Pie saknēm

Salacgrīvas pilsētai — 70

Vidzemes jūrmalas ostas pilsētas tiesības piešķirtas 1928.gada 11.februārī.

Jau senos laikos pie Salacas upes grīvas atradās koka pilis, kur dzīvoja kareivīgie lībieši. Viņi 1219.gadā sirojot uzbruka Rēvelei, no kuras atgriezušies ar bagātīgu laupījumu.

1226.gadā Rīgas bīskaps Alberts pie Salacas grīvas uzcēla pili, kas vēlāk kalpoja tirdzniecības ceļa Rīga—Pērnava aizsardzībai, pili iekaroja ordenis, pēc tam zviedri, un līdz mūsdienām no tās palikušas tikai drupas.

XVII gadsimtā Salacgrīva attīstījās kā zvejnieku un tirdzniecības osta, cara valdībai bija projekts izbūvēt šeit tirdzniecības ostu, padziļinot upes grīvu, bet šo nodomu izjauca Ainažu ostas izbūve.

Ap 1870.gadu miests sāka attīstīties kā tirdzniecības, zvejniecības un vasarnīcu atpūtas centrs.

1921.gadā Salacgrīvai piešķīra miesta tiesības.

1935.gadā pilsētā bija 921 iedzīvotājs, 97% latviešu, 448 gruntsgabali, 18 mūra, 143 koka ēkas, pamatskola, Salacgrīvas saviesīgās biedrības bibliotēka, evanģēliski luteriskā baznīca, pilsētas valde, pasta un telegrāfa kantoris, Jūrniecības departamenta ūdens ceļu uzraugs, Vecsalacas virskuģniecība, rajona ārsts, zobārsts, aptieka (dib.1880.g.). Pilsētas budžets — 33 765 lati.

No 1928.gada pilsētas sabiedrisko dzīvi veidojušas šādas organizācijas: Salacas jūrmalas zvejnieku arodbiedrība (dib.1922.g.), Salacas jūrmalas zvejnieku biedrība (1924), Salacas zvejniecības mašīnu koplietošanas biedrība (1923), Salacgrīvas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība (1902), Salacgrīvas krājaizdevumu sabiedrība (1908), Salacgrīvas lauksaimniecības mašīnu koplietošanas biedrība (1922), Salacgrīvas patērētāju biedrība, Salacgrīvas pilsētas namīpašnieku biedrība (1928), Salacgrīvas saviesīgā biedrība (1890), Salacgrīvas pilsētas savstarpējā apdrošināšanas biedrība (1939), Salacgrīvas un apkārtnes mednieku biedrība (1923).

Padomju laikā pilsēta ietilpa Valmieras apriņķī, no 1947.gada — Limbažu apriņķī, no 1949.gada līdz 1956.gadam — Alojas rajonā, tad atkal — līdz 1962.gadam — Limbažu rajonā, no 1962. līdz 1967.gadam Valmieras rajonā un no 1967.gada līdz mūsdienām — Limbažu rajonā. Pilsēta attīstījās kā zvejniecības centrs, šeit izveidojās Ainažu zivju konservu fabrika, kolhozs "Brīvais vilnis", kuģu remontdarbnīcas, zvejas osta, Rīgas mēbeļu fabrikas "Teika" cehs, kultūras nams, kinoteātris un ostu apkalpojošas iestādes.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Salacgrīva attīstījās kā kokeksporta un zvejniecības osta. Šeit atrodas arī ostas muitas kontroles punkts, zivju konservu rūpnīca, zivju audzētava, maizes ceptuve, Salacgrīvas mežniecība, zivju resursu valsts uzraudzības dienests un daudzi tirdzniecības un ēdināšanas uzņēmumi.

Salacas grīva. 1930

Salacgrīvas bāka. 1935

Salacgrīvas Rīgas iela. 1916

Salacgrīvas pasta kantoris. 1932