— Pavisam nesen, 15. janvārī, pēc jūsu ierosmes Valmierā tikušies vairāku Ziemeļvidzemes pilsētu — Valmieras, Limbažu, Cēsu un Valkas — domju priekšsēdētāji un izpilddirektori. Mūsu plašsaziņas līdzekļos izskanējuši dažādi viedokļi par šādas tikšanās mērķiem un uzdevumiem. Gribētos dzirdēt jūsu viedokli, tā sakot, no pirmavota.

— Vispirms vēlos nomierināt nepamatoti satrauktos prātus, jo te nav nekādas intrigas. Jau otru sasaukumu būdams pilsētas domes deputāts, esmu secinājis, ka vairs nevaram uzturēties kā daudzdzīvokļu namā, kur pat vienu kāpņutelpu iemītnieki bieži vien nezina, kas dzīvo pretējās durvīs. Bet Valmiera nav domājama bez Cēsīm, Limbažiem, Valkas, jā, arī bez Smiltenes, Alūksnes, Gulbenes, Madonas, jo dzīvojam vienā un mums vienīgajā Vidzemes mājā. Tomēr līdz šim kontakti labākajā gadījumā bijuši epizodiski, lai uzzinātu, ka cēsnieki jau atrisinājuši tādas problēmas, kas aktuālas arī mums, bet valcēniesi lauza galvu tieši par to, kas patlaban rūp mums. Šādas sakarības varētu minēt vēl un vēl, tādējādi kopības nepieciešamība ir gluži vai likumsakarīga. Katrā ziņā, nav nekāda pamata secināt, ka te daži iznireļi it kā vēlas konkurēt ar Latvijas Pašvaldību savienības pilsētu vai pagastu apvienību. Tās ir stabilas struktūras, tām ir savi uzdevumi un savas iespējas. Turpretī mēs vēl esam tikai ceļa sākumā, un varbūt tieši tā un tāda ir mūsu priekšrocība.

— Daudziem "LV" lasītājiem šī ar jums būs pirmā tikšanās, tālab vajadzētu lūgt kaut minimālu iepazīšanos, jo Ziemeļvidzemes apvienības (tas nekas, ka to vismaz pagaidām tieši tā oficiāli nesauc) vadītājam ir sava pagātne.

— Te nu nav nekādu problēmu, jo savā būtībā esmu īstens valmierietis, cilvēks ar ekonomiskās darbības ievirzi, ja labpatīk — biznesmenis.

Man aizvien simpatizējuši darbības cilvēki, jo tāds esmu es pats — ekonomists, kam allaž licies, ka vēl un aizvien šodien var izdarīt kaut ko vairāk nekā vakar. Jā, esmu uzņēmējs, Latvijas un Itālijas kopuzņēmuma "Apgāds" veidotājs un līdzīpašnieks. Tā specifika ir ikdienā nepieciešamās lietas, tā sauktā santehnika, bez kuras nevar iztikt neviens. Uzņēmums pamazām attīstījies, tam ir savas tirdzniecības iestādes un būvmateriālu pārdotavas ne tikai Valmierā, bet arī Rīgā, domājām par citām vietām. Ir gan kāda finese: esmu pārliecinājies, ka divās vietās vienlaikus produktīvi strādāt nav iespējams. To parādīja jau deviņi mēneši manas deputāta darbības pirmajā sasaukumā, kad radās apjausma par pilsētas administratora un organizatora funkcijām. Jo ikviens no mums var izdarīt tikai tik daudz, cik viņš spēj. Jā, ir labi un pat cildināmi paraugi tepat Valmierā, kaut vai mans kolēģis un vārdabrālis Māris Ruberts, bez kura lietpratības skolu valdi nav iespējams pat iedomāties. Tādi cilvēki, kā mēdz teikt, pozitīvi uzlādē daudzus, un es šajā ziņā neesmu nekāds izņēmums.

— Varbūt varētu spert soli tālāk, lai secinātu, ka vidzemniekiem izdevies tas, par ko daži novadi vēl tikai prāto, — reāli kontakti ar Krievijas tuvākajiem apgabaliem.

— Te nu jāatgādina, ka pagājušā gada novembrī veiksmīgas bija Vidzemes uzņēmēju dienas Maskavā. To norisē laba iestrāde bija Latvijas vēstniecības darbiniekiem, un arī tāpēc mani iepazīstināja ar Novgorodas apgabala gubernatoru Mihailu Prusaku. Izrādījās, ka šķēršļi radīti tikai tāpēc, lai tos pārvarētu, un tālab mēs vairs neesam sausā. Reizumis mēs pat neiztēlojamies reālo situāciju vienā vai otrā valstī, un tas mums bieži vien nāk par ļaunu.

Būdams biznesmenis, es vairākkārt devos arī uz Krieviju un tur piedzīvoju totālu fiasko, jo mani piedāvājumi it kā nevienu īpaši neinteresēja. Turpretī personiskā saskare ar Novgorodas apgabala gubernatoru man deva gauži vienkāršu atziņu: ja vietējais vietvaldis Krievijā ir pateicis vienu vienīgu vārdu "dobro", tev atveras ja nu ne uzreiz gluži visas, tad katrā ziņā daudzas durvis gan. Savtīgu apsvērumu dēļ vismaz šodien man negribētos atklāt visas kārtis sadarbībai ar novgorodiešiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā tikko sākusies. Ja reāli: iespēju ir vairāk, nekā mēs spējam iztēloties. Tagad, lai gan neiet tik raiti, to pašu varētu sacīt arī par mūsu un Pleskavas apgabala saskari.

