Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par darba devēja mantisko atbildību darba ņēmēja profesionālās saslimšanas gadījumā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 4.11.1997., Nr. 287/288 (1002/1003) https://vestnesis.lv/ta/id/209992

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Augstākās tiesas Senāta spriedums

Par īpašumtiesību atjaunošanu uz nelikumīgi atsavinātu namīpašumu

Vēl šajā numurā

04.11.1997., Nr. 287/288 (1002/1003)

PAR DOKUMENTU

Izdevējs: Augstākā tiesa

Veids: spriedums

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Augstākās tiesas Senāta spriedums

Lieta Nr.SKC–56

1997.gads

Par darba devēja mantisko atbildību darba ņēmēja profesionālās saslimšanas gadījumā

Latvijas Republikas Augstākās tiesas senāta Civillietu departaments šādā sastāvā: priekšsēdētājs senators R.Krauze, senatori R.Zaķe, Z.Gencs,

piedaloties zvērinātam advokātam V.Jakobijam, izskatīja atklātā tiesas sēdē Rīgā, 1997.gada 26.februārī civillietu sakarā ar atbildētāju a/s “Vitransauto” un TEF “Alfards” un prasītāja J.Zeļenčuka kasācijas sūdzībām par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 1996.gada 16.septembra spriedumu Jurija Zeļenčuka prasības lietā pret a/s “Vitransauto” un transporta ekspedīcijas firmu “Alfards” par zaudējumu atlīdzību.

Noklausījies senatora R.Krauzes ziņojumu, zvērināta advokāta V.Jakobija paskaidrojumu, ka atbildētāju kasācijas sūdzības noraidāmas, bet prasītāja kasācijas sūdzība apmierināma, atbildētāju pārstāvju A.Bitāna un I.Razuvajevas paskaidrojumu, ka atbildētāju kasācijas sūdzības apmierināmas, bet prasītāja noraidāma, Senāts

konstatēja:

1991.gada 15.martā J.Zeļenčuks cēlis prasību pret ražošanas apvienību “Latinterauto” un “AK–2852” par kaitējuma atlīdzību, norādot, ka 1990.gada 14.maijā piešķirta 2.invaliditātes grupa sakarā ar profesionālo saslimšanu.

Ar 1995.gada 3.novembra spriedumu Zemgales priekšpilsētas tiesa piedzinusi par labu J.Zeļenčukam no transporta ekspedīcijas firmas “Alfards” Ls 1201,98 un no a/s “Vitransauto” 1201,98 latus par laika posmu no 1990.gada 1.maija līdz 1995.gada oktobrim.

Sākot no 1995.gada 1.novembra līdz 1995.gada 1.jūlijam par labu J.Zeļenčukam no TEF “Alfards” piedzīti Ls 28,49 un a/s “Vitransauto” Ls 28,49 ik mēnesi, izdarot katru ceturksni pārrēķinu pēc statistikas datiem.

J.Zeļenčuka prasība par Ls 160,47 un 170,10 piedziņu no atbildētājiem par īres un komunālo pakalpojumu maksājumu parādiem, ar ko J.Zeļenčuks papildinājis sākotnējo prasību, noraidīta.

Tiesa konstatējusi, ka no 1989.gada 7.marta līdz 1990.gada 3.janvārim J.Zeļenčuks strādājis a/s “Latinterauto”, kuras tiesību un pienākumu pārņēmējs ir a/s “Vitransauto”. Pirmās saslimšanas pazīmes parādījušās, prasītājam strādājot “AK–2852”, kura tiesību pārņēmējs ir TEF “Alfards” un kur prasītājs J.Zeļenčuks strādāja no 1982.gada līdz 1985.gadam.

Tiesa atzinusi, ka no iesniegtajiem dokumentiem nav iespējams noteikt konkrētu darba vietu, kurā J.Zeļenčuks ieguvis profesionālo saslimšanu, tāpēc vaina starp atbildētājiem dalīta uz pusēm, kaitējuma aprēķinu izdarot no 1990.gada 14.maija, kad prasītājam piešķirta invaliditāte.

Tāpat tiesa atzinusi, ka prasība daļā par komunālo maksājumu parādu piedziņu no atbildētājiem nav pamatota, jo šie maksājumi nav saistīti ar papildu izdevumiem veselības uzlabošanai sakarā ar arodslimību.

Savā apelācijas sūdzībā par minēto tiesas spriedumu a/s “Vitransauto” norādījusi, ka J.Zeļenčuks šajā organizācijā strādājis tikai no 1989.gada marta līdz 1990.gada janvārim. Tiesa nav konstatējusi cēlonisko sakaru starp darba devēja prettiesisko rīcību un kaitējumu, darba devēja vainu.

Apelāciju par 1995.gada 3.novembra Zemgales priekšpilsētas tiesas spriedumu iesniegusi arī TEF “Alfards”, norādot, ka tiesas secinājumi neatbilst lietas faktiskajiem apstākļiem — nav konstatēta darba devēja prettiesiskā rīcība, cēloniskais sakars starp prettiesisko rīcību un kaitējumu, kā arī darba devēja vaina. Papildinot apelācijas sūdzību, TEF “Alfards” norādījis, ka nav “AK–2852” saistību pārņēmējs.

J.Zeļenčuks savā apelācijas sūdzībā norādījis, ka tiesa nepamatoti noraidījusi viņa prasību par komunālo parādu piedziņu.

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija apelācijas sūdzības noraidījusi.

Civillietu tiesas kolēģija atzina, ka cēloniskais sakars starp arodslimību un darba pienākumu pildīšanu ir pierādīts ar lietā esošajiem dokumentiem.

No P.Stradiņa klīniskās slimnīcas konsultatīvās poliklīnikas ārstu konsultatīvā slēdziena redzams, ka J.Zeļenčukam ir jostas–krustu radikulīts. Profesionālā saslimšana saistīta ar 11 gadu darba stāžu ar smagajām automašīnām dažādās organizācijās. Atzīts, ka saskaņā ar šo slēdzienu radikulīta saistību ar noteiktu darba vietu noteikt nav iespējams.

No Rīgas pilsētas sanitāri epidemioloģiskās stacijas 1990.gada 24.oktobra atzinuma (lp.114) izriet, ka minētie nelabvēlīgie faktori ir konstatēti “AK–2852”, kur prasītājs strādājis no 1982.gada līdz 1985.gadam un šajā laikā pirmo reizi parādās jostas–krustu radikulīta diagnoze.

Invaliditāte sakarā ar profesionālo saslimšanu J.Zeļenčukam piešķirta 1990.gadā, kad viņa darba devējs bija “Latinterauto”, kura saistību pārņēmēja ir a/s “Vitransauto”.

Apelācijas tiesa atsaukusies uz LR Augstākās tiesas plēnuma 1991.gada 4.novembra lēmuma Nr.7 “Par tiesu praksi lietās par kaitējuma atlīdzināšanu veselības bojājuma gadījumā vai sakarā ar apgādnieka nāvi” 9.p., kur norādīts, ka kaitējuma nodarītāja vaina tiek prezumēta. Kā nepamatota atzīta TEF “Alfards” norāde uz to, ka viņi nav lietā īstie atbildētāji.

1993.gada 1.martā noslēgts valsts īpašuma nomas līgums, ar kuru VU “VIA” manta iznomāta transporta firmai “Alfards”. Līguma punkts 9.3. nosaka, ka “Alfards” pārņem visas saistības attiecībā uz bijušā valsts uzņēmuma darbiniekiem.

1994.gada 16.augustā ar TEF “Alfards” noslēgts mantas nomas ar izpirkšanu līgums, saskaņā ar kuru VU “VIA” pāriet “Alfarda” īpašumā. Līdz ar to J.Zeļenčuka labā piedzenamā kaitējuma apmērs noteikts atbilstoši apelācijas instancē iesniegtajiem aprēķiniem. Par laika posmu no 1996.gada 1.jūlija kaitējuma atlīdzība noteikta 54 latu apmērā ik mēnesi.

J.Zeļenčuks apelācijas instancē papildinājis savu prasību par komunālo parādu piedziņu līdz Ls 896,73.

Civillietu tiesas kolēģija atzina, ka šie parādi nav saistīti ar veselībai nodarīto kaitējumu un no atbildētājiem nav piedzenami, tāpēc arī J.Zeļenčuka apelācijas sūdzība ir noraidīta.

Civillietu tiesas kolēģija nospriedusi piedzīt par labu Jurijam Zeļenčukam par laika posmu no 1990.gada 16.maija līdz 1996.gada 1.jūlijam no transporta ekspedīcijas firmas “Alfards” Ls 2443,38, no a/s “Vitransauto” Ls 2443,38, kā arī piedzīt par labu Jurijam Zeļenčukam 27 latus mēnesī, sākot no 1996.gada 1.jūlija līdz 1997.gada 1.jūlijam, izdarot pārrēķinu pēc statistikas datiem, katru ceturksni no TEF “Alfards” un a/s “Vitransauto”.

Kasācijas sūdzībā atbildētājs “Vitransauto” lūdz prasību par kaitējuma atlīdzību noraidīt, norādot, ka a/s “Vitransauto” materiālās atbildības apmēram jābūt proporcionālam tam laika periodam, kādu prasītājs nostrādājis pie darba devēja, ka nav ievēroti DLK 147.un 151.panta noteikumi, jo nav konstatēts, kādi darba drošības noteikumi pārkāpti, ka apelācijas tiesas spriedums nav motivēts un neatbilst sprieduma taisīšanas noteikumiem.

