Saeimas 2010. gada 4. maija svinīgās sēdes stenogramma

Stenogramma — Saeimas Kancelejas
stenogrammu nodaļas redakcijā

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Sa-eimas priekšsēdētājs Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs.

Godātais Valsts prezidenta kungs! Cienījamie kolēģi! Viesi!

Sākam Saeimas 2010.gada 4.maija svinīgo sēdi, kas veltīta Latvijas Republikas Satversmes sapulces 90.gadadienai un Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas 20.gadadienai.

(Dokumentālās filmas fragments par Augstākās padomes 1990.gada 4.maija sēdi; tiek nolasīti “par” balsojušie deputāti.)

Godātie klātesošie! 1990.gada 4.maijā “par” Latvijas neatkarības atjaunošanu balsoja 138 deputāti.

Es aicinu ar klusuma brīdi godināt tos Augstākās padomes deputātus, kuru vairs nav mūsu vidū. (Klusuma brīdis.)

Paldies.

S.Āboltiņa (9.Saeimas priekšsēdētāja biedre).

Vārds svētku uzrunai Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājam
Gundaram Daudzem.

G.Daudze
(9.Saeimas priekšsēdētājs).

Godātais Valsts prezidenta kungs! Cienītā Lietuvas prezidentes kundze! Cienītā Igaunijas parlamenta priekšsēdētājas kundze! Godātais Ministru prezidenta kungs! Cienītie kolēģi Saeimas deputāti! Ministri! Ekselences! Cienītās dāmas un godātie kungi!

Šodien Latvija svin atjaunotās valsts nozīmīgāko svētku dienu. Šodien aprit 20 gadi kopš vēsturiskā 1990.gada 4.maija. Tieši pirms divdesmit gadiem Augstākās padomes deputātu vairākums teica “jā” deklarācijai “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Tūkstošiem cilvēku gan pie tagadējā Saeimas nama, gan pie saviem radioaparātiem aizturētu elpu klausījās deklarācijas tekstu: “Atjaunot Satversmes sapulces 1922.gada 15.februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā. Latvijas valsts oficiālais nosau­kums ir Latvijas Republika.” 1990.gada 4.maija deklarācija bija latviešu tautas Trešās atmodas un Dziesmotās revolūcijas kulminācija, kad cerības par neatkarīgu Latviju pārtapa īstenībā.

4.maija deklarācija ir vēsturisks dokuments, kas īstenoja ilgas un sapņus par atkal brīvu Latvijas valsti. Valsti, par kuru pusgadsimtu ilgušajos padomju okupācijas gados visā pasaulē neļāva aizmirst mūsu tautieši trimdā. Valsti, kuru visus komunisma režīma gadus savās sirdīs glabāja okupētās Latvijas disidentu grupas. Trešās atmodas pirmsākumā visai latviešu tautai Latvijas neatkarības ideju atkal uzdrīkstējās paust Radošo savienību plēnums. Savukārt Radošo savienību plēnumā aizsākto par visas tautas kustību pārvērta Latvijas Tautas frontes aktīvisti un līderi, domu par brīvu Latviju aiznesot līdz katrai Latvijas lauku sētai, ciemam un pilsētai. Šodien mēs sakām paldies tiem Tautas frontes līderiem un aktīvistiem, kuri ar savu drosmi, pārliecību un ticību brīvas Latvijas idejai sekmēja Latvijas Tautas frontes saraksta uzvaru Augstākās padomes 1990.gada 18.marta vēlēšanās. Šodien sakām paldies visiem tiem Latvijas Augstākās padomes deputātiem, kuri balsoja par 4.maija deklarāciju, sakām paldies arī tiem kādreizējā PSRS Tautas deputātu kongresa deputātiem no Latvijas, kuri Maskavā aizstāvēja Latvijas un visas Baltijas brīvības ideju un tautu pašnoteikšanās tiesības.

No 1990.gada 4.maija līdz faktiskajai valsts neatkarības atjaunošanai pagāja vairāk nekā gads. Līdz brīdim, kad atjaunoto Latvijas Republiku de facto atzina citas pasaules valstis, mēs aizstāvējām savu izvēli janvāra barikāžu laikā, ar nevardarbīgās pretošanās palīdzību uzvarējām armijas un OMON vienības Rīgas ielās, sērojām par janvāra barikāžu dienās kritušajiem, pārdzīvojām arī 1991.gada augusta valsts apvērsuma mēģinājumu. Visi šie notikumi bija vienlīdz svarīgi ceļā uz Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tomēr tieši 4.maijs simbolizē atjaunoto valsti, simbolizē to tautas vienotību, kas ļāva mums paveikt šķietami neiespējamo – atgūt brīvību, atjaunot Latvijas valstiskumu.

Dāmas un kungi!

Divdesmit atjaunotās Latvijas brīvvalsts gados ir paveikts daudz. Neatkarības gados ir uzaugusi jauna paaudze, kura nav pieredzējusi padomju režīmu un var baudīt atgūto brīvību, demokrātiju un tiesiskumu. Var dzīvot zemē, kurā nodrošinātas visas pamattiesības, kas raksturo demokrātisku valsti, – cilvēktiesības, vārda, pulcēšanās un pārvietošanās brīvība. Ikvienam no mums ir dota iespēja piedalīties demokrātiskā valsts pārvaldē. Mūsu dalība Eiropas Savienībā un NATO jau sešus gadus sniedz Latvijai drošības un neatkarības garantijas. Esam nodrošinājuši latviešu valodas un kultūras saglabāšanu. Varētu teikt, ka ir sasniegts 1990.gada 4.maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” galvenais mērķis. Taču valsts savā attīstībā nedrīkst apstāties, jo šajā laikā ir mainījusies mūsu izpratne par labklājību, stabilitāti un Latvijas valsts nākotni. Tāpēc šodien, valsts neatkarības atjaunošanas divdesmitajā gadadienā, izvērtējot paveikto un analizējot lēmumus un notikumus, kas ietekmējuši valsts līdzšinējo attīstību, mums jāraugās uz priekšu, lai Latvija būtu valsts, kurā cilvēki justos droši, vēlētos dzīvot, strādāt un veidot savu un savu bērnu nākotni.

