Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:
Par Eiropas
Konvenciju par izmēģinājumos un citos zinātniskos nolūkos
izmantojamo mugurkaulnieku aizsardzību un Grozījumu protokolu
Eiropas Konvencijai par izmēģinājumos un citos zinātniskos
nolūkos izmantojamo mugurkaulnieku aizsardzību
1.pants. 1986.gada 18.marta Eiropas Konvencija par
izmēģinājumos un citos zinātniskos nolūkos izmantojamo
mugurkaulnieku aizsardzību (turpmāk — Konvencija) un 1998.gada
22.jūnija Grozījumu protokols Eiropas Konvencijai par
izmēģinājumos un citos zinātniskos nolūkos izmantojamo
mugurkaulnieku aizsardzību (turpmāk — Protokols) ar šo likumu
tiek pieņemti un apstiprināti.
2.pants. Konvencijā un Protokolā paredzēto saistību
izpildi koordinē Zemkopības ministrija.
3.pants. Pamatojoties uz Konvencijas 35.panta 1.punktu,
Latvijas Republika izdara atrunu par Konvencijas 27.panta
2.punkta un 28.panta 1.punkta, kā arī Konvencijas A papildinājuma
Vispārīgās sadaļas 3.punkta un 4.3.apakšpunkta un Sugām
specifiskās sadaļas nepiemērošanu.
4.pants. Ārlietu ministrija saskaņā ar Konvencijas
35.panta 1.punktu par izdarītajām atrunām paziņo Eiropas Padomes
ģenerālsekretāram.
5.pants. Konvencija stājas spēkā tās 33.panta 2.punktā
noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo
laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.
6.pants. Protokols stājas spēkā tā 5.pantā noteiktajā
laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā
“Latvijas Vēstnesis”.
7.pants. Likums stājas spēkā tā izsludināšanas dienā.
Līdz ar likumu izsludināma Konvencija un Protokols angļu valodā
un to tulkojums latviešu valodā.
Likums Saeimā pieņemts 2010.gada 3.jūnijā.
Valsts prezidents
V.Zatlers
Rīgā 2010.gada 22.jūnijā
European
Convention for the Protection of Vertebrate Animals Used for
Experimental and other Scientific Purposes
Strasbourg, 18 March 1986
Text amended according to the provisions of the Protocol (ETS
No.170), as of its entry into force, on 2 December 2005.
Preamble
The member States of the Council of Europe, signatory
hereto,
Recalling that the aim of the Council of Europe is to achieve
a greater unity between its members and that it wishes to
co‑operate with other States in the protection of live animals
used for experimental and other scientific purposes;
Recognising that man has a moral obligation to respect all
animals and to have due consideration for their capacity for
suffering and memory;
Accepting nevertheless that man in his quest for knowledge,
health and safety has a need to use animals where there is a
reasonable expectation that the result will be to extend
knowledge or be to the overall benefit of man or animal, just as
he uses them for food, clothing and as beasts of burden;
Resolved to limit the use of animals for experimental and
other scientific purposes, with the aim of replacing such use
wherever practical, in particular by seeking alternative measures
and encouraging the use of these alternative measures;
Desirous to adopt common provisions in order to protect
animals used in those procedures which may possibly cause pain,
suffering, distress or lasting harm and to ensure that where
unavoidable they shall be kept to a minimum,
Have agreed as follows:
Part I – General
principles
Article 1
1. This Convention applies to any animal used or intended for
use in any experimental or other scientific procedure where that
procedure may cause pain, suffering, distress or lasting harm. It
does not apply to any non‑experimental agricultural or clinical
veterinary practice.
2. In this Convention:
a) “animal”, unless otherwise qualified, means any live
non‑human vertebrate, including free–living and/or reproducing
larval forms, but excluding other foetal or embryonic forms;
b) “intended for use” means bred or kept for the purpose of
sale, disposal or use in any experimental or other scientific
procedure;
c) “procedure” means any experimental or other scientific use
of an animal which may cause it pain, suffering, distress or
lasting harm, including any course of action intended to, or
liable to, result in the birth of an animal in any such
conditions, but excluding the least painful methods accepted in
modern practice (that is “humane” methods) of killing or marking
an animal.
A procedure starts when an animal is first prepared for use
and ends when no further observations are made for that
procedure; the elimination of pain, suffering, distress or
lasting harm by the successful use of anesthesia or analgesia or
other methods does not place the use of an animal outside the
scope of this definition;
d) “competent person” means any person who is considered by a
Party to be competent in its territory to perform the relevant
function described in this Convention;
e) “responsible authority” means, in the territory of a given
Party, any authority, body or person designated for the relevant
purpose;
f) “establishment” means any stable or mobile facility, any
building, group of buildings or other premises, including a place
which is not wholly enclosed or covered;
g) “breeding establishment” means any establishment where
animals are bred with a view to their use in procedures;
h) “supplying establishment” means any establishment, other
than a breeding establishment, from which animals are supplied
with a view to their use in procedures;
i) “user establishment” means any establishment where animals
are used in procedures;
j) “humane method of killing” means the killing of an animal
with a minimum of physical and mental suffering appropriate to
the species.
Article 2
A procedure may be performed for one or more of the following
purposes only and subject to the restrictions laid down in this
Convention:
a) i avoidance or prevention of disease, ill–health or other
abnormality, or their effects, in man, vertebrate or invertebrate
animals or plants, including the production and the quality,
efficacy and safety testing of drugs, substances or products;
ii diagnosis or treatment of disease, ill–health or other
abnormality, or their effects, in man, vertebrate or invertebrate
animals or plants;
b) detection, assessment, regulation or modification of
physiological conditions in man, vertebrate and invertebrate
animals or plants;
c) protection of the environment;
d) scientific research;
e) education and training;
f) forensic inquiries.
Article 3
Each Party undertakes to take all the necessary steps to give
effect to the provisions of this Convention and to ensure an
effective system of control and supervision as soon as possible
and in any case within a period of five years from the date of
entry into force of the present Convention in respect of that
Party.
Article 4
No provision in this Convention shall affect the liberty of
the Parties to adopt stricter measures for the protection of
animals used in procedures or for the control and restriction of
the use of animals in procedures.
Part II –
General care and accommodation
Article 5
1. Any animal used or intended for use in a procedure shall be
provided with accommodation, an environment, at least a minimum
degree of freedom of movement, food, water and care, appropriate
to its health and well‑being. Any restriction on the extent to
which an animal can satisfy its physiological and ethological
needs shall be limited as far as practicable. In the
implementation of this provision, regard should be paid to the
guidelines for accommodation and care of animals set out in
Appendix A to this Convention.
2. The environmental conditions in which animals are bred,
kept or used shall be checked daily.
3. The well–being and state of health of animals shall be
observed sufficiently closely and frequently to prevent pain or
avoidable suffering, distress or lasting harm.
4. Each Party shall determine arrangements to ensure that any
defect or suffering discovered is corrected as quickly as
possible.
Part III –
Conduct of procedure
Article 6
1. A procedure shall not be performed for any of the purposes
referred to in Article 2, if another scientifically satisfactory
method, not entailing the use of an animal, is reasonably and
practicably available.
2. Each Party should encourage scientific research into the
development of methods which could provide the same information
as that obtained in procedures.
Article 7
When a procedure has to be performed, the choice of species
shall be carefully considered and, where required, be explained
to the responsible authority; in a choice between procedures,
those should be selected which use the minimum number of animals,
cause the least pain, suffering, distress or lasting harm and
which are most likely to provide satisfactory results.
Article 8
A procedure shall be performed under general or local
anesthesia or analgesia or by other methods designed to eliminate
as far as practicable pain, suffering, distress or lasting harm
applied throughout the procedure unless:
a) the pain caused by the procedure is less than the
impairment of the animal's well‑being caused by the use of
anesthesia or analgesia, or
b) the use of anesthesia or analgesia is incompatible with the
aim of the procedure. In such cases, appropriate legislative
and/or administrative measures shall be taken to ensure that no
such procedure is carried out unnecessarily.
Article 9
1. Where it is planned to subject an animal to a procedure in
which it will or may experience severe pain which is likely to
endure, that procedure must be specifically declared and
justified to, or specifically authorized by, the responsible
authority.
2. Appropriate legislative and/or administrative measures
shall be taken to ensure that no such procedure is carried out
unnecessarily.
Such measures shall include:
– either specific authorization by the responsible
authority;
– or specific declaration of such procedure to the responsible
authority and judicial or administrative action by that authority
if it is not satisfied that the procedure is of sufficient
importance for meeting the essential needs of man or animal,
including the solution of scientific problems.
Article 10
During a procedure, an animal used shall remain subject to the
provisions of Article 5 except where those provisions are
incompatible with the objective of the procedure.
Article 11
1. At the end of the procedure it shall be decided whether the
animal shall be kept alive or killed by a humane method. An
animal shall not be kept alive if, even though it has been
restored to normal health in all other respects, it is likely to
remain in lasting pain or distress.
2. The decision referred to in paragraph 1 of this article
shall be taken by a competent person, in particular a
veterinarian, or the person who, in accordance with Article 13,
is responsible for, or has performed, the procedure.
3. Where, at the end of the procedure:
a) an animal is to be kept alive, it shall receive the care
appropriate to its state of health, be placed under the
supervision of a veterinarian or other competent person and kept
under conditions conforming to the requirements of Article 5. The
conditions laid down in this sub–paragraph may, however, be
waived where, in the opinion of a veterinarian, the animal would
not suffer as a consequence of such exemption;
b) an animal is not to be kept alive or cannot benefit from
the provisions of Article 5 for its well–being, it shall be
killed by a humane method as soon as possible.
4. No animal which has been used in a procedure entailing
severe or enduring pain or suffering, irrespective of whether
anesthesia or analgesia was employed, shall be used in a further
procedure unless it has returned to good health and well-being
and either:
a) the further procedure is one in which the animal is subject
throughout to general anesthesia which is to be maintained until
the animal is killed; or
b) the further procedure will involve minor interventions
only.
Article 12
Notwithstanding the other provisions of this Convention, where
it is necessary for the legitimate purposes of the procedure, the
responsible authority may allow the animal concerned to be set
free provided that it is satisfied that the maximum practicable
care has been taken to safeguard the animal's well–being.
Procedures that involve setting the animal free shall not be
permitted solely for educational or training purposes.
Part IV –
Authorisation
Article 13
A procedure for the purposes referred to in Article 2 may be
carried out by persons authorized, or under the direct
responsibility of a person authorized, or if the experimental or
other scientific project concerned is authorized in accordance
with the provisions of national legislation. Authorization shall
be granted only to persons deemed to be competent by the
responsible authority.
Part V –
Breeding or supplying establishments
Article 14
Breeding and supplying establishments shall be registered with
the responsible authority subject to the grant of an exemption
under Article 21 or Article 22. Such registered establishments
shall comply with the requirements of Article 5.
Article 15
The registration provided for in Article 14 shall specify the
person in charge of the establishment, who shall be competent to
administer or arrange for suitable care for animals of the
species bred or kept in the establishment.
Article 16
1. Arrangements shall be made at registered breeding
establishments to record, in respect of the animals bred there,
the number and species of such animals leaving, the dates they
leave and the name and address of the recipient.
2. Arrangements shall be made at registered supplying
establishments to record the number and species of such animals
entering and leaving, the dates of these movements, from whom the
animals concerned were acquired and the name and address of the
recipient.
3. The responsible authority shall prescribe the records which
are to be kept and made available to it by the person in charge
of the establishments mentioned in paragraphs 1 and 2 of this
article. Such records shall be kept for a minimum of three years
from the date of the last entry.
Article 17
1. Each dog and cat in an establishment shall be individually
and permanently marked in the least painful manner possible
before it is weaned.
2. Where an unmarked dog or cat is taken into an establishment
for the first time after it has been weaned, it shall be marked
as soon as possible.
3. Where a dog or cat is transferred from one establishment to
another before it is weaned and it is not practical to mark it
beforehand, a full documentary record, specifying in particular
its mother, shall be kept until it can be marked.
4. Particulars of the identity and origin of each dog or cat
shall be entered in the records of the establishment.
Part VI – User
establishments
Article 18
User establishments shall be registered with or otherwise
approved by the responsible authority and shall comply with the
conditions laid down in Article 5.
Article 19
Provisions shall be made at user establishments for
installations and equipment appropriate for the species of
animals used and the performance of the procedures conducted
there. The design, construction and functioning of such
installations and equipment shall be such as to ensure that the
procedures are performed as effectively as possible, with the
object of obtaining consistent results with the minimum number of
animals and the minimum degree of pain, suffering, distress or
lasting harm.
Article 20
In user establishments:
a) the person or persons who are administratively responsible
for the care of the animals and the functioning of the equipment
shall be identified;
b) sufficient trained staff shall be provided;
c) adequate arrangements shall be made for the provision of
veterinary advice and treatment;
d) a veterinarian or other competent person should be charged
with advisory duties in relation to the well‑being of the
animals.
Article 21
1. Animals of the species listed below which are for use in
procedures shall be acquired directly from or originate from
registered breeding establishments, unless a general or special
exemption has been obtained under arrangements to be determined
by the Party:
Mouse Mus musculus
Rat Rattus norvegicus
Guinea pig Cavia porcellus
Golden hamster Mesocricetus auratus
Rabbit Oryctolagus cuniculus
Dog Canis familiaris
Cat Felis catus
Quail Coturnix coturnix
2. Each Party undertakes to extend the provisions of paragraph
1 of this article to other species, in particular of the order of
primates, as soon as there is a reasonable prospect of a
sufficient supply of purpose‑bred animals of the species
concerned.
3. Straying animals of a domesticated species shall not be
used in procedures. A general exemption made under the conditions
of paragraph 1 of this article may not extend to stray dogs and
cats.
Article 22
In user establishments, only animals supplied from registered
breeding or supplying establishments shall be used, unless a
general or special exemption has been obtained under arrangements
to be determined by the Party.
Article 23
Procedures may, where authorized by the responsible authority,
be conducted outside user establishments.
Article 24
Arrangements shall be made at user establishments to maintain
records and make them available as required by the responsible
authority. In particular, these records shall be sufficient to
meet the requirements of Article 27 and, in addition, show the
number and species of all animals acquired, from whom they were
acquired and their date of arrival.
Part VII –
Education and training
Article 25
1. Procedures carried out for the purpose of education,
training or further training for professions or other
occupations, including the care of animals being used or intended
for use in procedures, must be notified to the responsible
authority and shall be carried out by or under the supervision of
a competent person, who will be responsible for ensuring that the
procedures comply with national legislation under the terms of
this Convention.
2. Procedures within the scope of education, training, or
further training for purposes other than those referred to in
paragraph 1 above shall not be permitted.
3. Procedures referred to in paragraph 1 of this article shall
be restricted to those absolutely necessary for the purpose of
the education or training concerned and be permitted only if
their objective cannot be achieved by comparably effective
audio‑visual or any other suitable methods.
Article 26
Persons who carry out procedures, or take part in procedures,
or take care of animals used in procedures, including
supervision, shall have had appropriate education and
training.
Part VIII –
Statistical information
Article 27
1. Each Party shall collect statistical information on the use
of animals in procedures and this information shall where lawful
be made available to the public.
2. Information shall be collected in respect of:
a) the numbers and kinds of animals used in procedures;
b) the numbers of animals in selected categories used in
procedures directly concerned with medicine and in education and
training;
c) the numbers of animals in selected categories used in
procedures for the protection of man and the environment;
d) the numbers of animals in selected categories used in
procedures required by law.
Article 28
1. Subject to requirements of national legislation relating to
secrecy and confidentiality, each Party shall communicate every
year to the Secretary General of the Council of Europe
information in respect of the items mentioned in paragraph 2 of
Article 27, presented in the form set out in Appendix B to this
Convention.
2. The Secretary General of the Council of Europe shall
publish the statistical information received from the Parties in
respect of the items mentioned in paragraph 2 of Article 27.
3. Each Party is invited to communicate to the Secretary
General of the Council of Europe the address of its national
authority from which information about more comprehensive
national statistics may be obtained on request. Such addresses
will be contained in the publications of statistics made by the
Secretary General of the Council of Europe.
Part IX –
Recognition of procedures carried out in the territory of another
Party
Article 29
1. In order to avoid unnecessary repetition of procedures
required by law on health and safety, each Party shall, where
practicable, recognize the results of procedures carried out in
the territory of another Party.
2. To that end the Parties undertake, where practicable and
lawful, to render each other mutual assistance, in particular by
furnishing information on their legislation and administrative
practice relating to the requirements for procedures to be
carried out in support of submissions for registration of
products, as well as factual information on procedures carried
out in their territory and on authorization or any other
administrative particulars pertaining to these procedures.
Part X –
Multilateral consultations
Article 30
1. The Parties shall, within five years from the entry into
force of this Convention and every five years thereafter, or more
frequently if a majority of the Parties should so request, hold
multilateral consultations within the Council of Europe to
examine the application of this Convention, and the advisability
of revising it or extending any of its provisions.
2. These consultations shall take place at meetings convened
by the Secretary General of the Council of Europe. The Parties
shall communicate the name of their representative to the
Secretary General of the Council of Europe at least two months
before each meeting.
3. Subject to the provisions of this Convention, the Parties
shall draw up the rules of procedure for the consultations.
Part XI –
Amendments
Article 31
1. Any amendment to Appendices A and B, proposed by a Party or
by the Committee of Ministers of the Council of Europe shall be
communicated to the Secretary General of the Council of Europe
and forwarded by him to the member States of the Council of
Europe, to the European Community and to any non-member State
which has acceded to, or has been invited to accede to the
Convention in accordance with the provisions of Article 34.
2. Any amendments proposed in accordance with the provisions
of the preceding paragraph shall be examined, not less than six
months after the date of forwarding by the Secretary General, at
a multilateral consultation where it may be adopted by a
two-thirds majority of the Parties. The text adopted shall be
forwarded to the Parties.
3. Twelve months after its adoption at a multilateral
consultation, any amendment shall enter into force unless one
third of the Parties have notified objections.
Part XII – Final
Provisions
Article 32
This Convention shall be open for signature by the member
States of the Council of Europe and by the European Communities.
It is subject to ratification, acceptance or approval.
Instruments of ratification, acceptance or approval shall be
deposited with the Secretary General of the Council of
Europe.
Article 33
1. This Convention shall enter into force on the first day of
the month following the expiration of a period of six months
after the date on which four member States of the Council of
Europe have expressed their consent to be bound by the Convention
in accordance with the provisions of Article 32.
2. In respect of a Signatory which subsequently expresses its
consent to be bound by it, the Convention shall enter into force
on the first day of the month following the expiration of a
period of six months after the date of the deposit of the
instrument of ratification, acceptance or approval.
Article 34
1. After the entry into force of this Convention, the
Committee of Ministers of the Council of Europe may invite any
State not a member of the Council to accede to this Convention,
by a decision taken by the majority provided for in Article 20.d
of the Statute of the Council of Europe and by the unanimous vote
of the representatives of the Contracting States entitled to sit
on the Committee.
2. In respect of any acceding State, the Convention shall
enter into force on the first day of the month following the
expiration of a period of six months after the date of deposit of
the instrument of accession with the Secretary General of the
Council of Europe.
Article 35
1. Any Signatory may, at the time of signature or when
depositing its instrument of ratification, acceptance, approval
or accession, make one or more reservations. No reservations may,
however, be made in respect of Articles 1 to 14 or Articles 18 to
20.
2. Any Party which has made a reservation under the preceding
paragraph may wholly or partly withdraw it by means of a
notification addressed to the Secretary General of the Council of
Europe. The withdrawal shall take effect on the date of receipt
of such notification by the Secretary General.
3. A Party which has made a reservation in respect of a
provision of this Convention may not claim the application of
that provision by any other Party; it may, however, if its
reservation is partial or conditional, claim the application of
that provision insofar as it has itself accepted it.
Article 36
1. Any Signatory may, at the time of signature or when
depositing its instrument of ratification, acceptance, approval
or accession, specify the territory or territories to which this
Convention shall apply.
2. Any Party may at any later date, by a declaration addressed
to the Secretary General of the Council of Europe, extend the
application of this Convention to any other territory specified
in the declaration. In respect of such territory, the Convention
shall enter into force on the first day of the month following
the expiration of a period of six months after the date of
receipt of such declaration by the Secretary General.
3. Any declaration made under the two preceding paragraphs
may, in respect of any territory specified in such declaration,
be withdrawn by a notification addressed to the Secretary
General. The withdrawal shall become effective on the first day
of the month following the expiration of a period of six months
after the date of receipt of such notification by the Secretary
General.
Article 37
1. Any Party may at any time denounce this Convention by means
of a notification addressed to the Secretary General of the
Council of Europe.
2. Such denunciation shall become effective on the first day
of the month following the expiration of a period of six months
after the date of receipt of the notification by the Secretary
General.
Article 38
The Secretary General of the Council of Europe shall notify
the member States of the Council of Europe, the European
Communities and any State which has acceded to this Convention
of:
a) any signature;
b) the deposit of any instrument of ratification, acceptance,
approval or accession;
c) any date of entry into force of this Convention in
accordance with Articles 33, 34 and 36;
d) any other act, notification or communication relating to
this Convention;
In witness whereof the undersigned, being duly authorised
thereto, have signed this Convention.
Done at Strasbourg, this 18th day of March 1986, in
English and French, both texts being equally authentic, in a
single copy which shall be deposited in the archives of the
Council of Europe. The Secretary General of the Council of Europe
shall transmit certified copies to each member State of the
Council of Europe, to the European Communities and to any State
invited to accede to this Convention.
APPENDIX A
of the European
Convention for the Protection of Vertebrate Animals used for
Experimental and other Scientific Purposes (ETS NO. 123)
Guidelines for Accommodation and
Care of Animals
(Article 5 of the Convention)
Approved by the Multilateral
Consultation
TABLE OF
CONTENTS
INTRODUCTION
DEFINITIONS
GENERAL SECTION
1. The physical facilities
1.1. Functions and general design
1.2. Holding rooms
1.3. General and special purpose procedure rooms
1.4. Service rooms
2. The environment and its control
2.1. Ventilation
2.2. Temperature
2.3. Humidity
2.4. Lighting
2.5. Noise
2.6. Alarm systems
3. Education and training
4. Care
4.1. Health
4.2. Capture from the wild
4.3. Transport of animals
4.4. Quarantine, acclimatisation and isolation
4.5. Housing and enrichment
4.6. Feeding
4.7. Watering
4.8. Flooring, substrate, litter, bedding and nesting
material
4.9. Cleaning
4.10. Handling
4.11. Humane killing
4.12. Records
4.13. Identification
SPECIES-SPECIFIC SECTION
A. Species–specific provisions for rodents
1. Introduction
2. The environment and its control
3. Health
4. Housing, enrichment and care
B. Species–specific provisions for rabbits
1. Introduction
2. The environment and its control
3. Health
4. Housing, enrichment and care
C. Species–specific provisions for cats
1. Introduction
2. The environment and its control
3. Health
4. Housing, enrichment and care
D. Species–specific provisions for dogs
1. Introduction
2. The environment and its control
3. Health
4. Housing, enrichment and care
E. Species–specific provisions for ferrets
1. Introduction
2. The environment and its control
3. Health
4. Housing, enrichment and care
F. Species–specific provisions for non-human
primates
a. General considerations
1. Introduction
2. The environment and its control
3. Health
4. Housing, enrichment and care
5. Training of personnel
6. Transport.
b. Additional provisions for
housing and care of marmosets and tamarins
c. Additional provisions for
housing and care of squirrel monkeys
d. Additional provisions for
housing and care of macaques and vervets
e. Additional provisions for
housing and care of baboons
G. Species–specific provisions for farm animals and
mini-pigs
a. General considerations
1. Introduction
2. The environment and its control
3. Health
4. Housing, enrichment and care
b. Additional provisions for
housing and care of cattle
c. Additional provisions for
housing and care of sheep and goats
d. Additional provisions for
housing and care of pigs and mini-pigs
e. Additional provisions for
housing and care of equines, including horses, ponies, donkeys
and mules
H. Species–specific provisions for birds
a. General considerations
1. Introduction
2. The environment and its control
3. Health
4. Housing, enrichment and care
b. Additional provisions for
housing and care of the domestic fowl, in stock and during
procedures
c. Additional provisions for
housing and care of the domestic turkey,in stock and during
procedures
d. Additional provisions for
housing and care of quail, in stock and during procedures
e. Additional provisions for
housing and care of ducks and geese, in stock and during
procedures
f. Additional provisions for
housing and care of pigeon, in stock and during procedures
g. Additional provisions for
housing and care of zebra finch, in stock and during
procedures
I. Species–specific provisions for
amphibians
1. Introduction
2. The environment and its control
3. Health
4. Housing, enrichment and care
5. Transport
J. Species–specific provisions for reptiles
1. Introduction
2. The environment and its control
3. Health
4. Housing, enrichment and care
5. Transport
K. Species–specific provisions for fish
1. Introduction
2. Environment and its control
3. Health.
4. Housing, enrichment and care
5. Transport
Appendix A
Guidelines for accommodation and
care of animals
(Article 5 of the Convention)
Introduction
1. The member states of the Council of Europe have decided
that it is their aim to protect live animals used for
experimental and other scientific purposes to ensure that any
possible pain, suffering, distress or lasting harm inflicted as a
consequence of procedures being conducted upon them, shall be
kept at a minimum.
2. Some procedures are conducted under field conditions on
free-living, self–supporting, wild animals, but such procedures
are relatively few in number. The great majority of animals used
in procedures are kept in facilities ranging from outdoor corrals
to cages for small animals in a laboratory animal house. This is
a situation where there are often highly conflicting interests
between the scientific requirements and the needs of the animal.
In this conflict, the basic physiological and ethological needs
of the animals (freedom of movement, social contact, meaningful
activity, nutrition, water) should be restricted only for the
minimum necessary period of time and degree. Such restrictions
should be reviewed by scientists, animal technicians and those
competent persons charged with advisory duties in relation to the
well–being of the animals before procedures are undertaken to
ensure that the extent of the compromise to animal welfare is
minimised to a level consistent with the scientific objectives of
the study.
3. This appendix provides guidelines for the accommodation and
care of animals, based on present knowledge and good practice. It
explains and supplements the basic principles adopted in Article
5 of the Convention. The object of the appendix is thus to help
authorities, institutions and individuals in their pursuit of the
aims of the Council of Europe in this matter.
4. The General section provides guidelines on accommodation,
housing and care relevant to all animals used for experimental
and other scientific purposes. Supplementary guidance concerning
commonly used species is presented in specific sections. Where no
information is included in these specific sections the provisions
of the general section apply.
The species–specific sections are based on proposals made by
expert groups on rodents, rabbits, dogs, cats, ferrets, non–human
primates, farm species, mini–pigs, birds, amphibians, reptiles
and fish. In addition to these proposals, the expert groups also
submitted background information to support their proposals,
based on scientific evidence and practical experiences.
This background information is the sole responsibility of the
respective expert groups and is separately available. For some
groups of species, namely amphibians, reptiles and fish, these
explanatory documents also provide additional information on less
commonly used species not referred to in the species–specific
provisions.
Should behavioural or breeding problems occur, or should
further information on specific requirements for other species be
required, advice should be sought from experts specialised in the
species concerned and care staff, to ensure that any particular
species’ needs are adequately addressed.
5. Care is a word which, when used in connection with animals
intended for, or in actual use in procedures, or in connection
with laboratory animals kept for breeding purposes, covers all
aspects of the relationship between animals and man. Its
substance is the sum of material and non-material resources
provided by man to obtain and maintain an animal in a physical
and mental state where it suffers least, and promotes good
science. It starts from the moment the animal is intended to be
used in procedures, including breeding or keeping for that
purpose, and continues until it is humanely killed or otherwise
disposed of by the establishment in accordance with Article 11 of
the Convention after the completion of the procedure.
6. The appendix includes advice about the design of
appropriate animal facilities and provides recommendations and
guidance about how the welfare provisions contained within the
Convention can be met. However, the recommended standards of
space represent minimum allowances. These may have to be
increased in some circumstances, as environmental requirements
for individual animals might vary according, for example, to
species, age, physiological conditions, stocking density and
whether the animals are kept as stock, for breeding or
experiments, whether long-term or short-term. Environmental
enrichment is also an important factor for the welfare of the
animals.
7. If existing facilities or equipment do not conform to the
present guidelines, these should be altered or replaced within a
reasonable period of time, having regard to animal welfare
priorities and financial and practical concerns. Pending such
replacement or alteration, adjustments should be made to numbers
and sizes of animals in existing enclosures in order to comply,
as far as possible, with these guidelines.
Definitions
Definition of terms used in Appendix A in addition to those
contained in Article 1.2 of the Convention:
“Animal enclosure” is defined as the primary accommodation in
which the animals are confined, such as:
– “cage” – a permanently fixed or movable container that is
enclosed by solid walls and, at least on one side, by bars or
meshed wire or, where appropriate, nets, and in which one or more
animals are kept or transported; depending on the stocking
density and the size of the container, the freedom of movement of
the animals is relatively restricted;
– “pen” – an area enclosed, for example, by walls, bars or
meshed wire in which one or more animals are kept; depending on
the size of the pen and the stocking density, the freedom of
movement of the animals is usually less restricted than in a
cage;
– “run” – an area closed, for example, by fences, walls, bars
or meshed wire and frequently situated outside permanently fixed
buildings, in which animals kept in cages or pens can move freely
during certain periods of time in accordance with their
ethological and physiological needs, such as exercise;
– “stall” – a small enclosure with three sides, usually a
feed-rack and lateral separations, where one or two animals may
be kept tethered.
The secondary accommodation, in which the animal enclosure(s),
as defined above, may be kept, will be designated as “holding
rooms” for the purpose of Appendix A. Examples of “holding rooms”
are:
– rooms where animals are normally housed, either for breeding
and stocking, or during the course of a procedure;
– “containment systems”, such as isolators, laminar flow
cabinets and individually ventilated cage systems.
General
section
1. The physical facilities
1.1. Functions and general design
1.1.1. All facilities should be so constructed as to provide a
suitable environment for the species to be kept, taking into
account their physiological and ethological needs. Facilities
should also be designed and managed to prevent access by
unauthorised persons and the ingress or escape of animals.
Facilities that are part of a larger building complex should
also be protected by appropriate security and building measures
and arrangements that limit the number of entrances.
1.1.2. There should be an active maintenance programme in
order to prevent and remedy any defect of buildings or
equipment.
1.2. Holding rooms
1.2.1. All necessary measures should be taken to ensure
regular and efficient cleaning of the rooms and the maintenance
of satisfactory hygienic standards. Ceilings and walls should be
damage–resistant with a smooth, impervious and easily washable
surface. Special attention should be paid to junctions, including
those with doors, ducts, pipes and cables. Where appropriate, an
inspection window should be fitted in the door. Floors should be
smooth, impervious and have a non–slippery, easily washable
surface, which can carry the weight of racks and other heavy
equipment without being damaged. Drains, if present, should be
adequately covered and fitted with a barrier, which will prevent
vermin from gaining access or animals from escaping.
1.2.2. Where the animals are allowed to run freely, walls and
floors should be surfaced with a material resistant to the heavy
wear and tear caused by the animals and the cleaning process. The
material should not be detrimental to the health of the animals
and should be such that the animals cannot hurt themselves.
Additional protection should be given to any equipment or
fixtures so that they may not be damaged by the animals or injure
the animals themselves.
1.2.3. Species that are incompatible, for example predator and
prey, or animals requiring different environmental conditions,
should not be housed in the same room nor, in the case of
predator and prey, within sight, smell or sound.
1.2.4. Holding rooms should, where appropriate, be provided
with facilities for carrying out minor procedures and
manipulations.
1.3. General and special purpose procedure rooms
1.3.1. At breeding or supplying establishments suitable
facilities for making consignments of animals ready for dispatch
should be available.
1.3.2. All establishments should also have available, as a
minimum, laboratory facilities for the carrying out of simple
diagnostic tests, post–mortem examinations, and/or the collection
of samples which are to be subjected to more extensive laboratory
investigations elsewhere.
1.3.3. Facilities should be provided to enable newly–acquired
animals to be isolated until their health status can be
determined, and the potential health risk to established animals
assessed and minimised.
1.3.4. General and special purpose procedure rooms should be
made available for situations where it is undesirable to carry
out the procedures or observations in the holding rooms.
1.3.5. Where appropriate, there should be provision for one or
more separate rooms suitably equipped for the performance of
surgical procedures under aseptic conditions. There should be
facilities for post–operative recovery where this is
warranted.
1.3.6. There should be accommodation for separate housing of
sick or injured animals, where necessary.
1.4. Service rooms
1.4.1. Storerooms should be designed, used and maintained to
safeguard the quality of food and bedding. These rooms should be
vermin and insect–proof. Other materials, which may be
contaminated or present a hazard to animals or staff, should be
stored separately.
1.4.2. Separate storerooms for clean cages, instruments and
equipment should be provided.
1.4.3. The cleaning and washing areas should be large enough
to accommodate the installations necessary to decontaminate and
clean used equipment. The cleaning process should be arranged so
as to separate the flow of clean and dirty equipment to prevent
the contamination of newly–cleaned equipment. Walls and floors
should be covered with a suitably durable surface material and
the ventilation system should have ample capacity to carry away
the excess heat and humidity.
1.4.4. Provision should be made for the hygienic storage and
disposal of carcasses and animal waste. If incineration on the
site is not possible or necessary, suitable arrangements should
be made for the safe disposal of such material, having regard to
national and local regulation and by-laws. Special precautions
should be taken with toxic, radioactive or infectious waste.
1.4.5. The general design and construction of circulation
areas should correspond to the standards of the holding rooms.
The corridors should be wide enough to allow easy circulation of
movable equipment.
2. The environment and its control
2.1. Ventilation
2.1.1. Adequate ventilation should be provided in the holding
room and the animal enclosures to satisfy the requirements of the
animals housed. The purpose of the ventilation system is to
provide sufficient fresh air of an appropriate quality and to
keep down the levels and spread of odours, noxious gases, dust
and infectious agents of any kind. It also provides for the
removal of excess heat and humidity.
2.1.2. The air in the room should be renewed at frequent
intervals. A ventilation rate of fifteen to twenty air changes
per hour is normally adequate. However, in some circumstances,
for example where stocking density is low, eight to ten air
changes per hour may suffice. In some cases, natural ventilation
may suffice and mechanical ventilation may not even be needed.
Recirculation of untreated air should be avoided. However, it
should be emphasised that even the most efficient system cannot
compensate for poor cleaning routines or negligence.
2.1.3. The ventilation system should be so designed as to
avoid harmful draughts and noise disturbance.
2.1.4. Smoking in rooms where there are animals should be
forbidden.
2.2. Temperature
2.2.1. The subsequent species-specific sections give the range
within which it is recommended that the temperature should be
maintained. It should also be emphasised that the figures given
in these sections apply only to adult, normal animals. New-born,
young, hairless, newly-operated, sick or injured animals will
often require a much higher temperature level. The temperature of
the premises should be regulated according to possible changes in
the animals' thermal regulation, which may be compromised due to
special physiological conditions or to the effects of the
procedures.
Temperature in the holding rooms should be measured and logged
on a daily basis.
2.2.2. It may be necessary to provide a ventilation system
having the capacity both to heat and cool the air supplied.
2.2.3. In user establishments a precise temperature control in
the holding rooms may be required, because the temperature of the
environment is a physical factor which has a profound effect on
the metabolism and behaviour of all animals, and therefore
affects the validity of certain scientific outcomes.
2.2.4. Outdoor areas provided for animals to exercise and
interact cannot have strict temperature regulation. Animals
should not be restricted to such areas under climatic conditions
which may cause them distress.
2.3. Humidity
For some species, such as rats and gerbils, the relative
humidity may need to be controlled within a fairly narrow range
to minimise the possibility of health or welfare problems,
whereas other species, such as dogs, tolerate well wide
fluctuations in humidity levels.
2.4. Lighting
Where natural light does not provide an appropriate light/dark
cycle, it is necessary to provide controlled lighting both to
satisfy the biological requirements of the animals and to provide
a satisfactory working environment. Exposure of some species to
bright light should be avoided and darker areas for withdrawal
should be available within the animal enclosures. There should be
adequate illumination for the performance of husbandry procedures
and inspection of the animals. Regular photoperiods and intensity
of light suitable to the species should be provided and
interruptions to these should be avoided. When keeping albino
animals, one should take into account their sensitivity to light.
Consideration should be given to the inclusion of windows in
holding rooms, since they are a source of natural light and can
provide environmental enrichment for some species, especially
non–human primates, dogs, cats, some farm animals and other large
mammals.
2.5. Noise
Noise can be a disturbing factor for animals. High noise
levels and sudden noises can cause stress which, in addition to
the welfare consequences for the animal, may influence
experimental data. Noise levels within the hearing ranges of
animals, including in some cases ultrasound, that is, sound above
the hearing range of the human being, conventionally taken to be
sounds exceeding 20 kHz, should be minimised particularly during
their resting phase. Alarm systems should sound outside the
sensitive hearing range of the animals, where this does not
conflict with their audibility to humans. The layout of rooms and
corridors can be major factors influencing the acoustic
environment and this should be taken into account in their
design. Holding rooms should be provided with adequate noise
insulation and absorption materials.
2.6. Alarm systems
A technologically dependent animal facility is a vulnerable
entity. It is strongly recommended that such facilities are
appropriately protected to detect hazards such as fires, the
intrusion of unauthorised persons, and the breakdown of essential
equipment, such as ventilation fans, air heaters or coolers and
humidifiers.
Animal facilities which rely heavily on electrical or
mechanical equipment for environmental control and protection
should have a stand-by system to maintain essential services and
emergency lighting systems as well as to ensure that alarm
systems themselves do not fail to operate.
Heating and ventilation systems should be equipped with
monitoring devices and alarms to ensure that any faults can be
quickly identified and promptly rectified.
Clear instructions on emergency procedures should be
prominently displayed. Alarms are recommended for water tanks for
fish and other aquatic animals in case of failure of the water or
air supply. Care should be taken to ensure that the operation of
an alarm system causes as little disturbance as possible to the
animals.
3. Education and training
All persons involved in caring for, or otherwise involved
with, animals being bred, held or used for experimental or other
scientific purposes should be appropriately educated and trained
to the standard recommended in the Resolution on education and
training of persons working with laboratory animals adopted by
the Multilateral Consultation of the Parties to the Convention on
3 December 1993.
4. Care
4.1. Health
4.1.1. Animals within an animal facility are totally dependent
on humans for their health and well–being. The physical and
psychological state of the animals will be influenced by their
local environment, food, water and the care and attention
provided by the animal care staff.
