1951. gada 28. jūlija

Konvencija par bēgļa statusu¹

Preambula

Augstās līgumslēdzējas puses,

uzskatot, ka Apvienoto Nāciju Statūti un Vispārējā Cilvēka tiesību Deklarācija, kas pieņemta Ģenerālajā Asamblejā 1948.gada decembrī, ir apstiprinājusi principu, ka visiem cilvēkiem jābauda pamattiesības un brīvības bez diskriminācijas;

uzskatot, ka dažādos gadījumos Apvienotās Nācijas ir deklarējušas savas patiesās bažas par bēgļiem un centušās nodrošināt bēgļiem visplašāko iepēju izmantot šīs pamattiesības un brīvības;

uzskatot, ka ir vēlams pārskatīt un apvienot iepriekšējos starptautiskos līgumus atiecībā uz bēgļa statusu un paplašināt šādu dokumentu piešķirtās aizsardzības apjomu ar jauna līguma palīdzību;

uzskatot, ka patvēruma piešķiršana var uzkraut pārāk smagu nastu atsevišķām valstīm un ka pieņemams risinājums problēmai, kam Apvienotās Nācijas atzinušas starptautisku raksturu un ietvarus, nevar būt iespējams bez starptautiskas sadarbības;

izsakot cerību, ka visas valstis, atzīstot bēgļu problēmas sociālo un humāno raksturu, darīs visu, kas ir to spēkos, lai nepieļautu, ka šī problēma izraisa saspīlējumu starp valstīm;

atzīstot, ka Apvienoto Nāciju Augstākais Komisārs bēgļu jautājumos ir atbildīgs par starptautisko Konvenciju, kas nodrošina bēgļu aizsardzību un uzraudzību, un atzīstot, ka efektīvu aizsardzības pasākumu koordinēšana šīs problēmas risināšanai būs atkarīga no valstu sadarbības ar Augstāko Komisāru,

ir vienojušās par sekojošo:

I NODAĻA

VISPĀRĪGIE NOTEIKUMI

1.pants

Termina “bēglis” definīcija

A. Šīs Konvencijas mērķiem, termins “bēglis” attiecināms uz jebkuru personu, kas:

(1) tikusi uzskatīta par bēgli saskaņā 1926.gada 12.maija un 1928.gada 30.jūnija Vienošanos vai saskaņā 1933.gada 28.oktobra un 1938.gada 10.februāra Konvenciju, vai saskaņā ar 1939.gada 14.septembra Protokolu, vai saskaņā ar Starptautiskās bēgļu organizācijas Statūtiem; lēmumi par nepiemērotību, ko pieņēmusi Starptautiskā bēgļu organizācija tās darbības laikā, nevar radīt šķēršļus bēgļa statusa noteikšanai personām, kam tas piešķirts un kas atbilst šīs nodaļas 2.paragrāfā izteiktajiem noteikumiem;

(2) to notikumu rezultātā, kas izraisījušies pirms 1951.gada 1.janvāra un sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēl, atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību; vai personu, kam nav pilsonības un kas, atrodoties ārpus savas iepriekšējās mītnes zemes, šādu notikumu rezultātā nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties.

Ja personai ir vairāk nekā viena pilsonība, termins “viņu pilsonības valsts” apzīmē katru no valstīm, kurā viņš ir pilsonis, un personu nedrīkst uzskatīt par tādu, kurai nav savas pilsonības valsts aizsardzības, ja tā bez iemesla, kas balstās uz labi pamatotām bailēm, nav izmantojusi aizsardzību vienā no savas pilsonības valstīm.

B. (1) Šīs Konvencijas mērķiem, vārdi “notikumi, kas izraisījušies pirms 1951.gada 1.janvāra “A nodaļas 1.punktā būtu jāsaprot kā

(a) “notikumi Eiropā pirms 1951.gada 1.janvāra” vai

(b) “notikumi Eiropā vai kaut kur citur pirms 1951.gada 1.janvāra”, un katrai no dalībvalsīm parakstīšanas, ratificēšanas, pievienošanās laikā jādeklarē, kuru no šīm nozīmēm tā attiecina uz savām saistībām Konvencijas sakarā.

(2) Jebkura pievienojusies valsts, kas ir pieņēmusi alternatīvu (a), var jebkurā laikā paplašināt savas saistības, pieņemot alternatīvu (b), ar notu, kas adresēta Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāram.

C. Šo Konvenciju pārtrauc pielietot attiecībā uz jebkuru personu, kas atbilst A nodaļas noteikumiem, ja tā

(1) ir brīvprātīgi pakļāvusies savas pilsonības valsts aizsardzībai vai

(2) brīvprātīgi atkal atguvusi savu zaudēto pilsonību, vai

(3) ir ieguvusi jaunu pilsonību un bauda savas jaunās pilsonības valsts aizsardzību, vai

(4) ir brīvprātīgi atgriezusies uz pastāvīgu dzīvi valstī, kuru pameta vai ārpus kuras uzturējās sakarā bailēm no vajāšanas, vai

(5) ilgāk nevar atteikties pakļauties savas pilsonības valsts aizsardzībai tādēļ, ka apstākļi, kuru sakarā tā tikusi atzīta par bēgļi, vairs nepastāv;

ar noteikumu, ka šis paragrāfs neattiecas uz bēgli, kas atbilst šī panta A (1) nodaļai un spēj uzrādīt pietiekami svarīgus iemeslus iepriekšējās vajāšanas sakarā, lai atteiktos pakļauties savas pilsonības valsts aizsardzībai;

(6) būdama bez pilsonības, ir spējīga atgriezties savā iepriekšējā mītnes zemē, jo ir pārstājuši eksistēt apstākļi, kuru dēļ tā bijusi atzīta par bēgli;

ar noteikumu, ka šis paragrāfs neattiecas uz bēgli, kas atbilst šī panta A (1) nodaļai un spēj uzrādīt pietiekami svarīgus iemeslus sakarā ar iepriekšējo vajāšanu, lai atteiktos atgriesties savā bijušajā mītnes zemē.

