Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Starptautiskajai konferencei "Bērnu tiesības Baltijā", kas notiks Rīgā 2000.gada 10.martā, sagatavotais priekšlasījums "Nepilngadīgais cietumā: politika, ideoloģija un prakse"

Nepilngadīgais cietumā - tā ir viņa paša sāpe, viņa vecāku un radinieku sāpe, tā ir visas tautas sāpe. Sāpe par laikus nepateikto, neizdarīto vai nepareizi izdarīto, vēl biežāk tā ir sāpe par nevērību un vienaldzību. Ja kāds no mūsu bērniem nokļūst nelaimē, mēs visi esam nelaimē.

ANO Ģenerālajā asamblejā 1959.gada 20.novembrī pieņemtajā Bērna tiesību deklarācijā ietverts atzinums, ka ,,bērnam viņa fiziskā un garīgā brieduma trūkuma dēļ ir nepieciešama īpaša aizsardzība un gādība, ieskaitot arī pienācīgu tiesisko aizsardzību kā pirms, tā arī pēc dzimšanas". ANO Ģenerālajā asamblejā 1989.gada 20.novembrī pieņemtā Bērnu tiesību konvencija (1.pants) nosaka, ka par bērnu uzskatāma jebkura cilvēciska būtne, kas vēl nav sasniegusi 18 gadu vecumu, ja vien pēc likuma, kas piemērojams bērnam, viņa pilngadība neiestājas agrāk. ANO Pusaudžu tieslietu administrēšanas minimālā standarta noteikumos (Pekinas noteikumi), kas pieņemti 1985.gada 29.novembrī, arī uzsvērts, ka pusaudzis ir bērns vai jauns cilvēks, ar kuru pārkāpuma gadījumā var apieties citādi nekā ar pieaugušajiem saskaņā ar attiecīgajām tiesību sistēmām. Noteikumi iesaka, ka tajās tiesību sistēmās, kas atzīst konvenciju par vecumu, ar kuru iestājas pusaudžu kriminālatbildība, šī vecuma iestāšanos nedrīkst noteikt pārāk zemu, paturot prātā emocionālā, garīgā un intelektuālā brieduma faktus. Pekinas noteikumos (13.5 punkts) īpaši uzsvērtas nepilngadīgo briesmas kriminalizēties, kamēr viņi ir aizturēti līdz tiesai, tāpēc apcietinājumā viņiem jāsaņem aprūpe, aizsardzība un visa nepieciešamā individuālā palīdzība - sociālā, izglītības, amata, psiholoģiskā, medicīniskā un fiziskā, ko viņi var prasīt pēc sava vecuma, dzimuma un personības. Noteikumu 18.1 punkts rekomendē: kompetentai iestādei jādara pieejami dažādi lietas atrisināšanas līdzekļi, kas atļauj elastīgu pieeju, lai, cik vien iespējams, izvairītos no ievietošanas labošanas iestādē (brīvības atņemšanas).

Tādi līdzekļi, no kuriem dažus var apvienot, ir:

a) lēmums par aprūpi, vadību un uzraudzību;

b) nosacīta atbrīvošana;

c) sabiedrisko dienestu rīkojumi;

d) naudas sodi, kompensācijas un restitūcija;

e) lēmumi par režīma noteikšanu pusaudžiem starplaikā un citi lēmumi par režīmu;

f) lēmumi par piedalīšanos grupu apspriedēs un līdzīgos pasākumos;

g) lēmumi, kas saistīti ar audzināšanas aprūpi, dzīvošanu kopienās vai izglītojošā vidē;

h) citi atbilstoši lēmumi.

Pekinas noteikumu 19.1 punkts iesaka, ka pusaudža ievietošanai institūcijā vienmēr ir jābūt pēdējam pielietojamam līdzeklim un uz minimālo nepieciešamo laiku.

Mūsdienu zinātne un prakse ir atradusi maz pierādījumu panākumiem starp ievietošanu labošanas institūcijā salīdzinājumā ar neievietošanu. Daudzas nelabvēlīgas ietekmes uz indivīdu, kas liekas neizbēgamas jebkurā labošanas iestādes vidē, nevar neitralizēt ne ar iekšējo kārtību, ne ar resocializācijas programmām. Īpaši tas attiecas uz pusaudžiem, kuri viegli pakļaujas negatīvām ietekmēm.

