Kārlis Sebris: "Aiz karta šī kvadratiņa ir kāda mana senča mūžs."

Jānis Plūksna ar paša izstrādāto dzimtas koku ruļļiem

Dažādas atzinības un pagodinājumus piedzīvojušais Kārlis Sebris sakās nesen saņēmis visnegaidītāko dāvanu. Kādudien viņam piezvanījis kāds cilvēks un atnesis milzu rulli ar perfekti izstrādātu Sebru dzimtas koku. Skatuves mākslinieks stāsta: "Biju pats par to domājis, taču dzīves steigā nekad neiznāca. Tā nu esmu ticis pie savas dzimtas koka, pateicoties Jānim Plūksnam, kuru agrāk nemaz nepazinu. Tas bija patīkams pārsteigums."

Sebru dzimtas sākumi meklējami Sinolē. Ciltstēvs Ādams dzimis 1742. gadā, viņa sieva Ede — 1751. gadā. Ādamam bijuši septiņi dēli (varbūt no turienes nākusi pazīstamā rotaļa?). Vēlākā laikā bijuši daudzi Pēteri un Kārļi. Vairāki dzimtas atzari aizsniegušies līdz Amerikai un Austrālijai. Kārlis Sebris savā zarā diemžēl esot pēdējais.

Tikāmies ar Jāni Plūksnu. Viņš pēc profesijas ir dizainers, vairāk nekā 30 gadus nostrādājis VEF rūpnieciskās ražošanas estētikas birojā. Savas dzimtas saknes viņš sācis pētīt pirms 15 gadiem. Atradis ceļu uz Latvijas Valsts vēstures arhīvu un Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta arhīvu. Iedziļinoties senajos ruļļos, dažādos arhīvu avotos, radusies interese par senām dzimtām, īpaši par latviešu kultūras darbinieku dzimtu saknēm. Studējis baznīcas grāmatas, metrikas un revīzijas dokumentus, braukājis pa novadiem, pētījis kapu pieminekļu uzrakstus, uzklausījis vecu ļaužu liecības. Par saviem meklējumiem un atradumiem Jānis Plūksna stāsta aizrautīgi:

— Vissenākās ziņas atradu Cēsu lauku draudzē. Tur ir ieraksti no zviedru laikiem — XVII gadsimta 50.–70. gadiem. Par Zemitānu dzimtu no Aizkraukles ir 1712. gada ieraksts. Visplašākās ziņas izdevies atrast Vidzemes novadā.

Mazsalacas kultūras nama direktore Nellija Nurmika ar saviem ļaudīm jau bija sākusi pētījumus Ziemeļvidzemē, kur sakņojas tādas pazīstamas dzimtas kā Ores, Tūteri, Ērenpreisi, Hincenbergi un Alberingi. Tā veidojās pirmā plašākā materiālu kopa, ko jau varēju izstādīt Mazsalacā. Interesenti brauca no visas Latvijas, arī no ārzemēm, daudzi latvieši vēlas izzināt savas saknes.

Izpētītas gandrīz visu Piebalgas kultūras darbinieku dzimtas. Miesnieki (parādās rakstos no 1745. gada), Kaudzītes, tāpat arī Antona Austriņa, Kārļa Skalbes un Emīla Dārziņa ģimenes. Un vēl Pumpuri no Lielvārdes un Blaumaņi no Ērgļu apkaimes.

Pavisam šajos gados apsekots ap 100 dzimtu, kādām 80 pilnīgi izveidoti un uzrakstīti dzimtu koki. Pārējiem ir savākti materiāli, vēl jāapkopo, jāuzraksta. Visu procesu no paša sākuma līdz beigām veicu pats. Tagad jau var teikt: šī nodarbe no vaļas prieka man kļuvusi par nepieciešamību. Mazsalacā 3x3 nometnē aicināju ikvienu sākt savu radu rakstu pētījumus. Tas gan prasa precizitāti, iedziļināšanos, tēlainu domāšanu. Varbūt to varētu salīdzināt ar kriminālizmeklētāja darbu. Galvenais, — nedrīkst kļūdīties. Ir jau sarežģīti. Piemēram, Lubānas senā, lielā Kalpaku dzimta, par kuru senākie ieraksti ir no 1764. gada, sākumā nesusi uzvārdu Gulbis. Un tikai 1858. gada revīzijā parādās ieraksts: Kalpaks. Arī Alunāna uzvārds sākumā bijis Zobens — tāpat kā māju nosaukums. Kāpēc mainīts? Tas līdz šim nav noskaidrots.

Veicot kādu pasūtījumu, uzzināju, ka Valmieras apkaimes muižiņās dzīvojuši seši vai septiņi Bērziņi. Bija pamatīgi jāizpēta laulību ieraksti. Ja kļūdīsies, tad var izrādīties, ka visa pasaule būs tev rados.

Varbūt vajadzētu izdot brošūru par šī darba metodoloģiju. Vēsturnieki no šī avota varētu smelt un smelt. Mans sapnis jau būtu grāmata, taču trūkst naudas. Līdz šim manos materiālos netiek uzrādīts dzimtas sieviešu atzars, tas būtu pārāk sarežģīti jau tā lielajos ruļļos. Taču, ja kāds vēlētos, varētu gan pētīt.

Interesanti ir vērot, kā veidojušās un kuplojušas šīs dzimtas, kā vizuāli uz papīra aug diženais koks. Žēl, ka tagad latviešiem vairs nav tik daudz tādu lielu ģimeņu.

Aina Adermane

Foto: Harijs Burmeistars