savā iknedēļas preses konferencē 18.janvārī
Godājamie kolēģi. Es esmu vienmēr bijis gatavs konstruktīvi runāt ar opozīciju, bet es nekad nedancošu pēc opozīcijas stabules tad, kad viņi populistiskā veidā tricinās gaisu valstī. Es runāju par Tautas partiju. Runa ir par Džeimstaunas fonda pētījumu, un es kā sevi cienošas valsts sevi cienošs Ministru prezidents noraidu šādus neprecīzus un manā uztverē nepareizus apgalvojumus. Man ir vienalga, kas to saka vai kādas citas valsts prezidents vai kāda cienījama organizācija. Es nevienu brīdi neesmu apšaubījis šī fonda darbību un dibināšanas vajadzību. Ja Tautas partija grib zināt manu viedokli par Latvijas virzību uz NATO, lai paņem deklarāciju par Ministru kabineta iecerēto darbību un izlasa preambulas 8. punktu, kur ir melns uz balta uzrakstīts, ka aizsardzības budžets 1999. gadā palielināsies līdz vienam procentam no iekšzemes kopprodukta. Mani varēs kritizēt tad, kad būs iestājies 2000. gada 1. janvāris, līdz tam valdībai ir laiks. Deklarācijā ir minēts, ka tiks turpinātas sadarbības programmas ar NATO, panākot Latvijas bruņoto spēku savietojamību utt. Kad es biju Igaunijā un Lietuvā, runājot ar Igaunijas premjeru un Lietuvas prezidentu, viens no mūsu sarunas aspektiem bija trīs Baltijas valstu kopēja politika ceļā uz NATO. To es arī varu paziņot Tautas partijai, kas izplata dažādus paziņojumus. Par tā saukto Mamilova interviju ar Solanu es uzzināju no avīzēm. Tas nav "Latvijas ceļa" labējā, kreisā vai vidējā spārna viedoklis, jo "Latvijas ceļā" tādu grupējumu nav. "Latvijas ceļš" ir pietiekami monolīta partija.