Kāds Varakļānu gaismas cilvēks

Alberts Sprūdžs

Latgales kultūras nedēļas laikā, kad putināja 1958.gada sniegi, Rakstnieku savienības mēnešrakstā "Karogs" jaunie zinātnieki Pēteris Laizāns un Pēteris Zeile plaši un vispusīgi vērtēja latgaliešu literatūras un preses mantojumu. Pieminot Alberta Sprūdža devumu, tika atzīmēts daudz spēcīgu, reālistisku un meistariski uzrakstītu stāstu, kuros atspoguļojas būtiskas Latgales dzīves puses, ļaužu skaudrās ikdienas gaitas, viņu rūpes, bēdas un prieki. Un apcerē arī tika ieteikts: "Ir pienācis laiks izdot A.Sprūdža stāstu izlasi. Ja mēs izdodam V.Plūdoņa, K.Skalbes darbus, kāpēc mēs to pašu iemeslu, kuru dēļ agrāk neizdevām šos autorus, vēl jo-projām neizdodam Sprūdža darbus?"

Skaidri un nepārprotami izteiktais jautājums palika bez atbildes. Latvijas grāmatu apgādi vienaldzīgi klusēja arī pēc Trešās atmodas. Tikai nupat, atzīmējot rakstnieka 90.dzimšanas dienu, izdevniecība "Madris" un tās vadītāja Skaidrīte Naumova atsaucās uz sen izteikto priekšlikumu un ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu gatavo izdošanai Alberta Sprūdža pirmo pēckara stāstu izlasi dzimtenē.

Alberts Sprūdžs (29.12.1908.—07.04.1944.) ir izcils sava dzimtā novada tēlotājs. Dzimis Ziemassvētku laikā, viņš 36 gadu vecumā pirms Lieldienām gāja bojā Rēzeknes bombardēšanā, bet īsajā mūžā tika padarīti lieli darbi.

Tiesa, Latgali savos rakstos rādījuši arī poļu muižnieki, kam bijusi interese par novadu, kurā atradās viņu īpašumi. Mūsu ezerus, baznīcas, cilvēku darba gaitas un sadzīvi aprakstījuši katoļu garīdznieki. No viņu vidus nākuši arī agrīnie latgaliešu preses un nozīmīgākie literatūras darbinieki.

Pirmais no latviešu laicīgās inteliģences pārstāvjiem prozā un dzejā dzimto Domopoles–Bērzpils pusi atveidojis Vitolds Virsnis. Viņš jau XX gadsimta sākumā mākslinieciski spēcīgi izteica mūsu ļaužu sāpes un trauksmi, kas brieda jauniešu krūtīs, pauda viņu alkas pēc izglītības.

Dekšāru kalēja dēls Alberts Sprūdžs ilgāk un dziļāk ielūkojās kaimiņu acīs, vērīgāk ieklausījās viņu nopūtās, vārdos un balsīs. Viņš jau agri saprata: "Kalvis ir sādžas sirds. Un tā sirds, pie kuras satek visi ceļi. Tāpat kā mēs rūpējamies par savu krūtīs, tā lai mēs esam nomodā par visas sādžas sirdi."

Šie vārdi izteikti brīnišķīgā stāstā "Ezera prieks", un kalvja dēls palika uzticīgs tiem līdz savas dzīves pēdējam brīdim. Uz Alberta tēva kalves sliekšņa satikās daudzi likteņi, un ēzē ne jau tikai karsa dzelzs un tērauds, dzima sirpji un lemeši, ragavām pieauga slieces un zirgiem pakavi, — šeit sprēgāja sarunas par dzīvi apkārtējos ciemos, par skolas zvaniem, kas sauca mācību stundās puikas un meitenes, šeit dzima sapņi par sētu tīrumu vidū.

Varakļāni, Dekšāres — tie ir mūsu novadu ceļu krusti, kur peļņā gājēji sastapās ar saimniekiem, kalpu meklētājiem un ņēmējiem, Daugavas vēji satikās ar Dubnas ūdeņiem un Lubānas dvašu.

Daugavas vēji purināja domas, ilgas un dvēseles daudziem Latgales sapņotājiem, censoņiem, skolu un augstskolu meklētājiem, pasaules lāpītājiem, saimnieciski politisko iemaņu manīgiem apguvējiem un nepraktiskiem ideālistiem, muzikantiem un joku taisītājiem. Ne jau viss sirdsskaidri gaišs nāca no Aizdaugavas, no Aiviekstes viņējās malas, bet Rīga neatlaidīgi vilināja un sauca daudzus — tāpat kā Franci Trasunu. Tur viņš redzēja mūsu tautas kopā saturēšanas magnētu.

Alberts Sprūdžs pieķērās Sakstagalieša idejām un pārliecībai. Viņš ar Sēlijas dēlu Alfrēdu Gobu vāca Trasuna rakstus, dedzīgi studēja tos, kopa un sargāja viņa piemiņu. Tai uzplaukuši jauni un dzīvi ziedi. Trijos sējumos iznākusi Trasuna publicistika, proza un dzeja, drāma "Nūgrymušē pile", runas Saeimā. Viņa priestera vārds atguvis seno, labo slavu.

Tā ir arī Alberta Sprūdža uzvara.

Rakstnieks apzinājās savu uzdevumu: atklāt visai Latvijai Latgales dabu, padebešus un linu pogaļas, arājus un sējējus, skolotājus, vecākus un viņu bērnus. Viņš lieliski rakstīja latgaliski, tā sarunājās ar māti un tēvu, ar radiniekiem, draugiem un paziņām, bet tikpat silti, aizrautīgi meklēja emocionāli pievilcīgu izteiksmi latviešu kopējā literārajā valodā, lai tai piešķirtu neatkārtojamas latgaliskās nianses, bagātinātu to un reizē atklātu savas bērnības un jaunības zemes cilvēku visklusākās un vissmalkākās sirds trīsas.