Ekonomiskā situācija ir ieviesusi savas korekcijas gan Latvijas, gan citu Eiropas un pasaules valstu attīstībā. Latvijai kā mazai un atvērtai ekonomikai vienai no pirmajām nācās sāpīgi izjust ekonomiskās krīzes sekas. Mēs bijām spiesti pieņemt nopietnus un bieži vien nepopulārus lēmumus un pārskatīt iesākto attīstības ceļu. Taču sarežģītie sociāli ekonomiskie apstākļi vienlaikus ir devuši mums arī daudzas mācības, kas, es ceru, ļaus gan pārvērtēt iepriekšējos lēmumus, gan nodrošināt stabilu attīstību nākotnē.

Un tā mēs esam sapratuši, ka ekonomikas pieaugums tikai uz iekšējā patēriņa rēķina ir šķietamība, ka nepieciešams mērķtiecīgs atbalsts eksportspējīgai ražošanai, lauku uzņēmējdarbībai un mūsu produkcijas noieta tirgus meklējumiem.

Mēs esam sapratuši, ka mums ir jāatbalsta ražošana, kas rada augstu pievienoto vērtību un jaunas darba vietas visā Latvijas tautsaimniecībā.

Mēs esam guvuši mācību, ka varam atļauties tērēt tikai tik, cik paši spējam nopelnīt.

Mūsu prioritātei ir jābūt izglītībai, sagatavojot augsti kvalificētus speciālistus visdažādākajās tautsaimniecības jomās, lai nodrošinātu inovatīvu produktu tapšanu Latvijā.

Neskatoties uz politiskajiem un ekonomiskajiem satricinājumiem, Saeima un valdība ir spējusi pieņemt nozīmīgus lēmumus ekonomikas stabilizēšanai. Kā rāda notikumu attīstība, tas nebūtu bijis iespējams bez visas sabiedrības izpratnes par stāvokli valstī, par to, kāpēc sāpīgie lēmumi bija nepieciešami. Tagad mēs redzam, ka arī citas, lielākas, valstis saskaras ar tām pašām problēmām, kas mums bija pirms gada vai diviem, un gatavojas spert tādus pašus soļus kā mēs vēl pavisam nesen. Šobrīd no starptautiskajiem ekonomikas un finanšu ekspertiem dzirdam atzinīgus vārdus par valsts spēju ievērot fiskālo disciplīnu. Pamazām uzlabojas arī Latvijas starptautiskais kredītreitings, liecinot par to, ka ekonomika stabilizējas un pats grūtākais posms jau ir aiz muguras. Tagad mums ir jādara viss, lai pozitīvi iesāktais tiktu turpināts.

Cienījamie klātesošie!

Šobrīd ir īpaši svarīgi apzināties, ka Latvija var, ka mūsu cilvēki ir konkurētspējīgi pasaules līmenī. Mēs varam lepoties ar Latvijas veiksmes stāstiem un Latvijas cilvēku panākumiem. Vēl nesen mēs pat iedomāties nevarējām, ka Latvijas rietumos taps tehnoloģijas, kas tiks izmantotas kosmosa kuģu būvniecībā. Savu pasaules līmeņa kompetenci pierādījuši mūsu kardioķirurgi, kas pašlaik tiek atzīti kā vieni no labākajiem pasaulē. Mūsu zinātnieku izgudrojumus tehnoloģiju, medicīnas un citās jomās izmanto lielākās pasau­les korporācijas. Šobrīd mēs varam minēt gan pasaulē vispārzināmus farmācijas produktus, gan izgudrojumus, ko izmanto mūzikas, programmatūras, fizikas, ķīmijas un mašīnbūves nozarēs. Latvijas speciālistu vārdi ir labi zināmi arheoloģijas un bioloģijas ekspertu aprindās. Mūsu valsts mūziķu, sportistu, mākslinieku paveiktais liek cienīt un novērtēt Latvijas sasniegto. Mēs esam spējuši saglabāt Latviju kā vienu no viszaļākajām valstīm pasaulē. Mūsu ļaudīm ir jāzina un jāatceras šie pozitīvie piemēri, lai noticētu sev un apzinātos, ka Latvijā ir sasniegumi, kas tiek novērtēti un liek Latvijas vārdam izskanēt visā pasaulē.

Godātie kolēģi un viesi!

Divdesmit atjaunotās neatkarības gados ir mainījusies valsts un mainās arī sabiedrība. Mēs īsā laikā esam spējuši gan atjaunot demokrātiskas valsts pārvaldes sistēmu, gan veikt ekonomiskās sistēmas maiņu – no sociālistiskās plānveida ekonomikas esam izveidojuši pamatu brīvā tirgus sistēmai, iespējai attīstīt savu biznesu un konkurēt Eiropas un pasaules tirgū. Mūsu valsts vēl pirms dažiem gadiem bija straujas ekonomikas augšupejas piemērs. Divdesmit gados mēs spējām sasniegt un panākt to, kas daudzām citām senākām demokrātijām prasījis daudzus gadu desmitus. Protams, arī Latviju pašlaik ietekmē sarežģīti globālie ekonomiskie procesi un satricinājumi. Tādēļ šobrīd daudz vairāk nekā iepriekš mums ir vajadzīga visas sabiedrības līdzdalība valsts attīstībā.

G.Daudze.

Es esmu pārliecināts, ka parlamentārā demokrātija ir bijusi mūsu pareizā izvēle un tā nav aizstājama ar vienas stiprās rokas politiku. Vēsture ir pierādījusi, ka, pārāk lielai varai nonākot viena vai dažu cilvēku rokās, var tikt pieļautas visai valstij un tautai liktenīgas kļūdas. Tāpēc viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem ir nodrošināt parlamentārās demokrātijas stabilitāti.

1.maijā apritēja 90 gadi kopš Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasauk­šanas. Šī diena iezīmēja parlamentārās demokrātijas sākumu mūsu valstī. Latvijas parlamentārās demokrātijas vēsturē ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi, taču pasaules pieredze rāda, ka parlamentārā demokrātija nodrošina visplašāko sabiedrības interešu pārstāvību. Parlamentārā demokrātija garantē diskusijas par visām sabiedrības grupām svarīgiem jautājumiem, tādējādi katram lēmumam ir jābūt izsvērtam un pamatotam; tos pieņemot, bieži ir nepieciešami kompromisi, lai ievērotu dažādu sociālo grupu intereses. Tikai parlamentārā demo­krātija nodrošina katram sabiedrības loceklim iespēju pašam pieņemt lēmumu par to, kam uzticēt politisko varu valstī.

