Turpinām stāstījumu par Vili Lapenieku

Sākums "LV" 14. janvāra numurā

Gatavojot publicēšanai savas "Dullā Daukas" piezīmes, Vilis Lapenieks (1908—1983) uzsvēra, ka atmiņu grāmatu galvenā nozīme nav tik daudz kā saistošai lasāmvielai, bet vairāk gan kā vēstures liecībai, ko atstāt nākošajām audzēm, pirms notikumi nav pagaisuši no atmiņas. Grāmatas caurviju pavediens ir latviešu kinematogrāfija, tās gaitas no pašiem pirmsākumiem līdz pat septiņdesmitajiem gadiem, kad darbs tapis. Šai publikācijai izvēlējāmies lielākoties tādus fragmentus, kas ļauj spriest par Viļa Lapenieka krāsaino izteiksmi, raito valodu.

"Mans dzīves stāsts sākās jau tai laikā, kad mūsu tēvi vēl sirdīgi dziedāja svešajā krievu mēlē: "Bože, carja hraņi". Toreiz nebija vēl izcēlies pat Pirmais pasaules ka®š." Tā Vilis Lapenieks sāk stāstījumu par savu dzīves gājumu, kas aizsācies Liezērē, kur vecāki strādājuši par puisi un meitu, pēc tam pārgājuši darbā uz Biedrības namu, kur Vilis, šķiet, arī "noķēris iedīgļus tām slimībām", ar kurām sirdzis visu mūžu, proti, mīlestībai uz mākslu visos tās izpausmes veidos. Kā daudzi latvieši tiekdamies pēc "sava stūrīša zemes", vecāki iepērk galīgi neiekoptu zemes gabalu dziļi mežos un sāk izmisīgu cīņu ar brikšņiem, odiem un nabadzību. "Lai nelaime būtu pilnīga — izcēlās pasaules karš. Tēvu iesauc jau pirmajā gājienā, un tur viņš arī palika..."

Pirmais fragments — par uzņēmīgā atraitnes dēla ceļojumu uz Rīgu, kur 13 gadu vecumā viņš sāka savas patstāvīgās dzīves gaitas. No stāstījuma par "Zvejnieka dēlu" — ekspresija par prof. Jāņa Mediņa aizrautīgo nodošanos filmas muzikālā auduma veidošanai. Seko atmiņu skice par pirmajiem soļiem Losandželosas darba tirgū. Un nobeigumā — dažas Viļa Lapenieka atziņas, kas ļauj spriest par viņa dziļo ticību Latvijai un latviešu tautai. "LV"

Vilis Lapenieks trīsdesmitajos gados

Bija saulaina rudens diena. Šur tur salnas iespaidā jau bērzi metās dzeltēni, apses sarkanas. Sēdēju pārbūvētā lopu vagona atbīdītās durvīs, kājas pār malu pārkāris, un izbaudīju to jauko sajūtu, kāda ir, kad pirmo reizi mūžā brauc ar vilcienu.

Ceļā man blakus apsēdās vēl viens tāds pats bēdu brālis. Arī teicās braucot uz Rīgu un iestāšoties vidusskolā. Toreiz biju dumjš kā zābaks un nekā nezināju ne par Rīgu, ne turienes skolām. Mans ceļa biedrs bija drusku gudrāks un teica, ka esot pieteicies Pirmā Rīgas pilsētas vidusskolā. Tā esot zēnu skola. Lai nākot tik viņam līdz un arī mēģinot turpat tikt iekšā. Tā arī darīju. Mani pieņēma. Tas izpalīdzīgais puisis bija mans vēlākais draugs dzejnieks Leonīds Breikšs.

Mūsdienu jaunieši nemaz nevar iedomāties, ko nozīmēja toreizējos apstākļos 13 gadus vecam lauku puikam vienam pašam ierasties Rīgā, iestāties skolā un dzīvot praktiski tikpat kā no nekā. Māte ar radu gādību gan sapakoja ceļa kuli — maizi, sviestu, biezpienu, žāvētu speķi un, protams, arī neiztrūkstošo maisiņu ar zirņiem. Iedeva arī drusku naudas un noteica: "Dzīvo nu, dēls, kā redzi. Kad vairs nevari — brauc mājā." Lāgā dzīvot gan nevarēju, bet mājā tomēr nebraucu. Par astoņiem latiem mēnesī noīrēju tā saucamo gultas vietu un kaut kā dzīvoju. Lai dzīvotu, pietiek, ja ir drusku naudas un — zirņi.

