MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Uzrunā Aleksandra Čaka 13. logs Rīgas Bruņinieku ielā:

Sapnis viscietāko tēraudu dzeļ,

Un cilvēku pāri visam ceļ

Aleksandra Čaka projekts dzejoļu krājumam, no kura vēlēk izauga grāmata "Mana paradīze", kas iznāca 1937. gadā

Nav pētījumu, kad cilvēkiem rādās visiespaidīgākie sapņi. Iespējams, ka ziemas vidū, kad nakts tumšās stundas garas un sātīgi melnas kā lauku rupmaizes šķēles. Tā vismaz domā Aleksandra Čaka muzejdzīvokļa saimnieces Andra Konste un Sandra Millere. Un tālab arī šis dzejolis "Sapņo" no krājuma "Mana paradīze":

Sapņo un tu nebūsi mazs:

Visa pasaule tevī liesies kā kvass.

Sapnis viscietāko tēraudu dzeļ,

Un cilvēku pāri visam ceļ.

Sapnī tu pats topi sākums,

Pats sev par sakni un zelta vāku.

Sapņo!

Sapnis kā dzejas tēls pašam autoram ir tuvs. Un vienlaikus arī visdažādāko laiku un tautu un dotību rakstītājos tik daudz piesaukts un valkāts, ka bieži vien lasītāja uztverē jau nodeldēts līdz bezvērtes grasim. Tomēr Aleksandra Čaka pats pirmais publicētais dzejolis 1925. gada 1. februārī ir tieši "Sapņi" ar nepazīstamam iesācējam tik spilgto salīdzinājumu jau pirmajā rindā:

Sapņi, jūs sapņi kā kūpoši zirgi,

Raujiet no zemes prom dvēseli manu...

Pēc tam autors savos uzmetumos vēl vairākkārt atgriežas pie sapņu motīviem, taču nedod šos pantus iespiešanai, arī 1926. gadā sacerēto un nebūt ne jaunekļa domāšanai raksturīgo četrrindi:

Sapņot virs zemes man vienīgā maize,

Kuru tik nāve reiz muļķīgi liegs.

Redzu, kur garām uz mūžību aiziet

Jaunība, draugi un mīla un prieks.

Un tad no šī iejava, gandrīz vai no albumos rakstāmiem pantiņiem 1934. gada septembrī uzrūgst dzejolis, kas tagad rokrakstā lasāms "Latvijas Vēstneša" preses namiņa logā Rīgā uz Bruņinieku un Krišjāņa Barona ielas stūra. Atcerēsimies: 1934. gada septembris vispār Aleksandram Čakam ir bijis radošās ražas mēnesis, kad sacerēti astoņi dzejoļi, kas vēlāk ievietoti krājumā "Iedomu spoguļi" gan "Fransuā Vijonam", gan "Kaktuss", gan "Pārvērstā nomale" un citi.

Fotoattēlos Aleksandra Čaka logs šoreiz iepazīstina ar muzejdzīvokļa viesiem, kas iegriezušies Lāčplēša ielas pazīstamajā namā pērn, ciemojušies, stāstījuši savas atmiņas par tikšanos ar dzejnieku un viņa darbiem. Viktors Avotiņš, Valdis Rūja un Leons Briedis kādā sava mūža posmā ir mitinājušies Aleksandra Čaka dzīvoklī. Valdis Rūja to centies arī attēlot:

"... Pluinīja ziņkāre, kāda ir šī "Mana paradīze", kas no sliekšņa līdz palodai aplipusi ar krāsainu, neizdzēšamu dzeju?

Mani pārsteidza, cik tā ārēji pieticīga un kautra, cik tajā maz kvadrātmetru. Bet cik plaša, ietilpīga bagātām domām un neatdarināmiem tēliem, kas uz laiku laikiem atraduši savu vietu šeit un literatūrā. Mazajā dibenistabiņā, kur visvairāk uzturējies Čaks, krēslas stundās savus nepiepildītos sapņus stāstījis vecās Rīgas puisis no "Umurkumura", Piņķu baznīcas sprediķi mūžībai atkārtojis pulkvedis Vācietis, savas bēdas sūdzējis pēdējais ormanis... Lūk, tur jau viņš traktiera padurvī sakņupis kvern trijatā ar savu grūto domu un kārno ķēveli, otrreiz iemūžots Niklāva Strunkes gleznā!

It visā, kas šeit apkārt, pat mākslas priekšmetu izkārtojumā un izvēlē, sajūtama dzejnieka apbrīnojamā daudzšķautņainība un reizē viengabalainība. Varbūt precīzāk — "daudzšķautņainā viengabalainība."

Rūta Kronenberga ir bijusi dzejniekam tuvākā kaimiņiene, jo viņas dzīvoklim ieeja atradusies tajā pašā kāpņu laukumiņā. Savukārt Pēteris Pētersons bieži ciemojies pie Kronenbergiem un tā sastapies arī ar Aleksandru Čaku. Leģendāra dzejnieka mūza ir Milda Grīnfelde, kurai veltīts dzejoļu krājums "Debesu dāvana", bet viņa kopā ar Valdi Rūmnieku uzrakstījusi grāmatu "Kāpēc es esmu Čaks?"

Kāda cita Čaka pasaules spilgta lappuse — gleznotājs Olģerts Jaunarājs, kura divas ainavas aplūkojamas arī muzejdzīvoklī. Ar viņa atmiņām Andra un Sandra pierakstījušas diktofona kasetes vairāk nekā trīs stundu garumā par pirmskara mākslinieku saietiem un izdarībām, kur līdzdarbojies arī Aleksandrs Čaks.

Savukārt Zigmunds Skujiņš muzejam uzdāvinājis pelnutrauku, kur savus nodeguļus varētu būt atstājis arī Aleksandrs Čaks. Brīnumainākais, ka šis dāvinājums gan stilā, gan ar krāsu saderas ar citiem stikla priekšmetiem muzejā.

Latviešu valodas skolotāja un latviešu radio darbiniece Austrālijā Velta Kristovska, tiekoties Aleksandra Čaka dzīvoklī, atzinās par kādu ierakstu savā testamentā — tur noteikts, ka viņas bērēs dziedās "Miglā asaro logs..."

Kā liecina fotodokumenti, interese par dzejnieku un viņa nemirstīgo dzeju nezūd. Arī jaunajā paaudzē, kas sev pirmoreiz atklāj, ka arī uz gadsimtu un tūkstošgades mijas pasauli var skatīties ar Aleksandra Čaka mīlestības un spilgtas zinātkāres acīm.

Tieši jauniešiem muzejs iecerējis šogad izsludināt literāru darbu, domrakstu un zīmējumu konkursu. Bet šī plāna projekts, kā saka, pagaidām vēl ir tintes pudelē jeb sapnī.

Bet tieši uz to jau mudina Alek- sandrs Čaks. Jo nav apstrīdams — sapnis cilvēku pāri visam ceļ.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"