1939.–1940.gads un Latvija

Okupācija, aneksija, inkorporācija – jēdzienu izpratne, hronoloģiskie ietvari un pielietojums LZA akadēmiķis, Dr. habil. hist. prof. INESIS FELDMANIS, Valsts prezidenta Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs:

Eiropas valstu vēsturnieku vidū nevalda īsta vienprātība par to, kā būtu jāvērtē 1939.–1940.gada notikumi Latvijā, Igaunijā un Lietuvā. Izteikti dažādi viedokļi par šo notikumu būtību, raksturu un vispārējo ievirzi. Atšķirību ir tik daudz, ka visas tās nav pat iespējams šeit uzskaitīt, kur nu vēl vairāk vai mazāk detalizēti izanalizēt. Tāpēc varam pievērst uzmanību tikai atsevišķām domstarpībām, kas skar pašus pamatjēdzienus, kuri tiek plaši lietoti, raksturojot Padomju Savienības politiku, kas Otrā pasaules kara sākumā bija virzīta uz to, lai pakāpeniski pakļautu Baltijas valstis, iznīcinātu to neatkarību. Acīm redzami šādu iespēju Maskavai nodrošināja 1939.gada 23.augustā ar Vāciju noslēgtais neuzbrukšanas līgums un tā neatņemamā sastāvdaļa – slepenais papildu protokols, respektīvi, Molotova–Ribentropa pakts, kas sadalīja Austrumeiropu vācu un padomju interešu sfērās, Austrumpoliju, Latviju, Igauniju, Somiju un Besarābiju “atdodot” Padomju Savienībai.¹ Un daudzu vēsturnieku galvenais secinājums ir: bez Molotova–Ribentropa pakta Maskavai nebūtu iespējams, draudot lietot spēku, uzspiest Baltijas valstīm (Lietuvu padomju interešu sfērā iekļāva 1939.gada 28.septembrī) tā sauktos bāzu līgumus, ne arī vēlāk īstenot šo valstu okupāciju.

Galvenais un svarīgākais ieskicētais problēmu loks līdz ar to neapšaubāmi un loģiski saistās ar jēdzienu “okupācija”, tā izpratni un lietojumu. Mēģināsim šajā sakarā noskaidrot vairākas lietas. Vispirms fiksēsim atšķirības vēsturnieku un starptautisko tiesību speciālistu nostādnēs par to, vai un kāpēc Maskavas agresīvā rīcība pret Baltijas valstīm 1940.gada jūnijā kvalificējama kā šo zemju okupācija, un tad iztirzāsim divus savstarpēji saistītus jautājumus: kad sākās padomju okupācija Baltijā un cik ilgi tā turpinājās?

Par okupācijas izpratni

Kā zināms, Latvijas vēsturnieki savā vairākumā atzīst tā saukto trīs okupāciju koncepciju (divas padomju un viena vācu okupācija), kas kļuvusi par dominējošo (bet ne vienīgo) pieeju Latvijas vēstures skaidrošanā Otrā pasaules kara gados un pēckara periodā līdz 1991.gadam. Rakstot par PSRS akciju Baltijā 1940.gada jūnijā, kas sekoja pēc uzbrukuma draudus saturošo ultimātu pieņemšanas, daudzi Latvijas vēsturnieki visai konsekventi lieto atzītāko starptautisko tiesību speciālistu ieteiktos apzīmējumus – “kvazi militārā okupācija”, “vardarbīga okupācija miera laika apstākļos” vai “nelikumīga intervencija”, kā arī uzsver, ka okupācijas nelikumību noteica Maskavas agresīvā rīcība.

