PROBLĒMAS

Pieaugušo izglītība un Latvijas attīstība

Prof., Dr. oec. Viktors Dinēvičs, Latvijas Pieaugušo tautsaimnieciskās izglītības

asociācijas prezidents, 6. Saeimas deputāts, — "Latvijas Vēstnesim"

Kā jau tas novērots, civilizācijas attīstība vienmēr izpaudusies sava laikmeta notikumos, parādībās, kuras veido cilvēku attiecības, kad tie cenšas nodrošināt savu interešu realizāciju praksē. Dažādu sabiedrības slāņu interešu stihiskas sadursmes rezultātā attīstība galu galā vienmēr notiek atbilstoši objektīvajām likumsakarībām.

Patlaban par pieaugušo izglītību dažādos sabiedrības slāņos dominē plašs uzskatu spektrs. Vērojamas divas galējības — pilnīga pieaugušo izglītības kā specifiskas izglītības apakšsistēmas noliegšana un uzskats, ka viss izglītībā pēc pamatskolas ir pieaugušo izglītība. Kamēr šīs problēmas tiek risinātas diskusiju līmenī, tikmēr tās maz ietekmē politiskās dzīves norises, tautsaimniecības attīstību. Bet, tikko šīs galējības sāk skart likumdevējus un valsts izpildvaras struktūras, situācija kļūst bīstama sabiedrības attīstības procesiem .

Pēdējā laika notikumi pasaulē un arī Latvijā šajā jautājumā prasa skaidrojumu, kas balstītos uz kaut cik objektīviem sabiedrisko sistēmu attīstības likumiem, nevis uz atsevišķu politiķu, laikrakstu, televīzijas un radio žurnālistu subjektīvajiem un nereti paviršajiem, tendenciozajiem komentāriem par notikumiem, kas skar ne tikai pieaugušo izglītības attīstības nepieciešamību mūsu valstī, bet ar to cieši saistīto tautsaimniecības attīstību.

Iepriekš minēto subjektīvo galējību cēlonis parasti ir nezināšana vai problēmas neizpratne. Bet reizēm šo galējību akcents vienkārši ir izdevīgs un, galvenais, nepieciešams tiem, kuri sev vajadzīgā virzienā vēlas noskaņot sabiedrisko domu kaut vai ar puspatiesībām vai atsevišķu faktu noklusēšanu, lai attaisnotu pašu subjektīvās intereses.

Tā, piemēram, par 1997.gada V Starptautiskās Hamburgas pieaugušo izglītības konferences materiāliem Latvijas presē nekas būtisks netika pateikts, ja neskaita īsu atreferējumu laikrakstā "Izglītība un Kultūra" bez akcentiem par konferences lēmumiem un paziņojumiem. Pārējie Latvijas laikraksti labākajā gadījumā tikai aprobežojās ar informāciju par to, ka šāda "nesvarīga" konference ir kaut kur notikusi.

Ja sabiedrība būtu plašāk informēta par pieaugušo izglītības attīstības objektīvajām tendencēm, tādas galējības uzskatos mēs nenovērotu, nejauktu dažādas izglītības apakšsistēmas, kā, piemēram, tagad — profesionālo izglītību ar pieaugušo izglītības sistēmu.

Cilvēce savā attīstības gaitā arvien vairāk izzina objektīvās attīstības likumsakarības. Arī pieaugušo izglītībā pasaulē jau izzināti visracionālākie attīstības ceļi un pieaugušo izglītības būtība mūsdienu kontekstā.

Tāpēc ir vērts īsumā sniegt ieskatu par tiem secinājumiem, kas izdarīti pieaugušo izglītībā jau no XIX gadsimta beigām līdz mūsdienām:

• XIX gs. beigās tika formulēti pieaugušo apmācības pamatprincipi;

tajā pašā laikā parādās jau specializētas metodikas pieaugušo izglītošanā, kas būtiski atšķiras no bērnu un jauniešu izglītošanas metodikām;

• ASV un Eiropas valstu sociālekonomiskās attīstības vajadzības XIX gs. otrajā pusē un XX gs. 20. gados jau priekšplānā izvirzīja pieaugušo izglītības problēmas. Šajā laikā tika izveidota Vispasaules pieaugušo izglītības asociācija.

• 1929. gadā Londonā notika Vispasaules konference par pieaugušo izglītības problēmām. Tajā piedalījās Rietumeiropas un Ziemeļamerikas valstu pārstāvji ar mērķi izveidot starptautiskus sakarus pieaugušo izglītības jomā. Šos centienus pārtrauca Otrais pasaules karš.