Nezinu, vai Dievs ir labi darījis radīdams cilvēku, jo tas viņam iznācis diezgan nepilnīgs. Bet par vienu lietu gan man nav šaubu, ka tas Kungs ir izdarījis labu darbu radīdams zirņus. Tā tik ir manta! Ja vārot pieber labi daudz sāls, tad tie iznāk tik sātīgi, ka dzert vien gribas.

Nelaime tikai tā, ka zirņi, tāpat kā nauda, ar laiku izbeidzas. Tad nu atliek tikai divas iespējas: gavēt vai pelnīt. Tā arī darīju — pa reizei gavēju, pa reizei pelnīju.

***

Ļoti svarīgu lomu šai filmā paredzēju mūzikai, ne tikai kā pavadelementam, bet arī kā patstāvīgam mākslinieciskam faktoram. Jau vairākkārt bijām sadarbojušies ar komponistu Norvili, bet šoreiz likās, ka milzīgās orķestra lomas dēļ piemērotāks būtu profesors Jānis Mediņš. Mediņš vispār bija ļoti plašas skālas mūziķis, kas spēj gandrīz vai visu — tikpat labi komponēt simfoniju kā lipīgu šlāgeri.

Kad ar Mediņu pārrunājām filmas mūzikas vajadzības, maestro apgalvoja: "Par to tu, bračiņ, nebaidies — es tev pašu velnu uzrakstīšu. Gādā tikai piemērotu tekstu." Man pašam ar peršu kalšanu lāgā neveicas, tāpēc scenārijā attiecīgi aprakstīju tikai noskaņu, kādā dziesmām jābūt, bet pašus dziesmu tekstus rakstīja citi.

Piemēram, visā Latvijā gan dziedāja populāro šlāgeri "Jūra krāc un vēji pūš", bet diez’ vai kāds zināja, ka teksta autors ir Jaunāko Ziņu feļetonists Štrauchs–Krūmājs. Tāpat daļu peršu man sarīmēja radiofona literārās daļas darbinieks Kārlis Baltpurviņš.

Pa vasaru dzīvoju Buļļu ciemā pie Lielupes ietekas jūrā, jo turpat tuvumā notika arī filmēšana. Kādā naktī baigi lija. Tā ap pusnakti kāds pie āra durvīm nikni dauzījās. Izbrīnējies gāju ielaist. Brīnums bija vēl lielāks, kad aiz durvīm ieraudzīju profesoru Mediņu. Mediņš arī pa vasaru dzīvoja jūrmalā, tikai daudz tālāk, kaut kur ap Majoriem. Viņš, kaut arī valkāja respektablo profesora titulu, tomēr bija velna puika, no kura visu ko varēja sagaidīt. Tā arī šoreiz.

Izrādījās, ka šai lietainā vakarā profesoram bija uzrakstījusies melodija Krūmāja tekstam par Laša kundzi. Mediņš pats par savu ziņģi bija tā sajūsminājies, ka tūlīt sēdies savā fordiņā un pa visu lietu kūlies pie manis. Dievs vien zin, kā viņš manu māju bija atradis, jo Buļļu ciemā nebija ne ielu, ne apgaismošanas. Bet profesors degtin dega parādīt savu ražojumu.

— Zini, es tev te tādu verķi uzrakstīju, ka drīz vien to dziedās krogos un baznīcās.

— Redzi, ne vienmēr laimējas uzrakstīt ko pietiekoši dulnu, lai liptu tautai, bet reizē arī kaut cik pieklājīgu, lai pašam nav vēlāk jākaunās. Šis te būs taisni tāds. Kur tev ir klavieres?