Šajā sakarā visai interesanti ir atzīmēt, ka kvalificēt padomju militārās akcijas pret Baltijas valstīm kā agresīvu darbību pieļauj Londonas konvencija, kuru tieši pēc Maskavas iniciatīvas 1933.gada 3.jūlijā parakstīja Latvija, Igaunija, Polija, Turcija, Irāna, Afganistāna un PSRS. Starptautisko tiesību speciālisti laika gaitā gan ir atšķirīgi secinājuši, kurš no konvencijā definētajiem agresijas veidiem vislabāk atbilstu PSRS darbības raksturošanai. Tā vācu autors Boriss Meisners (Meissner) savā klasiskajā darbā “Padomju Savienība, Baltijas valstis un starptautiskās tiesības” norāda, ka Sarkanā armija, okupējot Lietuvu, Latviju un Igauniju, pārkāpa konvencijas 3.pantu, kurā agresija definēta kā “bruņoto spēku iebrukums citas valsts teritorijā, piesakot vai nepiesakot karu”.² Turpretī mūsdienu igauņu jurists Lauri Malksoo ir citādās domās. Viņš uzskata, ka priekšplānā jāizvirza cits konvencijā minētais agresijas veids, proti, piekrastes un ostu jūras blokāde.³ Avotos sastopamas neapstrīdamas liecības, ka tieši šādu blokādi PSRS īstenoja pret Baltijas valstīm. Piemēram, vēl pirms Baltijas valstu valdības pieņēma Maskavas izvirzītos ultimātus par padomju karaspēka ielaišanu, jau tika sagrābta Igaunijai piederošā Naisāres sala.⁴

Vienlaikus historiogrāfijā (arī atsevišķos Latvijas vēsturnieku darbos) Padomju Savienības agresīvā akcija pret Baltijas valstīm ir izvērtēta, pamatojoties uz Hāgas sauszemes kara reglamenta (1907.gads) kritērijiem. Šajā sakarā parasti norādīts, ka okupācija nozīmē citas valsts teritorijas sagrābšanu ar militāru spēku, okupantam pārņemot zināmas okupētās valsts funkcijas. Īpaša uzmanība parasti pievērsta reglamenta 42.pantam, kas nosaka, ka būtiskākā okupācijas pazīme ir “teritorijas atrašanās svešas armijas varā”.⁵

Tieši šī pazīme ļoti precīzi raksturo situāciju, kādā nonāca Baltijas valstis 1940.gada jūnijā. Šo valstu likumīgās valdības zaudēja rīcības spēju, reālā vara atradās padomju sūtniecību un no Maskavas atsūtīto emisāru rokās. Draudu ceļā padomju puse izspieda jaunu valdību iecelšanu. Tā Latvijā Kārļa Ulmaņa kabinetu 20.jūnijā nomainīja nelikumīgā un prettiesiskā padomju marionešu valdība ar Augustu Kirhenšteinu priekšgalā. Šī valdība nebija Latvijas izpildorgāns, tā pārstāvēja PSRS intereses, un tās darbības aizsegā Maskava īstenoja savus plānus un gatavojās Latvijas aneksijai.

Kas attiecas uz Baltijas valstu okupācijas tēzes pretiniekiem, tad vairāki no viņiem mēģina ignorēt to acīmredzamo patiesību, ka okupācija obligāti nav tikai tiešas karadarbības rezultāts, jo starptautiskās tiesības atšķir vairākus okupācijas tipus. Piemēram, krievu starptautisko attiecību speciālists Staņislavs Čerņičenko, kas savā argumentācijā ignorē Londonas konvenciju, ir pārliecināts, ka runāt var tikai par militāro okupāciju, kas iespējama, valstīm esot kara stāvoklī, bet ne par okupāciju miera laika apstākļos, jo “tāda institūta starptautiskajās tiesībās nav bijis un nav”. Pēc viņa domām, nemilitāra okupācija bija iespējama tikai tajos gadījumos, kad notika neapdzīvotu un nevienam nepiederošu teritoriju apgūšana.⁶

Pievēršoties tieši jautājumam par Baltijas valstīm, Čerņičenko ignorē to, ka Padomju Savienības akcija (iebrukums) nebija atrunāta nevienā tiesiskā dokumentā, jo bāzu līgumi neparedzēja nekādu jaunu karaspēka daļu ievešanu. Taču tas viņam neliedz apgalvot, ka nevarot būt ne runas par to, ka Baltijas valstis būtu okupējis padomju karaspēks, jo 1940.gadā Padomju Savienība neatradās karastāvoklī ar Latviju, Lietuvu un Igauniju. Sarkanā armija neesot uzbrukusi šīm valstīm un neieņēma šo valstu teritoriju bez to piekrišanas. Līdz ar to padomju karaspēks nav naidīgs karaspēks, un “tā ievešanu Baltijas valstu teritorijā nevar dēvēt par okupāciju”.⁷

