Konvencija par tādu noziedzīgu nodarījumu novēršanu, kas vērsti pret starptautiski aizsargātām personām, un par šādu noziedzīgu nodarījumu izdarījušo sodīšanu

1973.gada 14.decembrī Ņujorkā

Šīs konvencijas dalībvalstis,

ievērojot Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu mērķus un principus, kas paredz starptautiskā miera un drošības uzturēšanu un labu attiecību un sadarbības veicināšanu starp valstīm;

uzskatot, ka pret diplomātiskajiem darbiniekiem un citām starptautiski aizsargātām personām vērsti noziedzīgi nodarījumi, kas apdraud šo personu drošību, rada nopietnus draudus normālu starptautisko attiecību uzturēšanai, kas nepieciešama valstu savstarpējai sadarbībai;

uzskatot, ka šādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšana rada nopietnas bažas starp­tautiskai sabiedrībai;

būdamas pārliecinātas, ka steidzami jāveic piemēroti un efektīvi pasākumi šādu noziedzīgu nodarījumu novēršanai un sodīšanai,

ir vienojušās par turpmāko.

1. pants

Saskaņā ar šo Konvenciju

1. “Starptautiski aizsargāta persona” ir:

a) valsts vadītājs, tostarp jebkurš kādas koleģiālas struktūras loceklis, kas saskaņā ar attiecīgās valsts konstitūciju veic valsts vadītāja pienākumus, valdības vadītājs vai ārlietu ministrs, ja minētās personas atrodas ārvalstīs, kā arī šo personu ģimenes locekļi, kuri šīs personas pavada;

b) ikviens valsts pārstāvis vai amatpersona vai starptautiskas starpvaldību organizācijas amatpersona vai cits pārstāvis, kuram tanī laikā un vietā, kurā izdarīts noziedzīgais nodarījums, kas vērsts pret viņu, viņa dienesta telpām, viņa privāto mājokli vai viņa transportlīdzekli, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām pienākas īpaša aizsardzība pret jebkuru uzbrukumu viņam, viņa brīvībai vai cieņai, kā arī viņa ģimenes locekļiem, kas ir piederīgi viņa mājsaimniecībai;

2. “Aizdomās turētā persona” ir persona, pret kuru ir pietiekami daudz pierādījumu, lai prima facie noteiktu, ka tā ir izdarījusi vienu vai vairākus 2.pantā minētus noziedzīgus nodarījumus vai tajos piedalījusies.

2. pants

1. Ar nodomu izdarīta:

a) slepkavība, nolaupīšana vai cits uzbrukums starptautiski aizsargātai personai vai tās brīvībai;

b) vardarbīgs uzbrukums starptautiski aizsargātas personas dienesta telpām, privātajam mājoklim vai transportlīdzeklim, radot potenciālu apdraudējumu šai personai vai šīs personas brīvībai;

c) draudi izdarīt jebkuru šādu uzbrukumu;

d) mēģinājums izdarīt jebkuru šādu uzbrukumu un

e) rīcība, kas ir kvalificējama kā līdzdalībnieka piedalīšanās jebkurā šādā uzbrukumā, ikvienas dalībvalsts tiesībās tiek kvalificēta kā noziedzīgs nodarījums.

2. Katra dalībvalsts nosaka piemērotus sodus par šo noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu, ņemot vērā šo nodarījumu smagumu.

3. Šā panta 1. un 2.punkts neierobežo dalībvalstu pienākumus veikt visus attiecīgos pasākumus saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, lai novērstu citus uzbrukumus starptautiski aizsargātām personām, šādu personu brīvībai vai cieņai.

3. pants

1. Ikviena dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai noteiktu savu jurisdikciju attiecībā uz 2.pantā minētiem noziedzīgiem nodarījumiem šādos gadījumos:

a) ja noziedzīgais nodarījums izdarīts šīs valsts teritorijā vai uz kuģa, vai gaisa kuģī, kas reģistrēts šajā valstī;

b) ja par noziedznieku uzskatītā persona ir šīs valsts pilsonis;

c) ja noziedzīgais nodarījums izdarīts pret 1.pantā definētu starptautiski aizsargātu personu, kam šis statuss pienākas to pienākumu dēļ, kurus tā pilda šīs valsts vārdā.

2. Ikviena dalībvalsts veic arī visus vajadzīgos pasākumus, lai noteiktu savu jurisdikciju attiecībā uz šiem noziedzīgiem nodarījumiem gadījumos, kad aizdomās turētā persona atrodas tās teritorijā un dalībvalsts šo personu neizdod saskaņā ar 8.pantu nevienai no valstīm, kas minētas šā panta 1.punktā.

3. Šī Konvencija neliedz piemērot nevienu kriminālu jurisdikciju, kas tiek īstenota saskaņā ar valsts tiesībām.