Klavieru man jūrmalā nebija. Tad maestro ņēmās dziedāt priekšā pats, pa starpām, imitējot arī neesošo klavieru pavadījumu. Profesors bija lielisks komponists, suverēns diriģents, pats arī spēlēja vairākus instrumentus, bet dziedāt — to nu gan viņš nevarēja. Kā saka, profesoram nebija dziedamās balss.

Bet šoreiz viņš tomēr dziedāja — melodiju, klavierpavadījumu, kora piedziedājumu — visu reizē. Tāpēc viss tas jaunās kompozīcijas demonstrējums izklausījās apmērām tā: ratadratta rattattā vēji pūš, tattā rittā rittattā paiet mūžs, umpā umpā bola acis utt. Viņš pats jau garā dzirdēja, kā tas skanēs īstenībā. Es turpretī no tā saraustītā trallinājuma pat melodīju izlobīt nevarēju, par lipīgu šlāgeri nemaz nerunājot.

Pie sevis domāju — nu gan esmu trubā! Kā lai komponistam tā iespējami uzmanīgi pasaka, ka šito draņķi taču neviens nedziedās ne krogā, ne baznīcā. Lai steidzīgi raksta jaunu. Kad maestro pēc dziesmas demonstrēšanas noprasīja: "Nu ko tu par to saki — vai nav feins?" — atradu par pareizāku tūlīt neatbildēt, bet steidzīgi ielēju katram pa glāzei konjaka un uzaicināju profesoru vispirms uzdzert jaunās kompozīcijas panākumiem. Lai panākumi būtu vēl lielāki, mēs uzdzērām vēl un vēl, līdz konjaka pudele bija tukša. Tad man arī sāka likties, ka panākumiem vajadzētu gan būt.

***

Kad ierados Losandželosā, man nebija nekādu plānu. Par ielaušanos filmu rūpniecībā pagaidām nedomāju. Tādām lietām vajadzīgs laiks.Uzzināju, ka United Airlines virtuvē vajag dzērienu nodaļas (Beverage Department) pārzinātāju. Es gan no tās lietiņas nekā nezināju. Bet nekāda ķīniešu ābece tā nevarēja būt. Aizgāju un pieteicos.

Eiropā lielā cieņā bija cilvēka personība. Tur, pieņemot darbā, bieži vien izšķirošās nebija kandidāta zināšanas, bet viņa personība. Zināšanas var iegūt, personību nekad. Tā vai nu ir, vai nav un nebūs nekad. Amerikā iepazinos ar pavisam citādu pieeju, kur cilvēka personību aizstāj mašīna un papīra lapā ievilkti krustiņi. Pēc šīs metodes bieži vien priekšnieks pieņem darbiniekus, nemaz tos neredzot. Darbinieka vērtību nosaka cīpari. Tā miesnieks iepērk arī gaļas lopus. Buļļa vērtību nosaka cīpari, ko rāda svari.

Šīs sistēmas ačgārnību labi raksturo gadījums ar vienu no pazīstamiem Amerikas financistiem Ričardu Sandonu. Toreiz viņš vēl nebijis bagāts un reflektējis uz kādu administratīvu darbu vienā Losandželosas firmā. Ievilktie krustiņi pārbaudes lapā rādījuši, ka Sandonam nav organizātora talanta, tāpēc uz personisko interviju viņš nemaz nav saukts.

Nu, kad jau neder, tad neder, Sandons pasācis strādāt uz savu roku. Izrādījies, ka šim "muļķim" ir citas labas īpašības, ko ar mašīnu un papīra lapu nevar pārbaudīt — dinamiska personība. Ar to viņš pēc desmit gadiem bija ticis jau tik tālu, ka nopirka arī to uzņēmumu, kas viņu noraidīja kā nederīgu.

