Mūsu zeme un mūsu zemes ierīcība

Meikuls Locmers, LLU Zemes ierīcības katedras profesors

Pastāv atšķirīgi viedokļi par zemes ierīcības nozīmi un uzdevumiem dažādos zemes attiecību periodos. Dažviet tiek pausts uzskats par zemes ierīcību kā sociālistiskās iekārtas produktu, ka tā nav pastāvējusi Latvijā pirms 1940.gadā un zaudē savu nozīmi tagad, zemes privatizācijas apstākļos.

Lai objektīvi izvērtētu zemes ierīcības uzdevumus, saturu un nozīmi atšķirīgu zemes attiecību periodos un prognozētu tās attīstības pamatnoteikumus, nepieciešams noskaidrot zemes ierīcības darbības, tās reglamentējošus likumdošanas aktus un nozīmes sabiedrisko vērtējumu Latvijas zemes attiecībām raksturīgos periodos: no 1918. līdz 1940.gadam; no 1940. līdz 1989.gadam un no 1990. līdz 1998.gadam.

Pētījuma mērķis — apzināt un izvērtēt zemes ierīcības uzdevumus, saturu un nozīmi no 1918. līdz 1998.gadam un prognozēt tās attīstības pamatnoteikumus pēcreformas periodā.

Zemes ierīcības uzdevumu apzināšanai šeit izmantoti: 1924.gadā Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā pieņemtie "Noteikumi par zemes ierīcību" [1]; 1937.gadā pieņemtais likums "Par zemes ierīcību" [2]; 1970.gadā apstiprinātais "Latvijas PSR zemes kodekss" [3] un 1991.gadā pieņemtais likums "Par zemes lietošanu un zemes ierīcību" [4], kā arī citi zemes likumdošanas akti, Latvijas Konversācijas vārdnīca un speciālā literatūra [5, 6, 7, 8, 9, 10].

vakar, šodien, rīt

No 1918. līdz 1940.gadam

Pirms neatkarīgās Latvijas nodibināšanas visā tās teritorijā, kur atradās sādžu šņoru zemes, spēkā bija 1911.gada 29.maija likums par zemes ierīcību. Saskaņā ar šo likumu Latgalē līdz 1918.gadam viensētās sadalītas 18% sādžu, iedalot zemi 15 000 viensētu ar vidējo platību 10,9 ha [Agrārā reforma 1930].

Pēc Latvijas valsts nodibināšanas iesāktās zemes ierīcības turpināšanai varēja izmantot 1911.gada 29.maija likumu, izdarot tajā nepieciešamos grozījumus, vai to atcelt un pieņemt jaunu likumu. Pēdējo atzina par lietderīgāku un 1924.gada 2.oktobrī Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā izdeva noteikumus par zemes ierīcību [Agrārā reforma 1930 — pielik.35.—42.lpp.].

Saskaņā ar šiem noteikumiem izpildāmi šādi zemes ierīcības darbi (1.tabulas 1.—7.uzdevums):

• zemes ierīcības darbos ietverto zemju vienību robežu noteikšana gadījumos, ja robežas nav nostiprinātas vai uz nostiprinātām robežām nav saglabājušās ierīkotās robežzīmes;

• zemes ierīcības darbos ietverto zemju vienību robežu regulēšana izdarāma, ja tās ir izlocītas, ķīlveidīgas vai citādi neizdevīgas pierobežojošo platību apsaimniekošanai;

• servitūtu tiesību likvidēšana. Ganību, pļavu un meža ciršanas reālo servitūtu tiesības jālikvidē uz vienošanās pamata; ja brīva vienošanās nav panākta, ganību servitūtu attiecības pēc vienas puses vēlēšanās likvidējamas piespiedu kārtā;