Šis gads ir vēlēšanu gads, un tas nozīmē augstu politisko aktivitāti. Es nešaubos – arī lielas politiskās kaislības. Un tomēr es ceru, ka tās neaizēnos galvenos mērķus – izveidot stabilu un sabalansētu valsts budžetu, īstenot tādu ekonomisko pro­grammu, kura nodrošina saprotamu un prognozējamu nodokļu politiku un stabilu uzņēmējdarbības vidi, kas savukārt ir iedzīvotāju labklājības pamats. Ņemot vērā pašreizējo politisko spēku samēru un to savstarpējās attiecības, nedrīkst pieļaut, ka politiskās kaislības, īstermiņa politiskais izdevīgums un mazas politiskās Pirra uzvaras noved valsti strupceļā. Tādēļ gan pozīcijas, gan opozīcijas partijām būs jādemonstrē sava politiskā gudrība un spēja uzņemties atbildību par pieņemtajiem lēmumiem, to atbilstību valsts ilgtermiņa interesēm, nepakļaujoties īstermiņa politiskajai konjunktūrai. Sevišķi svarīgi tas ir mazākuma valdības apstākļos, kad pozīcijai jāsniedz īpaši pamatoti un izsvērti argumenti par labu kādam lēmumam, bet opozīcijai jāspēj paskatīties tālāk par 2.oktobri, kad paredzētas 10.Saeimas vēlēšanas. Es aicinu ikvienu Latvijas iedzīvotāju, izdarot izvēli par to, kam uzticēt Latvijas valsts vadību nākamos četrus gadus, pamatoties uz kandidātu ilgtermiņa attīstības stratēģiju, nevis skaļiem reklāmas saukļiem.

Dāmas un kungi!

Divdesmit atjaunotās neatkarības gados Latvija ir ieguvusi daudzus draugus un partnerus, ar kuriem kopā sasniegti lieli mērķi. Pirms divdesmit gadiem trīs Baltijas valstis vienojās kopīga mērķa – neatkarības – sasniegšanai. Tagad mūsu sadarbība vairāk vērsta uz ekonomikas un reģionālās attīstības jautājumiem. Mums ir kopīgi risināma enerģētiskās neatkarības, drošības un sociālā problemātika, mums ir vienota reģionālās attīstības telpa. Triju Baltijas valstu sadarbības loģisks turpinājums ir arvien ciešāka saikne ar mūsu Ziemeļu kaimiņiem, tāpēc stratēģiskā sadarbība ar Ziemeļvalstīm ir viena no prioritātēm, ko Latvija noteikusi, pārņemot Baltijas Asamblejas prezidentūru. Savukārt, lai pilnīgāk izmantotu iespējas, ko sniedz plašāka reģionālā sadarbība, Latvija aktīvi iesaistījās Eiropas Savienības stratēģijas Baltijas jūras reģionam izstrādē un pieņemšanā. Šiem dažādajiem kopdarbības līmeņiem ir racionāls pamats, un ikkatrs no mums būs ieguvējs, ja mūsu jūra kļūs tīrāka, ja energopiegāde kļūs drošāka, ja pavērsies plašākas iespējas iegūt izglītību un attīstīt uzņēmējdarbību. Uz šādiem pamatiem Latvija veido konstruktīvas attiecības ar visām kaimiņvalstīm.

Pirms sešiem gadiem, kļūstot par pilntiesīgu Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti, Latvija izvēlējās stratēģiskos partnerus un sabiedrotos, ar kuriem kopā mēs meklēsim 21.gadsimta globālo problēmu risinājumus. Un mēs esam vitāli ieinteresēti un arī līdzatbildīgi, lai NATO joprojām būtu pasaules spēcīgākā kolektīvās militārās aizsardzības alianse, kas balstās uz spēcīgām transatlantiskajām saitēm. Mūsu interesēs ir, lai Eiropas Savienība kļūtu ekonomiski arvien spēcīgāka, ārpolitikas jomā vienotāka, saviem iedzīvotājiem tuvāka un iespēju ziņā līdzvērtīgāka.

Vienlaikus mums ir svarīgi panākt, lai attaisnotos Latvijas iedzīvotāju pirms sešiem gadiem veiktā izvēle un Latvijas intereses tiktu nostiprinātas konkrētos lēmumos. Lai to panāktu, mūsu nacionālajām interesēm ir jābūt skaidri un savlaicīgi definētām, mūsu likumdevēju un izpildvaras darbam ir jābūt saskaņotam, ir maksimāli jāiesaista sociālie partneri, mūsu deputāti Eiropas Parlamentā un pārstāvji citās institūcijās. Tikai tā mēs varēsim panākt Latvijas tautsaimniecībai labvēlīgus lēmumus attiecībā uz nākamo finanšu perspektīvu vai attiecībā uz līdzvērtīgiem atbalsta maksājumiem lauksaimniecībā. Valsts attīstībai prioritāru nacionālo pozīciju aizstāvēšanā ir jāpanāk tāda politiskā vienprātība un pieejamo resursu konsolidācija, kādu Latvija piedzīvoja pirms iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO.

Zīmīgi pārmaiņu procesi skar arī Latvijas drošības garantu – Ziemeļatlantijas līguma organizāciju. Jaunā NATO stratēģiskā koncepcija, kuras izstrādē Latvija ir aktīvi līdzdarbojusies, būs pamats pārmaiņām, lai alianse būtu gatava stāties pretī jebkuriem 21.gadsimta apdraudējumiem. Vienlaikus mēs esam ieinteresēti, lai kolektīvās aizsardzības princips, kuru nosaka NATO dibināšanas līguma 5.pants, arī turpmāk būtu šīs militārās alianses pamatu pamats.

Pēc nepilna mēneša Latvijā viesosies daudzi simti ietekmīgu Latvijas un pasaules politiķu, NATO amatpersonu un žurnālistu, lai piedalītos NATO Parlamentārās Asamblejas pavasara sesijā. Kopš Latvija kļuva par NATO dalībvalsti, mēs esam sevi pierādījuši kā uzticamu sabiedroto. Par to lielā mērā ir jāpateicas mūsu karavīriem, kas pilda un ir pildījuši atbildīgus uzdevumus starp­tautiskajās misijās un jo īpaši Afganistānā. NATO Parlamentārās Asamblejas pavasara sesija Rīgā būs iespēja Latvijai atkal apliecināt sevi kā prasmīgu organizatori, kā NATO dalībvalsti, kura spēj uzņemties un pildīt savas saistības, kā dalībvalsti, kura aktīvi grib līdzdarboties drošības jautājumu risināšanā.