4. pants

Dalībvalstis sadarbojas 2.pantā minēto noziedzīgo nodarījumu novēršanā, jo īpaši:

a) veicot visus iespējamos pasākumus, lai savā teritorijā novērstu gatavošanos noziedzīgu nodarījumu izdarīšanai to teritorijā vai ārpus tās;

b) apmainoties ar informāciju un koordinējot administratīvus un citus attiecīgus pasākumus, lai novērstu šādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu.

5. pants

1. Dalībvalsts, kurā izdarīts kāds no 2.pantā minētiem noziedzīgiem nodarījumiem, tieši vai ar Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra starpniecību paziņo visām citām iesaistītajām valstīm visus būtiskos faktus par izdarīto noziedzīgo nodarījumu un visu pieejamo informāciju attiecībā uz aizdomās turētās personas identitāti, ja šai dalībvalstij ir pamats domāt, ka aizdomās turētā persona ir aizbēgusi no tās teritorijas.

2. Ja pret starptautiski aizsargātu personu izdarīts kāds no 2.pantā minētiem noziedzīgiem nodarījumiem, jebkura dalībvalsts, kurai ir informācija attiecībā uz cietušo un noziedzīgā nodarījuma apstākļiem, saskaņā ar valsts tiesībās paredzētajiem nosacījumiem cenšas šo informāciju pilnīgi un precīzi nodot tai dalībvalstij, kuras vārdā cietusī persona ir pildījusi savus pienākumus.

6. pants

1. Ja dalībvalsts, kuras teritorijā aizdomās turētā persona atrodas, ir pārliecināta par apstākļu nopietnību, tā saskaņā ar valsts tiesību aktiem veic attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu to, ka šī persona paliek tās teritorijā un ir iespējams sākt kriminālvajāšanu vai attiecīgo personu izdot. Par šiem pasākumiem tieši vai ar Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra starpniecību tūlīt paziņo:

a) valstij, kurā noziedzīgais nodarījums izdarīts;

b) valstij vai valstīm, kuru pilsonis ir aizdomās turētā persona, vai – ja aizdomās turētā persona ir bezvalstnieks – valstij, kurā tā ir pastāvīgais iedzīvotājs;

c) valstij vai valstīm, kuru pilsonis ir attiecīgā starptautiski aizsargātā persona vai kuru vārdā tā ir pildījusi savus pienākumus;

d) visām citām iesaistītajām valstīm un

e) starptautiskai organizācijai, kuras amatpersona vai pārstāvis ir attiecīgā starp­tautiski aizsargātā persona.

2. Jebkurai personai, attiecībā uz kuru tiek piemēroti šā panta 1.punktā minētie pasākumi, ir tiesības:

a) tūlīt sazināties ar tuvāko piemēroto tās valsts pārstāvi, kuras pilsonis šī persona ir vai kura ir pilnvarota aizstāvēt šīs personas tiesības, vai – ja attiecīgā persona ir bezvalstnieks – ar kuru šī persona izvēlas sazināties un kura ir gatava aizstāvēt šīs personas tiesības, kā arī

b) tikties ar attiecīgās valsts pārstāvi.

7. pants

Ja aizdomās turētā persona netiek izdota, dalībvalsts, kuras teritorijā šī persona atrodas, bez jebkādiem izņēmumiem un bez nepamatotas vilcināšanās nodod lietas materiālus savām kompetentajām iestādēm apsūdzības celšanai, ievērojot valsts tiesībās paredzētās procedūras.

8. pants

1. Ja 2.pantā minētie noziedzīgie nodarījumi starp dalībvalstīm noslēgtajos izdošanas līgumos nav minēti kā tādi, par kuriem paredzēta izdošana, tie uzskatāmi par šajos līgumos minētiem. Dalībvalstis apņemas iekļaut šos noziedzīgos nodarījumus kā nodarījumus, par kuriem paredzēta izdošana, visos turpmākos savstarpēji noslēgtos izdošanas līgumos.

2. Ja dalībvalsts, kurā izdošanu var veikt, tikai pamatojoties uz līgumu, saņem izdošanas pieprasījumu no citas dalībvalsts, ar kuru tai nav noslēgts izdošanas līgums, un nolemj personu izdot, tā attiecībā uz minētiem noziedzīgiem nodarījumiem var uzskatīt šo Konvenciju par tiesisku pamatu izdošanai. Attiecīgā valsts veic izdošanu saskaņā ar saviem procesuālajiem noteikumiem un citiem tās tiesību aktos paredzētiem nosacījumiem.

3. Dalībvalstis, kurās izdošana nav atkarīga no līguma, atzīst minētos noziedzīgos nodarījumus par tādiem, par kuriem paredzēta savstarpēja izdošana, ievērojot procesuālos noteikumus un citus tiesību aktos paredzētus nosacījumus, kas ir spēkā tajā valstī, kura personu izdod.