• starpgabalu likvidēšana. Noteikumos noteikts, ka par starpgabaliem atzīstamas zemes, kuras šņorveidīgi izvietotas ar citu īpašnieku tādiem pašiem šņorveida zemes gabaliem; sīku zemes gabalu veidā izkaisītas citu īpašnieku zemju vidū vai ķīlveidīgi iedodas citu īpašnieku zemēs;

• kopīpašuma zemju sadalīšana. Kopējās ganības sādžas saimnieku vai citu privātīpašnieku starpā sadalāmas uz brīvas vienošanās vai uz zemes ierīcības tiesu un bijušo zemnieku iestāžu lēmumu pamata;

• činšu zemju sadalīšana. Činšu zemes ir dzimtsnomas zemes paveids, kuras izveidojušās Krievijas rietumu guberņās, kur agrāk bija spēkā Polijas un Lietuvas tiesības [10]. Činšu zemes, kuras saistītas ar sādžu zemi, sadalāmas viensētu saimniecībās kopā ar sādžu zemi, bet tās, kuras nav saistītas teritoriāli un tiesību ziņā ar sādžu zemi, sadalāmas viensētās pēc tiem pašiem noteikumiem kā sādžu zemes.

• Sādžu zemju sadalīšana. Sādžu šņoru zemes sadalāmas tikai pilnīgās viensētās, neatstājot visiem sādžas saimniekiem vai kādai viņu daļai kopīpašuma zemes gabalus.

Bez 1924.gada 2.oktobrī pieņemtajiem noteikumiem par zemes ierīcību agrārās reformas norisi no 1920. līdz 1937.gadam reglamentēja:

• 1920.gada 16.septembrī pieņemtā Agrārās reformas likuma I daļa "Valsts zemes fonds" [Agrārā reforma 1930 — pielik.1.—4.lpp.];

• 1920.gada 21.decembrī pieņemtā Agrārās reformas likuma II daļa "Valsts zemes fonda izlietošana" [Agrārā reforma 1930 — pielik.4.—6.lpp.];

• 1922.gada 3.maijā pieņemtā Agrārās reformas likuma III daļa "Agrārās iekārtas nostiprināšana" [Agrārā reforma 1930 - pielik.6.—7.lpp.];

• 1920.gada 17.septembrī pieņemtā Agrārās reformas likuma IV daļa "Zemes ierīcības komitejas" [Agrārā reforma — pielik.7.—9.lpp.].

• Divdesmito trīsdesmito gadu agrārās reformas laikā zemes ierīcības darbu norisi reglamentēja arī Centrālās zemes ierīcības komitejas (CZIK) instrukcijas:

• 1920.gada 15.novembrī pieņemtā instrukcija Nr.1 — zemes ierīcības darbu plānu sastādīšanai [Agrārā reforma 1930];

• 1920.gada 17.novembrī pieņemtā instrukcija Nr.2 — jauno saimniecību projektēšanai un zemes sadalīšanai [Agrārā reforma 1930 — pielik.45.—47.lpp.];

• 1921.gada 15.janvāra instrukcija Nr.6 — par zemes ierīcības darbiem Latgalē [Agrārā reforma 1930 — pielik.51.—52.lpp.].

CZIK 6.instrukcijas 1.punktā noteikts, ka zemes ierīcības darbi Latgalē uz sādžām piešķirtām biržu un starpgabalu zemēm līdz sevišķas CZIK instrukcijas izstrādāšanai tiek veikti saskaņā ar 1911.gada 29.maija likumu, jo tas nav pretrunā ar agrāro likumu un agrārā likuma principiem, CZIK instrukcijām un citiem Latvijas likumiem un rīkojumiem.

Līdz 1937.gada 1.jūnijam, balstoties uz zemes ierīcības noteikumiem, tika sadalītas 4526 sādžas, ierīkojot 67 673 viensētas ar zemes kopplatību 692 290 ha. Pa apgabaliem viensētas ierīkotas: Latgalē — 66 viensētas 732 681 078 ha kopplatībā, Zemgalē — 853 viensētas 10 336 ha kopplatībā un Vidzemē — 88 viensētas 876 ha kopplatībā.

