"Tikai ar pamatīgu izglītību mēs varam tikt pie godīgas turības"

Latvijas Zinātņu akadēmijas un Rīgas Latviešu biedrības kopējā Letonikas sēde bija veltīta Jēkaba Dravnieka (1858–1927) daudzpusīgajam devumam latviešu kultūrā.

Atzīmējot ievērojamā tulkotāja, grāmatizdevēja un leksikogrāfa 140. dzimšanas dienu, viņa pašaizliedzīgo darbību valodniecībā, literatūras kritikā un pedagoģijā analizēja akadēmiķi Aina Blinkena un Viktors Hausmanis, filoloģijas un vēstures doktori Ina Druviete, Biruta Gudriķe, Andrejs Bankavs un Alfrēds Staris. Par pašreizējo situāciju enciklopēdiju izdošanā un humanitārās kultūras aizsardzībā runāja apgāda "Preses nams" vadītāja Māra Caune un Rīgas Latviešu biedrības vadītāja vietas izpildītājs Edgars Mucenieks.

Mazliet saīsinātu, sniedzam Eiropas Centrālās bibliotēkas vadītāja Viestura Zandera referātu par Jēkaba Dravnieka pašaizliedzīgo darbību grāmatniecībā. "LV"

Mag. Sci. soc. Viesturs Zanders:

Kāds Jelgavas un Latvijas ideālists

Jēkabs Dravnieks

Pirmais J.Dravnieka solis grāmatu izdošanā ir viņa paša sarakstītā "Laika bilde iz Baltijas sadzīves" — "Brūtes meklētājs", kas iznāk 1886. gadā. Tam seko Dravnieka tulkotās J.Vasjemanova un T.Helmhorsta "Mācību vēstules par krievu valodu priekš pašmācīšanās". Šī tolaik populārā mācībgrāmata nāk klajā 1889. gadā (vēlāk atkārtoti 1890. un 1893. gadā) un nes izdevējam peļņu. Paradoksāli, bet neviens no turpmākajiem Dravnieka izdevumiem nav komerciāli tik veiksmīgs. Lai īstenotu savas ieceres grāmatniecībā, Dravniekam nepieciešami aizņēmumi gan bankā, gan pie privātām personām.

1890. gadā Dravnieks atver Jelgavā grāmatveikalu, kura darbības koncesiju saņem viņa vēlākā dzīvesbiedre Hedviga Alunāne (1862–1928). 1893. gadā Dravnieks nopērk Eduarda Zīslaka (1850–1888) spiestuvi, kurā pats 1887. gadā sācis strādāt par korektoru. Līdzīgi Zīslakam, kurš 80. gadu sākumā izdod pirmo latviešu literāro žurnālu "Pagalms", Dravnieks 1892. gadā pārņem žurnāla "Austrums" izdošanu. Gadu vēlāk viņš sāk izlaist arī mēnešrakstu "Zemkopis". Līdz 1895. gada pavasarim, kad Dravnieks bankrotē, viņa apgādā iznāk vairāk nekā 60 dažāda apjoma iespieddarbu. Dravnieka izdevumu klāstā grūti noteikt kādu dominanti. Tajā var atrast gan daiļliteratūru un mācību grāmatas, gan praktiska satura literatūru, kalendārus un muzikālijas.

Dravnieks izdevis virkni dzejoļu krājumu; bet īpaši pieminams 1893. gadā iznākušais R.Blaumaņa pirmais stāstu krājums "Pie skala uguns" un gadu vēlāk izdotā Aspazijas drāma "Vaidelote".

