Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Juris Rudevskis. Pārdomas par Dievu, cilvēku un cilvēktiesību metafizisko dabu

Pirms kāda laika, šķirstot vecās avīzes, autors nejauši pamanīja kādu interesantu ziņu rakstu laikrakstā “Diena”. Toreiz, pirms trim gadiem, autors nebija pievērsis tam īpašu uzmanību, taču tagad tas nez kādēļ iekrita acīs. Virsraksts skanēja iznīcinoši skaudri: “Eksperti: Šmita izteikumi ne vien veicina neiecietību, bet arī apliecina nezināšanu cilvēktiesībās”. Raksta galvenais temats bija nesen pirms tam notikusī deputāta (un vienlaikus luterāņu mācītāja) Jāņa Šmita ievēlēšana Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja amatā un daži viņa izteicieni Latvijas presē.

Prāva daļa J.Šmitam adresēto pārmetumu skāra viņa attieksmi pret homoseksuālismu, taču tas šajā gadījumā autoru neinteresē (tāpat kā jautājums par šīs vai citas personas politisko atbilstību šādam vai citam amatam). Ievērības cienīgs likās kas cits: “[..] apliecina absolūtu nekompetenci par to, kas ir cilvēktiesības juridiskā izpratnē. Tā šīs jomas eksperti vērtē jaunieceltā Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja Jāņa Šmita [..] izteikumus presē. To vidū viņš cilvēktiesības definē kā tiesības, ko visiem piešķīris Dievs [..].”

• Agnese Beļska. Stingri noteiktās atbildības institūts krimināltiesībās

Noziedzīga nodarījuma subjektīvā puse, tās pierādīšanas smagums un ar to saistītās teorijas ir bijis strīdus ābols kā krimināltiesību piemērotāju, tā tiesību zinātnieku vidū jau kopš šā institūta rašanās. Saistībā ar subjektīvo pusi un vainu mūsdienās tiek minētas trīs teorijas – subjektīvā, objektīvā un subjektīvi objektīvā. Pēdējā no tām nošķirama pēc tā, vai atbildība par pārkāpumu piemērojama, balstoties uz objektīviem kritērijiem, kā tas lielākoties ir par civiltiesiskiem pārkāpumiem, vai tomēr analizējama personas psihiskā attieksme pirms pārkāpuma izdarīšanas, kā tas pieņemts krimināltiesībās.

Tomēr jau kopš laika, kad krimināltiesībās sāka dominēt subjektīvā vainas teorija, ir radies un attīstījies arī tā dēvētais stingri noteiktās atbildības (strict liability – angļu val.) institūts, kas atsevišķos gadījumos arī krimināltiesību (tai skaitā arī administratīvo tiesību) kontekstā ļauj atteikties no personas psihiskās attieksmes vērtēšanas. Stingri noteiktās atbildības institūts nav atstājis vienaldzīgus arī pašmāju likumprojektu izstrādātājus. To apliecina šā institūta nosacīta pieminēšana Administratīvo sodu likumprojekta koncepcijā saistībā ar vainas jēdzienu administratīvajās tiesībās.

• Annija Švemberga. Pašvaldību pirmpirkuma tiesības – zemesgrāmatā vai teritorijas plānojumā

Par pašvaldību pirmpirkuma tiesībām uz nekustamo īpašumu, kuras noteiktas likuma “Par pašvaldībām” 78.pantā, zina ne vien profesionāli juristi, bet ikviens, kurš saskāries ar nekustamā īpašuma pirkumu Latvijā. Pirmpirkuma tiesības kopumā ir visai daudzšķautņains tiesiskā regulējuma fenomens un jau iepriekš ir aplūkots žurnālā “Jurista Vārds”. Taču pašvaldību pirmpirkuma tiesību regulējums pašreiz ir kļuvis aktuāls saistībā ar Ministru kabineta pieņemto uzņēmējdarbības vides uzlabošanas pasākumu plānu (Pasākumu plāns), kurā attiecībā uz nekustamā īpašuma reģistrācijas procedūras vienkāršošanu tieši pašvaldību pirmpirkuma tiesības ir viena no centrālajām problēmām, tādēļ ir vērts par šo jautājumu rakstīt atkal.

Saskaņā ar Pasākumu plāna priekšteci iepriekšējā gadā ir ticis izstrādāts un Saeimā šobrīd jau 2.lasījumā pieņemts likumprojekts, kura spēkā stāšanās tiek plānota šā gada 1.jūlijā. Pasākumu plānā norādīts, ka “šo grozījumu un atbilstošo Ministru kabineta noteikumu ātra pieņemšana sniegs skaidrību uzņēmējiem, kā arī ļaus uzlabot Latvijas vietu reitingā “Doing business”, par 20 dienām samazinot laiku, kas patērējams, kārtojot darījumus ar nekustamajiem īpašumiem”. Taču problēmas risinājums nav tik vienkāršs, kā pirmajā brīdī šķiet, un to apliecina arī likumprojekta redakcijas būtiskās izmaiņas no pirmā uz otro lasījumu.

“Jurista Vārda” redakcija