Īstenojot agrārās reformas pasākumus, no 1920. līdz 1937.gadam tika piešķirts [Agrārā reforma 1938]:

• 928 757 ha zemes 54 128 jaunsaimniecību izveidošanai;

• 10 213 ha zemes 1501 dārzniecībai;

• 320 973 ha zemes 9754 rentes mājām;

• 19 503 ha zemes 10 854 amatnieku saimniecībām;

• 14 098 ha zemes 2972 zvejnieku saimniecībām;

• 37 325 ha zemes 6505 sabiedrības un kultūras saimniecībām;

• 39 961 ha zemes 3754 valsts vajadzību saimniecībām;

• 15 017 ha zemes 1584 rūpniecības saimniecībām;

• 144 691 ha zemes 50 539 sīksaimniecību paplašināšanai.

No visām 54 128 jaunsaimniecībām 3479 jeb 6,4% bija līdz 10 ha lielas, 12 389 (22,9%) — 10—15 ha lielas, 31 035 (57,3%) — 15—22 ha lielas un 7225 (13,3%) — lielākas par 22 ha.

Pēc lieluma grupām rentes mājas sadalījās: līdz 22 ha — 3098 (31,8%), no 22 līdz 50 ha — 4851 (49,7%) un lielākas par 50 ha — 1805 (18,5%).

Vidējā platība jaunsaimniecībām — 17,2 ha, rentes mājām — 32,9 ha.

Sakarā ar agrārās reformas darbu pabeigšanu no 1937.gada 1.jūnija tika atcelta Agrārās reformas likuma II un IV daļa. Tika likvidēta Centrālā zemes ierīcības komiteja un tādējādi spēku zaudēja arī tās pieņemtās instrukcijas un norādījumi.

1924.gadā pieņemtie zemes ierīcības noteikumi galvenokārt bija paredzēti zemes ierīcības darbiem Latgales apstākļos, kaut gan Senāts ar savu 1927.gada 4.oktobra rīkojumu Nr.3090 Mārča Vērpeļa sūdzības lietā [Agrārā reforma 1938 — pielik.64.lpp.] atzina, ka šie noteikumi piemērojami visā Latvijā.

Izbeidzoties agrārajai reformai un likvidējot CZIK, bija nepieciešams grozīt arī noteikumus par zemes ierīcību, tādēļ valdība nolēma tos atcelt un to vietā izdot likumu "Par zemes ierīcību" (Lauksaimniecības nolikuma IV nodaļa, 147.—222.panti), kas stājās spēkā 1937.gada 1.jūnijā.

Jaunajā zemes ierīcības likumā, kurš paredzēts pēcreformas periodam, tāpat kā 1924.gada noteikumos, palicis nemainīgs izpildāmo darbu skaits — 7, seši no tiem saglabājušies bez būtiskām izmaiņām. Starp izpildāmiem zemes ierīcības darbiem likumā nav minēta činšu zemju sadalīšana (1.tabulas 6.uzdevums) un papildus noteikumiem paredzēti darbi, kas saistīti ar valsts fonda zemju izlietošanu (1.tabulas 8.uzdevums).

Likumā noteikts, ka, sākot ar 1937.gada 1.jūniju, visa valsts zemes fondā ieskaitītā, bet vēl nepiešķirtā zeme, kā arī zeme, kas uz likuma pamata ieskaitāma valsts zemes fondā, turpmāk paliek kā valsts īpašums Zemkopības ministrijas pārziņā un izmantošanā un ka tās turpmāko izlietošanu nosaka zemkopības ministrs.

1937.gada likumā par zemes ierīcību atšķirībā no 1924.gada noteikumiem ir daudz plašāki vispārīgie noteikumi, kuros teikts, ka likumā noteiktie darbi izpildāmi uz visām zemēm ārpus pilsētu administratīvajām robežām, piebilstot, ka uz lauksaimnieciska rakstura zemēm, valsts zemēm un piešķirtām šņoru zemēm var izpildīt darbus arī pilsētu administratīvajās robežās, balstoties uz šā likuma vispārīgiem noteikumiem.