70. gadu beigās Tērbatas skolotāju semināra audzēkņi savu literāro pulciņu pēc Dravnieka priekšlikuma nosauc par Merķeļa biedrību. 1891. gada vasarā izdot latviski G.Merķeļa teiku "Vanems Imanta" Dravniekam ierosina Ernests Birznieks–Upītis (1871–1960). Tad nu Dravnieks cenšas cenzoram ieskaidrot, ka šajā sacerējumā "nav it nekas pret krievu valdību un ka tā dāvināta Aleks.(andram) I, kas, pa daļai šās teikas pamudināts, atcēlis dzimtbūšanu". Cerot uz cenzūras atļauju, Dravnieks tomēr atzīst, ka "citus Merķeļa rakstus jau gan tik drīz nevarēsim izdot, bet atnāks jau kādreiz arī labāki laiki — ceru, ka piedzīvosim". Arī Henrija Visendorfa (1861–1916) iesaistīšana nevainagojas ar atļaujas saņemšanu. Tikai 1905. gadā Merķeļa "Vanema Imantas" latviskojumu izdod gan Jānis Ozols (1859–1906), gan Ansis Gulbis (1873–1936).

Cenzors noraida arī Birznieka tulkoto Ļ.Tolstoja stāstu "Palaidīsi uguni, nenodzēsīsi". Tikai pārmainot darba nosaukumu uz "Miers baro, nemiers posta" un neminot tā autoru, Dravnieks saņem atļauju stāsta iespiešanai žurnālā "Austrums".

1892. gadā Dravnieks izdod V.Šekspīra "Hamletu", kas kļūst par pirmo grāmatā izdoto Šekspīra darbu latviešu valodā. Divus gadus vēlāk šī traģēdija pirmoreiz tiek uzvesta uz Rīgas Latviešu teātra skatuves. Tajā pašā laikā Dravnieks piedāvā lasītājiem grāmatas, kuru autores ir vācu žurnālā "Gartenlaube" bieži publicētās V.Heimburga (1850–1912) un E.Marlita (1825–1887). Zīmīgi, ka arī mūsu lasītāji šos tulkojumus vispirms iepazīst Dravnieka izdotajā "famīlijas žurnālā" "Austrums". Šī prakse izdot atsevišķās grāmatās jau iepriekš "Austrumā" publicētos tekstus Dravniekam ir visai noturīga. Šādi atkārtoti iespiedumi veido apmēram trešdaļu no Dravnieka izdevumiem. Tas attiecas gan uz Āronu Matīsa (1858–1939) apceri "Krišjānis Valdemārs savā dzīvē un darbā" (1892), gan Gaujienas mācītāja un žurnāla šaha nodaļas vadītāja Heinriha Ādolfija (1852–1918) "Pašmācīšanu šaha spēlē" (1892), kā arī veselu virkni Jēkaba Ozola (1863–1902) un Jāzepa Vītola (1863–1948) kompozīciju.

J.Dravnieka izdevumu klāsts uzskatāmi apliecina latviešu autoru arvien pieaugošo nozīmi grāmatniecībā un paša Dravnieka uzticēšanos jaunajiem censoņiem. Viņš izdod gan Halles universitātes profesora Jūlija Kīna ( Kūhn , 1825–1910) "Lopu barības ieskābēšanu" (1891), gan Tērbatas Veterinārā institūta studenta Eduarda Zāmeļa (1866–?) sacerējumu "Zirga un govs vecuma noteikšana" (1893). Medicīnas literatūrai piederīgi ir Liezēres ārsta Kārļa Blaua (1853–1906) "Padomi sievām un mātēm" (1892). Savukārt no mācību literatūras minēsim Lielezeres ministrijas skolas pārziņa Indriķa Palēviča (1862–1940) "Dziedāšanas mācīšanu tautasskolām" (1893, iznāk atkārtoti 1896, 1923) un Lēdurgas pagastskolotāja Jūlija Vīstuča (1839–1909) "Mutiskus un rakstiskus rēķinu uzdevumus" (1892).

