Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 20.gadadiena

Latvijas Universitātes starptautiskā konferencē

Valsts prezidents Valdis Zatlers:

Pirmdien, 3.maijā, Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 20. gadadienas sakarā Latvijas Universitātē tika rīkota starptautiska konference “1990.gada 4.maija Latvijas Neatkarības deklarācija: starptautiskie un iekšpolitiskie aspekti”, kuru uzrunāja Valsts prezidents Valdis Zatlers un pirmo daļu vadīja moderatori Aivars Borovkovs un Aivars Endziņš Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Augsti godātais Īvāna kungs! Augsti godātais Landsberģa kungs [Eiropas parlamenta deputāts, Lietuvas atmodas vadonis Vītauts Landsberģis]! Augsti godātais rektora kungs [Mārcis Auziņš]! Dāmas un kungi!

Kopš 1990.gada 4.maija pagājuši 20 gadi. Tas ir gandrīz tikpat, cik pastāvēja Latvijas valsts neatkarība pirms Otrā pasaules kara. Tas ir vienas paaudzes laiks. Šogad skolu beigs jaunieši, kuri piedzima pēc neatkarības atgūšanas. Izaugusi atjaunotās brīvās Latvijas pirmā brīvā paaudze. Ko šodien mēs varam pavēstīt šiem jauniešiem, lai viņus iedvesmotu dzīvot un strādāt Latvijā?

Šajos 20 gados mēs esam paveikuši pārsteidzoši daudz. Latvijas tauta otro reizi viena gadsimta laikā panāca savas valsts neatkarību. Mēs pievienojāmies pasaules nozīmīgākajai kolektīvās aizsardzības organizācijai – NATO, ekonomiski attīstītāko valstu apvienībai – Eiropas Savienībai un pilnībā integrējāmies dažādās starptautiskās institūcijās.

Latvijā notiek demokrātiskas parlamenta vēlēšanas, darbojas brīva prese un citi mediji, pilsoņi bauda tiesības brīvi biedroties politiskās partijās un nevalstiskās organizācijās, pastāv neatkarīga tiesa un ir noteikti augsti cilvēktiesību standarti.

Latvijā relatīvi īsā laikā notikusi pāreja no totalitārās padomju sistēmas uz Rietumu tipa demokrātiju, ko iezīmēja fundamentālas reformas politiskajā sistēmā, ekonomikā, izglītībā un sociālajā sfērā. Ir atjaunots privātīpašums un funkcionējoša tirgus ekonomika. Būtiski nostiprinātas latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas pozīcijas. Latvijā tiek realizēta plaša mazākumtautību kultūras autonomija, darbojas mazākumtautību skolas un kultūras biedrības.

Dāmas un kungi!

Vienlaikus nevaram neredzēt arī straujās attīstības ēnas puses.

Cilvēku mantiskā nevienlīdzība būtiski pieaugusi, daudzi izvēlas doties projām no dzimtenes darba meklējumos. Izveidojusies dziļa neuzticības plaisa starp varu un tautu, kuru vēl vairāk palielina pastāvīgas aizdomas, ka politiskos un reizēm arī tiesiskos procesus Latvijā virza atsevišķu cilvēku ekonomiskās intereses. Tieši tādēļ mēs nedrīkstam ļauties tikai pagātnes atmiņu un nostaļģijas vilinājumam.

Visiem zināmais Bībeles stāsts mums vēsta, ka Mozus 40 gadus veda savu tautu pa tuksnesi. Tieši sākums bija pats grūtākais, tieši tad tauta uz brīdi piemirsa savas vērtības, sāka pielūgt zelta teļu, zūdījās un gaudās par grūtībām un pieminēja stabilo dzīvi pirms garā ceļa sākšanas.

Varbūt pienācis laiks tagad, kad esam pusceļā, par atskaites un vērtēšanas punktu izvēlēties nevis 1990.gadu vai 20.gadsimta 30.gadu Latviju, bet gan Latviju 2030.gadā? Mums jau šodien ir jāspēj atbildēt uz jautājumu, kāda būs Latvija 40 gadus pēc neatkarības atjaunošanas.