Godātie klātesošie!

Gan pirms divdesmit gadiem, kad tauta vienojās kopīgai rīcībai neatkarības sasniegšanā, gan arī tagad ļoti svarīga ir cilvēku izpratne par notiekošo, par sasniedzamo mērķi un ceļu uz to. Tolaik nozīmīgākie bija politiskie uzstādījumi, tagad īpaši svarīgi ir ekonomiskie jautājumi. Jāatceras, ka, izvēloties Latvijas preci, mēs atbalstām mūsu ražotājus. Savukārt nomaksāti nodokļi ļauj finansēt mūsu bērnu izglītību, nodrošināt pensiju mūsu vecākiem un vecvecākiem, maksāt algas tiem, kas rūpējas par mūsu veselību un drošību. Piedaloties Lielajā talkā, mēs rūpējamies par vidi, kurā dzīvojam. Ar aktīvu līdzdalību politiskajos procesos, dalību vēlēšanās un iesaistīšanos nevalstiskajās organizācijās mēs stiprinām Latvijas demokrātiju. Esot aktīvi un ieinteresēti savas valsts attīstībā un uzplaukumā, mēs ikviens stiprinām arī savu un savas ģimenes drošību un labklājību.

Pirms divdesmit gadiem ļoti svarīga bija katra Latvijas iedzīvotāja iesaistīšanās valstī notiekošajos procesos. Arī tagad es aicinu visus mūsu valsts iedzīvotājus apzināties, ka Latvija ir mūsu zeme un mūsu vienīgā valsts. Mūsu vietā Latviju necels ne Starptautiskais Valūtas fonds, ne Pasaules Banka, ne Eiropas Komisija. Mums pašiem ir jābūt saimniekiem savā zemē. Latvijas nākotne ir atkarīga no katra Latvijas iedzīvotāja ticības sev, savai ģimenei, savai valstij. Savai Latvijai.

Latvijas ļaudis!

1990.gada 4.maija deklarācijas “Par Latvijas neatkarības atjaunošanu” gadadienu mēs svinam gaišā pavasara laikā. Es novēlu, lai pavasaris nes atmodu ne tikai dabā, bet arī cilvēku prātos un sirdīs, jo Latvija – tie esam mēs paši. Visi kopā un katrs no mums. Tāpēc mums jārod sevī spēks vienoties par kopīgu rīcību, jāatjauno savstarpējā uzticēšanās, jāsaprot, ka sekmes mēs varam gūt tikai visi kopā. Lai svētku, pavasara un cerību laiks dod mums spēku izturēt ikdienā, lai dod mums ticību panākumiem, ticību nākotnei. Ticību Latvijai.

Dievs, svētī Latviju! (Aplausi.)

S.Āboltiņa.

Paldies Saeimas priekšsēdētājam.

Vārds uzrunai Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājam
Anatolijam Gorbunovam.

A.Gorbunovs
(Latvijas Republikas
Augstākās padomes priekšsēdētājs).

Godāto sēdes vadītāj!

Augsti godātie valstu, valdību un parlamentu vadītāji!

Ekselences vēstnieki, eminences!

Godātie Augstākās padomes un Saeimas deputāti, ministri!

Dārgie viesi!

Dāmas un kungi!

Es apzinos ar šo uzrunu saistīto atbildību un reizē arī sarežģītību, jo katrs deputāts, kurš toreiz balsoja par neatkarības atjaunošanu, varētu būt šeit manā vietā.

Faktiski toreiz bija iestājusies ekonomiskās un politiskās sistēmas krīze. Sistēma bija cilvēkiem apriebusies.

Cilvēku noskaņojumu raksturoja vēlme atbrīvoties no PSRS totalitārās iekārtas, no kompartijas diktāta, bieži tika piesaukta pirmskara Latvijas labklājība un kā tās avots – neatkarīga valsts. Tie arī kļuva par galvenajiem mērķiem Tautas frontes priekšvēlēšanu programmā, un tieši tāpēc Augstākās padomes vēlēšanās Latvijas Tautas fronte kļuva par reālu PSKP alternatīvu.

Lai gan formāli deputātu kandidātus izvirzīja paši vēlētāji priekšvēlēšanu sapulcēs, jāuzsver nopietnie priekšdarbi, ko Tautas fronte veica, lai nodrošinātu savu vairākumu Augstākajā padomē. Tā spēja idejiski apvienot plaša uzskatu spektra neformālās kustības – Vides aizsardzības klubu, LNNK, arī tā dēvētos tautsaimniekus un reformkomunistus.

Nenovērtējama loma neatkarības idejas popularizēšanā un Tautas frontes atbalstīšanā bija tā laika presei, radio un televīzijai.

Bija arī viena nopietna problēma. Augstāko padomi vēlēja visi, kas bija pierakstīti toreizējā Latvijas PSR, tai skaitā lielais PSRS armijas kontingents. Tas, protams, palielināja risku, ka Tautas fronte varētu neiegūt pietiekamu skaitu mandātu balsojumā par neatkarības atjaunošanu.

Tomēr Tautas fronte ieguva vairākumu pēc PSRS likumiem ievēlētajā Augstākajā padomē un līdz ar to noteica dienas kārtību Augstākajā padomē. Pirmais un galvenais, ko tauta no tās gaidīja, bija skaidra un nepārprotami pausta vēlme pēc neatkarīgas valsts.

4.maijā emocijas Jēkaba ielā sita augstu vilni. Zālē valdīja nokaitēta atmosfēra. Katra nākamā runa – gan neatkarības atbalstītāju, gan tās pretinieku pusē – spriedzi tikai audzēja. Savukārt ārā sapulcējušies cilvēki balsošanas laikā uzgavilēja un skaitīja līdzi katrai balsij “par”. Latvija laikam nekad vairs nepieredzēs neko līdzīgu tam, kā todien tika sveikti 138 “par” balsojušie deputāti.