• 1949. gadā, pēc fašisma sagrāves, Elsinorā, Dānijā, notika pirmā (pēc Otrā pasaules kara) pasaules konference par pieaugušo izglītības problēmām, ko organizēja UNESCO.

Šajā konferencē piedalījās delegāti no 25 valstīm un tika izvirzīti uzdevumi:

— formulēt pieaugušo izglītības mērķus;

— noskaidrot pieaugušo izglītības lomu valstu sociālekonomiskajā attīstībā;

— noteikt pieaugušo izglītības vietu visā izglītības sistēmā, attiecībā arī pret formālās izglītības formām, ieskaitot profesionālo izglītību.

• 1960. gadā Monreālā notika II starptautiskā konference pieaugušo izglītības jautājumos, kurā jau piedalījās 51 valsts.

Šīs konferences deklarācija ieviesa skaidrību jautājumā par nepārtraukto izglītību — no izglītības turpināšanas uz nepārtraukto izglītību.

60. gadu otrajā pusē pieaugušo izglītība tika uzskatīta ne tikai par formālās izglītības turpinājumu, pēcskolas kompensatorisko izglītību un par apgaismības līdzekli, bet par patstāvīgu izglītības apakšsistēmu zinātniski tehniskās revolūcijas apstākļos.

Nepārtraukto izglītību sāk izprast kā visu izglītības apakšsistēmu organizatorisko reformu principu, lai pārvarētu izglītības krīzes parādības sakarā ar pieaugošajiem zinātnes un tehnikas progresa tempiem, sociālo pārvērtību paātrinājumu.

• 1972.gadā Tokijā notika lll starptautiskā konference par pieaugušo izglītības jautājumiem. Tajā jau piedalījās 82 valstis. Tika risināti jautājumi, kā dot efektīvāku ieguldījumu nākamajos desmit gados demokratizācijas, izglītības paātrinātās atjaunošanas procesos, nācijas ekonomiskajā, sociālajā un kultūras attīstībā, personības attīstībā, palīdzēt radīt saskaņotību un sadarbību starp tautām.

Konferencē tika izdarīti svarīgi secinājumi:

* pieaugušo izglītība ir visas nācijas lieta un tas ir iespaidīgs spēks sabiedrības pārveidošanai;

* jārada tāda sabiedriskā vide, kur jebkuram, neraugoties uz vecumu, būtu iespējas izglītoties;

* jāpēta pieaugušo izglītošanās motivācija;

* atbilstošai likumdošanai jāgarantē pieaugušajiem apmaksāti atvaļinājumi un atsevišķas brīvdienas mācībām. Mācību laikā jāgarantē darbavietas saglabāšana;

* pieaugušo izglītībai jāaptver cilvēku visas darbības jomas: darbs, brīvais laiks, sabiedriskā darbība;

* pieaugušajiem pašiem jābūt aktīviem nodarbību plānošanā, vadīšanā un organizēšanā.

Šīs konferences nobeiguma referātā tika atzīmēts, ka pieaugušo izglītība kļūst "par visas izglītības sistēmas integrālo fokusu".

Tika arī atzīmēts, ka pieaugušo izglītības attīstība prasa izmaiņas vispārējā formālajā izglītības sistēmā. Galvenais — sagatavot audzēkņus nepārtrauktajam pēcskolas izglītības procesam, pašizglītībai.

• Starplaikā starp III un IV konferenci UNESCO veica ievērojamu darbu pieaugušo izglītības tālāko attīstības tendenču izpētē. Izpētes rezultāti apkopoti 1976.gada UNESCO ziņojumā "Mācīties būt, izglītība pasaulē šodien un rīt", izdarīts svarīgs secinājums, ka pieaugušo izglītība ir izglītības sistēmas specifiska neatņemama sastāvdaļa.

• 1985.gadā Parīzē notika IV starptautiskā konference.

IV konferences materiālos norādīta pieaugušo izglītības kā sociālā institūta lielā nozīme:

— pieaugušo izglītība var ievērojami nodrošināt ekonomisko un kultūras līmeņa paaugstināšanu, sabiedrības progresu, var nostiprināt mieru starp tautām un valstīm;

— pieaugušo izglītības attīstība ir nepārtrauktās izglītības realizācijas nepieciešams nosacījums un nozīmīgs faktors tās demokratizācijā;

— pieaugušo izglītība nodrošina darba iespējas un kultūras vērtību apgūšanu.