Man šķiet, nevajadzētu pārāk daudz laika veltīt, lai noskaidrotu, kas pie kā bija vainīgs, kāpēc viss neizdevās, kā vēlējāmies. Jo mēs nevaram atgriezties nulles punktā un sākt visu no jauna. Pagātnes sasniegumi, par kuriem mēs varam būt patiesi lepni, mūs neapdrošina pret nākotnes kļūdām un neveiksmēm, tie nevar būt par pamatu paštīksmei. Mūsu panākumi ir kvalitātes latiņa, apliecinājums, ka mēs varam, ja patiesi gribam!

Pašlaik daudz runā, ka Latvijai vajag jaunu, lielu mērķi. Kā paraugs nacionāliem mērķiem tiek minēta pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO. Taču šodien tas var izrādīties nepilnīgs stratēģisko mērķu modelis. Eiforija pēc pievienošanās Eiropas Savienībai 2004.gadā mums ir dārgi maksājusi.

Šādi uzstādījumi rada ilūziju, ka pēc divu trīs gadu saspringtāka darba, sasniedzot konkrētus uzdevumus noteiktā laika posmā, mēs varēsim atslābināties un turpmāk dzīvot bezrūpīgi. Tā vienkārši nemēdz būt.

Politiķu pienākums ir iezīmēt savu redzējumu par valsts attīstību. Ir svarīgi piedāvāt risinājumus, nevis gausties par vīziju trūkumu.

Mēs skaidri redzam, ka nākamās divdesmitgades izaicinājumi un pārbaudījumi Latvijai ir tikpat nozīmīgi kā iepriekšējos 20 gados. Tiem gan ir cits raksturs. Taču, apsverot izaicinājumus un izvērtējot iepriekšējās kļūdas, mēs varam diezgan skaidri pateikt, kas mums jādara, lai pēc 20 gadiem, arī pēc 50 gadiem mēs varētu lepoties ar Latvijas valsti.

Vēlēšanu gads ir ļoti piemērots laiks, kad sabiedrībai ir lieliska iespēja pieprasīt konkrētus risinājumus ilgtermiņa uzstādījumiem no politiskajām partijām, kas gatavojas startēt vēlēšanās. Tieši šādiem konkrētiem, praktiskiem politikas uzstādījumiem un piedāvātajiem risinājumiem ir jākonkurē cīņā par vēlētāju balsīm .

Dāmas un kungi!

4.maija priekšvakarā es redzu četrus lielus uzdevumus nākamajiem 20 gadiem. Uzskatu, ka tie ir jautājumi, uz kuriem atbildes jāsniedz politisko partiju priekšvēlēšanu piedāvājumiem. Tieši politiķu misija ir kā vēlēšanu gadā, tā arī nākotnē rast vēsturiskus un saturiskus risinājumus šo uzdevumu izpildei, balstoties uz ekspertu, nozaru lietpratēju un sabiedrības aktīvāko pārstāvju pieredzi un ieteikumiem.

Pirmkārt, mums ir jānostiprina valsts pamati. Latvijas valsts pamats ir cilvēki, šīs valsts pilsoņi, kas piedzimst, izskolojas un nav spiesti lielā skaitā doties prom no savas dzimtenes. Bez Latvijas tautas nav Latvijas valsts!

Pirmajā Latvijas neatkarības divdesmitgadē pirms kara iedzīvotāju skaits Latvijā pieauga par ceturto daļu. Salīdzinājumam: no 1990.gada līdz šodienai iedzīvotāju skaits ir sarucis gandrīz par piektdaļu. Pirmskara Latvijā trīs un vairāk bērnu ģimenes ļāva kompensēt kara, deportāciju un emigrācijas zaudējumus. Atjaunotās valsts 20 gados dzimstība ir kritusies gandrīz divas reizes salīdzinājumā ar 80.gadu beigu datiem. Pašreizējais dzimstības līmenis un apjomīgā emigrācija vairs nespēj nodrošināt pilnīgu paaudžu nomaiņu.