1891. gadā J.Dravnieks izdod Kārļa Mīlenbaha (1853–1916) "Dažus jautājumus par latviešu valodu". Tā ir tolaik Jelgavas ģimnāzijā par vācu valodas virsskolotāju strādājošā Mīlenbaha rakstu izlases pirmā daļa, kurai seko vēl trīs, tikai nu jau citu izdevēju apgādā. 1892. gadā Dravnieks laiž klajā Vietalvas ministrijas skolas vadītāja Jura Kalniņa (1847–1919) sarakstīto "Latviešu rakstniecības teoriju", bet gadu vēlāk nāk klajā pirmā plašākā latviešu literatūras vēsture — Pavasaru Jāņa (īst. vārdā Jāņa Veismaņa) "Latviešu rakstniecības vēsture līdz brīvlaišanas laikam". Atzīmēsim, ka Veismanis tobrīd studē teoloģiju Tērbatas universitātē un vairākkārt dod latviešu rakstniecības gada pārskatus Dravnieka izdotajam "Austrumu kalendāram". Šī kalendāra autoru vidū ir arī vairāki J.Veismaņa studiju biedri. Tā, piemēram, vēlākais latviešu luterāņu draudžu bīskaps Krievijā Jānis Grīnbergs (1869–1923) šeit pārstāvēts ar stāstu "Tīrmežu Ansis" un apceri par hipnotismu, bet Ludis Bērziņš (1870–1965) ar pseidonīmu Pabērzis publicējis vācu dzejnieka Frīdriha Bodenšteta (1819–1892) darbu latviskojumus.

Arī paša "Austruma" slejās atradīsim ne vienu vien iesācēju. Tā, 1892. gadā žurnālā ievietoti Rīgas pilsētas ģimnāzijas absolventa Jāņa Endzelīna (1873–1961) ar pseidonīmu Kaugurietis parakstītie dzejas tulkojumi no grieķu un latīņu valodas, kā arī Baltijas skolotāju semināra audzēkņa Ermaņa Pīpiņa (1873–1927) ar pseidonīmu Vizulis parakstītā pirmā recenzija.

J.Dravnieka izdevumu vidū ir arī vairākas folkloras tekstu publikācijas. 1893. gadā Dravnieks izdod Anša Lerha–Puškaiša (1859–1903) "Latviešu tautas pasaku" 4. daļu, bet nākamajā gadā — Roberta Bērziņa (1868–1935) "Latvijas vijolīšu" pirmo vaiņagu un Krišjāņa Barona "Latvju dainu" pirmās trīs burtnīcas.

90. gadu pirmajā pusē nāk klajā vesela virkne enciklopēdisko izdevumu, kas sagatavo ceļu pirmajām latviešu enciklopēdijām. Iznāk rakstu krājums "Pūrs", kur autoru vidū ir ne tikai "pīpkaloņi" no Tērbatas, bet arī Maskavā un Pēterpilī studējošie latvieši. Turpina iznākt Tērbatas latviešu studentu korporācijas "Letonija" sagatavotie krājumi "Sēta, daba, pasaule", kurus iedibinājuši jaunlatvieši. Krājuma 8. (pēdējo) burtnīcu 1893. gadā izdod J.Dravnieks. Šajā krājumā apjomīgākā ir L.Bērziņa publikācija "Latviešu tautas dziesmas, viņu krāšana un gaismā laišana".

1892. gadā Dravnieks aizsāk plaši iecerētu enciklopēdisku rakstu virkni "Latvju tauta". Triju gadu laikā iznāk četras sērijas grāmatas: Viļa Olava (1867–1917) "Latvju vēsture līdz 12. gadu simteņa beigām" (1892), Andrieva Niedras (1871–1942) "Latvju geogrāfija" (1893), jau minētā Pavasaru Jāņa "Latviešu rakstniecības vēsture" (1893) un Nikolaja Ozoliņa (1868–1952) "Baltijas kuģniecība" (1894). Atzīmēsim, ka visus šo tematiski atšķirīgo grāmatu autorus vieno teoloģijas studijas Tērbatas universitātē.

Izvērtējot J.Dravnieka devumu grāmatizdošanā, mēs jo īpaši uzsveram viņa nopelnus, aizsākot enciklopēdiju izdošanas tradīciju mūsu grāmatniecībā. Tādēļ arī nedaudz vairāk pakavēsimies pie Dravnieka izdotās pirmās latviešu enciklopēdijas.