A strategy should be in place in all establishments to ensure
that an appropriate health status is maintained, which safeguards
animal welfare and meets scientific requirements. This strategy
should include a microbiological surveillance programme, plans
for dealing with health breakdowns, and should define health
parameters and procedures for the introduction of new
animals.
4.1.2. The person responsible for the establishment should
ensure regular inspection of the animals and supervision of the
accommodation and care by a veterinarian or other competent
person. Inspection of the animals should be made at least daily
by a person trained in accordance with paragraph 3 of the General
section, to ensure that all sick or injured animals are
identified and appropriate action taken. Regular health
monitoring should be carried out.
4.1.3. Because of the potential risk of contamination of
animals and staff presented by the handling of animals,
particular attention should be paid to the institution of hygiene
procedures and supervision of staff health.
4.2. Capture from the wild
4.2.1. When animals need to be captured, it should only be
done by humane methods and by persons competent to apply them.
The impact of the capturing procedures on the remaining wildlife
and habitats should be minimised.
4.2.2. Any animal found, at or after capture, to be injured or
in poor health should be examined by a competent person as soon
as possible, and appropriate action taken. This may require
referral to a veterinarian for treatment, or, in the case of
serious injury, the animal should be killed immediately by a
humane method, in line with the principles set out in the
European Commission Recommendations for the euthanasia of
experimental animals (Part 1 and Part 2). Appropriate and
sufficient transport containers and means of transport should be
available at capture sites, in case animals need to be moved for
examination or treatment.
4.2.3. Special consideration should be given to the
acclimatisation, quarantine, housing, husbandry and care of wild
caught animals. The eventual fate of wild caught animals
following the conclusion of scientific procedures should also be
given due consideration before the work begins. This is to ensure
that the practical difficulties and welfare issues associated
with any subsequent release to the wild can be satisfactorily
addressed.
4.3. Transport of animals
4.3.1. For animals, transportation is a stressful experience
which should be mitigated as far as possible. The following
principles should apply to all animal movements, from short
journeys by vehicle within scientific establishments to
international transportation.
Animals should be transported in accordance with the
principles of the European Convention on the Protection of
Animals during International Transport (ETS No. 65 and ETS No.
193), having regard to the Resolution on the acquisition and
transport of laboratory animals, adopted by the May 1997
Multilateral Consultation of the Parties to Convention ETS No.
123.
4.3.2. Both sender and recipient should agree the conditions
of transport, departure and arrival times to ensure that full
preparation can be made for the animals' arrival. The sender
should ensure that the animals are examined and found to be fit
for transport before being placed in the transport container.
4.3.3. Animals that are sick or injured shall not be
considered fit for transport, except for slightly injured or sick
animals whose transport would not cause additional suffering, or
where the transport is under veterinary supervision for, or
following, veterinary treatment.
Sick or injured animals may also be transported for
experimental or other scientific purposes approved by the
relevant competent authority, if the illness or injury is part of
the research programme. No additional suffering should be imposed
by the transport of such animals, and particular attention should
be paid to any additional care which may be required. A competent
person should confirm that such animals are fit for the intended
journey.
4.3.4. The person responsible for the transport of the animals
has the overall control over the organisation, carrying out and
completion of the whole journey, regardless of whether duties are
subcontracted to other Parties during transport.
4.3.5. The person in charge of the welfare of the animals has
direct physical responsibility for the care of the animals during
transport. Such a person may be the attendant or the driver of a
vehicle if fulfilling the same role. The person in charge of the
welfare of animals being transported should be aware of the
special needs of the laboratory animals in their care.
4.3.6. The route should be planned in order to ensure that the
transport is carried out efficiently to minimise journey time,
from loading to unloading, and to avoid delays in order to limit
any stress and suffering of the animals. Care is needed to ensure
that animals are maintained under suitable environmental
conditions for the species, and that measures are taken to
minimise sudden movements, excessive noise, or vibration during
transport.
4.3.7. Where appropriate, the container should be designed to
prevent or restrict the entry or spread of micro–organisms. It
should allow visual inspection of the animals without
compromising the microbiological status of the animals.
4.3.8. On arrival at their destination the animals should be
removed from their transport containers and examined by a
competent person with the least possible delay. Animals which are
sick, injured or otherwise out of condition, should be kept under
close observation and housed separately from other animals. These
animals should be provided with veterinary treatment as
appropriate or, if deemed necessary, promptly killed by a humane
method.
4.4. Quarantine, acclimatisation and isolation
The objectives of quarantine and isolation periods are:
a. to protect other animals in the establishment;
b. to protect man against zoonotic infection; and
c. together with an acclimatisation period, to foster
good scientific practice.
According to the circumstances, these periods may vary and are
either
determined by the national regulations of the Party, or a
competent person, normally the veterinarian appointed by the
establishment.
4.4.1. Quarantine
Quarantine is defined as a period of housing newly introduced
or reintroduced animals separate from existing animals in the
establishment to establish the state of health of the animals and
to prevent the introduction of disease. Such a period is
recommended when the health status of the animal is not
known.
4.4.2. Acclimatisation
A period of acclimatisation is needed to allow animals to
recover from transport stress, to become accustomed to a new
environment and to husbandry and care practices. Even when the
animals are seen to be in good health, it is necessary for them
to undergo a period of acclimatisation before being used in a
procedure. The time required depends on several factors, such as
the stress to which the animals have been subjected which in turn
depends on several factors such as the duration of the
transportation and the age of the animal and change of the social
environment. It should also be taken into account that
international transport may necessitate an extended period of
acclimatization due to disturbance of the diurnal rhythm of the
animals.
4.4.3. Isolation
A period of isolation is intended to reduce the risk of
infection to other animals or humans. Any animal suspected of
posing such a risk should be housed in a separate facility.
4.5. Housing and enrichment
4.5.1. Introduction
All animals should be allowed adequate space to express a wide
behavioural repertoire. Animals should be socially housed
wherever possible and provided with an adequately complex
environment within the animal enclosure to enable them to carry
out a range of normal behaviours. Restricted environments can
lead to behavioural and physiological abnormalities and affect
the validity of scientific data.
Consideration should be given to the potential impact of the
type of accommodation, and that of the environmental and social
enrichment programmes, on the outcome of scientific studies, in
order to avoid the generation of invalid scientific data and
consequential animal wastage.
The housing and enrichment strategies used in breeding,
supplying and user establishments should be designed to fulfill
the needs of the species housed and to ensure that the animals
can make the best use of the space available. Their design should
also take into account the need to observe the animals with
minimum disruption and to facilitate handling. Suggested minimum
animal enclosure sizes and space allowances are included in the
subsequent individual species sections.
Unless otherwise specified, additional surface areas provided
by enclosure additions, such as shelves, should be provided in
addition to the recommended minimum floor areas.
4.5.2. Housing
Animals, except those which are naturally solitary, should be
socially housed in stable groups of compatible individuals.
Single housing should only occur if there is justification on
veterinary or welfare grounds. Single housing on experimental
grounds should be determined in consultation with the animal
technician and with the competent person charged with advisory
duties in relation to the well–being of the animals. In such
circumstances, additional resources should be targeted to the
welfare and care of these animals. In such cases, the duration
should be limited to the minimum period necessary and, where
possible, visual, auditory, olfactory and tactile contact should
be maintained. The introduction or re–introduction of animals to
established groups should be carefully monitored by adequately
trained staff, to avoid problems of incompatibility and disrupted
social relationships. The possibility of social housing should be
promoted by purchasing compatible individuals when procuring
animals of gregarious species.
4.5.3. Enrichment
All animals should be provided with sufficient space of
adequate complexity to allow expression of a wide range of normal
behaviour. They should be given a degree of control and choice
over their environment to reduce stress–induced behaviour. This
may be achieved by using appropriate enrichment techniques, which
extend the range of activities available to the animal and
increase their coping activities. In addition to social
activities, enrichment can be achieved by allowing and promoting
physical exercise, foraging, manipulative and cognitive
activities, as appropriate to the species. It is advisable to
allow the animals to exercise at every possible opportunity.
Environmental enrichment in animal enclosures should be
appropriate to the species–specific and individual needs of the
animals concerned. Forms of enrichment should be adaptable so
that innovation based on new understanding may be incorporated.
The enrichment programme should be regularly reviewed and
updated. The staff responsible for animal care should understand
the natural behaviour and biology of the species, so that they
can make sensible and informed choices on enrichment. They should
be aware that all enrichment initiatives are not necessarily to
the advantage of the animal and therefore should monitor their
effects and adjust the programme as required.
4.5.4. Animal enclosures
Animal enclosures should not be made out of materials
detrimental to the health of the animals. Their design and
construction should be such that no injury to the animals is
caused. Unless they are disposable, they should be made from
materials that will withstand cleaning and decontamination
techniques. In particular, attention should be given to the
design of animal enclosure floors, which should be appropriate to
the species and age of the animals and be designed to facilitate
the removal of excreta.
4.6. Feeding
4.6.1. The form, content and presentation of the diet should
meet the nutritional and behavioural needs of the animal. For
some species, the opportunity for foraging should be given.
Roughage is an important component of the diet for some species
of animals, as well as a means of satisfying some behavioural
needs.
4.6.2. The animals’ diet should be palatable and
non-contaminated. In the selection of raw materials, production,
preparation and presentation of feed, precautions should be taken
to minimise chemical, physical and microbiological contamination.
The feed should be packed in bags that provide clear information
on the identity of the product and its date of production. An
expiry date should be clearly defined by the manufacturer and
adhered to.
Packing, transport and storage should also be such as to avoid
contamination, deterioration or destruction. Storerooms should be
cool, dark, dry and vermin and insect–proof. Perishable feed like
greens, vegetables, fruit, meat, fish should be stored in cold
rooms, refrigerators or freezers.
All feed hoppers, troughs or other utensils used for feeding
should be regularly cleaned and, if necessary, sterilised. If
moist feed is used, or if the feed is easily contaminated with
for example water or urine, daily cleaning is necessary.
4.6.3. Each animal should be able to access the food, with
sufficient feeding space provided to limit competition. In some
circumstances, food intake may need to be controlled to avoid
obesity.
4.7. Watering
4.7.1. Uncontaminated drinking water should always be
available to all animals. Water is, however, a vehicle for
micro–organisms, and the supply should therefore be so arranged
that the contamination risk is minimised.
4.7.2. Watering systems should be designed and used to provide
an adequate quantity of water of suitable quality. Sufficient
watering points (drinkers) should be available. When automatic
watering systems are used, their functioning should be regularly
checked, serviced and flushed to avoid accidents, such as
blockages or leakages and the spread of infections. If
solid–bottomed cages are used, care should be taken to minimise
the risk of flooding.
4.7.3. In fishes, amphibians and reptiles, tolerance for
acidity, chlorine and many other chemicals differs widely from
species to species. Therefore provision should be made to adapt
the water supply for aquaria and tanks to the needs and tolerance
limits of the individual species.
4.8. Flooring, substrate, litter, bedding and nesting
material
4.8.1. Appropriate bedding materials or sleeping structures
should always be provided for animals, as well as appropriate
nesting materials or structures for breeding animals.
Various materials are commonly placed into the animal
enclosure to serve the following functions: to absorb urine and
faeces, and thus facilitate cleaning; to allow the animal to
perform certain species–specific behaviour, such as foraging,
digging or burrowing; to provide a comfortable, yielding surface
or secure area for sleeping; to allow the animal to build a nest
for breeding purposes.
Certain materials may not serve all of these needs, and it is
therefore important to provide sufficient and appropriate
materials. Any such materials should be dry, absorbent,
dust–free, non–toxic and free from infectious agents or vermin
and other forms of contamination. Materials derived from wood
that has been chemically treated or containing toxic natural
substances as well as products which cannot be clearly defined
and standardised should be avoided.
4.8.2. Within the animal enclosure, the flooring should
provide a solid, comfortable resting area for all animals. All
sleeping areas should be kept clean and dry.
4.9. Cleaning
4.9.1. The standard of a facility, including good husbandry,
depends very much on good hygiene. A very high standard of
cleanliness and order should also be maintained in holding,
washing and storage rooms. Adequate routines for the cleaning,
washing, decontamination and, when necessary, sterilisation of
enclosures and accessories, bottles and other equipment should be
established and carried out.
4.9.2. These cleaning and disinfection regimes should not be
detrimental to animal health or welfare. Clear operating
procedures, including a recording system, should be in place for
the changing of bedding in animal enclosures.
4.9.3. There should be regular cleaning and, where
appropriate, renewal of the materials forming the ground surface
in animal enclosures to avoid them becoming a source of infection
and parasite infestation.
4.9.4. Odour–marking is an important form of behaviour in some
species, and cleaning disturbances will cause some degree of
social disruption. Cleaning regimes should have regard for these
behavioural needs. Decisions on frequency of cleaning should be
based on the type of animal enclosure, the type of animal, the
stocking density, and the ability of the ventilation system to
maintain suitable air quality.
4.10. Handling
The quality of care animals are given in the laboratory may
influence not only breeding success, growth rate and welfare, but
also the quality and outcome of experimental procedures.
Accustoming animals to competent and confident handling during
routine husbandry and procedures reduces stress both to animals
and personnel. For some species, for example dogs and non–human
primates, a training programme to encourage co–operation during
procedures can be beneficial to the animals, the animal care
staff and the scientific programme. For certain species, social
contact with humans should be a priority.
However, in some cases, handling should be avoided. This may
be particularly the case with wild animals, and is one reason why
wild animals can be less suitable as experimental subjects. Staff
caring for animals are expected, at all times, to have a caring
and respectful attitude towards the animals in their care, and to
be proficient in the handling and restraint of the animals.
Where appropriate, staff time should be set aside for talking
to, handling, training and grooming animals.
4.11. Humane killing
4.11.1. All humane methods of killing animals require
expertise, which can only be attained by appropriate training.
Animals should be killed using a method that adheres to the
principles set by the European Commission Recommendations for the
euthanasia of experimental animals (Part 1 and Part2).
4.11.2. A deeply unconscious animal can be exsanguinated, but
drugs which paralyse muscles before unconsciousness occurs, drugs
with curariform effects and electrocution without passage of
current through the brain, should not be used without prior
anaesthesia.
Disposal should not be allowed until death has been
confirmed.
4.12. Records
Records of source, use and final disposal of all animals bred,
kept for breeding, or for subsequent supply for use in scientific
procedures should be used not only for statistical purposes but,
in conjunction with health and breeding records, as indicators of
animal welfare and for husbandry and planning purposes.
4.13. Identification
In some instances, it is necessary for animals to be
individually identified, for example, when being used for
breeding purposes or scientific procedures, to enable accurate
records to be kept. The method chosen should be reliable and
cause the minimum pain and discomfort to the animal when applied
and in the long–term. Sedatives or local anaesthetics and
analgesics should be used if necessary. Staff should be trained
in carrying out the identification and marking techniques.
Species-specific
section
A.
Species-specific provisions for rodents
1. Introduction
Mice
The laboratory mouse is derived from the wild house mouse
(Mus musculus) a largely nocturnal burrowing and climbing
animal which builds nests for regulation of the microenvironment,
shelter and reproduction. Mice are good climbers. Mice do not
readily cross open spaces, preferring to remain close to walls or
other structures. A wide range of social organisations has been
observed depending on population density and intense
territoriality may be seen in reproductively active males.
Pregnant and lactating females may prove aggressive in nest
defence. As mice, particularly albino strains, have poor sight
they rely heavily on their sense of smell and create patterns of
urine markings in their environment. Mice also have very acute
hearing and are sensitive to ultrasound. There are considerable
differences in the expression and intensity of behaviour
depending on the strain.
Rats
The laboratory rat is derived from the wild brown rat
(Rattus norvegicus) and is a highly social animal. Rats
avoid open spaces, and use urine to mark territory. Their sense
of smell and hearing are highly developed, and rats are
particularly sensitive to ultrasound. Daylight vision is poor,
but dim– light vision is effective in some pigmented strains.
Albino rats avoid areas with light levels over 25 lux. Activity
is greater during hours of darkness. Young animals are very
exploratory and often engage in social play.
Gerbils
The gerbil or Mongolian jird (Meriones sp.) is a
social animal and is largely nocturnal, although in the
laboratory it is also active during daylight. In the wild,
gerbils build burrows with tunnel entrances as a protection
against predators, and in the laboratory often develop
stereotypic digging behaviour unless provided with adequate
facilities.
Hamsters
The wild ancestors (Mesocricetus sp.) of the
laboratory hamster are largely solitary. The female hamster is
larger and more aggressive than the male and can inflict serious
injury on her mate. Hamsters often make a latrine area within the
enclosure, mark areas with secretions from a flank gland, and
females frequently selectively reduce the size of their own
litter by cannibalism.
Guinea Pigs
Wild guinea pigs (Cavia porcellus) are social,
cursorial rodents which do not burrow, but live under cover and
may use burrows made by other animals. Adult males may be
aggressive to each other, but generally aggression is rare.
Guinea pigs tend to freeze at unexpected sounds and may stampede
as a group in response to sudden unexpected movements. Guinea
pigs are extremely sensitive to being moved and may freeze as a
result for thirty minutes or more.
2. The environment and its control
2.1. Ventilation
(See paragraph 2.1. of the General section)
2.2. Temperature
Rodents should be maintained within a temperature range of 20
°C to 24 °C. Local temperatures among groups of rodents in
solid-floored enclosures will often be higher than room
temperatures. Even with adequate ventilation the enclosure
temperatures may be up to 6 oC above room temperature.
Nesting material/nestboxes give animals the opportunity to
control their own microclimate. Special attention should be paid
to the temperature in containment systems as well as to that
provided for hairless animals.
2.3. Humidity
The relative humidity in rodent facilities should be kept at
45 to 65%. Excepted from this principle are gerbils, which should
be kept at a relative humidity of 35 to 55 %.
2.4. Lighting
Light levels within the enclosure should be low. All racks
should have shaded tops to reduce the risk of retinal
degeneration. This is of particular importance for albino
animals.
A period of red light at frequencies undetectable to the
rodents can be useful during the dark period so that staff can
monitor the rodents in their active phase.
2.5. Noise
As rodents are very sensitive to ultrasound, and use it for
communication, it is important that this extraneous noise is
minimised. Ultrasonic noise (over 20 kHz) produced by many common
laboratory fittings, including dripping taps, trolley wheels and
computer monitors, can cause abnormal behaviour and breeding
cycles. It may be advisable to monitor the acoustic environment
over a broad range of frequencies and over extended time
periods.
2.6. Alarm systems
(See paragraph 2.6. of the General section)
3. Health
(See paragraphs 4.1. and 4.4. of the General section)
4. Housing, enrichment and care
4.1. Housing
Gregarious species should be group–housed as long as the
groups are stable and harmonious. Such groups can be achieved,
although it is difficult, when housing male mice, adult hamsters
or gerbils, as this can result in severe conspecific
aggression.
Animals may be housed individually if adverse effects or
damage are likely to occur. Disruption of established stable and
harmonious groups should be minimised, as this can be very
stressful.
4.2. Enrichment
The enclosures and their enrichment should allow the animals
to manifest normal behaviours and to enable conspecifics to
reduce competitive situations adequately.
Bedding and nesting material, and refuges are very important
resources for rodents in breeding, stock or under procedure and
should be provided unless there is a justification on veterinary
or welfare grounds against doing so. Withholding of such
materials on experimental grounds should be agreed with the
animal technician and with the competent person charged with
advisory duties in relation to the well–being of the animals.
Nesting materials should allow the rodents to manipulate the
material and construct a nest. Nest boxes should be provided if
insufficient nesting material is provided for the animals to
build a complete, covered nest. Bedding materials should absorb
urine and may be used by the rodents to lay down urine marks.
Nesting material is important for rats, mice, hamsters and
gerbils as it enables them to create appropriate
microenvironments for resting and breeding. Nest boxes or other
refuges are important for guinea pigs, hamsters and rats.
Guinea pigs should always be provided with manipulable
materials such as hay for chewing and concealment.
Wood sticks for chewing and gnawing may be considered for
enrichment for all rodent species.
Many rodent species attempt to divide up their own enclosures
into areas for feeding, resting, urination and food storage.
These divisions may be based on odour marks rather than physical
division but partial barriers may be beneficial to allow the
animals to initiate or avoid contact with other group members. To
increase environmental complexity the addition of some form of
enclosure enrichment is strongly recommended. Tubes, boxes and
climbing racks are examples of devices which have been used
successfully for rodents, and these can have the added benefit of
increasing utilisable floor area.
Gerbils need comparatively more space than other rodent
species in order to allow them to build and/or use burrows of
sufficient size. Gerbils require a thick layer of litter for
digging and nesting or a burrow substitute, which needs to be at
least 20 cm long. Consideration should be given to the use of
translucent or tinted enclosures and inserts which permit good
observation of the animals without disturbing them.
The same principles regarding quality and quantity of space,
environmental enrichment and other considerations in this
document should apply to containment systems such as individually
ventilated cages (IVCs), although the design of the system may
mean that these may have to be approached differently.
4.3. Enclosures – dimensions and flooring
The enclosures should be made of easy–to–clean materials and
their design should allow proper inspection of the animals
without causing disturbance to them.
Once young animals become active they require proportionally
more space than adults do.
4.3.1. Dimensions
In this and subsequent tables for all rodent recommendations
“enclosure height” means the vertical distance between the
enclosure floor and the top of the enclosure, and this height
should apply over more than 50% of the minimum enclosure floor
area prior to the addition of enrichment devices.
When designing procedures, consideration should be given to
the potential growth of the animals to ensure adequate space is
provided (as detailed in Tables A.1. to A.5) for the duration of
the study.
Table A.1. Mice: Minimum enclosure
dimensions and space allowances
*Post–weaned mice may be kept at these higher stocking
densities, for the short period after weaning until issue,
provided that the animals are housed in larger enclosures with
adequate enrichment. These housing conditions should not cause
any welfare deficit such as: increased levels of aggression,
morbidity or mortality, stereotypies and other behavioural
deficits, weight loss, or other physiological or behavioural
stress responses.
Table A.2. Rats: Minimum enclosure
dimensions and space allowances
* In lifetime studies, animals should be provided with
enclosures of a suitable size to enable the animals to be
socially housed. As stocking densities towards the end of such
studies may be difficult to predict, consequentially there may be
occasions where space allowances per individual animal may fall
below those indicated above. In such circumstances priority
should be given to maintaining stable social structures.
** Post–weaned rats may be kept at these stocking
densities, for the short period after weaning until issue,
provided that the animals are housed in larger enclosures with
adequate enrichment. These housing conditions should not cause
any welfare deficit such as: increased levels of aggression,
morbidity or mortality, stereotypies and other behavioural
deficits, weight loss, or other physiological or behavioural
stress responses.
Table A.3. Gerbils: Minimum
enclosure dimensions and space allowances
Table A.4. Hamsters: Minimum
enclosure dimensions and space allowances
*Post–weaned hamsters may be kept at these stocking densities,
for the short period after weaning until issue, provided that the
animals are housed in larger enclosures with adequate enrichment.
These housing conditions should not cause any welfare deficit
such as: increased levels of aggression, morbidity or mortality,
stereotypies and other behavioural deficits, weight loss, or
other physiological or behavioural stress responses.
Table A.5. Guinea pigs: Minimum
enclosure dimensions and space allowances
4.3.2. Flooring
Solid floors with bedding or perforated floors are preferable
to grid or wire mesh floors. If grids or wire mesh are used, a
solid or bedded area or, as an alternative in the case of guinea
pigs, a slatted area, should be provided for the animals to rest
on unless specific experimental conditions prevent this. Bedding
may be withheld as part of time–mating practices.
As mesh floors can lead to serious injuries, the floors should
be closely inspected and maintained to ensure that there are no
loose or sharp projections.
During late pregnancy, parturition and lactation, breeding
females should only be kept on solid floors with bedding.
4.4. Feeding
(See paragraph 4.6. of the General section)
4.5. Watering
(See paragraph 4.7. of the General section)
4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material
(See paragraph 4.8. of the General section)
4.7. Cleaning
Although high hygiene standards should be maintained, it may
be advisable to maintain some odour cues left by animals. Too
frequent changing of enclosures should be avoided, particularly
where pregnant animals and females with litters are concerned, as
such disturbances can result in mis-mothering or cannibalism.
Decisions on frequency of cleaning should therefore be based
on the type of the enclosure, type of animal, stocking densities,
and the ability of ventilation systems to maintain suitable air
quality.
4.8. Handling
When handling, care needs to be taken to minimise disturbance
of the animals or their enclosure environment. This is of
particular importance with hamsters.
4.9. Humane killing
(See paragraph 4.11. of the General section)
4.10. Records
(See paragraph 4.12. of the General section)
4.11. Identification
(See paragraph 4.13. of the General section)
B.
Species-specific provisions for rabbits
1. Introduction
The rabbit (Oryctolagus cuniculi) is a naturally
gregarious species. Rabbits should be allowed adequate space and
an enriched environment, the denial of which can result in loss
of normal locomotor activity and in skeletal abnormalities.
2. The environment and its control
2.1. Ventilation
(See paragraph 2.1. of the General section)
2.2. Temperature
Rabbits should be maintained in a temperature range of 15 °C
to 21 °C. Local temperatures among groups of rabbits in
solid-floored enclosures will often be higher than room
temperatures. Even with adequate ventilation the enclosure
temperatures may be up to 6 °C above room temperature.
Nesting material/nestboxes give animals the opportunity to
control their own microclimate. Special attention should be paid
to the temperature in containment systems.
2.3. Humidity
The relative humidity in rabbit facilities should not be less
than 45%.
2.4. Lighting
(See paragraph 2.4. of the General section)
2.5. Noise
(See paragraph 2.5. of the General section)
2.6. Alarm systems
(See paragraph 2.6. of the General section)
3. Health
(See paragraphs 4.1. and 4.4. of the General section)
4. Housing, enrichment and care
4.1. Housing
Young and female rabbits should be housed in harmonious social
groups. Single housing should only occur if there is
justification on veterinary or welfare grounds. Single housing on
experimental grounds should be determined in consultation with
the animal technician and with the competent person charged with
advisory duties in relation to the well-being of the animals.
Adult entire males may perform territorial behaviour and should
not be housed with other entire males. Enriched floor pens have
been used with success to house young rabbits and adult female
rabbits although groups may need to be carefully managed to avoid
aggression. Ideally rabbits for group housing should be
littermates that have been kept together since weaning. Where
individuals cannot be group–housed, consideration should be given
to housing them in close visual contact.
4.2. Enrichment
Suitable enrichment for rabbits includes roughage, hay blocks
or chew sticks as well as an area for withdrawal. In floor pens
for group housing, visual barriers and structures to provide
refuges and look out behaviour should be provided. For breeding
does nesting material and a nest–box should also be provided.
4.3. Enclosures – dimensions and flooring
It is preferable for enclosures to be rectangular. A raised
area should be provided within the enclosure. This raised area
should allow the animal to lie and sit and easily move
underneath, but should not cover more than 40% of the floor
space. While the enclosure height should be sufficient for the
rabbit to sit upright without its ears touching the roof of the
enclosure, this degree of clearance is not considered necessary
for the raised area. If there are good scientific or veterinary
reasons for not using a shelf then the enclosure should be 33%
larger for a single rabbit and 60% larger for two rabbits.
Wherever it is possible, rabbits should be kept in pens.
4.3.1. Dimensions
Table B.1. Rabbits over 10 weeks of
age: Minimum enclosure dimensions and space allowances
The table is to be used for both cages and pens. In cages a
raised area
should be provided (see Table B.4.). Pens should contain
structures that subdivide the space to allow animals to initiate
or avoid social contact. The additional floor area is 3000
cm2 per rabbit for the third, the fourth, the fifth
and the sixth rabbit, while 2500 cm2 should be added
for each additional rabbit above a number of six.
Table B.2. Doe plus litter: Minimum
enclosure dimensions and space allowances
At least three to four days before giving birth, does should
be provided with an extra compartment or a nestbox in which they
can build a nest. The nestbox should preferably be outside the
enclosure. Straw or other nesting material should be provided.
The enclosure should be designed so that the doe can move to
another compartment or raised area away from her pups after they
have left the nest. After weaning, the littermates should stay
together in their breeding enclosure as long as possible. Up to
eight littermates may be kept in the breeding enclosure from
weaning until seven weeks old, and five littermates may be kept
on the minimum floor area from eight to ten weeks of age.
Table B.3. Rabbits less than 10
weeks of age: Minimum enclosure dimensions and space
allowances
The table is to be used for both cages and pens. Pens should
contain structures that subdivide the space to allow animals to
initiate or avoid social contact. After weaning, the littermates
should stay together in their breeding enclosure as long as
possible.
Table B.4. Rabbits: Optima
dimensions for raised areas for enclosures having the dimensions
indicated in Table B.1.
To allow proper use of the raised area and of the enclosure as
a whole the dimensions given above for the raised area size and
height are optima, with very close minima and maxima (within 10 %
of optimum size). If there are scientific or veterinary
justifications for not providing a raised area then the floor
area should be 33 % larger for a single rabbit and 60 % larger
for two rabbits, to facilitate the rabbit’s locomotor activities
and to enhance the opportunity to escape from a more dominant
animal.
Where a raised area is provided for rabbits of less than 10
weeks of age, the optimum size of the raised area should be 55 x
25 cm and the height above the floor should be such that the
animals can make use of it.
4.3.2. Flooring
Wire floors should not be used without the provision of a
resting area large enough to hold all the rabbits at any one
time. Solid floors with bedding or perforated floors are
preferable to grid or wire mesh floors.
4.4. Feeding
(See paragraph 4.6. of the General section)
4.5. Watering
(See paragraph 4.7. of the General section)
4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material
(See paragraph 4.8. of the General section)
4.7. Cleaning
(See paragraph 4.9. of the General section)
4.8. Handling
(See paragraph 4.10. of the General section)
4.9. Humane killing
(See paragraph 4.11. of the General section)
4.10. Records
(See paragraph 4.12. of the General section)
4.11. Identification
(See paragraph 4.13. of the General section)
C.
Species-specific provisions for cats
1. Introduction
The domestic cat is derived from the solitary African wild cat
(Felis silvestris libyca), but has a strong tendency to
learn social behaviour. With appropriate socialisation provided
at an early age, such behaviour can be expressed both to
conspecifics and man.
Good social interaction with humans encourage suitable
temperament for subsequent studies. However, as cats lack
dominance hierarchies and appear to lack mechanisms for
reconciliation post–conflict, forming social relationships may be
stressful. Visible signs that cats are stressed are not as
straightforward to interpret as are those in dogs.
As cats are territorial and become attached to particular
locations they are likely to be stressed by relocation. Cats are
excellent climbers and utilise raised structures (e.g. shelves)
extensively, both as vantage points and, when housed in groups,
to maintain a distance from other cats.
2. The environment and its control
2.1. Ventilation
(See paragraph 2.1. of the General section)
2.2. Temperature
Cats may be maintained within a wide temperature range
provided that their welfare is not compromised. A temperature
range of 15°C to 21° C should be maintained when precise control
is required for cats under procedure (see paragraph 2.2.3 of the
General Section).
As kittens have limited thermoregulatory control for around
the first ten days of life, additional local heating should be
provided during this period.
2.3. Humidity
It is considered unnecessary to control relative humidity, as
cats can be exposed to wide fluctuations of ambient relative
humidity without adverse effects.
2.4. Lighting
Holding of cats under the natural twenty–four–hour light–dark
cycle is acceptable. Where the light part of the photoperiod is
provided by artificial lighting, this should be within a range of
ten to twelve hours daily.
If natural light is totally excluded, low level night lighting
(5 to 10 lux) should be provided to allow cats to retain some
vision and to take account of their startle reflex.
2.5. Noise
(See paragraph 2.5. of the General section)
2.6. Alarm systems
(See paragraph 2.6. of the General section)
3. Health
(See paragraphs 4.1. and 4.4. of the General section)
4. Housing, enrichment and care
4.1. Housing
Female cats and neutered cats of both sexes are generally
sociable and are commonly held in groups of up to twelve.
However, the establishment of groups of two or more such cats
requires careful monitoring of the compatibility of all
individuals in the group. Special care is needed when regrouping
cats, introducing an unfamiliar cat to a group, housing
un–neutered males in a group or maintaining cats in larger
groups.
Where cats are normally group–housed, single–housing may be a
significant stress factor. Therefore, cats should not be
single-housed for more than twenty–four hours without
justification on veterinary or welfare grounds. Single housing
for more than twenty–four hours on experimental grounds should be
determined in consultation with the animal technician and with
the competent person charged with advisory duties in relation to
the well–being of the animals.
Cats which are repeatedly aggressive towards other cats should
be housed singly only if a compatible companion cannot be found.
Social stress in all pair– or group–housed individuals should be
monitored at least weekly using an established behavioural and/or
physiological stress scoring system. This is especially important
for un–neutered males.
Females with kittens under four weeks of age or in the last
two weeks of pregnancy may be housed singly. During this time,
consideration should also be given to allowing females which are
normally group–housed to have access to their group e.g. by
connecting kittening enclosures to the group housing animal
enclosures.
The development of social behaviour in cats is profoundly
affected by social experience between two and eight weeks of age.
During this period it is particularly important that the cat has
social contacts with other cats (e.g. litter mates) and with
humans and is familiarised with environmental conditions likely
to be encountered during subsequent use. Daily handling during
this sensitive stage of development is a prerequisite for the
social behaviour of the adult cat and it has been shown that a
short period of handling even on the first day after birth is of
importance as the young animals are already able to respond to
scent and tactile stimulation.
All cats should have a period of play and general social
interactions with humans on a daily basis, plus additional time
for regular grooming. Particular attention should be paid to
social enrichment for single–housed cats by providing additional
human contact.
4.2. Enrichment
Raised, part–enclosed structures should be provided (e.g. a
bed with three walls and a roof on a shelf approximately one
metre off the floor) to give the cats a view of their
surroundings and, if pair– or group–housed, the opportunity to
maintain a comfortable distance from other cats. There should be
a sufficient number of these structures to minimise competition.
Structures should be distributed within the enclosure so that
animals can fully use the space available.
There should also be provision for the cats to seek refuge and
privacy within their own enclosure and, in particular, away from
the sight of cats in other enclosures. Vertical wooden surfaces
should be provided to allow claw–sharpening and
scent–marking.
Outside runs provide an environmental enrichment opportunity
for cats in both breeding and user establishments and should be
provided where possible.
Pseudo–predatory and play behaviour should be encouraged. A
selection of toys should be available and these should be changed
on a regular basis in order to ensure ongoing stimulation and
avoid familiarity, which decreases the motivation to play.
4.3. Enclosures – dimensions and flooring
Enclosures, including the divisions between enclosures, should
provide a robust and easy to clean environment for the cats.
Their design and construction should seek to provide an open and
light facility giving the cats comprehensive sight outside of
their enclosure.
4.3.1. Dimensions
Table C.1. Cats: Minimum enclosure
dimensions and space allowances
The minimum space in which a queen and litter may be held is
the space for a single cat, which should be gradually increased
so that by four months of age litters have been re–housed to
conform with the above space requirements for adults. The normal
age for weaning is seven to nine weeks.
Cats should never be forced to spend their entire lives
outside and should
always have access to an internal enclosure that meets all
standards, including the minimum dimensions, detailed in these
guidelines.
Areas for feeding and for litter trays should be not less than
0.5 metres apart and should not be interchanged.
Constraint in a space below the minimum requirement detailed
above, such as in a metabolism cage or any similar type of
housing for scientific purposes, may severely compromise the
welfare of the animals. Such constraint should be for the minimum
time and within a space that is as close as possible to that
defined above and no less than that required for the animal to
stretch fully horizontally and vertically, to lie down and turn
around.
4.3.2. Flooring
The preferred flooring for cat enclosures is a solid
continuous floor with a smooth non–slip finish. Additional
enclosure furniture should provide all cats with a comfortable
resting place.
Open flooring systems such as grids or mesh should not be used
for cats. Where there is a justification for open flooring, great
care should be taken in their design and construction in order to
avoid pain, injury or disease and to allow the animals to
manifest normal behaviours. Practical experience shows that
metabolism cages are not always necessary as cat’s urine and
faeces can be collected directly from litter trays.
The quality and finish of the floor of an outside run need not
be to the standard of the inside enclosure, providing it is easy
to clean and not physically injurious to the cats.
4.4. Feeding
(See paragraph 4.6. of the General section)
4.5. Watering
(See paragraph 4.7. of the General section)
4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material
At least one litter tray of minimum dimension 300 x 400 mm
should be provided for every two cats and should contain a
suitable absorbent and non-toxic litter or substrate material
that is acceptable to and used by the cats. If urine and faeces
are regularly deposited outside the trays, additional trays
containing alternative substrates should be provided. If this is
ineffective in pair- or group–housed cats, social incompatibility
is indicated and cats should be removed from the group one at a
time until the problem is resolved.
Sufficient beds should be provided for all cats and should be
made of a suitable easy to clean material. These beds should
contain bedding material such as polyester fleece or similar
bedding material.
4.7. Cleaning
Each occupied enclosure should be cleaned at least daily.
Litter trays should be emptied daily and litter material
replaced.
Cleaning of enclosures should not result in cats becoming wet.
When enclosures are hosed down, the cats should be removed from
the enclosure to a dry place and returned only when it is
reasonably dry.
4.8. Handling
For cats, close contact with the persons caring for them is
crucial, especially for single–housed cats.
4.9. Humane killing
(See paragraph 4.11. of the General section)
4.10. Records
(See paragraph 4.12. of the General section)
4.11. Identification
(See paragraph 4.13. of the General section)
D.
Species-specific provisions for dogs
1. Introduction
The domestic dog (Canis familiaris) is an inquisitive
and highly social animal which actively seeks information about
its surroundings, reflecting the behaviour of its ancestors in
the wolf family. Although much of the day is spent resting, the
dog requires a complex physical and social environment during the
active phase.
Bitches seek solitude in a quiet area for parturition and
rearing of young.
As aggression is a significant risk, care is needed to
maintain dogs in socially harmonious groups. The recommendations
provided are for the beagle, the most commonly used breed.
Account should be taken of individual breed characteristics if
other breeds are used.
2. The environment and its control
2.1. Ventilation
(See paragraph 2.1 of the General section)
2.2. Temperature
Dogs may be maintained within a wide temperature range
provided that their welfare is not compromised. A temperature
range of 15 °C to 21 °C should be maintained when precise control
is required for dogs under procedure (see paragraph 2.2.3 of the
General Section).
