EIROPAS PADOMES VISPĀRĒJĀ KONVENCIJA
PAR KULTŪRAS MANTOJUMA VĒRTĪBU SABIEDRĪBAI

SATURS

PREAMBULA

1. DAĻA. MĒRĶI, DEFINĪCIJAS UN PRINCIPI

1. pants. Konvencijas mērķi

2. pants. Definīcijas

3. pants. Eiropas kopīgais mantojums

4. pants. Ar kultūras mantojumu saistītie pienākumi un tiesības

5. pants. Kultūras mantojuma politika un likums

6. pants. Konvencijas darbība

2. daļa. pienākumi attiecībā uz kultūras mantojuma nozīmi sabiedrībā un cilvēces attīstībā

7. pants. Kultūras mantojums un dialogs

8. pants. Vides, kultūras mantojums un dzīves kvalitāte

9. pants. Kultūras mantojuma ilgtspējīga izmantošana

10. pants. Kultūras mantojums un saimnieciskā darbība

3. daļa. pienākumi attiecībā uz kopīgo atbildību par kultūras mantojumu un sabiedrības iesaistīšanās

11. pants. Valsts atbildības par kultūras mantojumu organizācija

12. pants. Piekļuve kultūras mantojumam un demokrātiska iesaistīšanās

13. pants. Kultūras mantojums un zināšanas

14. pants. Kultūras mantojums un informācijas sabiedrība

4. daļa. uzraudzība, ziņošana un sadarbība

15. pants. Pušu pienākumi

16. pants. Uzraudzības mehānisms

17. pants. Sadarbība turpmākajos pasākumos

18. pants. Parakstīšana un stāšanās spēkā

19.pants. Pievienošanās

20. pants. Teritoriālā piemērošana

22. pants. Grozījumi

23. pants. Paziņojumi

Preambula

Šo konvenciju parakstījušās Eiropas Padomes dalībvalstis,

1. Ievērojot vienu no Eiropas Padomes mērķiem panākt lielāku vienotību tās dalībvalstu starpā, stiprinot un veicinot tos ideālus un principus, kas balstās uz cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma nosacījumu ievērošanu un kas veido to kopējo mantojumu;

2. Atzīstot nepieciešamību paplašinātajā un visaptverošajā kultūras mantojuma jēdziena izpratnē par galveno izvirzīt cilvēku un cilvēciskās vērtības;

3. Uzsverot kultūras mantojuma vērtību un potenciālu, kas kalpo kā resurss ilgtspējīgas attīstības un dzīves kvalitātes nodrošināšanā nepārtrauktas attīstības procesam pakļautajā sabiedrībā;

4. Atzīstot, ka katram cilvēkam ir tiesības pēc brīvas izvēles nonākt saskarsmē ar kultūras mantojumu, tajā pašā laikā ievērojot citu personu tiesības un brīvības, uzskatot šīs tiesības par daļu no tiesībām brīvi piedalīties kultūras dzīvē, kuras noteiktas Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā (1948) un garantētas Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (1966);

5. Apzinoties nepieciešamību visus sabiedrības pārstāvjus iesaistīt nepārtrauktajā kultūras mantojuma noteikšanas un pārvaldības procesā;

6. Atbalstot to kultūras mantojuma un izglītības pasākumu principu, kas paredz uzskatīt visus kultūras mantojumus par vienlīdzīgiem, un tādējādi veicinot starpkultūru un starpreliģiju dialogu;

7. Atsaucoties uz dažādiem Eiropas Padomes dokumentiem, it īpaši Eiropas Kultūras konvenciju (1954), Eiropas Arhitektūras mantojuma aizsardzības konvenciju (1985), Eiropas Arheoloģiskā mantojuma aizsardzības konvenciju (1992, labota) un Eiropas Ainavu konvenciju (2000);

8. Pārliecinātas par nepieciešamību izveidot vienotu Eiropas līmeņa sadarbības struktūru dinamiskajā šo principu ieviešanas procesā;

Vienojušās par šāda satura konvenciju:

1. DAĻA. MĒRĶI, DEFINĪCIJAS UN PRINCIPI

1. pants. Konvencijas mērķi

Šo konvenciju parakstījušās puses apņemas:

a. atzīt, ka tiesības uz kultūras mantojumu uzskatāmas par daļu no tiesībām piedalīties kultūras dzīvē, kuras noteiktas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā;

b. atzīt indivīdu un sabiedrības atbildību par kultūras mantojumu;

c. uzsvērt, ka gan kultūras mantojuma saglabāšanas, gan ilgtspējīgas izmantošanas galvenais mērķis sabiedrības labā ir cilvēces attīstības un dzīves kvalitātes nodrošināšana;

d. īstenot nepieciešamos pasākumus, lai piemērotu šīs konvencijas nosacījumus tādās jomās kā:

— kultūras mantojuma loma miermīlīgas un demokrātiskas sabiedrības veidošanā, kā arī ilgtspējīgas attīstības procesā un kultūras daudzveidības veicināšanā;

— lielāka sadarbība starp valsts sektora, institūciju un privātā sektora iesaistītajām pusēm.

2. pants. Definīcijas

Šīs konvencijas izpratnē,

a. kultūras mantojums — sastāv no uzkrātu resursu kopuma, kas saņemti mantojumā no pagātnes un kas, neatkarīgi no piederības, indivīdu un sabiedrības uztverē tiek uzskatīti par vērtību, pārliecības, zināšanu, tradīciju atspoguļotājiem un paudējiem. Tas ietver arī vidi, kas izveidojusies cilvēku un vietu mijiedarbībā, laikam ejot;

b. mantojuma kopiena — sastāv no cilvēkiem, kas augstu novērtē specifiskus kultūras mantojuma aspektus, kurus tā vēlas uzturēt un nodot nākamajām paaudzēm.

3. pants. Eiropas kopīgais mantojums

Puses vienojas veicināt izpratni par Eiropas kopīgo mantojumu kā:

a. visu kultūras mantojumu Eiropā, kas kopā veido kopīgu atmiņu, izpratnes, identitātes, vienotības un radošuma avotu;

b. ideāliem, principiem un vērtībām, kas veidojušies attīstības un pagātnes konfliktu pieredzē, kas veicina attīstības procesu miermīlīgā un stabilā sabiedrībā, kas veidojusies, balstoties uz cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma principiem.

4. pants. Ar kultūras mantojumu saistītie pienākumi un tiesības

Puses atzīst, ka:

a. ikvienai personai, gan kopienā, gan individuāli, ir tiesības gūt labumu no kultūras mantojuma un dot ieguldījumu tā bagātināšanā;

b. ikvienai personai, gan kopienā, gan individuāli, ir pienākums cienīt citu pušu kultūras mantojumu tāpat kā savējo, un līdz ar to arī kopīgo Eiropas kultūras mantojumu, kas izriet no šī pienākuma;

c. tiesību uz kultūras mantojumu izmantošanu var samazināt tikai tie ierobežojumi, kas ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā kopējo interešu, kā arī citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.

5. pants. Kultūras mantojuma politika un likums

Puses apņemas:

a. atzīt sabiedrības intereses, kas saistītas ar kultūras mantojuma elementiem, saskaņā ar pēdējo nozīmi sabiedrībā;

b. palielināt kultūras mantojuma vērtību, veicot izpēti, interpretēšanu, identificēšanu un nodrošinot aizsardzību, saglabāšanu un atbilstošu pasniegšanu;

c. ievērojot katras Puses specifisko tiesisko vidi, nodrošināt likumā noteiktas tiesības uz kultūras mantojumu saskaņā ar 4.panta nosacījumiem;

d. veicināt tādus ekonomiskos un sociālos apstākļus, kas palielina iesaistīšanos uz kultūras mantojumu attiecināmajos pasākumos;

e. veicināt kultūras mantojuma aizsardzību kā galveno faktoru savstarpēji saistīto ilgtspējīgas attīstības, kultūras daudzveidības un mūsdienīga radošuma mērķu sasniegšanā;

f. atzīt kultūras mantojumu, kas atrodas tās jurisdikcijā esošajā teritorijā, neatkarīgi no tā izcelsmes;

g. izstrādāt integrētas stratēģijas, lai veicinātu šīs konvencijas nosacījumu izpildi.