1890. gada oktobrī J.Dravnieks izsūta latviešu "zinību vīriem" tipogrāfiski iespiestu apkārtrakstu, kurā informē par saviem nodomiem "Konversācijas vārdnīcas" izdošanā. Viņš iecerējis trijos gados laist klajā enciklopēdiju 36 burtnīcās, līdzīgu vācu izdevēja K.J.Meijera mazajam leksikonam. Apkārtrakstā minēti 65 eventuālo enciklopēdijas līdzstrādnieku vārdi. Iespējamo autoru loks ir visai plašs: no Ernesta Dinsberga (1816–1902) līdz pat Pēterim Stučkam (1865–1932).

Visai drīz pēc apkārtraksta saņemšanas "Dienas Lapā" parādās Stučkas apsvērumi par Dravnieka ieceri. Viņaprāt, "Konversācijas vārdnīcai" galvenokārt ir jāveicina zināšanu izplatīšana iespējami plašākā auditorijā. Tādēļ tajā visvairāk skaidrojami ikdienā sastopamie jēdzieni. Veidojot jaunā izdevuma šķirkļu sarakstu, Stučka ieteic Dravniekam par paraugu izmantot lielo kultūrtautu plašākās enciklopēdijas, nevis izglītotiem lasītājiem domātos leksikonus. Stučka arī uzsver, ka "ja mēs nevaram izdot ko derīgu, tad labāk šimbrīžam nekā neizdot, jo neizdevies mēģinājums varētu to padarīt pavisam neiespējamu".

Plašāka informācija par topošo izdevumu un aicinājums to abonēt parādās vairākos laikrakstos tā paša gada 1. decembrī, bet jau 1891. gada 1. februārī nāk klajā "Konversācijas vārdnīcas" pirmā burtnīca. To jūsmīgi sveic gan latviešu, gan vietējā vācu prese.

Rīgā iznākušajā "Zeitung fūr Stadt und Land" vēl pirms 20 gadiem bija neapstrīdami apgalvots, ka latviešiem pašiem savu enciklopēdiju nesagaidīt, un tad pret šo viedokli vērsās Ata Kronvalda brošūra "Nationale Bestrebungen" (Tautiskie centieni). Nu šajā pašā vācu laikrakstā Rūdolfs Blaumanis novērtē "Konversācijas vārdnīcu" kā nozīmīgāko parādību jaunlaiku latviešu literatūrā. Savukārt šovinistiskais "Rižskij Vestņik" to nosauc par viduvēju literāru okrošku, ar kādām jau esot pārpilna latviešu rakstniecība.

Jau aizsākot vārdnīcas izdošanu, Dravnieks aicina savus līdzstrādniekus "sargāties no partejības, jo partiju nolūkiem konversācijas leksikons nevar kalpot un nekalpos". Diemžēl kopīgi veicamais darbs nespēj novērst dažādu sabiedrības grupējumu viedokļu polarizēšanos un arvien pieaugošo savstarpējo apkarošanos.

Enciklopēdijas pirmo burtnīcu veidotāju pulkā ir arī "Dienas Lapas" redakcijas loceklis Āronu Matīss, kuram uzticēta personāliju nodaļa. 2.–5. burtnīcā ievietoti vairāk nekā 100 šķirkļi, kurus sarakstījis Jelgavas advokāta Stērstu Andreja palīgs Jānis Pliekšāns.

Vēlāk "Dienas Lapas" un tai tuvu stāvošo aprindu attieksme pret "Konversācijas vārdnīcu" kļūst neiecietīgi noraidoša un piepildās Dravnieka paredzējums: "ja "Dienas Lapa" ko pels, tad panākumi būs mazi". Pārmetumus par savu izdevumu pašreklāmu un komplimentārās kritikas atbalstīšanu Dravnieks izpelnās arī laikrakstā "Zeitung fūr Stadt und Land". Tur publicētajā (1893. gada 11. decembrī) "atklātajā vēstulē" Dravnieka svainis Ādolfs Alunāns (1848–1912) ieteic viņam labāk nodarboties ar pogu pārdošanu nekā "Konversācijas vārdnīcas" izdošanu. Dravnieka ierosinātā tiesas prāva par apmelošanu presē notiek 1894. gada augustā, un tajā kā liecinieki tiek uzklausīti arī Aleksandrs Vēbers, Jānis Čakste, Kristaps Bergs un Pēteris Stučka. Taču Dravniekam šī tiesa gandarījumu nesniedz.