Neatkarības atjaunošanas ceļš parādīja, ka Neatkarības deklarācijas autori, ņemot vērā diskusijas Tautas frontes Domē, bija izvēlējušies tālaika situācijai optimālu variantu un ir pelnījuši augstu novērtējumu.

Ļaujoties saviļņojumam un priekam par pieņemto deklarāciju, deputāti lielā mērā saprata, ka galvenā cīņa vēl ir priekšā. Tā tas arī bija. Deklarācija paredzēja pārejas periodu, kurā sarunu ceļā jāiegūst faktiskā neatkarība, tas ir, jāatdalās no PSRS.

PSRS vadība uz ko tādu nebija gatava. Kādas sarunas un par ko (!), ja PSRS prezidents Deklarāciju pasludināja par nelikumīgu un spēkā neesošu no pieņemšanas brīža!

Faktiski sākās tā saucamais divvaldības periods. Reālais pārspēks toreiz bija PSRS pusē. Tās vadības rokās faktiski bija viss – gan finansiālie, gan materiālie, gan militārie resursi, ko pārvaldīja ministrijas Maskavā. Latvijas Republika balstījās uz savu likumdevēju, Augstāko padomi, tās izveidoto Minis­tru padomi, Latvijas patriotiem valsts iestādēs un ministrijās un, nenoliedzami, tautas vairākuma atbalstu.

Deputātus lielā mērā iedvesmoja Lietuvas Augstākās padomes paraugs, kura jau agrāk bija pieņēmusi Neatkarības aktu, pārtraucot PSRS likumu darbību Lietuvā. PSRS vadība vērsās pret Lietuvu ar ekonomiskām sankcijām, bet Lietuva izturēja un nepadevās.

Tā nu gan nebija, ka mēs palikām bez atbalsta Maskavā. Tie PSRS Kongresa tautas deputāti no Latvijas, kuri darbojās, kā toreiz teica, uz Tautas frontes platformas, sevi apliecināja kā aktīvu politisku spēku PSRS Kongresā un Augstākajā padomē. Kopā ar Krievijas un citu republiku demokrātiem Baltijas deputāti veidoja jaunu parlamentāro gaisotni Maskavā. Pieprasījumi sekoja cits citam. Tas bija kas nedzirdēts un neredzēts toreizējā Padomju Savienībā. Tomēr Latvijas neatkarības atjaunošanai vissvarīgākais bija lēmums, ar kuru par spēku zaudējušu kopš pieņemšanas brīža tika atzīts 1939.gada Molotova–Ribentropa pakts. Līdz ar to tika akceptētas tiesības revidēt šā pakta sekas.

12.jūnijā Krievijas Federācija pieņēma savu Suverenitātes deklarāciju, tādējādi nostājoties pret PSRS centrālo varu.

Šajā laikā PSRS vadība maina savu nostāju un piedāvā Latvijas Augstākajai padomei sarunas par plašu jautājumu loku, tai skaitā par Latvijas patstāvību, tikai ar vienu noteikumu – jāiesaldē Latvijas Republikas Neatkarības deklarācija. Kaut arī Rietumvalstu vadītāji tolaik atbalstīja sarunu ceļu uz neatkarību, Augstākās padomes vairākums – Tautas frontes frakcija – šādus noteikumus noraidīja. Skaidrs bija viens – PSRS vadība nevēlas Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

A.Gorbunovs.

Līdzko neatkarības pretinieki Latvijā saprata, ka Tautas frontes frakcija Augstākajā padomē būs konsekventa un neatkāpsies no Neatkarības deklarācijas realizēšanas, viņi konsolidējās un 1990.gada nogalē izveidoja Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komiteju ar mērķi atgūt zaudēto varu un pārtraukt Latvijas virzību uz neatkarību. Viņu galvenā prasība bija – ieviest Latvijā PSRS prezidenta pārvaldi, apturot Augstākās padomes darbību.

Atsevišķas institūcijas un pašvaldības gāja pat tik tālu, ka nepakļāvās atjaunotās Latvijas Republikas likumiem, PSRS iekšlietu karaspēka vienība ieņēma Preses namu un pārtrauca Latvijas Republikas laikrakstu izdošanu.

Arī Maskavā militārās aprindas un stingrās līnijas piekritēji arvien uzstājīgāk pieprasīja ievērot PSRS konstitūciju Baltijas republikās. Militāristi neaprobežojās tikai ar aicinājumiem, bet 1991.gada janvārī ar tankiem un bruņumašīnām devās uzbrukumā radio un televīzijas tornim Viļņā, nogalinot neapbruņotus cilvēkus, kas stājās tiem pretī. Reālas vardarbības eskalācijas iespēja bija acīmredzama.

Bija svarīgi to nepieļaut un vienoties par Baltijas valstu saskaņotu rīcību. Latvijas Republikas Augstākā padome tūlīt pat sūta savu delegāciju uz Baltijas valstu padomes sēdi Tallinā, kur ierodas arī Krievijas Augstākās padomes priekšsēdētājs Boriss Jeļcins. Tiek parakstīta vienošanās par solidaritāti starp Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Krievijas parlamentiem, kā arī ANO adresētais kopīgais aicinājums nekavējoties sasaukt konferenci par starptautisku noregulējumu Baltijas valstīs.

Šajā dramatiskajā situācijā Latvijas Tautas fronte aicināja cilvēkus pulcēties un nepieļaut Augstākās padomes, Ministru padomes, radio un televīzijas sagrābšanu. Tauta ar lielu degsmi atsaucās uz šo aicinājumu. Vecrīga un stratēģiski nozīmīgās vietas Rīgā īsā laikā pārtapa par barikāžu joslu ar smago tehniku, celtniecības blokiem un cilvēkiem pie ugunskuriem dienu un nakti. Neatkarīgās Latvijas vārdā ļaudis bija gatavi uz visu.

Varam tikai iedomāties, cik liels bija neatkarības pretinieku naids. Arī viņi bija gatavi uz visu. Milicijas speciālā vienība OMON ķērās pie ieročiem, ieņemot Iekšlietu ministrijas ēku un patrulējot Rīgas ielās. Vēl šodien sāp, ka tika nogalināti cilvēki. Tāpēc ik gadu atcerēsimies viņus, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa 4.maijā un barikāžu atceres dienās – viņu bojāejas vietās.