Citādu viedokli pārstāv Krievijas vēsturniece Jeļena Zubkova. Savā nesen iznākušajā grāmatā “Baltija un Kremlis” viņa norāda, ka ir iespējams, tiesa gan ļoti nosacīti, Padomju Savienības darbību Baltijā kopš iebrukuma sākuma (1940.gada 15.–17.jūnijs) līdz PSRS Augstākās padomes lēmumam par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas “iestāšanos” Padomju Savienībā vērtēt kā “militāru okupāciju”, ja arī ne pēc “burta”, tad – pēc būtības.⁸

Arī vairāki citi krievu vēsturnieki raksta par Baltijas valstu okupāciju 1940.gadā kā neapstrīdamu vēstures faktu. Taču vispārējo situāciju Krievijas historiogrāfijā ietekmē un nosaka oficiālā Maskava, kas joprojām mēģina noliegt okupācijas faktu, pat neskatoties uz to, ka laika gaitā atsevišķi ietekmīgi Kremļa politiķi (piemēram, Andrejs Kozirevs, Boriss Jeļcins) šo faktu ir nepārprotami atzinuši. Skaidrs, ka Maskava paniski baidās no problēmām, ko varētu izsaukt Baltijas valstu okupācijas oficiāla atzīšana – kompensāciju pieprasījumi, padomju laika migrantu statuss u.c.

Kad sākās padomju okupācija?

Iesākot sarunu par izvirzīto otro okupācijas tēmas aspektu, gribētu atzīmēt: Latvijas historiogrāfijā ir pārstāvēts viedoklis, ka Baltijas valstu okupācijas pirmā fāze iekrīt 1939.gada rudenī, kad Igaunija, Latvija un Lietuva parakstīja ar Padomju Savienību bāzu līgumus. Tā profesors Heinrihs Strods savā 2003.gadā publicētajā rakstā “Latvijas okupācijas pirmais posms” (1939.gada 23.augusts – 1940.gada sākums) secina, ka “galvenais lūzums Latvijas vēsturē – tās faktiskā okupācija – notika nevis 1940.gada 17.jūnijā, bet 1939.gada oktobrī”.⁹ Galvenie viņa argumenti – Latvijā karabāzēs izvietotais PSRS karaspēks un tā apbruņojums pārsniedza nacionālo armiju un bloķēja divas vienīgās neaizsalstošās ostas Baltijas jūrā. Turklāt Sarkanā armija novietojās nacionālās armijas aizmugurē un sadursmes gadījumā izslēdza pretošanās iespēju eventuālam agresoram.¹⁰

Izvirzās jautājums, vai mēs varam piekrist šādai problēmas nostādnei? Protams, tikai daļēji un ļoti nosacīti, jo nevar noliegt to, ka raksturotais viedoklis satur zināmu racionālu kodolu. Lai pamatotu savu domu, atļaušos minēt tikai vienu spilgtu piemēru par toreizējo igauņu vadošo politiķu nostāju, kas visa cita starpā parāda, ka Maskavā jau toreiz valdīja lielas bailes no vārda “okupācija”.

Tā vienā no sarunu pēdējiem raundiem par bāzu līgumu, kas notika 1939.gada 27.septembrī, padomju puse pieprasīja, lai Igaunija uz laiku, kamēr norisinās karš Eiropā, piešķirtu Padomju Savienībai tiesības izvietot tās teritorijā 35 tūkstošus padomju karavīru, lai novērstu “Igaunijas vai Padomju Savienības iesaistīšanos karā, kā arī aizsargātu iekšējo kārtību Igaunijā”. Igauņu ārlietu ministrs Karls Selters (Selter) mēģināja noraidīt šos priekšlikumus, jo viņa skatījumā padomju puses prasību izpilde nozīmētu viņa valsts militāro okupāciju.¹¹ Avoti liecina, ka sarunu partnerim – padomju ārlietu tautas komisāram Vjačeslavam Molotovam nekas cits neatlika kā saskaņā ar iepriekš izstrādātu scenāriju pieiet pie telefona un uzaicināt piedalīties sarunās pašu padomju diktatoru Josifu Staļinu. Molotovs teica: “Biedri Staļin, atnāc! Pie manis ir Seltera kungs un citi igauņu kungi. Viņi iebilst pret mūsu jaunajiem priekšlikumiem. Sauc to par okupāciju un lieto citus briesmīgus vārdus. Atnāc un palīdzi viņus pārliecināt.”¹²