6. pants. Konvencijas darbība

Neviens no šīs konvencijas nosacījumiem nav interpretējams, lai:

a. ierobežotu vai atceltu cilvēktiesības un pamatbrīvības, kuras var garantēt ar starptautiskiem līdzekļiem, it īpaši Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju;

b. ietekmētu labvēlīgākus nosacījumus attiecībā uz kultūras mantojumu un kultūrvidi, kas ietverti valstu likumos un citos starptautiskos juridiskos dokumentos;

c. noteiktu tiesības, kuras izpildāmas piespiedu kārtā.

2. daļa. Pienākumi attiecībā uz kultūras mantojuma nozīmi sabiedrībā un cilvēces attīstībā

7. pants. Kultūras mantojums un dialogs

Puses apņemas ar valsts un citu kompetento institūciju palīdzību:

a. veicināt diskusijas un pārdomas par kultūras mantojuma pasniegšanas ētiku un metodēm, kā arī stiprināt cieņu pret interpretāciju daudzveidību;

b. noteikt līdzsvarošanas procedūras gadījumiem, kad nepieciešams vienlīdzīgi izvērtēt pretrunīgas vērtības, ko kultūras mantojumam pievienojušas atšķirīgas kopienas;

c. zināšanas par kultūras mantojumu veidot kā resursu, lai veicinātu mierīgu līdzāspastāvēšanu, pārliecību un stiprinātu savstarpējo sapratni, tādējādi novēršot un atrisinot konfliktus;

d. iekļaut šīs pieejas visās izglītības un apmācības jomās mūžilgas izglītības aspektā.

8. pants. Vides, kultūras mantojums un dzīves kvalitāte

Puses apņemas izmantot visas kultūras mantojuma īpašības, lai:

a. bagātinātu ekonomiskās, politiskās, sociālās un kultūras attīstības procesu, teritoriju izmantošanas plānošanu, atbilstošos gadījumos veicot ietekmes uz kultūras mantojumu novērtējumu un izstrādājot nepieciešamos saudzējošos pasākumus;

b. veicinātu vienotu pieeju kultūras, bioloģiskās, ģeoloģiskās un ainavu daudzveidības politikai un nodrošinātu līdzsvaru augšminēto elementu starpā;

c. stiprinātu sociālo vienotību, veicinot izpratni par kopīgu atbildību par vietām, kurās dzīvo cilvēki;

d. veicināt kvalitātes mērķus vides mūsdienu papildinājumiem, neradot apdraudējumu tās kultūras vērtībai.

9. pants. Kultūras mantojuma ilgtspējīga izmantošana

Lai saglabātu kultūras mantojuma stabilitāti, Puses apņemas:

a. stiprināt atbalstu kultūras mantojuma viendabīguma nodrošināšanai, panākot, lai lēmumi par izmaiņām tiek pieņemti, balstoties uz vispusīgu informāciju un izpratni par iesaistītajām kultūras vērtībām;

b. noteikt un stiprināt ilgstpējīgas pārvaldības principus, kā arī veicināt to izmantošanu;

c. nodrošināt, lai visos vispārējos tehniskajos standartos tiktu ievēroti specifiskās kultūras mantojuma saglabāšanas prasības;

d. veicināt uz tradīcijām balstīto metožu, materiālu, un iemaņu izmantošanu un apzināt to potenciālu lietojumam mūsdienīgos risinājumos;

e. veicināt augstas kvalitātes darbu, izmantojot personu, uzņēmumu un institūciju profesionālās kvalifikācijas un akreditācijas sistēmas.

10. pants. Kultūras mantojums un saimnieciskā darbība

Lai pilnībā izmantotu kultūras mantojuma potenciālu kā ekonomiskās attīstības faktoru, Puses apņemas:

a. palielināt izpratni par kultūras mantojumu un izmantot tā ekonomisko potenciālu;

b. izstrādājot ekonomisko politiku, ievērot kultūras mantojuma specifiskās iezīmes un intereses;

c. nodrošināt to, ka minētajā politikā tiek ievērots kultūras mantojuma viendabīguma princips, neradot apdraudējumu tā vērtībām.