Par to, ka darba smagumu nākas iznest pašam izdevējam, liecina J.Dravnieka atmiņas: "Nebija retas tādas naktis, kurās es, pie "Konversācijas vārdnīcas" reizēm gandrīz viens pats strādādams, nodarbojies līdz rītam, pulksten 6 rītā gāju gulēt un 8 rītā biju jau klasē".

Enciklopēdijas izdošanas iepriekšnoteikto regularitāti kavē gan autoru novēlotie rakstu iesūtījumi, gan jau iznākušo burtnīcu nepietiekamais noiets. Ja 1891. gadā iznāk deviņas vārdnīcas burtnīcas, tad 1894. gadā — vairs tikai trīs. Līdz Dravnieka bankrotam 1895. gada pavasarī paspēj iznākt 25 "Konversācijas vārdnīcas" burtnīcas. Vēl divas burtnīcas 1897. un 1898. gadā izdod Heinrihs Alunāns (1835–1904), taču ir pilnīgi skaidrs, ka viņam enciklopēdiju pabeigt nebūs pa spēkam.

Nu A.Alunāns var ironizēt:

"Ak, velti vārdnīcas mēs gaidām

Un savus dzīves aprakstus,

Kāds velns gan rāva mūsu rubļus

Tik čakli iepriekš maksātus,—

Vai — kur tie palika?"

Tomēr arī aprāvusies pusceļā, Dravnieka izdotā "Konversācijas vārdnīca" uzrāda noteiktas sabiedrības daļas nepieciešamību pēc latviešu valodā izdotas uzziņu literatūras, kā arī dažādu nozaru speciālistu spējas šādu izdevumu sagatavošanā.

Gadsimtu mijā presē norisinās plaša domu apmaiņa, vai turpināma Dravnieka iesāktā "Konversācijas vārdnīca", vai jāstrādā pie jauna izdevuma. Beidzot 1902. gada 1. novembrī Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas pilnsapulce apstiprina jaunas enciklopēdijas izdošanas projektu. "Konversācijas vārdnīcas" tehniskā redaktora pienākumi (sarakste ar līdzstrādniekiem, subskripcijas un citi jautājumi) tiek uzticēti J.Dravniekam.

Zinību komisijas "Konversācijas vārdnīcas" 1. burtnīca nāk klajā 1903. gada nogalē. 1904.–1905. gadā enciklopēdijas izdošana norit visai raiti — praktiski ik mēnesi nāk klajā pa burtnīcai. Protams, izdevēju darbā regulāri iejaucas cenzūra. Par to atgādina arī Dravnieks vēstulē Rainim 1905. gada 3. maijā: "Sevišķi drukātava vēlas Jūsu manuskriptus visātrāk, tālāb, ka tie visvairāk top sastrīķēti." Kādā citā vēstulē 1908. gada 4. augustā viņš raksta: "Ir nu gan tagad grūti rakstīt, gandrīz grūtāk nekā Ruperta laikos."

Enciklopēdijas izdošanu nopietni apdraud uzticības krīze, ko Rīgas Latviešu biedrība pārdzīvo 1905. gadā. Tādēļ 1906. gada rudenī tās turpmāko izdošanu pārņem biedrības izdevniecība — Derīgu grāmatu nodaļa. Tā spēj sekmīgi pārvarēt gan materiālās grūtības, gan pasaules kara un tam sekojošo dažādo politisko režīmu maiņas nosacīto pārtraukumu enciklopēdijas iznākšanā. Interesanti atzīmēt, ka vārdnīcas lielākā daļa iespiesta Jelgavas tipogrāfijā, kuru vada bijušais Dravnieka spiestuves darbinieks Juris Landsbergs (1863–1912).

Enciklopēdijas pēdējā (99.) burtnīca iznāk 1921. gada beigās. Neapšaubāmi, ar pirmo pabeigto universālās enciklopēdijas izdevumu akadēmiski izglītotā latviešu inteliģence apliecina savu profesionālo un pilsonisko briedumu.

