem tiem netraucētu pieeju. Tas tikai celtu Krievijas valsts prestižu. Bet mums nevajadzētu kautrēties par šo jautājumu runāt atkal un atkal, arī valdības līmenī, lai novērstu šo cilvēktiesību pārkāpumu, balstoties uz patiesības pamatiem.

— Izstādē savietoti līdzās vēsturiskie notikumi, kas reizēm pat vienā dienā risinājās dažādās Eiropas malās. Kaut vai fotoattēls ar nacistu jātniekiem Parīzē un padomju kavalēristiem Rīgā 1940.gadā. Nav šaubu, ka šāds paņēmiens liek salīdzināt un ir emocionāli iedarbīgs.

— Tā sagadījās, ka man izdevās uziet vēl kādu iespaidīgu fotogrāfiju — latviešu sievietes ar asarām acīs lasa "Jaunākajās Ziņās" par PSRS uzspiesto savstarpējās palīdzības līgumu, kur noteikts padomju karaspēka daļu izvietojums Latvijā. Un blakus ir visai pasaulei pazīstams attēls, kur Parīzē vīrietis caur asarām skatās uz vāciešu karaspēku... Nedomāju, ka šādas paralēles ir pārspīlētas. Ir jāatgādina un jāsaprot, ka sāpes ir bijušas mums visiem, varbūt latviešiem pat vairāk. Ja eiropieši saprot savas sāpes, tad viņi spēs saskatīt un izjust arī mūsējās.

— Vai šāds paņēmiens tomēr nav kā abpusgriezīgs zobens? Jo tas izstādes pretiniekiem ieliek rokās acīmredzamu iebildi — tur jau ir tikai emocijas, nevis dziļi izpētīti fakti.

— Mums jau faktu pietiek. Tomēr ar tiem vien nevar strādāt. Ir teksti, dokumenti. Bet ir vajadzīgi arī attēli, fotogrāfija reizēm var aizstāt tūkstoš un vairāk vārdu. Neatceros, kurš domātājs teicis, ka tūkstošiem upuru ir statistika, bet viena cilvēka ciešanas ir dzīve. Šajā sakarā uzreiz nāk prātā holokausts. Seši miljoni upuru ir statistika, milzu skaitlis, bet, ja redzam vienu upuri, tas ir daudz saprotamāk, caur šo vienu mēs spējam pietuvoties arī jēdzienam — seši miljoni ciešanu.

Mēs izstādē uzsveram, ka mūsu vēsture ir bijusi ļoti tuva čehu, somu, poļu vēsturei. Jo gadsimta sākumā Eiropā ir tikai trīs impērijas, no kurām vēlāk izaug brīvās valstis. Arī Latvija.

— Kādas paredzamas šīs izstādes turpmākās gaitas?

— Jau skaidrs, ka izstāde "Latvija atgriežas Eiropā: no okupācijas līdz brīvībai" pēc Lježas būs aplūkojama Luksemburgā, tad tā ceļos uz Parīzi, pēc tam uz Oslo. Tālāk varētu būt Prāga, Varšava, Berlīne utt.

— Un tagad jautājums Valteram Nollendorfam: kāds, jūsuprāt, varētu būt turpmākais Okupācijas muzeja liktenis? Jūsu interesēs, šķiet, ir palikt pašreizējās telpās, ēkā, kas presē pat raksturota kā ārēji līdzīga izsūtīto vagonam...

— Par šo likteni ir jādomā mazliet plašāk — Okupācijas muzejs kā ideja, kā saturs un kā ēka. Lai šo saturu pareizi parādītu, ir nepieciešama vieta, kur to izdarīt. Mēs patiesībā nevaram palikt arī pašreizējā ēkā, kas nav īsti piemērota savam uzdevumam — telpas ir pārblīvētas, mums vienkārši vairs nav vietas, kur izplesties.

Arhitekts Gunārs Lūsis—Grīnbergs, kas projektēja strēlnieku muzeju, ir izveidojis uzmetumu, kas paredz šīs ēkas paplašināšanu uz Tehniskās universitātes pusi pa tā sauktajām sarkanajām līnijām, veidojot no Daugavmalas noslēgtu Rātslaukumu, kāds tas ir bijis pirms kara — to rāda seni fotoattēli. Turklāt ēkas būtu tajās pašās līnijās, kā tas reiz ir bijis, atjaunojot ielas, kas reiz izgāja uz Daugavas pusi.