Vardarbībai un asinsizliešanai Viļņā un Rīgā tūdaļ tika pievērsta pasaules uzmanība, pateicoties žurnālistiem un kinooperatoriem, kuri riskēja ar dzīvību. Cilvēki uz barikādēm Rīgā pārsteidza gan neatkarības pretiniekus Latvijā, gan PSRS vadību, gan Baltijas neatkarības atbalstītājus ārzemēs. Solidaritāti Augstākajai padomei toreiz apliecināja daudzas ārvalstu parlamentu delegācijas, kuras ieradās atbalsta vizītēs Rīgā. Parlamentāriešu acīs barikādes bija latviešu tautas nesalaužamības piemērs un nevardarbīgas pretošanās paraugs citām tautām.

Baltijas valstu neatkarības atbalstītāji Rietumos ar gandarījumu uztvēra to, ka Baltijas tautas savā brīvības mīlestībā ir vienotas. Arī politiķi rīkojās vienoti. Toreiz regulāri sanāca Baltijas valstu padome, kura trīspusēji uzrunāja starptautisko sabiedrību, deva savu situācijas vērtējumu un vērsās ar aicinājumiem pie Rietumvalstu valdībām un starptautiskajām organizācijām.

Mani kolēģi Arnolds Rītels un Vītauts Landsberģis no sirds uzturēja Baltijas valstu kopību. Kā saskaņojām viedokļus un kurš kuram vairāk piekrita – tas šodien nav tik svarīgi. Nebija jau principiālu domstarpību, jo mērķis bija viens.

Runājot par tālaika starptautisko fonu, jāatzīst, ka līdz pat janvāra notikumiem Baltija savu cīņu par neatkarību izcīnīja faktiski vienatnē pret PSRS vadību. Tiešu kontaktu ar Rietumvalstu valdībām mums nebija. Rietumvalstis, īpaši ASV, savu attieksmi pret Baltijas valstu jautājumu pauda divpusējās attiecībās ar Maskavu. Patiesību sakot, tolaik ASV spēja ietekmēt PSRS notiekošos procesus. Un šī ietekme bija izšķiroša janvāra notikumos, kad ASV prezidents pieprasīja nepieļaut vardarbības eskalāciju Baltijā. Tobrīd par mūsu advokātiem Rietumos kļuva Īslande, Dānija un vēlāk arī Zviedrija.

Latvijas neatkarībai kritiskos brīžos īpaša loma bija latviešu trimdas organizācijām, kuras 50 gadu garumā nenogurstoši bija uzturējušas dienas kārtībā Latvijas okupācijas neatzīšanu. Pēc 4.maija aktīvākie trimdas pārstāvji uzņēma kontaktus ar Augstāko padomi un valdību, pašaizliedzīgi iesaistījās oficiālo vizīšu organizēšanā un centās panākt, lai viņu valdības atbalstītu Latvijas vēlāko dalību ANO, EDSO un citās starptautiskajās drošības un sadarbības organizācijās.

Neatkarībai kritiski brīži bija arī pēc 1991.gada janvāra notikumiem. Kad PSRS Augstākā padome nolēma martā rīkot referendumu par PSRS saglabāšanu, Tautas frontes vairākums Augstākajā padomē iestājās par to, ka Latvijas Republikai šis referendums nav saistošs un varas struktūras tā organizēšanā nepiedalās. Vēl vairāk – Augstākā padome pieņēma lēmumu apsteidzoši – 3.martā – rīkot Vislatvijas aptauju. Tajā piedalījās 88 procenti balsstiesīgo iedzīvotāju, no kuriem 74 procenti izvēlējās demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku. Tālākajā neatkarības atgūšanas procesā šis vēsturiski svarīgais rezultāts bija pārliecinošs arguments, īpaši Rietumvalstīm.

Kad 1991.gada augustā PSRS Ārkārtas stāvokļa komiteja Maskavā sagrāba varu, Latvijā ar militāru spēku un OMON līdzdarbību tika ieņemta Iekšlietu ministrija, radio un televīzija, telefona mezgli. Baltijas kara apgabala pavēlnieks draudēja Augstākās padomes vadībai ar arestu, ja tā aicinās tautu uz nepakļāvību.

Šodien ar lepnumu varam atskatīties uz Tautas frontes frakcijas rīcību Augstākajā padomē. Jau 20.augustā Augstākās padomes Prezidijs un Ministru padome pieņēma paziņojumu, kurā pasludināja Ārkārtas stāvokļa komiteju par nelikumīgu veidojumu, kam nav nekādu pilnvaru Latvijas teritorijā, un aicināja arī iedzīvotājus tam nepakļauties. Augstākā padome ne mirkli nepārtrauca savu darbību, arī naktīs.

21.augustā Augstākā padome sper izšķirošu soli un pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, atceļot pārejas periodu.

Jau nākamajā dienā, 22.augustā, Īslande pirmā atzīst Latviju kā neatkarīgu valsti. Protams, puča liktenis izšķīrās Maskavā. Arī ASV prezidents Bušs paziņoja, ka izvairīsies no rīcības, kas varētu legalizēt puču, un vērsās pret spēka lietošanu Baltijas valstīs.

24.augustā Dekrētu par Latvijas neatkarības atzīšanu paraksta Boriss Jeļcins un aicina to darīt arī PSRS vadību un citas valstis. Pirmās šādu soli 26.augustā sper Eiropas Kopienas valstis, 2.septembrī – ASV un visbeidzot, 6.septembrī, – ar Valsts Padomes lēmumu arī PSRS. Ar šo brīdi Latvijā beidzas divvaldības periods un vara reāli pāriet Latvijas institūciju rokās.

Tautas fronte un Augstākā padome savu vēsturisko misiju bija izpildījusi, atlika vēl sagatavot 5.Saeimas vēlēšanas, lai pilnā mērā atjaunotu Latvijas Republikas Satversmes darbību.

Taču, ja ieskatāmies stenogrammās, tad redzam, ka šie svarīgie politiskie jautājumi aizņēma tikai apmēram trešdaļu no Augstākās padomes darba laika.