As puppies have limited thermoregulatory control in the first
ten days or so of life, additional local heating should be
provided within the whelping enclosure.
2.3. Humidity
It is considered unnecessary to control relative humidity, as
dogs can be exposed to wide fluctuations of ambient relative
humidity without adverse effects.
2.4. Lighting
The holding of dogs under the natural twenty–four–hour
light–dark cycle is acceptable. Where the light part of the
photoperiod is provided by artificial lighting, this should be
within a range of ten to twelve hours daily.
If natural light is totally excluded, low–level night lighting
(5 to 10 lux) should be provided to allow dogs to retain some
vision and to take account of their startle reflex.
2.5. Noise
Noise in dog kennels can reach high levels which are known to
cause damage to humans, and which could affect dogs’ health or
physiology. For these reasons it is important to consider methods
of reducing noise in dog facilities. By addressing the dogs'
behavioural needs in the facility design, the level of
vocalisation may be decreased. Much of the noise is generated by
the dogs’ own vocalisations, but may also be generated by
husbandry operations within the facility and ingress from outside
sources. Any source of noise that may stimulate further dog
barking should therefore be limited as far as possible.
Penetration of external noise can be reduced by appropriate
sitting of the facility and by appropriate architectural design.
Noise generated within the facility can be reduced by noise
absorbent materials or structures. Expert advice on noise
reduction should be taken when designing or modifying dog
accommodation.
2.6. Alarm systems
(See paragraph 2.6. of the General section)
3. Health
(See paragraphs 4.1. and 4.4. of the General section)
4. Housing, enrichment and care
4.1. Housing
Dogs should be housed in socially harmonious groups within the
animal enclosure, unless the scientific procedures or welfare
requirements make this impossible. Special care is needed when
regrouping dogs or introducing an unfamiliar dog to a group. In
all cases, groups should be monitored for social compatibility on
an ongoing basis.
Outside runs provide an environmental enrichment opportunity
for dogs in both breeding and user establishments and should be
provided where possible.
Single–housing of dogs for even short periods can be a
significant stress factor. Therefore, dogs should not be
single–housed for more than four hours without justification on
welfare or veterinary grounds. Single–housing for more than four
hours on experimental grounds should be determined in
consultation with the animal technician and with the competent
person charged with advisory duties in relation to the well–being
of the animals.
In such circumstances, additional resources should be targeted
to the welfare and care of these dogs. Additional human
socialisation time, and visual, auditory and, where possible,
tactile contact with other dogs, should be provided for all
single–housed animals on a daily basis.
Unless contra–indicated on scientific grounds, single–housed
dogs should be allowed to exercise in a separate area with, if
possible, other dogs, and with staff supervision and interaction,
on a daily basis.
Stud dogs should, wherever possible, be housed in socially
harmonious pairs or groups or with bitches.
Peri–parturient bitches should only be moved to the whelping
enclosure between one and two weeks of expected parturition.
While in the whelping enclosure they should have additional daily
human contact.
Social behaviour in dogs develops between four and twenty
weeks of age. During this period it is particularly important
that the dog has social contacts with littermates, adult dogs
(e.g. the bitch) and with humans, and is familiarised with
conditions likely to be encountered during subsequent use. Daily
handling during this sensitive stage of development is a
prerequisite for the social behaviour of the adult dog and it has
been shown that a short period of handling, even from the first
day after birth onwards, is of importance as the young animals
are already able to respond to scent and tactile stimulation.
4.2. Enrichment
The design of indoor and outdoor enclosures should allow some
privacy for the dogs and enable them to exercise some control
over their social interactions.
Separate areas for different activities should be provided.
This can be achieved by, for example, inclusion of raised
platforms and pen sub–divisions.
Dog treats and toys afford welfare benefits to the animals,
providing these are used sensibly and adequately monitored. As
chewing is an important behaviour, items should be provided which
meet this need.
The primary advantages of exercise are to allow additional
opportunities for dogs to experience a complex and varied
environment and to increase interaction with other dogs and
humans. These will be particularly important where these needs
cannot be fully met within the space provided by the animal
enclosure. Therefore, unless contra–indicated on scientific or
veterinary grounds, dogs should be removed to a separate area and
allowed to exercise, with other dogs where possible, and with
staff supervision and interaction, ideally on a daily basis.
4. 3. Enclosures – dimensions and flooring
Animal enclosures, including the divisions between enclosures,
should provide a robust and easy to clean environment for the
dogs. In their design and construction they should seek to
provide an open and light facility giving the dogs comprehensive
sight of other dogs and staff, outside of their immediate animal
enclosure.
4.3.1. Dimensions
These guidelines are intended to encourage the social housing
of dogs and
to permit adequate environment enrichment. It should be noted
that within this concept and strategy every encouragement is
given to holding dogs in large and socially–harmonious groups
both to increase the available floor space and to enhance
socialisation opportunities.
Dogs should never be forced to spend their entire lives
outside and should at all times have access to an internal
enclosure that meets the standards for construction and
environmental control detailed in these guidelines. The internal
enclosure should represent not less than 50 % of the minimum
space to be made available to the dogs, as detailed in Table D.1
below.
The space allowances detailed below are based on the
requirements of beagles, but it should be noted that allowances
significantly in excess may be required for giant breeds such as
St Bernards or Irish wolfhounds. For breeds other than the
laboratory beagle, space allowances should be decided in
consultation with veterinary staff and the responsible
authority.
Table D.1. Dogs: Minimum enclosure
dimensions and space allowances
Dogs that are pair or group housed may each be constrained to
half the total space provided (2 m² for a dog under 20 kg, 4 m²
for a dog over 20 kg) while they are undergoing procedures as
defined in the Convention, if this separation is essential for
scientific purposes. The period for which a dog should be so
constrained should be minimised and should not in any event
exceed four hours. This provision is made to encourage pair
housing (particularly in toxicology studies) while at the same
time allowing for the need to monitor feed intake and perform
post–dosing observations.
Any further social or physical constraint, such as in a
metabolism cage or physical restraint in a sling, may severely
compromise the welfare of the animals. Constraint in a metabolism
cage or any similar type of housing for scientific purposes
should be within a space that is as close as possible to that
defined above and no less than that required for the animal to
stretch fully, lie down and turn around.
4.3.2. Nursing bitches and litters, and puppies up to 7.5
kg
A nursing bitch and litter should have the same space
allowance as a single bitch of equivalent weight. The whelping
pen should be designed so that the bitch can move to an
additional compartment or raised area away from the puppies.
The normal weaning age for puppies is six to nine weeks.
Table D.2. Dogs: Minimum enclosure
dimensions and space allowances for postweaned stock
4.3.3. Flooring
The preferred flooring for dog accommodation is a solid
continuous floor with a smooth non–slip finish. All dogs should
be provided with a comfortable, solid resting area, for example,
by the use of enclosure furniture such as raised beds or
platforms.
Open flooring systems such as grids or mesh should not be used
for dogs. Where there is a justification for open flooring, great
care should be taken in their design and construction in order to
avoid pain, injury or disease and to allow the animals to
manifest normal behaviours. If any welfare problems do arise
which are related to the flooring, veterinary advice should be
sought and, if necessary, the dogs relocated onto solid
flooring.
Pre–weaned puppies and peri–parturient and suckling bitches
should not be kept in an open floor system.
The quality and finish of the floor of an outside run need not
be to the standard of the inside enclosure, providing it is
easily cleanable and not injurious to the dogs.
4.4. Feeding
(See paragraph 4.6. of the General section)
4.5. Watering
(See paragraph 4.7. of the General section)
4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material
When dogs are held on solid floors, some litter or substrate
material facilitates cleaning and minimises the necessity for
regular washing or hosing down.
Peri–parturient and suckling bitches should be provided with a
bed and bedding material to support whelping and the nursing of
puppies. Puppies also benefit from the provision of bedding
materials, as may certain breeds such as the greyhound.
4.7. Cleaning
Each occupied enclosure should be cleaned at least daily. All
excreta and soiled materials should be removed from all areas
used by dogs at least daily, and more frequently if
necessary.
Wet cleaning by hosing down of enclosures should be carried
out as necessary but should not result in the dogs becoming wet.
When enclosures are hosed down, the dogs should be removed from
the enclosure to a dry place and returned only when it is
reasonably dry.
4.8. Handling
(See paragraph 4.1. above and paragraph 4.10. of the General
section)
4.9. Humane killing
(See paragraph 4.11. of the General section)
4.10. Records
(See paragraph 4.12. of the General section)
4.11. Identification
(See paragraph 4.13. of the General section)
E.
Species-specific provisions for ferrets
1. Introduction
Ferrets (Mustela putorius furo) are carnivores which
under natural conditions feed on small mammals, birds, fish and
invertebrates. They have complex hunting behaviour and tend to
hoard food, but will not eat decayed matter.
Although in the wild the ferret is generally a solitary
animal, there seem to be welfare benefits if they are housed in
socially harmonious groups in captivity. Ferrets normally live in
burrows, and thus in captivity appreciate the provision of
materials, such as tubes in which they can crawl and play
games.
Ferrets usually breed once a year, mating in the spring. Male
animals are hostile to, and will fight vigorously with,
unfamiliar males during the breeding season. As a consequence, at
this time single housing of males may prove necessary.
The ferret is an intelligent, inquisitive, playful and agile
animal, and this should be taken into account in the design of
the accommodation and when handling. A complex, escape–proof
enclosure is required which provides opportunities to the ferret
to exhibit a wide behavioural repertoire.
2. The environment and its control
2.1. Ventilation
(See paragraph 2.1. of the General section)
2.2. Temperature
Ferrets should be maintained in the temperature range of 15°C
to 24°C.
As ferrets do not have well-developed sweat glands, to avoid
heat exhaustion they should not be exposed to high
temperatures.
2.3. Humidity
It is considered unnecessary to control or record relative
humidity as ferrets can be exposed to wide fluctuations of
ambient relative humidity without adverse effects.
2.4. Lighting
The light source and type should not be aversive to the
animals and particular care should be taken with ferrets,
especially if albino, housed in the top tier of tiered racking
systems.
Holding of ferrets under the natural twenty–four–hour
light–dark cycle is acceptable.
Where the light part of the photoperiod is provided by
artificial lighting, this should be for a minimum of eight hours
daily and should generally not exceed sixteen hours daily.
However, it should be noted that for manipulation of the
reproductive cycle variation in the light–dark cycles is
necessary (e.g. the light part of the photoperiod can vary from
six to sixteen hours).
If natural light is totally excluded, low level night lighting
should be provided to allow animals to retain some vision and to
take account of their startle reflex.
2.5. Noise
Lack of sound or auditory stimulation can be detrimental and
make ferrets nervous. However, loud unfamiliar noise and
vibration have been reported to cause stress–related disorders in
ferrets and should be avoided. It is important to consider
methods of reducing sudden or unfamiliar noise in ferret
facilities, including that generated by husbandry operations
within the facility and also by ingress from outside sources.
Ingress of noise can be controlled by appropriate sitting of the
facility and by appropriate architectural design. Noise generated
within the facility can be controlled by noise absorbent
materials or structures. Expert advice should be taken when
designing or modifying accommodation.
2.6. Alarm systems
(See paragraph 2.6. of the General section)
3. Health
(See paragraphs 4.1. and 4.4. of the General section)
4. Housing, enrichment and care
4.1. Housing
Animals should be kept in socially harmonious groups unless
there are scientific or welfare justifications for single
housing.
During the breeding season, adult males may need to be
maintained singly to avoid fighting and injury. However, males
can be maintained successfully in groups at other times.
Pregnant females should be housed singly only during late
pregnancy, no more than two weeks prior to parturition.
Separation of animals that are normally group–housed can be a
significant stress factor. Where this is for a period of more
than twenty–four hours, it should be regarded as severely
compromising the welfare of the animals. Therefore, ferrets
should not be single–housed for more than twenty–four hours
without justification on veterinary or welfare grounds. Single
housing for more than twenty–four hours on experimental grounds
should be determined in consultation with the animal technician
and with the competent person charged with advisory duties in
relation to the well–being of the animals.
Where animals are single–housed, whether for scientific or
welfare reasons, additional resources should be targeted to the
welfare and care of these animals. Additional human socialisation
time, and visual, auditory and, where possible, tactile contact
with other ferrets should be provided for all single–housed
animals on a daily basis.
The social behaviour of ferret should be taken into account by
providing regular interaction with other ferrets through group
housing and regular handling. In general, ferrets seem to benefit
from such regular and confident handling and this should be
encouraged, as it results in better quality and more sociable
animals.
Social behaviour in ferrets develops at an early age and it is
important that the young ferret has social contacts with other
ferrets (e.g. litter–mates) and with humans (e.g. animal
caretakers). Daily handling during this sensitive stage of
development is a prerequisite for the social behaviour of the
adult ferret. It is reported that the more frequent the
interaction, the more placid the animal will become, and this
interaction should be continued through into adult life.
4.2. Enrichment
The design of the ferret enclosure should meet the animals’
species– and breed–specific needs. It should be adaptable so that
innovation based on new understanding may be incorporated.
The design of the enclosure should allow some privacy for the
ferrets and enable them to exercise some control over their
social interactions.
Separate areas for different activities, such as by raised
platforms and pen subdivisions, should be provided in addition to
the minimum floor space detailed below. Where nesting boxes are
provided, these should be designed to contain the young ferrets
within the nest.
Provision of containers and tubes of cardboard or rigid
plastic, and paper bags, stimulates both investigative and play
behaviour. Water baths and bowls are used extensively by
ferrets.
4.3. Enclosures – dimensions and flooring
4.3.1. Dimensions
These guidelines are intended to encourage the social housing
of ferrets and to permit adequate enrichment of the environment.
It should be noted that within this concept and strategy every
encouragement is given to holding ferrets in large and socially
harmonious groups both to increase the available floor space and
to enhance the socialisation opportunities.
Animal enclosures, including the divisions between enclosures,
should provide an easy to clean and robust environment for the
ferrets. Their design and construction should seek to provide an
open and light facility giving the ferrets comprehensive sight of
other ferrets and staff, outside of their immediate animal
enclosure. There should also be provision for the ferrets to seek
refuge and privacy within their own enclosure and, in particular,
away from the sight of ferrets in other enclosures.
As ferrets have a remarkable ability to escape, the design of
the enclosur should be such that the animal is unable to escape
or to injure itself should any such attempt be made.
The recommended minimum height of the enclosure should be 50
cm. The ferret enjoys climbing and this height facilitates
provision of suitable enrichment. The floor space should provide
an adequate area for movement and to allow the animal the
opportunity to select sleeping, eating and urination/defecation
areas. In order to provide enough space for environmental
complexity, no animal enclosure should be less than 4500 cm².
Minimum space requirements for each ferret are as follows:
Table E.1. Ferrets: Minimum
enclosure dimensions and space allowances
Animal enclosures should be of a rectangular shape rather than
square, to facilitate locomotor activities.
Constraint in less than the above space requirements for
scientific purposes, such as in a metabolism cage, may severely
compromise the welfare of the animals.
4.3.2. Flooring
The flooring for ferret accommodation should be a solid
continuous floor with a smooth non–slip finish. Additional
enclosure furniture such as beds or platforms should provide all
ferrets with a warm and comfortable resting place.
Open flooring systems such as grids or mesh should not be used
for ferrets.
4.4. Feeding
(See paragraph 4.6. of the General section)
4.5. Watering
(See paragraph 4.7. of the General section)
4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material
Bedding material is required for all ferrets. In addition,
nesting materials such as hay, straw or paper should be provided.
Deep litter systems are considered to provide additional
enrichment.
It is good practice to use some litter or substrate material
at least to facilitate cleaning and minimise the necessity to
wash/hose down regularly.
4.7. Cleaning
Wet cleaning by hosing down of animal enclosures should not
result in ferrets becoming wet. When animal enclosures are hosed
down, the ferrets should be removed from the enclosure to a dry
place and returned only when it is reasonably dry.
Ferrets tend to defecate against a vertical surface in one
area of the enclosure. Provision of a litter tray may be
beneficial and reduce the frequency of cleaning required for the
remainder of the enclosure.
All excreta and soiled materials should be emptied at least
daily, and more frequently if necessary, from litter trays and/or
removed from all other areas used by the animals as a toilet.
Frequency of cleaning of the remainder of the enclosure should
be determined on factors such as stocking density, enclosure
design and stage of breeding e.g. periparturient period.
4.8. Handling
(See paragraph 4.10. of the General section)
4.9. Humane killing
(See paragraph 4.11. of the General section)
4.10. Records
(See paragraph 4.12. of the General section)
4. 11. Identification
(See paragraph 4.13. of the General section)
F.
Species-specific provisions for non-human primates
a. General
considerations
1. Introduction
Keeping non–human primates in the laboratory creates a number
of problems which are not shared with other commonly used
laboratory mammals. Non–human primates are not domesticated, but
are wild animals; most are also arboreal. Their wild status means
that they are more alert than domesticated species and thus are
highly reactive to any unfamiliar and alarming stimuli. Unlike
domesticated species, they have not been selected for
friendliness to humans and low aggression. Early friendly contact
between infants and care–givers will result in a less fearful
animal, as the animals learn that familiar humans do not
constitute a threat, but the animals will retain most of the
attributes of their wild conspecifics. In contrast to
non–arboreal laboratory mammals, the flight reaction of non–human
primates from terrestrial predators is vertical, rather than
horizontal; even the least arboreal species seek refuge in trees
or on cliff faces. As a result, enclosure height should be
adequate to allow the animal to perch at a sufficiently high
level for it to feel secure. The structural division of space in
primate enclosures is of paramount importance. It is essential
that the animals should be able to utilise as much of the volume
as possible because, being arboreal, they occupy a
three–dimensional space. To make this possible, perches and
climbing structures should be provided.
In addition to their wild nature and climbing habits,
non–human primates have advanced cognitive capabilities and
complex foraging and social behaviour. As a result, they require
complex, enriched environments to allow them to carry out a
normal behavioural repertoire. The group structure, however,
should be such that normal behaviours indicative of distress or
pain or those likely to result in injury are kept to a
minimum.
Non–human primates used for scientific research should be
captive–bred and, where practicable, reared on site to avoid
transport stress. Captive–bred animals are of known age,
parentage and health status and have been reared under
standardised husbandry practices. Where non–human primates are to
be imported they should, whenever possible, be obtained as
offspring from established breeding colonies with high welfare
and care standards. They should be free from zoonotic diseases.
Wild caught animals should only be used in exceptional
circumstances as they present health hazards to staff, have
unknown histories and are likely to be more afraid of humans. In
some instances there can be a significant mortality among the
animals at the trapping site and during transfer to the source
country holding site.
Additional details are provided for the commonly bred and used
laboratory species. Further advice on requirements for other
species (or if behavioural or breeding problems occur) should be
sought from experienced primatologists and care staff to ensure
that any particular species needs are adequately addressed.
2. The environment and its control
2.1. Ventilation
(See paragraph 2.1. of the General section)
2.2. Temperature
As in captivity the animals have restricted opportunities for
natural behavioural means of coping with climatic change, the
ranges specified for laboratory animals will not necessarily
reflect those which they experience in nature. Generally the
ranges will be those which are optimal for the animals and
comfortable for staff. Where outdoor enclosures are in use, it is
essential to provide shelter from inclement weather for all
individuals and continuous access to adequate heated indoor
accommodation. This is of particular importance in breeding
colonies with extensive outdoor enclosures to reduce the risk of
frostbite and loss of neonates in the winter months.
2.3. Humidity
Although some non–human primates live in tropical rain
forests, where humidity is high, and others in arid regions, it
is not necessary for this to be replicated in the laboratory for
established colonies. In general, humidity levels of 40 to 70%
relative humidity are comfortable for both animals and care
staff. Care should be taken (see individual species) not to
expose the animals to humidity which is too low and prolonged
exposure outside this range should be avoided, particularly for
New World monkeys, which may be susceptible to respiratory
problems.
2.4. Lighting
Most laboratory non–human primates should have a 12hour/12hour
light/dark cycle. Simulated dawn and dusk lighting may be
beneficial for some species. For the nocturnal species, such as
Aotus trivirgatus, the cycle should be modified so that
dim red light is used during part of the normal working day to
allow the animals to be observed during their active periods, and
also to enable routine husbandry tasks to be carried out safely.
Whenever possible, rooms housing non–human primates should be
provided with windows, since they are a source of natural light
and can provide environmental enrichment.
2.5. Noise
Restful background sound such as music or radio programmes
provided during the day can act as a form of environmental
enrichment and help to screen out sudden loud noises but it
should not be provided permanently. Music may also have a calming
effect on the animals in times of stress. For most species,
satisfactory sound levels will be the same as those recommended
for staff, but some species such as callitrichids can also hear
ultrasound, so this should be taken into account. The level of
background noise should be kept low and should only exceed 65 dBA
for short periods.
2.6. Alarm systems
Most higher non–human primates have similar hearing to humans;
to avoid frightening the animals sirens should be avoided. An
appropriate alternative would be to use flashing lights visible
to staff in all rooms.
3. Health
Though the use of captive–bred animals should ensure that they
are in good health and do not pose a risk of infection to staff
or other non-human primates in the premises, all newly acquired
animals should arrive with full health certification and be
quarantined on arrival. During this period their health should be
closely monitored and further serological, bacteriological and
parasitological tests should be performed by competent
laboratories as required.
All non–human primates in the colony should be under expert
veterinary control and submitted to periodical diagnostic tests.
Their close affinity to humans results in susceptibility to a
number of diseases and parasites that are common to both and
occasionally life threatening to the other. It is, therefore, of
vital importance that there is also regular medical screening of
the staff. Any member of staff posing a potential health risk to
the animals should not have contact with the animals. Particular
care should be taken when dealing with animals which may be
contaminated by pathogens transmissible to humans. Staff should
be informed, and measures taken to minimise the risk of
infection. Lifetime health records should be kept for each
animal. The investigation of unexpected morbidity and mortality
should be thorough, having regard for potential zoonotic
diseases, and be entrusted to competent personnel and
laboratories.
Non–human primates from different geographical areas should be
strictly separated from each other until their health status has
been clarified.
In outdoor enclosures vermin control is of particular
importance.
4. Housing, enrichment and care
4.1. Housing
A person competent in the behaviour of non–human primates
should be available for advice on social behaviour, environmental
enrichment strategies and management.
Because the common laboratory non–human primates are social
animals, they should be housed with one or more compatible
conspecifics. To ensure harmonious relations, it is essential
that the group composition of laboratory non–human primates
should be appropriate. Compatibility, and hence group
composition, in terms of the age and sex of its members depends
on the species. In creating groups, the natural social
organisation of the species should be taken into account. In
confined conditions, however, where the space for extended chases
or the emigration of social rejects is not available, the natural
age and sex composition of troops may be inappropriate,
modifications to group structure may be required. For example, a
harem structure may be substituted for the natural multi–male,
multi–female troop in macaques. Experimental protocol may also
determine group composition, for example, single–sex or same age
groups. Visual barriers, which allow the animals to be out of
sight of one another, are important in group housing and multiple
escape routes provide opportunities to avoid attacks and also
prevent dominant individuals from restricting access of
subordinates to other parts of the enclosure.
Careful monitoring of animals is necessary following grouping
or mixing, and a programme of action should be in place for
managing and minimising aggressive interaction.
Where animals are housed in same–sex groups, it is best to
avoid housing the two sexes in close proximity, as this can
sometimes lead to the males becoming aggressive. The only
exceptions to social housing should be either for veterinary
reasons or where an experimental protocol demands it to ensure
good science. Single housing should only be allowed for as short
a time as possible, under close supervision, where there is a
justification on veterinary or welfare grounds. Single housing on
experimental grounds should be determined in consultation with
the animal technician and with the competent person charged with
advisory duties in relation to the well–being of the animals. In
such circumstances, additional resources should be targeted to
the welfare and care of these animals. For experimental animals,
where housing them in large groups is not possible, keeping them
in same–sex compatible pairs is probably the best social
arrangement.
Where socially housed animals need to be separated for a
period of time, for example, for dosing, care and vigilance
should be exercised on re–introduction as the social organisation
in the group may have changed and the animal may be attacked.
Possible solutions include confinement of this animal to an
individual enclosure attached to, or within, the main living area
or separation of all individuals briefly followed by
re–introduction of the whole group simultaneously.
4.1.1. Breeding
The sex ratio and numbers of animals in a breeding colony will
depend on the species involved. It is important to ensure that
both space and complexity are adequate to prevent the
intimidation of individuals, particularly lowranking females and
young. In polygamous species, the sex ratio should ensure that
the majority of females are mated and give birth to live
offspring. Where there is more than one male in the group, care
should be taken to ensure that the males are compatible.
Monogamous species will be bred in family groups with a breeding
pair and two or more sets of their offspring.
For future breeding animals, it is important that the young
grow up in stable social groups, preferably their natal group,
with their mothers. This ensures that their parenting skills and
social interactions within a hierarchical structure develop
adequately.
Animals will normally successfully rear single or twin
offspring without intervention. However, a management policy for
rejected infants is required to minimise suffering in these
animals.
4.1.2. Separation from the mother
Young animals have a slow postnatal development lasting
several years in cercopithecoids with a period of dependency on
their mothers lasting until they are 8 to 12 months old,
depending on the species. During this period they learn about
their environment under the mother’s protective vigilance and
socialise through interactions with a diversity of social
partners.
They also learn parenting skills by interacting with infants
or even helping to care for them. Separation of infants from a
colony causes distress to the mother and infant at the time. It
is therefore preferable to leave them in their natal colony until
they have become independent. Should they, for their own welfare,
have to be weaned or separated earlier, it is advisable to
incorporate them into a well organised group to avoid damage to
their social development, behaviour, physiology and immune
competence. The appropriate age ranges for weaning will depend on
the species.
4.2. Enrichment
The environment should enable the animal to carry out a
complex daily programme of activity. The precise features of the
living quarters, however, will vary according to species, due to
differences in natural behaviour. The enclosure should allow the
animal to adopt as wide a behavioural repertoire as possible,
provide it with a sense of security, and a suitably complex
environment to allow the animal to run, walk, climb and jump.
Materials providing tactile stimuli are also valuable.
Opportunities for the animals to have some control over the
environment should be provided. Some novelty should also be
introduced at intervals, which can include for example minor
changes in the conformation or arrangement of enclosure furniture
and feeding practices.
4.3. Enclosures – dimensions and flooring
Non–human primates should be housed in such a way that they do
not exhibit abnormal behaviour and are able to display a
satisfactory range of normal activities.
The following factors will determine the enclosure dimensions
for a given species:
– the adult size of the animal (juvenile animals, though
smaller, are usually more active than adults, thus requiring
similar space allowances for physical development and play),
and
– sufficient space to provide a complex and challenging
environment and
– the size of group to be accommodated.
4.3.1. Dimensions
The following principles should apply to the housing of all
species of non–human primates:
– enclosures should be of adequate height to allow the animal
to flee vertically and sit on a perch or a shelf, without its
tail contacting the floor;
– the animal should be able to display a normal locomotor and
behavioural repertoire;
– there should be room for suitable environmental
enrichment;
– apart from exceptional circumstances, the animal should not
be singly housed;
– enclosures should not be arranged in two or more tiers
vertically.
4.3.2. Outdoor enclosures
Where possible, non–human primates should have access to
outdoor enclosures. These are commonly used for breeding larger
non–human primates. They have the advantage for the animals that
they can include many features of the natural environment and are
also useful for holding stock or experimental animals where close
climatic control is not required and outdoor temperatures are
suitable. Outdoor enclosures are usually constructed of metal,
but other materials, including wood, can be used providing it is
suitably weather–proofed. Some types of wood are approved by
toxicologists provided that a certificate of analysis is
available. Wood is easily maintained or replaced, can be
custom–built on site and provides a quieter and more natural
material. To protect the structural integrity of a wooden
enclosure, the framework should either be of a type of wood which
the animals will not chew or protected with mesh and a non–toxic
treatment. The base of the enclosure can be of concrete or
natural vegetation. Concrete–floored enclosures can be covered
with a suitable non–toxic substrate. Either part of the outdoor
enclosure should be roofed, to allow the animals to be outside in
wet weather and to provide protection from the sun or,
alternatively, shelters can be provided. Where outdoor enclosures
are provided, the non–human primates will utilise them, even in
the winter. However, heated indoor enclosures should be provided.
It is recommended that the minimum size for an indoor enclosure
should meet the minimum values specified to ensure that the
animals are not overcrowded in inclement weather. As outdoor
enclosures represent additional space, there is no need to set
minimum dimensions for these. Where different enclosures are
connected, for example outdoor and indoor, more than one
connecting door should be provided to prevent subordinates being
trapped by more dominant animals.
4.3.3. Indoor housing
Although indoor enclosures will commonly be constructed of
metal, other materials, such as wood, laminates and glass have
been used successfully and provide a quieter environment.
As height is a critical feature of the enclosure, all
non–human primates should be able to climb, jump and occupy a
high perch. The walls can include mesh to allow climbing but
sufficient diagonal branches or perches should also be provided
to allow all animals to sit on them simultaneously. Where mesh is
used, care should be taken to ensure that it is of a type which
could not lead to injury through animals having their limbs
trapped.
Solid floors have the advantage that they can be covered with
a substrate in which food can be scattered to encourage foraging.
Non–human primates require space for activity, but may need to be
confined in smaller home enclosures for short periods of time
when justified on veterinary or experimental grounds. Smaller
volumes can be created by partitioning the main enclosure using
dividers and/or a mobile back to the enclosure, having a cage
within the home enclosure, two linked units, or attaching
experimental enclosures to a larger exercise enclosure. These
methods of confining experimental animals all have the advantage
that animals have access to a satisfactory living environment and
social companions, allowing however separation for feeding,
cleaning and experimental purposes, such as dosing and blood
sampling.
Should single–housing in a small enclosure be necessary,
because of a special experimental paradigm, the duration and
extent of confinement should be justified by the experimenter,
balancing the likely effect on the well–being of the animal
against the scientific value and requirements of the experiment.
Such restrictions should be reviewed by scientists, animal
technicians and those competent persons charged with advisory
duties in relation to the well–being of the animals.
More space for activity can be provided by keeping non-human
primates in large groups, rather than pairs. Individuals can be
isolated by training (see paragraph 4.8 below) or running the
group through a race with a trap in it.
The additional provisions provide minimum recommended
enclosure sizes for the different species.
4.4. Feeding
Presentation and content of the diet should be varied to
provide interest and environmental enrichment. Scattered food
will encourage foraging, or where this is difficult food should
be provided which requires manipulation, such as whole fruits or
vegetables, or puzzle–feeders can be provided. Foraging devices
and structures should be designed and situated to minimise
contamination. Vitamin C is an essential component of the primate
diet. New World monkeys require adequate quantities of vitamin
D3. As the enrichment feeding may lead to preferences, to ensure
that the animals receive a balanced diet it is advisable to feed
the standard diet first thing in the morning when the animals are
hungry and have no alternative. The food can be scattered to
ensure that it is not monopolised by dominant individuals. A
varied diet should not be provided if it is likely to have
disturbing effects on experimental results. However, in such
circumstances variation can be introduced in the form of
nutritionally standard diets available in different shapes,
colours and flavours.
4.5. Watering
(See paragraph 4.7. of the General section)
4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material
Some non–human primates, for example some prosimians, require
nesting material, for example wood wool, dry leaves or straw.
Non–toxic substrates such as wood chips, wood granulate with a
low dust level or shredded paper are valuable to promote foraging
in indoor enclosures. Grass, herbage wood chip or bark chip are
suitable for outdoor facilities.
4.7. Cleaning
(See paragraph 4.9. of the General section)
4.8. Handling
Various methods of restraint are employed in handling
non-human primates, ranging from enclosures with sliding
partitions, through netting, holding the animals manually, to
using a dart to tranquillise them. Although non–human primates
dislike being handled and are stressed by it, training animals to
co–operate should be encouraged, as this will reduce the stress
otherwise caused by handling. Training the animals is a most
important aspect of husbandry, particularly in long–term studies.
It has a dual advantage in providing the animal with an
intellectual challenge and making work more rewarding for the
care–giver. Non–human primates will respond to aural and visual
stimuli, and by using simple reward systems, training can often
be employed to encourage the animals to accept minor
interventions, such as blood sampling.
The response of individuals to training and procedures should
be regularly reviewed, as some animals may be particularly
difficult or non–responsive and in such cases, careful
consideration should be given to their continued use.
Though animals can be trained to accomplish tasks, attention
should be paid to appropriate recovery periods when subjected to
repeated experiments.
4.9. Humane killing
(See paragraph 4.11. of the General section)
4.10. Records
Individual records containing detailed information for each
animal should be maintained. These should include: species, sex,
age, weight, origin, clinical and diagnostic information, present
and previous housing system, history of experimental use and any
other information relevant for management and experimental
procedures, such as reports on their behaviour or status, and
favoured social companions/social relationship.
4.11. Identification
All non–human primates in a facility should be identified with
a permanent and unique laboratory identification code before
weaning. Individual animals can be identified visually by using
properly fitted necklaces with attached medallions or tattoos for
large species. Microchips can be injected into accessible sites
(the wrist for larger animals or scruff of the neck for smaller
species). As it is important to be able easily to distinguish
animals, some laboratories successfully use names for the
animals, as these can easily be used to identify dominant and
subordinate animals, and are considered by some to encourage the
care staff to increase their respect for the non–human
primates.
5. Training of personnel
Staff should be trained in the management, husbandry and
training of animals under their care. For animal carers and
scientists working with non–human primates, training should
include species–specific information. This should include the
biological and behavioural characteristics and requirements of
the species, environmental enrichment, methods used for the
introduction and removal of animals and social dynamics. Training
should also include information on the health and safety of staff
working with non–human primates including zoonotic disease risk,
and management.
6. Transport
Animals should, where possible, be transported in compatible
pairs. However, adult animals may need to be transported
singly.
b. Additional
provisions for housing and care of marmosets and tamarins
1. Introduction
Marmosets (Callithrix spp.) are small, highly arboreal,
South American diurnal non–human primates. In the wild they have
home ranges of 1 to 4 hectares where they live in extended family
groups of three to fifteen animals consisting of a breeding pair
and their offspring. Females produce litters twice a year
(normally twins and in captivity, not infrequently, triplets) and
all group members take care of the offspring. Reproductive
inhibition of the subordinate females by the dominant occurs due
to hormonal and behavioural mechanisms. Marmosets are
frugivore–insectivore and are specialised in gum–tree gouging and
gum feeding; however, in captivity they would gouge and
scent-mark other hardwoods. Foraging and feeding occupy up to 50%
of the time available. Marmosets and tamarins can live for up to
fifteen to twenty years in captivity.
Tamarins (Saguinus spp.) are similar to marmosets in
many respects. They are found in South and Central America, but
are slightly larger animals and have larger home ranges, varying
from 30 to 100 hectares. The larger home ranges of tamarins are
related to more frugivorous diets, while they do not gouge, and
eat gum only when readily accessible.
Most marmosets and tamarins show reluctance to descend to the
ground and frequently scent–mark their environment.
2. The environment and its control
2.1. Ventilation
(See paragraph 2.1. of the General section)
2.2. Temperature
Marmosets and tamarins should be maintained in a temperature
range of 23 °C to 28 °C, although levels slightly higher are
acceptable due to the tropical nature of the animals.
2.3. Humidity
Humidity levels of 40 to 70 % should be provided, although the
animals will tolerate relative humidity levels higher than 70
%.
2.4. Lighting
A photoperiod of no less than twelve hours of light is
recommended. The lighting source should illuminate uniformly the
holding room. However, within the animal enclosures, a shaded
area should always be provided.
2.5. Noise
Special consideration should be given to minimise exposure to
ultra–sound, which is within the hearing range of marmosets and
tamarins.
2.6. Alarm system
(See paragraph 2.6. of the General considerations for
non–human primates)
3. Health
(See paragraph 3 of the General considerations for non–human
primates)
4. Housing, enrichment and care
4.1. Housing
Marmosets and tamarins should be housed in family groups
consisting of unrelated male–female pairs and one or more sets of
offspring. Groups of stock animals should consist of compatible
same–sex peer individuals or juveniles. Care should be taken when
grouping unrelated adult individuals of the same sex since overt
aggression may occur.
During experiments, marmosets and tamarins can generally be
kept with a compatible same–sex animal (twins, parent/offspring)
or in male–female pairs, using contraception. When experimental
procedures or veterinary care require single housing, the
duration should be minimised and the animals should remain in
visual, auditory and olfactory contact with conspecifics.
Breeding pairs should be formed only when the animals are aged
about 2 years. In family groups, the presence of the mother will
inhibit the ovulatory cycle in her female offspring. New pairs
intended for breeding should not be kept close to the parental
family since reproduction may be inhibited.
The appropriate age of weaning will depend on the intended use
of the animals but should not be earlier than 8 months of age.
When animals are to be used as breeders, they should remain in
the family group until at least 13 months of age in order to
acquire adequate rearing experience.
4.2. Enrichment
The natural behaviour of marmosets and tamarins indicates that
the captive environment should provide some degree of complexity
and stimulation, factors which are more valuable than simply
increasing enclosure dimensions to promote species–typical
behaviour. Furniture of natural or artificial materials (for
example, wood, PVC) should include: perches, platforms, swings,
ropes. It is important to provide a certain degree of variability
in orientation, diameter and firmness to allow the animals to
perform appropriate locomotor and jumping behaviours. Wooden
perches allow marmosets and tamarins to express their natural
behaviour of gnawing followed by scent–marking. In addition, a
comfortable secure resting area such as nest boxes should be
included since they are used for resting, sleeping and hiding in
alarming situations. Though visual contact between family groups
is normally stimulating for the animals, opaque screens and/or
increasing the distance between enclosures in order to avoid
territorial interaction may be needed in some cases, and in
particular for certain callitrichid species. Foraging devices,
which stimulate the natural behaviour of the animals, should be
suspended or presented in the upper part of the enclosure, in
consideration of the reluctance of the animals to descend to
ground level. Wood chips as a substrate will encourage foraging
of spilled food at the floor area. In general, the inclusion in
the lower part of the enclosure of structural elements and
enrichment devices will promote a wider and more diversified use
of the space. For marmosets, which are specialised in
tree–gnawing to obtain gum, sections of dowel drilled with holes
and filled with gum arabic have proved very beneficial.
4.3. Enclosures – dimensions and flooring
For marmosets and tamarins the volume of available space and
the vertical height of the enclosure are more important than
floor area, due to the arboreal nature and the vertical flight
reaction of these species. The minimum dimensions and design of
the enclosure should take into account the purpose for which the
animals are maintained (breeding, stock, short or long
experiments) and enable the inclusion of sufficient devices for
improving the environmental complexity.