Skumji, ka šogad martā veiktajā sabiedriskās domas aptaujā, atbildot uz jautājumu, kāds ir vēlamais bērnu skaits ģimenē, dominē atbilde – mazāk par diviem bērniem. Tikai sestā daļa par vēlamu uzskata trīs bērnu ģimeni. Tātad šodien mūsu cilvēki, nosaucot vēlamo bērnu skaitu, mērķē zemāk par paaudžu atjaunošanās līmeni!

Vēl smagāka situācija ir Latvijas laukos. Demogrāfiskās prognozes liecina, ka daudzos Latvijas novados jau tuvāko 8–15 gadu laikā pirmsskolas vecuma bērnu skaits var sarukt par 40–50%. Nekad vēl demogrāfiskie procesi nav tā apdraudējuši valsts un tautas ilgtermiņa nākotni kā šodien. Mēs skaudri izjūtam, ka nepieciešamība intensīvi un daudz strādāt un nenoteiktība par ģimenes materiālo nodrošinājumu nonāk pretrunā ar cilvēku motivāciju audzināt divus un vairāk bērnus.

Nepieciešamas fundamentālas izmaiņas valsts sociālajā politikā – daudz plašāks risinājumu klāsts, ne tikai māmiņu algas. Nepieciešams radīt apstākļus, lai arī no valsts aizbraukušie vēlētos pielietot savu jauniegūto pieredzi un zināšanas Latvijas labā. Mums nepieciešama pārdomāta lauku attīstības stratēģija, lai atspriegotu centrtieci valsts attīstībā.

Skandināvijas valstu pieredze rāda, ka ar mērķtiecīgu un ilgtermiņā orientētu valsts politiku var pārlauzt negatīvās tendences demogrāfiskajos procesos. Var panākt, lai ģimenē ir vismaz divi bērni, un būtiski palēnināt lauku iedzīvotāju aizplūšanu uz pilsētām. Arī Īrijas pieredze apliecina, ka ir iespējams apturēt strauju valsts iedzīvotāju aizplūšanu uz citām zemēm un ar laiku pat panākt reemigrāciju.

Panākt to, lai Latvijā ģimene vēlas un spēj izaudzināt divus un vairāk bērnus, ir nākamās divdesmitgades svarīgākais uzdevums.

Pirmais solis būtu beidzot izveidot valsts ilgtermiņa demogrāfisko politiku. Un to pēc būtības, nevis formāli, piepildīt ar valsts un pašvaldību konkrētām atbalsta formām jaunām ģimenēm un bērnu audzināšanai.

Otrkārt, mums beidzot jāiemācās efektīvi un ar jaunradi saimniekot savā zemē. Šeit diez vai derēs salīdzinājums ar pagājušā gadsimta 20. un 30.gadiem, jo ekonomikas struktūra pasaulē ir fundamentāli mainījusies. Latvijas ekonomikas nākotnei pēc 20 gadiem jābūt ilgtspējīgai un jābalstās nevis uz aizņemtas naudas un importa patēriņu, bet uz spēju pašai nodrošināt nozīmīgu eksporta apjomu.

Neattaisnojās cerības, kas tika liktas uz finanšu ekonomikas attīstību. Mums būs jāpievēršas reālajai, tas ir, ražošanas un pakalpojumu, ekonomikai, taču nevis tradicionālajā 20.gadsimta izpratnē, bet gan energoefektivitātes un jaunrades augsto standartu virzienā.

Ekonomikā neizbēgami notiks pāreja uz tādu ražošanu un tādu pakalpojumu sniegšanu, kas rada mazu oglekļa izmešu apjomu un ir ar augstu tieši Latvijā pievienotu vērtību. Neapšaubāmi arī turpmāk tā dēvētās sabiedrisko pakalpojumu nozares – veselības aprūpe, izglītība, vides pakalpojumi – būs būtisks nodarbinātības veicinātājs mūsu zemē.

