Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 20.gadadiena

Baltijas valstu neatkarības deklarācijas un to juridiskie aspekti

Latvijas Juristu biedrības viceprezidents, Ar juridisku, v. advokāts GVIDO ZEMRĪBO: un tikai juridisku mērauklu

Nobeigums. Sākums “LV” nr.70, 05.05.2010.

Latvijas deklarācija (6.p.) arī noregulēja likumdošanas jautājumu, nosakot, ka pārejas periodā ir jāpiemēro likumdošanas akti, kas šīs Deklarācijas pieņemšanas brīdī darbojās Latvijas teritorijā, ciktāl tie nebija pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 1., 2., 3. un 6.pantu, vienlaikus piešķirot likumdošanas tiesības Augstākajai padomei. Līdz ar to tika izslēgts likumdošanas vakuums un nodrošināts pakāpenisks likumdošanas process, kura mērķis nomainīt padomju likumus ar neatkarīgās Latvijas likumiem. Līdzīgu problēmu risināja Lietuvas likums. Šis likums, pirmkārt, pārtrauca Lietuvas PSR un PSRS konstitūciju darbību, kā arī PSRS likumdošanas pamatu un citu PSRS likumu darbību Lietuvas Republikas teritorijā; otrkārt, atjaunoja Lietuvas 1938.gada 12.maija konstitūcijas darbību, apturot to daļu un pantu darbību, kas attiecās uz Prezidentu, Seimu, Valsts padomi un Valsts kontroli; treškārt, noteica, ka konstitūcijas atjaunošana neatjauno Lietuvas Republikas likumu darbību, kas bija spēkā līdz 1940.gada 15.jūnijam. No teiktā izriet, ka Lietuvā saglabāja savu spēku Lietuvas PSR likumi. Kas attiecas uz konstitucionālo likumdošanu, tad jāsecina, ka radās zināms vakuums, jo Lietuvas PSR Konstitūcijas darbība tika pārtraukta, bet Lietuvas Republikas Konstitūcijas darbība daļēji tika apturēta.

Latvijas deklarācijā atšķirībā no Lietuvas nekas nav teikts par PSRS Konstitūcijas darbību Latvijas teritorijā. Taču, ņemot vērā, ka Deklarācija, pirmkārt, atjaunoja Latvijas Republikas Satversmes darbību (3.p.) un, otrkārt, pasludināja par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža Latvijas Saeimas 1940.gada 21.jūlija pieņemto deklarāciju “Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā” (2.p.), turpmāka PSRS Konstitūcijas darbība Latvijā būtu uzskatāma par juridiski nepamatotu un neloģisku.

Mazliet citāds bija PSRS likumu statuss. Lietuvas likumā bija strikti noteikts, ka PSRS likumu darbība tika pārtraukta, taču Latvijas deklarācija tieši par PSRS likumiem nesaka neko. Latvijas deklarācijas 6.pantā ir teikts: “uzskatīt par iespējamu pārejas periodā piemērot (..) citus likumdošanas aktus, kas šīs Deklarācijas pieņemšanas brīdī darbojas Latvijas teritorijā, ciktāl tie nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 1., 2., 3. un 6.pantu”.

Tātad ar minēto atrunu PSRS likumi arī pēc Deklarācijas pieņemšanas varēja tikt piemēroti. Patiesības labad gan jāsaka, ka PSRS likumi arī pirms Deklarācijas pieņemšanas tika piemēroti visai reti. Gandrīz visas tā sauktās vissavienības normas bija inkorporētas Latvijas PSR likumos. Tā tas bija krimināltiesībās, civiltiesībās, darba tiesībās, ģimenes tiesībās utt., kur šīs vissavienības normas bija iekļautas republikas kodeksos. Turklāt ir jāņem vērā, ka Latvijas PSR Augstākās padomes 1989.gada 28.jūlija Deklarācijas par Latvijas valsts suverenitāti 5.pantā ir noteikts: “Latvijas PSR teritorijā tiek atzīta Latvijas PSR likumu augstākā vara. PSRS likumi Latvijas teritorijā stājas spēkā tikai pēc tam, kad tos ratificējis Latvijas PSR augstākais valsts varas orgāns.”¹⁸

Kas attiecas uz Igaunijas neatkarības jautājumā pieņemtajiem diviem dokumentiem, tad tiem ir galvenokārt politisks un starptautisko tiesību akta raksturs, bet tajos nav valsts iekšējo konstitucionālo tiesību normu.

Interesanti, ka Latvijas deklarācijā, vienīgajā no Baltijas valstīm, ir jau minēta tāda valsts institūcija kā Konstitucionālā tiesa (6.p.): “Strīdus gadījumos jautājumus par likumdošanas aktu piemērošanu izšķir Latvijas Republikas Konstitucionālā tiesa.” Taisnības labad jāsaka, ka jau LPSR Konstitūcijas 1989.gada 11.novembra labojumos bija paredzēta Konstitucionālā tiesa. Atšķirībā no PSRS, kas izveidoja Konstitucionālās tiesas surogātu, kuru nosauca par Konstitucionālo komiteju, Latvija bija nolēmusi radīt īstu Konstitucionālo tiesu. Šo rindu autora vadībā strādāja darba grupa, kuras uzdevums bija izstrādāt likuma par Konstitucionālo tiesu projektu. Taču pretēji Deklarācijā teiktajam, jaunievēlētā Augstākā padome pie šā jautājuma vairs neatgriezās.