Svarīga nozīme ir likuma normai (150.pants), kura nosaka, ka strīdi par zemes ierīcības iestāžu lēmumiem, kas saistīti ar izpildāmiem zemes ierīcības darbiem, nav ierosināmi un izlemjami tiesu iestādēs, bet tiesā ierosinātie strīdi par zemes īpašuma tiesībām neaptur zemes ierīcības darbus. Savukārt tiesu spriedumi par īpašuma tiesībām ir saistoši zemes ierīcības iestādēm, bet šo iestāžu lēmumi ir saistoši tiesu iestādēm. Svarīga nozīme ir likuma 171. un 179.panta normām, kuras nosaka, ka robežas regulē, zemes apmaina un starpgabalus likvidē, zemes īpašniekiem vienojoties, bet, ja šāda vienošanās netiek panākta, tad šos darbus, balstoties uz projektu, kas izstrādāts pēc vienvērtības principa, var izpildīt arī piespiedu kārtā. Diemžēl 1940.gada un vēlāko gadu politisko notikumu rezultātā vardarbīgi tika likvidētas neatkarības gados izveidotās agrārās attiecības. Zeme tika atņemta tās īpašniekiem, bet cilvēki, strādādami kolhozos, pakāpeniski zaudēja latviešiem tradicionālās dzīves veida un darba tradīcijas.

No 1940. līdz 1990.gadam

"Tautas Saeima" savā otrajā sēdē 1940.gada 22.jūlijā pieņēma "Deklarāciju par zemes pasludināšanu tautas īpašumā", kurā Saeima pasludināja visu zemi ar tās bagātībām, mežiem, ezeriem un upēm par visas tautas, tas ir, valsts, īpašumu. Zemniekiem lietošanā izdalāmās zemes apmērs tika noteikts ne vairāk par 30 ha [A.Boruks, 1995].

Par steigu, kādā tika gatavoti normatīvie akti pieņemtās deklarācijas izpildei, liecina to pieņemšanas laiki:

• 1940.gada 29.jūlija Ministru kabineta likums "Par zemi" [12];

• 1940.gada 6.augusta Zemkopības ministrijas tehniskā instrukcija pie likuma "Par zemi" [12];

• 1940.gada 14.augusta zemkopības ministra rīkojums par zemes piešķiršanas kārtību [13];

• 1940.gada 27.augusta Zemes ierīcības departamenta direktora apkārtraksts, ar kuru, starp citu, uzdots mērniekiem, darbu vadītājiem, pēc piesūtītās formas iesniegt pārskatus par katras pagājušās nedēļas darbību, sākot ar 1940.gada 25.augustu.

1940.gada zemes reformā, kuru veica trieciena tempā [A.Boruks, 1995]:

• 524 670 ha zemes iedalīja 51 762 jaunsaimniecībām;

• 72 542 ha zemes piešķīra 23 321 sīksaimniecībai;

• 364 305 ha zemes paturēja valsts rīcībā.

1941.gada 22.jūnijā Vācija sāka karu ar PSRS un jau jūlija sākumā okupēja visu Latviju, saglabājot 1940.gadā īstenotās zemes nacionalizācijas pamatnoteikumus.

Balstoties uz Latvijas PSR Augstākās Padomes 1944.gada 7.septembra papildinājumiem 1940.gada 29.jūlija likumā "Par zemi" un Latvijas PSR TKP un Latvijas K(b)PCK 1944.gada 7.septembra lēmumā "Vācu okupācijas varas seku likvidēšana Latvijas PSR lauksaimniecībā" [4], tika izstrādāta instrukcija par zemes atpakaļatdošanu un kalpu, bezzemnieku un sīkzemnieku nodrošināšanu ar zemi [15], tika uzsākta 1944.—1947.gada zemes reforma, kuras rezultātā tika [A.Boruks, 1995]:

• 625 192 ha zemes iedalīti 50 300 jaunsaimniecību;

• 95 381 ha zemes piešķirts 22 296 sīksaimniecībām;

• 36 769 ha zemes nodoti valsts saimniecībām;

• 68 550 ha zemes nodoti mašīnu un traktoru stacijām;

• 85 376 ha zemes nodoti palīgsaimniecībām;

• 606 097 ha atstāti nesadalītajā valsts zemes fondā.

1940.gadā un no 1944. līdz 1947.gadam zemes reformas notika lielā steigā, izmantojot vienkāršākos tehniskos paņēmienus, bez zemes ierīcības projektu izstrādāšanas, kas liecināja par šo reformu īslaicīgiem politiskajiem mērķiem, ko apliecināja reformām sekojošā kolektivizācija un zemniecības likvidācija, kas arī notika pēc reformu laikā apgūtā scenārija — balstoties nevis uz likumiem, bet gan uz dogmatiskiem partijas un valdības lēmumiem, kā arī politisko vadītāju subjektīviem norādījumiem.

Nepārtraukto sociālistisko agrāro reformu rezultātā samazinājās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības, to kvalitāte un produktivitāte, palielinājās pārtikas produktu deficīts. Šo nevēlamo tendenču novēršanai bija nepieciešama jauna agrārā politika, kuras neatņemams instruments ir teritorijas racionāla organizācija — zemes ierīcība. Par to liecina LPSR AP 1970.gada 5.maijā pieņemtais likums "Par Latvijas PSR zemes kodeksa apstiprināšanu", kura 9.sadaļas 128.pantā noteikts, ka valsts zemes ierīcības uzdevums ir organizēt zemju maksimāli pilnīgu, racionālu un efektīvu izmantošanu, paaugstināt zemkopības kultūru un gādāt par zemju aizsardzību.

129.pantā noteikts, ka zemes ierīcība aptver šādas darbības [16]:

• jaunu zemes lietojumu izveidošana, kā arī esošo zemes lietojumu nokārtošana, likvidējot starpgabalus un citas neērtības zemju izvietojumā; zemes lietojumu robežu precizēšana un grozīšana saskaņā ar rajona plānošanas shēmām;

• lauksaimniecības uzņēmumu teritorijas iekšējā organizācija, ieviešot ekonomiski pamatotas augu sekas un ierīkojot visas citas lauksaimniecībā izmantojamās zemes (pļavas, ganības, dārzus u.c.), kā arī izstrādājot pasākumus augsnes erozijas apkarošanai;

• jaunu zemju meklēšana lauksaimnieciskai un cita veida tautsaimnieciskai apgūšanai;

• zemes gabalu ierādīšana un atņemšana;

• pilsētu un ciematu robežu noteikšana un grozīšana;

• topogrāfiski ģeodēziskie, augsnes, ģeobotāniskie un citi apsekošanas un izpētes darbi.

Salīdzinot 1970.gada Zemes kodeksā definētos zemes ierīcības uzdevumus (1.tabulas 9.—14.uzdevums) ar 1924.gada zemes ierīcības noteikumos un 1937.gada zemes ierīcības likumā noteiktajiem, var konstatēt gan ievērojamu to sakritību, gan atšķirības.

Visos minētajos likumdošanas aktos starp zemes ierīcības uzdevumiem ir:

• zemes vienību robežu noteikšana;

• zemes vienību robežu regulēšana;

• starpgabalu likvidēšana.

Zemes kodeksā starp zemes ierīcības uzdevumiem pirmo reizi minēta:

• lauksaimniecības uzņēmumu iekšējās teritorijas organizācija;

• apdzīvotu vietu robežu noteikšana un grozīšana;

• zemes gabalu (zemes vienību) ierādīšana un atņemšana;

• topogrāfiski ģeodēzisko, augsnes pētīšanas un citu izpētes darbu izpilde, kuru pareizāk būtu uzskatīt nevis par zemes ierīcības, bet gan par zemes ierīcības iestāžu uzdevumiem.

Agrārās politikas pakāpeniska demokratizācija atmodas laikā pakāpeniski noveda pie atziņas par jaunas zemes reformas nepieciešamību, kuras pirmās kontūras sāka iezīmēties 1989.gada 6.maija likumā "Par zemnieku saimniecībām Latvijas PSR" [17].

No 1990. līdz 1998.gadam

• Stāvoklis Latvijas laukos pirms pirmās agrārās reformas uzsākšanas 1920.gadā un pirms otrās reformas uzsākšanas 1990.gadā bija gan līdzīgs, gan atšķirīgs [J.Kinna, M.Locmers, 1995].

Galvenā līdzība bija tā, ka pirms abām reformām galvenie zemes apsaimniekotāji bija lielsaimniecības — muižas, kolhozi un valsts saimniecības.

Atšķirības:

• pirms pirmās reformas valstij piederēja tikai 10% zemes, bet pirms otrās reformas visa zeme piederēja valstij;

• pirmās reformas likumdošanas aktu sagatavošanu no paša sākuma organizēja tautas ievēlētā Satversmes sapulce, turpretī otrās reformas likumprojektu sagatavošanu uzsāka speciālistu grupa pēc pašu iniciatīvas, cieši sadarbojoties ar Latvijas Tautas frontes Lauku komiteju apstākļos, kad tālaika Augstākās Padomes Lauksaimniecības komisija kategoriski vērsās pret jebkādu reformu.

Apzinoties, ka nav iespējama tāda zemes reforma, kas nodrošinātu visu iedzīvotāju grupu interešu pilnīgu ievērošanu, iniciatīvas grupas dalībnieku absolūtais vairākums uzskatīja, ka zemes privatizācija ir reformas obligāts pamatnoteikums, bet tā īstenošanas mehānismam jānodrošina gan bijušo zemes īpašnieku vai to mantinieku, gan pašreizējo zemes lietotāju, ēku un būvju īpašnieku interešu līdzsvarota ievērošana; zemes, ēku un būvju lietošanas un īpašuma vienotība; tiesības brīvi izvēlēties un realizēt savām interesēm atbilstošas zemes lietošanas, īpašuma un saimnieciskās organizācijas formas; zemes un citu resursu saimnieciska izmantošana un aizsardzība.

Minēto noteikumu ievērošana vislabāk iespējama, ja zemes privatizācija notiek pakāpeniski, caur tās lietošanu, nevis ar vienreizēju aktu. Šādu zemes privatizācijas mehānisma variantu atbalsta arī absolūts lauku iedzīvotāju vairākums. Pēc 1990.gada rudens Latvijas Republikas Augstākās Padomes vienpadsmit rajonos organizētās iedzīvotāju aptaujas rezultātiem, zemes privatizāciju, to lietojot, atbalstīja 78% respondentu un tikai 5,2% bija pret to.

Saskaņā ar šo principu zemes reformas izpilde tika paredzēta divās kārtās. Pirmajā kārtā zemi piešķir fiziskām un juridiskām personām lietošanā un ierāda dabā. Otrajā kārtā bez atlīdzības atjauno zemes īpašuma tiesības fiziskām personām un par samaksu nodod zemi īpašumā Latvijas Republikas pilsoņiem [19, 20].

