Pa neaizaugošo atmiņu taku

Atceras, pārdzīvo un runā

Andra Slapiņa sieva un bērni

Anna un Andris Slapiņi Rīgā pirms gada, 1998. gada janvārī

Kā ik gadu, 19. janvārī, "Ave sol" koncertzālē notika grāmatu apgāda "Likteņstāsti" rīkotais Andra Slapiņa, Gvido Zvaigznes un Jura Podnieka piemiņas koncerts. Apgāda vadītājais Anitai Mellupei pirms sešiem gadiem dzima doma izdot atmiņu grāmatu par viņiem. Tapa grāmata "Triju Zvaigžņu atspīdums", kas veltīta Andra Slapiņa, Gvido Zvaigznes un Jura Podnieka bērniem — Didzim, Annai, Andrim, Unai, Krišjānim un Dāvim. Toreiz Anita Mellupe rakstīja: "Grāmatu nododam tipogrāfijā laikā, kad pār Latviju krīt atjaunotā Triju Zvaigžņu ordeņa gaisma. Kandidātos pieminēja arī Jura, Andra un Gvido vārdus... izcilie kino dokumentālisti pieder tiem laimīgajiem, kam pats darbs ir Visaugstākais Ordenis. Par viņiem grāmatu izdodot, arī mēs jutāmies kā apbalvoti".

Piemiņas koncertā muzicēja čelliste Maija Prēdele ar saviem audzēkņiem, Vidzemes jūrmalas mūzikas skolas koklētāju ansamblis, ko vada Solveiga Ivanova, pianiste Anna Mangule, diriģentes Māras Skrides vadītie kolektīvi — vīru kopa "Arājs" un jauktais koris "Skulte" un Jāņa Veismaņa vadītais Saulkrastu pilsētas jauktais koris "Bangotne". Šoreiz tajā nevarēja piedalīties Natālija Djušena (Slapiņa) ar bērniem. Negaidot saslimis mazais Andris Slapiņš, un braucienam uz Rīgu iegādātās biļetes palika neizmantotas.

Jau vairākus gadus Natālija Djušena ar bērniem dzīvo Maskavā. Natālijai jeb, kā draugi viņu dēvē, Natai nav vīra uzvārda, jo Andris ļoti esot vēlējies, lai viņa patur latviešiem tik neparasto Djušena, kas mantots no vectēva francūža. Taču abiem bērniem gan ir tēva uzvārds.

Ar Natāliju, Annu un Andrīti tikāmies pirms gada viesnīcā "Rīdzene", kad visi trīs jau posās atpakaļceļam uz Maskavu. Slapiņš juniors bija ieradies ar tēva veco fotoaparātu, lai iemūžinātu, viņaprāt, interesantākos skatus. Janvāra trešo nedēļu viņi visu šo prombūtnes laiku vienmēr pavadījuši Rīgā. Jo tad ir Barikāžu atceres dienas. Ir daudzas tikšanās ar Andra Slapiņa seniora radiem un draugiem.

Brauciens uz Latviju Natai nekad nav bijis viegls. Jo tas liek atcerēties un apjēgt to, ka 1991. gada janvāris viņas, mazās Anniņas un tolaik vēl nedzimušā Andrīša (viņš piedzima septembrī) dzīvē ienesa smagu likteņa triecienu. Joprojām Natai ir grūti samierināties, ka viņas vīra Andra Slapiņa vairs nav. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Andrim (kā drīz pēc viņa nāves esot apgalvojusi kāda gaišreģe) bijusi paredzēta veiksmju pilna nākotne. Tas, kas ar Andri noticis, neesot bijis viņa "likteņa pirksts", bet lemts kādam citam cilvēkam. Jā, tā mēdzot gadīties, ka ekstremālos apstākļos liktenis tik traģiski maina virzienu.