Kā redzam, igauņu vadošie politiķi uzreiz ļoti labi saprata, ka viņi, slēdzot bāzu līgumu ar Maskavu, riskē pazaudēt savu valsti un paraksta sev varbūtēju nāves spriedumu. Skaidrs, ka, ņemot vērā Padomju Savienības agresīvos nolūkus pret Baltijas valstīm, tām uzspiestie bāzu līgumi ievadīja šo valstu neatkarības gala sākumu. Tomēr runāt par Baltijas valstu faktisko okupāciju jau 1939.gada rudenī diezin vai būtu pareizi. Drīzāk jārunā par okupācijas priekšnoteikumu sagatavošanu, suverenitātes ierobežojumiem utt. Jo tā situācija, kādā nokļuva Baltijas valstis 1939.gada rudenī, atšķiras no situācijas 1940.gada jūnijā. Katrā ziņā 1939.gada rudenī Baltijas valstu valdības vēl bija rīcībspējīgas, visa to teritorija vēl neatradās pilnīgā svešas armijas varā. Izmantot jēdzienu “okupācija”, raksturojot šo situāciju, nozīmē tā satura nepamatotu sašaurināšanu.

Nelikumīgā aneksija, vai – cik ilga bija padomju okupācija?

Starptautisko tiesību aspektā ļoti būtisks ir jautājums par to, cik ilgi turpinājās padomju okupācija Baltijā? Skaidrs, ka pēc iebrukuma Latvijā, Lietuvā un Igaunijā Maskavas galvenais mērķis bija sagatavot un īstenot šo valstu aneksiju (pievienošana). Tā centās panākt, lai aneksijas process izskatītos iespējami “leģitīms” un to varētu iztēlot kā “brīvprātīgu pievienošanos”. Visām trim mazajām valstīm, pārkāpjot spēkā esošās konstitūcijas un likumus, uzspieda jaunas vēlēšanas, kas notika padomju okupācijas karaspēka klātbūtnē.

Latvijā vēlēšanas norisinājās 1940.gada 14. un 15.jūlijā, balsot bija atļauts tikai par vienu – “Darba tautas bloka” izvirzīto kandidātu sarakstu. Visus citus alternatīvos sarakstus noraidīja. Oficiāli paziņoja, ka par minēto sarakstu nodotas 97,5 procenti vēlētāju balsis.¹³ Pēc pazīstamā starptautisko attiecību pētnieka un diplomāta Henrija Kisindžera (Kissinger) rīcībā esošajām ziņām, vēlēšanās nepiedalījās pat divdesmit procenti iedzīvotāju.¹⁴ Vēlēšanu rezultāti bija viltoti, un tie neatspoguļoja tautas gribu. Maskavā padomju ziņu aģentūra “TASS” sniedza informāciju par vēlēšanu iznākumu jau divpadsmit stundas pirms balsu skaitīšanas uzsākšanas Latvijā.¹⁵ Lai gan publicētā “Darba tautas bloka” vēlēšanu platforma nesaturēja prasību nodibināt padomju varu Latvijā un iestāties PSRS, nelikumīgi ievēlētā Saeima, kas darbojās kā Maskavas aģents, pasludināja Latviju par sociālistisku republiku un iesniedza lūgumu to uzņemt PSRS sastāvā.¹⁶

Latvijas, kā arī Lietuvas un Igaunijas inkorporācija, iekļaušana Padomju Savienībā noslēdzās 1940.gada augusta sākumā. Pretēji daudzu krievu vēsturnieku apgalvojumiem tā nebija likumīga pievienošana, bet gan vardarbīga svešu valstu teritoriju piesavināšanās, starptautiskajās tiesībās aizliegta aneksija. Kā norāda pazīstamais vācbaltiešu tiesību zinātnieks Dītrihs Andrejs Lēbers (Loeber), šī aneksija balstījās uz prettiesiskiem pamatiem – intervenciju un okupāciju. Tāpēc tā neizraisīja juridiskas sekas. Nenotika arī suverēnas varas maiņa – anektētās valstis saglabāja savu suverenitāti, bet anektētājs to neieguva.¹⁷ Baltijas valstu starptautiskā subjektība neizzuda. Latvija, Lietuva un Igaunija turpināja de iure pastāvēt, ko atzina vairāk nekā piecdesmit pasaules valstis.¹⁸