Reflektējot uz dzērienu meistara posteni, man arī visus tos kumēdiņus vajadzēja taisīt cauri. Personāla daļā pagrūda priekšā garu papīra lapu ar kādiem pāris simts jautājumiem. Taisni primitīvie un muļķīgie jautājumi mani mulsināja visvairāk. Kamēr gudroju, kas gan par āķi varētu slēpties aiz tādiem jautājumiem, kā piemēram: Zirgam četras kājas. Cik pakavu vajag, lai tās apkaltu? 4,6 vai 8? Tikmēr biju nonācis laika trūkumā un pārbaudes lapu nepabeidzu. Ierēdnis galvu vien grozīja, ko ar tādu muļķi lai iesāk, kas pat nieka krustiņus nevar ievilkt. Mani tomēr pieņēma. Biju reizē vadītājs, kafijas vārītājs, dzērienu izsniedzējs un pie tā paša arī tukšo trauku mazgātājs.

Strādāju acis pārgriezis par dolaru un deviņiem centiem stundā. Pa starpām bija jāizpilda visādas anketes, kā arī jāsagādā atsauksme no mana iepriekšējā darba devēja. Neko darīt. Aizrakstīju Grovam uz viņa privāto adresi Grīničā un lūdzu nosūtīt United Airlines personālbirojam referenci.

Biju jau pāris nedēļas nostrādājis, kad virtuvē atskrēja ziņnesis un lika man tūlīt ierasties pie personāldaļas direktora galvenā pārvaldes ēkā. Domāju, ahā, nu ir tas brīdis, kad bēdīgo pārbaudes rezultātu dēļ mani atlaidīs no atbildīgā kafijas vārītāja posteņa.

Aizgāju. Direktors bija pat tik laipns, ka lūdza apsēsties. Viņam priekšā bija mana lieta. Brīdi tur parakņājies, viņš izņēma kādu papīru un klusēdams lasīja. Tad pievērsās man.

— Vai jūs pazīstat tādu Vollesu Grovu?

— Tieši tā, pazīstu.

— Tas taču nebūs tas pats pazīstamais miljonārs Grovs?

— Tas pats gan.

— Ņujorkas biržas magnāts un daudzo uzņēmumu īpašnieks?

— Yes, sir.

— Un jūs pie viņa strādājāt Bahāmās?

— Tā ir.

— Vai jūs zināt arī, ko viņš te par jums raksta?

— Ne mazākās jausmas.

— Es būtu laimīgs, ja man kabatā būtu tāda atsauksme, ko personīgi parakstījis viens no Amerikas pazīstamākiem miljonāriem. Direktors nolasīja Grova vēstuli United Airlines sabiedrībai. Tur nu gan mans bijušais boss bija drusku pārcenties. Savā vēstulē Grovam es neminēju, kādam amatam kandidēju lidmašīnu sabiedrībā. Lūdzu tikai atsauksmi. Dabīgi, viņš iedomājās, ka zemākam postenim taču nekandidēšu, nekā pie viņa strādājot. Tādā garā arī bija rakstīta visa atsauksme.

Grovs apliecināja, ka esmu bijis menedžers viņa Bahāmu salas projektā un uzrādījis izcilus panākumus visgrūtākos darba apstākļos. Tāpēc viņš mani ieteicot jebkuram organizātoriskā vadītāja postenim United Airlines sabiedrībā.

— Bet tagad sakiet man, mister Lapenieks, ko jūs meklējat mūsu virtuvē?

— Nu...Labāku darbu jau jūs man tā kā tā nedotu. Kā redziet, es neatbildēju pat pusi no jūsu pārbaudes jautājumiem.

— Ak ko — those nonsens. Cik ilgi jūs domājat pie mums palikt?

— Kamēr atklimatizēšos Losandželosā.

Tā arī darīju, atklimatizējos un apostīju gaisu, ko iesākt tālāk. Vispirms gribēju iepazīties ar Holivudas apstākļiem. Holivudā tādus kā mani ar atplestām rokām neviens negaidīja. Holivuda vispār nevienu negaida. Tur ar milzīgu cīņu jāielaužas.

***

Tagad es zinu daudz ko, ko Dullais Dauka nezināja. Bet vēl arvien ir arī daudz tādu lietu, uz kurām gribētos rast atbildi. Un par tām ir vien jādomā. Bet domāt nav veselīgi. Domāšana gan nav tik bīstama, ja domā tāpat kā visi citi. Bet ja sāk prātot pats uz savu roku, pats ar savu galvu, tad tā ir jau kaitīga parādība.