3. daļa. Pienākumi attiecībā uz kopīgo atbildību par kultūras mantojumu un sabiedrības iesaistīšanās

11. pants. Valsts atbildības par kultūras mantojumu organizācija

Pārvaldot kultūras mantojumu, Puses apņemas:

a. veicināt vienotu un uz visaptverošu informāciju balstītu valsts institūciju pieeju visās nozarēs un līmeņos;

b. izstrādāt juridiskās, finansiālās un profesionālās struktūras, kas nodrošina saskaņotas valsts institūciju, ekspertu, īpašnieku, investoru, uzņēmēju, nevalstisko organizāciju un pilsoniskās sabiedrības darbības;

c. izstrādāt mūsdienīgas metodes un veidus, lai nodrošinātu valsts institūciju sadarbību ar citām iesaistītajām pusēm;

d. atzīt un veicināt brīvprātīgu iniciatīvu, kas papildina valsts iestāžu funkcijas;

e. veicināt ar kultūras mantojuma saglabāšanu saistīto nevalstisko organizāciju darbību sabiedrības interesēs.

12. pants. Piekļuve kultūras mantojumam un demokrātiska iesaistīšanās

Puses apņemas:

a. veicināt ikviena dalību

— kultūras mantojuma noteikšanas, pētīšanas, interpretēšanas, parādīšanas un saglabāšanas procesā;

— sabiedriskā apspriešanā un diskusijās par iespējām un izaicinājumiem, ko rada kultūras mantojums;

b. īstenot pasākumus, lai uzlabotu pieejamību, it īpaši nodrošinot jauniešu un invalīdu piekļuvi kultūras mantojumam ar mērķi palielināt izpratni par tā vērtību, uzturēšanas un saglabāšanas nepieciešamību, kā arī ieguvumiem, kādus tas varētu dot;

c. ievērot vērtības, ko katra mantojuma kopiena saista ar to kultūras mantojumu, ar kuru tā identificējas;

d. atzīt brīvprātīgo organizāciju gan kā partneru, gan konstruktīvu kritizētāju nozīmi augšminētajās darbībās.

13. pants. Kultūras mantojums un zināšanas

Puses apņemas:

a. veicināt kultūras mantojuma tematikas iekļaušanu visu līmeņu izglītības programmās ne obligāti kā pastāvīgu mācību priekšmetu, bet gan kā bagātu izziņas un pētījuma avotu citu priekšmetu ietvaros;

b. stiprināt saikni starp kultūras mantojuma izglītības pasākumiem un profesionālo apmācību;

c. veicināt vairākas nozares aptverošus pētījumus tādās jomās kā kultūras mantojums, mantojuma kopienas, vide un to savstarpējā saistība;

d. veicināt pastāvīgu profesionālo izaugsmi, zināšanu un prasmju apmaiņu gan izglītības sistēmas ietvaros, gan arī ārpus tās.

14. pants. Kultūras mantojums un informācijas sabiedrība

Puses apņemas paplašināt digitālu tehnoloģiju izmantojumu, lai uzlabotu piekļuvi kultūras mantojumam un tā nodrošinātajiem papildus ieguvumiem, īstenojot šādus pasākumus:

a. veicinot darbības, ar kuru palīdzību tiek stiprināta un saglabāta valodu un kultūru daudzveidība informācijas sabiedrībā;

b. atbalstot starptautiskā līmenī salīdzināmus nosacījumus attiecībā uz tādiem jautājumiem kā kultūras mantojuma pētniecība, saglabāšana, uzlabošana un drošības garantēšana, kā arī ļoti nozīmīgajā kultūras vērtību nelegālās tirdzniecības apkarošanā;

c. cenšoties novērst šķēršļus, kas kavē piekļuvi informācijai par kultūras mantojumu, īpaši veicinot tās pieejamību izglītības vajadzībām un vienlaikus aizsargājot tiesības uz intelektuālo īpašumu;

d. atzīstot principu, ka visi digitālo materiāli par kultūras mantojumu izstrādājami, neierobežojot esošā kultūras mantojuma saglabāšanu.

4. daļa. uzraudzība, ziņošana un sadarbība

15. pants. Pušu pienākumi

Puses apņemas:

a. saskaņā ar šajā konvencijā noteiktajiem principiem ar Eiropas Padomes starpniecību izveidot uzraudzības sistēmu, kas aptver likumus, politiku un darbības, kuras attiecināmas uz kultūras mantojumu;

b. uzturēt, izstrādāt un ar jaunākajiem datiem papildināt kopīgu un sabiedrībai pieejamu informācijas sistēmu, kuras uzdevums ir veicināt izvērtējumu par to, kā katra dalībvalsts pilda šajā konvencijā tām noteiktos pienākumus.