4. Noziedzīgos nodarījumus, par kuru izdarīšanu dalībvalstis paredzējušas savstarpēju izdošanu, uzskata par izdarītu ne tikai tanī vietā, kur tie notikuši, bet arī to valstu teritorijās, kurām jānosaka sava jurisdikcija saskaņā ar 3.panta 1.punktu.

9. pants

Attiecībā uz jebkuru personu, pret kuru ierosināts kriminālprocess saistībā ar kādu no 2.pantā minētiem noziedzīgiem nodarījumiem, tiek nodrošināts taisnīgums visos kriminālprocesa posmos.

10. pants

1. Dalībvalstis cita citai sniedz visu iespējamo palīdzību saistībā ar kriminālprocesu, kas ierosināts attiecībā uz 2.pantā minētiem noziedzīgiem nodarījumiem, tostarp nodod visus tiesvedībai nepieciešamos pierādījumus, kas ir to rīcībā.

2. Šā panta 1.punkta noteikumi neietekmē citos līgumos ietvertās saistības attiecībā uz savstarpēju tiesisko palīdzību.

11. pants

Dalībvalsts, kurā aizdomās turētai personai ir celta apsūdzība, paziņo par tiesvedības iznākumu Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, kas par to informē citas dalībvalstis.

12. pants

Šīs Konvencijas noteikumi neietekmē to patvēruma līgumu piemērošanu, kas šīs Konvencijas pieņemšanas dienā ir spēkā starp valstīm, kuras ir minēto līgumu līgumslēdzējas puses; taču šīs Konvencijas dalībvalstis nevar piemērot minētos līgumus attiecībā uz citu šīs Konvencijas dalībvalsti, kas nav šo līgumu līgumslēdzēja puse.

13. pants

1. Jebkurš strīds starp divām vai vairākām dalībvalstīm attiecībā uz šīs Konvencijas interpretāciju vai piemērošanu, kas nav atrisināts sarunās, pēc vienas šādas dalībvalsts pieprasījuma tiek nodots izskatīšanai šķīrējtiesā. Ja sešu mēnešu laikā pēc šķīrējtiesas pieprasījuma datuma puses nespēj par šķīrējtiesu vienoties, jebkura no šīm pusēm var strīdu nodot izskatīšanai Starptautiskajā tiesā, iesniedzot pieprasījumu, kas atbilst Starptautiskās tiesas Statūtiem.

2. Parakstot vai ratificējot šo Konvenciju vai tai pievienojoties, jebkura dalībvalsts var paziņot, ka attiecībā uz sevi tā neuzskata šā panta 1.punktu par saistošu. Pārējām dalībvalstīm 1.punkts nav saistošs attiecībā uz dalībvalsti, kas nākusi klajā ar šādu atrunu.

3. Jebkura dalībvalsts, kas saskaņā ar šā panta 2.punktu nākusi klajā ar atrunu, jebkurā laikā var atsaukt šo atrunu, par to paziņojot Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

14. pants

Šo Konvenciju var parakstīt visas valstis līdz 1974. gada 31. decembrim Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenajā mītnē Ņujorkā.

15. pants

Šī Konvencija ir ratificējama. Ratifikācijas instrumentus deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

16. pants

Šai Konvencijai var pievienoties visas valstis. Pievienošanās instrumentus deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

17. pants

1. Šī Konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc dienas, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram ir iesniegts divdesmit otrais ratifikācijas vai pievienošanās instruments.

2. Attiecībā uz tām valstīm, kas ratificē šo Konvenciju vai pievienojas tai pēc tam, kad ir iesniegts divdesmit otrais ratifikācijas vai pievienošanās instruments, šī Konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad šī valsts ir iesniegusi savu ratifikācijas vai pievienošanās instrumentu.

18. pants

1. Jebkura valsts var denonsēt šo Konvenciju, iesniedzot rakstisku paziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

2. Denonsācija stājas spēkā sešus mēnešus pēc tam, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs ir saņēmis šādu paziņojumu.

19. pants

Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs informē visas valstis inter alia par:

a) jebkuru šīs Konvencijas parakstīšanu, jebkura ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta saņemšanu saskaņā ar 14., 15. un 16.pantu un par paziņojumiem, kas izdarīti saskaņā ar 18. pantu;

b) datumu, kurā šī Konvencija stājas spēkā saskaņā ar 17.pantu.

20. pants

Šīs Konvencijas oriģinālu, kura teksts angļu, franču, krievu, ķīniešu un spāņu valodā ir vienlīdz autentisks, deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, kas nosūta apliecinātas kopijas visam valstīm.

To apliecinot, attiecīgo valdību pilnvarotas personas ir parakstījušas šo Konvenciju 1973.gada 14.decembrī Ņujorkā.