Turpinot publicēt intervijas ar Saeimas pastāvīgo komisiju vadītājiem, šoreiz piedāvājam "Latvijas Vēstneša" lasītājiem Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāja Kārļa Greiškalna viedokļus par šīs komisijas darbu un ar to saistītām problēmām. Kārlis Greiškalns dzimis 1942. gadā Viesītē, taču viņa darba gaitas galvenokārt bijušas saistītas ar Vidzemi. Strādājis par skolotāju un Valmieras Viestura vidusskolas direktoru, vadījis sporta biedrību "Vārpa", bijis Valmieras rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks, atbildot par sociālajiem jautājumiem, pēdējā laikā ticis ievēlēts gan par Valmieras pilsētas domes, gan par Valmieras rajona padomes priekšsēdētāju. 1998. gadā kļuvis par 7. Saeimas deputātu no Tautas partijas. Kā pieredzējis pašvaldību darbinieks ievēlēts par Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāju.

— Kā jūs vērtējat pašreizējo Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sastāvu no tās locekļu kompetences un profesionālisma viedokļa?

— Mans vērtējums noteikti ir pozitīvs. Visi desmit komisijas locekļi agrāk ir bijuši vairāk vai mazāk saistīti ar pašvaldību darbu. Patlaban komisijas priekšsēdētāja biedrs ir Guntis Dambergs — agrāk bijis Liepājas pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks, komisijas sekretāre — Jevgenija Stalidzāne, kas iepriekš strādājusi arodbiedrību darbā. Jānis Bunkšs savulaik bijis gan Jelgavas pilsētas pašvaldības vadītājs, gan valsts ministrs pašvaldību lietās, gan Saeimas deputāts, Vanda Kezika ir bijusi Daugavpils rajona padomes priekšsēdētāja vietniece, Dzintars Kudums — pagasta padomes deputāts, Jānis Lagzdiņš Valsts pārvaldes un pašvaldības komisiju ir vadījis jau divās iepriekšējās Saeimās, bet vēl viens no trim komisijas Jāņiem — Jānis Škapars — pašvaldību komisijas priekšsēdētājs ir bijis Augstākās padomes laikā no 1990. līdz 1993. gadam. Komisijā ir arī Aleksandrs Golubovs — 6. Saeimas deputāts — un Kaspars Riekstiņš, kas arī abi ir pietiekami kompetenti cilvēki.

Lai gan komisijas locekļi pārstāv dažādas Saeimas frakcijas, varu teikt, ka komisijas sēdes aizvien notiek lietišķuma un konstruktīvas attieksmes gaisotnē. Jo mani kolēģi patiešām izprot visas tās problēmas, kas saistītas ar likumprojektu sagatavošanu.

— Vai netraucē tas, ka, būdams komisijas priekšsēdētājs, šobrīd esat parlamentārās opozīcijas pārstāvis?

— Es nejūtu, ka atrašanās opozīcijā man traucētu. Gan es, gan mani kolēģi ilgi esam strādājuši pašvaldību sistēmā, līdz ar to līdzšinējā darba pieredze ļauj mums vienoties un saprasties likumdošanas procesā. Katrā ziņā politiskās intereses tiek pakārtotas kopīgam auglīgam darbam.

— Agrāk mums bija gan valsts ministri pašvaldību lietās — Jānis Bunkšs, Ēriks Zunda, gan valsts reformu ministri — Māris Gailis, Vita Tērauda. Vai pašlaik jūs un pārējie komisijas locekļi neuzskatāt, ka vajadzētu atjaunot kādu no šiem posteņiem?

— Jau 1994. gadā man kopā ar citiem rajonu pašvaldību vadītājiem izdevās pierādīt Ministru kabinetam, kādā veidā būtu sakārtojamas valsts pārvaldes un pašvaldības funkcijas, lai nenotiktu dažādu institūciju pakļautības dubultošanās vai pat trīskāršošanās. Līdz ar to bija runa par reģionālo administratīvo reformu, pie kuras diemžēl pārlieku ilgi tiek strādāts jau kopš 1991. gada. Mūsuprāt, reforma ir stipri ievilkusies garumā. Ir izpētes pa atsevišķiem rajoniem, bet tās nedod iespēju konkrēti runāt par reģionu kopumā, arī par ieņēmumu bāzi, par transporta plūsmām tajā vai citā teritorijā. Kā piemēru varu minēt to, ka visi kokmateriāli, kūdra, pārtikas produkti un tā tālāk tiek virzīti caur Rīgu. Taču preču transportu varētu novirzīt arī uz Salacgrīvas vai Ainažu ostu. Tātad arī šādā aspektā būtu jādomā.

Ir jau nodibināts Valsts pārvaldes birojs, Attīstības aģentūra, Pašvaldību lietu pārvalde, pastāv Pašvaldību savienība. Atsevišķas institūcijas ir, bet nav koordinējošās instances. Tālab mēs komisijā esam sagatavojuši priekšlikumu Ministru prezidentam nodibināt īpašu ministra posteni, kura pārziņā būtu visi ar valsts pārvaldes un pašvaldību reformu saistītie jautājumi. Turklāt tam acīmredzot nevajadzētu vis būt valsts ministram kādas jau esošās ministrijas ietvaros. Galu galā šie jautājumi būs saskaņojami ar tām prasībām, ko Latvijai jau tuvākajā laikā izvirzīs, iestājoties Eiropas Savienībā. Nupat Ministru prezidents Vilis Krištopans man sacīja, ka šo jautājumu loku — valsts pārvaldes un pašvaldību reformu — varētu uzticēt tagadējam Ministru prezidenta biedram Eiropas Savienības jautājumos Guntaram Krastam. Arī tāds varētu būt sasāpējušo lietu risinājums.