Zemes reformas īstenošanā svarīga nozīme tika atvēlēta zemes ierīcībai, par ko liecina pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990.gada 4.maijā pieņemtie zemes reformas un zemes likumdošanas akti:

• 1990.gada 21.novembra likums "Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos" [20];

• LR AP Prezidija apstiprinātais nolikums "Par Latvijas Republikas lauku apvidos realizējamās zemes reformas pirmās kārtas īstenošanu" [20];

• 1991.gada 21.jūnija likums "Par zemes lietošanu un zemes ierīcību" [19], kura 51.pantā noteikti šādi valsts zemes ierīcības uzdevumi (1.tabulas 15.—19.uzdevums):

• izstrādāt zemes lietošanas, saimnieciskās izmantošanas un aizsardzības perspektīvos virzienus un realizēt zemes reformu;

• īstenot zemes lietošanas tiesisko nodrošināšanu;

• teritoriāli izvietot zemes lietojumus un pilnveidot esošos zemes lietojumus, likvidējot starpgabalus un citus zemes lietojumu trūkumus;

• ierādīt pastāvīgā lietošanā piešķirto zemi dabā, uzmērīt tās robežas un teritoriju, kā arī izgatavot zemes lietošanas tiesību dokumentus;

• precizēt un uzmērīt administratīvo teritoriju robežas.

52.pantā noteikti šādi iniciatīvās zemes ierīcības uzdevumi (1.tabulas 20.—22.uzdevums):

1) izstrādāt zemes lietojuma teritorijas ierīcību;

2) sastādīt ikgadējos zemes izmantošanas plānus;

3) ierādīt nomas zemi apvidū, izgatavojot nomājamās zemes plānus un nomas tiesību dokumentus.

Salīdzinot likumā "Par zemes lietošanu un zemes ierīcību" definētos zemes ierīcības uzdevumus ar 1924.gada zemes ierīcības noteikumos, 1937.gada likumā par zemes ierīcību un 1970.gada Zemes kodeksā definētajiem uzdevumiem, var secināt, ka galvenā atšķirība ir šāda: likumā "Par zemes lietošanu un zemes ierīcību" zemes ierīcība pēc tās nozīmes tiek iedalīta divos veidos: valsts zemes ierīcība un iniciatīvā zemes ierīcība ar katram veidam noteiktiem uzdevumiem.

Pēc zemes reformas

pabeigšanas

Neraugoties uz zemes reformas likumos un nolikumos noteiktajām normām par racionālas teritorijas organizācijas prasību stingru ievērošanu, nereti lēmumi zemes ierīcības projektu izstrādāšanā un to īstenošanā tika pieņemti, vadoties nevis no spēkā esošām likumdošanas aktu normām, bet no bijušo zemes īpašnieku vai to mantinieku vēlmes atgūt īpašumu vecajās robežās vai no zemes komisiju locekļu, vai viņu pārstāvēto partiju subjektīvās pārliecības.

Īstenojot zemes reformu, nereti lauku saimniecību teritorijas tika formētas vairākos, pat līdz 20, starpgabalos ar neizdevīgām robežām un citām nepilnībām. Kā liecina pagastu zemes ierīkotāju (kadastra inspektoru) aptaujas rezultāti, racionālas organizācijas prasībām atbilst ne vairāk kā viena trešdaļa zemnieku saimniecību [M.Locmers, 1996].

Teritorijas organizācijas formas un metodes nav pastāvīgas, bet mainās atkarībā gan no konkrēto novadu dabiskajiem, ekonomiskajiem, vēsturiskajiem un sociālajiem apstākļiem, gan saimniekošanas formām, ražošanas specializācijas, izmantojamās tehnikas, tehnoloģijas un citiem faktoriem. Mainoties teritorijas organizāciju ietekmējošiem faktoriem, mainās arī zemes ierīcības uzdevumi un to īstenošanas metodes.

Nepieciešamība pieskaņot pastāvošo teritorijas organizāciju jauniem apstākļiem nebūt nenozīmē visu zemes ierīcības uzdevumu mainību. Faktiski visos apstākļos saglabājas zemes ierīcības pamatuzdevums — novērst starpgabalus un citas teritoriālā izvietojuma nepilnības.

