Par ētiku

Latvijas Zinātņu akadēmijas pirmajā sēdē šogad zinātnieki sprieda par ļoti būtisku jautājumu — zinātnieka ētiku. Sarunas pamatā bija "Zinātnieka ētikas kodekss", ko izstrādājusi LZA kopā ar Latvijas Zinātnes padomi. Sanāksmi vadīja akadēmiķis Andrejs Siliņš, par biomedicīnas ētikas jautājumiem un risinājumiem referātu nolasīja akadēmiķe Vija Kluša, par ētiku mūsdienu Latvijas sabiedrībā — akadēmiķe Maija Kūle, bet par tiesībām un ētiku — filozofijas doktore Ella Buceniece.

Prof. Maija Kūle:

Ētika mūsdienu Latvijas sabiedrībā

Sabiedrība Latvijā ir diferencējusies dažādos līmeņos — gan pēc bagātības un nabadzības rādītājiem, pēc izglītības un nodarbinātības, arī pēc tautībām. Šai diferenciācijai es vēlos pievienot vēl vienu — cilvēki ir ļoti dažādi pēc ticības morālei un ētiskiem kritērijiem. Es šeit nerunāju par to, ka ir labi un slikti cilvēki, tikumiskas un amorālas būtnes, bet gan par to, ka viena daļa principā tic ētiskajam diskursam (diskurss nozīmē domāšanas un runas veidu, kad ir spēkā tādi vārdi kā labais un ļaunais, morāle utt.), bet citi tam vairs principā netic un par to neinteresējas. Jāsaprot, ka pats cilvēku iedalījums labos un ļaunos, darbības vērtējums kā tikumisks un netikumisks ir iespējams tikai ētiskā diskursa ietvaros.

Būtu naivi domāt, ka visai mūsdienu sabiedrībai (arī Latvijas sabiedrībai) ir saistošas tādas tēmas kā morāle, labā un ļaunā kritēriji utt.

XIX un iepriekšējie gadsimti, kad kristīgā paradigma vēl bija spēcīga, ir pagājuši. Ticības renesance Latvijā 90. gados arī liekas pārejoša, mūsdienās kristietībā kopumā jūtams pagurums (tas ir "gaisā" jau kopš XIX — XX gadsimta mijas, kopš Nīče pateica" Dievs ir miris" un civilizētajā Rietumu pasaules ainā sāka uzplaukt pragmatisms, scientisms, relatīvisms un plurālisms).

Latvija ir Rietumos, un tas, ka mūsu sabiedrībā un it īpaši latviešu tautā patlaban valdītu folkloriskās tikumiskās vērtības, ir mīts, kura vienīgais attaisnojums varētu būt nomāktās pašapziņas "paaugstināšana" ideoloģiskās stiprības dēļ. Es nenoliedzu folkloras vērtību pētīšanu, bet uzskatu par nezinātnisku to pierakstīšanu mūsdienu realitātei tādās devās un apjomos, kā tas parādās mūsu presē, lai uzpucētu latvisko identitāti un "baltās drānas" uzskatītu par šodienas īstenību.

Jo vairāk mēs iekļaujamies Eiropas garīgās dzīves aprisēs, jo lielākā mērā mūs pārņem tajā valdošais gars. Bet šis gars nes sev līdzi atziņu, ka universāla ētika nav iespējama. Katra saruna par ētiku norit kādas kultūras paradigmas, kāda diskursa ietvaros. Ticība universālajām normām ir zudusi, jo nav absolūta, kas tās pamatotu.

Raksturīgi, ka lielākā daļa pašu slavenāko XX gadsimta filozofu, kas būtībā ir ļoti humānistiski ievirzīti, neraksta speciālas grāmatas par ētiku (arī par estētiku ne). Nevarētu teikt, ka šādu speciālu darbu vispār nav, taču kopējā tendence ir ievīt atpakaļ ētiku tajā pirmssokrātiskajā sintētiskajā dzīves uztverē, kurā esamība, būtība, pilnība, labais bija vienoti bez speciālas samērotības ar ētiskajām normām vai speciālas labās, ētiskās gribas izpausmes.

Tāpēc visi tie, kuri neatzīst ētisko diskursu (t.i., nenopūlas ar visa pastāvošā klasificēšanu labajā un ļaunajā), nav jātur aizdomās par to, ka viņi būtu netikumiski cilvēki. Varbūt viņi vienkārši pasauli uztver savādāk un pilnības kritērijus saskata citur.

Mūsdienās pastāv tāds paradokss, ka saruna starp šiem diviem diskursiem — ētisko un aizētisko, imorālo (Nīče), starpētisko (Kaputo) — principā neveidojas. Praksē tas nozīmē to, ka kristieši, pedagogi, inteliģence, apgaismotāji var rāties, bārties, cik grib, situācijas neiegūst ētiskas dimensijas. Dzīve rit citās dimensijās — funkcionālā pragmatisma diskursā. Tur galvenokārt darbojas tādi vērtējumi kā derīgs, nederīgs, funkcionāls, nefunkcionāls, jēgpilns, absurds. Tur ir svarīga intensitāte, rezultāts, nevis samērotība ar normu, ideālu. Ja neticat, ieklausieties valodā, ko paši runājat tad, kad neesat speciāli sevi saorganizējuši ētikas diskursam.