Nepilngadīgo ievietošana apcietinājuma un labošanas iestādēs bieži vien kļūst par iemeslu atkārtotiem noziedzīgiem nodarījumiem un neglābjamam recidīvam (pat līdz 80% gadījumos, ja nepilngadīgais ilgstoši atradies apcietinājumā vai labošanas iestādē). Šajā kontekstā der atcerēties Grācas universitātes profesora Jūliusa Vargas atziņas, ka cietumi nereti kļūst par "apkaunojošām kriminālām kazarmām", bet cietumsods daudzus iedzen "kriminālā verdzībā". Domāju, ka J.Vargas vērtīgās atziņas, kas gūtas XIX gadsimta nogalē, arvien ir visai aktuālas.

Datu analīze par ieslodzījumā esošām nepilngadīgām personām (skat. 1.tabulu un 2.tabulu) ļauj secināt, ka Latvijā nepilngadīgo ieslodzīto skaits ir nesamērīgi augsts.

1.tabula

Nepilngadīgo ieslodzīto skaits Latvijas cietumos 2000.g. 1.janvārī

Nepilngadīgo ieslodzīto skaits uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju ir 18. Nepilngadīgo ieslodzīto īpatsvars ir 5% no ieslodzīto kopskaita.

2.tabula

Nepilngadīgie ieslodzītie

dažās Austrumeiropas, Viduseiropas, Vidusāzijas valstīs

* līdz 21 g.

** līdz 24 g.

Piezīme: "Penal Reform International" un autora aprēķini. Uzbekistānas dati nav precīzi. Manā rīcībā esošās ziņas tikai par nepilngadīgo notiesāto skaitu (bez apcietinājumā turētajām nepilngadīgajām personām) ļāva iegūt eventuālu nepilngadīgo ieslodzīto skaitu - 10 uz 100 000 iedzīvotājiem. Pieļaujams, ka patiesais rādītājs varētu būt par 30 procentiem augstāks. Moldovas un Polijas rādītāji ir augsti, jo Moldovā par nepilngadīgajiem uzskata jaunus cilvēkus līdz 21 gada vecumam, bet Polijā - līdz 24 gadu vecumam. Jāpiebilst, ka Polijā līdz jaunā kriminālsodu izpildes likuma stāšanās spēkā 1998.gada 30.septembrī par nepilngadīgajiem arī tika uzskatīti jauni cilvēki līdz 21 gada vecumam un 1997.gadā Polijā ieslodzījumā atradās 6224 nepilngadīgie, t.i., gandrīz divreiz mazāk nekā 1999.gadā.

Tāda aina ir dažās jaunattīstības valstīs, ar kurām Latvijai bija un joprojām ir daudz kopīga sociāli ekonomiskajā un krimināltiesiskajā jomā. 2.tabulā sniegtie dati visai spilgti pārliecina par esošām kopsakarībām valstīs ar līdzīgu vēsturisku pieredzi.

Salīdzinājumam - retrospektīvs pārskats par kriminālsodu politiku attiecībā pret nepilngadīgajiem dažās vecās demokrātijas valstīs.

3.tabula

Nepilngadīgie ieslodzītie Dānijā, Norvēģijā, Somijā un Zviedrijā

Dānijas, Norvēģijas un Somijas cietumos nepilngadīgo ieslodzīto skaits ir ļoti zems, bet Zviedrijā nepilngadīgās personas vispār netiek ievietotas brīvības atņemšanas iestādēs (Zviedrijā ir izveidots Mariefredas jauniešu cietums, kurā izcieš sodu jauni cilvēki vecumā no 18 gadiem). Nepilngadīgie ar devianto uzvedību pārsvarā tiek ievietoti sociālās aprūpes ministriju pārziņā esošās mācību un uzvedības normalizācijas iestādēs, kur radīti visi priekšnoteikumi nepilngadīgās personas audzināšanai un motivācijai turpmākai likumpaklausīgai dzīvei.

Rodas pamatots jautājums: vai Latvijas cietumos ir viskriminālākie nepilngadīgie un vai nepastāv citas iespējas, kā integrēt šos dauzoņas normālā vidē? Eventuālu atbildi sniedz statistikas dati par nepilngadīgajām personām, kas izcieš brīvības atņemšanas sodu Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādē un Iļģuciema (sieviešu) cietuma nepilngadīgo nodaļā.

Iļģuciema (sieviešu) cietuma nepilngadīgo nodaļā izcieš sodu sešas meitenes.

