Par maksājumu pakalpojumu saņēmēja tiesībām

No 1.jūnija Latvijā ir stājušās spēkā Maksājumu pakalpojumu likuma normas, kas ir būtisks patērētāju tiesību aizsardzības instruments un noteic maksājumu pakalpojumu sniegšanas nosacījumus un informēšanas prasības, maksājumu pakalpojumu sniedzēju un pakalpojuma izmantotāju tiesības un pienākumus, maksājumu pakalpojumu sniedzēju atbildību, ārpustiesas sūdzību izskatīšanas un zaudējumu atlīdzināšanas kārtību.

Tāpat tiek arī noteiktas standartlīgumu prasības, vienreizējo maksājumu nosacījumi, definēta maksājuma autorizācija, maksājuma rīkojums, maksājuma veikšanas laiks un valutēšanas datums. Uzraudzību par šo nosacījumu ievērošanu savas kompetences robežās veic Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, Finanšu un kapitāla tirgus komisija, kā arī Komercbanku asociācijas ombuds, šajās institūcijās arī iespējams iesniegt sūdzības par Maksājumu pakalpojumu likumā noteikto prasību neievērošanu.

Maksājumu pakalpojumu likums stājās spēkā jau 2010.gada 31.martā, taču pārējas noteikumos bija atruna, ka atsevišķas likuma normas stājas spēkā tikai 1.jūnijā. Šis likums nosaka maksājumu pakalpojumu sniedzēju un maksājuma pakalpojuma izmantotāju tiesības, pienākumus un atbildību, prasības maksājumu pakalpojumu sniegšanai, kā arī reglamentē maksājumu iestāžu tiesisko statusu, darbību un atbildību.

Maksājumu pakalpojumu likums attiecas uz visu veidu elektroniskiem un bezskaidras naudas norēķiniem – no kredīta pārskaitījumiem, tiešā debeta, maksājumiem ar karti (tostarp kredītkarti) un naudas pārvedumiem līdz mobilajiem un tiešsaistes maksājumiem.

Likuma pamatprincipi paredz, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir skaidri un saprotami jāinformē pakalpojuma saņēmējs par visiem nosacījumiem un pakalpojuma maksu pirms pakalpojuma sniegšanas.

Atbilstoši likumam maksājumi, kas tiek veikti latos vai eiro, vai ar vienu dalībvalsts nacionālo valūtas konvertāciju uz/no eiro, pēc maksājuma rīkojuma saņemšanas jāizpilda ne vēlāk kā līdz nākamās darba dienas beigām.

Ja maksājums nav saistīts ar valūtas konvertēšanu, maksājuma saņēmējs maksā sava maksājumu pakalpojumu sniedzēja pieprasīto maksu par pakalpojumu, bet maksātājs – sava maksājumu pakalpojumu sniedzēja pieprasīto maksu. Maksājuma saņēmējam ir aizliegts pieprasīt no maksātāja maksu par konkrētā maksājuma instrumenta izmantošanu. Piemēram, mobilo sakaru pakalpojumu sniedzējs nedrīkst iekasēt papildu samaksu no saviem klientiem par naudas ieskaitīšanu savas bankas kontā.

Tāpat likums noteic, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji sedz neizpildīta vai kļūdaini izpildīta maksājuma dēļ radušās izmaksas.

Maksājumu pakalpojumu likums atver Latvijas maksājumu tirgu, palielinot konkurenci maksājumu sniegšanā. Maksājumu pakalpojumus var sniegt banka, elektroniskās naudas institūcija, pasta komersants, maksājumu iestāde (piemēram, piemēram, naudas pārvedumu veicēji, mazumtirgotāji), Eiropas Centrālā banka, Latvijas Banka vai citas valsts centrālā banka, kā arī valsts pārvaldes iestāde vai atvasināta publiska persona un Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī licencēta maksājumu iestāde. Maksājuma pakalpojuma izmantotājs ir fiziskā vai juridiskā persona, kas izmanto maksājumu pakalpojumu kā maksātājs vai saņēmējs, vai kā maksātājs un saņēmējs.

Finanšu ministrijas Komunikācijas nodaļa