Divas pārējās trešdaļas laika tika veltītas likumiem, uz kuru pamata izveidoja neatkarīgās valsts pārvaldes institūcijas un realizēja ekonomiskās reformas. Radās fundamentāla problēma, kā pāriet no sociālisma, tālaika izpratnē, uz kapitālismu, tas ir, no plānveida ekonomikas uz brīvā tirgus ekonomiku. Veikalos vēl eksistēja valsts noteiktās cenas, bet nebija preču, ko par šīm cenām pirkt. Tirgū un komisijas veikalos gan bija preces, bet par vairākkārt augstākām cenām, kas faktiski jau bija brīvās cenas. Līdzko Krievija atbrīvoja cenas izejvielām, tā daudzi mūsu uzņēmumi, kolhozi un sovhozi kļuva maksātnespējīgi. Uz laiku glābt varēja valsts dotācijas, bet naudas valstī šim nolūkam nebija.

Un tomēr – Latvijas tālaika valdība spēja darboties nepilnīgas un pat neizveidotas likumdošanas ietvaros, tās vietā liekot elastīgu un pragmatisku rīcību.

Visā Austrumeiropā – un ne bez starp­tautisko attīstības organizāciju līdzdalības – apzināti tika lietota “šoka terapija”, lai īsā laikā ekonomiku pārorientētu uz brīvo tirgu ar iespējami mazāku valsts iejaukšanos. Tagad izskan arī viedoklis, ka tā bija fundamentāla kļūda. Varbūt. Bet Latvijai faktiski nebija alternatīvas. Ar savu mazo iekšējo tirgu Latvija nevarēja norobežoties no Austrumeiropā valdošajām ekonomiskajām tendencēm.

Ja atskatāmies uz atjaunotās Latvijas Republikas divdesmit gadiem, tad redzam, cik daudzi jauni izaicinājumi ir nākuši klāt. Neviļus rodas jautājums, vai esam divdesmit gados iemācījušies dzīvot un strādāt demokrātijas, privātīpašuma un brīvā tirgus apstākļos. Daži teiks – jā, citi – nē, un abas atbildes būs pareizas.

Viens gan ir tiesa – tautas labklājība, kas balstīta uz efektīvu ekonomiku un sociālo taisnīgumu, bija aktuāla pirms divdesmit gadiem un ir aktuāla arī šodien.

Savukārt Latvijas konkurētspēja ir tieši atkarīga no mums, no ikkatra konkurētspējas. Šo skaudro patiesību mēs ne vienmēr esam spējuši pieņemt.

Godātie klātesošie! Atcerēsimies, ka tikai neatkarīgai valstij ir savs vārds. Mūsu valstij šis vārds ir LATVIJA. Kāpēc mēs ar tādu saviļņojumu uztveram katru labu ziņu par Latviju un sāpīgi – sliktu ziņu? Tas nozīmē tikai vienu – mēs jūtam savu piederību Latvijai. Tas nozīmē arī to, ka Latvijai ir nākotne!

Pateicos par uzmanību! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Paldies Gorbunova kungam.

Vārds Lietuvas Republikas prezidentei Daļai Grībauskaitei. (Aplausi.)

D.Grībauskaite
(Lietuvas Republikas prezidente.
(Runā latviski)).

Mūsu dārgie brāļi latvieši!

Sirsnīgi sveicu jūs visus Latvijas valsts Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas svētkos. (Aplausi.)

Jau pagājuši divdesmit gadi, kopš esam atjaunojuši savas brīvās un demo­krātiskās valstis, bet blakus dzīvojam gadsimtu gadsimtiem. Kopā esam veidojuši un sargājuši savas paražas un tradīcijas, tautas dainas un Dziesmu svētkus. Kopā cēlām un aizstāvējām savas pilsētas un ciemus, savas valstis.

Pie mums, Lietuvā, mēdz teikt – radinieks ir tuvs, bet kaimiņš ir tuvāks. Tuvāks gan bēdās, gan laimē. Mūsu tautas ir ne tikai kaimiņi. Mēs esam vēl arī brāļu tautas – tikai divas pasaulē palikušās dzīvās baltu tautas. Mums arī turpmāk ir jāturas kopā. Kopīgi strādāsim taisnības un labklājības labad!

Paldies jums, brāļi latvieši, par iespēju allaž izjust brāļa plecu. Jūs protat palikt lepni draudu priekšā, jūs prātīgi un vienoti pārvarat grūtību jūru.

Kā raksta slavenais latviešu dzejnieks un lietuviešu literatūras tulkotājs Knuts Skujenieks – izkāpis otrā krastā, ej tālāk un nebaidies!

Esmu pārliecināta, ka tāds uzmundrinājums ir nepieciešams arī mums, lietuviešiem.

Lai Baltijas vienotības ceļš, kuru ejot esam izcīnījuši brīvību, mūs arī turpmāk ved labklājības un uzplaukuma virzienā! Labākos panākumus tev, dārgā latviešu tauta! Tev būs dzīvot laimīgu un cerību pilnu saules mūžu! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Paldies Lietuvas Republikas prezidentei. (Aplausi.)

Vārds Igaunijas Republikas parlamenta priekšsēdētājai Enai Ergmai.

E.Ergma (Igaunijas Republikas parlamenta priekšsēdētāja).

Godātais Valsts prezidenta kungs! Lietuvas prezidentes kundze! Saeimas priekšsēdētāja kungs! Godātais Ministru prezidenta kungs! Ekselences! Godātie klātesošie!

Man ir liels prieks un gods uzrunāt jūs Rīgikogu – Igaunijas parlamenta – vārdā šajā vēsturiskajā dienā Saeimas svinīgajā sēdē. Vēlos Igaunijas iedzīvotāju vārdā jūs sirsnīgi sveikt šajos svētkos.

Var teikt, ka 20 gadi nav pietiekami ilgs laika posms, lai to atzīmētu. Taču tas ir laiks, kurā var izaugt jauna paaudze, turklāt tieši 20 gadus ilga bija mūsu iepriekšējā neatkarība. Šobrīd Igaunijas, Latvijas un Lietuvas nākotnei ir daudz stiprāks pamats, un, pateicoties mūsu dalībai Eiropas Savienībā un NATO, mūsu valstis ir vairāk integrētas nekā jebkad agrāk.

Ievērojamais politologs Ārends Lijpharts ir teicis, ka stabilas demokrātijas mēraukla ir tās spēja nepārtraukti darboties 20 gadu garumā. Pirms 20 gadiem šajā dienā Latvijā tika atjaunota neatkarība un pieņemta 4.maija deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.