Table F.1. Marmosets and Tamarins:
Minimum enclosure dimensions and space allowances
* Animals should only be kept singly under exceptional
circumstances (see paragraph 4.1).
** The top of the enclosure should be at least 1.8m from the
floor.
4.4. Feeding
Marmosets and tamarins require a high protein intake and since
they are unable to synthesise vitamin D3 without access to UV-B
radiation, the diet must be supplemented with adequate levels of
vitamin D3.
4.5. Watering
(See paragraph 4.7. of the General section)
4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material
(See paragraph 4.6. of the General considerations for
non–human primates)
4.7. Cleaning
Marmosets and tamarins frequently scent–mark their environment
and the total removal of familiar scents may cause behavioural
problems. Alternate cleaning and sanitation of the enclosure and
the enrichment devices retains some of the territorial
scent–marking and has beneficial effects on the psychological
well–being of the animals, reducing over–stimulated
scent–marking.
4.8. Handling
Regular handling and human contact are beneficial for
improving the animals’ habituation to monitoring and experimental
conditions and facilitate training to cooperate with some
procedures. When capture and transport of the animals are
required, nest boxes can be used to reduce handling stress.
4.9. Humane killing
(See paragraph 4.11. of the General section)
4.10. Records
(See paragraph 4.10. of the General considerations for
non-human primates)
4.11. Identification
(See paragraph 4.11. of the General considerations for
non-human primates)
5. Training of personnel
(See paragraph 5 of the General considerations for non-human
primates)
6. Transport
(See paragraph 6 of the General considerations for non-human
primates)
c. Additional
provisions for housing and care of squirrel monkeys
1. Introduction
Squirrel monkeys (Saimiri spp.) inhabit the tropical
rain forests of the South American continent at various
altitudes. There are various regional subspecies, the two most
important are known as S. sc. boliviensis (black
headed) and S. sc. sciureus (olive). In addition to
differences in coat colour and face masks they also have some
minor variations in behavioural characteristics. Body weight of
adults ranges from 600 to 1100 g, with males being distinctly
heavier than females. Standing upright, adult animals reach about
40cm body length. They are typically arboreal animals living at
different levels of the canopy, depending on environmental
temperature. They do, however, descend to the ground to look for
food and, and in the case of young animals, to play. When in
danger, they flee to a high level. When travelling they may take
leaps depending on the density of the canopy. In the wild they
live in fairly large groups in which females and young animals
live together with a dominant breeding male, whereas adult males
that are not in breeding condition remain on the periphery,
forming groups of their own. Squirrel monkeys in captivity have
been known to live for up to twenty–five years.
2. The environment and its control
2.1. Ventilation
(See paragraph 2.1. of the General section)
2.2. Temperature
Though the species live in a wide range of climatic conditions
in tropical forests from low to high altitudes in mountain areas,
temperature changes in the habitats of individual colonies or
troops do not vary greatly. Therefore marked short–term
temperature variations should be avoided. In the wild the animals
adapt to ambient temperatures by choosing the most suitable level
within the canopy (for example, nearer to the ground in cool
weather). Whereas normal room temperatures of 22 °C to 26 °C seem
to be adequate, for animals with restricted exercise areas
temperatures around 26 °C may be more appropriate.
2.3. Humidity
A range of 40 to 70 % is adequate for this species.
2.4. Lighting
As tropical–forest dwellers, squirrel monkeys are adapted to
diffuse lighting. Nevertheless, for animals without access to
outdoor enclosures, areas with high intensities of light similar
to daylight should be provided. The light spectrum should
resemble daylight even though the light intensity need not be
that of bright sunshine. A 12 hour/12hour light and dark cycle is
appropriate. The daylight period should not be less than eight
hours. The addition of a UV component or time–limited exposure to
UV lamps would enable essential vitamin D3 synthesis in skin.
2.5. Noise
(See paragraph 2.5. of the General considerations for
non–human primates)
2.6. Alarm systems
(See paragraph 2.6. of the General considerations for
non–human primates)
3. Health
Squirrel monkeys may be silent carriers of a herpes virus
(Saimirine herpesvirus 1, syn. Herpesvirus tamarinus, herpes
T, Herpesvirus platyrrhinae), which, when transmitted
tomarmosets, may prove fatal. It is, therefore, recommended to
not keep these two animal species in the same units unless tests
have shown the colonies to be free from this viral infection.
4. Housing, enrichment and care
4.1. Housing
Based on their natural social organisation there is no
difficulty in keeping saimiris in large single–sex groups. For
this purpose, however, male and female groups should be well
separated to avoid fighting. Special attention should be paid to
identify distressed individuals in a group since aggressive
behaviour is not very pronounced in squirrel monkeys.
For breeding purposes a group of seven to ten females kept
with one or two males appears to be adequate. Breeding groups
should have visual contact, but should be prevented from physical
contact, with other groups.
Newborn animals are carried on the backs of their mothers
until they are about 6 months old. However, they leave their
mothers for exploration or are carried by close relatives at
quite an early stage. They thus learn to socialise and,
frequently through vocalisations, discover what may be dangerous
or beneficial for them. The animals take up solid food from the
age of three months onward. Nevertheless it is recommended that
young animals should not be separated from their families before
6 months of age or, if hand feeding is necessary, they can be
placed for adoption by another female, if possible, in their
natal group. Squirrel monkeys reach sexual maturity at about the
age of 3 years.
Breeding groups, once established, should not be disturbed, to
avoid reduction in breeding performance. Major environmental and
social changes should thus be avoided.
4.2. Enrichment
As arboreal animals, squirrel monkeys need sufficient climbing
possibilities which can be provided by wire-mesh walls, poles,
chains or ropes. Though they do leap over gaps if provided with
structures, they prefer to run along or swing on horizontal and
diagonal branches or rope bridges. Perches or nest boxes where
they can sit huddled together for resting and sleep will be
utilised.
A solid base with a substrate encourages foraging activity and
play. The animals should be offered a choice of sites within the
enclosure to allow for activity, to enable them to retreat from
social contact and to allow them to select comfortable
temperatures and lighting conditions.
4.3. Enclosures – dimensions and flooring
Table F.2. Squirrel Monkeys:
Minimum enclosure dimensions and space allowances
* Animals should only be kept singly under exceptional
circumstances (see paragraph 4.1). Squirrel monkeys should
preferably be kept in groups of 4 or more animals.
4.4. Feeding
Squirrel monkeys require a high protein intake. As with other
South American species, squirrel monkeys require high levels of
vitamin D3 in addition to vitamin C. Pregnant females are
susceptible to folic acid deficiency, and should be provided with
an appropriate powder or liquid supplement containing synthetic
folic acid.
4.5. Watering
(See paragraph 4.7. of the General section)
4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material
(See paragraph 4.6. of the General considerations for
non–human primates)
4.7. Cleaning
(See paragraph 4.9. of the General section)
4.8. Handling
Squirrel monkeys can be trained to come forward for titbits or
drinks as rewards. They are also capable of learning how to solve
tasks for reward. For catching for investigation or treatment,
animals should be trained to enter gangways with trap cages or
individual enclosures.
4.9. Humane killing
(See paragraph 4.11. of the General section)
4.10. Records
(See paragraph 4.10. of the General considerations for
non–human primates)
4.11. Identification
(See paragraph 4.11. of the General considerations for
non–human primates)
5. Training of personnel
(See paragraph 5 of the General considerations for non–human
primates)
6. Transport
(See paragraph 6 of the General considerations for non–human
primates)
d. Additional
provisions for housing and care of macaques and vervets
1. Introduction
The three species of macaque which are most commonly kept in
laboratories all originate from Asia: Macaca mulatta (the
rhesus monkey), Macaca fascicularis (the long–tailed,
crab-eating or cynomolgus macaque) and Macaca arctoides
(the stump–tailed or bear macaque). The vervet (Cercopithecus
aethiops or Chlorocebus aethiops) is a rather similar
type of African monkey sometimes kept in laboratories. In the
wild, all of these species live in matriarchal
multi–male/multi–female groups. There are both male and female
dominance hierarchies and females form kinship groups within the
troop. Social bonds are strongest between related females, and
males compete for access to females in oestrus. Two species, the
rhesus monkey and stump-tailed macaque live in warm to temperate
climates, while the long-tailed macaque is an exclusively
tropical species which particularly favours mangrove swamps and
often forages in water. The long–tailed macaque is the most
arboreal of the four species and the stump–tailed macaque the
most terrestrial. The vervet has a wide range of African
habitats, including open grasslands, forests and mountains, with
climatic conditions ranging from warm temperate to tropical.
Rhesus monkeys are seasonal breeders while the other species
breed all year round in captivity. All the species have a
predominantly vegetarian diet, although they may also feed on
insects. Macaques and vervets in captivity have been known to
live for more than thirty years.
2. The environment and its control
2.1. Ventilation
(See paragraph 2.1. of the General section)
2.2. Temperature
Rhesus monkeys and stump–tailed macaques are tolerant of
temperate climates, vervets are also adaptable and temperatures
of 16°C to 25°C are suitable. For the long tailed macaque,
however, a more suitable range is 21°C to 28°C, although it will
venture outdoors in much cooler weather.
2.3. Humidity
(See paragraph 2.3. of the General considerations for
non–human primates)
2.4. Lighting
(See paragraph 2.4. of the General considerations for
non–human primates)
2.5. Noise
(See paragraph 2.5. of the General considerations for
non–human primates)
2.6. Alarm systems
(See paragraph 2.6. in the General considerations for
non–human primates)
3. Health
Old World monkeys belong to the most susceptible species for
tuberculosis and a high percentage of Asiatic macaques in the
wild are silent carriers of Herpes B (syn. Herpes simiae,
Cercopithicine herpesvirus 1). Vervets may also be
susceptible to Marburg Virus and Ebola Virus.
4. Housing, enrichment and care
4.1. Housing
Macaques and vervets should be kept with social companions.
Should larger groupings be feasible, this should be encouraged.
Same-sex groups are most easily created at the time when the
animals are separated from their mothers. With all social
housing, staff should be vigilant to ensure that aggression is
minimised. Vervet colonies are particularly prone to outbreaks of
violence, especially after any form of disturbance to the
group.
Breeding groups in captivity will usually be composed of one
male and six to twelve females. With larger groups, to improve
conception rates, two males can be included. If one male is
considerably younger than the other, competition between them
will be reduced. Where linked enclosures are used, care should be
taken to monitor female–female aggression when the male is out of
sight in the other part of the enclosure.
The age of removal of young macaques from their mothers is an
important consideration for the breeding female, future breeders
and stock animals. The young should not normally be separated
from their mothers earlier than 8 months of age, preferably 12
months, apart from infants which are unable to be reared by their
mother, for example due to poor lactation, injury or illness. To
avoid major behavioural disturbances, such hand–reared animals
should be re–integrated with other compatible animals as soon as
possible. Separation before six months can cause distress and may
lead to persistent behavioural and physiological
abnormalities.
4.2. Enrichment
These animals, having advanced cognitive capabilities, require
a suitably complex environment. A solid floor, which can be
enriched by providing a non-toxic substrate, will allow for the
concealment of scattered food items and encourage foraging. The
enclosures should include vertical and diagonal structures for
climbing, facilitating the use of the whole volume of the
enclosure. Shelves and perches should not be placed one above the
other. A space should be left between the shelf and enclosure
wall to allow for the animal to suspend its tail freely.
Ladders, perches and toys to chew are all of value. In larger
enclosures, a water tank (which is easily emptied) is
particularly valuable for M. fascicularis but M.
mulatta will also use it. Food can be dropped into the water
for the long-tailed macaque and it will dive to retrieve it.
Devices to encourage foraging (ranging from food scattered in the
substrate to puzzle–feeders) have proved effective. Suitable food
material can be placed on the mesh roof to encourage the animals
to access it from the top of the enclosure. As novelty is
important, toys should be provided and exchanged frequently.
4.3. Enclosures – dimensions and flooring
For the animals to feel secure, the design and interior
dimensions of the enclosure should at least allow them to climb
above human eye level.
Housing the animals in groups and in enclosures larger than
the minimum group sizes and enclosure dimensions proposed in
table F.3 should be encouraged
Table F.3. Macaques and vervets:
Minimum enclosure dimensions and space allowances*
* Animals should only be kept singly under exceptional
circumstances (see paragraph 4.1).
** An enclosure of minimum dimensions may hold up to three
animals
*** An enclosure of minimum dimensions may hold up to two
animals
**** In breeding colonies no additional space/volume allowance
is required for young animals up to 2 years of age housed with
their mother.
Animals should be housed in indoor enclosures providing
appropriate environmental conditions of sufficient size to permit
all animals to be provided with at least the minimum space
allowances set out in table F.3 above.
In certain climates, it may be possible to hold breeding and
stock animals in entirely outdoor enclosures if adequate shelter
from climatic extremes is provided.
4.4. Feeding
(See paragraph 4.4. in the General considerations for
non–human primates)
4.5 Watering
(See paragraph 4.7. of the General section)
4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material
(See paragraphs 4.3. and 4.6. of the General considerations
for non–human primates)
4.7. Cleaning
(See paragraph 4.9. of the General section)
4.8. Handling
Macaques can easily be trained to co–operate in simple routine
procedures such as injections or blood sampling and to come to an
accessible part of the enclosure.
4.9. Humane killing
(See paragraph 4.11. of the General section)
4.10. Records
(See paragraph 4.10. of the General considerations for
non–human primates)
4.11. Identification
(See paragraph 4.11. of the General considerations for
non–human primates)
5. Training of personnel
(See paragraph 5 of the General considerations for non–human
primates)
6. Transport
(See paragraph 6 of the General considerations for non-human
primates)
e. Additional
provisions for housing and care of baboons
1. Introduction
Baboons include three genera, Papio,
Theropithecus and Mandrillus, in which the commonly
used species are Papio papio (Guinea baboon) and Papio
anubis (Olive baboon).
Baboons inhabit woodlands and savannahs, including arid
steppes and mountain deserts. They are heavily built terrestrial
and quadrupedal animals. They display a great prognathism. Males
are equipped with large canines.
Baboons are omnivorous and eat a wide variety of foods, mostly
vegetarian (fruit and roots), although they do eat insects and
occasionally mammal prey such as young gazelles or other
non–human primates.
Papio papio and Papio anubis live in
multi–male/multi–female groups.
Baboons in captivity have been known to live for more than
thirty–five years.
The following guidelines are relevant to Papio papio
and Papio anubis.
2. The environment and its control
2.1. Ventilation
(See paragraph 2.1. of the General section)
2.2. Temperature
Baboons are tolerant and adaptable of temperate climates and
temperatures of 16 °C to 28 °C are suitable.
2.3. Humidity
(See paragraph 2.3. of the General considerations for
non–human primates)
2.4. Lighting
(See paragraph 2.4. of the General considerations for
non–human primates)
2.5. Noise
(See paragraph 2.5. of the General considerations for
non–human primates)
2.6. Alarm system
(See paragraph 2.6. of the General considerations for
non–human primates)
3. Health
(See paragraph 3 of the General considerations for non–human
primates)
4. Housing, enrichment and care
4.1. Housing
Adults and juveniles should be kept with social companions.
Stock animals can be kept in compatible same–sex groups. Wherever
possible, experimental animals should be kept in same–sex pairs
or groups.
Breeding groups should be composed of one male and six to
seven females, or two males and twelve to fifteen females. Larger
groups may be much more difficult to manage. Staff should be
vigilant to ensure that aggression is minimised. Baboon colonies
are particularly prone to outbreaks of aggression, especially
after any form of disturbance to the group.
The young should not normally be separated from their mothers
before eight months of age, preferably twelve months, apart from
infants which have been rejected or whose mother is not lactating
adequately, or other veterinary reasons.
4.2. Enrichment
Baboons, having advanced cognitive capabilities, require a
suitably complex environment. A solid floor, which can be
enriched by providing a non-toxic substrate, will allow for the
concealment of scattered food items and encourage foraging.
Ladders, perches and toys to chew are all of value. Food may be
placed on the mesh roof to encourage the animals to access it
from the top of the enclosure. Due to the size and the
behavioural needs of baboons, enclosures should be robust and
include broad shelves and blocks. As novelty is important, toys
should be provided and exchanged frequently.
4.3. Enclosures – dimensions and flooring:
For the animals to feel secure, the design and interior
dimension of the enclosure should be at least high enough to
allow them to climb above human eye level.
Housing the animals in groups and in enclosures larger than
the minimum group sizes and enclosures dimensions proposed in
table F.4 should be encouraged
Table F.4. Baboons: Minimum
enclosure dimensions and space allowances *
* Animals should only be kept singly under exceptional
circumstances (see paragraph 4.1.).
** An enclosure of minimum dimensions may hold up to 2
animals.
*** In breeding colonies no additional space/volume allowance
is required for young animals up to 2 years of age housed with
their mother.
Animals should be housed in indoor enclosures providing
appropriate environmental conditions of sufficient size to permit
all animals to be provided with at least the minimum space
allowances set out in table F.4.above.
In certain climates, it may be possible to hold breeding and
stock animals in entirely outdoor enclosures if adequate shelter
from climatic extremes is provided.
Enclosures should have a solid floor.
4.4. Feeding
(See paragraph 4.4. of the General considerations for
non–human primates)
4.5. Watering
(See paragraph 4.7. of the General section)
4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material
(See paragraphs 4.3. and 4.6. of the General considerations
for non–human primates)
4.7. Cleaning
(See paragraph 4.9. of the General section)
4.8. Handling
Baboons can be easily trained to co–operate in simple routine
procedures such as injections or blood sampling and to come to an
accessible part of the enclosure. However, for personnel safety
considerations, great care should be taken in handling adult
animals and suitable restraint deployed.
4.9. Humane killing
(See paragraph 4.11. of the General section)
4.10. Records
(See paragraph 4.10. of the General considerations for
non–human primates)
4.11. Identification
(See paragraph 4.11. of the General considerations for
non–human primates)
5. Training of personnel
(See paragraph 5 of the General considerations for non–human
primates)
6. Transport
(See paragraph 6 of the General considerations for non–human
primates)
G. Species-specific provisions
for farm animals and mini–pigs
a. General
considerations
1. Introduction
For the purposes of this document the term “farm animals”
includes cattle, sheep, goats, pigs, mini–pigs and equines,
including horses, ponies, donkeys and mules.
The use of farm animals in research varies from applied
experiments under farm conditions to more fundamental studies in
agricultural, veterinary or biomedical research carried out under
laboratory conditions. In the former case, it is important that
the housing and management conditions, whilst taking due account
of animal health and welfare, produce information which can be
reliably applied to commercial farm conditions. In the latter
case, where more invasive procedures are frequently involved, a
different type of housing and management is necessary. The
precise nature of the housing adopted should be suitable to yield
information of relevance to the experimental question and
appropriate for the procedures involved.
Management systems for all farm animals should accommodate
their natural behaviour, in particular the need to graze or
forage, exercise and socialise. Farm animals are held in a number
of different types of enclosures, often dependent on experimental
requirements. For example, farm animals may be held on pasture,
in open–sided buildings with access to open yards, in enclosed
buildings with natural ventilation or in specialised buildings
for quarantine and biocontainment with natural or forced
ventilation.
During agricultural research, when the aim of the research
requires that the animals are kept under similar conditions to
those under which commercial farm animals are kept, the keeping
of the animals should at least conform with the standards laid
down in the European Convention for the Protection of Animals
kept for Farming Purposes (ETS No. 87) and in the related
recommendations.
2. The environment and its control
Under natural conditions farm animals are exposed to, and will
tolerate, a wide range of temperatures, although there is some
variation in the degree of tolerance between species and breeds.
They will seek shelter against driving rain and strong wind, and
protection from intense sun. Where they are kept in enclosures
exposed to outdoor conditions, shelter and shade and a reasonably
dry lying area should be provided. Shelters should be carefully
positioned taking these factors into consideration. Sufficient
shelter should be provided to protect all animals from adverse
climatic conditions.
Animals held outdoors or in buildings with natural ventilation
will be exposed to ambient environmental conditions. Animals
should not be restricted to such areas under climatic conditions
which may cause the animals distress.
Environmental parameters, in particular temperature and
humidity, are strictly interrelated and should not be considered
in isolation.
2.1. Ventilation
All farm animals are sensitive to respiratory problems. In the
absence of mechanical ventilation, as is the case in a
significant number of farm animal buildings, it is important to
ensure that suitable air quality is provided by natural
ventilation (see paragraph 2.1.1. of the General section).
Dust levels in the air from feed and bedding should be
minimised.
2.2. Temperature
The thermoneutral zones of farm species vary considerably,
depending on the conditions to which the animals are
acclimatised. Farm animals living outdoors develop a thick layer
of hair/wool during the winter months to help them to tolerate
low temperatures. They may acclimatise to lower temperatures
indoors even without the growth of winter coats, provided the
relative humidity is low, draughts are avoided and they have a
lying area with sufficient bedding material. In indoor enclosures
it is therefore important to avoid wide fluctuations and sudden
changes in temperature, particularly when moving animals between
indoor and outdoor accommodation. As farm animals may suffer from
heat stress, during periods of high temperature it is important
to ensure that appropriate measures, for example the shearing of
sheep and provision of shaded lying areas, are in place to avoid
welfare problems.
Appropriate temperature ranges are dependent on a number of
factors including, for example, breed, age, caloric intake,
weight, stage of lactation and type of environment.
2.3. Humidity
Under natural conditions, farm animals are exposed to, and
tolerate well, a wide range of relative humidities. In controlled
environments extremes and sudden wide fluctuations of humidity
should be avoided, as both high and low humidity can predispose
animals to disease.
In indoor enclosures, buildings should be designed with
sufficient ventilation to prevent prolonged periods of high
humidity, as this may cause excessive dampness in the animal
enclosures, predisposing the animals to respiratory disease,
foot–rot and other infectious conditions.
2.4. Lighting
Farm species have evolved to live in different conditions; for
example ruminants graze and rest during daylight in open
grassland, whereas pigs show crepuscular activity in woodland
areas. Provision of adequate light is important for all farm
animal species, and natural light is preferred where possible.
Where this is not provided, the light part of the photoperiod
should be within a range of eight to twelve hours daily, or
should reproduce natural light cycles. A controlled photoperiod
may be needed for breeding and for some experimental procedures.
Sufficient natural or artificial light should also be available
for inspection of groups and individuals.
Where windows are provided, breakable glass should be screened
using a protective physical barrier or be situated out of reach
of the animals.
2.5. Noise
Unavoidable background noise from, for example, ventilation
equipment, should be minimised, and sudden noises should be
avoided. Handling and restraint facilities should be designed and
operated to minimise noise during use.
2.6. Alarm systems
(See paragraph 2.6. of the General section)
3. Health
3.1. Disease control
As farm animals are often sourced from commercial farms, it is
important that measures are taken to ensure that animals of a
suitable health status are obtained. Mixing animals from
different sources is a particular risk.
Preventive medicine programmes should be developed on the
basis of veterinary advice for all farm species, and appropriate
vaccination regimes adopted as necessary.
Foot care management, parasite control measures and
nutritional management are essential parts of all farm–animal
health programmes. Regular dental examinations and respiratory
disease preventive measures are of particular importance in
equine programmes.
Regular review of production indices and condition scoring
should also be included. Care is needed to ensure that any
substrate provided does not introduce or promote growth of
infectious agents or parasites.
3.2. Behavioural abnormalities
Behavioural abnormalities such as tail, ear or flank chewing
or biting, wool pulling, navel sucking, weaving and crib biting
can occur as a consequence of poor husbandry or environmental
conditions, social isolation, or from boredom due to long periods
of inactivity. If such abnormalities occur, measures should be
taken immediately to rectify these deficiencies including, for
example, a review of environmental factors and management
practices.
3.3. Husbandry
Disbudding, dehorning of adult animals, castration and tail
docking should not be done unless justified on welfare or
veterinary grounds. When those techniques are carried out,
appropriate anaesthesia and analgesia should be provided.
3.4. Neonatal care
High standards of stockmanship and care are necessary for
successful rearing of farm animals during the neonatal
period.
Suitable accommodation, with a dry clean area, should be
provided for peri–parturient and neonatal animals. Facilities
should be designed to facilitate observation and be maintained to
high hygiene standards, as young animals are particularly
susceptible to infections.
All neonates should receive adequate amounts of colostrum as
soon as possible after birth, and preferably within four hours.
Adequate supplies of colostrum should be available for use in
emergencies.
Suitable feeding practices should be in place to allow normal
growth and development, with access to roughage provided to
ruminants from two weeks of age.
As neonatal animals have poor thermo–regulatory control,
particular care is needed to ensure that suitable temperatures
are provided and maintained. A supplementary local heat source
may be required, although care is needed to avoid the risk of
injury, such as burns, and accidental fires.
To reduce the risk of mis–mothering or rejection, it is
important that a strong maternal bond is allowed to develop
during the first few days of life. During this period it is
important to minimise handling or management procedures, such as
transport, castration or tagging, that may disrupt this
relationship or prevent the young animals accessing sufficient
amounts of colostrum or milk.
Weaning strategies should be given due consideration to
minimise stress in the mother and offspring. Weaning into groups
of animals of similar ages facilitates the development of
compatible and stable social structures.
Naturally reared pigs and mini-pigs should not be weaned
before four weeks of age, lambs, kids and beef calves before six
weeks of age and equines before twenty weeks of age, unless there
is justification on veterinary or welfare grounds.
For animals which are artificially reared, commonly dairy
calves, appropriate feeding regimes should be provided to satisfy
nutritional requirements, and in the case of ruminants, to
promote normal rumen development.
Early weaning from the dam on experimental or veterinary
grounds should be determined in consultation with the animal
technician and with the competent person charged with advisory
duties in relation to the well-being of the animals. In such
circumstances, additional attention and means should be targeted
to the welfare and care of these animals.
4. Housing, enrichment and care
4.1. Housing
Farm animals should be housed in socially harmonious groups
within the animal enclosure, and husbandry practices designed to
minimise social disruption, unless the scientific procedures or
welfare requirements make this impossible.
When kept in groups, a defined hierarchy is quickly
established. Some aggressive interaction may be encountered
during initial grouping while relative rankings in the social
hierarchy are established.
Special care is needed to minimise aggression and potential
injury when grouping, regrouping, or introducing an unfamiliar
animal to a group. In all cases, animals should be grouped
according to size and age and monitored for social compatibility
on an ongoing basis.
Separation from a group, and the single–housing of farm
animals for even short periods can be a significant stress
factor. Therefore, farm animals should not be single–housed
unless justified on welfare or veterinary grounds. The
exceptions, where animals may prefer to be housed singly include
females about to give birth, and adult boars, which can be
solitary under natural conditions.
Single–housing on experimental grounds should be determined in
consultation with the animal technician and with the competent
person charged with advisory duties in relation to the well–being
of the animals. Factors to be taken into consideration should
include the nature of the individual animals, their likely
reaction to separation from the group and the need for and
duration of an habituation period. Where individual housing is
necessary, animals should have visual, auditory and olfactory
contact with conspecifics.
4.2. Enrichment
As a stimulating environment is an important contributing
factor to farm animal welfare, environmental enrichment should be
provided to prevent boredom and stereotypic behaviour. All farm
animal species naturally spend a large amount of time each day
grazing, browsing or rooting for food, and in social interaction.
Suitable opportunities should be provided to meet these
behaviours, by for example access to pasture, the provision of
hay or straw or manipulable objects such as chains or balls.
Enrichment materials and devices should be changed at regular
intervals since animals, in particular pigs, tend to lose
interest in materials to which they have become accustomed.
Sufficient enrichment devices should be provided to minimize
aggressive behaviour
4.3. Enclosures – dimensions and flooring
Appropriate design of farm–animal enclosures is essential to
ensure that suitable space is available within the enclosure to
allow the animals to carry out a range of normal behaviour. Floor
type, drainage, provision of bedding (and hence ease of
maintaining hygiene) and the social circumstances (group size and
stability) will all impact on the space requirements for the
animals.
All enclosures should be designed and maintained to ensure
that animals cannot be trapped or injured, for example in
partitions or under feeding troughs.
Animals should not be tethered, unless justified on scientific
or veterinary grounds, in which case this should be for the
minimum time period necessary.
Sufficient space should be provided for each animal to stand
up, lie comfortably, stretch and groom themselves, with access to
a communal lying area and adequate room for feeding.
The lying area should allow all animals to lie in lateral
recumbency simultaneously, bearing in mind that whilst some farm
animals, for example pigs, generally prefer to lie in physical
contact with other conspecifics, others, such as equines prefer a
degree of spatial separation. Under conditions of high
temperatures, where animals need to lie with complete spatial
separation to facilitate heat loss, a greater lying area should
be allowed.
The lying area should be provided with bedding to enhance
comfort and reduce the incidence of pressure lesions. Where
absence of bedding is necessary for experimental reasons, the
floor should be designed and insulated to improve physical and,
unless a suitable controlled environment is provided, thermal
comfort.
The height of enclosures should allow natural rearing and
mounting behaviour.
Enclosure flooring materials should be non–injurious and
provide adequate grip for unconstrained locomotion and posture
change. Floors should be well maintained and replaced when
necessary, as surface damage causing injuries will develop over
time.
4.4. Feeding
The diet should provide adequate nutrients to support the
maintenance energy requirements of each animal, given the
environmental conditions under which animals are kept. Additional
energy will be needed to support pregnancy, lactation and growth,
and should be tailored to the needs of the animals (for example,
high genetic merit dairy cattle). Vitamin and mineral levels in
the diet should also be considered, for example to avoid copper
toxicity in sheep or the formation of urinary calculi in male
castrated sheep, and where necessary, mineral licks should be
provided.
When grazed grass is used as forage, stocking densities should
be controlled to ensure adequate supplies are available to meet
the nutritional requirements of all the animals. Where grass
supply is limited, provision of additional feed in the field
should be considered.
For ruminants and horses, sudden changes in diet should be
avoided, and new items introduced gradually, especially where
high–energy feeds are introduced, or during periods of high
metabolic demand, for example around parturition. Sufficient
roughage should be provided.
In group–housing systems, there should be sufficient food
provided in sufficient numbers of sites for all individuals to
access without risk of injury.
Forage forms a significant component of the diets of farm
animals. Since the amount of forage needed may preclude the use
of bags for storage, forage items, including hay, straw, silage
and root crops, should be stored in a way that minimizes
deterioration in quality and the risk of contamination. A
pest-control strategy should be in place in areas where forage
and concentrates are stored.
When grass is cut for feeding housed animals (for example,
zero–grazing), it should be done frequently, as cut grass heats
up when stored and becomes unpalatable.
4.5. Watering
Animals should have access at all times to fresh
uncontaminated water, which should be readily accessible to all
individuals within the social group. The number of drinking
points or trough length should be sufficient to allow access to
water for all individuals within the social group. Flow rates
should meet the demands of the individual animal as these will
vary depending on the feed, physiological status and ambient
temperature, for example, lactating animals have much higher
water demands than stock animals.
4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material
(See paragraph 4.8. of the General section)
4.7. Cleaning
(See paragraph 4.9. of the General section)
4.8. Handling
If handling and restraint facilities are required, these
should be of robust construction and safe for animals and
operators. In particular, a non-slip floor should be
provided.
Handling and restraint facilities can take the form of basic
equipment provided within the animal enclosure, or more complex,
dedicated facilities serving the needs of the whole
establishment. Handling and restraint facilities can be provided
in the enclosure area, but care should be taken to ensure that
these do not compromise space allowances or create a potentially
hazardous physical obstruction in the enclosure.
The dedicated facilities should, where possible, incorporate
races and pens for separating animals; footbaths; special
facilities for some species such as plunge dip baths and shearing
pens for sheep; and an area to allow animals to recover after
treatments. Ideally these facilities should be protected from
prevailing weather conditions for the comfort of both animals and
operators.
Animals should be handled quietly and firmly and not be rushed
along races and passageways. These should be designed, taking
account of the natural behaviour of the animals, to facilitate
ease of movement and minimise the risk of injury. Immobilisation
devices should not cause injury or unnecessary distress. Aversive
stimuli, physical or electrical, should not be used.
Passages and gates should be of sufficient width to permit two
animals to pass freely, whereas races should be of width only to
permit one–way movement.
Regular handling will allow habituation of animals to human
contact. Where frequent handling is required, a programme of
training and positive rewards should be considered to minimise
fear and distress.
Animals should not be closely confined except for the duration
of any examination, treatment or sampling, whilst accommodation
is being cleaned, collecting for milking, or loading for
transport.
4.9. Humane killing
All systems for the humane killing of farm animals should be
designed to ensure that animals are not caused unnecessary
distress. Careful handling by experienced staff, with minimum
disruption to normal practices, will minimise distress to the
animals, before they are humanely killed.
Killing should not be performed in areas where other animals
are present, unless in the case of euthanasia of a badly injured
animal where additional suffering may be caused by moving the
animal.
4.10. Records
(See paragraph 4.12. of the General section)
4.11. Identification
Animals should be individually identified by the appropriate
use of transponders, ear tags, plastic neck collars and/or rumen
boluses. Freeze branding and tattooing may be less suitable. Hot
branding should not be used.
Identification devices should only be applied by trained
personnel and at times when the procedure is likely to have
minimal adverse effects on the animal. Tagged or tattooed ears
should be checked regularly for signs of infection and lost tags
should be replaced using the original tag hole where
possible.
If electronic devices of identification are used, they should
be of the correct size and specification for the animal and
should be checked regularly for function and the absence of any
adverse reactions, for example, injection site reactions and
rubbing or pharyngeal trauma as a result of improper bolus
administration.
b. Additional
provisions for housing and care of cattle
1. Introduction
Cattle (Bos taurus and Bos indicus) are social animals
forming hierarchies based on dominance relationships among herd
members. They will frequently develop affinity relationships with
conspecifics. As ruminants, cattle spend much of the day
foraging, followed by long rest periods. Cattle are normally
docile and are easily habituated to human contact.
2. The environment and its control
(See paragraph 2 of the General considerations for farm
animals and mini–pigs)
3. Health
(See paragraph 3 of the General considerations for farm
animals and mini–pigs)
4. Housing, enrichment and care
4.1. Housing
Horned and polled animals should not be mixed, except for
young calves and their mothers.
4.2. Enclosures – dimensions and flooring
Table G.1. Cattle: Minimum
enclosure dimensions and space allowances
Where cattle are housed indoors, a bedded area sufficient to
allow all of the animals to lie simultaneously will be provided.
Where cubicles are not provided, this area will normally be
approximately 70 % of the minimum floor area shown in the above
table. The remainder of the enclosure can be non–bedded for
feeding and exercise.
If individual open–ended cubicles are provided as the bedded
area, this area may be reduced in size, but the total number of
cubicles should exceed animal numbers by 5 % to reduce
competition and permit all animals to lie simultaneously. The
design of cubicles is critical to their comfort, and specialist
advice should be sought before installation. It should include
consideration of the body size of the animal, a surface
sufficiently cushioned to prevent injury, adequate stall
drainage, correctly positioned stall dividers and head rails,
lateral and vertical freedom for head movement and adequate
lunging space. The height of the rear step should prevent dung
entering the cubicle during cleaning, but not be of such a height
that it causes damage to the feet during ingress and exit. The
remainder of the enclosure can be non–bedded for feeding and
exercise.
Cubicle length is primarily determined by the weight of the
animals. Cubicle width will vary, depending on the type of
division used, but must be sufficient to allow the animals to lie
comfortably without undue pressure being exerted by the divisions
on vulnerable parts of the body. Specialist advice should be
sought on the design and installation of cubicles.
4.3. Feeding
The trough space provided will allow all animals to feed at
the same time, unless the diet is available ad libidum
(see above table). Horned cattle require more trough space
than polled animals, and due allowance should be made for
this.
4.4. Watering
Water troughs: there should be sufficient linear trough space
to allow 10 % of the animals to drink at one time. This equates
to a minimum of 0.3 meter per 10 adult cattle. Lactating dairy
cows will require 50 % more space.
Water bowls: a minimum of two water bowls should be provided
when cattle are group–housed. For groups of over twenty cattle,
at least one drinking bowl for ten animals should be
provided.
4.5. Handling
Where animals are milked by machine, equipment should be
maintained to a high standard to prevent diseases such as
mastitis.
Horned cattle may present a danger to personnel in confined
spaces. Under these circumstances, it may be necessary to
consider dehorning. Wherever possible, this should be carried out
on calves under the age of eight weeks.
c. Additional
provisions for housing and care of sheep and goats
1. Introduction
Sheep (Ovis aries) are grazing animals which, because
of differences between breeds, for example fleece
characteristics, will thrive in a wide range of climatic
conditions.
Under natural or farming conditions, sheep are very social,
spending all their lives close to other members of the flock whom
they recognise individually. As a species, they are therefore
particularly disturbed by social isolation, a factor which should
be taken into account when designing animal accommodation.
However, in terms of social cohesion there are recognisable
variations between breeds as, for example, hill sheep tend not to
flock closely together when left undisturbed.
Goats (Capra hircus) are a naturally inquisitive
species and generally interact well with other animal species and
humans. Like sheep, goats live in social groups and are disturbed
by social isolation. Goats obtain their food by browsing more
than by grazing and are best adapted to dry, firm ground. Their
ability to climb is considerable and this facilitates their
browsing. They prefer warm conditions and do not tolerate wet and
windy conditions well.
2. The environment and its control
Under extreme conditions, sheep will require access to natural
or artificial wind-break shelter and shade, whilst different coat
characteristics mean that goats are less tolerant of prolonged
rain and should have free access to roofed shelter areas whilst
outside.
Recently shorn animals may need higher environmental
temperatures than fleeced animals.
3. Health
Adult sheep and goats of wool breeds should be shorn at least
once per year, unless this would compromise their welfare.
4. Housing, enrichment and care
4.1. Housing
Entire adult males from both species can be more solitary than
females and young offspring. They may be aggressive, particularly
during the breeding season, requiring careful management to
reduce the risks of fighting and injury to handlers.
Horned and polled goats should not be housed together.
4.2. Enrichment
Sufficient raised areas of appropriate size and quantity to
prevent dominant animals impeding access should be provided for
goats.
4.3. Enclosures – dimensions and flooring
Table G.2. Sheep and Goats: Minimum
enclosure dimensions and space allowances
*For adult goats, an increased minimum partition height may be
required to prevent escape
The entire enclosure should have a solid floor with
appropriate bedding provided.
4.4. Watering
In indoor enclosures for sheep and goats at least one drinking
point per twenty animals should be provided.