No tiesiskā viedokļa ļoti svarīga ir arī Latvijas deklarācijas 1.panta 1.daļa: “Atzīt starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāti pār valsts tiesību normām.” Turklāt jāatzīmē, ka vienlaikus ar minēto Deklarāciju Augstākā padome pieņēma vēl arī “Deklarāciju par Latvijas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos”. Ar to Latvija deklarēja, ka tā pievienojas 51 starptautisko tiesību aktam. Abas šīs deklarācijas deva tiesisku pamatu starptautisko tiesību normu piemērošanai Latvijā. Šajā sakarā der atgādināt, ka Latvijas Augstākās tiesas Plēnums 1991.gada 11.martā pieņēma lēmumu Nr.1 “Par Latvijas Republikas tiesu neatkarību”,¹⁹, kurā izskaidroja, kā Latvijā piemērojami ANO Ģenerālās asamblejas 1985.gada 13.decembrī akceptētie “Tiesu neatkarības pamatprincipi”, kuri ietilpa to starptautisko tiesību aktu sarakstā, kam Latvija pievienojusies.

Visas trīs valstis savās neatkarības deklarācijās izteica savas rūpes ne tikai par pamatnācijām, bet arī garantēja tiesības visiem šo valstu iedzīvotājiem, ieskaitot minoritātes. Tā Lietuvas aktā ir uzsvērts, ka Lietuvas valsts garantē cilvēka, pilsoņa un nacionālo minoritāšu tiesības. Igaunijas lēmumā savukārt ir norādīts, ka Igaunijas PSR Augstākā padome izstrādā pārejas perioda valsts pārvaldes pagaidu kārtību, tajā ietverot tiesiskas garantijas visiem valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no to tautības. Latvijas deklarācija šajā ziņā ir vispilnīgākā un konkrētākā. Tās 8.pants nosaka: “Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Tas pilnā mērā attiecināms uz tiem PSRS pilsoņiem, kuri izteiks vēlēšanos dzīvot Latvijā, nepieņemot tās pilsonību.” Līdz ar to Deklarācija ievēroja Latvijas valsts tapšanas tradīcijas. Šeit der atcerēties un vienam otram arī atgādināt, ka 1918.gada 18.novembrī jaunās Latvijas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis savas pirmās runas nobeigumā teica: “Pie šī darba varēs ņemt dalību visi Latvijas pilsoņi, un visi varēs baudīt labumus, kas saistīti ar mūsu neatkarību.

Visi pilsoņi, bez tautības izšķirības, aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai.”²⁰

No juridiskā viedokļa Latvijas deklarācija ir jāvērtē kā konstitūciju saturošs likumdošanas akts. Tā bija spēkā no tās pieņemšanas brīža un tai bija ne tikai politiski deklaratīvs raksturs, bet arī valsts pamatlikuma juridiskais spēks. Laika gaitā atsevišķi deklarācijas panti zaudēja savu spēku un nozīmi (4.,5.,6.p.). Neapšaubāmi, arī šodien nav zaudējusi ne savu spēku, ne nozīmi Deklarācijas preambula, tās 1., 2., 3. un 9.pants. Problemātisks pēc Satversmes 8.nodaļas pieņemšanas ir 8.panta spēks. Sabiedrībā ir dažādi viedokļi jautājumā par to, vai mums ir vajadzīga jauna, mūsdienīga eiropeiska Satversme vai jāsaglabā jau esošā, to laiku pa laikam remontējot. Tādēļ 7.pants būtu, arī no šodienas pozīcijām raugoties, jāizdiskutē un jo augstākā līmenī, jo labāk. Tāpat mūsu juristiem būtu arī vērts padomāt par to vietu, kādu šodien Latvijas likumdošanas aktu hierarhijā ieņem Deklarācija.

Beidzot jautājumu par Baltijas valstu neatkarības deklarāciju juridiskajiem aspektiem, jānorāda, ka Baltijas valstu priekšā bija divi ceļi: pirmais – ar vienpusēju aktu pasludināt savu neatkarību; otrais – pasludināt neatkarību, nosakot pārejas periodu, kurā sarunu ceļā ar PSRS vadību soli pa solim sasniegt savu mērķi – pilnīgu neatkarību. Atkarībā no konkrētās situācijas valstī Lietuva izraudzījās pirmo ceļu, Igaunija uzmanīgāk, Latvija krasāk aizgāja pa otru ceļu. Galu galā vēsture parādīja, ka abi ceļi noveda pie viena un tā paša galamērķa – pilnīgas neatkarības, turklāt tikpat kā bez asinsizliešanas.²¹

Kā zināms, notikumi risinājās tālāk, vēl bija 1991.gada janvāris un augusts, kad mūsu cerības bija visai reāli un nopietni apdraudētas. Taču neatkarības deklarācijas pavēra ceļu uz reālo neatkarību. Pagāja tikai nedaudz vairāk kā gads, un Baltijas valstis jau atzina visa pasaule, ieskaitot Krieviju un arī PSRS.