Lietuva savukārt vēsturisko deklarāciju par savas valsts neatkarību pieņēma jau agrāk, 11.martā. 1990.gada 30.martā Igaunijas Augstākā padome paziņoja, ka Igaunija ir okupēta valsts, kura vēlas atjaunot savu neatkarību.

E.Ergma.

Nedaudz vairāk kā gadu pirms Maskavā notikušā augusta puča trīs Baltijas valstis pauda savu nelokāmo vēlmi atjaunot neatkarību. Tajā, ka Baltijas valstis sauc par Padomju Savienības sagrāvējām, ir daļa taisnības. Kāpēc mūsu valstis izvēlējās iet ceļu, kas atšķīrās no daudzu citu bijušo PSRS republiku ceļa? Iemesls ir gluži vienkāršs. Tā bija igauņu, latviešu un lietuviešu griba. Neviena kustība vai politiskā partija nevar likt valstij attīstīties demokrātijas virzienā, ja to neatbalsta tauta.

Šodien mēs saprotam, ka neatkarības atjaunošana, tāpat kā neatkarības iegūšana, ir process, kurā jāpieņem daudz lēmumu un jāpaveic daudz darbu. Nekas no tā nav maznozīmīgs, jo pretējā gadījumā mēs nebūtu sasnieguši savu mērķi.

Dārgie kolēģi!

Pēdējie gadi ir bijuši nopietns pārbaudījums mūsu valstīm. Mēs sāpīgi izjutām globālās finanšu un ekonomikas krīzes sekas. Cilvēki to neaizmirsīs, jo tiem nācās saskarties ar grūtībām un pārbaudījumiem. Starptautiskā sabiedrība augstu novērtē jūsu apņemšanos, kas ir apliecinājusi to, ka jūsu tautu nevar salauzt ārējais spiediens vai iekšējās problēmas. Nenoliedzami, pēdējais gads ir bijis īpaši grūts, tomēr mēs bijām pārliecināti, ka Latvija nepadosies.

Igaunija vienmēr ir atbalstījusi Latviju un darīs to arī turpmāk.

Mēs sveicam Latviju.

Novēlu jums izturību un turpmāku apņemšanos sasniegt mūsu kopīgi nospraustos mērķus!

Daudz laimes, Latvija! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Paldies Igaunijas Republikas parlamenta priekšsēdētājai.

Godātie klātesošie! Apsveikumus valsts svētkos mēs esam saņēmuši arī no
Eiropadomes priekšsēdētāja Hermana van Rompeja un Amerikas Savienoto Valstu valsts sekretāres Hilarijas Klintones. (Aplausi.)

(Skan videouzruna.)

H. van Rompejs
(Eiropadomes priekšsēdētājs).

Godātais prezidenta kungs! Premjerministra kungs! Valdības locekļi! Parlamenta deputāti! Dāmas un kungi! Latvijas iedzīvotāji!

Man ir liels gods jūs uzrunāt Latvijas neatkarības atjaunošanas 20.gadadienā. Neatkarības atjaunošanas deklarācija Latvijai bija izšķirošs solis ceļā uz brīvību pēc Krievijas okupācijas piecdesmit gadiem. Turklāt jūs šo soli spērāt apbrīnojamā veidā. Kad lielākā daļa deputātu bija nobalsojuši “par”, Rīgas ielās atskanēja gaviles. Kaut rezultāti joprojām bija nedroši, šī prieka izpausme bija Latvijas tautas drosmes un ticības brīvībai apliecinājums. Tas bija nopietns solis, lai apvienotu Austrumus ar Rietumiem.

Man personīgi spilgtā atmiņā ir skati no 1989.gada augusta dzīvās ķēdes, kas savienoja trīs Baltijas galvaspilsētas – Viļņu, Rīgu un Tallinu. Divi miljoni cilvēku – vīrieši un sievietes – gados jauni un veci, sadevušies rokās, paužot solidaritāti un pretsparu... Tā bija spēcīga zīme visai Eiropai, un tas notika tikai dažus mēnešus pirms Berlīnes mūra krišanas.

Man, Eiropadomes priekšsēdētājam, gribētos apsveikt Latviju par virzienu, ko jūs izvēlējāties 1990.gadā. Jūsu sasniegumi ir ievērojami.

2004.gadā jūs atradāt savu vietu Eiropas Savienībā un kļuvāt par Eiropas ģimenes pilntiesīgu locekli. Mēs visi esam priecīgi būt kopā ar jums.

Visu eiropiešu vārdā novēlu jums veiksmi turpmākajos divdesmit gados! (Aplausi.)

H.Klintone
(Amerikas Savienoto Valstu
valsts sekretāre).

Latvija, apsveicam ar 20.gadskārtu kopš neatkarības atgūšanas! Pirms divdesmit gadiem, spītējot nedrošībai un briesmām, jūsu likumdevēji nobalsoja par suverenitātes atgūšanu, nokratot PSRS jūgu. Šo drosmīgo lēmumu atbalstīja Latvijas tauta. Daudzi lika uz spēles dzīvību, aizstāvot valsts neatkarību. Nu jūsu spēcīgā demokrātija iedvesmo tās pasaules valstis, kas šobrīd cīnās par brīvību. Jūsu centieni viest stabilitāti vietās, ko plosa konflikti un kas cietušas nelaimē, liecina par Latvijas tautas garaspēku. Atjaunot valsti pēc piecdesmit okupācijas gadiem nav viegli. Taču jūs varat lepoties ar divdesmit gados sasniegto. Lai iestātos NATO un Eiropas Savienībā, vajadzēja pacietību un neatlaidību. Šie panākumi bija pelnīti. ASV ar lepnumu jūsu valsti sauc par stratēģisko sabiedroto un tuvu draugu. Ar prieku sadarbosimies, pārvarot 21.gadsimta izaicinājumus.

Vēlu jums visu to labāko amerikāņu tautas vārdā! Es vēlreiz jūs sveicu gan ar pagātnes sasniegumiem, gan daudzsološo nākotni. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Paldies visiem apsveicējiem.

Ekselences! Dāmas un kungi! Latvijas valsts himna. (Skan Latvijas valsts himna.)

Godātais Valsts prezidenta kungs! Kolēģi! Dāmas un kungi! Saeimas svinīgo sēdi pasludinu par slēgtu.

Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”