Konference arī ieteica visām valstīm pieņemt speciālus likumus, kas dod iespēju pieaugušo izglītības sistēmai iegūt juridisku statusu.

Tika atzīmēta arī pieaugušo izglītības lielā nozīme globālo problēmu risināšanā — jāpārvērš pieaugušo izglītība par sociālās aizsardzības un personības radošā uzplaukuma faktoru.

Kopš šīs konferences jau daudzas pasaules valstis pieņēmušas attiecīgus likumus pieaugušo izglītības jomā. Vispirms tādi likumi tika pieņemti Skandināvijas valstīs, bijušajā Padomju Savienībā, likumi pieņemti Spānijā, Itālijā, Nīderlandē, Francijā, Igaunijā un citur.

• Un tomēr vissvarīgākie lēmumi mūsdienām tika pieņemti 1997.gada V Hamburgas konferencē, par kuras secinājumiem un lēmumiem tik maz tiek runāts Latvijā, tāpēc praksē arī netiek ievērots intelekta attīstības objektīvais likums — intelekta (izglītības, zinātnes, kultūras) attīstībai vienmēr jāapsteidz jebkura veida materiālo vērtību ražošanas attīstība. Praksē tas nozīmē, ka intelektuālās sfēras finansēšanai vienmēr jāapsteidz ieguldījumi ražošanā un patēriņā.

Hamburgas konferencē piedalījās 1411 delegātu no 140 valstīm. Lielākā delegātu puse jau bija valdību delegāciju locekļi.

Konference sava darba pamatā izmantoja Starptautiskās UNESCO komisijas Žaka Delora vadībā izstrādāto ziņojumu "Par pieaugušo izglītību XXI gadsimtā".

Ziņojuma pamatlozungi: izglītība — slēptie dārgumi; nepārtraukto izglītību visiem; pieaugušo izglītošana — atslēga XXI gadsimtam.

Tika atzīmētas trīs krīzes mūsdienu pasaulē: ekonomiskā, morālā, progresa ideoloģijas (nepieciešamība bremzēt zinātniski tehnisko progresu, kas apdraud apkārtējo vidi).

Šīs krīzes izvirza jaunus uzdevumus tieši pieaugušo izglītībai, jo tagad un turpmāk mēs sadursimies ar visu pasauli aptverošām pretrunām, kas visātrāk risināmas ar pieaugušo izglītības sistēmu. Akcentētas tiek pretrunas starp: globālām un lokālām problēmām; pasaules tendencēm un vietējām tradīcijām; ilglaicīgiem un īslaicīgiem mērķiem; konkurenci un vienādām starta iespējām; zināšanu tempu pieaugumu un iespējām tās apgūt; materiālo un garīgo pasauli.

Lai ar pieaugušo izglītību iemācītos risināt šīs pretrunas, konference izvirzīja četrus galvenos pieaugušo izglītības mērķa uzdevumus iemācīties: dzīvot kopā; apgūt zināšanas un iemaņas; pašam strādāt; pašam savu dzīvi veidot un dzīvot.

Nopietna uzmanība Hamburgas konferencē tika veltīta pieaugušo izglītības lomai tautsaimniecības attīstībā.

Tika izskatīti šādi jautājumi:

• pieaugušo izglītība un demokrātija; (XXI gs. prasa no iedzīvotājiem radošu pieeju un zināšanas, lai samazinātu nabadzību);

• pieaugušo izglītība un tās kvalitāte (likumu pieņemšana, kas veido labvēlīgus nosacījumus šīs sistēmas attīstībai, nodrošina pieaugušo izglītības iestāžu sadarbību, koordināciju, nostiprina tiesības uz izglītību visiem, nodrošina iespējas nepārtraukti izglītoties savas kultūras un valodas rāmjos. Veicināt pieaugušo izglītību darbavietās; dažādu mācību iestāžu atvēršanu, ieskaitot augstskolas pieaugušajiem, dot iespēju pieaugušajiem turpināt izglītību ārpus formālās sistēmas. Likvidēt barjeru starp neformālo un formālo izglītību);

• pieaugušo izglītība un mainīgā darba tirgus pasaule (pieaugušo izglītībai jābūt orientētai uz funkcionālā analfabētisma likvidāciju, veidojot dažāda satura konsultāciju pakalpojumus, sevišķi uzsverot lauksaimniecības virzienu);

• pieaugušo izglītības ekonomiskais aspekts (galvenokārt finansēšanas aspekts);

• pieaugušo izglītība un jaunākās informātikas tehnoloģijas un daudzas citas problēmas, kas nodrošina paātrinātu tautsaimniecības attīstību.