D. Šī Konvencija neattiecas uz personām, kas pašreiz saņem aizsardzību vai palīdzību no citām Apvienoto Nāciju struktūrām, izņemot Apvienoto Nāciju Augstākā Komisāra pārvaldi bēgļu jautājumos.

Ja personām šāda aizsardzības vai palīdzība ir pārtraukta jebkādu iemeslu dēl un ja pēc Apvienoto Nāciju Ģenerālās Asamblejas rezolūcijām to stāvoklis nav īpaši noteikts, tām ipso facto jābauda šīs Konvencijas labvēlība.

E. Šī Konvencija neattiecas uz personu, kuru kompetentas varas iestādes valstī, kurā viņš pastāvīgi dzīvo, atzīst par personu, kam ir tādas tiesības un pienākumi kā šīs valsts pilsonim.

F. Šīs Konvencijas noteikumi neattiecas uz personu, par kuru ir nopietni iemesli uzskatīt, ka tā

(a) ir izdarījusi noziegumu pret mieru, kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci, kā definēts starptautiskajos dokumentos, kas ir sastādīti, lai veidotu noteikumus attiecībā uz šādiem noziegumiem;

(b) ir izdarījusi nopietnu nepolitisku noziegumu ārpus patvēruma valsts pirms uzņemšanas šajā valstī par bēgli;

(c) ir atzīta par vainīgu darbībā, kas ir pretēja Apvienoto Nāciju mērķiem un principiem.

2.pants

Vispārējās saistības

Katram bēglim ir pienākums ievērot valsts, kurā viņš atrodas, likumus un noteikumus, kā arī pasākumus, kas noteikti, lai uzturētu sabiedrisko kārtību.

3.pants

Nediskriminēšana

Dalībvalstīm jāattiecina šīs Konvencijas noteikumi uz bēgļiem bez diskriminācijas pēc rases, reliģijas vai izcelsmes zemes pazīmēm.

4.pants

Reliģija

Dalībvalstīm jāpiešķir bēgļiem savā teritorijā vismaz tikpat labvēlīga atļauja piekopt savu reliģiju, kā vietējiem iedzīvotājiem, kā arī brīvība iegūt reliģisko izglītību viņu bērniem.

5.pants

Tiesības, kuras garantētas neatkarīgi no šīs Konvencijas

Nekas šajā Konvencijā nedrīkst traucēt jebkādu tiesību un priekšrocību izmantošanu, ko dalībvalstis piešķīrušas bēgļiem neatkarīgi no šīs Konvencijas.

6.pants

Jēdziens “tādos pašos apstākļos”

Saskaņā ar šīs Konvencijas mērķiem jēdziens “tādos pašos apstākļos” nozīmē, ka būtu jāapmierina katra indivīda visas prasība (ieskaitot prasības par pagaidu vai pastāvīgu dzīvesvietas termiņu un apstākļiem), lai viņš varētu baudīt tās tiesības, kādas viņš baudītu, ja nebūtu bēglis, izņemot tās prasības, kuras pēc to rakstura bēglim nevar apmierināt.

7.pants

Abpusīguma izņēmumi²

1. Izņemot tos gadījumus, kad šajā Konvencijā paredzēti labvēlīgāki noteikumi, dalībvalstij jāpiešķir bēgļiem tāds pats režīms, kā vispār ārzemniekiem.

2. Pēc trīs gadu nodzīvošanas visi bēgļi jāatbrīvo no likumdošanas abpusīguma³ dalībvalsts teritorijā. ā.

3. Katrai dalībvalstij jāturpina piešķirt bēgļiem tās paša tiesības un pabalstus, ko viņi jau baudījuši abpusīguma nepielietošanas gadījumā, sākot ar datumu, kurā šī Konvencija stājas spēkā attiecīgajā valstī.

4. Dalībvalstīm labvēlīgi jāizskata iespēja piešķirt bēgļiem abpusīguma nepielietošanas gadījumā plašākas tiesības un priekšrocības par tām, kas viņiem pienākas saskaņā ar 2. un 3. paragrāfu, un attiecināt abpusīguma principa izņēmumus uz bēgļiem, kuri neatbilst 2. un 3. paragrāfa noteikumiem.

5. 2. un 3. paragrāfa noteikumi attiecas gan uz tiesībām, gan uz priekšrocībām, uz kurām ir norādes šīs Konvencijas 13., 18., 19., 21. un 22.pantā, gan uz tiesībām un priekšrocībām, kādas šī Konvencija nodrošina.

8.pants

Atbrīvošana no ārkārtējiem pasākumiem

Ņemot vērā ārkārtējos pasākumus, kas var tikt pielietoti pret citas valsts personu vai īpašumu, vai pilsoņu interesēm, dalībvalstis nedrīkst pielietot šādus pasākumus pret bēgli, kas formāli ir minētās valsts pilsonis un tikai tāpēc, ka viņš ir šīs valsts pilsonis. Dalībvalstis, kuras saskaņā ar to likumdošanu nevar pielietot šajā pantā ietverto vispārējo principu, attiecīgajos gadījumos garantēs izņēmumu par labu šādiem bēgļiem.

9.pants

Drošības pasākumi

Nekas šajā Konvencijā nekavē dalībvalsti kara laikā vai citos nopietnos un ārkārtējos apstākļos pielietot drošības pasākumos, kurus tā uzskata par svarīgiem nacionālajai drošībai kādas atsevišķas personas lietā, kas gaida dalībvalsts lēmumu, ka šī persona faktiski ir bēglis un ka šādu pasākumu turpināšana tās lietā ir nacionālās drošības interesēs.

10.pants

Dzīvesvietas nepārtrauktība

1. Ja bēglis ir ar varu pārvietots uz dalībvalsts teritoriju Otrā pasaules kara laikā un tur pastāvīgi dzīvo, šādas piespiedu uzturēšanās laiks jāuzskata par likumīgu pastāvīgo dzīvesvietu šajā teritorijā.

2. Ja bēglis Otrā pasaules kara laikā ir ar varu pārvietots no dalībvalsts teritorijas un ir atgriezies tajā uz pastāvīgu dzīvi pirms šīs Konvencijas spēkā stāšanās datuma, tad uzturēšanās laiks pirms un pēc šādas piespiedu pārvietošanas jebkuriem mērķiem, kuriem šāda dzīvesvietas nepārtrauktība bijusi nepieciešamība, jāuzskata kā viens nepārtraukts periods.

11.pants

Bēgļi – jūrnieki

Ja bēgļi parasti ir bijuši komandas locekļi uz kuģa, kas brauc ar dalībvalsts karogu, tad šai valstij labvēlīgi jāizturas pret šādu bēgļu uzturēšanos šīs valsts teritorijā, izsniedzot viņiem pārvietošnās dokumentus un nodrošinot pagaidu uzņemšanu savā teritorijā, īpaši ņemot vērā viņu vēlēšanos iekārtoties citā valstī.

II NODAĻA

JURIDISKAIS STATUSS

12.pants

Personas statuss

1. Bēgļa personas statusu nosaka viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsts likumi, bet, ja viņam nav pastāvīgās dzīvesvietas, tad uzturēšanās valsts likumi.

2. Tiesības, kuras bēglis ir ieguvis iepriekš un kas ir atkarīgas no personas statusa, īpaši tiesības, kas saistītas ar laulībām, dalībvalstij jārespektē un jāsaskaņo ar formalitātēm, kuras pieprasītu attiecīgās personas dzīvesvietas valsts likumi, ja šī persona nebūtu kļuvusi par bēgli.

13.pants

Kustamais un nekustamais īpašums

Jautājumā par kustamā vai nekustamā īpašuma iegūšanu un citām ar to saistītām tiesībām, par nomas un citiem kontraktiem, kas attiecas uz kustamo un nekustamo īpašumu, dalībvalstīm ir jāapietas ar bēgļiem, cik vien labvēlīgi iespējams, katrā gadījumā ne mazāk labvēlīgi, kā ar ārzemniekiem vispār tādos pašos apstākļos.

14.pants

Autortiesības un rūpnieciskais īpašums

Attiecībā uz rūpnieciskā īpašuma aizsardzību (izgudrojumi, dizaini vai modeļi. preču zīmes, tirdzniecības nosaukumi) un literāro, māksliniecisko un zinātnisko darbu tiesību aizsardzību bēglim mītnes zemē jābauda tādas pašas tiesības, kā šīs zemes pilsoņiem. Jebkuras citas dalībvalsts teritorijā viņam jāsaņem tāda pati aizsardzība, kā tās valsts pilsoņiem, kurā bēglis pastāvīgi uzturas.

15.pants

Biedrošanās brīvība

Attiecībā uz piedalīšanos nepolitiskās un bezpeļņas organizācijās un arodbiedrībās dalībvalstīm jānodrošina bēgļiem, kas likumīgi atrodas to teritorijā, vislielākās labvēlības režīms, tāpat kā pret citu zemju pilsoņiem tajos pašos apstākļos.

16.pants

Tiesības griezties tiesā

1. Bēglim ir tiesības brīvi griezties tiesā visu dalībvalstu teritorijās.

2. Dalībvalstī, kurā bēglis parasti uzturas, viņam jābauda tādas pašas tiesības brīvi griezties tiesā, ieskaitot juridisku palīdzību, un autio judicatum solvi [tiesības uz atbrīvošanu no ķīlas naudas], kā šīs zemes pilsonim.

33. 2.paragrāfa minētajos noteikumos bēglim citās valstīs, nekā viņa mītnes valstī, ir tādas pašas tiesības, kā viņa mītnes valsts pilsonim būtu šajās valstīs.

III NODAĻA

IENESĪGA NODARBOŠANĀS

17.pants

Algots darbs

1. Dalībvalstij jāpiešķir bēglim, kas likumīgi uzturas tās teritorijā, vislielākās labvēlības režīms strādāt algotu darbu, tāpat kā ārzemniekiem šajā valstī tādos pašos apstākļos.

2. Jebkurā gadījumā ierobežojumi, kas attiecas uz ārzemniekiem vai ārzemnieku iespējām strādāt sakarā ar vietējā darba tirgus aizsardzību, neattiecas uz bēgli, uz kuru šos ierobežojumus neattiecināja dalībvalstis Konvencijas spēkā stāšanās brīdī, kā arī uz jebkuru bēgli, kas atbilst vienam no sekojošiem noteikumiem: em:

(a) viņš ir nodzīvojis attiecīgajā valstī 3 gadus;

(b) viņa dzīvesbiedrs ir šīs valsts pilsonis. Bēglim nepienākas šī noteikuma priekšrocības, ja viņš pametis savu dzīvesbiedru;

(c) viņam ir viens vai vairāki bērni, kam ir šīs valsts pilsonība.

3. Dalībvalstis labvēlīgi izskatīs iespēju pielīdzināt bēgļu tiesības uz algotu darbu analogām pilsoņu tiesībām, īpaši to bēgļu tiesības, kuri ieradušies attiecīgajā teritorijā saskaņā ar strādnieku vervēšanas programmām vai imigrācijas plāniem.

18.pants

Individuālais darbs

Dalībvalstij jāattiecina uz bēgli, kas likumīgi uzturas tās teritorijā, vislielākās labvēlības režīms, kas jebkurā gadījumā nav sliktāks par to, ko šajā valstī tādos pašos apstākļos bauda ārzemnieki, tiesības individuāli nodarboties ar lauksaimniecību, rūpniecību, mājražošanu un tirdzniecību, kā arī veidot komerciālus un rūpniecības uzņēmumus.

19.pants

Brīvās profesijas

1. Katra dalībvalsts attiecinās vislielākās labvēlības režīmu uz bēgli, kas likumīgi uzturas tās teritorijā un kam ir šīs valsts kompetentu varas iestāžu atzīts diploms un vēlēšanās nodarboties ar kādu brīvo profesiju, kas jebkurā gadījumā nebūs sliktāks, kā ārzemniekam līdzīgos apstākļos.

2. Dalībvalstīm ir jāpieliek visas pūles, lai saskaņā ar to likumiem un konstitūcijām nodrošinātu šādu bēgļu apmešanos teritorijās, par kuru starptautiskajām attiecībām tās ir atbildīgas, bet ne metropolēs.

IV NODAĻA

LABKLĀJĪBA

20.pants

Normēšana

Tur, kur eksistē normēšanas sistēma, kas attiecas uz visiem iedzīvotājiem un kas regulē vispārēju nepietiekamā daudzumā esošo produktu sadali, pret bēgļiem jāizturas tāpat kā pret saviem pilsoņiem.

21.pants

Mājoklis

Kas attiecas mājokli, tad dalībvalstīm atbilstoši to likumiem un noteikumiem vai ciktāl to regulē iestādes, jāattiecina uz bēgļiem, kas likumīgi uzturas to teritorijā, vislielākās labvēlības režīms, jebkurā gadījumā ne sliktāks, kā pret ārzemniekiem šajos pašos apstākļos.

22.pants

Izglītība

1. Dalībvalstī bēgļiem jānodrošina tādu pašu iespēju iegūt pamatizglītību, kā šīs valsts pilsoņiem.

2. Dalībvalstīm jāattiecina uz bēgļiem vislielākās labvēlības režīms, kas katrā gadījumā ir ne sliktākās, kā parasti pret ārzemniekiem šajā valstī šajos pašos apstākļos, lai šie bēgļi varētu iegūt vēl kādu citu izglītību, neskaitot pamatizglītību, īpaši tas attiecināms uz iespēju studēt, ārvalstu skolu atestātu, diplomu un zinātnisko grādu atzīšanu, mācību maksas samazināšanu un stipendiju piešķiršanu.

23.pants

Sociālā palīdzība

Dalībvalstis nodrošina bēgļiem, kas likumīgi uzturas to teritorijā, tādus pašus atvieglojumus un palīdzību, kā saviem pilsoņiem.

24.pants.

Darba likumdošana un sociālā nodrošināšana

1. Dalībvalstis nodrošina bēgļiem, kas likumīgi uzturas to teritorijā, tādas pašas tiesības, kā saviem pilsoņiem, sekojošos jautājumos:

(a) tiktāl, cik to nosaka likumi vai noteikumi vai ciktāl to kontrolē administratīvās iestādes: kompensācija, ieskaitot ģimenes pabalstus, ja tie veido kompensācijas daļu, darba stundas, virsstundu darba regulēšana, apmaksāti atvaļinājumi, ierobežojumi darbam mājās, minimālais atalgotā darba vecums, mācekļa statuss un apmācība, sieviešu un jauniešu darbs, kolektīvā līguma priekšrocību izmantošana; ana;

(b) sociālā nodrošināšana (tiesiskie noteikumi par darba traumatismu, profesionālajām slimībām, grūtniecību, ar darba nespēju saistītām slimībām, vecumu, nāvi, bezdarbu, ģimenes tiesībām un citām iespējām, kas saskaņā ar nacionālo likumdošanu ir ietverti sociālās nodrošināšanas shēmā) ir pakļauta sekojošiem ierobežojumiem:

(i) ir iespējami attiecīgi noteikumi iegūto tiesību saglabāšanai, kā arī noteikumi šo tiesību iegūšanas laikā,

(ii) uzturēšanās valsts likumi vai noteikumi var noteikt īpašu kārtību par pabalstiem vai pabalstu daļu, kas pilnībā izmaksājami no sabiedriskiem fondiem, un par pabalstiem, kurus izmaksā personām, kuras atbilst noteikumiem, lai saņemtu normālu pensiju.

2. Tiesības uz kompensāciju bēgļa nāves gadījumā sakarā ar darba traumatismu vai profesionālu slimību neietekmē fakts, ka pabalsts saņēmējs dzīvo ārpus dalībvalsts teritorijas. jas.

3. Dalībvalstīm jāsniedz bēgļiem priekšrocības, kas tiem pienākas saskaņā ar valstu savstarpēji noslēgtajiem līgumiem vai līgumiem, kas var tikt noslēgti nākotnē attiecībā uz iegūto tiesību saglabāšanu un noteikumiem iegūšanas laikā, kā arī attiecībā uz sociālo nodrošināšanu, šīs tiesības var ierobežot vienīgi ar tādiem pat noteikumiem, kādi tiek pielietoti dalībvalsts pilsoņiem.

4. Dalībvalstis labvēlīgi izskatīs iespēju attiecināt uz bēgļiem, cik vien iespējams, priekšrocības, kas noteiktas līdzīgos līgumos, kuri var būt spēkā starp dalībvalstīm, kuras nepiedalās šajā līgumā.

V NODAĻA

ADMINISTRATĪVIE PASĀKUMI

25.pants

Administratīva palīdzība

1. Ja tiesību izmantošanā bēglim ir vajadzīga ārzemju valsts varas iestāžu palīdzība, kura tam nav pieejama, dalībvalstij, kuras teritorijā bēglis dzīvo, jānodrošina viņam šādu palīdzību savās varas iestādēs vai arī starptautiskās institūcijās.

2. Šādā veidā izdotie dokumenti vai izziņas aizvieto to oficiālos dokumentus, kurus izsniedz ārzemniekiem to pilsonības valsts institūcijas vai ar šo institūciju starpniecību, un tiek uzskatīti par ticamiem, trūkstot pierādījumiem par pretējo. jo.

3. Dokumenti vai izziņas, kuras valsts institūcijās šādā veidā izsniedz ārzemniekiem oficiālo dokumentu vietā, jāuzskata par ticamiem, trūkstot pierādījumiem par pretējo.

4. Ārpus īpašiem atvieglojumiem, kādus var sniegt trūcīgām personām, valsts institūcijas par šādiem pakalpojumiem var pieprasīt nodevas, taču tām jābūt mērenām un samērīgām ar tām, ko par līdzīgiem pakalpojumiem maksā pilsoņi.

5. Šī panta noteikumi neietekmē 27. un 28.pantu.

26.pants

Pārvietošanās brīvība

Katrai dalībvalstij jādod tiesības bēgļiem, kas likumīgi atrodas to teritorijā, brīvi izvēlēties dzīvesvietu un brīvi pārvietoties tās teritorijā. Šīs tiesības pakļautas vienīgi tādiem ierobežojumiem, kā parasti ārzemniekiem tādos pašos gadījumos.

27.pants

Personības dokumenti

Dalībvalstis jebkuram bēglim savā teritorijā izsniedz personības dokumentus, ja viņam nav derīga uzturēšanās dokumenta.

28.pants

Ceļošanas dokumenti

1. Dalībvalstīm jāizsniedz bēgļiem, kas likumīgi atrodas to teritorijā, ceļošanas dokumentus, lai tie varētu ceļot ārpus šo valstu teritorijas, ja vien nopietni nacionālās drošības vai sabiedriskās kārtības apsvērumi nepieprasa pretējo. Šādos dokumentos jāievēro Konvencijas Pielikuma noteikumi respektē šādus dokumentus.

2. Ceļošanas dokumentus, kas izsniegti bēgļiem uz iepriekšēju starptautisko līgumu pamata, dalībvalstīm jāatzīst un pret tiem jāizturas tā, it kā šie dokumenti būtu izsniegti saskaņā ar šo pantu.

29.pants

Nodokļi un nodevas

1. Dalībvalstis neapliek bēgļus ne ar kāda cita veida, ne arī augstākiem nodokļiem, nodevām vai muitas tarifiem, kā savus pilsoņus tādos pašos apstākļos.

2. Nekas no iepriekšējā paragrāfā minētā nekavē attiecināt uz bēgļiem likumus un noteikumus par maksu, kāda noteikta ārzemniekiem par administratīvu dokumentu, ieskaitot personības dokumentu, izsniegšanu.

30.pants

Īpašuma izvešana

1. Dalībvalstīm saskaņā ar tās likumiem un noteikumiem jāatļauj bēglim izvest šīs valsts teritorijā ievesto īpašumu uz citu valsti, kurā viņš ir uzņemts, lai apmestos uz dzīvi.

2. Dalībvalsts labvēlīgi izturas pret bēgļu lūgumiem atļaut izvest savu īpašumu, lai kur tās arī neatrastos un kuras viņiem nepieciešamas, lai apmestos citā valstī, kurā viņi ir uzņemti.

31.pants

Bēgļi, kas nelegāli atrodas patvēruma zemē

1. Dalībvalsts nesoda bēgļus sakarā ar viņu nelegālo ierašanos vai atrašanos tajā, ja viņi ieradušies tieši no teritorijas, kurā bēgļu dzīvība vai brīvība bija apdraudēta atbilstoši 1.panta izpratnei, un bez kavēšanās pieteikušies valsts varas iestādēs, uzrādot pamatotus iemeslus tam, kādēļ viņi ieradušies vai atrodas šajā valstī nelegāli.

2. Dalībvalstis neierobežo bēgļu pārvietošanos vairāk, nekā tas ir nepieciešams, un šie ierobežojumi var tikt piemēroti tikai tik ilgi, kamēr tiek noteikts viņu statuss šajā valstī vai kamēr viņi netiek uzņemti citā valstī. Dalībvalstīm jādod bēglim pietiekami ilgs laiks un visas iespējas, lai viņš varētu nokārtot formalitātes uzņemšanai citā valstī.

32.pants

Izraidīšana

1. Dalībvalsts neizraida no savas teritorijas bēgļus, kas tajā atrodas likumīgi, izņemot gadījumus, ja tas nepieciešams, pamatojoties uz valsts drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumiem.

2. Šāda bēgļu izraidīšana notiek vienīgi pēc lēmuma, kas pieņemts saskaņā ar likumu. Izņemot gadījumus, kad nopietni valsts drošības apsvērumi pieprasa pretējo, bēglim jādod iespēja iesniegt sevi attaisnojošus dokumentus, un viņš var griezties ar apelāciju un pieaicināt savu pārstāvi kompetentās iestādēs vai pie kompetentām personām, kas īpaši ar to nodarbojas.

3. Dalībvalstīm jādod bēglim pietiekami ilgu laiku, lai viņš varētu nokārtot formalitātes uzņemšanai citā valstī. Dalībvalsts ir tiesīga šajā laikā pielietot tādus iekšējos pasākumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem.

33.pants

Izraidīšanas vai atgriešanās aizliegums

1. Neviena dalībvalsts nekādā gadījumā neizraida vai neatgriež bēgli uz tās valsts robežu, kuras teritorijā viņa dzīvība un brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību vai piederību pie kādas īpašas sociālās grupas vai sakarā ar viņa politiskajiem uzskatiem.

2. Iepriekšējā noteikuma priekšrocības tomēr nevar pieprasīt bēglis, kuru ir pamats uzskatīt par bīstamu tās valsts drošībai, kurā viņš atrodas, vai ja viņš ir atzīts par vainīgu sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, kas apdraud šīs valsts sabiedrību.

34.pants

Naturalizācija

Dalībvalstis pēc iespējas veicina bēgļu asimilēšanu un naturalizāciju. Tās dara visu, lai paātrinātu naturalizācijas procesu un, cik vien iespējams, samazinātu šāda procesa izmaksas.

VI NODAĻA

ADMINISTRATĪVIE UN PĀREJAS NOTEIKUMI

35.pants

Vietējo varas iestāžu un Apvienoto Nāciju sadarbība

1. Dalībvalstis apņemas sadarboties ar Apvienoto Nāciju Augstā Komisāra bēgļu lietās pārvaldi vai arī jebkuru citu Apvienoto Nāciju aģentūru, kas var pārņemt tās funkcijas un sekmēt savu uzdevumu uzraudzīt šīs Konvencijas noteikumu piemērošanu.

2. Lai nodrošinātu Augstā komisāra pārvaldei vai jebkurai Apvienoto Nāciju aģentūrai, kas var pārņemt tās funkcijas, iespēju iesniegt ziņojumus kompetentām Apvienoto Nāciju institūcijām, dalībvalstis apņemas tās apgādāt ar informāciju un statistiku attiecīgā formā par: ā par:

(a) bēgļu stāvokli,

(b) šīs Konvencijas piemērošanu,

(c) likumiem, lēmumiem un dekrētiem par bēgļiem, kuri ir vai būs spēkā vēlāk.

36.pants

Informācija par nacionālo likumdošanu

Dalībvalstīm jāziņo Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāram par likumiem un noteikumiem, ko tās var pieņemt, lai nodrošinātu šīs Konvencijas piemērošanu

37.pants

Saistība ar iepriekš noslēgtām Konvencijām

Nekaitējot šīs Konvencijas 28.panta 2.paragrāfam, Konvencija dalībvalstīm aizvieto 1922.gada 5.jūlija, 1924.gada 31.maija Vienošanos, 1926.gada 12.maija, 1928.gada 30.jūnija, 1935.gada 30.jūlija Vienošanos, 1933.gada 28.oktobra un 1938.gada 10.februāra Konvencijas, 1939.gada 14.septembra Protokolu 1946.gada 15.oktobra Vienošanos.

VII NODAĻA

NOSLĒGUMA NOTEIKUMI

38.pants

Strīdu atrisināšana

Jebkurš strīds starp šīs Konvencijas dalībvalstīm, kas attiecas uz tās interpretēšanu vai piemērošanu, ko nevar atrisināt ar citiem līdzekļiem, iesniedzams Starptautiskajā tiesā pēc ikvienas no strīdā iesaistīto pušu lūguma.

39.pants

Parakstīšana, ratificēšana un pievienošanās

1. Šī Konvencija atklāta parakstīšanai 1951.gada 28.jūlijā Ženēvā un tiks deponēta Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāram. Tā atklāta parakstīšanai Apvienoto Nāciju mītnē Eiropā no 1951.gada 28.jūlija līdz 1951.gada 31.augustam un pēc tam Apvienoto Nāciju galvenajā mītnē no 1951.gada 17.septembra līdz 1952.gada 31.decembrim.

2. Šo Konvenciju var parakstīt visas Apvienoto Nāciju dalībvalstis un arī jebkura cita valsts, kura bija uzaicināta piedalīties pilnvaroto konferencē par bēgļu un bezvalstnieku statusu vai kuru ir uzaicinājusi parakstīt Konvenciju Ģenerālā Asambleja. Konvencija ratificējama un ratificēšanas dokumenti tiek deponēti Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāram.

3. Šī Konvencija no 1951.gada 28.jūlija ir atvērta, lai tai pievienotos valstis, kas norādītas šī panta 2.paragrāfā. Pievienošanās tiek īstenota ar pievienošanās dokumentu, kas deponējama Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāram.

40.pants

Teritoriālās piemērošanas noteikumi

1. Jebkura valsts var parakstīšanas, ratificēšanas vai pievienošanās laikā deklarēt, ka šī Konvencija attiecas uz visu vai daļu no teritorijas, par kuras starptautiskajām attiecībām šī valsts ir atbildīga. Šāda deklarācija stājas spēkā vienlaicīgi ar Konvencijas stāšanos spēkā šajā valstī.

2. Jebkurā laikā pēc tam šādu attiecināšanu izdara ar notu, kas adresēta Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāram un kas stājas spēkā 90.dienā, kopš Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretārs ir saņēmis šo ziņojumu, vai tajā dienā, kad attiecīgajā valstī stājas spēkā kāda Konvencija.

3. Attiecībā uz tām teritorijā, kurās šīs Konvencijas darbība nav izplatīta tās parakstīšanas, ratificēšanas vai pievienošanās laikā, katrai ieinteresētai valstij jāizskata iespēja veikt nepieciešamo, lai izplatītu Konvencijas darbību šajās teritorijās. Ja tas nepieciešams konstitucionālu iemeslu dēļ, jautājumu izlemj ar šo teritoriju valdību piekrišanu.

41.pants

Federālā atruna

Uz federatīvu vai neunitāru valsti attiecas sekojoši noteikumi:

(a) attiecībā uz tiem šīs Konvencijas pantiem, kas ir federālo likumdošanas institūciju kompetencē, federatīvajām valdībām ir tādas pašas saistības, kā dalībvalstīm, kam nav federālas struktūras,

(b) attiecībā uz tiem šīs Konvencijas pantiem, kas ir saliktu valstu, provinču vai kantonu likumdošanas institūcijas kompetencē un kur šos jautājumus nereglamentē federālā konstitūcija, federālajai valdībai pēc iespējas ātrāk ar labvēlīgam rekomendācijām jāziņo šo federāciju veidojošo valstu, provinču un kantonu varas iestādēm par šiem pantiem;

(c) federatīvai valstij, kas ir pievienojusies šai Konvencijai, pēc jebkuras citas dalībvalsts lūguma ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāra starpniecību jānosūta informācija par federācijas un to sastāvdaļu likumiem un to praktisko piemērošanu attiecībā uz jebkuru Konvencijas noteikumu, norādot, cik lielā mērā šie noteikumi tiek īstenoti ar likumdošanas vai kādu citu pasākumu palīdzību.

42.pants

Atrunas

1. Konvencijas parakstīšanas, ratificēšanas vai pievienošanās laikā jebkura valsts var izdarīt attiecībā uz jebkuriem Konvencijas pantiem, izņemot 1., 2., 3., 16.(1), 33., 36.-46.pantu (ieskaitot).

2. Jebkura valsts, kas ir iesniegusi atrunas saskaņā ar šī panta 1.paragrāfu, var jebkurā laikā atsaukt savas atrunas, paziņojot par to Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

43.pants

Spēkā stāšanās

1. Šī konvencija stājas spēkā 90. dienā pēc sestā ratificēšanas vai pievienošanās dokumentu deponēšanas.

2. Katrā valstī, kas ratificē vai pievienojas Konvencijai pēc sestā ratificēšanas vai pievienošanās dokumenta deponēšanas, Konvencija stājas spēkā 90. dienā pēc tam, kad šī valsts deponējusi savu ratificēšanas vai pievienošanaš dokumentu.

44.pants

Denonsēšana

1. Jebkura dalībvalsts var denonsēt šo Konvenciju, jebkurā laikā nosūtot notu Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

2. Šāda denonsēšana attiecīgajā valstī stājas spēkā vienu gadu pēc datuma, kad Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretārs ir saņēmis notu.

3. Jebkura valsts, kas ir iesniegusi paziņojumu saskaņā ar 40.pantu, jebkurā laikā pēc tam ar notu paziņo Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāram, ka Konvencija pārstās darboties šajā teritorijā vienu gadu pēc tam, kad Ģenerālsekretārs būs šo notu saņēmis.

45.pants

Konvencijas pārskatīšana

1. Jebkura dalībvalsts var lūgt pārskatīt šo Konvenciju jebkurā laikā ar notu, kas adresēta Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāram.

2. Apvienoto Nāciju Ģenerālā Asambleja rekomendē pasākumus, ja tādi nepieciešami saistībā šādu lūgumu.

46.pants

Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāra informācija

Ģenerālsekretārs informē visas Apvienoto Nāciju dalībvalstis un arī valstis, kas nav šīs organizācijas dalībnieces, bet kuras ir minētas 39.pantā:

(a) par deklarācijām un paziņojumiem, saskaņā ar 1.panta B nodaļu,

(b) par parakstīšanu, ratificēšanu un pievienošanos saskaņā ar 39.pantu,

(c) par deklarācijām un paziņojumiem saskaņā ar 40.pantu,

(d) par atrunām un to atsaukumiem saskaņā ar 42.pantu,

(e) par datumu, kurā konvencija stājas spēkā saskaņā ar 43.pantu,

(f) par denonsēšanām un paziņojumiem saskaņā ar 44.pantu,

(g) par lūgumiem pārskatīt saskaņā ar 45.pantu.

TO APLIECINOT, attiecīgi pilnvarotie, ir parakstījuši šo Konvenciju savu valdību vārdā.

KONVENCIJA SASTĀDĪTA ŽENĒVĀ 1951.gada 28.jūlijā, vienā eksemplārā, tās vienādi autentiski teksti angļu un franču valodā deponēti Apvienoto Nāciju arhīvā, un apstiprinātās kopijas nogādātas visām Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm un arī tām valstīm, kuras nav šīs organizācijas dalībnieces, bet kuras ir minētas 39.pantā.

1967.gada 31. janvāra

Protokols par bēgļa statusu

Šī protokola dalībvalstis,

uzskatot, ka 1951.gada 28.jūlijā Ženēvā pieņemtā Konvencija par bēgļa statusu (tālāk saukta — Konvencija) attiecas tikai uz tām personām, kas ir kļuvušas par bēgļiem to notikumu rezultātā, kas izraisījušies pirms 1951.gada 1.janvāra,

uzskatot, ka kopš Konvencijas pieņemšanas radušās jaunas bēgļu situācijas un uz šiem bēgļiem neattiecas Konvencijas noteikumi,

uzskatot, ka ir vēlams, lai visi bēgļi baudītu vienlīdzīgu statusu, kā tas definēts Konvencijā, neatkarīgi no noteiktā datuma — 1951.gada 1.janvāra,

ir vienojušās par sekojošo:

I pants

Vispārējie noteikumi

1. Šī Protokola dalībvalstis apņemas attiecinās uz bēgļiem, kā tie tālāk definēti, Konvenciju no 2.panta līdz 34.pantam ieskaitot.

2. Šī Protokola mērķiem termins “bēglis”, izņemot šī panta 3.paragrāfa piemērošanu, apzīmē jebkuru personu, kas atbilst Konvencijas 1.panta definīcijai, it kā vārdi “notikumu, kas izraisījušies pirms 1951.gada 1.janvāra...” un vārdi “...šādu notikumu rezultātā” 1.A (2) pantā būtu izlaisti.

3. Šo Protokolu visām dalībvalstīm jāpiemēro bez jebkādiem ģeogrāfiskiem ierobežojumiem, izņemot to, ka tiek piemērotas arī deklarācijas, kuras Konvencijas dalībvalstis jau ir pieņēmušas saskaņā ar Konvencijas 1.B (1) (a) pantu, ja tās nav attiecinātas arī uz Protokola 1.B (2) pantu.

II pants

Vietējo varas iestāžu sadarbība ar Apvienotajām Nācijām

1. Šī Protokola dalībvalstis apņemas sadarboties ar Apvienoto Nāciju Augstā komisāra pārvaldi bēgļu jautājumos vai citu Apvienoto Nāciju iestādi, kura var pārņemt tās funkcijas un sekmēt tās uzdevumu uzraudzīt šī Protokola noteikumu piemērošanu.

2. Lai nodrošinātu Augstā komisāra pārvaldei vai jebkurai Apvienoto Nāciju aģentūrai, kas var pārņemt tās funkcijas, iespēju iesniegt ziņojumu kompetentām Apvienoto Nāciju institūcijām, dalībvalstis apņemas tās apgādāt ar informāciju un statistisku attiecīgā formā par

(a) bēgļu stāvokli,

(b) šī Protokola piemērošanu,

(c) likumiem, noteikumiem un dekrētiem, kuri ir vai būs spēkā vēlāk.

III pants

Informācija par nacionālo likumdošanu

Šī Protokola dalībvalstu pienākums ir informēt Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāru par likumiem un noteikumiem, kurus tās var pieņemt, lai nodrošinātu šī Protokola piemērošanu.

IV pants

Strīdu atrisināšana

Jebkurš strīds starp šī Protokola dalībvalstīm, kas attiecas uz tā interpretēšanu vai piemērošanu, ko nevar atrisināt ar citiem līdzekļiem, iesniedzams Starptautiskajā tiesā pēc jebkuras no strīdā iesaistīto pušu lūguma.

V pants

Pievienošanās

Šis Protokols ir atvērts, lai tam pievienotos visas Konvencijas dalībvalstis un jebkura valsts, kas ir Apvienoto Nāciju vai kādas specializētas aģentūras dalībniece, kā arī tās valstis, kas ir saņēmušas Apvienoto Nāciju Ģenerālas Asamblejas uzaicinājumu pievienoties. Pievienošanās tiek īstenota ar pievienošanās dokumentu, kas deponējams Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāram.

VI pants

Federālā atruna

Uz federatīvu vai neunitātāru valsti attiecas sekojoši noteikumi:

(a) attiecībā pret tiem Konvencijas pantiem, kuri jāpiemēro saskaņā ar šī Protokola I panta 1.paragrāfu, kas ir federālo likumdošanas institūciju kompetencē, federatīvajai valdībai ar tādas pašas saistības kā dalībvalstīm, kam nav federālās struktūras;

(b) attiecībā uz tiem Konvencijas pantiem, kuri jāpiemēro saskaņā ar šī Protokola I panta 1.paragrāfu, kas ir saliktu valstu, provinču vai kantonu likumdošanas institūcijas kompetencē un kur šos jautājumus neregulē federālā konstitūcija, federatīvajai valdībai pēc iespējas ātrāk ar labvēlīgām rekomendācijām jāziņo šo federāciju veidojošo valstu, provinču un kantonu varas iestādēm;

(c) federatīvai valstij, kas ir šī Protokola dalībniece, pēc jebkuras citas dalībvalsts lūguma ar Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāra starpniecību jānosūta informācija par federācijas un to sastāvdaļu likumiem un to praktisko piemērošanu attiecībā uz jebkuru Konvencijas noteikumu, kas tiek piemērots saskaņā ar šī Protokola I panta 1.paragrāfu, norādot, cik lielā mērā šie noteikumi ir īstenoti ar likumdošanas vai kādu citu pasākumu palīdzību.

VII pants

Atrunas un deklarācijas

1. Pievienošanās brīdī jebkura valsts var izdarīt atrunas attiecībā uz šī Protokola IV pantu un attiecībā uz jebkuru saskaņā ar Protokola I pantu piemērojamo Konvencijas noteikumu, izņemot tos, kuri ir ietverti 1., 3., 4., 16.(1) un 33.pantā, nodrošinot, ka Konvencijas dalībvalsts saskaņā ar šo pantu izdarītās atrunas neattieksies uz bēgļiem, uz kuriem attiecas Konvencija.

2. Atrunas, ko Konvencijas dalībvalstis ir iesniegušas atbilstoši 42.pantam, tiek piemērotas arī attiecībā uz šo Protokolu, ja vien nav atsauktas.

3. Jebkura valsts, kas ir iesniegusi atrunas saskaņā ar šī panta 1.paragrāfu, var jebkurā laikā atsaukt šādas atrunas, paziņojot par to Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāram.

4. Deklarācijas, ko saskaņā ar Konvencijas 40.panta 1. un 2.paragrāfu iesniegusi dalībvalsts, kas bez tam pievienojusies arī šim Protokolam, tiek piemērotas arī attiecībā uz šo Protokolu, ja vien pievienošanās brīdī Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāram nav iesniegta šīs valsts nota par pretējo. Konvencijas 40.panta 2. un 3.paragrāfa un 44.panta 3.paragrāfa noteikumi, mutatis mutandis (izdarot nepieciešamās izmaiņas), jāpielieto arī attiecībā uz šo Protokolu.

VIII pants

Spēkā stāšanās kārtība

1. Šis Protokols stājas spēkā tajā dienā, kad deponēts sestais pievienošanās dokuments.

2. Katrā valstī, kas pievienojas Protokolam pēc sestās dalībvalsts pievienošanās dokumenta deponēšanas, Protokols stājas spēkā dienā, kad šī valsts deponē pievienošanās dokumentus.

IX pants

Denonsēšana

1. Jebkura šī Protokola dalībvalsts var denonsēt Protokolu jebkurā laikā, nosūtot par to Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāram adresētu notu.

2. Šāda denonsēšana attiecīgajā valstī stājas spēkā vienu gadu pēc datuma, kad Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretārs ir saņēmis notu.

X pants

Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāra paziņojumi

Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretārs informē V pantā minētās valstis par šī Protokola spēkā stāšanās datumu, pievienošanos, atrunām un atrunu atsaukšanu un šī Protokola denonsēšanu, kā arī par deklarācijām, paziņojumiem, kas attiecas uz šo Protokolu.

XI pants

Deponēšana Apvienoto Nāciju Sekretariāta arhīvā

Šī Protokola eksemplārs ar vienādi autentiskiem tekstiem ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu valodā, kuru parakstījis Ģenerālās Asamblejas priekšsēdētājs un Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretārs, ir deponējams Apvienoto Nāciju Sekretariāta arhīvā. Ģenerālsekretārs nosūta apstiprinātas Protokola kopijas visām Apvienoto Nāciju dalībvalstīm un valstīm, kas minētas V pantā.

__________________________

¹ Apvienoto Nāciju Līgumu sērija, 189.sēj., 137.lpp

² Angl. — reciprocity — princips, saskaņā ar kuru viena valsts piemēro otrai tādu pašu režīmu, kādu otrā piemēro pirmajai.

³ Angl. — legislative reciprocity — princips, saskaņā ar kuru viena valsts savā likumdošanā nosaka, ka ar likumu piešķirs otrai valstij vai tās pilsoņiem tādu pašu režīmu, kā otra valsts piešķirs pirmajai.