...Uz Rīgu Nata atbrauca 1979. gada oktobrī, un līdz pat 1987. gadam viņi abi ar Andri mitinājās dažādos kaktos bez jebkādām ērtībām. Tā dēvētajā "nedzīvojamā fondā". Natai nebija arī tiesību Rīgā pierakstīties. Astoņus gadus viņa šeit nodzīvoja un nostrādāja, lai gan skaitījās Maskavas iedzīvotāja. Labi vismaz, ka darbs bija "sirdij un prātam" — Konservatorijas (tagad — Mūzikas akadēmijas) Teātra fakultātē Nata mācīja studentiem skatuves kustību.

Atceroties to laiku, viņa stāstīja:

— Bija skaidrs, ka man steidzami jāapgūst latviešu valoda. Arī Andrim tas šķita pats par sevi saprotams, taču viņš man šajā ziņā bija vājš palīgs. Gadiem ilgi bijām sarunājušies krievu valodā, ko Andris pārvaldīja lieliski, un ir ārkārtīgi grūti, varbūt pat pretdabiski, vīram un sievai pēkšņi pāriet uz citu valodu — uz tādu, kuru viens no viņiem tik tikko sāk saprast.

Turklāt Natas un Andra sarunas galvenokārt grozījās ap "augstām lietām" — ap darbu, idejām un iecerēm. Natai trūka latviešu vārdu, bet Andrim — laika un pacietības gaidīt, kamēr viņa ar pūlēm izveidos kādu teikumu.

— Andrim nebija interesanti minēt, ko es gribu pasacīt...

Latviski runāt Nata tomēr iemācījās. Un tas viņai joprojām, pat dzīvojot galvenokārt starp krievu tautības cilvēkiem, padodas labi. Tagad Natālijai rūp, lai bērni labi apgūtu latviešu valodu. Pirms aizbraukšanas no Latvijas Anna Ziemeļvalstu ģimnāzijā Rīgā pabeidza pirmās divas klases. Maskavā viņa mācās krievu skolā un apmeklē svētdienas skolu Latvijas vēstniecībā. Viņai līdzi iet arī Andris, kuram toreiz, kad viņi pārcēlās dzīvot uz Maskavu, bija tikai trīs gadiņi. Vēstniecība Natai ir visciešākā saikne ar Latviju — tur viņa jūtoties kā pie savējiem.

Atmiņām nemēdz būt robežu. Un atmiņas ir cietoksnis, kuru neviens nespēj ieņemt. Reiz Natai kādā auditorijā lūguši pastāstīt, kā Andris strādājis. Viņa nebija tam gatavojusies, taču kaut ko sacīt vajadzēja. Un tad Nata teikusi, ka neviens, ieskaitot pašu mākslinieku, nevar pateikt, kā viņš strādā. Jo garīgais process noris smadzenēs, katram atšķirīgi.

— Man šķiet, ka Andrim bija tādas acis, kas redzēja to, ko citi neredz, — Nata, kavēdamās atmiņās, domīgi teic. — Filmējot viņš lieliski sajuta ik mirkli, kas pēc sekundes jau būs kļuvis par pagājību. Andris juta katra brīža skaistumu, tā nenotveramību un neatkārtojamību. Šī īpašība bija viņa kā dokumentālista spēks. Gandrīz visi, kas Andri pazina, atzīst, ka viņš bija kā liels, naivs un neaizsargāts bērns. Arī man šķiet, ka tikai ar brīnumiem allaž atvērtajām bērna acīm var ieraudzīt to pasauli, kas fiksēta Andra Slapiņa filmās.

Mazais Andris piedzima 1991. gada 18. septembrī. Šoruden viņam būs jau astoņi. Gan izskatā, gan raksturā viņš ir visīstenākais Slapiņš.

— Gluži kā viņa tēvs, — saka Nata. — Tā pati reakcija, mīmika, neslāpētās emocijas.

Arī Anna esot tēva kopija — nevaldāma, "pati ar savu galvu".

— Viņai ir tēva žesti, runas veids, tā pati eksplozīvā emocionalitāte, — stāsta Nata. Un piebilst: — Viņi abi ir arī tikpat labestīgi, kāds bija Andris...