Partijas izvēlamies pēc tā, cik tās sola būt noderīgas, funkcionālas Latvijas valstij, grantus izvēlamies pēc tā, cik tie tautsaimnieciski utt. Vai kāds atzīst kādu partiju par labu vai ļaunu? Vai kāds zinātnes atklājums kādreiz pie mums ir saņēmis morālu vērtējumu, ka tas varētu cilvēkiem nes ļaunu? Tāda valoda neskan. Tā nerunā. Ir tikai finansiālie, efektivitātes, fundamentālisma (lai zinātne būtu fundamentāla) — lietišķuma kritēriji.

Politika, kas iespaido mūsu dzīvi vairāk nekā liktenis, cenšas sevi definēt tikai funkcionalitātes dimensijās un morāles jautājumus laiž sev klāt tikai tad, kad tas ir izdevīgi. Tas ir lielākais paradokss: mūsdienās un ļoti bieži arī šeit Latvijā morāles diskurss tiek pakļauts politiskā izdevīguma diskursam. Morāles piesaukšana sāk kalpot citiem mērķiem, līdz ar to pilnīgi degradējot savu būtību, jo morāles vērtējuma būtība ir — būt galīgai instancei, tas ir, būt savā un ideālu labā, nevis kaut kā cita — izdevīguma, intrigu, pazemošanas — labā. Atcerieties gadījumus, kad Latvijā piesauca morāli politiskajā sfērā: Meļņiku neiecēla par ministru, jo viņš, raugi, ir amorāls. Taču šim vērtējumam bija politiski motīvi, un patiesībā politisko eliti absolūti neinteresēja viņa stāja. Tāds pats morālā diskursa ekspluatācijas fakts bija Inkēna un Šķēles "podu strīds", Pīka atmaskošana korupcijā utt. Es principā neatceros nevienu tīra morāla vērtējuma piemēru, kad politika būtu pakļāvusies morālei, nevis morāles tēmas pakļāvusi sev. Taču ar nožēlu jāatzīst, ka daļa inteliģences un zinātnieku atļauj sevi ievilkt šajā morālā diskursa pazemošanā un izmantošanā citiem mērķiem. Tās ir nožēlojamas neizpratnes sekas — piedalīties šādās akcijās un domāt, ka ar to tiek saglabāts morālais diskurss.

Šādas akcijas reizēm uzplaukst mūsdienu Latvijā. Lai atceramies ar zinātnieku vārdiem saistīto "čekas maisu" lietu, kas, pēc manām domām, bija provokatīvi iecerēta kā latviešu inteliģences labāko prātu un simbolu pazemošanas akcija, nevis kā patiesības atklāšanas akts. Labi, ka tā ir beigusies un zinātnieku vairums izrādīja vairāk saprāta, nekā pakļāvās emocijām.

Mūsdienās — un tas attiecas arī uz Latviju — ir radusies jauna māksla, jauna problēma: nevis lietot ētisko diskursu, bet gan to pirmām kārtām aizsargāt no nelietīgas valkāšanas. Sarunai par ētiku jābūt ētiskai, un tā nedrīkst sevī slēpt nekādus citus mērķus. Es ceru, ka šodien LZA tā ir.

Atgriezīsimies pie tās sabiedrības daļas, kas dzīvo funkcionālā pragmatisma diskursā (es to redzu biznesmeņu vidē, studentos, jaunajā paaudzē, tā sauktajos rīcības cilvēkos, jaunajos kapitālistos). Zinātnieku vidū to ir mazāk. Latvijas sabiedrībā šīs aprindas lielā mērā nosaka toni. Bez tam jāņem vērā, ka mēs paši mūsu sabiedrību virzām uz šīs vides vērtībām un to darām gan ekonomiskajās koncepcijās, gan sociālajās, kultūras un politiskajās platformās.

Kāda ir jaunā filozofija, un kā tā izvirst mūsdienu sabiedrības visdažādāko slāņu uztverē?

Notikumus un rīcību mēra ar rezultātu, interesēm, efektivitāti, intensitāti. Rezultāti tiek gaidīti ātri, jo šajā dzīves stilā temps ir ļoti paātrinājies. Starp citu, tas ir daudz ātrāks nekā zinātnieku darbības sfērā.

Kriminālās aprindas nāvessodus piespriež daudz vairāk, ātrāk un principiālāk nekā valsts tiesiskās struktūras, kur uz tiesisko un bieži vien ar to saistīto morālo vērtējumu ir jāgaida gadiem ilgi. Kāda jēga atcelt nāvessodu oficiāli valsts līmenī, ja to neatceļ kriminālās aprindas ar savu "marģinālo morāli un sapratni par attiecību kārtošanas principiem"?