Visu augstākminēto konferenču lēmumi, secinājumi un ieteikumi balstās uz pasaulē vērojamām objektīvajām attīstības tendencēm. Uzskatāmības labad atzīmējamas dažas no tām, kas visvairāk ietekmējušas pieaugušo izglītības sistēmas lomas pieaugumu.

Tā, piemēram, paātrināts zinātniskās informācijas apjomu pieaugums (dažādās nozarēs dažāds). Konstatēts, ka vidēji zinātniskās informācijas pieauguma tempi dubultojās: 70. gados — katrus 5–7 gadus, 80. gados — katrus 1,67 gadus, 90. gados — mazāk nekā vienā gadā.

Bez tam konstatēts, ka kvalificēta darbaspēka (atbilstoši zinātnes un tehnikas attīstības līmenim savā nozarē un konkrētajā tehnoloģijā) praktiskā atdeve salīdzinājumā ar nekvalificēto ir 1,5 līdz 2,4 reizes lielāka.

Analizējot faktorus, kas nosaka nacionālā ienākuma lielumu, noteikts, ka aptuveni 50–60% gadījumu tas atkarīgs no zinātnes un tehnikas sasniegumiem, 15–25% gadījumu iegūstam, paaugstinot izglītības un kvalifikācijas līmeni. Citiem vārdiem, trīs ceturtdaļas efekta mēs iegūstam, kvalitatīvi uzlabojot ražošanas spēkus, citiem vārdiem, darba spēku, cilvēkus.

Pārējie 15–35% ir tādi faktori kā vadīšanas un organizācijas uzlabošana jebkurā ražošanas sfērā.

Lai nodrošinātu šādu zinātnes attīstības tempu strauju ieviešanu tautsaimniecībā, nepietiek tikai ar augstāko izglītību, kaut vai arī ar vidējo vai augstāko profesionālo izglītību.

Augstskolu studentiem vispusīgi māca, kas un kā jādara, nepietiekami nodrošinot praktisko iemaņu apgūšanu. Augstskolu beigušie prot analītiski vērtēt vispārīgā un atsevišķā kopsakarības. Toties tie nevar pat pēc 4–6 gadu mācību perioda uzreiz iekļauties praktiskajā darbā.

Turpretī pieaugušo pārkvalificēšana vai kvalifikācijas celšana notiek ierobežotos termiņos — mēnesī vai divos. Šajā laikā tiek sagatavots attiecīgai darbavietai darbspējīgs speciālists, kuram nav plaša skatījuma uz visām dzīves un darba problēmām. Toties ražošanas sfērai ir liels ieguvums, jo visjaunākās darbavietu tehnoloģijas var ieviest ražošanā, negaidot, kad pēc 4–6 gadiem studenti vai skolēni beigs augstskolu vai profesionāltehnisko mācību iestādi. Bez šaubām, ne visām darbavietām ir vajadzīga augstākā izglītība. Tomēr arī citi formālās izglītības posmi ir 4–5 gadus ilgi. Jebkurā situācijā darba devējs ir ieinteresēts paātrināt jaunākā ieviešanu savā uzņēmumā. Mūsdienu konkurences apstākļos jaunākais jāievieš ne ilgāk kā gada laikā. Un to arvien vairāk spēj nodrošināt pieaugušo izglītības sistēma. Tāpēc arvien lielāks īpatsvars tautsaimniecības attīstībā ir pieaugušo izglītībai. Par to liecina kaut vai fakti, ka pēdējo 20 gadu laikā ievērojami pieauguši pārkvalifikācijas un kvalifikācijas paaugstināšanas tempi salīdzinājumā ar kadru sagatavošanas tempiem pasaulē.

Pieaugušo izglītošana pārvēršas par tādu sistēmu, kas iniciē sabiedrības atjaunošanu, paātrina zinātnes un tehnikas un sociālo progresu, tā kļūst par izglītojamo, izglītotāju un darba devēju kopējo inovācijas darbību.

Visas pasaules tendences novērojamas arī pašreiz Latvijā, ja neņem vērā tos politiskos un saimnieciskos lēmumus, kas pieņemti ārzemju konsultantu savtīgajās interesēs.