4.5. Identification
Dyeing the fleece or coat using recognised non–toxic
agricultural marker products may be used for short–term
experiments in short–wool breeds of sheep and in goats.
d. Additional provisions for
housing and care of pigs and mini–pigs
1. Introduction
The domestic pig (Sus scrofa) is descended from the European
wild boar. Although subject to intensive selection pressure over
many generations for production characteristics of economic
importance, domesticated pigs have largely retained the same
behavioural repertoire as their ancestors. Under unrestricted
conditions, they live in small family groups, show a crepuscular
diurnal rhythm and have strongly developed exploratory behaviour.
They are omnivorous and a large part of their active time is
spent foraging for food. At birth, sows farrow in social
isolation and construct a nest prior to parturition. Weaning is
gradual and is completed at about four months of age, and piglets
integrate gradually into the social group with little
aggression.
Mini–pigs differ from the farm pig in many significant
respects. A number of different mini–pig strains have been
developed by conventional breeding procedures in order to produce
a small pig as a laboratory animal suitable for research
purposes. For the purpose of this appendix, the mini–pig
is defined as a small pig breed for usage for experimental and
other scientific purposes and with an adult body weight typically
not exceeding 60 kg, but can be as high as 150 kg in some
strains. Because of this difference in body size at maturity,
recommendations for farm pigs cannot always be extrapolated on a
simple weight basis. Recommendations in this document apply to
both types of pig, with specific requirements of mini–pigs
annotated where necessary.
2. The environment and its control
2.1. Temperature
Pigs and mini–pigs are highly sensitive to environmental
temperature and place a high behavioural priority on
thermoregulation.
Pigs may be kept in a uniform, temperature–controlled
environment, in which case the whole room should be maintained
within the thermoneutral zone. Alternatively, they may be kept in
an enclosure with different microclimates, by providing localized
heating or kennelling of the lying area and provision of adequate
bedding material. A temperature gradient within the enclosure is
considered beneficial. Outdoor pigs can compensate for lower
ambient temperature provided that adequate shelter, with
plentiful dry bedding, and additional food is provided.
Table G.3. Pigs and minipigs:
Guideline temperature ranges for single-housed animals
In addition to body weight, suitable temperatures will vary
according to sexual maturity, the presence or absence of bedding,
group housing, and the caloric intake of the animal. Within the
ranges given, animals of lower body weight, without bedding or
with restricted caloric intake should be provided with the higher
temperatures.
Piglets of low body weight are very sensitive to environmental
temperature and should be provided with higher temperatures.
Litters of newborn piglets should be offered a lying area minimum
of 30 °C, decreasing to 26 °C at the age of two weeks. For
farrowing/lactation rooms, the minimum room temperature necessary
is that required to allow an adequate temperature to be
maintained in the piglet lying area, taking account of any local
heat supply. Because of their high metabolic activity, lactating
sows are prone to heat stress and farrowing room temperatures
should ideally not exceed 24 °C.
3. Health
(See paragraph 3 of the general considerations for farm
animals and mini–pigs)
4. Housing, enrichment and care
4.1. Enrichment
Pigs show spatial separation of different behaviours such as
lying, feeding and excretion. Enclosures should therefore allow
for the establishment of separate functional areas by providing
either plentiful space or appropriate subdivision of the
enclosure area.
Pigs have a high motivation to explore and should be provided
with an environment of sufficient complexity to allow expression
of species-specific exploratory behaviour. All pigs should at all
times have access to adequate amounts of materials for
investigation and manipulation, including rooting, in order to
reduce the risk of behavioural disorders.
4.2. Enclosures – dimensions and flooring
Table G.4. indicates the minimum space requirement for an
animal at any given liveweight. Enclosures should be designed to
accommodate the highest liveweight that pigs will finally reach
in any given circumstance. The number of enclosure changes should
be minimised.
Table G.4. Pigs and Minipigs:
Minimum enclosure dimensions and space allowances
* Pigs may be confined in smaller enclosures for short periods
of time, for example by partitioning the main enclosure using
dividers, when justified on veterinary or experimental grounds,
for example where individual food consumption is required.
Where pigs are housed individually or in small groups, greater
space allowances per animal are required than for those in larger
groups.
Pigs should not be tethered at any time, and should not be
confined in stalls or crates except for short periods of time
necessary for feeding, insemination, veterinary or experimental
purposes. The accommodation for sows and piglets should enable
the fulfillment of the special behaviour patterns of the sow
before and after parturition, and those of the piglets after
birth. Thus, although the use of farrowing crates can safeguard
piglet survival and welfare under some conditions, the close
confinement of sows during the perinatal and suckling periods
should be limited as far as possible and loose housing systems
should be aimed at.
The most appropriate flooring material will depend on the size
and weight of the pigs. To facilitate provision of
rooting/nesting substrate, it is desirable to provide a solid
floor in the lying area of the pen. Slatted floors can be of
value in facilitating good hygiene, but the slat and void
dimensions should be appropriate to the size of the pigs in order
to prevent foot injuries.
4.3. Feeding
Pigs kept for meat production are typically fed ad
libidum until approaching maturity, after which restricted
feeding practices are necessary to avoid obesity. Mini–pigs are
prone to become obese on conventional pig diets. Special reduced
calorie diets with increased fibre content help to prevent this
problem. Where feed restriction is necessary, pigs will show
increased foraging motivation which can be expressed as increased
activity and aggression, and development of stereotyped oral
behaviours. To avoid these problems it is important to modify
diets to enhance satiety, for example by provision of increased
dietary fibre, and to provide an appropriate foraging substrate
such as straw.
With restricted feeding practices, young growing animals
should be fed at least twice daily, whereas mature animals should
be fed once daily, as an adequate meal size is important for the
animal to reach satiety, and will minimise aggression. Where
feeding is restricted, all individuals within the social group
should have access to feed without causing aggression. Adequate
trough space should be provided to ensure that animals can feed
simultaneously. Recommended requirements are given in Table G.5.
Where animals are housed singly or in small groups, the minimum
trough space should be that for restricted feeding. When animals
are housed in larger groups and fed ad libidum, trough
space can be shared and a lower total space is required.
Table G.5. Pigs and minipigs:
Minimum feeding trough space allowances
*Each animal on restricted feeding should be provided with at
least the minimum trough space allowance.
4.4. Watering
As pigs are particularly sensitive to the consequences of
water deprivation, in cases where they are group–housed, at least
two drinking points per unit – or a large bowl allowing more than
one pig to drink at the same time – should be provided to prevent
dominant animals impeding access to the drinking point. To
achieve this, the following drinking space allowances are
recommended.
Table G.6. Pigs and minipigs:
Minimum drinking point allowances
Where pigs housed in larger groups are watered from an open
trough, the minimum length of trough perimeter with access to
water should be that allowing a single pig unimpeded access (as
indicated in Table G.5. for restricted feeding space), or 12.5 mm
of trough length per pig, whichever is the greater.
Table G.7. Pigs and minipigs:
minimum drinking water flow rates for pigs
4.5. Substrate, litter, bedding and nesting material
Bedding contributes to pig welfare in many ways. It enhances
physical and thermal comfort (except in hot environmental
conditions), can be eaten to provide gut fill and enhance
satiety, and provides a substrate for foraging and nest–building
behaviours. The extent to which each of these different benefits
can be provided will depend on the nature of the bedding, with
long straw providing the best overall material but alternatives
such as chopped straw, sawdust, wood shavings and shredded paper
conferring some benefits. Bedding should be non–toxic and, where
possible, provide structural diversity to stimulate exploratory
behaviour. Bedding should be provided for all pigs, unless
precluded for experimental reasons, and is particularly important
for farrowing sows, which have a strong motivation to perform
nest–building behaviour, and for pigs on restricted feeding
regimes, which have a strong motivation to express foraging
behaviour.
e. Additional
provisions for housing and care of equines, including horses,
ponies, donkeys and mules
1. Introduction
Equines evolved as grazers of open grasslands, and domestic
horses and ponies (Equus caballus) and donkeys (Equus
asinus) have retained the behavioural repertoire of their
ancestors. In the feral or free-ranging state, equines live in
herds separated into small family groups or bands typically
comprising one stallion, with several mares, foals and yearlings.
The social structure develops as a clearly defined hierarchy, and
individual animals within a group often form close pair bonds
which it is important to recognise and maintain if possible.
Mutual body care is a particularly important element in their
social life.
Unlike ruminants, equines may graze continuously for many
hours and under natural conditions they will spend fourteen to
sixteen hours daily at this activity. Although their natural food
is grass, herbs, and leaves, they are very selective regarding
their choice of grass species and which part of the plant to eat.
Their normal daily pattern is to graze, move a few steps and
graze again. In this way they exercise as well as feed, and can
cover long distances in a twenty–four hour period.
Ideally, management systems for equines should accommodate
their natural behaviour, in particular the need to graze,
exercise, and socialise. They are flight animals and hence easily
startled and this should also be taken into account.
2. The environment and its control
Rugs can be used in cool conditions, especially if hair has
been clipped, but these should be removed and checked daily.
The mane and tail of equines provide protection from adverse
weather conditions and from flies and should not be removed or
cut short. Where manes and tails need to be shortened or tidied
this should be achieved by trimming rather than by pulling.
3. Health
(See paragraph 3 of the General considerations for farm
animals and mini–pigs)
4. Housing, enrichment and care
4.1. Enclosures – dimensions and flooring
Ideally, equines should be kept at pasture or have access to
pasture for at least six hours a day. Where equines are kept with
minimal or no access to grazing then additional roughage should
be provided to extend the time spent feeding and reduce
boredom.
In indoor enclosures, group–housing systems are preferred
since these provide opportunities for socialisation and exercise.
For horses it is essential that great care is taken to ensure
social compatibility of groups
The total space requirement for indoor enclosures will depend
on whether animals also have daily access to additional areas for
grazing and/or other forms of exercise. The figures below assume
that such additional areas will be provided. If not, then space
allowances should be increased significantly.
Table G.8. Equines: Minimum
enclosure dimensions and space allowances
* To ensure adequate space is provided, space allowances for
each individual animal should be based on height to withers
(WH)
The shortest side should be a minimum of 1.5 x the wither
height of the animal.
The height of indoor enclosures should allow animals to rear
to their full height to safeguard the welfare of the animals.
Slatted floors should not be used for equines.
4.2. Feeding
Incorrect feeding of equines can have very serious welfare
implications, causing illnesses such as colic and laminitis.
Since they naturally graze for long periods, they should
ideally have constant access to forage in the form of fresh
grass, hay, silage or straw. Where they are not given the
opportunity to graze, they should be provided with a suitable
quantity of long fibre/roughage every day. Where possible
roughage should be fed on the ground or in suitably designed
round bale feeders. Hay nets and racks should be designed and
positioned to minimise risk of injury.
If “hard” (concentrate) feed is offered to animals,
particularly where the animals are housed in groups the feeding
order should, where possible, follow the herd order of dominance.
Where possible individuals should be fed separately. If this is
not possible feeding points should be spaced at least 2.4 m apart
and there should be at least one point per animal. Horses fed
with concentrates need to be given small amounts of feed
frequently.
4.3. Watering
Horses prefer to drink from an open water surface, and this
should be provided where possible. If automatic water nipple
drinkers are used, animals may need to be trained to use
them.
4.4. Identification
Ear tags and tattooing should not be used in equines. If
identification other than coat colour is required then
transponders should be used. Numbered head–collars and hanging
tags for halters have also been used successfully for
identification.
H.
Species-specific provisions for birds
a. General
considerations
1. Introduction
Birds are used for a broad range of purposes including
fundamental research, applied veterinary medical studies and
toxicology. Domestic fowl and turkeys are the most common
laboratory birds and are often used in developmental studies and
for the production of biological materials such as tissue and
antibodies. Domestic poultry are also the most commonly used
species in bird welfare research. Fowl are used for
pharmaceutical safety and efficacy evaluation, whereas quail and
other birds are more frequently the subjects of ecotoxicology
studies. The other, less commonly used species such as the pigeon
and wild birds are generally used in psychology and fundamental
physiology or zoology research. Catching wild birds to use as
experimental animals should be avoided unless it is necessary for
the purposes of the experiment.
Although birds are essentially built for flight and share the
same basic body plan, they have an extremely diverse range of
adaptations for locomotion and feeding. Most species are adapted
to range over relatively large, three-dimensional areas by one or
more means of locomotion including flying, walking, running,
swimming or diving, both while foraging and during migration.
Many species of birds are highly social and should be kept in
stable groups wherever possible.
Additional details are provided for the commonly bred and used
laboratory species. It is essential that the housing and care of
less commonly used species not included below pay due regard to
their behavioural, physiological and social requirements.
Housing, husbandry and care protocols for such species should be
researched before birds are obtained or used. Advice on
requirements for other species (or if behavioural or breeding
problems occur) should be sought from experts and care staff to
ensure that any particular species needs are adequately
addressed. Information and guidance on less commonly used species
is available in the background information document.
During agricultural research when the aim of the research
requires that the animals are kept under similar conditions to
those under which commercial farm animals are kept, the keeping
of the animals should at least conform with the standards laid
down in the European Convention for the Protection of Animals
kept for Farming Purposes (ETS No. 87) and in the related
recommendations.
Many of the potential welfare problems specific to birds are
associated with inappropriate pecking behaviour. This can be
divided into aggressive pecking; feather pecking (where
individuals either peck at other birds’ feathers or pluck and
pull at their own); and pecking at the skin of other birds, which
can cause serious suffering and mortality if unchecked. The cause
of inappropriate pecking is not always clear, but it is often
possible to avoid outbreaks by rearing chicks with access to
substrate that enables them to forage and peck appropriately.
Chicks of all species should therefore be housed on solid floors
with litter.
Prevention is especially important because fowl are attracted
to damaged feathers, and the presence of a few feather–pecked
birds may therefore lead to the rapid spread of injurious
pecking. There are a number of measures that should be employed
to avoid outbreaks of injurious pecking wherever possible and to
reduce or prevent this behaviour should it occur. These include
providing alternative pecking substrates such as foraging
substrate, bunches of string, pecking blocks or straw; providing
visual barriers; periodically or temporarily lowering the light
intensity or using red light; and using light sources that emit
UV rays. Anti–pecking sprays are commercially available and can
be used to reduce the incidence of injurious pecking in the short
term, but it will still be necessary to address the underlying
causes of the behaviour. Some strains of domestic bird have been
selectively bred so that inappropriate pecking is reduced and
such strains should be researched and used wherever possible.
Methods which cause pain or distress, such as very low
lighting (i.e. below 20 lux) for prolonged periods, or for
physical modifications such as beak trimming, should not be
used.
Birds housed in a poor quality environment that does not
permit them to forage, exercise or interact with conspecifics
will experience chronic distress that may be indicated by
stereotypic behaviour, for example self–mutilation, feather
pecking, and pacing. Such behaviour may be indicative of serious
welfare problems and should lead to an immediate review of
housing, husbandry and care.
2. The environment and its control
2.1. Ventilation
Many species are especially susceptible to draughts. Measures
should therefore be in place to ensure that individuals do not
become chilled. Accumulation of dust and gases such as carbon
dioxide and ammonia should be kept to a minimum.
2.2. Temperature
Where appropriate, birds should be provided with a range of
temperatures so that they can exercise a degree of choice over
their thermal environment. All healthy adult quail, pigeon and
domestic ducks, geese, fowl and turkeys should be housed at
temperatures between 15 °C and 25 °C. It is essential to take
account of the interaction between temperature and relative
humidity, as some species will suffer from heat stress within the
prescribed temperature range if relative humidity is too high.
For species where there are no published guidelines on
temperature and humidity, the climate experienced in the wild
throughout the year should be researched and replicated as
closely as possible.
Higher room temperatures than those indicated or a localised
source of supplementary heat such as a brooder lamp may be
required for sick or juvenile birds (see Table H.1.below).
Table H.1. Guidelines for temperatures and relative
humidities for domestic fowl and turkeys, G. gallus
domesticus and Meleagris gallopavo
The chicks’ behaviour should be used as a guide when setting
brooder lamp temperature. If thermally comfortable, chicks of all
species will be evenly spaced in the enclosure and making a
moderate amount of noise; quiet chicks may be too hot and chicks
making noisy distress calls may be too cold.
2.3. Humidity
Relative humidity should be maintained within the range of 40
to 80% for healthy, adult, domestic birds.
2.4. Lighting
Light quality and quantity are critically important for some
species at certain times of the year for normal physiological
functioning. Appropriate light and dark regimes for each species,
life stage and time of year should be known before animals are
acquired.
Lights should not be abruptly switched off or on, but should
be dimmed and raised in a gradual fashion. This is especially
important when housing birds capable of flight. Dim night–lights
may facilitate movement at night for heavy–bodied poultry
strains. Where provided, care should be taken to ensure that
circadian rhythms are not disrupted.
2.5. Noise
Some birds, for example the pigeon, are considered to be able
to hear very low frequency sounds. Although infrasound (sound
below 16 Hz) is unlikely to cause distress, birds should be
housed away from any equipment that emits low frequency
vibrations whenever possible.
3. Health
Captive–bred birds should be used wherever possible. Wild
birds may present special problems in terms of their behaviour
and health when in a laboratory situation. A longer period of
quarantine and habituation to captive conditions is generally
required before they are used in scientific procedures.
Careful health monitoring and parasite control should minimise
health risks in birds with outdoor access.
4. Housing, enrichment and care
Birds should be housed in enclosures which facilitate and
encourage a range of desirable natural behaviours, including
social behaviour, exercise and foraging. Many birds will benefit
from housing that allows them to go outdoors and the feasibility
of this should be evaluated with respect to the potential to
cause distress or to conflict with experimental aims. Some form
of cover such as shrubs should always be provided outdoors to
encourage birds to use all the available area.
4.1. Housing
Birds should be housed in socially harmonious groups within
the animal enclosure, unless the scientific procedures or welfare
requirements make this impossible. Special care is needed when
regrouping birds or introducing an unfamiliar bird to a group. In
all cases, groups should be monitored for social compatibility on
an ongoing basis.
Single–housing of birds for even short periods can be a
significant stress factor. Therefore, birds should not be
single–housed unless justified on welfare or veterinary grounds.
Single–housing on experimental grounds should be determined in
consultation with the animal technician and with the competent
person charged with advisory duties in relation to the well–being
of the animals.
Most species of bird are social for at least part of the year
and highly sensitive to family relationships, so the formation of
appropriate, stable, harmonious groups should be given a high
priority. As there are significant species variations, the
optimal composition of groups, and at what stage in the birds’
lives these should be created should be known before groups are
formed and procedures are undertaken.
4.2. Enrichment
A stimulating environment is a very important contributor to
good bird welfare. Perches, dust and water baths, suitable nest
sites and nesting material, pecking objects and substrate for
foraging should be provided for species and individuals that will
benefit from them unless there is scientific or veterinary
justification for withholding such items. Birds should be
encouraged to use all three dimensions of their housing for
foraging, exercise and social interactions including play
wherever possible.
4.3. Enclosures – dimensions and flooring
Guidelines for enclosure dimensions are set out in the
species–specific provisions for domestic fowl, domestic turkeys,
quail, ducks and geese, pigeons and zebra finches. All birds,
especially species that spend a significant proportion of their
time walking, such as quail or fowl, should be housed on solid
floors with substrate rather than on grid floors. Birds can be
prone to foot problems, for example, overgrown claws, faecal
accumulation and foot lesions such as foot–pad dermatitis due to
standing on wet litter, on any type of flooring, and so frequent
monitoring of foot condition is always necessary. In practice, it
may be necessary to consider a compromise between solid– and grid
flooring for scientific purposes. In such cases, birds should be
provided with solid–floored resting areas occupying at least a
third of the enclosure floor. Grid areas should be located under
perches if faecal collection is required. To reduce the incidence
of foot injuries, slats made of plastic should be used in
preference to wire mesh wherever possible. If wire mesh has to be
used, it should be of a suitable grid size to adequately support
the foot and the wire should have rounded edges and be plastic
coated.
4.4. Feeding
Feeding patterns of wild birds vary widely and consideration
should be given to the nature of the food, the way in which it is
presented and the times at which it is made available. Diets that
will meet the nutritional requirements of each species and
promote natural foraging behaviour should be researched and
formulated before any animals are obtained. Part of the diet or
additional treats should be scattered on the enclosure floor to
encourage foraging wherever appropriate. Dietary enrichment
benefits birds, so additions such as fruit, vegetables, seeds or
invertebrates should be considered where appropriate even if it
is not possible to feed birds on their ‘natural’ diet. Where new
foods are introduced, the previous diet should always be
available so that birds will not go hungry if they are unwilling
to eat new foods. Some species are more adaptable than others and
advice should be sought on appropriate dietary regimes.
As some species, particularly granivores, require grit to
digest their food, these should be provided with
appropriately–sized grit. Birds will select grit of the size they
prefer if material of various sizes is provided. The grit should
be renewed regularly. Dietary calcium and phosphorus should also
be provided for birds in an appropriate form and at an
appropriate level for each life stage, to prevent nutritional
bone disease. Any such requirements should be thoroughly
researched and catered for. Food can be supplied in feeders that
are either attached to the side of the enclosure or standing on
the enclosure floor. Space occupied by floor feeders is not
available to the birds and should not be included in calculations
of pen area. Wall mounted feeders do not occupy floor space but
should be designed and fitted with care so that birds cannot
become trapped underneath them. Chicks of some species (for
example, domestic turkeys) may need to be taught to feed and
drink in order to avoid dehydration and potential starvation.
Food for all species should be clearly visible and provided at
several points to help prevent feeding problems.
4.5. Watering
Water should be provided via nipple or cup drinkers, or as a
continuous drinking channel. There should be sufficient drinkers
or an adequate length of channel drinker to prevent dominant
birds from monopolising them. One nipple or cup drinker should be
provided for every three or four birds, with a minimum of two in
each enclosure. Supplementary water may also be given as
enrichment in birds’ feed if appropriate.
4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material
Suitable substrates for birds should be absorbent, unlikely to
cause foot lesions and of an appropriate particle size to
minimise dust and prevent excessive accumulation on the birds’
feet. Suitable substrates include chipped bark, white wood
shavings, chopped straw or washed sand, but not sandpaper. Litter
should be maintained in a dry, friable condition and be
sufficiently deep to dilute and absorb faeces. Other suitable
floor coverings include plastic artificial turf or deep pile
rubber mats. A suitable pecking substrate such as pieces of straw
should be scattered over the floor.
Hatchlings and juvenile birds should be provided with a
substrate that they can grip to avoid developmental problems such
as splayed legs. Juvenile birds should also be encouraged if
necessary, for instance by tapping with the fingers, to peck at
the substrate to help prevent subsequent misdirected pecking.
4.7. Cleaning
(See paragraph 4.9. of the General section).
4.8. Handling
Suitable equipment for catching and handling should be
available, for example, well maintained nets in appropriate sizes
and darkened nets with padded rims for small birds.
If the experimental procedure requires adult birds to be
handled regularly, it is recommended from a welfare and
experimental perspective to handle chicks frequently during
rearing, as this reduces later fear of humans.
4.9. Humane killing
The preferred method of killing for juvenile and adult birds
is an overdose of anaesthetic using an appropriate agent and
route. This is preferable to carbon dioxide inhalation, as carbon
dioxide may be aversive.
As diving birds and some others, for example, mallard ducks,
can slow their heart rates and hold their breath for long
periods, care should be taken when killing such species by
inhalation to ensure that they do not recover. Ducks, diving
birds and very young chicks should not be killed using carbon
dioxide.
4.10. Records
(See paragraph 4.12. of the General section)
4.11. Identification
Non–invasive or minimally invasive methods such as noting
physical differences, ringing with either closed or split rings
and staining or dyeing the feathers are preferable to more
invasive techniques such as electronic tagging or wing tagging.
Combinations of coloured leg rings minimise handling for
identification, although due regard should be paid to any
potential impact of colours on behaviour in some species. When
using rings as temporary marking for rapidly growing chicks,
regular checking is essential to ensure that the ring is not
impeding the growth of the leg.
Highly invasive marking methods such as toe–clipping or
web–punching cause suffering and should not be used.
b. Additional
provisions for housing and care of the domestic fowl, in stock
and during procedures
Domestic fowl (Gallus gallus domesticus) retain much of
the biology and behaviour of the Jungle fowl from which they were
domesticated. Behaviours that are most important to the species
are nesting (in females), perching and using litter for foraging,
scratching, pecking and dustbathing. Fowl are social and should
be housed in groups of around five to twenty birds, with fewer
males than females in adult groups, for example, a ratio of 1 to
5. Attempts have been made to select strains of fowl for reduced
feather pecking or agonistic behaviour. The existence of
appropriate strains of this type should be determined, and the
feasibility of acquiring them, should be assessed for each
project.
Laying hens should have access to nest boxes from at least two
weeks before coming into lay and no later than 16 weeks of age.
Single- or pair-housed birds should each have access to a nest
box, with a ratio of at least one nest box per two birds provided
in larger groups. Nest boxes should be enclosed and large enough
to allow one hen to turn around. A loose substrate such as
wood–shavings or straw should be supplied within nest boxes to
promote nesting behaviour. Substrate should be regularly replaced
and kept clean.
Fowl should always be provided with the opportunity to perch,
peck appropriate substrates, forage and dust–bathe from one day
old. Suitable materials for dust–bathing include sand or soft
wood shavings.
Perches should be 3 to 4 cm in diameter and round with a
flattened top. The optimum height above the floor varies for
different breeds, ages and housing conditions but perches should
initially be fixed at 5 to 10 cm and for older birds at 30 cm
above the floor. Perch heights should be adjusted in response to
the birds’ behaviour by seeing how easily birds can get on and
off perches and move between them. All birds should be able to
perch at the same time and every adult bird should be allowed 15
cm of perch at each level. Especially during the establishment of
groups, birds should also be briefly observed during dark periods
to confirm that all individuals are roosting.
Fowl are highly motivated to perform ‘comfort behaviour’ such
as wing flapping, feather ruffling and leg stretching, which help
to maintain strong leg bones. Birds should therefore be housed in
floor enclosures large enough to permit all of these behaviours
whenever possible. Ideally, birds should be housed with outdoor
access; appropriate cover such as bushes is essential to
encourage fowl to go outside.
Flooring for fowl should be solid, as this enables the
provision of substrate to encourage foraging and possibly help to
reduce the incidence of feather pecking. If fowl need to be caged
for scientific purposes, they should be housed in enclosures
designed to address behavioural requirements. If there are
scientific reasons for not providing a solid floor, a solid area
with loose substrate and items such as bunches of string, pecking
blocks, rope, turf or straw should be provided for pecking.
Fowl strains developed for rapid growth rates (broilers) are
highly susceptible to lameness and their use should be avoided
wherever possible. If broilers are used, individuals should be
assessed for lameness at least weekly and grown more slowly than
those reared commercially unless growth rate is essential for the
study.
Table H.2. Domestic fowl: Minimum
enclosure dimensions and space allowances
Where these minimum enclosures sizes cannot be provided for
scientific reasons, the duration of the confinement should be
justified by the experimenter and determined in consultation with
the animal technician and with the competent person charged with
advisory duties in relation to the well–being of the animals. In
such circumstances, birds can be housed in smaller enclosures
containing appropriate enrichment and with a minimum floor area
of 0.75 m2. These can be used to house two laying birds or small
groups of birds in accordance with the space allowances given
above.
c. Additional
provisions for housing and care of the domestic turkey, in stock
and during procedures
Wild turkeys regularly utilise a diverse range of environments
and perform a variety of behaviours including dust-bathing,
foraging and hunting. The social behaviour of the wild turkey is
complex, particularly during the breeding season. Domestic
turkeys (Meleagris gallopavo) retain many of the
characteristics of wild birds but there are some fundamental
differences, for example domestic turkeys are unable to fly but
have retained the ability to run quickly, and jump and glide,
especially at younger ages.
Domestic turkeys are highly social and should not be
single–housed. Stable groups should be formed as soon as birds
are acquired and adequate monitoring is essential as injurious
feather–pecking and head–pecking can occur from the first day of
life.
Lameness is a common problem and needs to be carefully
monitored. Veterinary advice should be sought on a policy for
dealing with lameness.
Turkeys should be provided with perches placed at a height
where birds on the ground are not able easily to peck and tug at
the feathers of perching birds. However, if birds are older and
less agile, the access to perches should be facilitated by
special equipment such as ramps. Where this is not possible,
perches should be placed at a low height (for example at 5 cm).
The shape and size of the perch should be in accordance with the
rapidly growing claws of the birds. Perches should be ovoid or
rectangular with smoothed corners and made of wood or
plastic.
Substrate for dust–bathing should always be provided. Suitable
materials are fresh sawdust or sand. Straw bales may be used for
enrichment and to provide a refuge from dominant birds, but will
need to be frequently replaced and older, heavier birds may need
ramps to gain access to them.
Table H.3. Domestic Turkey: Minimum
enclosure dimensions and space allowances
All enclosure sides should be at least 1.5 m long. Where these
minimum dimensions cannot be provided for scientific reasons, the
duration of the confinement should be justified by the
experimenter and determined in consultation with the animal
technician and with the competent person charged with advisory
duties in relation to the well–being of the animals. In such
circumstances, birds can be housed in smaller enclosures
containing appropriate enrichment and with a minimum floor area
of 0.75 m2 and a minimum height of 50 cm for birds
below 0.6 kg, 75 cm for birds below 4 kg, and 100 cm for birds
over 4 kg. These can be used to house small groups of birds in
accordance with the space allowances given above.
d. Additional
provisions for housing and care of quail, in stock and during
procedures
Wild quail live in small social groups and devote much of
their time to scratching and foraging for seeds and invertebrates
on the ground. The preferred habitat of many species is dense
vegetation such as grasslands, bushes alongside rivers and cereal
fields. Domestication does not appear substantially to have
altered quail behaviour, so it is essential to design housing
systems that respect this and allow the provision of substrate
for scratching, pecking and dustbathing, nestboxes and cover
wherever possible. The housing of quail in aviaries or pens as
opposed to cages is therefore strongly recommended.
Quail (Coturnix spp; Colinus virginianis; Lophortyx
californica; Excalfactoria chinensis) should be group housed
in either all female or mixed-sex groups. Where the sexes are
mixed, the ratio of males to females should be low (for example,
1 to 4) to reduce aggression between males and injuries to
females. It may be possible to pair–house males if stable pairs
are formed during rearing. The likelihood of aggressive pecking
leading to skin lesions and feather loss is reduced if quail are
not kept under intensive conditions and established groups are
not mixed.
Quail are capable of extremely rapid startle responses, which
can lead to head injuries. Staff should therefore always approach
birds slowly and calmly and quail should be provided with cover
and environmental enrichment, especially early in life, in order
to reduce fear. Quail chicks should have access to coloured
objects such as balls, tubing and cubes to alleviate fear of both
human beings and novel stimuli in adult birds. Adult birds should
be given pecking objects such as stones, pine cones, balls and
branches of vegetation. Sand, wood shaving or straw substrate for
foraging and a place to which the birds can withdraw should be
provided, with additional dust baths of sand or sawdust if the
foraging substrate is not suitable for dust bathing. Laying hens
should have access to nest boxes and nesting material, such as
hay.
If quail need to be housed in cages, consideration should be
given to combining enclosures and adding enrichment items. Solid
enclosure roofs may make birds feel safer, although this could
result in unacceptably low light levels in lower enclosures if
birds are housed in racks. Birds should be cage-housed for the
minimum possible period because many welfare problems become more
severe with age, especially in birds kept for one year or
more.
Table H.4. Quail: Minimum enclosure
dimensions and space allowances.
* The enclosure roof should be made of pliant material to
reduce the risk of head injuries.
e. Additional
provisions for housing and care of ducks and geese, in stock and
during procedures
Domestic ducks and geese commonly used in research and testing
include Anas platyrhynchos, Anser anser domesticus
and Cairina moschata. All waterfowl are primarily adapted
for locomotion and feeding in water, which is also very important
for ‘comfort’ behaviours such as bathing and preening. Ducks and
geese should be provided with a pond with a mixture of stones and
grit on the bottom, both to increase the birds’ behavioural
repertoire and to encourage adequate maintenance of the feathers.
The very minimum that waterfowl should be able to do is immerse
their heads under water and shake water over the body. Drinkers
and ponds for waterfowl should be located over grid areas with
drains beneath to reduce flooding.
Domestic geese and ducks have been selected for meat and egg
production, but all breeds retain most of their ‘wild type’
behaviour and are generally more nervous and easily upset than
other domestic birds, especially when they are moulting.
Within twenty–four hours of hatching and throughout the first
week of life, water should be provided to facilitate swimming
behaviour, but care should be taken to minimise the risk of
drowning by, for example, the use of a shallow bowl. After the
first week, a shallow pond (dimensions as in table H.6) with
large stones on the bottom should be provided with food or grit
scattered among the stones to encourage dabbling or diving, as
appropriate. In the absence of the parent birds, access to ponds
for juvenile birds should only be under supervision to ensure
that they can leave the water and do not become chilled. This
should continue until they are clearly capable of leaving the
water unaided and their waterproof feathers have begun to emerge.
It is not necessary to control the temperature of the water.
Ponds should be regularly cleaned and water replaced as necessary
to ensure good water quality.
Ducks and geese should be housed on solid floors and have
sufficient space to permit foraging, walking, running and wing
flapping. A complex environment should be provided, including for
example natural or artificial cover, boxes and straw bales. Ducks
and geese should always be kept outdoors or have access to
outdoor runs unless there is scientific or veterinary
justification for keeping them indoors. Birds housed with outside
access should be kept secure from predators and should be
supplied with a dry shelter to enable them to rest. Vegetation
for cover and/or grazing should be provided as applicable.
Serious consideration should be given to supplying other features
of the habitat that are likely to be important to each species
whether birds are housed indoors or outdoors. This includes
shallow water with vegetation for dabbling ducks, turf for geese
and deeper water with large stones for species whose natural
habitat is along rocky coastlines.
Ducks and geese should be housed in appropriately sized groups
wherever possible and the amount of time when any individual is
left alone should be minimised. Many species become territorial
during the breeding season, however, so it may be necessary to
reduce group sizes and ensure that there is sufficient enclosure
space to reduce the risk of injury, particularly to female
birds.
Table H.5. Ducks and geese: Minimum
enclosure dimensions and space allowances
* This should include a pond of minimum area 0.5 m2 per 2m2
enclosure with a minimum depth of 30cm. The pond may contribute
up to 50% of the minimum enclosure size.
** Pre–fledged birds may be held in enclosures with a minimum
height of 75 cm.
Where these minimum enclosure sizes cannot be provided for
scientific reasons, the duration of the confinement should be
justified by the experimenter and determined in consultation with
the animal technician and with the competent person charged with
advisory duties in relation to the well–being of the animals. In
such circumstances, birds can be housed in smaller enclosures
containing appropriate enrichment and with a minimum floor area
of 0.75 m2. These can be used to house small groups of birds in
accordance with the space allowances given below.
Table H.6. Ducks and geese: Minimum
pond sizes*
* Pond sizes are per 2 m2 enclosure. The pond may
contribute up to 50 % of the minimum enclosure size.
f. Additional
provisions for housing and care of pigeons, in stock and during
procedures
The various strains of domestic pigeon are believed to derive
from the rock dove Columbia livia. Rock doves nest and
roost on cliffs or within caves, and feral pigeons will utilise
sheltered ledges on man–made structures in the same way. In their
natural habitat pigeons usually occur in pairs to large flocks,
feeding and roosting together, but will defend roosting spaces
and nesting areas. Pigeons can be housed in mixed groups, and may
lay eggs but will not incubate them if nest boxes are not
provided.
Care should be taken when choosing a breed for laboratory use,
as some strains may show abnormal or undesirable behaviours and
should therefore be avoided. Pigeons are primarily seed–eaters
but are omnivorous, so food containing animal protein should be
offered regularly.
Pigeons should be allowed an area sufficient for flight
wherever possible, with a separate perching area for each bird
along at least one wall of the enclosure. Box perches
approximately 30 cm x 15 cm located in blocks should be provided.
Branches hung from the roof and scaffolding can also be used for
perching. Toys hung from chains should be provided, for example,
bird bells, mirrors and commercially available toys designed for
pets. Each enclosure should have shallow water baths. Where
pigeons need to be handled frequently, ‘nesting areas’ or
chambers can be provided so that birds can be trained to retreat
to them for capture.
Larger, enriched enclosures with shelving, perches and toys
should be used wherever possible rather than ‘standard’ pigeon
enclosures. Pigeons benefit from being able to forage and should
not be kept on grid floors without strong scientific
justification.
Table H.7. Pigeons: Minimum
enclosure dimensions and space allowances
Enclosures should be long and narrow (for example 2 m by 1 m)
rather than square to allow birds to perform short flights.
g. Additional
provisions for housing and care of zebra finch, in stock and
during procedures
Zebra finches (Taeniopygia guttata) occur across most
of Australia. They are highly mobile, ranging over wide areas in
search of food, and live in flocks of up to several hundred
individuals. The species is monogamous and sexually dimorphic, as
the male’s plumage is more ornate than that of the female. The
breeding season is not fixed, but is triggered by the
availability of ripening grass seeds. Zebra finches use nests for
roosting as well as breeding; roosting nests are used more
frequently in cold conditions and may be old breeding nests or
purpose–built.
Zebra finches are social and non–breeding birds should be
housed in groups. Unwanted breeding can be prevented by housing
in single sex groups, or suppressed in mixed–sex groups by
withholding both roosting and breeding nests and by feeding a
diet of dry seeds supplemented with fresh greens, but never
soaked or sprouted seeds. Nests should be provided for breeding
birds, for example in the form of wicker or plastic baskets or
wooden boxes with dried grass, paper strips or coconut fibres for
nesting material, but birds will defend these and it is important
to monitor behaviour to ensure that sufficient nests are
provided. Sprays of Panicum millet should be continually
available as dietary enrichment. As zebra finches feed
extensively on the ground, birds should be housed on solid floors
to facilitate natural foraging behaviour.
Toys, perches and swings designed for pet birds will benefit
zebra finches and these should be provided wherever possible.
Perches are particularly important for well–being and should be
provided at a range of heights to facilitate normal feeding and
roosting behaviour. Water for bathing should be provided at least
once a week in shallow trays with water of approximately 0.5 to 1
cm in depth.
Fitting zebra finches with coloured leg bands for
identification can have significant effects on their social and
reproductive behaviour (for example, red can enhance dominance
and green or blue reduce it). Care should be taken in the
selection of colours and patterns of leg bands.