Nepilngadīgo notiesāto raksturojums, soda termiņa ilgums mudina mani izdarīt secinājumu, ka kriminālās represijas līmenis attiecībā pret nepilngadīgajiem Latvijā ir nesamērīgi augsts. Manuprāt, ir iespējams to samazināt gan kriminālā nodarījuma izvērtēšanas aspektā, gan arī brīvības atņemšanas termiņa saīsināšanā. Īpaši tas attiecināms uz nepilngadīgajiem, kas ir notiesāti par zādzību, huligānismu un citiem noziegumiem, kuri nav smagi (Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādē minētā kategorija - 81%). Oponenti var man iebilst, tradicionāli aizbildinoties ar nepilngadīgo noziegumu skaita pieaugumu, iesaistīšanos noziegumos, kuri saistīti ar narkotikām, utt. Neapstrīdu tos, kas iestājas par bargiem sodiem pret personām, kas izdarījušas smagus noziegumus. Progresīvā kriminālsodu izpildes teorija un prakse pierāda, ka smagi sodi neveicina kriminalitātes samazināšanos, bet angļu kriminologs Rodžers Tarlings ir veicis matemātiskus aprēķinus, kas liecina, ka nolūkā samazināt kriminalitātes līmeni par 1% cietumu iemītnieku skaits ir jāpalielina par 25%. Tādu praksi nevar atļauties neviena valsts - brīvības atņemšanai ir ļoti augsta cena gan morālā, gan materiālā izteiksmē. Latvijas tiesību sistēmas saknes meklējamas Eiropas kopīgajās tiesību tradīcijās, līdz ar to arī praksei jābūt iespējami eiropeiskai.

Pastiprināta uzmanība, manuprāt, ir pievēršama nepilngadīgajām personām, kuras ilgstoši tiek turētas apcietinājumā. Tā, piemēram, Brasas cietumā šī gada 18.februārī apcietinājumā atradās 186 nepilngadīgie. Šo personu izdarīto noziegumu spektrs ir līdzīgs tam, ko vērojām notiesāto vidū Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādē: 15 nepilngadīgie tiek turēti apcietinājumā par slepkavību, 56 - par laupīšanu, 109 - par zādzību, 6 - par huligānismu. No minētajām nepilngadīgajām personām 113 atrodas izmeklēšanā (82 gaida lietas izskatīšanu tiesā), 54 gaida lēmumu apelācijas, kasācijas instancē, 11 gaida sprieduma stāšanos likumīgā spēkā, 8 gaida etapēšanu uz citu cietumu (pārsvarā uz Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādi). Pārdomas, šaubas un pamatotas bažas izraisa informācijas analīze par tiem 82 nepilngadīgajiem, kas ilgstoši atrodas izmeklēšanā:

- līdz 6 mēnešiem - 43 nepilngadīgie,

- no 6 mēnešiem līdz 1 gadam - 14 nepilngadīgie,

- no 1 līdz 2 gadiem - 22 nepilngadīgie,

- ilgāk nekā 2 gadus - 3 nepilngadīgie.

Summējot visas iepriekš nosauktās nepilngadīgo apcietināto kategorijas, kopējā aina par uzturēšanos apcietinājumā Brasas cietumā ir šāda:

- līdz 6 mēnešiem - 68 nepilngadīgie,

- no 6 mēnešiem līdz 1 gadam - 40 nepilngadīgie,

- no 1 līdz 2 gadiem - 50 nepilngadīgie,

- ilgāk nekā 2 gadus - 28 nepilngadīgie.

Protams, iepriekš minētos datus var izskaidrot ar to, ka noziegumi izdarīti grupā, ka ir daudzskaitlīgas noziedzīgo nodarījumu epizodes utt., bet visam pamatā tomēr ir gausais tiesu sistēmas darbs, kam, kā zināms, arī ir savi objektīvi faktori.

1950.gadā franču sociologs Emils Birkheims rakstīja: "Kur vien ir cilvēki un likumi, vienmēr ir noziegums un noziedznieki." Mainīt cilvēkus diez vai ir mūsu spēkos, bet grozīt likumus un uzlabot pastāvošo praksi mēs varam. Laikmeta realitāte ir visai skarba pret nepilngadīgajiem - ekonomiskās un sociālās problēmas, pieaugušo vienaldzība un neiecietība bieži vien noved nepilngadīgos pie anomijas un atsvešinātības, rodas zems pašnovērtējums, skaudība pret tiem, kas dzīvo it kā labāk, - līdz noziegumam jau ir tikai solis.