Atšķirībā no laika, kad galvenais virziens Latvijas PSR bija lielražošanas tehnoloģijas un tām pakļautā zinātniskā pētniecība, tagad mums vairāk jāorientējas uz tranzītkoridora apkalpošanas tehnoloģijām un tādu vietējo ražošanu, kas spējīga apvienot lielražošanas iespējas ar mazo un vidējo uzņēmējdarbību, lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotāju izdzīvošanu mainīgos tirgus apstākļos tranzītkoridorā un no mums neatkarīgām politiskajām manipulācijām. Atbilstoši pašreizējai ģeogrāfiski saimnieciskajai situācijai ir jāveido arī atbilstoša pieaugušo izglītības sistēma gan pēc satura, gan arī pēc tādām pasniegšanas metodēm, kas atbilst mūsu cilvēku mentalitātei, raksturam un šodienas motivācijai. Izglītošanai jābūt orientētai uz darba tirgu, sociāli atbalstītai.

Un tas nozīmē, ka jāizmanto viss labākais, kas radīts šajā jomā pasaulē, tikai ar apdomu — lai tas atbilstu mūsu īpatnībām un vajadzībām. Akla kopēšana var padarīt mūs pašus aklus.

Tā kā Latvijas tautsaimniecībā pienācis pēdējais laiks paātrināti ieviest visās nozarēs jaunākos tehnikas un zinātnes sasniegumus, ko var galvenokārt izdarīt ar pieaugušo izglītības sistēmas palīdzību, tad ir arī pēdējais laiks to juridiski sakārtot ar attiecīgu likumu. Jo vairāk tāpēc, ka Latvijas uzņēmēji un valsts nevēlas sniegt laikam atbilstošu materiālu palīdzību izglītības ieguvē pieaugušajiem. Pēc presē publicētajiem datiem, 1,8 miljoniem Latvijas pieaugušo iedzīvotāju ir liegta normāla izglītības ieguve.

Pretstatā tam jāatzīmē, ka Beļģijā, Dānijā, Francijā, Grieķijā, Īrijā, Itālijā, Nīderlandē, Spānijā un citur ar likumu ir noteikts pieaugušo izglītošanas finansējums no kopējā algu fonda 0,25% līdz 3,20% apmērā. Bet, piemēram, Francijā mazajiem un vidējiem uzņēmumiem pat ir atvieglojumi — 0,15% no kopējā algu fonda.

Visās Eiropas Savienības valstīs uzņēmumi šajā jomā tiek stimulēti vai nu ar nodokļu atlaidēm, vai ar speciālām mērķa subsīdijām.

Novērtējot reālo situāciju Latvijas tautsaimniecībā un iespējami ņemot vērā starptautisko konferenču ieteikumus, Latvijas pieaugušo tautsaimnieciskās izglītības asociācija, pieaicinot Pieaugušo izglītības apvienību un citas sabiedriskās organizācijas, izmantojot Izglītības un zinātnes ministrijas atbalstu, izstrādāja un iesniedza Saeimā "Pieaugušo izglītības likuma" projektu, kas pirmā lasījumā jau tika pieņemts 6.Saeimas laikā.

Šis likuma projekts tapis pēc tās sabiedrības daļas iniciatīvas, kurai ir pieredze pieaugušo izglītības jomā un kura patlaban praktiski nodarbojas ar pieaugušo izglītošanu dažādās jomās: sākot ar interešu izglītību un beidzot ar tautsaimniecībā nepieciešamo zināšanu un prasmju paātrinātu apgūšanu.

Likumprojektā ņemta vērā ne tikai Latvijas reālā situācija, bet arī V Hamburgas konferences aicinājumi, secinājumi un lēmumi. Sevišķi pieaugušo izglītības likuma nepieciešamība šai specifiskajai izglītības nozarei, kas nepieļauj to jaukt ar profesionālo izglītību. Jāievēro, ka nevis pieaugušo izglītība ir profesionālās izglītības sastāvdaļa, bet gan abas ir atsevišķas izglītības apakšsistēmas, kurām ir kopēji saskarsmes punkti.

Tāpat nav pieļaujama šīs sistēmas centralizēta vadība, tai nav piemērojami tie normatīvie akti, kas vispārizglītojošām mācību iestādēm. Un, ja katrā programmā un mācību saturā iejauksies valsts ierēdņi, tad pazudīs visas konkurences iespējas visiem tehniskajiem un zinātniskajiem jaunievedumiem ražošanā. Nedrīkstam aizmirst, ka pieaugušo izglītošanas process nodrošina personības attīstību un konkurētspēju darba tirgū līdz mūža galam.