Var jautāt, kāpēc mēs atguvām savu neatkarību tieši 1990.gadā, ne agrāk, ne vēlāk? Manuprāt, to nosacīja trīs vienlīdz svarīgi faktori.

Pirmkārt, Baltijas tautu brīvības mīlestība, pašaizliedzība, enerģija, drosme un, pats galvenais, šo tautu iekšējā un ārējā vienotība.

Otrkārt, izdevīgā situācija PSRS. Bez Gorbačova un viņa “perestroikas” nekas tamlīdzīgs nebūtu iespējams.

Treškārt, labvēlīgā starptautiskā situācija. “Aukstais karš” bija beidzies, ASV–PSRS attiecības bija normalizējušās. Starptautiskā sabiedrība un vispirms ASV spēja ietekmēt procesus, kas notika Padomju Savienībā.

Interesanti, ka pēc būtības šie paši trīs faktori – brīvības mīlestība, revolūcija Krievijā, Pirmā pasaules kara beigas – radīja iespēju Baltijas valstīm proklamēt savu neatkarību arī 1918.gadā.

Bija vēl viens apstāklis, kas arī vieno 1918.gada 18.novembri un 1990.gada 4.maiju. Abos gadījumos latviešu tauta pasludināja savu neatkarību apstākļos, kad valsti bija okupējušas tai svešas un naidīgas varas. Par 18.novembri Kārlis Skalbe teica tā: “Kas gan Latvija šinī brīdī? Tā ir tikai zvērests un solījums. Latviju izglābs tie, kas viņai solījušies.”²²

Taču bija arī viena varbūt nebūtiska, bet simboliska atšķirība. Kā raksta 1918.gada 18.novembra aculiecinieki, pēc valsts proklamēšanas tās dalībnieki gāja mājās pa tumšajām un drūmajām vācu žandarmu apsargātajām latviešiem vēl nedraudzīgajām Rīgas ielām. 1990.gada 4.maijā Rīgā bija zila debess un spīdēja saule. Pēc Neatkarības deklarācijas balsojuma deputāti, viesi, mēs visi, kas tur toreiz bijām, spontāni gājām uz Daugavmalu, kur mūs sagaidīja tūkstoši rīdzinieku, izņemot deputātu saujiņu, kas, tautas izsvilpti, izlavījās pa blakusdurvīm.

Lūk, kā šo notikumu apraksta neieinteresēts liecinieks Anatols Līvens: “Pēc deklarācijas līderi devās uz Daugavas krastmalu, kur, krasā atšķirībā no Lietuvas, milzīgs pūlis, vairāki desmiti tūkstoši cilvēku sapulcējās, lai to nosvinētu. Atstājot šo mītiņu, toreiz vispopulārāko personu – Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāju Daini Īvānu tauta burtiski bombardēja ar apsveikumiem un gandrīz apraka ziedu kalnos.”²³

Vēres:

¹⁸ LPSR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1989.g., Nr.32, 864.lpp.

¹⁹ Latvijas Republikas Augstākās Tiesas plēnuma lēmumu krājums 1990.–1995.,

Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas Tiesiskās informācijas centrs, 1995, 12.–17.lpp.

²⁰ Latvijas valsts pasludināšana 1918.gada 18.novembrī. Rīgā, Madris, 1998, 114.lpp.

²¹ Šajā jautājumā skat.: Anatol Lieven. The Baltic Revolution, Estonia, Latvia, Lithuania

and the Path to Independence. Yale University Press New Haven and London, 233.–243.lpp.

²² Skalbe K. Mazās piezīmes, 17.lpp.

²³ Anatol Lieven. The Baltic Revolution, Estonia, Latvia, Lithuania and the Path

to Independence. Yale University Press New Haven and London, 243.lpp.

Referāts Valsts prezidenta Vēsturnieku komisijas, Latvijas Universitātes, 4.Maija Deklarācijas kluba, Jāņa Čakstes Demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības biedrības un Juristu biedrības organizētajai starptautiskajai zinātniskajai konferencei “1990.gada 4.maija Latvijas Neatkarības deklarācija: starptautiskie un iekšpolitiskie aspekti” 2010.gada 3.maijā Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Autora pārstrādāts, īsināts, koriģēts pirms 10 gadiem uzrakstītais un rakstu, atmiņu, dokumentu krājumā “4.maijs” [Dr. habil.sc.pol. Tālava Jundža redakcijā, LU žurnāla “Latvijas Vēsture” fonda apgādā, 2000.] pirmpublicētais teksts.