Var, protams, vaicāt, kādēļ Nata izlēma no Latvijas aizbraukt. Var domāt, ka te, Rīgā, varbūt ir smagi ar daudzajām atmiņām. Taču tās ir visur, vienmēr, ik uz soļa. Atmiņas skumdina. Un — arī palīdz. Uz Maskavu Nata pārcēlās tādēļ, ka tur dzīvo viņas vecāki. Dabiska bija vēlēšanās būt viņiem tuvāk.

Materiālā ziņā Natai neklājas viegli, jo viņa nevar atļauties strādāt pilnu darba dienu, atstājot abus bērnus savā vaļā. Tādēļ viņa strādā dažādus darbus — piemēram, vada vingrošanas nodarbības. Maskavā, par laimi, nav tik augstas dzīvokļa īres maksas, kā tas ir Latvijā. Turklāt viņai un abiem bērniem ir tiesības sabiedriskajā transportā braukt bez maksas. Brīvas naudas nekad nav. Taču Nata teic, ka šajos laikos jau daudziem esot grūti. "Varbūt vēl grūtāk nekā mums. Ir jāiztur."

Jā, Nata nemēdz žēloties. Viņai jābūt stiprai. Jo Natālija tagad dzīvo galvenokārt bērniem.

Par Andri Nata nespēj domāt pagātnē. Grāmatā "Triju Zvaigžņu atspīdums" viņa atzīstas:

"... Andri es jūtu sev līdzās pilnīgi reāli, gandrīz fiziski. Viņš man nav zudis, tāpēc es neesmu ne izmisusi, ne sagrauzta, ne bezcerības pilna. Andris man joprojām ļoti daudz palīdz... Kad tiekos ar Andri, tas nav ne īsti sapnī, ne nomodā, tas ir uz pamošanās robežas, mani vienmēr pārņem brīnišķīgi gaišas izjūtas. Es viņu skaidri redzu un dzirdu, taču zinu, ka mēs atrodamies katrs savā pasaulē. Dažreiz no rīta neatceros, ka esmu viņu redzējusi, bet, ja pamostos ar šo mierīgo, gandrīz laimīgo noskaņojumu, es zinu, ka Andris ir atnācis. Viņš manām gaitām noņem smagumu. Es nemitīgi risinu grūtu un sarežģītu dialogu ar Dievu. Andris man ir varmācīgi atņemts, bet es darīšu visu, lai viņu nezaudētu. Nespēju par Andri ne domāt, ne runāt pagātnes formā, es to daru tikai tāpēc, lai cilvēki mani saprastu. Piemēram, sēžu un rakstu: "Savu pēdējo Jaungadu Andris sagaidīja Parīzē" — bet pati domāju: "Kādas muļķības! Kāpēc pēdējo?" Mana roka negrib to rakstīt. Es jūtu: būs vēl. Vēl būs. Viss būs labi... kad cilvēks atstāj šo pasauli, viņš sev nepaņem līdzi itin nekā no lietām, kas viņam piederējušas un kalpojušas. (..) Bet viņš paliek kopā ar mums, kuri esam viņu mīlējuši!"

Nata vēlas sakārtot ģimenes arhīvu. To viņa uzskata par galveno, kas jāpaveic. Andrim palicis ļoti daudz fotonegatīvu. Tagad arī Nata ar abiem bērniem apgūstot fotomākslas noslēpumus. Anna jau agrāk esot apmeklējusi fotopulciņu. Arī mazajam Andrim esot interese par fotografēšanu.

— Latvijā es vienmēr izjūtu gādību un sirsnību, ko izstaro labie cilvēki. Jauki, ka man ir tāda bagātība — draugi.

Uz Rīgu Nata ar bērniem brauks arī turpmāk. Bet šogad viņi šeit ir vienīgi savās domās. Galvenokārt, protams, Nata. Jo viņai ar Rīgu saistīts nozīmīgs dzīves posms.

Armīda Priedīte

Foto: Ligita Ieviņa