J.Dravnieka darbība savulaik izpelnījusies visai atšķirīgus novērtējumus. Jau pats Dravnieks atzinis, ka "Dienas Lapai" viņš nav bijis pietiekami radikāls, savukārt Rīgas Latviešu biedrībai šķitis pārāk sarkans. Skarbus vārdus par Dravnieku kā "Konversācijas vārdnīcas" redaktoru raksta J.Endzelīns vēstulē K.Mīlenbaham 1904. gada 20. oktobrī: "Ja to tumsoni Dravnieku, kas laikam korektūru lasa (un kas, kā liekas, arī ortogrāfiju noteic!)… nevar padzīt un ja autoram nevar korektūru piesūtīt, tad lūdzu jel Jūs izlasīt korektūru maniem rakstiem…". Nesaudzīgi asi ir arī paša Dravnieka spriedumi par kolēģiem vēstulē "Dzimtenes Vēstneša" redaktoram Āronu Matīsam: "Endzelīns un Mīlenbahs gan ir ievērojami zinību vīri, lai gan pirmais ir bezgala rupjš, otrs atkal ļoti paviršs, bet Šmita kungam tādu godu nevar piešķirt vienkārši tādēļ, ka viņš nemaz nav spējīgs izteikt savas domas loģiski."

Daudz vairāk savstarpējas cieņas un iecietības var atrast Dravnieka un Raiņa sarakstē. Atcerēsimies, ka vēl 1897. gada pavasarī "Baltijas Vēstnesis" publicē negatīvu Dravnieka atsauksmi par Raiņa "Fausta" atdzejojumu. Taču 1907. gada 23. oktobrī rakstītā vēstulē Rainis priecājas, ka Dravnieks viņu uzskata par draugu un turpat dod savu vērtējumu Dravnieka veikumam: "Visus tos gadus Tu esi pavadījis lielā nepārtrauktā darbā, un, kad šo darbu ārēji neredz un par viņu nerunā, tad viņš netop caur to mazāks, bet gan viņa darītājs savā klusībā lielāks."

Par J.Dravnieka pēdējo izdevumu kļūst viņa apcere "Kas ir patiesība?: Aprādījums, ka nav tāda Dieva, kādu tēlo kristīga ticība", kas iznāk 1919. gadā. 20. gados izdevniecība "Valters un Rapa" laiž klajā vairākas Dravnieka sastādītas divvalodu vārdnīcas. 1926. gadā šis pats apgāds izdod Dravnieka "Rakstu" pirmo un vienlaikus arī pēdējo sējumu. 1927. gada rudenī, uzzinājis par Jāņa Rapas (1885–1941) nodomu izdot literāru mēnešrakstu (ar nosaukumu "Daugava" tas iznāk no 1928. līdz 1940. gadam), Dravnieks novēl panākumus gan tā izdevējam, gan redaktoram Jānim Grīnam (1890–1966). Atceroties savu pieredzi "Austruma" izdošanā, Dravnieks ieteic žurnālā iekļaut populārzinātniskus rakstus un plašu hroniku, kā arī neaizmirst par ilustrācijām. Pēc Dravnieka domām, "tikai ar pamatīgu izglītību mēs varam tikt pie godīgas turības".

Kad 1927. gada decembrī noslēdzas Dravnieka dzīves gaitas, lasītāju rokās jau ir nonākusi Anša Gulbja "Latviešu konversācijas vārdnīcas" pirmā burtnīca. Īpašu nozīmi tādēļ iegūst dažas rindas no Dravniekam veltītās Gulbja piemiņas apceres: "Toreiz, pirms 35 gadiem, kad saņēmu viņa izdoto "Konversācijas vārdnīcas" 1. burtnīcu, es tā sajūsminājos, ka nolēmu kļūt par grāmatnieku. Šo liktenīgo soli varbūt es nekad nebūtu spēris, ja Jēkabs Dravnieks mani kā jaunekli nebūtu ar savu ideālismu saviļņojis."

Pēc referāta LZA sēdē Rīgā 1998. gada 3. novembrī