Spēkā ir jēgas un absurda attiecību princips. Cik reižu pasaulē nav pierādījies, ka ļaunumu apkarot ar labā piesaukšanu nav bijis iespējams. Taču ļauno var pārvarēt ar to, ka to padara bezjēdzīgu. Vienīgais, kas mūsdienu pasaulē atņem spēku un varu ļaunajam, ir jēgas atņemšana tam. Nav jāmoralizē, bet gan jārada apstākļi, lai notiekošajam atņemtu jēgu. Ļauno nevar pārtaisīt par labo (kā cer moralizētāji un apgaismotāji), bet to var pārtraukt.

Šajā sakarā dažas piebildes pie jautājuma par nāvessodu Latvijā un tā atcelšanas pamatojumiem. Eiropas Savienības prasība visām valstīm atcelt nāvessodu ir saistīta ar apgaismības paradigmu un ticību tam, ka ar audzināšanu, izglītošanu, jaunu iespēju došanu ir iespējams novērst ļaunumu un izlabot notikušo. Šādā izpratnē ļaunais ir labā trūkums, un trūkumi ir jānovērš.

Taču Eiropas filozofiskā tradīcija pazīst arī citu viedokli: ļaunums ir substance, kura jāpadara par neesamību. Šis viedoklis daudz nopietnāk uztver ļaunumu, to nevar pārveidot, likvidējot trūkumus. Tāpēc arī nāvessods ir principiāla (ne jau katrā gadījumā konkrēta) attieksme pret totālu ļaunumu.

Man šķiet, ka Eiropas apgaismojošais liberālisms ar savu morālo cēlsirdību, pilnīga plurālisma pieļaušanu, kas patlaban tiek kultivēts un kam tiek pakļauta arī Latvijas garīgā vide, pamazām var kļūt neveselīgs un pārāk vieglprātīgs.

Par to vairāk būtu jāspriež humanitārajiem zinātniekiem, arī atļaujoties iebilst Eiropas mūsdienu tradīcijām.

Un nobeigumā dažus vārdus par LZA un LZP Ētikas kodeksu. Es biju to sarakstītāju vidū un tagad esmu Ētikas komisijā. Domāju, ka būtu naivi ticēt, ka ar šādu kodeksu pārmainīsis mūsu darbības pasaule. Praktiski jau nemainās nekas un arī morālie nosodījumi nebirst kā no pārpilnības raga, jo morālais diskurss pats par sevi ir pamiris (ne jau komisija tur vainīga!). Man šķiet, ka morālo diskursu ir palīdzējusi nogalināt tajā pašā jau kopš apgaismības laikiem ieliktā tendence uz pārveidošanu, uzlabošanu, funkcionālismu, kas tagad ir iznākusi priekšplānā, bet morālais ļaunums, atzīts par novēršamu trūkumu, nav spējis pierādīt savu draudīgumu.

Bet ko mēs esam izdarījuši, LZA ietvaros radot Zinātnieka morāles kodeksu? Manuprāt, mēs esam izveidojuši struktūru, tekstu, kura pastāvēšana vieš šķitumu par morālā diskursa vajadzību un dod tam idejisku stingrību. Mēs esam centušies šo diskursu nosargāt. Taču filozofi atzīst: ja kādas parādības, norises sāk institucionalizēties, tad tas parasti nav no spēka pārpilnības, bet gan no vājuma, pašaizsardzības. Un šīs institucionalizēšanās galarezultātā arī spēku nepiedod, tikai kādu laiku pasargā, izveido "autonomu" domas un vērtējuma telpu, kurā spriež par ētiskām norisēm. Bet par tām jau būtu jāspriež vienmēr un visur dzīves telpā.

Daudzas struktūras jau tagad raksta un rakstīs savus morāles kodeksus: ierēdņi, politiķi, ārsti, taču vai tad tādēļ morālais klimats valstī mainīsies?

Zinātniekiem ir kāda priekšrocība — viņi vismaz spēj kritiski paskatīties uz zevi. Zinātniskās darbības joma principā ir tiešāka, skaidrāka, tīrāka. Tajā ir mazāk pragmatisku, interešu pārpildītu pastarpinājumu, vairāk jēgas. Te labāk saskatāmi izvēles un atbildības principi, par ko rakstīts kodeksā. Tāpēc kodekss nav bezcerīgs. Mēs LU Filozofijas un socioloģijas institūtā, gatavojoties šai sēdei, decembrī noorganizējām semināru par zinātni un ētiku. Vienu priekšlikumu no šī semināra es gribētu izteikt. Teksti (šajā gadījumā —kodekss) iegūst personificētu vērtību tad, kad tos cilvēkam piesaista individuālā veidā, nevis abstrakti, kolektīvi. Tāpēc vajag ieviest principu — zinātniekiem, doktorantiem, ekspertiem u.c. — likt personīgi darba līgumos parakstīties par šī kodeksa ievērošanu. Varbūt tad tas iegūs lielāku svaru un atsaucību, jo, kā šķiet, daudzi līdz šim to vēl nemaz nav lasījuši.

Referāts LZA sēdē 1999. gada 8. janvārī Rīgā