Minimum enclosure sizes for zebra finches are set out in Table
H.8 below. Enclosures should be long and narrow (for example, 2 m
by 1 m) to enable birds to perform short flights. Zebra finches
thrive in outdoor enclosures provided they have access to shelter
and roosting nests where appropriate. Additional heating should
be provided for birds housed outdoors in cold conditions.
Table H.8. Zebra Finch: Minimum
enclosure dimensions and space allowances
For breeding studies, pairs may be housed in smaller
enclosures containing appropriate enrichment with a minimum floor
area of 0.5 m2 and a minimum height of 40 cm. The duration of the
confinement should be justified by the experimenter and
determined in consultation with the animal technician and with
the competent person charged with advisory duties in relation to
the well–being of the animals.
I. Species–specific
provisions for amphibians
1. Introduction
According to systematics, amphibians involve three main
orders: Urodela (Caudata), Gymnophiona (Apoda), and
Anura (Ecaudata). The Anura belong to the
super–order Salientia. For the present provisions,
Urodela (salamanders, newts) and Anura (frogs,
toads) are of interest. They differ greatly in their patterns of
geographic distribution and in the diversity of living types,
such as aquatic (for example, Xenopus laevis),
semi–aquatic (for example, Rana temporaria),
semiterrestrial (for example, Bufo marinus) and arboreal
(for example, Hyla cinerea). Amphibians occupy a wide
range of habitat types from arid deserts to deep freshwater
lakes. Some may spend most of their life underground or high in
cloud forest canopy. Some are found north of the Arctic Circle
and can tolerate freezing conditions, while others have evolved a
range of adaptations to avoid desiccation in hot areas of the
world.
Amphibians are very much adapted to the substrate on/in which
they live. In this context, the body skin plays an important role
in the transfer of water, soluble substances, including toxic
substances and oxygen. Therefore it plays key roles in the
survival of amphibians, their interaction with their environment,
and their ability to exploit a wide range of habitats and
ecological conditions. An amphibian's health depends on certain
properties and peculiarities of its body skin, thus making
amphibians significant bio–indicators of environmental
health.
Where possible, amphibians used for experimental or other
scientific purposes should be bred and reared in captivity.
Purpose–bred animals should be used in preference to animals
taken from the wild.
Table I.1. lists the four main habitats of amphibians and
examples of species of each habitat frequently used for
experimental and other scientific purposes. The following
proposals provide details on the basic accommodation and care
conditions to be covered for species of these habitats. Specific
procedures may require the use of certain other species which do
not fall into the four habitat categories. Further advice on
requirements for these and other species (or if behavioural or
breeding problems occur) should be sought from expert specialists
and care staff to ensure that any particular species needs are
adequately addressed. Additional background information on less
commonly used species, and habitats is available in the
background information document elaborated by the Group of
Experts.
Table I.1: Main habitat categories
and examples by habitat of species frequently used
2. The environment and its control
2.1. Ventilation
Enclosures for amphibians should be adequately ventilated. The
water in enclosures of aquatic caged amphibians should be
filtered, circulated, and aerated (see also paragraph
4.3.1.).
2.2. Temperature
Amphibians are ectothermic. Areas of different temperature and
humidity are beneficial, to allow amphibians to seek their
preferred microenvironment. Amphibians exposed to frequent
fluctuations in temperature and humidity may be severely stressed
and may be more prone to health problems. Room and water
temperatures should be controlled.
Hibernation in amphibians may be induced or interrupted by
regulating light–dark rhythm and room temperature. Before
inducing hibernation in captivity, animals should be in good
health and body condition. In animals used for breeding, a state
of near winter torpor (for example dim light to darkness and 8° C
to 10 °C room temperature) may be simulated where appropriate.
Under these conditions, the animals can be kept without feeding
for as long as four to five months. Restoration of
pre–hibernation environmental conditions will induce activity and
mating behaviour.
Prevention of hibernation in a laboratory environment will not
cause major welfare problems.
2.3. Humidity
Amphibians do not drink but absorb moisture through their
skin. Water loss is an especially critical problem in captive
terrestrial and semi–terrestrial amphibians, as a properly
hydrated integument is essential to the normal function of the
amphibian skin. Areas of different humidity within the enclosure
are beneficial. Even desert–adapted amphibians should have access
to a humid environment.
2.4. Lighting
Photoperiods reflecting the natural cycle from where the
animals originate should be used. Light levels in the enclosures
should be consistent with that expected to be encountered under
natural conditions. Both semi–terrestrial and aquatic caged
animals should have the opportunity to withdraw to shaded areas
within the enclosure.
2.5. Noise
Amphibians are very sensitive to noise (airborne stimuli) and
vibration (substrateborne stimuli) and are disturbed by any new,
unexpected stimulus. Therefore, such extraneous disturbances
should be minimised.
2.6. Alarm systems
Adequate alarm systems are recommended if circulation systems
are used and/or aeration is required.
3. Health
(See paragraph 4.1. of the General section)
4. Housing, enrichment and care
4.1. Housing
In most amphibians, social behaviour is mainly restricted to
the mating season. However, group–housing of amphibians is
advisable, for instance to improve feeding and reduce fear
responses. For example, in Xenopus spp. group feeding promotes
feeding frenzies inducing all animals to feed. At very low
stocking densities such frenzies do not occur and food is
frequently not eaten.
To avoid cannibalism in certain species (particularly among
larval Ambystoma spp. and Scaphiopus spp.), these
animals should be maintained in small groups. Cannibalism in
groups can be reduced by size grading.
4.2. Enrichment
The terrestrial habitat of amphibians should be structured,
including, for example, branches, leaves, pieces of bark, stones
or other suitable man–made materials. Amphibians benefit from
such environmental enrichment in different ways: for example,
such inclusions allow animals to hide, and provide labels for
visual and spatial orientation. The side walls of the terraria
should be textured to provide a structured surface.
The provision of hiding places/shelters that are appropriate
to the amphibian’s needs is recommended, because they can reduce
stress on captive amphibians. For example, in Xenopus spp.
a tube of ceramic or plastic may be provided. Refuges should be
inspected regularly for sick or injured animals. A dark floor to
the tank may enhance the sense of security in the animals.
Materials used for enrichment devices should not be
detrimental to the health of the amphibians. Enclosures and
enrichment structures should have smooth surfaces and rounded
edges to minimise the risk of injury to the amphibian’s skin.
4.3. Enclosures – dimensions and flooring
4.3.1. Enclosures for aquatic amphibians
Aquatic amphibians such as Xenopus laevis or amphibian
larvae are housed in tanks and aquaria. These may be equipped
with a gentle flow–through water system for the circulation of
uncontaminated (for example, dechlorinated) water, a heating
device to maintain suitable temperatures, and a compressed air
supply and airstones for aeration. Care is needed to ensure that
aeration does not cause injury to the animals. Unless a proper
flow system is in place, the water in the enclosures should be
renewed with water of an appropriate quality about twice a
week.
For Xenopus spp., systems with regular changes of water
(fill–and–dump
systems) are sufficient for maintaining appropriate water
quality (such as minimising levels in ammonia). Airstones are not
required for Xenopus.
Furthermore, long, narrow enclosures should be avoided since
they may restrict locomotor activity and social behaviour such as
feeding frenzies.
Table I.2. Aquatic urodeles, e.g., Ambystoma spp:
Minimum enclosure dimensions and space allowances
*Measured from snout to tail.
Table I.3. Aquatic anurans, e.g., Xenopus spp:
Minimum enclosure dimensions and space allowances. *
* These recommendations apply to holding (i.e., husbandry)
tanks but not to those tanks used for natural mating and
super–ovulation for reasons of efficiency, as the latter
procedures require smaller individual tanks. Space requirements
determined for adults in the indicated size categories; juveniles
and tadpoles should either be excluded, or dimensions altered
according to the scaling principle.
** Measured from snout to vent.
4.3.2. Enclosures for semi–aquatic and semi–terrestrial
amphibians
Semi–aquatic and semi–terrestrial amphibians are kept in
enclosures consisting of a terrestrial part and an aquatic part.
The water area of the terrarium should allow animals to submerge.
Unless a flow–through system is used, water should be renewed at
least twice a week.
Each terrarium should be covered to prevent escape. It is
advisable to paint or otherwise cover the outside of transparent
walls to minimise damage to the animal. Additions to the interior
design can include: soft–foamed plastic material on the floor
near the pool area, stones, pieces of artificial bark material,
artificial branches and leaves, and shelves. Fine sawdust and any
other related small–particle substrate should be avoided, as it
affects the sensitive body skin, harbours pathogens and is
difficult to clean and re–use.
Table I.4. Semi–aquatic anurans, e.g., Rana
temporaria: Minimum enclosure dimensions and space
allowances
* Measured from snout to vent.
** One third land division, two thirds water division
sufficient for animals to submerge.
*** Measured from the surface of the land division up to the
inner part of the top of the terrarium; furthermore, the height
of the enclosures should be adapted to the interior design.
Table I.5. Semi–terrestrial anurans, e.g., Bufo
marinus: Minimum enclosure dimensions and space
allowances
* Measured from snout to vent.
** Two–thirds land division, one-third water division
sufficient for animals to submerge.
*** Measured from the surface of the land division up to the
inner part of the top of the terrarium; furthermore, the height
of the enclosures should be adapted to the interior design.
4.3.3. Enclosures for arboreal amphibians
Having regard for the behaviour of different arboreal species,
every effort should be made to allow for this by the provision of
appropriate structures for climbing and resting by arboreal
species (see section 4.3.2). In addition, it is necessary to
provide water in which they can submerge themselves or seek
greater humidity. If water dishes are used, they should be
arranged in such a way that they are easy for the amphibians to
enter or to leave.
Table I.6: Arboreal anurans, e.g., Hyla cinerea:
Minimum enclosure dimensions and space allowances
* Measured from snout to vent.
** Two–thirds land division, one-third pool division
sufficient for animals to submerge.
*** Measured from the surface of the land division up to the
inner part of the top of the terrarium; furthermore, the height
of the enclosures should be adapted to the interior design
including, e.g., shelves, large artificial branches, and
structures for climbing.
4.4. Feeding
The majority of amphibians are carnivores with food
preferences for living small invertebrates (such as larvae,
insects and worms). Captive animals should be maintained on their
natural foods or on foodstuffs approximating those of their
natural diets. However, captive aquatic amphibians can
successfully be maintained on pieces of fish fillet or scrapings
from frozen liver and heart. The feeding frequency should be
related to environmental conditions, such as temperature and
light intensity. Daily feeding is not advisable for adult
animals, but once to three times weekly to satiation at each
feeding is recommended.
4.5. Water quality
For aquatic and semi–aquatic amphibians water quality,
including the concentration of ammonia and the pH level in water,
should be regularly monitored.
4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material
(See paragraph 4.8 of the General section)
4.7. Cleaning
In order to avoid diseases, the terrestrial and aquatic areas
in the terraria should be carefully cleaned to remove dirt,
excrement and food particles.
4.8. Handling
The skin of amphibians can be easily damaged. Care is required
during handling, which should be kept to a minimum.
4.9. Anaesthesia and humane killing
Invasive, potentially painful procedures should be accompanied
both by analgesia and anaesthesia. As amphibians’ skin accounts
for a significant portion of normal gaseous exchanges, in
anaesthetised animals, in which lung respiration is reduced or
interrupted, the body skin should always be kept moist, for
example with a wet tissue.
4.10. Records
(See paragraph 4.12. of the General section)
4.11. Identification
Where animals need to be identified individually there are a
number of suitable methods such as transponders; tank labels for
individually housed animals; monitoring pigment or wart
configurations; small labels by coloured thread. Chemical
markings should not be used, since substances are absorbed
through the skin, possibly causing toxic effects. Toe clipping is
deleterious and should not be carried out.
5. Transport
During transport, amphibians should be provided with
sufficient air and moisture and, if necessary, appropriate
devices to maintain the required temperature and humidity.
J.
Species-specific provisions for reptiles
1. Introduction
According to morphological systematics, reptiles include the
main orders Rhynchocephalia (tuatara), Squamata
(lizards, snakes), Chelonia (tortoises, turtles, and
terrapins), and Crocodilia (alligators, crocodiles,
caimans, and gavials). They differ greatly in their patterns of
geographic distribution and in the diversity of living types.
In contrast to the more or less smooth and moist skin seen in
amphibians, reptiles have a skin protected by overlapping scales
(snakes, lizards), by a box-like shell (chelonians), or by bone
plates in the skin (crocodiles, alligators, and caimans). The
thick skin is an adaptation to better protect reptiles from the
water loss that occurs with the permeable skin of amphibians.
Table J.1. lists two very general habitat categories of
reptiles and examples of species of each habitat frequently used
for experimental and other scientific purposes. The following
proposals provide details on the basic housing and care
conditions recommended for species found within these habitats.
Specific procedures may require the use of certain other species
which do not fall into these categories, such as semi–aquatic,
arboreal or rock-climbing reptiles. Should behavioural or
breeding problems occur, or should further information on
specific requirements for other species be required, advice
should be sought from experts specialised in the species
concerned and care staff, to ensure that any particular species’
needs are adequately addressed Additional information on species
and habitats is available in the background information document
by the expert group.
Where possible, reptiles used for experimental or other
scientific purposes should be procured from reputable
suppliers.
Table J.1. Two habitat categories
and examples of reptile species of each habitat frequently
used
2. The environment and its control
2.1. Ventilation
Enclosures of reptiles should be adequately ventilated. To
prevent animals from escaping, ventilation should be
screen–covered.
2.2. Temperature
Reptiles are ectothermic. In order to maintain their body
temperatures, under natural conditions they will select
microenvironments in which they can gain or lose heat. Therefore,
enclosures should offer to the animals areas of different
temperatures (temperature gradient).
Temperature requirements of different species vary
considerably and may even fluctuate in the same species at
different times of the year. In the laboratory, room and water
temperatures should be controlled. In many reptiles, sex
determination and gonadal differentiation are
temperature–dependent.
An incandescent lamp positioned over the platform provided as
a resting board will allow basking reptiles to increase their
body temperature. When the lights are turned off, a flat heating
device may be used. Terraria of snakes or lizards from tropical
biotopes should be furnished with at least one warmth–plate.
Heating devices should be thermostatically–controlled to prevent
the animals from overheating and burning.
2.3. Humidity
In order to regulate humidity, it will also be necessary to
regulate the ventilation rate. A relative humidity of 70 to 90 %
can be maintained by evaporating water from a container placed
near the heater. The provision of areas of different humidity
(humidity gradient) is beneficial.
2.4. Lighting
Appropriate light and dark regimes for each species, life
stage, and time of the year should be provided. Reptiles should
have the opportunity to withdraw to shaded areas within the
enclosure. Light or sun lamps should not be the sole source of
heat. The provision of ultraviolet radiation is necessary to
stimulate the animal's production of vitamin D.
2.5. Noise
Reptiles are very sensitive to acoustic noise (airborne
stimuli) and to vibratory noise (substrate–borne stimuli) and are
disturbed by any new, unexpected stimulus. Therefore, such
extraneous disturbances should be minimised.
2.6. Alarm systems
Adequate alarm systems should be provided if water circulation
systems are used and/or aeration is required.
3. Health
Care is needed when housing different species of possible
different health status.
4. Housing, enrichment and care
4.1. Housing
(See paragraph 4.5.2. of the General section)
4.2. Enrichment
The habitat of reptiles should be structured to include, for
example, natural or artificial branches, leaves, pieces of bark
and stones. Reptiles benefit from such environmental enrichment
in different ways: for example, such inclusions allow animals to
hide, and provide labels for visual and spatial orientation. To
prevent collision with clear glass, the side walls of the
terraria should be patterned to provide a structured surface.
4.3. Enclosures – dimensions and flooring
Enclosures and enclosure furniture should have smooth surfaces
and rounded edges to minimise the risk of injury, and in the most
sensitive species opaque materials should be used.
4.3.1. Enclosures for aquatic reptiles
Aquatic reptiles should be accommodated in water–circulated,
filtered, and aerated tanks. The water should be renewed about
twice per week. To minimise the bacterial contamination of the
water, water temperatures should not exceed 25 °C. Water levels
should be sufficient for reptiles to submerge.
A platform should be provided as a resting board on which the
reptiles can haul out or under which take shelter. Such platforms
should be made of suitable materials, such as wood, so that
animals are able to get a purchase with their claws in order to
pull themselves out of the water. Platforms should be replaced at
intervals as necessary. Platforms made of epoxy or polyurethane
may not serve this function and will deteriorate quickly under
continuous warm temperatures.
Table J.2. Aquatic chelonians e.g., Trachemys spp.:
Minimum enclosure dimensions and space allowances
* Measured in a straight line from the front edge to the back
edge of the shell.
4.3.2. Enclosures for terrestrial reptiles.
Terrestrial reptiles should be kept in enclosures consisting
of an appropriate terrestrial part and an aquatic part. The water
area of the terrarium should allow animals to submerge. It is
advisable to renew the water at least twice a week, except in the
case of a flow–through system.
Terraria should be transparent, have tight seams, with all
holes securely screened, and be provided with well–fitted lids or
doors that can be securely fastened down. All doors and lids
should be fitted with latches, hooks or hasps. It is advisable to
construct doors and lids, so that the entire top or an entire end
or side opens to facilitate cleaning (except in the case of
venomous reptiles). For some species, except for the front wall,
all side walls including the top should be opaque. In case of
highly irritable or easily frightened reptiles, the clear wall
can be provided with a removable covering. For housing venomous
snakes, certain security criteria must be fulfilled.
The provision of appropriate shelter is important for all
terrestrial reptiles, both in which to hide and also sometimes to
feed. A shelter–box, such as a tube of clay simulates the
darkness of a burrow.
Table J.3.: Terrestrial snakes, e.g., Thamnophis
spp: Minimum enclosure dimensions and space allowances
* Measured from snout to tail.
** Measured from the surface of the land division up to the
inner part of the top of the terrarium; furthermore, the height
of the enclosure should be adapted to the interior design
including, e.g., shelves and large artificial branches.
4.4. Feeding
Captive reptiles should be maintained on their natural foods,
foodstuffs or commercial diets approximating those of their
natural diets. Many reptiles are carnivores (all snakes and
crocodiles, most lizards, and some turtles), but some are
vegetarian and others are omnivores. Some species exhibit very
narrow and specific feeding habits. Reptiles, except for some
snakes, can be trained to feed on dead prey. Therefore, it should
normally not be necessary to feed on live vertebrates. When dead
vertebrates are used, they should have been humanely killed using
a method that avoids the risk of toxicity to the reptiles.
Feeding regimes should be appropriate to the species, stage of
development and husbandry system.
4.5. Watering
Drinking water should be provided for all reptiles.
4.6. Substrate, litter, bedding and nesting material
A variety of substrates may be used for terraria, depending on
the requirements of the species. Fine sawdust and any other
small–particle substrate should be avoided, as this may cause
serious mouth or internal injuries or bowel obstruction,
particularly in snakes.
4.7. Cleaning
(See paragraph 4.9. of the General section)
4.8. Handling
Care is needed when handling reptiles, as they can be easily
injured. For example, some lizards may shed their tails
(autotomy) if handled in an inappropriate way, and other species
can easily be traumatised.
4.9. Humane killing
(See also paragraph 4.11. of the General section)
An appropriate method of killing is by an overdose of a
suitable anaesthetic.
4.10. Records
(See paragraph 4.12. of the General section)
4.11. Identification
Where animals need to be identified individually a number of
suitable methods are available: transponders; enclosure labels
for individually housed animals; monitoring individual skin
patterns (according to colour, skin damages, etc.); pen markings
require renewal after skin shedding; small labels at the toes by
coloured thread. Toe clipping is deleterious and should not be
done.
5. Transport
During transport reptiles should be provided with adequate air
and moisture and, if necessary, appropriate devices included to
maintain the required temperature and humidity.
K.
Species-specific provisions for fish
1. Introduction
The use of fish as experimental animals has expanded greatly
over the past decade for a number of reasons, including the great
increase in aquaculture, which has led to a variety of supporting
basic studies in areas such as nutrition, disease, physiology and
genetics, ecotoxicology and other toxicological research, as well
as fundamental studies in genetics and immunology whose results
are of relevance to higher vertebrate groups, including mammals.
A wide variety of fish species are used for experimental purposes
and these have a diverse range of habitats, behaviour and
environmental and husbandry requirements.
Fish are ectothermic animals and thus highly adapted to their
particular aquatic environment. They react very rapidly to stress
with immediate physiological consequences that can be relatively
long–lasting and such changes, as well as having obvious welfare
implications, will also impact upon experimental results.
Investigators and animal care staff should acquaint themselves
with the characteristics of the proposed experimental fish
species, to ensure that appropriate facilities and husbandry
procedures are in place before animals are obtained.
Species–specific guidance on rainbow trout (Oncorhynchus
mykiss), Atlantic salmon (Salmo salar), tilapiine
cichlids, zebra fish (Danio rerio), sea bass
(Dicentrarchus labrax), Atlantic halibut (Hippoglossus
hippoglossus), Atlantic cod (Gadus morhua), turbot
(Scophthalmus maximus), African catfish (Clarias
gariepenus) is available in the background document
elaborated by the Group of Experts. Further advice on the
requirements of these and other species should be sought from
expert specialists and care staff to ensure that any particular
species needs are adequately addressed.
During aquaculture research, when the aim of the research
requires that fish are kept under similar conditions to those
under which commercial fish are kept, the keeping of the animals
should at least conform with the standards laid down in the
European Convention for the Protection of Animals kept for
Farming Purposes (ETS No. 87).
2. Environment and its control
2.1. Water supply
It is essential that an adequate water supply of suitable
quality is provided at all times. Water flow in recirculatory
systems or filtration within enclosures should be sufficient to
remove suspended solids and wastes and to ensure that water
quality parameters are maintained within acceptable levels.
Monitoring systems should be in place to ensure fish are provided
with an appropriate quantity of water of appropriate quality.
Water flow should also be appropriate to enable fish to swim
correctly and to maintain normal behaviour. In most cases, within
enclosures housing post–larval fish, the water supply is best
directed onto the water surface at an angle.
2.2. Water quality
Water quality is the most important factor in maintaining the
well–being of fish and in reducing stress and the risk of
disease. Water–quality parameters should at all times be within
the acceptable range that sustains normal activity and physiology
for a given species. The definition of acceptable range is
complicated in that optimum conditions are not well defined for
many species and that the requirements of individual species may
vary between different life–stages e.g larvae, juveniles, adults
or according to physiological status for example metamorphosis,
spawning, feeding, previous history of exposure.
Fish show varying degrees of adaptability to changing
water-quality conditions. Some degree of acclimatisation may be
necessary and this should be carried out for a period appropriate
for the fish species in question.
As most fish species cannot function well in water containing
a high level of suspended solids, these should be maintained
within an acceptable range. Where necessary water supply to
facilities should be appropriately filtered to remove substances
harmful to fish and to maintain suitable water physico–chemical
parameters.
2.2.1. Oxygen
Oxygen concentration should be appropriate to the species and
the context in which they are held. Required oxygen concentration
will vary according to temperature, carbon dioxide concentration,
salinity, feeding level and amount of handling. Where necessary
supplementary aeration of water should be provided.
2.2.2. Nitrogen compounds
Ammonia is the main excretory product of fish. Dissolved urea,
as well as
feed and faeces, are converted to inorganic compounds such as
ammonia and phosphate. Ammonia will be further converted into
nitrite and nitrate. Ammonia and nitrite are very toxic to fish
and their accumulation should be avoided by increasing flow rate,
reducing density or temperature, or biofiltration.
Susceptibility to ammonia varies between fish species and in
general marine and younger fish are more susceptible. The toxic
form of ammonia is unionised ammonia, the amount of which depends
not only on total ammonia concentration, but also on pH, salinity
and temperature.
2.2.3. Carbon dioxide (CO2)
Carbon dioxide is produced by fish during respiration and
dissolves in water to form carbonic acid, thus lowering the pH.
Accumulation of carbon dioxide can be a problem at a high
stocking density if pure oxygen is used instead of air to
maintain the oxygen content in the water. Although high
concentrations of free carbon dioxide can be fatal to fish this
is most unlikely to be a problem under normal housing conditions.
However, care should be taken that water supply systems,
particularly in the case of groundwater-based systems, do not
introduce harmful quantities of carbon dioxide in the
enclosures.
2.2.4. pH
Acceptable pH levels depend on many water quality factors, for
example,
carbon dioxide and calcium. As far as possible pH should be
kept stable as any changes in pH will influence other water
quality parameters. In general pH may be lower in freshwater than
in salt water. If necessary supply water should be buffered.
2.2.5. Salinity
Salinity requirements of fish will vary according to whether
they are marine or freshwater in origin or adapted. Some species
are able to tolerate a wide range of salinity. In others salinity
tolerance may vary according to life stage. Changes in salinity
should be introduced gradually.
2.3. Temperature
Temperature should be maintained within the optimal range of
the fish species involved and any changes should take place
gradually. At high temperatures it may be necessary to provide
supplementary aeration of enclosure water.
2.4. Lighting
Many fish require light for feeding and other behavioural
activities. Fish should be maintained on an appropriate
photoperiod as far as possible since the day/night cycle
influences the physiology and the behaviour of fish.
Many fish species should not normally be kept in bright light,
although some tropical species naturally encounter very bright
light. As appropriate for the species, lighting should be subdued
or tanks should be covered and suitable hiding places provided.
Abrupt changes in light should be avoided as far as possible.
2.5. Noise
Fish can be acutely sensitive to sounds, even at very low
levels. Noise levels within experimental facilities should be
kept to a minimum. Where possible equipment causing noise or
vibration, such as power generators or filtration systems, should
be separated from fish–holding facilities. Fish reared in a
particular environment will adapt to the stimuli presented there
and may become stressed if moved to unfamiliar surroundings.
2.6 Alarm systems
(See Paragraph 2.6 of the General Section)
3. Health
3.1. General
Appropriate attention should be paid to hygiene within
experimental facilities. The health of fish is intimately bound
up with their environmental and husbandry conditions. Most
diseases are associated with stress arising from deficiencies in
these conditions and any attempt to control disease should
address these areas if problems are to be successfully
eradicated. Fish health management is almost always concerned
with populations rather than single individuals, and control
measures should be designed accordingly.
3.2. Hygiene and disinfection
Fish–holding facilities, including associated pipework, should
be cleaned and disinfected when appropriate. In closed systems
cleaning and disinfection should be compatible with maintenance
of optimal microbiological conditions. Equipment, for example
nets, should be disinfected between use. Staff should take
precautions to prevent cross–contamination between fish
enclosures.
3.3. Quarantine
Newly introduced stocks, both from farmed and wild fish,
should be given an appropriate quarantine period, as far as
possible separate from existing stocks. During quarantine they
should be closely monitored and any disease problem which arises
should be treated or the stock destroyed. Farmed fish should be
procured from reputable suppliers and as far as possible have a
verified health status.
4. Housing, enrichment and care
4.1. Housing
Fish behaviour will influence stocking density and schooling
or territorial behaviour should be considered. The stocking
density of fish should be based on the total needs of the fish in
respect of environmental conditions, health and welfare. Fish
should have sufficient water volume for normal swimming. Measures
should be taken to avoid or minimise conspecific aggression
without otherwise compromising animal welfare. Acceptable
stocking density for a given species will vary depending on water
flow and current, water quality, fish size, age, health and
feeding method. In principle, groups should consist of fish of
the same size to minimise the risk of injuries or
cannibalism.
4.2. Enrichment
For some species, environmental enrichment may be necessary to
take account of their behavioural traits, for example, in
reproduction or predation. Examples of such needs include
provision of hiding places for wrasse, or substrate such as sand
for some flatfish. Care is needed to ensure that environmental
enrichment does not adversely affect water quality, but this
should not impede the development of suitable measures to enhance
the welfare of fish.
4.3. Enclosures
4.3.1. Fish holding facilities
Fish can be maintained in land–based enclosures in dedicated
buildings or in external areas, or in enclosures in open–water
systems. Where practical, these should have controlled access and
be arranged to minimize disturbance of the fish, and to
facilitate maintenance of suitable environmental conditions.
4.3.2. Land–based enclosures
The materials used to construct the enclosures should be
non-toxic, durable and with a smooth internal surface to prevent
abrasions to the fish. Enclosures should be of an appropriate
size to accommodate the required stocking density of fish and
should be able to receive the necessary water flow. Enclosures
should be of an appropriate shape to accommodate the behavioural
needs and preferences of the particular experimental fish
species; for example, circular enclosures are most appropriate
for salmonids. Enclosures should be designed to prevent escape.
Enclosures should where appropriate be self–cleaning to aid
removal of waste products and surplus feed.
4.3.3. Open–water enclosures
Fish, especially marine species, may be kept in large floating
enclosures. The enclosure dimensions, including depth, should
permit active swimming and shoaling of the fish. Mesh size should
permit good water exchange while preventing escape of fish.
Enclosures should be designed to minimise the risk of attack by
predators. Enclosures should be rigged so as to prevent their
shape distorting in tidal flows or running water and thus
trapping fish.
4.4. Feeding
Fish may be fed either on artificial diet or fresh/frozen
natural feed. Artificial diet is preferable, providing it meets
the nutritional requirements of the species, and is acceptable to
the fish. Some fish species or life stages will not take
artificial diets. Artificial diets also tend to have less impact
on water quality.
It is important that fish are fed at an appropriate feeding
rate and frequency, and this will depend on a number of factors
including temperature, size and maturity. As high temperature
increases the metabolic rate, feeding level should also be
increased. It may not always be necessary to feed fish daily.
Presentation of diet is also very important to ensure adequate
feeding. Consideration should be given to the number of meals per
day, the age of the fish, the water temperature and the size of
the pellet or food fragment offered. Feeding regime, palatability
and the presentation of food should ensure that all fish obtain
sufficient food. Particular attention should be paid to feeding
of larval fish, especially where feeding is switched from live to
artificial diets.
4.5. Cleaning of enclosures
All enclosures should be kept free of fish waste products or
uneaten feed. If these are allowed to accumulate, water quality
and thus fish health will be adversely affected. Enclosures
should be regularly treated and cleaned to prevent fouling and
reduced water exchange. There should be no risk of back-flushing
and consequent fouling of enclosure water and the risk of
infection. If enclosures are not self–cleaning, waste material
should be siphoned off as necessary, generally as soon as
possible after feeding. The sides and bottom of enclosures should
be cleaned regularly to avoid build up of algae and other
detritus. Care should be taken to minimise stress during
cleaning.
4.6. Handling
Fish may be severely stressed by handling which should
therefore be kept to the minimum possible. Fish should normally
be netted out from the normal enclosure and anaesthetised in a
smaller container before handling. Fish should be kept under
anaesthetic for as short a time as possible and be placed in
clean aerated water for recovery. An effective concentration of
anaesthetic should be maintained throughout the procedure.
When catching fish, nets with an appropriate frame and mesh
size should be used. Knotted net mesh should be avoided. Nets
should be disinfected and rinsed in clean water before use.
Out of water fish should be handled with wet gloves or wet
hands and on a moist surface to avoid scale and mucus loss.
Particular attention should be paid to handling practices to
avoid desiccation, suffocation and other injury.
4.7. Humane killing
Most fish should be killed by either:
– an overdose of anaesthetic using appropriate route and
anaesthetic agent for the size and species. When killed by
immersion, fish should be left in the anaesthetic solution for at
least five minutes following the cessation of opercular movement
and/or vestibulo–ocular reflex (VOR), or
– concussion of the brain by striking of the cranium
Death should be confirmed, for example, by physical
destruction of the brain or exsanguination.
4.8. Records
Records should be maintained on appropriate water quality
parameters.
4.9. Identification
It is not always necessary or feasible to individually
identify all fish within a facility.
If it is necessary to mark fish for identification purposes,
subcutaneous dye injection is considered the least invasive
method of marking. Careful consideration is needed before more
invasive methods such as fin clipping or PIT tagging are used.
Mechanical tagging should not be used unless no other method is
suitable.
Marking should generally be carried out under anaesthesia in
order to ease handling and minimise the risk of injury, morbidity
and stress.
5. Transport
Fish should be deprived of food prior to transportation for a
period sufficient to allow the gut to clear and reduce faecal
contamination of the transport system. Care should be taken to
prevent injury and stress to fish during capture, loading,
transportation and unloading. Abrupt temperature changes, periods
of hypoxia and any deterioration in water quality due to
excretory products should be avoided.
APPENDIX B
Statistical tables
and
Explanatory notes for their completion in fulfillment of the
requirements
in Articles 27 and 28 of the Convention
Introduction
Under Article 27 and 28 of the Convention, each Party shall
collect statistical information relating to certain aspects of
procedures coming under the Convention and communicate this
information to the Secretary General of the Council of Europe who
shall publish the information received.
The method used to collect the information is for each Party
to decide and, of course, any additional statistical information
may be collected to satisfy national requirements. However, in
order to facilitate the work of the Secretary General, the
information supplied to him must be comparable and in accordance
with the attached tables. Data shall be collected per calendar
year.
General
The animals to be counted are those which will be put to a use
which may cause them pain, suffering, distress or lasting harm
(see Article 1.2.c of the Convention). The counting shall take
place when the animals are put to use in a procedure. Each animal
shall be counted once only in the same table. Animals not subject
to procedures as defined in Article 1.2.c shall not be counted
for the purpose of collecting statistical information in the
context of this Convention.
The very nature of biological research makes it inevitable
that occasions will arise when it is difficult to decide in which
column of a table an animal being used in a procedure should be
recorded. There is no right or wrong method of solving the
problem, which is one of individual choice. Subject to such
directives as the competent authorities may give, it is for the
scientist to decide where to record his animal.
It is, however, essential to ensure that no animal is counted
twice in the same table.
Table 1
The number and
kinds of animals used in procedures
In this table the total number of animals used in procedures
shall be given, this total being broken down by types or classes
of animal.
Table 2
The number of
animals used in procedures for selected purposes
This table is intended to show the number of animals used in
the broad areas of: fundamental research, development of new
products, safety evaluation, diagnosis of disease, and education
and training. In column 1, “medical” includes veterinary
medicine.
Table 3
The number of
animals used in procedures for selected purposes for the
protection of man, animals and the environment by toxicological
or other safety evaluations
This table is intended to give a more detailed breakdown of
procedures carried out for the general protection of man, animals
and the environment excluding medical purposes. Column 6 includes
harmful radiation.
Table 4
The number of
animals used in procedures concerned with diseases and
disorders
This table is intended to illustrate the number of animals
used for medical purposes, including veterinary medicine, with
special reference to three areas of human disease which are of
particular public concern.
Table 5
The number of
animals used in procedures required by law
An entry in the column “Party only” shall be made when the
procedure is required by the law of the Party in which the
procedure takes place, including international obligations into
which that Party has entered (for example as a Party to the
Convention on the Elaboration of a European Pharmacopoeia or as a
member State of the European Communities).
An entry in the column “Other Parties only” shall be made
where the aim of the procedure is specifically to meet
requirements, including trade requirements, in countries other
than the Party, including also requirements of conventions to
which the latter is not a party.
“Both” shall be used where the procedure is intended to meet
requirements of both groups; in this case no entry shall be made
in either of the other two columns.
TABLE 1
The number and
kinds of animals used in procedures during (year) in (Party)
| Mice (Mus musculus) |
|
| Rats (Rattus
norvegicus) |
|
| Guinea pigs (Cavia
porcellus) |
|
| Other rodents (other
Rodentia) |
|
| Rabbits (Oryctolagus
cuniculus) |
|
| Apes (Hominoidea) |
|
| Other simians
(Cercopithecoidea & Ceboidea) |
|
| Prosimians
(Prosimia) |
|
| Dogs (Canis
familiaris) |
|
| Cats (Felis catus) |
|
| Other carnivores (other
Carnivora) |
|
| Horses, donkeys and cross-breds
(Equidae) |
|
| Pigs (Sus) |
|
| Goats and sheep (Capra &
Ovis) |
|
| Cattle (Bos) |
|
| Other mammals (other
Mammalia) |
|
| Birds (Aves) |
|
| Reptiles (Reptilia) |
|
| Amphibians
(Amphibia) |
|
| Fish (Pisces) |
|
| Total |
|
TABLE 2
The number of
animals used in procedures for selected purposes during (year) in
(Party)
|
|
All species |
Selected
species |
|
|
Rodents and rabbits |
Dogs and cats |
Primates |
| 1
Biological (including medical) studies of a fundamental
nature |
|
|
|
|
| 2 Discovery, development and quality control
(including safety evaluation) of products or appliances for
human and veterinary medicine |
|
|
|
|
| 3 Diagnosis of disease |
|
|
|
|
| 4 Protection of man, animals and the
environment by toxicological or other safety evaluations |
|
|
|
|
| 5 Education and training |
|
|
|
|
TABLE 3
The number of
animals used in procedure for selected purposes for the
protection of man, animals and the environment by toxicological
or other safety evaluations during (year) in (Party)
| Further classification of Item 4
of Table 2 |
All species |
Selected
species |
| Rodents and rabbits |
Dogs and cats |
Primates |
| 1 Substances used or intended to be used
mainly in agriculture |
|
|
|
|
| 2 Substances used or intended to be used
mainly in industry |
|
|
|
|
| 3 Substances used or intended to be used
mainly in households |
|
|
|
|
| 4 Substances used or intended to be used
mainly as cosmetics or toiletries |
|
|
|
|
| 5 Substances used or intended to be used
mainly as additives in food for human consumption |
|
|
|
|
| 6 Potential or actual hazards of
contaminants in the general environment |
|
|
|
|
TABLE 4
The number of
animals used in procedures concerned with diseases and disorders
during (year) in (Party)
| |
All
species |
Selected
species |
| Rodents and
rabbits |
Dogs and
cats |
Primates |
| |
1 Cancer (excluding evaluations
of carcinogenic hazards) |
|
|
|
|
| |
2 Cardiovascular diseases |
|
|
|
|
| |
3 Nervous and mental
disorders |
|
|
|
|
| |
4 Other human and animal
diseases |
|
|
|
|
Note: When a procedure covers cancer under any item
from 2 to 4, the cancer classification should take
precedence.
TABLE 5
The number of
animals used in procedures required by law during (year) in
(Party)
|
|
All species |
Selected
species |
|
|
Rodents and rabbits |
Dogs and cats |
Primates |
| Party
only |
|
|
|
|
| Other Parties only |
|
|
|
|
| Both |
|
|
|
|
Protocol of
amendment
to the European Convention for the Protection of Vertebrate
Animals used for Experimental and other Purposes
Strasbourg, 22 June 1998
The member States of the Council of Europe and the European
Community, signatories to this Protocol to the European
Convention for the Protection of Vertebrate Animals used for
Experimental and other Scientific Purposes, opened for signature
in Strasbourg, on 18 March 1986 (hereinafter referred to as “the
Convention”),
Having regard to the Convention which includes general
provisions designed to safeguard animals intended to be used for
scientific purposes from suffering, pain and distress, and to the
member States' resolve to limit the use of animals for
experimental and other scientific purposes, with the aim of
replacing such use whenever possible, in particular by seeking
alternative measures and encouraging the use of these alternative
measures;
Considering the technical nature of the provisions included in
the appendices to the Convention;
Acknowledging the need to ensure their consistency with the
results of research in the fields covered,
Have agreed as follows:
Article 1
Article 30 of the Convention shall be amended as follows:
1. The Parties shall, within five years from the entry into
force of this Convention and every five years thereafter, or more
frequently if a majority of the Parties should so request, hold
multilateral consultations within the Council of Europe to
examine the application of this Convention, and the advisability
of revising it or extending any of its provisions.
2. These consultations shall take place at meetings convened
by the Secretary General of the Council of Europe. The Parties
shall communicate the name of their representative to the
Secretary General of the Council of Europe at least two months
before each meeting.
3. Subject to the provisions of this Convention, the Parties
shall draw up the rules of procedure for the consultations.”
Article 2
The Convention shall be supplemented by a new Part XI:
“Amendments” including a new Article 31 as follows:
1. Any amendment to Appendices A and B, proposed by a Party or
by the Committee of Ministers of the Council of Europe shall be
communicated to the Secretary General of the Council of Europe
and forwarded by him to the member States of the Council of
Europe, to the European Community and to any non-member State
which has acceded to, or has been invited to accede to the
Convention in accordance with the provisions of Article 34.
2. Any amendments proposed in accordance with the provisions
of the preceding paragraph shall be examined, not less than six
months after the date of forwarding by the Secretary General, at
a multilateral consultation where it may be adopted by a
two-thirds majority of the Parties. The text adopted shall be
forwarded to the Parties.
3. Twelve months after its adoption at a multilateral
consultation, any amendment shall enter into force unless one
third of the Parties have notified objections.”
Article 3
Articles 31 to 37 of the Convention shall become Articles 32
to 38 respectively.
Article 4
1. This Protocol shall be open for signature by the
Signatories to the Convention, which may become Parties to this
Protocol by:
a) signature without reservation as to ratification,
acceptance or approval; or
b) signature subject to ratification, acceptance or approval,
followed by ratification, acceptance or approval.
2. A Signatory of the Convention may not sign this Protocol
without reservation as to ratification, acceptance or approval,
nor deposit an instrument of ratification, acceptance or
approval, unless it has already deposited or simultaneously
deposits an instrument of ratification, acceptance or approval of
the Convention.
3. States which have acceded to the Convention may also accede
to this Protocol.
4. The instruments of ratification, acceptance, approval or
accession shall be deposited with the Secretary General of the
Council of Europe.
Article 5
This Protocol shall enter into force on the thirtieth day
after the date on which all the Parties to the Convention have
become Parties to this Protocol in accordance with Article 4.
Article 6
The Secretary General of the Council of Europe shall notify
the member States of the Council of Europe, the other Parties to
the Convention and the European Community of:
a) any signature without reservation in respect of
ratification, acceptance or approval;
b) any signature with reservation in respect of ratification,
acceptance or approval;
c) any deposit of an instrument of ratification, acceptance,
approval or accession;
d) any date of entry into force of this Protocol in accordance
with Article 5 thereof;
e) any other act, notification or communication relating to
this Protocol.
In witness whereof the undersigned, being duly authorised
thereto, have signed this Protocol.
Done at Strasbourg, this 22nd day of June 1998, in English and
in French, both texts being equally authentic, in a single copy
which shall be deposited in the archives of the Council of
Europe. The Secretary General of the Council of Europe shall
transmit certified copies to each Member State of the Council of
Europe, to the other Parties to the Convention and to the
European Community.
Eiropas
konvencija par izmēģinājumos un citos zinātniskos nolūkos
izmantojamo mugurkaulnieku aizsardzību
Strasbūra, 1986.gada 18.marts
Teksts grozīts saskaņā ar ETS Protokola Nr.170 nosacījumiem,
tā kā tie stājās spēkā 2005.gada 2.decembrī.
Preambula
Konvenciju parakstījušās Eiropas Padomes dalībvalstis
Atceroties, ka Eiropas Padomes mērķis ir ciešāku saišu izveide
tās dalībvalstu starpā un ka tā vēlas sadarboties ar citām
valstīm izmēģinājumos un citos zinātniskos nolūkos izmantojamo
dzīvnieku aizsardzības jomā;
Atzīstot, ka cilvēka morālais pienākums ir respektēt visus
dzīvniekus un pienācīgi ievērot dzīvnieku spēju ciest un
atcerēties;
Pieņemot, ka cilvēkam savos zināšanu, veselības un drošības
meklējumos ir nepieciešams tomēr izmantot dzīvniekus, ja ir
pietiekoši pamatotas izredzes, ka iegūtie rezultāti papildinās
zināšanas vai kopumā kalpos cilvēka un dzīvnieka labā, tāpat kā
cilvēks tos izmanto pārtikā, apģērbam un kā nastu nesējus;
Nolemjot ierobežot dzīvnieku izmantošanu izmēģinājumos un
citos zinātniskos nolūkos ar mērķi aizstāt, kur vien tas ir
praktiski iespējams, šādu dzīvnieku izmantošanu, jo īpaši
meklējot alternatīvus pasākumus un veicinot šādu alternatīvu
pasākumu izmantošanu;
Vēloties pieņemt kopējus noteikumus, lai aizsargātu
izmantojamos dzīvniekus, kuriem minētās procedūras var radīt
sāpes, ciešanas, distresu vai ilgstošu kaitējumu un lai
nodrošinātu, ka tur, kur tas ir neizbēgami, šo procedūru veikšana
tiktu samazināta līdz minimumam,
ir vienojušās par turpmāko:
I daļa.
Vispārēji
noteikumi
1.pants
1. Šī konvencija piemērojama visiem dzīvniekiem, kurus izmanto
vai kuri ir paredzēti izmantošanai jebkādā izmēģinājumā vai citā
zinātniskā procedūrā, ja šī procedūra var radīt sāpes, ciešanas,
distresu vai ilgstošu kaitējumu. Tā neattiecas uz
neeksperimentālu lauksaimniecības vai klīnisku veterināro
praksi.
2. Šajā konvencijā:
a) „dzīvnieks”, ja vien nav cita apzīmējuma, nozīmē jebkuru
dzīvu mugurkaulnieku, izņemot cilvēku, ieskaitot patstāvīgas
un/vai reproduktīvas kūniņu formas, bet neiekļaujot citas augļa
vai embrionālās formas;
b) „paredzēts izmantošanai” nozīmē audzēts vai turēts nolūkā
pārdot, atdot vai izmantot jebkurā izmēģinājumā vai zinātniskā
procedūrā;
c) „procedūra” nozīmē jebkuru izmēģinājumu ar dzīvnieku vai
citu zinātnisku dzīvnieka izmantošanu, kas var radīt sāpes,
ciešanas, distresu vai ilgstošu kaitējumu, ieskaitot jebkuras
secīgas darbības ar nolūku, vai kas var izraisīt dzīvnieka
piedzimšanu šādos apstākļos, bet izslēdzot visnesāpīgākās
mūsdienu praksē pieņemtās nogalināšanas vai dzīvnieka iezīmēšanas
metodes („humānas” metodes).
Procedūra sākas, kad dzīvnieks tiek sākotnēji sagatavots
izmantošanai, un beidzas, kad šīs procedūras nolūkā netiek veikta
tālāka novērošana; sāpju, ciešanu, distresa vai ilgstoša
kaitējuma novēršanā veiksmīgi izmantojot anestēziju, analģēziju
vai citas metodes, nenostāda dzīvnieka izmantošanu ārpus šīs
definīcijas darbības jomas;
d) „kompetenta persona” nozīmē jebkuru personu, kuru
konvencijas puse savā teritorijā uzskata par kompetentu veikt
konvencijā aprakstītās atbilstošās funkcijas;
e) „atbildīgā iestāde” nozīmē jebkuru attiecīgās puses
teritorijā esošu un attiecīgajam mērķim nozīmētu iestādi,
organizāciju vai personu;
f) „uzņēmums” nozīmē jebkuru stacionāru vai pārvietojamu
struktūru, ēku, ēku grupu vai citas telpas, ieskaitot vietu, kura
nav pilnībā norobežota vai nosegta;
g) „audzēšanas uzņēmums” nozīmē jebkuru uzņēmumu, kur
dzīvnieki tiek audzēti ar nolūku izmantot procedūrās;
h) „piegādes uzņēmums” nozīmē jebkuru uzņēmumu, izņemot
audzēšanas uzņēmumu, no kura tiek piegādāti procedūrās
izmantojamie dzīvnieki;
i) „izmantošanas uzņēmums” nozīmē uzņēmumu, kur dzīvnieki tiek
izmantoti procedūrās;
j) „humāna nogalināšanas metode” nozīmē dzīvnieka nogalināšanu
atbilstoši tā sugai ar minimālām fiziskām un garīgām
ciešanām.
2.pants
Procedūru var veikt tikai vienam vai vairākiem zemāk
norādītajiem mērķiem un atbilstoši šajā konvencijā noteiktajiem
ierobežojumiem:
a) i) izvairīšanās no slimības vai slimības profilakse, slikta
veselība vai cita novirze no normas, vai to ietekme uz cilvēku,
mugurkaulnieku vai bezmugurkaulnieku vai augu, ieskaitot zāļu,
vielu vai produktu ražošanu un kvalitātes, iedarbības un drošības
testēšanu;
ii) slimības diagnoze vai ārstēšana, slikta veselība vai cita
novirze no normas vai to ietekme uz cilvēku, mugurkaulnieku,
bezmugurkaulnieku vai augu;
b) cilvēka, mugurkaulnieka un bezmugurkaulnieku, vai auga
fizioloģisko stāvokļu noteikšana, izvērtēšana, regulēšana vai
pārveidošana;
c) vides aizsardzība;
d) zinātniska pētniecība;
e) izglītība un apmācība;
f) tiesu medicīniska izmeklēšana.
3.pants
Katra puse apņemas spert visus nepieciešamos soļus, lai šīs
konvencijas noteikumi stātos spēkā pēc iespējas ātrāk un lai
nodrošinātu efektīvu kontroles un uzraudzības sistēmu, jebkurā
gadījumā piecu gadu laikā, kopš šī konvencijas stājas spēkā
attiecībā uz konkrēto pusi.
4.pants
Neviens no konvencijas noteikumiem neietekmē pušu brīvību
pieņemt stingrākus noteikumus attiecībā uz procedūrās
izmantojamajiem dzīvniekiem vai kontroli un ierobežojumiem
saistībā ar dzīvnieku izmantošanu procedūrās.
II daļa.
Vispārēja aprūpe
un mītne
5.pants
1. Dzīvniekam, kuru izmanto vai paredzēts izmantot procedūrās,
tiek nodrošināta mītne, vide, vismaz minimāla kustības brīvība,
pārtika, ūdens un aprūpe atbilstoši tā veselības un labturības
prasībām. Dzīvnieka fizioloģisko un etoloģisko vajadzību
apmierināšanas pakāpes ierobežojums ir jāsamazina, ciktāl tas
praktiski ir iespējams. Šī noteikuma realizācijā būtu jāņem vērā
šīs konvencijas A pielikumā izklāstītās vadlīnijas attiecībā uz
dzīvnieku mītni un aprūpi.
2. Vides apstākļi, kādos dzīvnieks tiek audzēts, turēts vai
izmantots, tiek katru dienu pārbaudīti.
3. Dzīvnieku labturība un stāvoklis tiek novērots pietiekami
rūpīgi un bieži, lai dzīvniekam netiktu nodarītas sāpes vai
novēršamas ciešanas, distress vai ilgstošs kaitējums.
4. Katra puse nosaka kārtību, kas nodrošina jebkura atklātā
defekta vai ciešanu pēc iespējas ātrāku novēršanu.
III daļa.
Procedūru
norise
6.pants
1. Procedūra netiek veikta nevienā no 2.pantā minētajiem
nolūkiem, ja ir pieejama cita pieņemama un praktiski iespējama
zinātniski apmierinoša metode, kurai nav nepieciešama dzīvnieka
izmantošana.
2. Vēlams, lai katra puse veicinātu zinātniskās pētniecības
metožu pilnveidošanas jomas, kuras varētu sniegt tādu pašu
informāciju, kādu iegūst piemērojot procedūras.
7.pants
Kad ir jāveic procedūra, dzīvnieku sugu izvēle tiek rūpīgi
apsvērta un, ja nepieciešams, izskaidrota atbildīgajai
institūcijai; izraugoties procedūras, būtu jāizvēlas tādas
procedūras, kurās tiek izmantots minimāls dzīvnieku skaits un
kuras rada vismazāk sāpju, ciešanu, distresu vai ilgstoša
kaitējuma, un kuras paredzams, sniegs apmierinošus
rezultātus.
8.pants
Procedūra tiek veikta, piemērojot vispārējo vai vietējo
anestēziju vai analģēziju vai citu metodi, kas ir tā veidota, lai
novērstu, ciktāl tas praktiski ir iespējams, sāpes, ciešanas,
distresu vai ilgstošu kaitējumu, piemērojot šādu metodi visā
procedūras laikā, ja vien:
a) procedūras radītās sāpes nav mazākas par dzīvnieka
labturības pasliktināšanos, kuru izraisa anestēzija vai
analģēzija, vai
b) anestēzijas vai analģēzijas izmantošana nav savienojama ar
procedūras mērķi. Šādos gadījumos tiek veikti atbilstoši
juridiski un/vai administratīvi pasākumi, lai nodrošinātu, ka
neviena no šādām procedūrām netiek veikta nevajadzīgi.
9.pants
1. Ja tiek plānots dzīvnieku pakļaut procedūrai, kurā tas
noteikti vai iespējami cietīs lielas un, iespējams, ilgstošas
sāpes, tad par šādu procedūru ir jāpaziņo un jāpamato tās
nepieciešamība vai konkrēti šādai procedūrai jāsaņem atbildīgās
iestādes atļauja.
2. Tiek veikti atbilstoši juridiski un/vai administratīvi
pasākumi, lai nodrošinātu, ka neviena no šādām procedūrām netiek
veikta nevajadzīgi.
Šādi pasākumi ietver:
– atbildīgās iestādes izsniegtu atļauju konkrētam gadījumam,
vai
– paziņojumu atbildīgajai iestādei par konkrēto procedūru un
šīs atbildīgās iestādes veikto juridisku vai administratīvu
darbību gadījumā, ja tā nav pārliecināta, vai procedūra ir
pietiekoši nozīmīga cilvēka vai dzīvnieka būtisku vajadzību
apmierināšanai, ieskaitot zinātnisku problēmu risinājumu.
10.pants
5.panta prasības attiecas uz izmantojamo dzīvnieku visas
procedūras laikā, izņemot gadījumus, kad šie noteikumi nav
savienojami ar šīs procedūras mērķi.
11.pants
1. Procedūras beigās tiek nolemts vai dzīvniekam tiek
saglabāta dzīvība, vai tas tiek nogalināts ar humānu metodi.
Dzīvniekam netiek saglabāta dzīvība, ja, par spīti tam, ka tā
veselība visādā citā ziņā ir atjaunota, tas acīmredzot turpinās
ciest sāpes vai distresu.
2. Šī panta 1.punktā minēto lēmumu pieņem kompetentā persona,
jo īpaši veterinārārsts, vai persona, kura saskaņā ar 13.pantu ir
atbildīga par procedūru, vai ir to veikusi.
3. Ja procedūras beigās:
a) dzīvniekam tiek saglabāta dzīvība, tas saņem aprūpi, kas
atbilst tā veselības stāvoklim, tam tiek nodrošināta
veterinārārsta vai citas kompetentas personas uzraudzība, un tas
tiek turēts apstākļos, kuri atbilst 5.panta noteikumiem. Tomēr ir
iespējama atkāpe no šajā apakšpunktā noteiktajiem nosacījumiem,
ja, pēc veterinārārsta domām, šāda izņēmuma rezultātā dzīvnieks
necietīs;
b) ja dzīvniekam netiek saglabāta dzīvība vai tā labturības
labā tam nevar piemērot 5.panta noteikumus, tas pēc iespējas
ātrāk ar humānu metodi tiek nogalināts.
4. Izmantotais dzīvnieks, kurš neatkarīgi no anestēzijas vai
analģēzijas piemērošanas procedūras laikā cietis lielas sāpes vai
ciešanas, netiek pakļauts nākamajai procedūrai, ja vien tam
netiek atjaunota laba veselība un labturība un:
a) nākamā procedūra ir tāda, kurā dzīvnieks tiek pakļauts
vispārējai anestēzijai, kura ir jāuztur līdz dzīvnieka
nogalināšanai; vai
b) nākamajā procedūrā tiek veikta tikai neliela iejaukšanās
dzīvnieka organismā.
12.pants
Neatkarīgi no pārējiem šīs konvencijas noteikumiem, ja tas ir
nepieciešams procedūras leģitimitātes nolūkā, atbildīgā iestāde
var atļaut atbrīvot attiecīgo dzīvnieku, ja tā pārliecinās, ka
dzīvnieka labturības aizsardzības nolūkā ir nodrošināta maksimālā
praktiski iespējamā aprūpe. Procedūras, kuru rezultātā dzīvnieku
var atlaist, netiek atļautas tikai izglītojošā vai apmācību
nolūkā.
IV daļa.
Atļauja
13.pants
2.pantā minētajos nolūkos procedūru var veikt pilnvarotas
personas, vai tiešā pilnvarotas personas uzraudzībā vai ja
attiecīgais izmēģinājums vai cits zinātniskais projekts tiek
atļauts saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem. Atļauja tiek
piešķirta tikai tām personām, kuras atbildīgā iestāde uzskata par
kompetentām.
V daļa.
Audzēšanas vai
piegādes uzņēmumi
14.pants
Audzēšanas vai piegādes uzņēmumi tiek reģistrēti atbildīgajā
iestādē saskaņā ar 21. un 22.pantā paredzēto izņēmumu
piešķiršanas kārtību. Šādi reģistrēti uzņēmumi pilda 5.panta
prasības.
15.pants
14.pantā paredzētā reģistrācija nosaka par uzņēmumu atbildīgo
personu, kura ir tiesīga administrēt vai organizēt uzņēmumā
turēto vai audzējamo dzīvnieku sugai piemērotu aprūpi.
16.pants
1. Reģistrētajā audzēšanas uzņēmumā tiek nodrošināta uzskaite
par šeit audzējamiem dzīvniekiem, kas ietver datus par realizēto
dzīvnieku skaitu un sugām, realizācijas datumus un saņēmēju
vārdus un adreses.
2. Reģistrētajā piegādes uzņēmumā tiek nodrošināta uzskaite
par ienākošo un izejošo dzīvnieku skaitu un sugām, dzīvnieku
pārvietošanas datumiem, vietu no kurienes attiecīgie dzīvnieki ir
iegādāti, un saņēmēju vārdiem un adresēm.
3. Atbildīgā iestāde nosaka, kāda uzskaite ir jāved personai,
kura ir atbildīga par šī panta 1. un 2.punktā minētajiem
uzņēmumiem un, kā personai jānodrošina atbildīgajai iestādei
pieeja šai uzskaitei. Šāda uzskaite tiek uzglabāta vismaz trīs
gadus kopš pēdējā ieraksta datuma.
17.pants
1. Uzņēmumā katrs suns un kaķis pirms atšķiršanas tiek
individuāli visnesāpīgākajā veidā ar pastāvīgu apzīmējumu
iezīmēts.
2. Ja pēc atšķiršanas neiezīmēts suns vai kaķis tiek pieņemts
uzņēmumā pirmo reizi, tas tiek pēc iespējas ātrāk iezīmēts.
3. Ja suns vai kaķis tiek pirms atšķiršanas tiek pārvietots no
viena uzņēmuma uz citu un tā iepriekšēja iezīmēšana nav
lietderīga, tad, norādot tā māti, tiek uzglabāta pilnīga
dzīvnieka dokumentācija līdz brīdim, kad dzīvnieku varēs
iezīmēt.
4. Sīkākas ziņas par suņa vai kaķa identitāti un izcelsmi tiek
ierakstītas uzņēmuma uzskaites dokumentos.
VI daļa.
Izmantošanas
uzņēmumi
18.pants
Izmantošanas uzņēmumi tiek reģistrēti atbildīgajā iestādē vai
tiek citādi atbildīgā iestādē apstiprināti un atbilst 5.pantā
noteiktajiem nosacījumiem.
19.pants
Izmantošanas uzņēmumā tiek ieviesti noteikumi par izmantojamo
dzīvnieku sugām atbilstoša aprīkojuma un iekārtu iegādi un šajā
uzņēmumā veicamajām procedūrām. Minētā aprīkojuma un iekārtu
plānojums, konstrukcija un funkcionēšana nodrošina to, ka
procedūras tiek veiktas pēc iespējas iedarbīgāk ar mērķi iegūt
konsekventus rezultātus ar minimālu dzīvnieku skaitu un minimālu
sāpju, ciešanu un distresa vai ilgstoša kaitējuma pakāpi.
20.pants
Izmantošanas uzņēmumos:
a) tiek norādītas par dzīvnieku aprūpi un iekārtu
funkcionēšanu administratīvi atbildīgā persona vai personas;
b) tiek nodrošināts pietiekami apmācīts personāls;
c) tiek organizētas atbilstošas veterinārās konsultācijas un
ārstēšana;
d) vēlams, lai veterinārārsts vai cita kompetenta persona būtu
pilnvarota sniegt konsultāciju pakalpojumus attiecībā uz
dzīvnieku labturību.
21.pants
1. Zemāk norādīto sugu dzīvnieki, kurus izmanto procedūrās,
tiek iegādāti nepastarpināti no reģistrētajiem audzēšanas
uzņēmumiem vai to izcelsmes vieta ir minētie uzņēmumi, ja vien
uzņēmums nav ieguvis vispārēja vai konkrēta izņēmuma tiesības
atbilstoši konvencijas puses noteiktiem pasākumiem:
Pele Mus musculus
Žurka Rattus norvegicus
Jūras cūciņa Carvia porcellus
Zeltainais kāmis Mesocricetus auratus
Trusis Oryctolagus cuniculus
Suns Canis familiaris
Kaķis Felis catus
Paipala Coturnix coturnix
2. Katra puse apņemas ietvert šī panta 1.punkta noteikumos arī
citas sugas, jo īpaši primātus, tiklīdz rodas perspektīvas uz
speciālam nolūkam audzētu attiecīgo sugu dzīvnieku piegādēm
pietiekamā apjomā.
3. Procedūrās netiek izmantoti klaiņojoši pieradinātu sugu
dzīvnieki. Atbilstoši šī panta 1.punktā noteiktais izņēmums nevar
ietvert klaiņojošus suņus un kaķus.
22.pants
Izmantošanas uzņēmumos tiek izmantoti tikai no reģistrētiem
audzēšanas vai piegādes uzņēmumiem piegādāti dzīvnieki, ja vien
uzņēmums nav ieguvis vispārēja vai konkrēta izņēmuma tiesības
atbilstoši konvencijas puses noteiktiem pasākumiem.
23.pants
Procedūras, ja ir atbildīgās iestādes atļauja, var veikt ārpus
izmantošanas uzņēmumiem.
24.pants
Izmantošanas uzņēmumi nosaka uzskaites vešanas kārtību un to,
kādā kārtībā uzskaites dokumenti tiek pēc pieprasījuma uzrādīti
atbildīgajai iestādei. Šai uzskaitei ir jāatbilst 27.panta
prasībām un bez tam jānorāda visu iegādāto dzīvnieku skaits un
sugas, to izcelsmes vieta un to piegādes datums.
VII daļa
Izglītība un
apmācība
25.pants
1. Par procedūrām, kuras tiek veiktas izglītības un mācību,
tālākmācību nolūkā gan nozares speciālistiem, gan citām
profesijām, ieskaitot procedūrās izmantojamo dzīvnieku vai
izmantošanai paredzēto dzīvnieku aprūpes speciālistiem, ir jāziņo
atbildīgajai iestādei, un šīs procedūras veic kompetenta persona
vai kompetentas personas uzraudzībā, kura būs atbildīga, lai
procedūras atbilst šīs konvencijas noteikumiem, kas noteikti
nacionālajos tiesību aktos.
2. Procedūras, kuras veic izglītības, mācību vai tālākmācību
jomā citos kā 1.punktā minētajos nolūkos, netiek atļautas.
3. Šī panta 1.punktā minētās procedūras aprobežojas ar tām,
kuras ir pilnīgi nepieciešamas attiecīgās izglītības vai mācību
nolūkā un tiek atļautas tikai tad, ja to mērķi nevar sasniegt ar
relatīvi iedarbīgu audio, vizuālo vai kādu citu piemērotu
metodi.
26.pants
Personas, kuras veic procedūras vai piedalās procedūrās, vai
aprūpē procedūrās izmantojamos dzīvniekus, ieskaitot uzraudzību,
ir jau iepriekš ieguvušas izglītību un tikušas apmācītas.
VIII daļa.
Statistiskā
informācija
27.pants
1. Katra puse apkopo statistisko informāciju par dzīvnieku
izmantošanu procedūrās, un šī informācija, ja tā ir likumīgi
iegūta, ir sabiedrībai pieejama.
2. Informācija tiek apkopota par:
a) procedūrās izmantojamo dzīvnieku skaitu un veidiem;
b) dzīvnieku skaitu izraudzītās kategorijās, kuri tiek
izmantoti ar medicīnu, izglītību un mācībām tieši saistītās
procedūrās;
c) dzīvnieku skaitu izraudzītās kategorijās, kuras tiek
izmantotas ar cilvēka un vides aizsardzību tieši saistītās
procedūrās;
d) dzīvnieku skaitu izraudzītās kategorijās, kuras tiek
izmantotas likumā paredzētajās procedūrās.
28.pants
1. Atbilstoši nacionālo tiesību aktu prasībām attiecībā uz
noslēpumu saglabāšanu un konfidencialitāti, katra puse katru gadu
nosūta Eiropas Padomes ģenerālsekretāram informāciju attiecībā uz
27.panta 2.punkta apakšpunktiem. Šī informācija tiek iesniegta
šīs konvencijas B pielikumā norādītajā formā.
2. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs publicē no pusēm saņemto
statistisko informāciju attiecībā uz 27.panta 2.punkta
apakšpunktiem.
3. Katra puse tiek aicināta paziņot Eiropas Padomes
ģenerālsekretāram valsts ieceltās iestādes adresi, no kuras pēc
pieprasījuma var iegūt plašāku informāciju par valsts statistiku.
Šādas adreses tiek iekļautas Eiropas Padomes ģenerālsekretāra
publicētajos statistikas datos.
IX daļa.
Citas puses
teritorijā veikto procedūru atzīšana
29.pants
1. Lai izvairītos no nevajadzīgas veselības aizsardzības un
drošības likumos paredzēto procedūru atkārtošanas, katra puse, ja
tas ir praktiski iespējams, atzīst citas puses teritorijā veikto
procedūru rezultātus.
2. Šajā nolūkā puses apņemas, ja tas ir praktiski iespējams un
likumīgi, savstarpēji palīdzēt, jo īpaši sniedzot informāciju par
savas valsts nacionālajiem tiesību aktiem un administratīvo
praksi attiecībā uz prasībām veikt procedūras, kā pamatojumu
produktu reģistrācijas iesniegumam, kā arī faktu informāciju par
savā teritorijā veiktajām procedūrām un par atļaujām vai jebkādu
citu administratīvu precizējumu šo procedūru sakarā.
X daļa.
Daudzpusējas
konsultācijas
30.pants
1. Piecus gadus kopš šīs konvencijas stāšanās spēkā un pēc tam
ik pēc pieciem gadiem vai arī biežāk, ja vairākums pušu to
pieprasītu, puses Eiropas Padomē rīko daudzpusējas apspriedes,
lai izskatītu šīs konvencijas piemērošanu un tās pārskatīšanas
lietderību vai tās noteikumu paplašināšanu.
2. Šīs apspriedes notiek sanāksmēs, ko sasauc Eiropas Padomes
ģenerālsekretariāts. Puses paziņo pārstāvju vārdus Eiropas
Padomes ģenerālsekretariātam vismaz divus mēnešus pirms
sanāksmes.
3. Ievērojot šīs konvencijas noteikumus, puses izstrādā
apspriežu reglamentu.
XI daļa.
Grozījumi
31.pants
1. Visus A un B pielikuma grozījumus, ko ierosina kāda puse
vai Eiropas Padomes Ministru komiteja, paziņo Eiropas Padomes
ģenerālsekretāram, un viņš tos nosūta Eiropas Padomes
dalībvalstīm, Eiropas Kopienai un visām ārpuskopienas valstīm,
kas ir pievienojušās vai ir uzaicinātas pievienoties konvencijai
saskaņā ar 34.panta noteikumiem.
2. Visus grozījumus, kas ierosināti saskaņā ar iepriekšējā
punkta noteikumiem, izskata daudzpusējās apspriedēs, kurās puses
tos var pieņemt ar divu trešdaļu vairākumu, ne ātrāk kā sešus
mēnešus pēc tam, kad ģenerālsekretariāts tos nosūtījis. Pieņemto
dokumentu nosūta pusēm.
3. Grozījumi stājas spēkā divpadsmit mēnešus pēc pieņemšanas
daudzpusējās apspriedēs, ja viena trešdaļa pušu nav izteikusi
iebildumus.
XII daļa.
Noslēguma
noteikumi
32.pants
Šī konvencija ir pieejama Eiropas Padomes un Eiropas Kopienas
dalībvalstīm parakstīšanai. Tā ir jāratificē, jāpieņem vai
jāapstiprina. Ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprinājuma
dokumenti tiek iesniegti glabāšanai Eiropas Padomes
ģenerālsekretāram.
33.pants
1. Šī konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas
seko sešu mēnešu periodam, kurš sākas ar datumu, kad četras
Eiropas Padomes dalībvalstis ir izteikušas savu piekrišanu
uzņemties konvencijas saistības saskaņā ar 32.pantu.
2. Attiecībā uz konvencijas parakstītāju valsti, kura pēc tam
izsaka savu piekrišanu uzņemties saistības, konvencija stājas
spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko sešu mēnešu periodam, pēc
parakstīšanas, ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas
dokumenta iesniegšanas datuma.
34.pants
1. Pēc šīs konvencijas stāšanās spēkā, Eiropas Padomes
Ministru komiteja var uzaicināt jebkuru ārpus Padomes esošu
valsti pievienoties konvencijai, pieņemot lēmumu ar Eiropas
Padomes Statūtu 20.d pantā paredzēto balsu vairākumu, un
vienbalsīgi, balsojot līgumslēdzēju valstu pārstāvjiem, kurām ir
tiesības piedalīties Eiropas Padomes Ministru komitejā.
2. Attiecībā uz katru pievienojušos valsti konvencija stājas
spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko sešu mēnešu periodam, pēc
pievienošanās dokumenta iesniegšanas datuma Eiropas Padomes
ģenerālsekretāram.
35.pants
1. Katra valsts, parakstot vai iesniedzot ratifikācijas,
pieņemšanas, vai apstiprināšanas dokumentu, var deklarēt, ka tā
patur sev vienu vai vairākas atrunas. Tomēr attiecībā uz 1. līdz
14.pantu vai 18. līdz 20.pantu nekādas atrunas netiek
pieņemtas.
2. Katra puse, kura atbilstoši iepriekšējam punktam ir
iesniegusi atrunas, var pilnīgi vai daļēji tos atsaukt, adresējot
Eiropas Padomes ģenerālsekretāram notifikāciju. Atsaukums stājas
spēkā ar to datumu, kad ģenerālsekretārs saņem šādu
notifikāciju.
3. Puse, kura ir iesniegusi atrunas attiecībā uz kādu šīs
konvencijas noteikumu, nedrīkst pieprasīt, lai cita puse piemēro
šo noteikumu; tā tomēr var, ja tās atruna ir daļēja vai saistīta
ar kādu nosacījumu, pieprasīt šī noteikuma izpildi, ciktāl minētā
puse pati ir šo noteikumu pieņēmusi.
36.pants
1. Katra valsts parakstīšanas laikā vai iesniedzot
ratifikācijas, pieņemšanas, vai apstiprināšanas dokumentu,
precizē teritoriju vai teritorijas, uz kurām konvencija
attiecas.
2. Katra puse vēlāk, adresējot paziņojumu Eiropas Padomes
ģenerālsekretāram, paplašina konvencijas piemērošanu uz jebkuru
citu paziņojumā precizētu teritoriju. Attiecībā uz šādu
teritoriju konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas
seko sešu mēnešu periodam pēc datuma, kad ģenerālsekretārs saņem
šādu paziņojumu.
3. Jebkuru atbilstoši diviem iepriekšējiem punktiem sniegto
paziņojumu attiecībā uz jebkuru šādā paziņojumā precizētu
teritoriju var atsaukt ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram
adresētu notifikāciju. Atsaukums stājas spēkā tā mēneša pirmajā
dienā, kas seko sešu mēnešu periodam pēc datuma, kad
ģenerālsekretārs saņem šādu notifikāciju.
37.pants
1. Jebkura puse var katrā laikā denonsēt šo konvenciju,
nosūtot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu
notifikāciju.
2. Šāda denonsēšana stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas
seko sešu mēnešu periodam pēc datuma, kad ģenerālsekretārs saņem
šādu notifikāciju.
38.pants
Eiropas Padomes ģenerālsekretārs paziņo Eiropas Padomes un
Eiropas Kopienas dalībvalstīm un visām valstīm, kuras ir
pievienojušās šai konvencijai, par:
a) katru parakstu;
b) katra ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas
dokumenta iesniegšanu;
c) jebkuru konvencijas spēkā stāšanās datumu saskaņā ar 33.,
34. un 36. pantu;
d) jebkuru citu aktu, notifikāciju vai paziņojumu saistībā ar
šo konvenciju.
To apliecinot, attiecīgi pilnvarotas personas ir parakstījušas
šo protokolu.
Strasbūrā 1986.gada 18.martā, angļu un franču valodā, abi
teksti ir vienādi autentiski, vienā eksemplārā, kas tiek
noguldīti Eiropas Padomes arhīvā. Eiropas Padomes
ģenerālsekretārs nosūta apliecinātas konvencijas kopijas visām
Eiropas Padomes un Eiropas Kopienas dalībvalstīm un visām šai
konvencijai pievienoties uzaicinātām valstīm.
A
papildinājums
Dzīvnieku turēšanas un aprūpes
vadlīnijas (Konvencijas 5.pants)
Apstiprināts
daudzpusējā apspriedē
SATURA
RĀDĪTĀJS
IEVADS
DEFINĪCIJAS
VISPĀRĪGĀ SADAĻA
1. Fiziskie objekti
1.1. Funkcijas un plānojums
1.2. Turēšanas telpas
1.3. Vispārējiem un īpašiem mērķiem paredzētas procedūru
telpas
1.4. Palīgtelpas
2. Vide un tās kontrole
2.1. Ventilācija
2.2. Temperatūra
2.3. Mitrums
2.4. Apgaismojums
2.5. Troksnis
2.6. Signalizācijas sistēmas
3. Izglītība un apmācība
4. Aprūpe
4.1. Veselība
4.2. Sagūstīšana savvaļā
4.3. Dzīvnieku pārvadāšana
4.4. Karantīna, aklimatizācija un izolācija
4.5. Izmitināšana un turēšanas vietas uzlabošana
4.6. Barošana
4.7. Dzirdināšana
4.8. Grīdas segums, substrāts, pakaiši un materiāls migas
ierīkošanai
4.9. Tīrīšana
4.10. Apiešanās
4.11. Humāna nogalināšana
4.12. Dokumentācija
4.13. Identifikācija
SUGĀM SPECIFISKĀ SADAĻA
A. Noteikumi attiecībā uz
grauzējiem
1. Ievads
2. Vide un tās kontrole
3. Veselība
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
B. Noteikumi attiecībā uz
trušiem
1. Ievads
2. Vide un tās kontrole
3. Veselība
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
C. Noteikumi attiecībā uz kaķiem
1. Ievads
2. Vide un tās kontrole
3. Veselība
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
D. Noteikumi attiecībā uz suņiem
1. Ievads
2. Vide un tās kontrole
3. Veselība
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
E. Noteikumi attiecībā uz mājas
(istabas) seskiem
1. Ievads
2. Vide un tās kontrole
3. Veselība
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
F. Noteikumi attiecībā uz primātiem,
kas nav cilvēkveidīgie primāti
a) Vispārīgie noteikumi
1. Ievads
2. Vide un tās kontrole
3. Veselība
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
5. Darbinieku apmācība
6. Pārvadāšana
b) Papildu noteikumi marmosetu
(Callithrix spp.) un tamarīnu (Saguinus spp.) izmitināšanai un
aprūpei
c) Papildu noteikumi vāverpērtiķu (Saimiri spp.)
izmitināšanai un aprūpei
d) Papildu noteikumi makaku un zaļo
pērtiķu izmitināšanai un aprūpei
e) Papildu noteikumi paviānu
izmitināšanai un aprūpei
G. Noteikumi attiecībā uz
lauksaimniecības dzīvniekiem un pundurcūkām
a) Vispārīgie noteikumi
1. Ievads
2. Vide un tās kontrole
3. Veselība
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
b) Papildu noteikumi liellopu
izmitināšanai un aprūpei
c) Papildu noteikumi aitu un kazu
izmitināšanai un aprūpei
d) Papildu noteikumi cūku un
pundurcūku izmitināšanai un aprūpei
e) Papildu noteikumi zirgu dzimtas
dzīvnieku, tostarp zirgu, poniju, ēzeļu un mūļu, izmitināšanai un
aprūpei
H. Noteikumi attiecībā uz
putniem
a) Vispārīgie noteikumi
1. Ievads
2. Vide un tās kontrole
3. Veselība
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
b) Papildu noteikumi mājas vistu
izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā
c) Papildu noteikumi mājas tītaru
izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā
d) Papildu noteikumi paipalu
izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā
e) Papildu noteikumi pīļu un zosu
izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā
f) Papildu noteikumi baložu
izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā
g) Papildu noteikumi zebras žubīšu
izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā
I. Noteikumi attiecībā uz
abiniekiem
1. Ievads
2. Vide un tās kontrole
3. Veselība
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
5. Pārvadāšana
J. Noteikumi attiecībā uz
rāpuļiem
1. Ievads
2. Vide un tās kontrole
3. Veselība
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
5. Pārvadāšana
K. Noteikumi attiecībā uz zivīm
1. Ievads
2. Vide un tās kontrole
3. Veselība
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
5. Pārvadāšana
A
papildinājums
Dzīvnieku turēšanas un aprūpes
vadlīnijas (Konvencijas 5.pants)
Ievads
1. Eiropas Padomes dalībvalstis ir nolēmušas, ka to uzdevums
ir aizsargāt dzīvus dzīvniekus, kas tiek izmantoti izmēģinājumos
un citiem zinātniskiem mērķiem, lai nodrošinātu, ka jebkuras
iespējamas sāpes, ciešanas, distress vai ilgstošs kaitējums, kas
tiek nodarīts dzīvniekiem procedūru rezultātā, tiek ierobežots
līdz minimumam.