Pretēji nereti paustajai pašnoniecinošai nostājai, ka mums jau nekā nav, Latvijā patiesībā ir salīdzinoši ļoti laba situācija. Mūsu enerģētika ir viena no zaļākajām Eiropā. Tas nozīmē, ka katra mājsaimniecība, katrs Latvijas uzņēmums patērē videi draudzīgāku enerģiju nekā kaimiņi. Mums ir nozīmīgi biomasas resursi, kas ļauj siltumenerģijas un elektrības pašapgādi palielināt virs jau pašlaik sasniegtajiem 30% no kopējā energopatēriņa. Tādējādi ir iespējams radīt arī daudz zaļās ekonomikas darba vietu. Šādi uzstādījumi skaidri apliecina mūsu piederību Eiropai, konkrētāk – Ziemeļvalstu reģionam.

Lielā talka jau trešo gadu pēc kārtas skaidri parādīja, cik lielā mērā Latvijas tautā ir atbalsts tīras, sakoptas, zaļas Latvijas veidošanai un uzturēšanai.

Iepriekšējā bija radošuma nedēļa. Mēs skaidri redzam, ka jaunrade nav tikai nelielas speciālistu grupas īpašs uzdevums vai privilēģija. Jaunrades jēdziens kā konkurētspējas veicinātājs ir jāizprot plašāk. Jaunrade ir veids, kā risināt jebkuru jautājumu un paveikt jebkuru darbu, tā gaitā meklējot efektīvāku rīcību, lai radītu laika, materiālu un darbaspēka resursu ietaupījumus.

Uzņēmība, atbildība, spēja un gatavība riskēt, mācīties no kļūdām un drosmīgi mēģināt vēlreiz – šīs īpašības mūsos ir bijušas, ir un būs. Tās nav rets izraktenis, bet gan mūsu galvenais ekonomiskais kapitāls. Mūsu priekšrocību maksimālai izvēršanai būtu ļoti vajadzīga ilgtermiņā vērsta, aktīva un dažādas nozares saistoša skaidra valsts ekonomiskā politika, ko atbalsta uzņēmēji un izprot sabiedrība.

Nākamajām desmitgadēm jākļūst par aktīvas ārējās ekonomiskās politikas iniciatīvu laiku. Kā jau minēju, šajos divdesmit gados ārlietu jomā daudz ir sasniegts. Esam veiksmīgi iestājušies gan NATO, gan Eiropas Savienībā. Ir jāturpina darbs, lai šo dalībvalsts statusu izmantotu Latvijas ilgtermiņa interešu īstenošanā.

Būtiska loma Latvijas ārpolitikas sasniegumu nodrošināšanā ir bijusi arī Latvijas stratēģiskajai partnerībai ar ASV. Tā jāstiprina arī turpmāk.

Latvijas ilgtermiņa interesēs ir uz savstarpēju cieņu, sapratni un izdevīgumu balstītas attiecības ar Krieviju, kā arī ar citiem partneriem austrumos.

Lai gan mēs esam bijuši veiksmīgi ārpolitikā, diemžēl nepietiekama uzmanība ir pievērsta tieši Latvijas ārējo ekonomisko interešu definēšanai, īstenošanai un aizstāvēšanai. Turpmākajos gados mums visiem kopā ir jāpanāk būtiskas izmaiņas ekonomiskajā politikā, lai nodrošinātu ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi un lai mēs varētu lepoties ar starptautiskajos tirgos atpazītiem Latvijas produktiem.

Dāmas un kungi!

Treškārt, mums beidzot jāiemācās saprātīgi pārvaldīt savu valsti.

Nesen kāds britu žurnālists brīnījās, ka Latvijas iedzīvotāji, kuru skaits ir pat 20 līdz 30 reižu mazāks nekā lielajās valstīs, tik ļoti neuzticas saviem tautas priekšstāvjiem. Sak, jūs taču visi tik labi viens otru pazīstat! Jā, tā tas tik tiešam ir.