Ko tad paredz šī paplašināšana? Tur būtu biroja telpas četros stāvos, klases izglītības programmai, arhīvs, sanāksmju telpas utt. Tas viss ir vajadzīgs. Izstāžu zāle paplašinātos tiktāl, ka mēs izlietotu ēkas apakšējo daļu, kur pašlaik cauri iet iela. Ar to pietiktu pamatekspozīcijai. Ieeja muzejā būtu no Rātslaukuma. Arhitekts piekrīt arī mainīt muzeja fasādi uz Rātslaukuma pusi, lai tā iekļautos kopīgajā laukuma ainavā. Protams, tā nevarētu būt kāda piparkūku mājiņa. Taču, ja jau Rīgas dome arī grib atjaunot vecā Rātsnama fasādi un iekļaut to laboratoriju ēkā, tad tas arī droši vien nenotiks pēc piparkūku stila, bet būs modernas pazīmes, kas apvienos jauno ar veco.

Jautājums ir cits: vai tas apmierinās komerciālās intereses, par kurām mēs nezinām un kuras arī neviens negrib atklāt — tik daudz gan esot skaidrs, ka laukumu apbūvēs. Droši vien līdz pašai 11. Novembra krastmalai. Un, ja tur ir tik stipras komerciālās intereses, vai Rīgas dome, kurai ir teikšana, būs pietiekami drosmīga, lai atstātu muzeju. Jo muzejs jau arī pievelk — apmeklētāju skaits pēdējā gadā ir vairāk nekā dubultojies: pērn ar muzeju iepazinās 24 tūkstoši cilvēku. Šis pieaugums ir saistīts ar to, ka ir bijis vairāk reklāmas, biežāk mūs apmeklē dažādas delegācijas, arī skolēni. Mēs rīkojam pat skolotāju seminārus, lai pedagogi savukārt nāktu pie mums jau ar sagatavotām skolēnu grupām. Jo mūsu pieredze liecina, ka nav jēgas nākt uz muzeju tikai tāpēc, ka tas paredzēts kādā plānā. Mēs esam diezgan noraidoši pret šādiem apmeklējumiem, kad atnāk skolēnu grupa, lai tikai dabūtu ķeksīti, ka ir bijuši muzejā.

Bet vairums grupu, kas pie mums nāk, ir ļoti labi sagatavotas. Un mēs cenšamies darīt savu darbu vēstures apziņas un vēstures zināšanu bagātināšanā — braucam uz provinci, rīkojam vairākdienu seminārus. Domāju — mūsu valsts var būt lepna, ka tai ir tāds muzejs, kur nāk ne vien ārzemnieki, bet arī daudz Latvijas iedzīvotāju. Igaunijā šāda muzeja līdz šim nebija, viņi tikai tagad ir sākuši domāt par tā izveidi.

Tātad mums būtu jāskatās pāri tīri komerciālām interesēm — ja muzeju pārceltu kaut kur uz nomali, tas vairs nespētu pildīt tos uzdevumus, kas mums uzticēti tagad. Kādā Amerikā nopērkamā grāmatā "Apmeklējiet Eiropu 1999. gadā" Okupācijas muzejs Rīgā ir aprakstīts kā neliels dārgakmens, ko noteikti vajadzētu aplūkot, ja ceļotājam nākas nokļūt šajā pilsētā.

— Cik veiksmīgs tēls — neliels dārgakmens, ko ieteicams aplūkot. Kā veicas ar mūsu viesu oficiālo delegāciju uzņemšanu?

— Ļoti labi. Latvijas Ārlietu ministrija acīmredzot ir pārliecinājusies, ka muzejs ir laba lieta, un šo apmeklējumu piedāvā. Ne jau tikai prezidentiem un karaļiem, bet arī citiem ciemiņiem. Interesanta bija to diplomātu viesošanās, kuriem nav pārstāvniecības Latvijā. Tā bija paprāva grupa — vairāk nekā 20 cilvēku. Viņi par šo apmeklējumu izteicās ļoti atzinīgi, pat uzkavējās mazliet ilgāk, nekā viņiem bija paredzēts.

Lai nu kā, bet darba muzejā vēl netrūks ilgi — ir daudz materiālu, kas vēl gaida savu kārtu un savus pētniekus.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

P.S.

Lai gan izstāde "Latvija atgriežas Eiropā: no okupācijas līdz brīvībai" devusies pasaules ceļos, tomēr ieskatu par to arī patlaban var gūt tepat Rīgā, kur Okupācijas muzeja pirmajā stāvā paprāvā albumā aplūkojamas visas 25 izstādes planšetes.