Baltijas vēsturnieku vidū aplūkotais jautājums par nelikumīgo aneksiju un okupācijas turpināšanos īpaši aktualizējās sakarā ar Krievijas un Lietuvas vēsturnieku kopīgi sagatavotā dokumentu krājuma “PSRS un Lietuva” iznākšanu 2006.gadā, kur atzīts padomju okupācijas fakts. Divi krājuma redkolēģijas locekļi Alvids Nikžentaitis un Česlovs Laurinavičs žurnālā “Akiračiai” skaidri paziņoja: “Krājuma sastādītāji pēc garām iekšējām diskusijām piedāvāja 1940.gada 3.augustu (Lietuvas iekļaušana PSRS sastāvā – I.F.) uzskatīt, protams, tikai par nosacītām Lietuvas Republikas okupācijas beigām un aneksijas sākumu. Tādam priekšnosacījumam bija jāizskaidro tiesiskā jezga, lietojot okupācijas un aneksijas jēdzienus Lietuvā un Baltijas valstīs, un tieši šis secinājums, nevis jauni fakti ir viena no vērtīgākajām šā krājuma daļām.”¹⁹

Līdz ar to minētie Lietuvas vēsturnieki (arī tie Krievijas vēsturnieki, kas piedalījās krājuma sastādīšanā) pārstāv visai nepieņemamu tēzi, ka 1940.gada 3.augustā īstenotā Lietuvas aneksija noslēdza Lietuvas okupāciju. Kā pamatoti norāda cits lietuviešu vēsturnieks Toms Baranausks, runājot juridiskajā valodā, tas varētu nozīmēt tikai vienu: tiek atzīts, ka šī aneksija bija likumīga un kopš 1940.gada augusta Lietuva jau bija likumīga PSRS sastāvdaļa.²⁰

Arī pieminētā krievu vēsturniece J.Zubkova pauž minētā krājuma sastādītājiem līdzīgas idejas. Viņa norāda, ka termins “okupācija” neatbilda ne PSRS ilgtermiņa plāniem Baltijā, ne arī reālajai notikumu attīstībai šajā reģionā. Pirmkārt, tāpēc ka padomju varai tur bija jāpastāv ilgi, bet okupācijai ir pagaidu raksturs. Otrkārt, un tas esot galvenais, Baltijas valstis pazaudēja savu suverenitāti, kļuva par Padomju Savienības sastāvdaļu, turklāt arī Baltijā valdīja tāda pati kārtība un normas kā visā PSRS teritorijā. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautas kļuva par padomju pilsoņiem, saņēma padomju pases, kas arī neatbilstot okupācijas režīmu praksei.²¹

Grūti, pat neiespējami piekrist J.Zubkovas nostādnei. Vispirms gribētu atzīmēt, ka minēto padomju kārtību baltiešiem, tostarp arī latviešiem, vienkārši uzspieda, vairākums no viņiem sevi neuzskatīja par padomju pilsoņiem un saglabāja lojalitāti pret padomju okupācijas rezultātā de facto iznīcināto Latvijas valsti. Iedibināto padomju republiku viņi neuztvēra kā savu un neizjuta pret to nekādu pienākumu. Tas ir arī labi saprotams. Pilnīga taisnība ir jaunajam vācu vēsturniekam Bjernam Felderam (Felder), kas nesen iznākušajā grāmatā “Latvija Otrajā pasaules karā” norāda: “Latvijas PSR faktiski bija nelatviešu valsts: vadošajos amatos un partijā arvien vairāk dominēja krievi un krieviski runājošie.”²²

Daudzi Baltijas valstu vēsturnieki ir vienisprātis, ka līdz Otrā pasaules kara beigām starptautisko tiesību praksē piemēroja klauzulu, ka aneksiju var leģitimēt, ja to atzīst starptautiskā kopiena. Baltijas valstu gadījumā tā tas nebija. Aneksija nebija likumīga, un tāpēc turpinājās šo valstu okupācija līdz pat 1991.gadam. Savā darbā “Padomju aneksija un valsts kontinuitāte: Igaunijas, Latvijas un Lietuvas starptautiski tiesiskais statuss” minētais igauņu jurists L.Malksoo norāda: “Ņemot vērā, ka PSRS īstenotā Baltijas valstu aneksija nebija balstīta starptautiskajās tiesībās un ievērojama starptautiskās sabiedrības daļa atteicās formāli atzīt šo iekarošanu, PSRS neveiksme iegūt galējo tiesisko statusu Baltijas valstīs automātiski nozīmē, ka okupācijas režīms kā tāds nebija pārtraukts līdz Igaunijas, Lietuvas un Latvijas neatkarības atjaunošanai 1991.gadā.”²³