Kad tā labi apdomā, ar mani ir pat vēl sliktāk nekā ar Dullo Dauku. Viņš tikai domāja. Tā klusītiņām pats pie sevis. Es turpretī par savām pārdomām arī vēl runāju un rakstu.

Izejot no pieņēmuma, ka eksistē Dievs un velns, jājautā, kurš no viņiem tagad valda pār pasauli? Ja nu tas ir Dievs, kurš, kā zināms, ir visspēcīgs, kāpēc tad viņš pieļauj tādas nejēdzības, kādas tagad pasaulē notiek?

Atstājot neatbildētu jautājumu par labā vai ļaunā visspēcību, mums tomēr vēl paliek viena cerība: vēstures likumība, kas nekad vēl nav pievīlusi. Kad gaisā sviests akmens sasniedz sava lidojuma augstāko punktu, viņš krīt zemē. Nav vēsturē vēl neviena tāda gadījuma, kad kāda impērija būtu pastāvējusi mūžīgi. Kad varas zenīts sasniegts, tad atliek vairs tikai viens ceļš — uz leju.

Atliek cerēt, ka laiks būs mums žēlīgs un Krievijas imperija sabruks pirms mūsu tauta būs galīgi iznīcināta. Iznīcināta kā šeit, tā tur. Šeit gan mums neviens lodi pakausī nešauj un uz Sibiriju nesūta, bet šeit mums draud ne mazākas briesmas — nāve no asimilācijas. Apturēt to nevar. Mēs varam tikai šo procesu palēnināt. Un tāpēc trimdas primārais un galvenais uzdevums ir saglabāt latviešus par latviešiem.

Reālistiski vērtējot, jāpieņem, ka lielākā trimdas jaunatnes daļa latviešu tautai būs jānoraksta zaudējumos. Bet ir vēl viena paaudzes grupa, ko gribētos dēvēt par sēklas izlasi. Tā ir spēcīga, brīvās pasaules gaisotnē izaugusi latviešu jaunaudze. Lai izaugtu birze, patiesībā nemaz nevajag daudz, tikai drusku sēklas un zemes. Sēkla mums ir labu labā. Ja to kādreiz iesēs Latvijas zemē, tā dzīs asnus, augs un savukārt apaugļos arī to paaudzi, kas veidojusies dzimtenē.

Esmu izdarījis daudzas kļūdas, no ku®ām lielākā, laikam gan būs tā, ka piedzimu nepareizā laikā. Laikā, kas gan bija bagāts ar vienreizējiem vēsturiskiem notikumiem, bet, no otras puses atkal to pašu vēsturisko notikumu dēļ bija diezgan neproduktīvs. Daudzu gadu sūra, grūta darba rezultāti gāja zudumā, un daudzi gadi bija jānomet zemē tikpat kā par neko. Manas dzīves un manas tautas labākie gadi.

Vai esat kādreiz vērojuši ga®o distanču skrējējus sporta laukumā? Viņi skrien apli pēc apļa, apkārt vien apkārt vien, un tikai tad, kad pēdējais aplis veikts, viņus ievirza fināla taisnē, kuras galā redzama mērķa lenta. Kopš dzimtenes atstāšanas mēs arī tā riņķojam pa pasaules skrejceļu — apkārt vien, apkārt vien un ceram, ka Liktenis mūs beidzot ievirzīs fināla taisnē, ku®as galā redzama mērķa lenta ar uzrakstu — Latvija.

Kaut gan jau skrienu vienu no savas dzīves pēdējiem apļiem, tomēr ceru, ka vēl piedzīvošu laiku, kad mūsu dzimtene būs brīva. Bet galu galā, — nav jau tik svarīgi, vai es, jūs vai arī kāds cits no mums to piedzīvos. Svarīgākais ir tikai tas, lai mūsu tauta to piedzīvotu.

Vilis Lapenieks "Dullā Daukas piezīmes", apgāds "Gauja" Mičiganā, 1977