— Varētu domāt, ka arī Ziemeļvidzemes pilsētu vadītāju pirmajā tikšanās reizē priekšplānā bija saimniecības problēmas.

— Kur nu bez tām! Lai cik tas prozaiski — mums ir būtiska kopīga nostāja akcīzes nodokļa jautājumā attiecībā uz kurināmo pat tik siltā ziemā, kāda ir pašreizējā. Secinājām, ka esam gatavi atbalstīt akcīzes nodokli kurināmajam tikai tajā gadījumā, ja valdība ir gatava ar kredītiem vai citā veidā sekmēt siltumsaimniecības objektu pārorientēšanu uz vietējo kurināmo, piemēram, uz kūdru, kura, kā zinām, Ziemeļvidzemē ir ērti pieejama vairākās vietās.

— Vai taisnība, ka daudz šķēpu tiek lauzts sakarā ar Valmieras augstskolas tagadni un nākotni?

— Varbūt tā varētu šķist iztālēm. Tomēr mēs, valmierieši, un tamlīdz arī apkārtējo rajonu pārstāvji domājam un stūrgalvīgi domāsim, ka šāda "lokāla" augstākā mācību iestāde mums ir vairāk nekā nepieciešama. Tagad Vidzemes augstskolai jau ir trīs kursi, ap 300 studentu trijās specialitātēs (politikas zinātnē, tūrismā un pirmo gadu — arī ekonomikā), un daudzas Valmieras iestādes, tostarp arī dome, jau tagad aicina darbā spējīgākos jauniešus. Domē tādu ir ap desmit, un mēs neesam nekāds izņēmums.

Bet par jauno cilvēku intereses trūkumu nevar žēloties: pērnvasar konkurss bija 1:10 vai 1:8. Daži gan iebilst — kam mums uzsvērt politiskas zinātnes? Jā, protams, politikai tiešā veidā pievērsīsies tikai daļa absolventu. Bet svarīga ir pati augstākā izglītība, jo nevaram arī iztēloties, ka ekonomikas nozares studenti vēlāk pievērsīsies tikai un vienīgi biznesam.

Šāda pašvaldību augstskola, kā secinām, ir dārgs prieks: izmaksas sasniedz 150—180 tūkstošus latu un patlaban orientējamies arī uz Norvēģijas nesavtīgo atbalstu. Tagad gaidām akreditāciju, kas paredzēta martā, jo valsts augstskolas statuss palīdzētu citādi risināt tās finansēšanu. Tajā pašā laikā apzināmies, ka aptuveni trešdaļa studentu nāk no Valmieras rajona, tas mums uzliek īpašas saistības. Tāpēc var saprast, ka, būdami Ziemeļvidzemes pilsētu vadītāju pirmajā tikšanās reizē pievērsāmies Valmieras augstskolai kā mūsu kopīgajam rūpju bērnam, kas aug augumā, jo šovasar atkal būs jauna studentu uzņemšana, bet vecākie jau kļūs par ceturtā kursa audzēkņiem.

— Vai varētu runāt arī par personālijām, citiem vārdiem, par jūsu domubiedriem, kuri jau 1999.gada sākumā gatavi risināt būtiskas sarunas?

— Jā, mēs pat esam ieinteresēti, lai mums būtu plaša publicitāte, tāpēc negrasāmies slēpt, kā mūs sauc. Pirmajā tikšanās reizē piedalījās Valkas pilsētas domes priekšsēdētāja Inta Laganovska, Cēsu pilsētas domes priekšsēdis Jānis Beikmanis, cēsnieku izpilddirektors Aino Salmiņš, Limbažu pilsētas domes priekšsēdētājs Uldis Peškēvics un valmieriešu izpilddirektors Uģis Bērziņš. Mēs norunājām turpmāk regulāri tikties reizi mēnesī, jau 12.februārī — Cēsīs.

— Cik noprotams, jau ir skaidra arī Cēsu tikšanās programma. Vai to iespējams atšifrēt pāris nedēļas iepriekš?

— Mums ir ielūgums vasarā, jūnija otrā pusē, piedalīties Hanzas pilsētu dienās. Tās katru gadu notiek citā vietā, šogad par centru izraudzīta Holande. Būtu labi, ja mēs varētu vienoties par kopīgu vidzemnieku delegāciju, jo patlaban mums lietišķi kontakti ir gauži nepieciešami visos virzienos, tāpēc senās Hanzas pilsētu apvienības atdzimšana rādās visai cerīga.

Gribam pārrunāt attiecības ar rajonu padomēm, jo patlaban mēs zināmā mērā esam šķirti: Valmieras rajona padomes priekšsēdētājs ir Kauguru pagasta priekšsēdis Jānis Miglavs, valcēniešiem tāds ir Variņu pagasta priekšsēdis Uldis Birkenšteins, limbažniekiem — staicelietis Jānis Bakmanis, cēsniekiem — raunēnietis Andris Neimanis. Rajona padomes patlaban ir lielu pārmaiņu priekšā, jo ar šo gadu sācis darboties administratīvi teritoriālās reformas likums. Tas saistās ar daudzām problēmām, kuru risināšana nav vienas dienas uzdevums.

Būs arī cēsnieku individuālā programma, kas ir viņu ziņā. Mēs Valmierā piedāvājām tikšanos ar vairākiem Vidzemes uzņēmējiem, lai pārrunātu šī novada uzņēmējdarbības svarīgākos jautājumus.

Var secināt, ka rotācijas principu ievērosim arī turpmākajos mēnešos, kamēr labāks nešķitīs cits risinājums. Laiks rādīs, uz kuru pusi ikreiz doties.

Mintauts Ģeibāks,

"LV" informācijas redaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"