Atbildētājs TEF “Alfards” norāda uz tiem pašiem motīviem, kādēļ prasību lūdz noraidīt.

Prasītājs J.Zeļenčuks kasācijas sūdzībā lūdz atcelt apelācijas tiesas spriedumu prasības noraidītajā daļā par komunālo maksājumu parādu piedziņu un grozīt spriedumu prasības apmierinātā daļā par zaudējumu aprēķinu.

Senāts atrod, ka Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas spriedums daļā par zaudējumu piedziņu profesionālas saslimšanas sakarā atceļams un lieta šajā daļā izskatāma apelācijas kārtībā no jauna.

Saskaņā ar lietā konstatētiem apstākļiem un medicīniska rakstura dokumentiem, prasītāja profesionālā saslimšana konstatēta laika periodā no 1982.gada līdz 1985.gadam. Šajā laikā un līdz 1990.gada 14.maijam, kad prasītājam piešķirta 2.invaliditātes grupa profesionālās saslimšanas sakarā, prasītājs strādājis pie dažādiem darba devējiem, tai skaitā a/s “Latinterauto” (tiesību pārņēmējs a/s “Vitransauto”) no 1989.gada 7.marta līdz 1990.gada 3.janvārim. “Autokolonna — 2852” (tiesību pārņēmējs firma “Alfards”) no 1982.gada līdz 1985.gadam. Laika periodā no 1985.gada līdz 1989.gadam prasītājs strādājis pie citiem darba devējiem. Atsaucoties uz medicīniska rakstura dokumentiem, tiesa konstatējusi, ka profesionālā saslimšana prasītājam saistīta ar 11 gadu darba stāžu dažādās organizācijās un nav iespējams profesionālo saslimšanu ar radikulītu saistīt ar noteiktu darba vietu. Saskaņā ar DLK 147.pantu un LR Ministru padomes 1993.gada 4.janvāra lēmuma Nr.1 “Noteikumi, saskaņā ar kuriem darba devējs atlīdzina darbiniekam sakropļojumu vai arodslimības dēļ nodarīto kaitējumu” 1.pantu, zaudējumu atlīdzība ir saistīta ar darbu pie konkrētā darba devēja. To izskaidrojot, LR Augstākās tiesas plēnuma 1991.gada 4.novembra lēmuma “Par tiesu praksi lietās par kaitējumu atlīdzināšanu veselības bojājuma gadījumā vai sakarā ar apgādnieka nāvi” 6.pantā norādīts: kaitējumu, kas nodarīts darbiniekam ar veselības bojājumu, izpildot darba pienākumus, atlīdzina tā fiziskā vai juridiskā persona, ar kuru cietušais kaitējuma nodarīšanas brīdī sastāvēja darba tiesiskās attiecībās. Ar tiesas spriedumu šajā lietā atbildība par kaitējumu uzlikta diviem atbildētājiem, pie kam arī par to laiku, kad prasītājs strādāja laikā no 1985.gada līdz 1989.gadam vai arī pēc 1990.gada 3.janvāra pie citiem darba devējiem. Pie šādiem apstākļiem apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas spriedums neatbilst likuma prasībām, jo nav ievērots atbildības proporcionalitātes princips, ja kaitējums radies pie vairākiem darba devējiem atbilstoši nostrādātam darba laikam apstākļos, kas veicināja saslimšanu ar arodslimību.

Prasītāja J.Zeļenčuka kasācijas sūdzība par spriedumu daļā, ar ko noraidīta prasība par komunālo maksājumu parāda piedziņu nav apmierināma, jo šādam prasījumam nav likumiska pamatojuma. Maksājumus par komunālajiem pakalpojumiem izdara īrnieks neatkarīgi no darba tiesiskām attiecībām, jo šos maksājumus regulē likums “Par dzīvojamo telpu īri”.

Pamatojoties uz Latvijas CPK 3423.pantu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts

nosprieda:

atbildētāju a/s “Vitransauto” un TEF “Alfards” kasācijas sūdzības apmierināt un Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas spriedumu daļā par kaitējuma atlīdzību profesionālās saslimšanas sakarā atcelt un lietu šajā daļā nodot jaunai izskatīšanai apelācijas kārtībā.

Prasītāja J.Zeļenčuka kasācijas sūdzību daļā par komunālo maksājumu parāda atlīdzināšanu noraidīt un spriedumu šajā daļā atstāt negrozītu.

A/s “Vitransauto” un TEF “Alfards” atmaksāt drošības naudu Ls 50 (piecdesmit) katrai.

Priekšsēdētājs senators R.Krauze

Senatori: R.Zaķe, Z.Gencs

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!