Kartupeļu audzētāju un pārstrādātāju padomes vadītājs Ilgvars Krūmiņš

Priekuļu selekcijas stacijas direktors Uldis Miglavs

Ienākumus un peļņu

palielina ekonomiskie aprēķini

Turpinājums no 1.lpp.

Ja augi ir inficēti, ražība labākajā gadījumā būs tikai puskilograms bumbuļu no cera un kopumā tā nepārsniegs 18 tonnas no stādījumu hektāra. Kartupeļiem nepieciešami minerālmēsli, taču saprātīgās devās. Herbicīdi, fungicīdi un insekticīdi jāpērk licencētās firmās, lai tie būtu iedarbīgi. Lēti pirkti augu aizsardzības līdzekļi audzētājam var radīt tikai zaudējumus un pat iznīcināt kartupeļu stādījumus. Arī agrotehnika ir viens no vissarežģītākajiem posmiem. Nepieciešama kvalitatīva tehnika, darba prasme, pareizi stādīšanas, miglošanas un ražas novākšanas termiņi. Īpaši nozīmīga šajā darbu blokā ir miglošanas kvalitāte un intervāli starp miglojumiem. Svarīga ir arī lauka izvēle un kartupeļiem piemērotas vieglākas augsnes. Sausos laika apstākļos nepieciešama arī laistīšana.

Visās četrās A, B, C un D saimniecībās vislielākās izmaksas veidojusi sēkla. Sadārdzinās arī minerālmēsli, augu aizsardzības līdzekļi un augsnes apstrāde. Audzētājiem izmaksas vienam hektāram Ādažos svārstās no 1200 līdz 1300 latiem. Katra līgumu noslēgusī saimniecība kartupeļu pārstrādātājiem iesniedz arī audzēšanas tehnoloģiskās kartes, tādēļ iespējams veikt objektīvu ekonomisko analīzi.

A saimniecībā pērn lietots daudz minerālmēslu, taču augsnes kartupeļiem bija smagas. Raža iegūta augsta, tomēr veidojusies kartupeļu lakstu puve, kuras dēļ samazinājusies iepirkuma cena. Saimnieka ienākumi nav seguši ražošanas izmaksas galvenokārt pārspīlēti lielo minerālmēslu devu un lakstu puves dēļ. Audzētājs piedzīvojis nopietnus zaudējumus.

B saimniecībā ir vieglas trūdu augsnes, minerālmēslu lietots ievērojami mazāk, tādēļ raža bijusi laba un kvalitatīva. Iepirkuma cena pārsniegusi pat vidējo līmeni.

C saimniecībā apstākļi ir trūcīgāki, saimniekam ir parādi un kredīti. Viņš taupījis minerālmēslus, arī miglošana nav bijusi pareizajos termiņos un vajadzīgajā daudzumā. Kartupeļu raža iegūta zema, daudz bijis sīku bumbuļu, tādēļ arī ienākumi bijuši mazi.

D saimniecībā raža bijusi laba un kvalitatīva, iepirkuma cena tādēļ bijusi virs vidējā līmeņa, nodrošinot lielu peļņu.

Minētie piemēri stimulē kartupeļu audzētājus pašiem analizēt savas saimniecības ekonomiku, rūpīgi apsvērt, kurā darbības blokā ieguldīt līdzekļus un kur tos nav lietderīgi tērēt. Protams, liela nozīme ir šķirnes un sēklas izvēlei, kā arī augsnei un mēslojumam.

Kartupeļu sēklaudzēšana

un tirdzniecības noteikumu

projekts integrācijai Eiropā

Uldis Miglavs, Priekuļu selekcijas stacijas direktors, atgādināja, ka zemniekiem Latvijā vēl daudz jāstrādā, lai tuvotos ES lauksaimnieku līmenim. Sēklaudzēšanas un sēklas tirdzniecības noteikumi kļuvuši stingrāki, lai tie atbilstu Eiropas Savienības (ES) reglamentam. Kardinālu izmaiņu pēc būtības nav, tomēr atsevišķi jautājumi ir precizēti.

Ar kartupeļu sēklas audzēšanu, sagatavošanu, fasēšanu un tirdzniecību atļauts nodarboties tiem lauksaimniekiem, kuriem ir telpas, kas atbilst noteiktajām prasībām un sagādātas visas vajadzīgās iekārtas. Sēklaudzēšanā visa darbība jāatspoguļo dokumentos, norādot šķirnes un sēklu partijas. Liela nozīme ir sēklas kategorijām, bet šķirņu nosaukumi jāpielīdzina ES sistēmai visām augu kultūrām.

Kartupeļu sēklaudzēšanā ir triju kategoriju grupas: pirmsbāzes, bāzes un sertificētā sēkla. Pirmsbāzes sēkla arī nonāk tirdzniecībā, taču to audzē selekcionāri un sākotnējie sēklaudzētāji, jo tā ir viņu kompetence. Valsts institūcijas stingri kontrolē tirgū nogādāto sēklu. Katra sēklu grupa sadalās vairākās ģenerācijās — četros ataudzējumos, elitē un superelitē. Rietumvalstīs pirmsbāzes sēklas cikls ir saīsināts, jo tirdzniecībā nonāk tikai pirmais un otrais ataudzējums, lai garantētu labu kvalitāti. Eiropas valstīs pirmsbāzes sēklas materiāls ir meristēmu augi siltumnīcā izolētos materiālos, kuru tālāk pavairo uz lauka. Laukiem veic rūpīgu apskati, lai sēklai piešķirtu atbilstošo kvalitātes līmeni. No pirmsbāzes sēklas pirmā ataudzējuma var izaudzēt elites un superelites sēklu. Taču, tālāk pavairojot, kvalitāte pazeminās par vienu pakāpi. Rietumvalstīs nepieļauj, ka, izstādot noteiktu kategoriju, rudenī iegūst tādu pašu. Arī Polijā, piemēram, stingri raugās, lai saimniecībā no vienas šķirnes izaudzētu vienas kategorijas sēklu. Ja audzē vairākas šķirnes, jāsaņem speciāla atļauja, lai nesajauktu kopā dažādas sēklu kategorijas. Jāgarantē, protams, arī kvalitāte. Ja sēklaudzētājs ārzemēs zaudē kvalitāti un prestižu, viņu drīz vien var piemeklēt bankrots.

Sēklas sertifikācija ir process ar vairākiem posmiem. Tajos ietilpst sēklu lauku apskate, sēklas partijas analīzes, arī augstākās kategorijas sēklas pārbaude. Bumbuļus izdiedzē rudenī un ziemā siltumnīcā un pārbauda, vai tajos nav vīrusu infekcijas.

Tirgū nedrīkst parādīties kartupeļi, kas apstrādāti ar pretasnošanas līdzekļiem. Stādot tādu sēklu, ražas vienkārši nebūs. Ja veikta apstrāde ar pesticīdiem vai augšanas stimulatoriem, arī tas ir jāuzrāda. Kartupeļus drīkst pārdot iesaiņotus maisos, kas ir aizzīmogoti. Etiķetes izsniedz valsts inspekcija. Tiek veikta arī stingra sēklas apjomu uzskaite. Arī Latvijā pamazām būs uz to jāpāriet. Patlaban notiek diskusijas, cik ilgi ir derīgs sēklu partiju analīzes dokuments. Principā derīguma termiņš varētu būt 10 dienas. Jāievēro arī izolācijas noteikumi starp dažādu kategoriju stādījumiem. Pirmsbāzes un bāzes kategorijas stādījumu izolācija tagad ir 50 metri, sertificētai bāzes sēklai — 25 metri, bet sertificētai sēklai — 15 metri.

Ir noteiktas arī etiķešu krāsas. Pirmsbāzes sēklai ir balta ar diagonālu violetu svītru. Bāzes elites sēklai noteikta balta etiķete, sertificētam pirmajam ataudzējumam — zila, bet otrajam ataudzējumam — sarkana. Pazeminātas kvalitātes sēklai ir brūna etiķete, bet sertificētai sēklai, kurai veikta tikai lauka apskate, toties nav bumbuļu analīžu, jāpievieno pelēka etiķete. Arī sēklas pavaddokumentiem jābūt tādās pašās krāsās kā etiķetes.

Jāpiebilst, ka kartupeļu audzētāji saņēma arī Latvijas Valsts augu šķirņu salīdzināšanas centra izdevumu "Kartupeļu audzēšanas un šķirņu salīdzināšanas rezultāti". Tur sniegta informācija par tām kartupeļu šķirnēm, kas iekļautas audzēšanai LR ieteicamo augu šķirņu sarakstā 1999. gadam. Tajā ir agrīno šķirņu "Mutagēnagrie", "Priekuļu visagrie", "Agrie dzeltenie", "Madara", "Borodjanskij rozovij", "Anosta", "Fresko", "Planta", "Rosara", vidēji agrīnie "Laimdota", "Adretta", "Skaidra", "Sante", "Herta", vidēji vēlīnie "Brasla", "Lasunak", "Sarmiņa", "Ukrainskij rozovij", "Zīle", "Saturna", "Prevalent", "Spīdola", "Bete", kā arī vēlīnie "Lauma", "Olev", "Fianna" un "Asterix". Sarakstā uzrādītas pret nematodi izturīgas šķirnes un iespējamie šķirņu izmantošanas veidi.

Astra Salcēviča,

"LV" nozares redaktore

Foto: Māris Kundziņš