Bet ir bijis arī citādi. Pirms nepilniem 20 gadiem pie toreizējās Ministru padomes un toreizējās Augstākās padomes cilvēki veidoja akmens krāvuma, automašīnu un savu augumu barikādes, lai aizstāvētu savu valdību, savu parlamentu. Jo politiķi tolaik bija tautas gribas paudēji un varoņi.

Pagājušajā gadā mēs redzējām pilnīgi cita veida “barikādes” pie Ministru kabineta un Saeimas logos lidoja pavisam citi akmeņi. Sabiedrības uzticības līmenis parlamentam, valdībai, politisko partiju sistēmai ir divas reizes zemāks nekā mūsu kaimiņvalstīs. Latvijas iedzīvotāji nevēlas iesaistīties politiskajās partijās, pieaug pasivitāte vēlēšanās. Salīdzinoši: Satversmes sapulci vēlēja 85% pilsoņu.

Kā rāda martā veiktā sabiedriskās domas aptauja, gandrīz 50% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka ir attaisnojami nemaksāt daļu no nodokļiem. Tas vairs nav joks. Mēs esam bijuši ļoti veiksmīgi nacionālās valsts institūciju atjaunošanā, taču esam pazaudējuši tautas uzticību tām.

Šeit es redzu divas izejas. Vispirms – visām institūcijām jāstrādā efektīvāk un jāpanāk, lai cilvēki izjūt viņu darba un lēmumu pozitīvās sekas. Latvija, līdzīgi daudzām citām valstīm, palielinot valsts parādu, ir uzņēmusies saistības būtiski kāpināt darba ražīgumu un efektivitāti sabiedriskajā sektorā, valsts pārvaldē. Skaidrs, ka izmaiņu ātrums tehnoloģijās un globālās ekonomikas konjunktūrā nekļūs lēnāks un valstis arī turpmāk vēl vairāk konkurēs ar efektīvākas valsts pārvaldes rādītājiem.

No otras puses, Latvijas iedzīvotājiem – tautai – daudz aktīvāk jāpiedalās savas valsts pārvaldē. Tās ir ne tikai tautas iespējas un tiesības, bet arī pienākums, kas jāuzņemas pilsoniski izglītotam indivīdam, saņemot valsts atbalstu un mudinājumu pilsoniskai rīcībai. Tieši tas, ka pilsonis var aktīvi lemt par sev un sabiedrībai būtiskiem jautājumiem, ir atšķirība starp pilsoni un labi atalgotu imigrantu, kas nav integrējies vietējā sabiedrībā un nepiedalās tās politiskajos procesos. Ja mēs uzskatām, ka brīvības divdesmitgades ieguvums ir nacionāla valsts, tad turpmāk Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšana būs iespējama tikai tad, ja mēs iemācīsimies paši saprātīgi to pārvaldīt.

Ceturtkārt, mums ir jāiemācās atkal saskatīt un izmantot cilvēku savstarpējās sadarbības sniegtās iespējas. Šajos 20 gados mēs nespējām saliedēt un apvienot dažādās sociālās un etniskās grupas. Bet mums bija iespējas paveikt daudz, daudz vairāk.

Vecuma diskriminācija darba tirgū ir redzamākā no visiem diskriminācijas veidiem. Turklāt tā notiek uz strauji novecojošas sabiedrības fona.

Sabiedrība sevi joprojām iedala latviski un krieviski runājošajos, joprojām nav vienotas izpratnes, ka Latvijas nacionāla valsts ir uz mūžu un ka arī tie pilsoņi, kuru dzimtā valoda nav latviešu, ir un būs mūsējie un ir vajadzīgi Latvijas valstij.

Ienākumu nevienlīdzības ziņā esam kļuvuši par Eiropas rekordistiem.

Bez visa jau minētā aptaujas liecina, ka Latvijas iedzīvotājos ir divas reizes lielāks aizdomīgums nekā mūsu kaimiņu valstīs. Iespējams, gan padomju gadu, gan mežonīgā kapitālisma pieredze mums ir iemācījusi neuzticēties citiem cilvēkiem ārpus radu un draugu loka. Taču mūsu ir pārāk maz, lai mēs varētu atļauties šķelties un dalīties!