Izstāde sākas ar Latvijas Valsts karoga krāsām, ar mūsu valsts vietu Eiropas kartē un Latvijas Republikas proklamēšanas aktu 1918. gada 18. novembrī, bet turpmākajos stendos galvenais uzsvars likts uz okupācijas un aneksijas, kā arī terora atklāšanu. Daudz fotoattēlu, dokumentu, kas gluži kā ar karstu dzelzi skar atkailinātus nervus. Ietilpīgs un tiešs teksts. Arī stendā par okupācijas sākumposmu "Padomju terors":

"Padomju slepenpolicijas jeb Čekas terora aparātam bija ļauta pilna vaļa izrīkoties pēc sava prāta ar politiskajiem, militārajiem, reliģiskajiem un saimnieciskajiem valsts vadītājiem, kā arī ar visiem citiem Latvijas iedzīvotājiem. Tūkstošiem cilvēku tika apcietināti, mocīti un noslepkavoti. Padomju okupācijas viena gada laikā Latvija zaudēja aptuveni 34 000 cilvēku jeb 1,5% tās iedzīvotāju. Tikai vienā naktī — no 13. uz 14. jūniju 1941. gadā — vairāk nekā 15 000 cilvēku tika arestēti un nosūtīti uz GULAGU."

Tikpat nesaudzīgi un tieši izstādes turpmākajā gaitā rādīts arī nacistu terors Latvijā, otrā padomju okupācija, deportācijas, sovjetizācija, rusifikācija. Izstāde noslēdzas ar stendiem par neatkarības atjaunošanu un Baltijas ceļu. Un izskaņā rindas no "Baltijas elēģija. Otrā sērija. 1989. gads", kuras no angļu valodas atdzejojis Valters Nollendorfs:

Tālumā savu tautu dzirdēju dziedam —

puse nācijas sadevās rokās,

piesaucot tuvības vārdus, lai kļūtu brīvi

caur dziesmu. Asinis dūc neizlietas.

Cik vienkārši dzīves lielākie brīži.

Kārlis Ulmanis ceļā uz izsūtījuma vietu. Šo fotogrāfiju 1998. gada janvārī Latvijas Valsts prezidentam Guntim Ulmanim nodeva toreizējais Krievijas premjers Viktors Černomirdins. Prezidents Guntis Ulmanis to dāvinājis Okupācijas muzejam

No deportēto vagona izmesta grāmata ar ieslodzīto vēstulēm tuviniekiem

Mēmās klavieres. Nezināms meistars tās izgatavojis latviešu komponistam Jānim Līcītim, lai smagajos darbos Vorkutas ogļu raktuvēs viņš nezaudētu spēju spēlēt. Šīm nelielajām koka klavierēm nav stīgu, tādēļ tās neskan. Nav zināms, vai tas ir primitīvo apstākļu dēļ vai ar nolūku, lai skanot netraucētu nogurušos barakas likteņbiedrus. Klavieres izgatavotas piecdesmitajos gados

Bļoda. Politiskā ieslodzītā Jāņa Lucaua alumīnija bļoda, no kuras viņš ēdis spaidu darbu nometnē netālu no Doļinkas ciema Karagandas apgabalā (Kazahstāna, 1945–1954)

Ainas Rozes zīmējums. Četrpadsmitgadīgā meitene zīmēja un aprakstīja ceļojumu uz Krasnojarskas apgabala Kanskas rajonu, kad viņu deportēja 1941. gada jūnijā. Aina paskaidro: "Tas ir ebreju zēns Serjoža Brauns... te viņam ir divi mēneši." Rozei, nedziedināmi slimai ar tuberkulozi, atļāva atgriezties Latvijā 1947. gadā. Zīmējums bija ievietots kādā katalogā. Tajā savu dēliņu atpazina viņa māte, kas tagad dzīvo Izraēlā. Mazais puisītis tagad ir Jeruzalemes universitātes bioloģijas profesors Sergejs Brauns

Kabatlakats. To izšuvusi Mērija Stakle, kad viņa no "izsūtītās" (pēc tiesas sprieduma uz denunciācijas pamata) bija kļuvusi par "ieslodzīto". Lakatiņa augšējā kreisajā stūrī — aresta datums: 1950. gada 18. maijs. Uz lakatiņa parakstījušās dažādu tautību likteņa biedres, kuru vārdus Stakle izšuvusi krāsainiem diegiem, kas izvilkti no dažādiem drēbju gabaliem

