Uz zvaigžņu tilta: ar Latgales krūzi rokās
Ceplīšos keramiķi ir visi un arī sapņotāji ir visi — gan Valdis
un viņa dzīvesbiedre Olga, gan arī abi dēli — Jānis un Māris
Dodot ceļamaizi Voldemāra Vogula pirmajai personālizstādei, lielākā latgaliešu kultūras autoritāte Jānis Pujāts 1982.gadā rakstīja: "Viņš ir meklētājs, domātājs un sapņotājs ar smalku liriķa dvēseli. Keramika un dzīve viņam ir nešķirami jēdzieni." Jau toreiz strādīgais podnieks klusībā rakstīja arī dzejoļus, nespēdams mālā vien izteikt savu domu, izjūtu, mīlestību. Tagad nu gadiem krātās dzejas rindas nodotas atklātībai — Daugavpilī iznākusi Voldemāra Vogula pirmā dzejoļu grāmata "Uz zvaigžņu tilta" — formātā neliela, saturā — smelt un smelt! Kā savus garīgos skolotājus autors grāmatas ievadā minējis mākslas zinātnieku Jāni Pujātu, gleznotāju Jāni Undu, keramikas meistarus Jāni Backānu un Ādamu Kāpostiņu un dzejnieci Annu Rancāni. Viņa Voldemāra Vogula dzejoļiem devusi vistrāpīgāko raksturojumu, sakot, ka tie ir smagnēji kā māla zeme un maigi kā smilgu skaras.
Lieki teikt, ka dzejoļi iespiesti latgaļu rakstu valodā. Tā ir Voldemāra mātes un tēva valoda, kurā viņš savu domu un izjūtu spēj izteikt vispilnīgāk un plastiskāk.
Tie ir svaigi un ietilpīgi dzejas tēli, kādos dzejnieks mūs uzrunā:
Līsmu sorkonā kraklā
Klīdz mųls.
Divu putekšņu vātrā
Dzymst trešais.
Liesmu sarkanā kreklā
Kliedz māls.
Divu putekšņu vētrā
Dzimst trešais.
Biteite žužynoj.
Vyss soldons nu dorba —
Nu zīdim soldons,
Nu saules storim,
Nu lidųjuma.
Bitīte žūžo.
Viss saldens no darba —
No ziediem saldens,
No saules stariem,
No lidojuma.
Acis — pleivurs naatsagts,
Acis — pumpurs naatvārts.
Acis — spīgeļs, attāls tovs,
Skūpsts, vēļ nasajimts.
Acis — vakardīnas skumes,
Vīnatneigas naktis.
Acis — oka, myužu dzert.
Acis — plīvurs neatsegts,
Acis — pumpurs neatvērts.
Acis — spoguļattēls tavs,
Skūpsts, vēl nesaņemts.
Acis — vakardienas skumjas,
Vienatnīgas naktis.
Acis — aka, mūžu dzert.
Voldemāra Vogula podi, svečturi un krūzes jāpacilā rokās, lai izjustu to pamatīgumu, jāskata saules staros, mijkrēšļa mierīgumā un sveču atmirdzā, lai ieraudzītu gaismas spēles krāsainajās glazūrās un proporciju izsvērtību, stila eleganci un formu skaidrību tā sauktajā melnajā keramikā. Viņa dzejoļi jālasa ar uzticēšanos un atklātu sirdi, kā tie arī rakstīti.
Aina Rozeniece,
"LV" nozares redaktore
Foto: Romvalds Salcēvičs