16. pants. Uzraudzības mehānisms

a. Ministru komiteja saskaņā ar Eiropas Padomes statūtu 17.pantu izveido atbilstošu komiteju vai ieceļ kādu no esošajām komitejām uzraudzīt šīs konvencijas nosacījumu izpildi un var pilnvarot to izstrādāt noteikumus šo funkciju pildīšanai;

b. Ieceltā komiteja:

— izstrādā darbību reglamentējošu nolikumu saskaņā ar esošajām vajadzībām;

— pārvalda 15.pantā minēto kopīgo informācijas sistēmu, nodrošinot pārskatu par līdzekļiem un pasākumiem, ar kuru palīdzību tiek pildīti šajā konvencijā noteiktie pienākumi;

— pēc vienas vai vairāku dalībvalstu pieprasījuma sniegt konsultatīvu viedokli ikvienā jautājumā, kas attiecas uz šīs konvencijas interpretāciju, ņemot vērā visus Eiropas Padomes juridiskos dokumentus;

— pēc dalībvalsts vai dalībvalstu iniciatīvas izvērtēt jebkuru šīs konvencijas nosacījumu īstenošanas aspektu attiecīgajā dalībvalstī;

— veicināt šīs konvencijas starpnozaru piemērošanu, sadarbojoties ar citām komitejām un iesaistoties citās Eiropas Padomes iniciatīvās;

— Ministru komitejai sniegt pārskatu par savām darbībām.

Komiteja savā darbā var iesaistīt ekspertu un novērotājus.

17. pants. Sadarbība turpmākajos pasākumos

Puses šīs konvencijas principu un mērķu sasniegšanā apņemas sadarboties gan savstarpēji, gan ar Eiropas Padomes starpniecību, īstenojot šādus pasākumus:

a. izstrādājot sadarbības stratēģijas to prioritāšu pildīšanā, kas noteiktas uzraudzības procesā;

b. veicinot daudzpusējus un pārrobežu pasākumus un veidojot reģionālās sadarbības tīklus šo stratēģiju īstenošanā;

c. attīstot un sistematizējot efektīvas darbības piemērus, kā arī nodrošinot informācijas un pieredzes apmaiņu to sakarā;

d. informējot sabiedrību par šīs konvencijas mērķiem un ieviešanas procesu.

Ikvienai pusei ir tiesības pēc vienošanās īstenot finansiāla rakstura darbības, lai veicinātu starptautisko sadarbību.

18. pants. Parakstīšana un stāšanās spēkā

a. Šo konvenciju paraksta Eiropas Padomes dalībvalstis.

b. Šo konvenciju ratificē, akceptē vai apstiprina dalībvalstis. Ratifikācijas, akceptēšanas vai apstiprināšanas dokumenti glabājas Eiropas Padomes Ģenerālsekretariātā.

c. Šī konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kad pagājis trīs mēnešu periods no dienas, kad vismaz desmit Eiropas Padomes dalībvalstis saskaņā ar iepriekšējā punkta nosacījumiem izteikušas savu piekrišanu pildīt saistības, ko uzliek šī konvencija.

d. Attiecībā uz ikvienu šo konvenciju parakstījušo valsti, kas vēlāk izsaka savu piekrišanu pildīt tajā noteiktās saistības, konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kad pagājis trīs mēnešu periods no dienas, kad attiecīgā valsts iesniegusi atbilstošu ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprinājuma dokumentu.

19. pants. Pievienošanās

a. Pēc šīs konvencijas stāšanās spēkā Eiropas Padomes Ministru komiteja var uzaicināt citas valstis, kas nav Eiropas Padomes un Eiropas Savienības dalībvalstis, pievienoties šai konvencijai, pamatojoties uz vairākuma lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar Eiropas Padomes Statūtu 20.panta d punktu, un vienbalsīgu lēmumu, kuru pieņem līgumslēdzēju valstu pārstāvji, kam ir piešķirtas tiesības būt komitejā.

b. Attiecībā uz jebkuru valsti, kas vēlas pievienoties konvencijai, vai Eiropas Savienību tās pievienošanās gadījumā, konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kad pagājis trīs mēnešu periods no dienas, kad Eiropas Padomes Ģenerālsekretariātā iesniegts atbilstošs pievienošanās dokuments.