Nākamajiem 20 gadiem ir jākļūst par laiku, ko raksturo lielāka savstarpējā sadarbība un atbalsts, nevis atgrūšanās un norobežošanās. Mums ir jāspēj saliedēt vienotā veselā gan tos tur, gan mūs te – gan politiski, gan kulturāli, gan etniski, gan ģeogrāfiski un arī citos dalījumos. Tā ir mana dziļākā pārliecība un arī vēlēšanās.

Dāmas un kungi!

Man ļoti bieži vaicā – definējiet, kas ir Latvijas mērķis. Mūsu mērķis ir saprātīgi pārvaldīta, zaļa, radoša un starptautiski aktīva nacionāla valsts, kurā mīt demogrāfiski atjaunota, pilsoniski atbildīga un saliedēta Latvijas tauta.

Mēs gribam šādu valsti izveidot! Mēs varam šādu valsti izveidot! Mēs to paveiksim! Mums būs šāda valsts!

Paldies par atbalstu!

Valsts prezidenta uzruna starptautiskās konferences “1990.gada 4.maija Latvijas Neatkarības deklarācija: starptautiskie un iekš-politiskie aspekti” atklāšanā Latvijas Universitātē 3.maijā

Piedaloties starptautiskajā konferencē “1990.gada 4.maija Latvijas Neatkarības deklarācija: starptautiskie un iekšpolitiskie aspekti” Latvijas Universitātē 3.maijā: (augšējā attēlā) Vītauts Landsberģis, Dainis Īvāns, Anatolijs Gorbunovs; (vidējā attēlā) Andris Bērziņš, Ilmārs Geige, Juris Celmiņš; (apakšējā attēlā) Andrejs Cīrulis, Pēteris Simsons, Juris Zaķis, Anatolijs Gorbunovs  Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Paldies, neatkarība!

Šā gada 11.marta Lietuvas Seima svinīgo sēdi par godu valsts neatkarības atjaunošanas divdesmit gadiem noslēdza kādas Viļņas studentes pateicības runa cilvēkiem, kas viņas paaudzei sagādājuši iespēju dzīvot savā valstī – Lietuvā bez svešas armijas, Lietuvā bez cenzūras, Lietuvā ar atvērtām durvīm uz pasauli.

To pašu, ja vien netraucētu protokola smalkumi, Latvijas Saeimas svinīgajā sēdē 4.maijā droši vien varētu sacīt daudzi jo daudzi mūsu jaunieši.

1990.gada pavasarī Baltijas valstis bija tik ļoti vienotas un brīvības gara apņemtas, ka mūs vairs nebaidīja pasaulē pēdējās impērijas spēks, vara un viltus. Mums vairs nebija, ko zaudēt, izņemot savas važas. Toreiz gan latvieši, gan lietuvieši, gan igauņi labi apzinājās, ka brīvība ir ne ar ko citu nesalīdzināms dārgums, kura vērtību visskaudrāk cilvēks apzinās, kad tās pietrūkst. Toreiz bija skaidrs, ka savu bērnu nākotnes dēļ jāsaņemas un jāizraujas no verdzības, kas jau iznīcināja mūsu garu, valodu un kultūru.

Mēs sapņojām par brīvību. Mēs cerējām uz savu valsti. Lai arī katrs gaišo nākotni varbūt iedomājās atšķirīgi, visi kopā tomēr pratām izmantot liktenīgo iespēju sapni un cerības piepildīt. Tas ir pirmais, kas jāatceras pēc grūtiem, vilšanās pārbagātiem, tomēr laimīgiem divdesmit gadiem. Laimīgiem tāpēc, ka neatkarīga valsts kā priekšnoteikums brīvībai un labklājībai tik un tā ir saglabājusies un pat nostiprinājusies neatkarīgi no pretinieku uzbrukumiem un piektās kolonnas sabotāžas.