Trīsdesmito gadu sākumā, beidzis skolotāja gaitas, Alberts Sprūdžs devās uz Rīgu. Un ļoti ātri iedzīvojās, ieauga savas valsts galvaspilsētā, mūsu metropolē, kļuva par pazīstamu rakstnieku, kura mākslinieciskās ieceres kā irbes gar Daugavas malu joprojām skrēja caur rasotiem labības stiebriem uz Varakļāniem, Dekšārēm, uz Lubāna klāniem un Aglonu. Viņš bija uzticīgs tam Mākoņu puisim, kas daudziem par izbīli un izbrīnu spēja pacelties un noturēties pie dievnama krusta starp padebešiem un zemi, starp putniem gaisā un mīļās meitenes skropstām lejā.

Strauji attīstījās, plauka un auga stāstnieka talants. Lasītāji saņēma grāmatu pēc grāmatas: "Bailēs un spaidos" (1933), "Asaru liekņa" (1935), "Daugavas vēji" (1937), tad vēl izlases "Zelta lietus" (1937) un "Cilpas" (1938).

Šīs grāmatas atzinīgi vērtēja lasītāji un kritiķi. Par tām rakstīja Meikuls Apeļs un Aleksandrs Ancāns, Jānis Andrups un Jānis Grīns, Pēteris Ērmanis un Jānis Rudzītis, Heronims Tihovskis un Viktors Mundurs-Skuja, daudzi citi literatūras darbinieki.

Alberts Sprūdžs bija guvis atzinību žurnāla "Zīdūnis" rīkotajā konkursā (1928), saņēmis Preses biedrības un Kultūras fonda godalgas. Viņa darbi bija iekļauti obligātajās skolu programmās. Viņš kopā ar izcilākajiem dzejniekiem un prozaiķiem uzstājās Latvijas radio pārraidēs un toreiz populārajos rakstnieku cēlienos.

Arvien plašākas pletās rakstnieka ieceres, viņš sev izvirzīja arvien grūtākus un atbildīgākus mākslinieciskus uzdevumus. Tapa romāns "Stipras saknes", kuru iespieda mēnešraksts "Sējējs" (1939). Citi preses izdevumi publicēja vairākus garākus prozas vēstījumus.

Domādams un rūpēdamies par sava novada literatūru, Sprūdžs veidoja divas antoloģijas: "Latgales dziesminieki" (1936) un "Latgale stāsta" (1940. Un tad, rakstniekam atvadoties no Rīgas, parādījās kara Ziemassvētku dāvana "Labā sirds" (1941). Trimdā izdotas trīs A.Sprūdža grāmatas.

Jaunais un populārais latviešu rakstnieks palika uzticīgs Jumta sitējam, kas savās fantāzijās reiba kā rubenis laimes rožainā ausmā. Viņš palika uzticīgs Vecmāmuļas mīlestībai, zirgu skriešanās sacīkšu auļojumam, kad vedējam un braucējiem gribas noticēt: tā viņi varētu joņot līdz pasaules malai. Un balukssēdētājai, ievīstītai kažokā, vaigi ziedētu kā rozes. Vecs, it kā nodeldēts salīdzinājums, bet Sprūdža stāstā tas iemanto svaigas krāsas un siltu dvašu. Un vēl. Un vēl es jūtu trakuļa kumeļa purna pieskārienu — jau no turienes, jau no aizzemes; tālas atmiņas atsauc Vecmāmuļas klusās elsas aiz cepļa: "Varbūt viņas dvēseles dziļumos atvērās gudrās meļņa acis, kura galva atdusējās uz viņas viršu vainaga, un dziļā pateicībā tam viņa slaucīja asaras."

Daudziem Sprūdža varoņiem man gribas pateikt paldies, gribas noslaucīt sviedru lāsi, lietus pili vai asaru viņiem no vaiga: Bakānu tēvam, Žagatiņai, Ignatānu Jāzepam...

Kārtojot topošo izlasi, es vēlreiz pārlasīju Alberta Sprūdža stāstu "Zelta lietus", kurā rakstnieks cildina atmiņu burvību un spēku. Cilvēks varētu izstaigāt tuksnešus, izbrist mūža mežus, pat izsmelt jūras un okeānus, bet izklejot visas bērnības takas un pārcilāt visus tos iespaidus, izjūtas un pārdzīvojumus, ko viņā lējusi daba, ļaudis un laiks, — to cilvēks laikam nevarētu nekad. "Tā ir brīnišķīga dzīve, kuru mums ļauj dzīvot atmiņas.Varbūt tā ir tā pati dzīve, kuru mēs saucam par rakstniecību, kuru mīlam dzīvot tad, kad ikdienišķā dzīve uz mirkli izlaiž mūs no sava iespaida, pienākumu un darbošanās loka."

Albertam Sprūdžam, kā zināms, ir arī garāki stāsti un romāni, dzeja, literatūrkritiskas apceres. Ar to visu kādreiz noteikti vajadzētu iepazīties latviešu lasītājam. Bet pirmā atkalredzēšanās ar sirsnīgo rakstnieku, Dekšāru kalvja dēlu, lai notiek viņa dzimtajā malā. Lai vispirms pār mums nolīst viņa bērnības atmiņu zelta lietus!

Andris Vējāns

— "Latvijas Vēstnesim"