20. pants. Teritoriālā piemērošana

a. Ikvienai valstij ir tiesības šīs konvencijas parakstīšanas vai ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprinājuma dokumenta iesniegšanas brīdī norādīt teritoriju vai teritorijas, uz kurām šī konvencija attieksies.

b. Ikviena valsts, nosūtot paziņojumu Eiropas Padomes Ģenerālsekretariātam, jebkurā laikā pēc tam var norādīt papildus teritorijas, kurā šī konvencija tiek piemērota. Attiecībā uz šādām teritorijām konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kad pagājis trīs mēnešu periods no dienas, kad Eiropas Padomes Ģenerālsekretariātā iesniegts paziņojums.

c. Visus saskaņā ar abu iepriekšējo punktu nosacījumiem iesniegtos paziņojumus par teritorijām iespējams atsaukt, par to informējot Ģenerālsekretāru. Atsaukums stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kad pagājis sešu mēnešu periods no dienas, kad Ģenerālsekretārs saņēmis attiecīgo informāciju.

21. pants. Denonsēšana

1. Pusēm ir tiesības jebkurā laikā denonsēt šo konvenciju, nosūtot Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu.

2. Denonsēšana stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kad pagājis sešu mēnešu periods pēc dienas, kad Ģenerālsekretārs saņēmis attiecīgo paziņojumu.

22. pants. Grozījumi

1. Pusēm un 16.pantā minētajai komitejai ir tiesības iesniegt priekšlikumus par grozījumiem šajā konvencijā.

2. Par visiem grozījumu priekšlikumiem tiek iesniegts paziņojums Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram, kura uzdevums ir tos darīt zināmus Eiropas Padomes dalībvalstīm, citām pusēm, kā arī citām valstīm Eiropā, kuras ir uzaicinātas pievienoties šai konvencijai saskaņā ar 19.panta nosacījumiem.

3. Komiteja izskata grozījumu priekšlikumus un galīgo tekstu, kuru apstiprinājušas trīs ceturtdaļas Pušu nozīmēto pārstāvju, iesniedz Ministru komitejai apstiprināšanai. Kad grozījumus pieņēmusi Ministru komiteja ar balsu vairākumu saskaņā ar Eiropas Padomes statūtu 20.panta d punkta nosacījumiem un vienbalsīgi atbalstījušas tās līgumslēdzējas valstis, kam ir tiesības būt pārstāvētām Ministru komitejā, teksts nosūtāms Pusēm apstiprināšanai.

4. Grozījumi stājas spēkā un attiecināmi uz tos apstiprinājušām pusēm tā mēneša pirmajā dienā, kad beidzas trīs mēnešu periods no dienas, kad vismaz trīs Eiropas Padomes dalībvalstis bija iesniegušas paziņojumus Ģenerālsekretāram par apstiprinājumu. Attiecībā uz Pusēm, kas grozījumus apstiprina vēlāk, tie stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kad beidzas trīs mēnešu periods no dienas, kad attiecīgā puse informējusi Ģenerālsekretāru par apstiprinājumu.

23. pants. Paziņojumi

Eiropas Padomes Ģenerālsekretārs iesniedz paziņojumus Eiropas Padomes dalībvalstīm, visām valstīm, kas pievienojušās vai ir uzaicinātas pievienoties šai konvencijai, Eiropas Savienībai, ja tā pievienojusies vai ir uzaicināta pievienoties šai konvencijai, par:

a. visiem parakstīšanas faktiem;

b. visiem iesniegtajiem ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprinājuma vai pievienošanās dokumentiem;

c. visiem šīs konvencijas spēkā stāšanās datumiem saskaņā ar 18., 19. un 20.pantu;

d. jebkādiem grozījumiem šajā konvencijā, kas tiek sagatavoti saskaņā ar 22.panta nosacījumiem;

e. jebkādu citu likumu, deklarāciju, paziņojumu, kas attiecināms uz šo konvenciju.