Nobeidzot vēl vien uzsvērsim, ka nelikumīgās aneksijas neatzīšana bija ļoti svarīga latviešiem, igauņiem un lietuviešiem. Tā bija pamats šo tautu pārstāvju nemitīgai prasībai pēc valstu neatkarības atjaunošanas.

Referāts, uzsākot Latvijas Okupācijas muzeja un Valsts prezidenta Vēsturnieku komisijas apaļā galda diskusiju “Latvijas okupācija, 1940.gads. Vēstures problēmas un mūsdienu aktualitātes” 2010.gada 16.jūnijā.

Vēres:

¹ Секретный дополнительный протокол //Новая и новейшая история, 1993, № 1, с.89.

² Meissner, Boris. Die Sowjetunion, die baltischen Staaten und das Völkerrecht. - Köln, 1956, S.199, 200.

³ Мялкссо, Лаури. Советская аннексия и государственный континуитет: международно- правовой статус Эстонии, Латвии и Литвы в 1940–1991гг. и после 1991 г. – Tartu, 2005, с.219, 220.

⁴ Turpat.

⁵ Meissner, Boris. The Occupation of the Baltic States from Present–Day Perspective // The Baltic States at Historical Crossroads. – Riga, p.443.

⁶ Черниченко, Станислав. Об “оккупации” Прибалтики и нарушении прав русскоязычного населения // Международная жизнь, 2004, № 8, с.12.

⁷ Turpat, 13.lpp.

⁸ Зубкова, Елена. Прибалтика и Кремль: 1940–1953. –Москва, 2008, с.100.

⁹ Strods, Heinrihs. Latvijas okupācijas pirmais posms (1939.gada 23.augusts–1940.gada sākums) //Okupācijas režīmi Latvijā 1940.–1959.gadā (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 10.sēj.) – Rīga, 2007, 74.lpp.

¹⁰ Turpat, 73.lpp.

¹¹ Переговоры И.Сталина и В.Молотова с делегацией Эстонии о взаимной помощи ( 27 сентября 1939г.) На чаше весов : Эстония и СССР, 1940 год и его последствия. – Таллин, 1999, с.39.

¹² Turpat.

¹³ Latvijas okupācija un aneksija 1939.–1940. Dokumenti un materiāli / I.Grava-Kreituse, I.Feldmanis, J.Goldmanis, A.Stranga/–Rīga, 1995, 554.lpp.

¹⁴ Kisindžers, Henrijs. Diplomātija.- Rīga, 2001, 361.lpp.

¹⁵ Newman, B. Baltic Background. – London, 1998, p.163.

¹⁶ Latvijas Tautas Saeimas 1.sesija. 1940.gada 21.–23.jūlijs. Stenogrammu atreferējums. – Rīga, 1940, 33., 34.lpp.

¹⁷ Lēbers, Ditrihs. Latvijas valsts bojāeja 1940.gadā. Starptautiski tiesiskie aspekti // Latvijas valsts atjaunošana 1986–1993. – Rīga, 1998, 30.lpp.

¹⁸ LPSR Augstākās Padomes deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu // Latvijas Republikas Augstākās padomes un Valdības Ziņotājs, 1990, Nr.20, 1091097.lpp.

¹⁹ Cit. pēc: Baranausks, Toms. Kurp ved Alvīda Nikžentaiša Lietuvas vēstures revīzija? // Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki, 2008, Nr.4, 114.lpp.

²⁰ Turpat, 115.lpp.

²¹ Зубкова, Елена. Прибaлтика и Кремль .., с.100.

²² Felder, Björn M. Lettland im Zweiten Welrkrieg. Zwischen sowjetischen und deutschen Besatzern 1940 -1946 (Krieg in der Geschichte, band 43.).- Padeborn/ München /Wien, 2009, S.93.

²³ Мялксоо, Лаури. Советская аннексия.., с.219, 220.