Krievu–latviešu valodas vārdnīca. Čumas filtrācijas nometnē (Komi APSR) ieslodzītais Jānis Rivars to izgatavoja 1945. gadā. Protot krievu valodu, varēja saprast, ko runā uzraugi un varēja sazināties ar brīvlaistajiem cilvēkiem, arī nekrieviem, kas visi mācēja krieviski. Lapas gatavotas no izlietotu papīra maisu vidējās kārtas. Krievu vārdus Rivars norakstīja no avīžpapīra strēmelēm, ko lietoja, lai ietītu mahorku – ieslodzīto cigaretes. Un tad no citiem ieslodzītajiem uzzināja krievu vārdu nozīmi

Stingrā režīma (:R–385#3) un sevišķi stingrā režīma nometnē (:R–385#10) ieslodzīto cepures. Sešdesmitie gadi Mordovijas Autonomajā Republikā. Cepures valkāja brāļi Jānis (dz. 1940.) un Andris (dz. 1941.) Mētras. Jānis bija sodīts par nodomu ziņot ASV bruņotajiem spēkiem, ka pret viņiem notēmētas padomju raķetes t.s. "Kubas krīzes" gadā, bet Andris — par PSRS armijas noslēpuma izpaušanu brālim

Šaha figūriņas un koferis. Figūriņas no Karēlijas bērza izgriezis aktieris Pēteris Caunītis laikć no 1945. līdz 1946. gadam Vorkutć. Koferis kalpojis par šaha dēli

Krūze. Alumīnija krūzi kopā ar karoti un bļodiņu izsniedza katram deportētajam ieslodzītajam, kad tas pēc garā ceļa nonāca Karagandas spaidu darbu nometnē Rudņiki. Šo krūzi lietojis Jānis Lapsis no 1953. līdz 1955. gadam

Karote. Karote piederējusi Emmai Juškevicai invalīdu spaidu darbu nometnē Baltkrievijā, Borisovas tuvumā (1947–1951). Šajā nometnē ieslodzītajiem karotes ēšanai nedeva. Invalīdi karotes gatavoja paši, izkausējot nometnes alumīnija bļodiņas

Maska. Ieslodzītie tādas uzsēja, kad bija jāstrādā āra darbos pat līdz –40°C, lai pasargātos no apsaldēšanas. Mas-ka izgatavota Amūras novadā piecdesmitajos gados. To lietojis bijušais politiskais ieslodzītais Kārlis Ārgalis

Vizma Belševica

Garš bijis mūžs, bet mūža nomods — īss. Visaugstākais no manu Tēvu godiem — Pa stāvu liesmu uzkāpt debesīs Un izkliegt netaisnību, kurā mana tauta Ar dzelzi kvēlojošu, nīdēta un kauta. No poēmas "Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām"

Latvijas kultūras cilvēku lielas daļas disidentisms izpaužas spējā uzturēt možu garu sevī un paust to savos darbos. Tas rosina nepagurt arī tautai, akli nepadoties valdošajai ideoloģijai. Aizplīvurotā veidā to dara literāti, mūziķi, kinorežisori. Tas satrauc kompartijas vadītājus.

Drosmīga ir rakstnieka A. Bela uzstāšanās kompartijas sanāksmē pēc PSRS invāzijas Čehoslovākijā, prasot atcelt cenzūru Latvijā. Bet dzejniece Vizma Belševica (attēlā) krīt nežēlastībā 1969. gadā, kad varas iestādes viņas poēmā "Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām" un citos dzejoļos atrod vēstures aizsegā apslēptu komunistiskās vardarbības kritiku. "Pārstrādāt" lugas liek Gunāram Priedem un Ilzei Indrānei.

Un neizpaliek smagākas represijas. 1962. gadā par "pretpadomju aģitāciju un neziņošanu" notiesā dzejnieku Knutu Skujenieku (attēlā). No soda nometnes Mordovijā viņš tikai 1969. gadā atgriežas Latvijā. 1975. gadā viņu kritizē par jauno dzejnieku daiļrades nepareizu analīzi.

Šajā lappusē parādīti daži priekšmeti un fotoattēli, ko varēts aplūkot izstādes "Latvija atgriežas Eiropā: no okupācijas lidz brīvībai" skatītāji Rietumeiropā. Fotoattēli un teksti ar muzeja atļauju pārņemti no nesen iznākušās grāmatas "Latvijas okupācijas muzejs". Priekšmetu fotogrāfs Juris Kalniņš