Sakarā ar Latvijas lauku saimniecības ražošanas pārkārtošanu uz Eiropas līmeņa tehnoloģijām, iekšzemes un starptautiskās konkurences palielināšanos un zemes tirgus attīstību pēc zemes privatizācijas pabeigšanas būtiski palielināsies arī racionālas teritorijas organizācijas — zemes ierīcības — nozīme un uzdevumi.

Kompaktas, racionāla lieluma saimniecības var panākt:

• formējot jaunus zemes īpašumus un lietojumus, ievērot visas racionālas teritorijas organizācijas prasības;

• veicot pastāvošo zemes īpašumu un lietojumu konsolidēšanu, kas ir galvenā nekustamā īpašuma sastāvdaļa.

Kā lauku saimniecību konsolidēšanas svarīgākos pasākumus — turpmākos zemes ierīcības uzdevumus — var prognozēt:

• zemes vienību un tajās izvietoto būvju īpašuma tiesību vienotības nostiprināšanu;

• racionāla apmēra lauku saimniecību veidošanu;

• zemes vienību neizdevīgu robežu regulēšanu;

• starpgabalu likvidēšanu un savstarpēji neizdevīgu zemju apmaiņu;

• saimniecības iekšējā plānojuma (apbūves, teritorijas organizācijas un zemes pamatuzlabošanas) mērķtiecīgu izpildi.

Zemes ierīcības

uzdevumi mūsdienās

Zemes ierīcība kā pasākumu sistēma teritoriālo apstākļu izveidošanai, zemes un ar to saistīto būvju racionālai izmantošanai ir izveidojusies, pastāv un pastāvēs kā svarīga teritoriālās plānošanas sastāvdaļa un tautsaimniecības attīstības instruments ar mērķi izveidot kompaktas, racionāla apmēra, konkurētspējīgas saimniecības. Lai to sasniegtu, bija un būs jāregulē neizdevīgas zemes īpašumu un lietojumu robežas, jānovērš to starpgabalainība un citas teritoriālā izvietojuma nepilnības.

Zemes ierīcība kā zinātnes nozare ir mācība par teritorijas organizācijas likumsakarībām un formālu zemes ierīcības projektu sastādīšanas metodoloģiskajiem un metodiskajiem jautājumiem.

Zemes ierīcības zinātnes galvenais uzdevums ir,balstoties uz zemes kā teritorijas kvantitatīvā un kvalitatīvā stāvokļa, telpisko īpašību, lietošanas un īpašumu formu informatīvo un likumsakarību izpēti, izstrādāt zemes lietojumu un īpašumu formēšanas, konsolidēšanas un vērtēšanas teorētiskos pamatus, pamatnoteikumus un metodes, kuru īstenošana nodrošinātu teritoriālos priekšnoteikumus zemes un citu ar tās lietošanu saistīto resursu racionālai izmantošanai un aizsardzībai.

Zemes ierīcības zinātnes pētījumu objekts ir zeme visos tās lietošanas, teritorijas ierīcības un īpašuma formu veidos.

Zemes ierīcības pētījumu priekšmets ir zemes lietojumu un īpašumu formēšanas un konsolidēšanas likumsakarības, to raksturojošo lielumu analīzes un vērtēšanas metodes un ietekme uz ražošanas vai citas darbības rezultātiem.

Zemes ierīcības zinātnes galvenie pētījumu virzieni:

• zemes kā teritorijas kvantitatīvo un kvalitatīvo īpašību, ierīcības un īpašumu formu izmaiņu likumsakarību izpēte;

• zemes produktivitātes, ienesīguma, tirgus un citu vērtību ietekmējošo faktoru noteikšanas paņēmienu un metožu izstrāde;

• zinātniski pamatotas sistēmas izstrādāšana lauku saimniecību teritoriālo apstākļu (kompaktuma) apzināšanai un ietekmes novērtēšanai;

• zemes īpašumu formēšanas pamatnoteikumu izstrādāšana;

• zemes īpašumu konsolidēšanas un tās efektivitātes teorētisko pamatu, paņēmienu un metožu izstrāde.