Atceros, kā 1990.gadā vēl Latvijas Tautas frontes pretinieki smējās, ka “dziedātāju tauta” bez “vecākā brāļa” varmācīgās rokas nespēs sevi nedz aizsargāt, nedz pārvaldīt, nedz pabarot. Divdesmit gados pierādījies, ka var, un, ja arī esam kļūdījušies, ja šur tur izrādījušies brīvības necienīgi, tad vaina meklējama nevis brīvībā, bet gan pašos. Bet pašiem ar sevi vienmēr iespējams tikt galā, ja vien ir vēlēšanās, gribasspēks un pacietība.

Atceros arī, ka toreiz Latvijas Tautas frontes sāncenši “prātīgie latvieši” un “saimnieki” ieteica nesteigties, bet apdomāt, vai brīvību nevajadzētu labāk Kremļa kabinetos samainīt pret naftu, gāzi un citiem taustāmiem labumiem, vai nevajadzētu vispirms “labklājību”, bet visu pārējo pēc tam. Tauta šiem ieteikumiem, kas šodien mūs, visticamākais, būtu pārvērtuši PSRS rezervātā, nesekoja.

Neatkarības ieguvumus tā īsti droši vien novērtēsim tikai pēc nākamiem divdesmit gadiem, pēc otras brīvībā dzimušas paaudzes pilntiesīgas iesaistīšanās garīgās Latvijas būvniecībā. Taču jau tāpat skaidrs, ka neatkarība nav nesusi un nevar nest zaudējumus. Neatkarība ir mūžīgs ieguvums, par ko vajadzētu būt pateicīgiem tās izcīnītājiem, ja vien mēs paši tie nebūtu.

Bet kāpēc gan 4.maijā arī nepateikt paldies sev? Kaut vai tāpēc, ka cīņa par neatkarību nebeidzas nekad, kamēr vien tauta dzīvo.

Dainis Īvāns

2010.gada 3.maijā

ASV prezidenta sveiciens

Valsts prezidents Valdis Zatlers saņēmis ASV prezidenta Baraka Obamas vēstuli, kurā viņš sveic Latvijas prezidentu un valsts iedzīvotājus Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 20.gadadienā.

Vēstulē ASV prezidents norāda, ka “pirms 20 gadiem Latvijas likumdevēja vara bezbailīgi aizstāvēja Latvijas Republikas suverenitātes neaizskaramību un uzsāka brīvības nodrošināšanas procesu Latvijas tautai. Drosmīgie latvieši palika apņēmīgi savā prasībā būt brīviem, aktivizējot cilvēkus Centrālajā un Austrumeiropā pilnīgai cilvēktiesību un demokrātisko principu atjaunošanai”.

“Laikā, kad Latvijas tauta svin šo brīdi, Amerikas Savienotajām Valstīm ir pagodinājums būt tuvam Latvijas sabiedrotajam un lojālam draugam. Mēs strādāsim kopā 21.gadsimta izaicinājumu pārvarēšanai mūsu divpusējo attiecību, NATO alianses, ASV partnerības ar Eiropas Savienību ietvaros,” norāda B.Obama.

ASV prezidents vēstulē arī izsaka pateicību par Latvijas prezidenta V.Zatlera sniegto atbalstu abu valstu kopīgajiem uzdevumiem un mērķiem, kura tika demonstrēta darba vakariņu laikā Prāgā 8.aprīlī, kā arī paudis cerību turpināt tikšanās laikā iesākto sarunu.

Valsts prezidenta

2010.gada 30.aprīlī preses dienests

Dokumentāli izstādēs

Saeimas namā aplūkojamas vairākas tematiskas izstādes, kas veltītas Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarācijas 20.gadadienai.

Parlamenta ēkas Lielajā vestibilā izstādīti fotogrāfa Borisa Koļesņikova fotodarbi par 4.maija notikumiem pirms divdesmit gadiem. Šiem vēstures mirkļiem veltīta arī Saeimas nama Dzeltenajā zālē izvietotā fotogrāfu Alda Dubļāna un Ulda Brieža darbu izstāde. Fotogrāfijās fiksēta gan Augstākās padomes vēsturiskās sēdes norise, gan iedzīvotāju apsveikumi deputātiem, gan tautas mītiņš 11.novembra krastmalā pēc deklarācijas pieņemšanas.

Saeimas nama Sarkanajā zālē aplūkojamas fotomākslinieka Ulda Pāžes fotogrāfijas, kas stāsta par parlamenta ikdienu kopš Augstākās padomes vēsturiskās sēdes 1990.gada 4.maijā līdz šim laikam. Tā ir retrospektīva par deputātu darbu atjaunotās Saeimas visu sasaukumu laikā.

Saeimas bibliotēkā aplūkojama Latvijas Nacionālā vēstures muzeja veidotā ekspozīcija “Deklarācijai “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” – 20”. Fotogrāfijās un dokumentos atspoguļots ceļš, kas aizveda līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai – neatkarības aktīvistu un trimdas latviešu darbība 20.gadsimta 80.gadu beigās, sarkanbaltsarkanā karoga atdzimšana 1988.gadā, kā arī tautas un inteliģences atmodas laika sadarbība. Fotodarbi vēsta arī par Augstākās padomes vēlēšanām 1990.gada 18.martā, parlamenta pirmo sesiju 3.maijā un Neatkarības deklarācijas pieņemšanu 4.maijā.

Saeimas bibliotēkā apskatāma arī Laimdotas Ruģēnas veidotā izstāde, kas veltīta Satversmes sapulces sasaukšanas 90.gadadienai. Tajā vēsturiskās fotogrāfijas liecina par Satversmes sapulces locekļu vēlēšanām 1920.gada pavasarī, sapulces locekļu darbu frakcijās, komisijās un sesijās, kā arī par tautas atbalstu parlamentāriešiem.

Tāpat interesentiem ir iespēja Saeimas nama Balsošanas zālē apskatīt balsošanas zīmes, ar kurām 1990.gada 4.maijā Latvijas PSR Augstākās padomes deputāti balsoja par mūsu valsts Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanu.

No 1. līdz 14.maijam Rīgā, Doma laukumā, ir aplūkojama Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 20.gadadienai veltīta brīvdabas fotoizstāde.

Fotoizstāde iecerēta kā dokumentāla liecība, cenšoties vēsturiski hronoloģiski izsekot 1990.gada maija notikumu secībai, atspoguļojot pašus nozīmīgākos tā laika Latvijas vēsturiskos momentus, kā arī cilvēku noskaņojumu un emocionālo pārdzīvojumu.

Fotoizstādes kodols ir izstādes kuratora un idejas autora Ilmāra Znotiņa, Ulda Brieža, Aivara Liepiņa, Gunāra Janaiša, Borisa Koļesņikova, Imanta Prēdeļa, Vitālija Stīpnieka, Andra Tenasa, Māra Zemgalieša, Andra Eglīša dokumentālās fotogrāfijas par 1990.gada 4.maija notikumu hronoloģiju: cilvēku pūļi pie Saeimas ēkas, kuri sekoja līdzi balsojumam Saeimā, sēde Saeimas ēkā, Deklarācijas pieņemšanas brīdis, mītiņš Daugavmalā. Fotoattēlu aprakstus un fotoizstādes eseju “Saulainākā diena Latvijas vēsturē” sagatavojis publicists Dainis Īvāns. Ekspozīciju veido 35 lielizmēra stendi ar iebūvētiem betona paneļiem un uz stendiem izvietotām lielformāta fotogrāfijām stendu abās pusēs, kopā 70 lielformāta fotogrāfijas. Visi stendi nodrošināti ar apgaismojumu, tādējādi dodot iespēju fotoizstādi aplūkot visu diennakti.

Izstāde tapusi pēc Ārlietu ministrijas iniciatīvas sadarbībā ar Saeimu, BTA apdrošināšanu, apvienību “Viena diena Latvijā”, uzņēmumiem “Nikon”, “Epson”, “fineArtPrint.lv”.

Saeimas preses dienests; Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments