Valsts cilvēktiesību biroja viedoklis

Par bēgļu statusu, likumu "Par 1951.gada 28.jūlija Konvenciju par bēgļa statusu un tās 1967.gada 31.janvāra Protokolu par bēgļa statusu"

1997.gada 19.jūnijā Latvijas Republikas Saeima pieņēma likumu "Par 1951.gada 28.jūlija Konvenciju par bēgļa statusu un tās 1967.gada 31.janvāra protokolu par bēgļa statusu" (turpmāk — Konvencija un Protokols) un likumu "Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā" (turpmāk — Likums).

Valsts cilvēktiesību birojs atbalsta Saeimas rīcību, veidojot likumdošanas pamatu patvēruma piešķiršanas jomā, kas attiecas uz vienu un būtiskākajiem cilvēktiesību jautājumiem — tiesībām meklēt un saņemt patvērumu no vajāšanas. Birojs vēlētos norādīt uz dažiem aspektiem, kas saistīti ar Konvencijas ratifikāciju, pieņemot Latvijai par saistošu Konvencijas 1.panta B. pirmās daļas (a) alternatīvu, t.i., attiecinot Konvcencijas darbību uz notikumiem Eiropā:

I. Tiesības jebkurai personai meklēt un saņemt patvērumu no vajāšanas ir neatņemamas, un tām jābūt aizsargātām visās valstīs. Ja Latvija attiecina Konvencijas (līdz ar to arī likuma "Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā") darbību tikai uz Eiropu, tad pārējo valstu iedzīvotājiem tiek liegtas šīs tiesības. Proti:

1) ja valstis, no kurām ieradušies šie cilvēki nav drošas, uz viņiem tiek attiecināts "non–refoulement" (neizraidīšanas) princips. Princips netikt izraidītam piespiedu kārtā uz valsti, kurā draud briesmas dzīvībai vai brīvībai, ir atzīts ne tikai 1951.gada konvencijā, bet arī ANO konvencijā pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcisku vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu, kas arī Latvijai ir saistoša. Šis princips ir kļuvis par starptautisko paražu. Tātad, ja šie cilvēki tiktu izsūtīti, Latvija pārkāptu starptautisko tiesību pamatprincipus, kurus atzinusi par juridiski saistošiem. Pamatprincips "non–refoulement" nosaka, ka valsts likumiem par patvēruma piešķiršanas kārtību jābūt tādiem, lai efektīvi noteiktu tos cilvēkus, kuriem nepieciešama aizsardzība. Konvencijas darbības ierobežošana ģeogrāfiskā ziņā rada šaubas par pašas konvencijas gara iztulkošanu un piemērojamo procedūru efektivitāti;

2) iespējamos patvēruma meklētājus vai bēgļus, kas ieradušies no valstīm, kuras netiek atzītas par Eiropas valstīm, nevar legalizēt LR (izsniegt vīzu, uzturēšanās atļauju, piešķirt bēgļu statusu), jo Latvija gan Ženēvas konvenciju, gan likumu piemēro tikai attiecībā uz Eiropas iedzīvotājiem, un citi Latvijas likumi neparedz personu legalizāciju, pamatojoties uz to, ka viņam/viņai draud briesmas savas izcelsmes zemē.

II. Cilvēka pamattiesību ievērošanā un nodrošināšanā noteiktajiem pamatkritērijiem ir jābūt vienādiem gan attieksmsē pret mūsu valsts iedzīvotājiem, gan arī attieksmē pret bēgļiem un patvēruma meklētājiem. Latvija ir atzinusi sev par saistošu Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kas nosaka, ka katram cilvēkam ir tiesības meklēt patvērumu no vajāšanas citās valstīs. Latvijas iedzīvotājiem citās valstīs šīs tiesības nebija un nav liegtas. Būtu netaisni, ja Latvija izvēlētos citu ceļu, izskatot jautājumu par patvēruma piešķiršanu cilvēkiem no citām valstīm. Tādējādi cilvēka pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzībai un veicināšanai, tajā skaitā tiesībām uz patvērumu, jābūt būtiskam pamatelementam visos pasākumos, kas vērsti uz turpmāko Eiropas sadarbību un integrāciju. Eiropas Savienības "trešais pīlārs" par sadarbību migrācijas jautājumos ir vērsts ārpus Eiropas robežām. Tajā tiek noteikti stingri standarti patvēruma pieprasīšanas un piešķiršanas procedūrām.

III. 1951.gada konvencijas mērķis bija noteikt tiesības meklēt patvērumu un iegūt bēgļa statusu par indivīda tiesībām, nevis par statusu, kas izriet no piederības konkrētai grupai. Tādēļ jāizvairās no konvencijas dogmatiskas izpratnes, kuras rezultātā rodas konvencijas mērķa neatbilstība pašreizējām dzīves prasībām. Divdesmitajos gados un masveida pārvietošanās laikā pēc Otrā pasaules kara starptautiskajai sabiedrībai bija jāuzņemas noteikti pienākumi, tai bija jārūpējas par dažādu nacionālo grupu aizsardzību. Gadsimta sākumā galvenās bēgļu grupas bija no Eiropas. Savukārt šodienas ģeopolitiskā realitāte ir cita, un Latvijai līdz ar to Konvencija šajā aspektā ir jātulko atbilstoši realitātei, tātad — paplašināti.

IV. Prioritāra nozīme ir normu reālai funkcionēšanai. Tas nozīmē, ka norma savu mērķi sasniedz ar faktu, ka tā var tikt realizēta. Ratificējot 1951.gada Ženēvas konvenciju ar atrunu, ka Konvencija tiek attiecināta uz Eiropas valstīm, rodas neloģiska situācija. Pēc Konvencijas ratifikācijas un likuma stāšanās spēkā Latvijai būs jānosaka, kuras valstis ir drošas (to prasa likums). Tas nozīmē, ka Latvijai būs jāatzīst, ka kādas no Eiropas valstīm nav drošas. Vēl vairāk, nav zināmi kritēriji, kuri būs par pamatu, kā tiks noteikts, kuras valstis tiek uzskatītas par Eiropas valstīm.

Risinājums šai situācijā var būt grozījumi likumā "Par 1951.gada 28.jūlija Konvenciju par bēgļa statusu un tās 1967.gada 31.janvāra protokolu par bēgļa statusu" un atkārtota 1.lasījuma varianta apspriešana, kurš paredzēja atzīt Latvijai par saistošu Konvencijas 1.panta B.pirmās daļas (b) alternatīvu, proti, kas attiecina to uz notikumiem "... Eiropā vai kaut kur citur". Valsts cilvēktiesību birojs vēlas norādīt, ka radusies situācija neveicina patvēruma meklētāju jautājuma atrisināšanu, un uzskata, ka Latvijai jāatzīst, ka tiesības meklēt patvērumu ir katra indivīda tiesības.

Valsts cilvēktiesību birojs