Jaundibināmajai ministrijai būtu piešķirams tāds pats statuss kā kādreizējai Valsts reformu ministrijai, kas uzsāka darbu, bet pāragri tika likvidēta. Pagaidām valdībā nav tāda cilvēka, kas varētu efektīvi virzīt visas šīs administratīvi reģionālās reformas uz priekšu. Pārkārtojumiem valsts pārvaldē un pašvaldību sistēmā jānorisinās vienlaikus.

Nedrīkstētu būt tā, ka valsts pārvaldes institūcijas ar katru dienu palielinās. Te es varētu minēt Labklājības ministrijas izveidoto slimokasu aģentūru. Šodien, piemēram, izskatījām jautājumu par valsts un pašvaldību pasūtījumiem būvniecības lietās. Likums jau ir. Bet tagad tiek veidota jauna pārvaldes institūcija pie Finansu ministrijas — birojs, kas pārraudzītu būvju, transporta un citas lietas. Nav kritēriju, kas noteiktu valsts pārvaldes institūciju izveidošanas lietderību.

Runājot par administratīvi teritoriālo reformu, gribu piebilst, ka vispirms jārada teritorija ar stabilu ieņēmumu bāzi, lai tā varētu sevi uzturēt, lai tai būtu nodrošināti ieņēmumi. Tagad, piemēram, veidojot pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondu, kļūst arvien vairāk nabadzīgo pašvaldību.

Latvijā, kā es pārliecinājos, izpētot statistikas datus, ir 59,6 tūkstoši ierēdņu un ierēdņa amata kandidātu. Tas, manuprāt, ir ļoti liels skaits uz divarpus miljoniem iedzīvotāju. Acīmredzot valsts pārvaldes institūciju sakārtojums ir neloģisks. Nereti ministriju aparāta uzturēšanai vien ir paredzēti vairāk nekā 50 procenti no piešķirtajiem līdzekļiem. Saprotams, runa nav par Izglītības un zinātnes vai Kultūras ministriju, kur pakļautībā esošo iestāžu darbinieku skaits ir ļoti liels.

Bet visas šīs lietas ir jāsakārto, un tieši tāpēc būtu vajadzīgs ministrs ar valdības locekļa pilnvarām, kas pārzinātu visas lietas, kas attiecas uz valsts pārvaldi un pašvaldībām.

— Kas šobrīd ir nozīmīgākie un aktuālākie likumprojekti Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas "darba portfelī"?

— Viens no smagākajiem pašlaik mums ir jautājums par dzīvokļu fonda privatizācijas sakārtošanu. Tādēļ esam nodibinājuši īpašu apakškomisiju, kam ar to būtu jānodarbojas. To vada daudz pieredzējušais un zinošais Jānis Lagzdiņš. Būtu jātiek galā ne tikai ar privatizācijas lietām, bet arī beidzot jātiek skaidrībā ar pašvaldību īpašumiem. Kā zināms, padomju laikā pastāvēja resoru dzīvojamo māju fondi. Savukārt pilsētu izpildkomitejas neko nebūvēja. Tagad jāsakārto līdz galam šīs apsaimniekošanas teritorijas.

Strādājam arī pie Finansu ministrijā sagatavotā likumprojekta par būvdarbiem, piegādēm un nomas pakalpojumiem sabiedrisko uzņēmumu vajadzībām.

Rūpīgi izskatām arī Likumprojektus par valsts arhīviem, par sabiedriskajām organizācijām un apvienībām, par pašvaldību aptauju, par 1991.gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmēm. Ar Barikāžu dalībnieku atbalsta fondu jau esam vienojušies, ka šis atzinības apliecinājums iegūs valstisku statusu.

Bet īpašu uzmanību veltām administratīvi reģionālajai reformai mūsu valstī. Līdz ar to nepieciešami arī grozījumi likumā par pašvaldībām. Te īpaši svarīgi ir precizējumi īpašumtiesību jautājumos. Kā zināms, pagastos jau vienreiz tika noprivatizēti dzīvokļi par pajām. Tagad šie likumīgās īpašuma tiesības apliecinošie dokumenti būtu pārstrādājami, precīzi sakārtojot likumu sistēmu.

— Kas tuvākajā vai tālākajā nākotnē varētu būt komisijas uzmanības lokā un darba laukā? Par kādiem valstij nepieciešamiem likumiem vēl domājat?

— Pirmām kārtām tuvākajos gados līdz galam beidzot jāsakārto īpašumattiecības. Lai visur būtu skaidrs, kas ar nekustamo īpašumu var rīkoties, kas atbildīgs par tā remontēšanu, kas var noteikt attiecīgās sankcijas pret likumu neievērotājiem. Un, protams, jānoved līdz galam administratīvi reģionālās reformas lietas. Apstāties jau nevar.

Pēc diviem gadiem būs kārtējās pašvaldību vēlēšanas. Līdz tam laikam noteikti pabeidzama ieilgusī administratīvi teritoriālā reforma, lai vairs nebūtu nekādu pārpratumu vai neskaidrību — kā iepriekšējo pašvaldību vēlēšanu pirmsvēlēšanu kampaņas un vēlēšanu laikā.

Mūsu — 7. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas locekļu — galvenais nolūks ir un, es ceru, arī turpmāk būs sakārtot Latvijas valsti it visos līmeņos — gan augstākajos līmeņos, gan vietējā rakstura lietās.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktors