• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Salacgrīvas pilsētai - 70. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.01.1999., Nr. 4 https://www.vestnesis.lv/ta/id/21153

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kad latvieši nostājās Lāčplēša augumā

Vēl šajā numurā

07.01.1999., Nr. 4

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Pie saknēm

Salacgrīvas pilsētai — 70

Vidzemes jūrmalas ostas pilsētas tiesības piešķirtas 1928.gada 11.februārī.

Jau senos laikos pie Salacas upes grīvas atradās koka pilis, kur dzīvoja kareivīgie lībieši. Viņi 1219.gadā sirojot uzbruka Rēvelei, no kuras atgriezušies ar bagātīgu laupījumu.

1226.gadā Rīgas bīskaps Alberts pie Salacas grīvas uzcēla pili, kas vēlāk kalpoja tirdzniecības ceļa Rīga—Pērnava aizsardzībai, pili iekaroja ordenis, pēc tam zviedri, un līdz mūsdienām no tās palikušas tikai drupas.

XVII gadsimtā Salacgrīva attīstījās kā zvejnieku un tirdzniecības osta, cara valdībai bija projekts izbūvēt šeit tirdzniecības ostu, padziļinot upes grīvu, bet šo nodomu izjauca Ainažu ostas izbūve.

Ap 1870.gadu miests sāka attīstīties kā tirdzniecības, zvejniecības un vasarnīcu atpūtas centrs.

1921.gadā Salacgrīvai piešķīra miesta tiesības.

1935.gadā pilsētā bija 921 iedzīvotājs, 97% latviešu, 448 gruntsgabali, 18 mūra, 143 koka ēkas, pamatskola, Salacgrīvas saviesīgās biedrības bibliotēka, evanģēliski luteriskā baznīca, pilsētas valde, pasta un telegrāfa kantoris, Jūrniecības departamenta ūdens ceļu uzraugs, Vecsalacas virskuģniecība, rajona ārsts, zobārsts, aptieka (dib.1880.g.). Pilsētas budžets — 33 765 lati.

No 1928.gada pilsētas sabiedrisko dzīvi veidojušas šādas organizācijas: Salacas jūrmalas zvejnieku arodbiedrība (dib.1922.g.), Salacas jūrmalas zvejnieku biedrība (1924), Salacas zvejniecības mašīnu koplietošanas biedrība (1923), Salacgrīvas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība (1902), Salacgrīvas krājaizdevumu sabiedrība (1908), Salacgrīvas lauksaimniecības mašīnu koplietošanas biedrība (1922), Salacgrīvas patērētāju biedrība, Salacgrīvas pilsētas namīpašnieku biedrība (1928), Salacgrīvas saviesīgā biedrība (1890), Salacgrīvas pilsētas savstarpējā apdrošināšanas biedrība (1939), Salacgrīvas un apkārtnes mednieku biedrība (1923).

Padomju laikā pilsēta ietilpa Valmieras apriņķī, no 1947.gada — Limbažu apriņķī, no 1949.gada līdz 1956.gadam — Alojas rajonā, tad atkal — līdz 1962.gadam — Limbažu rajonā, no 1962. līdz 1967.gadam Valmieras rajonā un no 1967.gada līdz mūsdienām — Limbažu rajonā. Pilsēta attīstījās kā zvejniecības centrs, šeit izveidojās Ainažu zivju konservu fabrika, kolhozs "Brīvais vilnis", kuģu remontdarbnīcas, zvejas osta, Rīgas mēbeļu fabrikas "Teika" cehs, kultūras nams, kinoteātris un ostu apkalpojošas iestādes.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Salacgrīva attīstījās kā kokeksporta un zvejniecības osta. Šeit atrodas arī ostas muitas kontroles punkts, zivju konservu rūpnīca, zivju audzētava, maizes ceptuve, Salacgrīvas mežniecība, zivju resursu valsts uzraudzības dienests un daudzi tirdzniecības un ēdināšanas uzņēmumi.

SA1.JPG (28777 BYTES)

Salacas grīva. 1930

SA2.JPG (18389 BYTES)

Salacgrīvas bāka. 1935

SA3.JPG (20623 BYTES)

Salacgrīvas Rīgas iela. 1916

SA4.JPG (24557 BYTES)

Salacgrīvas pasta kantoris. 1932

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!