Manis piedāvātais problēmas risinājums nebūt nav jauns progresīvajā pasaulē, tas nav arī vienkārši vērtējams, jo īpaši tāpēc, ka mūsu valstij tas ir netradicionāls. Esmu pārliecināts par visas sabiedrības ieguvumu, ja tiktu realizēts sekojošais:

1) īstenota 1998.gada 10.martā Ministru kabineta sēdē zināšanai pieņemtā Jaunatnes politikas valsts programma (prot. Nr. 13, 31.§);

2) paaugstināts kriminālās atbildības vecums līdz 17 gadiem (par smagiem noziegumiem - līdz 15 gadiem);

3) atsaucot dažus noziedzīgā nodarījuma sastāvus, t.i., piemērojot sodus, kas nav saistīti ar reālu brīvības atņemšanu;

4) ieviestas specializētas nepilngadīgo tiesas, kas ļautu smalkjūtīgāk, morāli un tiesiski pamatotāk izskatīt nepilngadīgo lietas;

5) paplašināts saīsinātā procesa spektrs attiecībā pret nepilngadīgo personu lietu izskatīšanu;

6) ieviestas noteiktas sankcijas par ilgstošu nepilngadīgo turēšanu apcietinājumā sakarā ar procesuālo termiņu neievērošanu lietas izmeklēšanā;

7) paaugstināta kriminālpolitikas publicitāte, izvēršot politiskas diskusijas par kriminālsodu ekonomijas jautājumiem, organizējot kopējas tiesnešu, prokuroru un kriminālsodu izpildes iestāžu darbinieku mācības darbam demokrātijas apstākļos;

8) izstrādāta pragmatiska ilgtermiņa kriminālpolitika, kas orientēta uz konsekventu un nedramatisku ieslodzīto skaita samazināšanu valstī, sākot ar nepilngadīgo ieslodzīto skaita samazināšanu.

Ar oriģinālu atziņu par mūsdienīgu kriminālpolitiku izceļas pasaulslavenais norvēģu kriminologs Nilss Kristi. Viņaprāt, "noziedzības galvenā bīstamība mūsdienu sabiedrībā nav paši noziegumi un to skaits, bet gan noziedzības apkarošanas metodes - tās var sabiedrību novest uz totalitārā attīstības ceļa". Demokrātiskā sabiedrībā jārīkojas ar demokrātiskām metodēm.

Sabiedrības nākotnes perspektīvas ir determinētas ar iepriekšējo paaudžu uzskatiem un rīcību. "Kas atjaunojas ikdien, tam nav jāpārcieš krīzes. Jo krīzes ir aizkavētas attīstības izraises" - tā teicis dižais Rainis. Mēs vairs nevaram līdzināties Kristoferam Kolumbam, kurš 1492.gadā, devies ceļojumā no Eiropas uz Indiju, nejauši atklāja Ameriku. Vientuļniekam Kolumbam nebija ne sabiedroto, ne arī kārtīgu navigācijas līdzekļu. Mūsdienās jebkurā darbības laukā ir gan sabiedrotie, gan pietiekamas zināšanas, gan iespēja apgūt ārzemju kolēģu pieredzi. Vajag tikai gribēt pārņemt visu pozitīvo, kas gadu desmitos, pat simtos ir aprobēts tuvākos un tālākos kaimiņos. Ir krietni vien par maz tikai piedalīties daudzās konferencēs dažādās pasaules malās, jāpacenšas redzēto un dzirdēto ieviest, piemērojot to vietējiem apstākļiem un iespējām. Der atstāstīt kādu jocīgu pastāstu par Austrālijas strausiem, kas reiz sarīkoja konferenci par savu sūtību zemes virsū. Vispārēju atzinību guva doma, ka strausi ir tādi paši putni kā citi, tiem ir spārni, tātad jālido. Strausi pacēlās gaisā un jutās bezgalīgi lepni un laimīgi par jaunajām iespējām. Viņi ilgi lidoja, tad konferences noslēgumā vēl ilgāk rezumēja izjusto un pārdzīvoto, bet pēc konferences bariņos vien aizsoļoja tālākās gaitās.

Vai mums jāatkārto Austrālijas strausu kļūdas?

4.tabula

Nepilngadīgo notiesāto kriminoloģiskais raksturojums

Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādē (160 cilv. 2000.g. 1.janvārī)