2. Dažas procedūras tiek veiktas lauka apstākļos ar brīvībā
dzīvojošiem un sevi uzturošiem savvaļas dzīvniekiem, tomēr šādu
procedūru ir salīdzinoši maz. Lielākā daļa procedūrās izmantoto
dzīvnieku tiek turēti dažādos objektos, sākot ar aplokiem ārpus
telpām un beidzot ar mazo dzīvnieku būriem laboratorijas
dzīvnieku ēkā. Šajā situācijā, kur tie atrodas, bieži vien pastāv
lielas pretrunas starp zinātniskajām prasībām un dzīvnieku
vajadzībām. Šajā konfliktā dzīvnieku fizioloģisko un etoloģisko
pamatvajadzību (pārvietošanās brīvība, sociālie kontakti,
jēgpilnas kustības, barošana, ūdens) ierobežošanas laika posmam
un apjomam ir jābūt iespējami mazākam. Pirms šādu procedūru
uzsākšanas zinātniekiem, zootehniķiem un kompetentajām personām,
kas ir atbildīgas par konsultācijām dzīvnieku labsajūtas
jautājumos, būtu jāpārskata šie dzīvnieku ierobežojumi, lai
nodrošinātu, ka dzīvnieku labturība tiek ierobežota tiktāl,
ciktāl tas ir nepieciešams pētījuma zinātnisko mērķu
sasniegšanai.
3. Šajā papildinājumā ir sniegtas dzīvnieku turēšanas un
aprūpes vadlīnijas, pamatojoties uz pašreizējām zināšanām un labo
praksi. Tajā ir izskaidroti un papildināti Konvencijas 5.pantā
noteiktie pamatprincipi. Tādējādi šā papildinājuma mērķis ir
palīdzēt iestādēm, institūcijām un indivīdiem īstenot mērķus, ko
Eiropas Padome ir noteikusi šajā jomā.
4. Vispārīgajā sadaļā ir sniegtas vadlīnijas visiem
izmēģinājumos un citiem zinātniskiem mērķiem izmantoto dzīvnieku
turēšanai, izmitināšanai un aprūpei. Papildu norādes attiecībā uz
visbiežāk izmantotajām dzīvnieku sugām ir iekļautas konkrēto sugu
sadaļās. Ja informācija nav sniegta specifiskajā sadaļā, ir
jāpiemēro vispārīgajā sadaļā iekļautā informācija.
Sugām specifiskās sadaļas ir balstītas uz ieteikumiem, ko
sniegušas ekspertu grupas, kas specializējušās grauzēju, trušu,
suņu, kaķu, mājas (istabas) sesku, primātu, kas nav
cilvēkveidīgie primāti, lauksaimniecības dzīvnieku, pundurcūku,
putnu, abinieku, rāpuļu un zivju jautājumos. Papildus šiem
ieteikumiem ekspertu grupas iesniedza arī uz zinātniskiem
pierādījumiem un praktisko pieredzi balstītu papildu
informāciju.
Šī papildu informācija ir pieejama atsevišķi, un par tās
saturu ir atbildīga vienīgi attiecīgā ekspertu grupa. Attiecībā
uz dažām sugu grupām, proti, abiniekiem, rāpuļiem un zivīm, šajos
skaidrojošajos dokumentos ir sniegta arī papildu informācija par
retāk izmantotām sugām, kas nav minētas sugu specifiskajās
sadaļās.
Ja rodas uzvedības vai audzēšanas sarežģījumi vai ir
nepieciešama sīkāka informācija par īpašām prasībām attiecībā uz
citām sugām, ir jālūdz papildu informācija gan attiecīgajiem
ekspertiem, gan aprūpes darbiniekiem, kas ir specializējušies par
minētām sugām, lai nodrošinātu, ka konkrētās sugas vajadzības
tiek pienācīgi nodrošinātas.
5. Aprūpe ir vārds, kas, ja to attiecina uz procedūrām
paredzētiem vai faktiski izmantotiem dzīvniekiem vai to lieto
saistībā ar vaislai turētiem laboratorijas dzīvniekiem, aptver
visus dzīvnieku un cilvēka attiecību aspektus. Aprūpe ir
materiālo un nemateriālo resursu kopums, ko nodrošina cilvēks,
lai panāktu un uzturētu tādu dzīvnieka fizisko un garīgo
stāvokli, kurā dzīvnieks cieš vismazāk un vienlaikus veicina
zinātnes sasniegumus. Tā sākas no brīža, kad tiek nolemts par
dzīvnieka izmantošanu procedūrās, ietver dzīvnieka audzēšanu un
turēšanu šim nolūkam un turpinās līdz brīdim, kad pēc procedūras
beigām iestāde dzīvnieku humāni nogalina vai citādi atbrīvojas no
tā saskaņā ar Konvencijas 11.pantu.
6. Papildinājumā ir sniegti padomi par dzīvnieku turēšanai
piemērotu objektu plānojumu, kā arī ieteikumi un norādes par to,
kā izpildīt Konvencijā noteiktās labturības prasības. Jāņem vērā,
ka ieteiktie platības standarti attiecas uz minimālo nepieciešamo
platību. Noteiktos apstākļos šīs platības var palielināt, jo
vides prasības atsevišķiem dzīvniekiem var atšķirties atkarībā,
piemēram, no to sugas, vecuma, fizioloģiskā stāvokļa,
apdzīvotības blīvuma un no tā, vai dzīvnieki tiek turēti krājumā,
vaislai vai arī ilgtermiņa vai īstermiņa izmēģinājumiem. Svarīgs
dzīvnieku labturības faktors ir arī turēšanas vietas
uzlabošana.
7. Ja pastāvošie objekti vai aprīkojums neatbilst šīm
vadlīnijām, tie ir attiecīgi jāpielāgo vai jānomaina saprātīgā
laika posmā, ņemot vērā dzīvnieku labturības prioritātes un
finanšu un praktiskos apsvērumus. Lai iespējami nodrošinātu
atbilstību šīm vadlīnijām, līdz objektu un iekārtu nomaiņas un
pielāgojumu pabeigšanai ir jākoriģē dzīvnieku skaits un izmēri
pastāvošajos iežogojumos.
Definīcijas
A papildinājumā izmantoto terminu definīcijas papildus tām,
kas noteiktas Konvencijas 1.panta 2.punktā:
– "dzīvnieku iežogojums" ir galvenā dzīvnieku turēšanas vieta,
kur dzīvnieks ir ierobežots, piemēram:
– “būris” ir pastāvīgi nostiprināts vai pārvietojams
konteiners, kurš sastāv no vienlaidu sienām un – vismaz vienā
pusē – no restēm vai metāla sieta vai, attiecīgajā gadījumā,
tīkla un kurā tur vai pārvadā vienu vai vairākus dzīvniekus;
atkarībā no apdzīvotības blīvuma un konteinera lieluma dzīvnieku
kustību brīvība ir salīdzinoši ierobežota;
– “aizgalds” ir platība, kuru ierobežo, piemēram, sienas,
restes vai metāla siets, un kurā tur vienu vai vairākus
dzīvniekus; atkarībā no aizgalda lieluma un apdzīvotības blīvuma
dzīvnieku kustību brīvība aizgaldā parasti ir mazāk ierobežota
nekā būrī;
– “aploks” ir platība, kuru ierobežo, piemēram, žogs, sienas,
restes vai metāla siets; aploks bieži vien atrodas ārpus
pastāvīgām ēkām, un noteiktos laika posmos būros vai aizgaldos
turētie dzīvnieki var brīvi pārvietoties tajā atbilstīgi
etoloģiskajām un fizioloģiskajām vajadzībām, piemēram,
kustībām;
– “steliņģis” ir neliela, no trim pusēm iežogota vieta,
parasti ar barības galdu un starpsienām, kurā var turēt piesietu
vienu vai divus dzīvniekus.
Sekundārās turēšanas vietas, kurās var būt izvietoti iepriekš
minētie dzīvnieku iežogojumi, A papildinājumā tiks dēvētas par
"turēšanas telpām". "Turēšanas telpu" piemēri:
– telpas, kurās dzīvniekus parasti tur audzēšanai un
ganāmpulka veidošanai vai procedūras veikšanas laikā;
– "sistēmas dzīvnieku norobežošanai", piemēram, izolatori,
laminārās plūsmas telpas un individuāli ventilētu būru
sistēmas.
Vispārīgā
sadaļa
1. Fiziskie objekti
1.1. Funkcijas un plānojums
1.1.1. Visiem objektiem ir jābūt konstruētiem tā, lai
nodrošinātu piemērotu vidi turētajām sugām, ņemot vērā to
fizioloģiskās un etoloģiskās vajadzības. Objektiem ir jābūt
konstruētiem un apsaimniekotiem tā, lai novērstu nepiederīgu
personu piekļuvi, kā arī dzīvnieku iekļūšanu tajos vai izkļūšanu
no tiem.
Objektiem, kas ir lielāka ēku kompleksa daļa, ir jābūt
aizsargātiem, ievērojot pareizus drošības un celtniecības
normatīvus, kas samazina ieeju skaitu.
1.1.2. Ir jāīsteno aktīva uzturēšanas programma, lai novērstu
un labotu ikvienu ēkās vai aprīkojumā konstatēto defektu.
1.2. Turēšanas telpas
1.2.1. Jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu
regulāru un efektīvu telpu tīrīšanu un apmierinošus higiēniskos
standartus. Griestiem un sienām jābūt izturīgām pret bojājumiem,
ar gludu, necaurlaidīgu un viegli mazgājamu virsmu. Īpaša
uzmanība ir jāpievērš savienojumiem, tostarp savienojumiem ar
durvīm, cauruļvadiem, caurulēm un kabeļiem. Ja vajadzīgs, durvīs
var izveidot pārbaudes lodziņu. Grīdām jābūt gludām,
necaurlaidīgām, ar neslidenu, viegli mazgājamu virsmu, kas var
bez bojājumiem izturēt plauktu un cita smaga aprīkojuma svaru. Ja
izmanto noteces, tās būtu pienācīgi jānosedz un jāaprīko ar
barjeru, lai novērstu kaitēkļu iekļūšanu un dzīvnieku
izkļūšanu.
1.2.2. Vietās, kurās dzīvniekiem ir ļauts brīvi pārvietoties,
sienām un grīdām ir jābūt pārklātām ar materiālu, kas ir noturīgs
pret dzīvnieku un tīrīšanas izraisītu nodilumu un plīsumiem.
Materiāls nedrīkst kaitēt dzīvnieku veselībai, un tam jābūt
tādam, lai dzīvnieki nevarētu savainoties. Jānodrošina visu
iekārtu vai palīgierīču papildu aizsardzība, lai dzīvnieki tās
nevarētu sabojāt vai lai tās nesavainotu dzīvniekus.
1.2.3. Nesaderīgas sugas, piemēram, plēsoņas un to upurus, vai
sugas, kurām ir nepieciešami atšķirīgi vides apstākļi, nedrīkst
izmitināt vienā telpā; plēsoņa un tā dabiskais upuris ir
jāizmitina tā, lai tie viens otru nespētu redzēt, saost vai
dzirdēt.
1.2.4. Ja nepieciešams, turēšanas telpas ir jāaprīko ar
iekārtām nelielu procedūru un manipulāciju veikšanai.
1.3. Vispārējiem un īpašiem mērķiem paredzētas procedūru
telpas
1.3.1. Audzēšanas vai piegādes uzņēmumos jābūt pieejamam
piemērotam aprīkojumam, lai varētu sagatavot dzīvniekus
pārvešanai.
1.3.2. Visos uzņēmumos ir jābūt pieejamam vismaz tādam
laboratorijas aprīkojumam, lai veiktu vienkāršas diagnosticējošas
pārbaudes, pēcnāves apskates un/vai tādu paraugu noņemšanu, kuru
plašāku laboratorisku izmeklēšanu veic citur.
1.3.3. Ir jānodrošina objekti tikko iegādāto dzīvnieku
izolēšanai līdz to veselības stāvokļa noteikšanai un potenciālā
veselības riska novērtēšanai un samazināšanai pārējiem
dzīvniekiem.
1.3.4. Procedūru telpas (vispārīgās un speciālās) ir jāizmanto
tad, ja procedūras vai novērojumus nav vēlams veikt dzīvnieku
turēšanas telpās.
1.3.5. Ja nepieciešams, jānodrošina viena vai vairākas
atsevišķas telpas, kas ir pienācīgi aprīkotas ķirurģisku
procedūru veikšanai sterilos apstākļos. Ir jānodrošina
pēcoperācijas atlabšanas telpas, ja šāda atlabšana tiek
paredzēta.
1.3.6. Jābūt pienācīgām telpām, kurās, ja nepieciešams,
atsevišķi izmitināt slimus vai ievainotus dzīvniekus.
1.4. Palīgtelpas
1.4.1. Uzglabāšanas telpām ir jābūt projektētām, ekspluatētām
un uzturētām tā, lai nodrošinātu barības un pakaišu kvalitāti.
Šīm telpām jābūt aizsargātām pret kaitēkļiem un kukaiņiem. Citi
materiāli, kurus var piesārņot vai kuri var apdraudēt dzīvniekus
vai darbiniekus, ir jāglabā atsevišķi.
1.4.2. Jābūt pieejamām atsevišķām uzglabāšanas telpām, kas
paredzētas tīru būru, instrumentu un aprīkojuma glabāšanai.
1.4.3. Tīrīšanas un mazgāšanas telpām jābūt pietiekami lielām,
lai tajās būtu iespējams ievietot iekārtas izmantotā aprīkojuma
dezinficēšanai un tīrīšanai. Tīrīšanas process jāorganizē tā, lai
nošķirtu tīrā un netīrā aprīkojuma plūsmu, novēršot tikko
notīrītā aprīkojuma atkārtotu piesārņošanu. Sienu un grīdu
virsmām ir jābūt pārklātām ar piemērotu izturīgu materiālu, un
ventilācijas sistēmai jābūt pietiekami jaudīgai, lai aizvadītu
lieko karstumu un mitrumu.
1.4.4. Jānodrošina mirušo dzīvnieku un dzīvnieku atkritumu
higiēniska uzglabāšana un iznīcināšana. Ja sadedzināšana uz
vietas nav iespējama vai nepieciešama, jāveic pienācīgi pasākumi,
lai nodrošinātu šo materiālu drošu iznīcināšanu, ņemot vērā
valsts tiesību aktus, vietējos noteikumus un nolikumus. Attiecībā
uz toksiskiem, radioaktīviem vai infekcioziem atkritumiem ir
jāievēro īpaši drošības pasākumi.
1.4.5. Vispārīgam pārvietošanās zonu plānojumam un
konstrukcijai ir jāatbilst turēšanas telpu standartiem. Gaiteņiem
jābūt pietiekami platiem, lai varētu brīvi pārvietot mobilo
aprīkojumu.
2. Vide un tās kontrole
2.1. Ventilācija
2.1.1. Turēšanas telpās un dzīvnieku iežogojumos ir jābūt
pienācīgai ventilācijai, lai nodrošinātu izmitināto dzīvnieku
vajadzības. Ventilācijas sistēmas uzdevums ir nodrošināt
pietiekamu attiecīgas kvalitātes svaiga gaisa daudzumu, kā arī
samazināt smaku, kaitīgu gāzu, putekļu un jebkādu infekcijas
ierosinātāju līmeni un izplatību. Tā nodrošina arī liekā karstuma
un mitruma aizvadīšanu.
2.1.2. Gaiss telpā ir bieži jāatjauno. Parasti ir jāizmanto
tāds ventilācijas režīms, kas nodrošina gaisa apmaiņu 15–20
reizes stundā. Tomēr dažos gadījumos, piemēram, ja apdzīvotības
blīvums ir neliels, var pietikt ar 8–10 gaisa apmaiņas reizēm
stundā. Dažreiz dabīgā ventilācija nodrošina pietiekamu gaisa
apmaiņu, un mehāniskā ventilācija nav nepieciešama. Nedrīkst
pieļaut neattīrīta gaisa atkārtotu cirkulāciju. Tomēr jāuzsver,
ka pat visefektīvākā ventilācijas sistēma nespēj kompensēt
nekvalitatīvi veiktu kārtējo tīrīšanu vai nolaidību.
2.1.3. Ventilācijas sistēmai jābūt konstruētai tā, lai
novērstu kaitīgu vilkmi un trokšņus.
2.1.4. Smēķēšana ir jāaizliedz telpās, kurās atrodas
dzīvnieki.
2.2. Temperatūra
2.2.1. Turpmākajos noteikumos attiecībā uz konkrētām sugām ir
norādīts ieteicamās temperatūras diapazons. Jāņem vērā, ka šie
skaitļi attiecas tikai uz pieaugušiem veseliem dzīvniekiem.
Jaundzimušajiem, jauniem, bez spalvas, nesen operētiem, slimiem
vai ievainotiem dzīvniekiem bieži vien ir nepieciešama ievērojami
augstāka temperatūra. Telpu temperatūra jāregulē atbilstīgi
iespējamām izmaiņām dzīvnieku termoregulācijā, ko var izraisīt
fizioloģiski apstākļi vai procedūras.
Temperatūra turēšanas telpās ir jāmēra un jāreģistrē katru
dienu.
2.2.2. Var būt nepieciešama tāda ventilācijas sistēma, kas
spēj gan sasildīt, gan atdzesēt pievadīto gaisu.
2.2.3. Dzīvnieku izmantošanas iestādēs var būt vajadzīga
precīza turēšanas telpu temperatūras kontrole, jo vides
temperatūra ir fizikāls faktors, kas būtiski ietekmē visu
dzīvnieku vielmaiņu un uzvedību, tādējādi ietekmējot noteiktu
pētījumu rezultātu derīgumu.
2.2.4. Precīza temperatūras kontrole nav iespējama zonās ārpus
telpām, kas paredzētas dzīvnieku savstarpējiem kontaktiem un
vingrinājumiem. Dzīvniekus nedrīkst turēt šādās zonās, ja tajās
pastāvošie klimatiskie apstākļi radītu dzīvniekiem distresu.
2.3. Mitrums
Dažām sugām, piemēram, žurkām un smilšu pelēm, relatīvo gaisa
mitrumu var būt nepieciešams nodrošināt salīdzinoši šaurā
diapazonā, lai samazinātu veselības un labturības problēmu
iespējamību, turpretī citas sugas, piemēram, suņi, labi panes
plašas mitruma līmeņa svārstības.
2.4. Apgaismojums
Ja dabīgais apgaismojums nenodrošina piemērotu gaismas/tumsas
ciklu, ir nepieciešams regulējams apgaismojums, lai nodrošinātu
dzīvnieku bioloģiskās vajadzības un apmierinošu darba vidi. Dažas
sugas nedrīkst turēt spilgtā gaismā, un dzīvnieku iežogojumos ir
jānodrošina tumšākas vietas, kurās dzīvnieks varētu patverties.
Ir jānodrošina pienācīgs apgaismojums zootehnikas procedūru
veikšanai un dzīvnieku pārbaudei. Bez pārtraukumiem jānodrošina
sugām piemēroti regulāri fotoperiodi un gaismas intensitāte.
Turot albīnus dzīvniekus, jāņem vērā to jutīgums pret gaismu.
Turēšanas telpās ir vēlams ierīkot logus, jo tie ir dabīgā
apgaismojuma avots un var uzlabot vidi dažām sugām, jo īpaši
primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, suņiem, kaķiem, dažiem
lauksaimniecības dzīvniekiem un citiem lieliem zīdītājiem.
2.5. Troksnis
Troksnis dzīvniekiem var būt traucējošs faktors. Augsts
trokšņa līmenis un pēkšņi trokšņi var radīt stresu, kas papildus
sekām, kuras tas rada dzīvnieku labturībā, var ietekmēt
izmēģinājumu rezultātus. Jo īpaši dzīvnieku atpūtas laikā ir
jāsamazina trokšņa līmenis dzīvnieku dzirdamības amplitūdā,
tostarp dažos gadījumos arī ultraskaņa, tas ir, skaņa virs
cilvēka dzirdamības amplitūdas (parasti pieņem, ka tās ir skaņas
virs 20 kHz). Signalizācijas sistēmu skaņas frekvencei ir jābūt
ārpus dzīvnieku jutīgās dzirdamības diapazona, ja vien tā
joprojām ir dzirdama cilvēkiem. Telpu un koridoru plānojums var
būt svarīgākais akustisko vidi ietekmējošais faktors, un tas ir
jāņem vērā, plānojot telpas. Turēšanas telpās ir jāizmanto
piemēroti skaņas izolācijas un absorbcijas materiāli.
2.6. Signalizācijas sistēmas
No tehnoloģijām atkarīga dzīvnieku mītne ir viegli
ietekmējama. Ir ļoti ieteicams, lai šādas telpas būtu pienācīgi
aizsargātas pret briesmām, piemēram, ugunsgrēkiem un nepiederošu
personu iekļūšanas, kā arī pamataprīkojuma, piemēram,
ventilatoru, gaisa sildītāju vai dzesētāju un mitrinātāju
bojājumiem.
Dzīvnieku izmitināšanas telpās, kas ir būtiski atkarīgas no
vides kontroles un aizsardzības elektriskām un mehāniskām
iekārtām, ir jābūt uzstādītai rezerves sistēmai, kas nodrošinātu
svarīgās funkcijas un ārkārtas apgaismojuma sistēmu darbību, kā
arī signalizācijas sistēmu nepārtrauktu darbību.
Apkures un ventilācijas sistēmām ir jābūt aprīkotām ar
kontroles ierīcēm un signalizāciju, lai nodrošinātu, ka jebkuras
kļūmes to darbībā nekavējoties tiktu atklātas un novērstas.
Redzamā vietā ir jānovieto saprotamas instrukcijas par rīcību
ārkārtas gadījumos. Zivju un citu ūdensdzīvnieku akvārijiem ir
ieteicama signalizācija, kas ziņotu par traucējumiem ūdens vai
gaisa padevē. Jānodrošina, ka signalizācijas sistēmas darbība
iespējami mazāk traucē dzīvniekus.
3. Izglītība un apmācība
Visas personas, kas ir iesaistītas dzīvnieku audzēšanā vai kā
citādi to turēšanā un izmantošanā izmēģinājumos vai citiem
zinātniskiem nolūkiem, ir attiecīgi jāizglīto un jāapmāca saskaņā
standartu, kas ir ieteikts Rezolūcijā par tādu personu
izglītošanu un apmācību, kas strādā ar laboratorijas dzīvniekiem,
kas tika pieņemta Eiropas Padomes Konvencijas daudzpusējā
sanāksmē 1993.gada 3.decembrī.
4. Aprūpe
4.1. Veselība
4.1.1. Šādos objektos turētu dzīvnieku veselība un labsajūta
ir pilnīgi atkarīga no cilvēkiem. Dzīvnieka fizisko un
psiholoģisko stāvokli ietekmēs apkārtējā vide, barība, ūdens,
aprūpe un arī uzmanība, ko aprūpes darbinieki velta šiem
dzīvniekiem.
Visās iestādēs ir jābūt izstrādātai stratēģijai tāda veselības
stāvokļa nodrošināšanai, kas aizsargātu dzīvnieka labturību un
atbilstu zinātniskajām prasībām. Šajā stratēģijā ir jāietilpst
mikrobioloģiskās uzraudzības programmai un rīcības plāniem
dzīvnieku saslimšanas gadījumā, kā arī tajā ir jānosaka veselības
rādītāji un jaunu dzīvnieku ievešanas kārtība.
4.1.2. Iestādes atbildīgajai personai jānodrošina, ka
veterinārārsts vai cita kompetenta persona regulāri pārbauda
dzīvniekus un pārrauga to turēšanu un aprūpi. Dzīvnieku pārbaudi
vismaz reizi dienā veic persona, kas ir apmācīta saskaņā ar
vispārējās sadaļas 3.punktu, lai nodrošinātu, ka tiek
identificēti visi slimie vai ievainotie dzīvnieki un veikti
nepieciešamie pasākumi. Jāveic regulāra veselības uzraudzība.
4.1.3. Ņemot vērā dzīvnieku un darbinieku inficēšanās risku
dzīvnieku aprūpes procesā, īpaša uzmanība iestādē ir jāpievērš
higiēnas procedūrām un darbinieku veselības uzraudzībai.
4.2. Sagūstīšana savvaļā
4.2.1. Ja ir nepieciešams sagūstīt dzīvniekus, to drīkst veikt
vienīgi kompetentas personas, izmantojot humānus paņēmienus.
Iespējami jāsamazina gūstīšanas procedūru ietekme uz apkārtējiem
savvaļas dzīvniekiem un biotopu.
4.2.2. Ja gūstīšanas laikā vai pēc tās tiek atklāts, ka
dzīvnieks ir ievainots vai slims, kompetentai personai iespējami
īsākā laikā ir jāizmeklē šis dzīvnieks un jāveic nepieciešamie
pasākumi. Var būt nepieciešama dzīvnieka nodošana ārstēšanai
veterinārārstam, bet nopietna ievainojuma gadījumā dzīvnieks ir
nekavējoties humāni jānogalina, izmantojot humānu paņēmienu
saskaņā ar principiem, kas noteikti Eiropas Komisijas Ieteikumos
par izmēģinājumos izmantoto dzīvnieku eitanāziju (1. un 2.daļa).
Gūstīšanas vietās ir jābūt pieejamam pietiekamam skaitam
piemērotu pārvadāšanas konteineru un pārvadāšanas līdzekļu, ja
dzīvniekus nāktos nosūtīt izmeklēšanai vai ārstēšanai.
4.2.3. Īpaša uzmanība ir jāpievērš savvaļā noķerto dzīvnieku
aklimatizācijai, karantīnai, izmitināšanai, apkopei un aprūpei.
Pirms darba sākšanas vienmēr ir pienācīgi jāapsver savvaļā
sagūstīto dzīvnieku liktenis pēc zinātnisko procedūru
pabeigšanas. Tas ir nepieciešams, lai pienācīgi novērtētu
pastāvošos praktiskos sarežģījumus un dzīvnieku labturības
jautājumus, kas saistīti ar dzīvnieku atlaišanu savvaļā.
4.3. Dzīvnieku pārvadāšana
4.3.1. Dzīvniekiem pārvadāšana ir stresa pilna pieredze, kas
iespējami jāsamazina. Jebkurai dzīvnieku pārvietošanai – īsiem
pārbraucieniem ar transportlīdzekli zinātniskās iestādes robežās
līdz starptautiskai pārvadāšanai – ir jāatbilst turpmāk
minētajiem principiem.
Dzīvnieki ir jāpārvadā atbilstīgi principiem, kas ir
izklāstīti Eiropas Konvencijā par dzīvnieku aizsardzību
starptautiskās pārvadāšanas laikā (ETS Nr.65 un ETS Nr.193),
ievērojot Rezolūciju par laboratorijas dzīvnieku iegādi un
pārvadāšanu, kas pieņemta Eiropas Padomes Konvencijas (ETS
Nr.123) līgumslēdzēju pušu daudzpusējā sanāksmē 1997.gada
maijā.
4.3.2. Nosūtītājs un saņēmējs savstarpēji vienojas par
pārvadāšanas nosacījumiem, izbraukšanas un ierašanās laiku, lai
nodrošinātu, ka līdz dzīvnieka atvešanai ir veikti visi
sagatavošanas darbi. Nosūtītājam ir jānodrošina, ka pirms
dzīvnieka ievietošanas pārvadāšanas konteinerā dzīvnieks ir
pārbaudīts un atzīts par piemērotu pārvadāšanai.
4.3.3. Slimi vai ievainoti dzīvnieki nav uzskatāmi par
piemērotiem pārvadāšanai, izņemot viegli ievainotus vai slimus
dzīvniekus, kuriem pārvadāšana neradītu papildu ciešanas, vai ja
dzīvnieku pārvadāšana tiek veikta veterinārārsta uzraudzībā ar
nolūku veikt dzīvnieka ārstēšanu vai pēc šādas ārstēšanas.
Slimus vai ievainotus dzīvniekus arī var pārvadāt
izmēģinājumiem vai citiem kompetentas iestādes atzītiem nolūkiem,
ja slimība vai ievainojums ietilpst pētnieciskajā programmā.
Pārvadāšana šiem dzīvniekiem nedrīkst radīt papildu ciešanas, un
īpaša uzmanība ir jāpievērš papildu aprūpei, ja tāda ir
nepieciešama. Kompetentai personai ir jāapstiprina šādu dzīvnieku
piemērotība paredzētajai pārvadāšanai.
4.3.4. Par dzīvnieku pārvadāšanu atbildīgā persona ir pilnīgi
atbildīga par brauciena organizēšanu, izpildi un pārvadāšanas
pabeigšanu neatkarīgi no tā, vai pārvadāšanas pienākumi ir
uzticēti citai pusei.
4.3.5. Par dzīvnieku labturību atbildīgā persona ir tieši
atbildīga par dzīvnieku aprūpi pārvadāšanas laikā. Šī persona var
būt pavadonis vai transportlīdzekļa vadītājs, ja tas vienlaikus
pilda abus šos pienākumus. Par pārvadājamo dzīvnieku labturību
atbildīgajai personai ir jābūt informētai par viņa aprūpē nodoto
laboratorijas dzīvnieku īpašajām vajadzībām.
4.3.6. Brauciena maršruts ir jāplāno tā, lai nodrošinātu
efektīvu pārvadāšanu ar samazinātu brauciena laiku no dzīvnieka
iekraušanas līdz izkraušanai un lai izvairītos no aizkavēšanās,
tādējādi samazinot dzīvniekiem stresu un ciešanas. Ir
jāpārliecinās, ka attiecīgajai sugai pārvadāšanas laikā ir
nodrošināti piemēroti vides apstākļi un samazināta pēkšņu
kustību, pārmērīga trokšņa vai vibrācijas ietekme.
4.3.7. Ja nepieciešams, konteineram ir jābūt veidotam tā, lai
nepieļautu vai ierobežotu mikroorganismu iekļūšanu vai
izplatīšanos no tā. Konteineram jābūt tādam, kas ļautu veikt
dzīvnieku vizuālu pārbaudi, nepasliktinot dzīvnieku
mikrobioloģisko stāvokli.
4.3.8. Ierodoties galamērķī, dzīvnieki ir jāpārvieto no
pārvadāšanas konteineriem, un kompetentai personai iespējami
īsākā laikā ir jāpārbauda šie dzīvnieki. Slimi, ievainoti, vai
neatbilstīgā stāvoklī esoši dzīvnieki ir rūpīgi jānovēro un jātur
atsevišķi no citiem dzīvniekiem. Šiem dzīvniekiem ir jāsniedz
atbilstošu veterināro aprūpi, vai, ja tas tiek uzskatīts par
nepieciešamu, tie ir humāni jānogalina.
4.4. Karantīna, aklimatizācija un izolēšana
Karantīnas un izolēšanas mērķis:
a) aizsargāt citus dzīvniekus iestādē;
b) aizsargāt cilvēkus pret zoonozēm un
c) kopā ar aklimatizācijas periodu veicināt labu zinātnisko
praksi.
Karantīnas un izolācijas laika posmu ilgums var atšķirties
atkarībā no pastāvošajiem apstākļiem, un to termiņi ir noteikti
vai nu līgumslēdzējas puses tiesību aktos, vai arī tos nosaka
kompetenta persona, kas parasti ir iestādes norīkots
veterinārārsts.
4.4.1. Karantīna
Karantīna ir izmitināšanas laika posms, ko piemēro tikko
ievestiem vai atkārtoti ievestiem dzīvniekiem, nošķirot tos no
iestādē esošajiem dzīvniekiem, lai noteiktu to veselības stāvokli
un nepieļautu slimības izplatīšanos. Šāds periods ir ieteicams,
ja nav zināms dzīvnieka veselības stāvoklis.
4.4.2. Aklimatizācija
Aklimatizācijas periods ir nepieciešams, lai ļautu dzīvniekiem
atkopties no pārvadāšanas stresa un pierast pie jaunās vides un
apkopes un aprūpes pasākumiem. Pat tad, ja dzīvnieki ir veseli,
pirms dzīvnieku izmantošanas procedūrās tos ir ieteicams
aklimatizēt. Tam nepieciešamais laiks ir atkarīgs no dažādiem
faktoriem, piemēram, stresa, kam dzīvnieki ir bijuši pakļauti,
kas savukārt atkarīgs no vairākiem citiem faktoriem, piemēram,
pārvadāšanas ilguma, dzīvnieka vecuma un sociālās vides maiņas.
Ir jāņem vērā, ka pēc starptautiskas pārvadāšanas var būt
nepieciešama ilgāka aklimatizācija traucējumu dēļ, ko pārvadāšana
var būt radījusi dzīvnieka diennakts ritmā.
4.4.3. Izolēšana
Izolēšanas termiņu nosaka, lai samazinātu inficēšanās risku
citiem dzīvniekiem vai cilvēkiem. Ja rodas aizdomas, ka dzīvnieks
var radīt šādu risku, šo dzīvnieku izmitina atsevišķi.
4.5. Izmitināšana un turēšanas vietas uzlabošana
4.5.1. Ievads
Visiem dzīvniekiem ir jābūt pieejamam pietiekamam vietas
daudzumam to dabiskajai uzvedībai. Vienmēr, kad tas ir iespējams,
dzīvnieki ir jātur kopā ar citiem dzīvniekiem, un dzīvnieku
iežogojumā ir jānodrošina pietiekami kompleksa vide, lai
dzīvnieks tajā spētu īstenot virkni tam raksturīgo uzvedības
izpausmju. Pārlieku nomācoša vide var izraisīt uzvedības un
psiholoģiskas novirzes un nelabvēlīgi ietekmēt zinātnisko datu
derīgumu.
Ir jāņem vērā izmitināšanas veida un turēšanas vietas un
sociālās uzlabošanas programmu iespējamā ietekme uz zinātnisko
pētījumu rezultātiem, lai izvairītos no nederīgu zinātnisko datu
iegūšanas un, attiecīgi, nevajadzīgas dzīvnieku zaudēšanas.
Audzēšanas, piegādes un izmantošanas iestādēs īstenotajām
izmitināšanas un turēšanas vietas uzlabošanas stratēģijām ir
jāspēj apmierināt izmitināto sugu vajadzības un nodrošināt to, ka
dzīvnieki spēj izmantot tiem pieejamo telpu iespējami efektīvi.
Izstrādājot šīs stratēģijas, ir jāņem vērā arī nepieciešamība
novērot dzīvniekus, iespējami maz tos traucējot, un veicināt to
aprūpi. Ieteicamie minimālie dzīvnieku iežogojumu izmēri ir
norādīti turpmāk sugām veltītajās sadaļās.
Ja vien nav noteikts citādi, papildus ieteiktajām minimālajām
grīdas platībām iežogojumos ir jānodrošina arī papildu virsmas,
piemēram, plaukti.
4.5.2. Izmitināšana
Dzīvnieki, izņemot tos, kas pēc dabas ir vientuļnieki, ir
jāizmitina kopā ar citiem dzīvniekiem stabilās saderīgu īpatņu
grupās. Atsevišķa izmitināšana ir jāizmanto vienīgi tad, ja tai
ir veterinārs vai ar dzīvnieka labturību saistīts pamatojums.
Atsevišķa izmitināšana izmēģinājumu nolūkā ir jānosaka,
apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir
atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos. Šādos
apstākļos šo dzīvnieku labturībai un aprūpei ir jāvelta papildu
resursi. Šādos gadījumos izmitināšanas ilgums ir jāsamazina līdz
minimālajam nepieciešamajam termiņam, un, ja iespējams, šajā
laikā ir jānodrošina dzīvnieka vizuālais, dzirdes, ožas un
taustes kontakts ar citiem dzīvniekiem. Pienācīgi apmācītiem
darbiniekiem ir rūpīgi jāuzrauga dzīvnieka ierašanās vai
atgriešanās jau izveidojušās dzīvnieku grupās, lai novērstu
problēmas, kas saistītas ar dzīvnieku nesaderību un traucējumiem
to savstarpējās attiecībās. Lai dzīvnieku izmitināšana grupā būtu
labvēlīga, ieteicams iegādāties bara dzīvniekus, kas ir
savstarpēji saderīgi.
4.5.3. Turēšanas vietas uzlabošana
Visiem dzīvniekiem ir jānodrošina pietiekami daudz telpas,
piedāvājot pietiekami kompleksu vidi, lai dzīvnieki varētu
īstenot sugai raksturīgas uzvedības izpausmes. Lai samazinātu
stresa izraisītu uzvedību, dzīvniekiem ir jāļauj kontrolēt un
izvēlēties vidi. To var nodrošināt, izmantojot piemērotus
turēšanas vietas uzlabošanas paņēmienus, kas paplašina
dzīvniekiem pieejamo darbību klāstu un veicina to adaptāciju.
Papildus sociālajām aktivitātēm turēšanas vietu var uzlabot,
ļaujot un veicinot attiecīgās sugas fiziskās aktivitātes, barības
uzlasīšanu, manipulatīvās un kognitīvās darbības. Ir ieteicams
ļaut dzīvniekiem vingrināties vienmēr, kad tas ir iespējams.
Uzlabojumiem dzīvnieku iežogojumos jāatbilst attiecīgās sugas un
īpatņu vajadzībām. Uzlabojumus ir jāvar pielāgot jauninājumiem,
kas tiek ieviesti, pamatojoties uz jaunām zināšanām. Turēšanas
vietu uzlabošanas programma ir regulāri jāpārskata un
jāatjaunina. Lai par dzīvnieku aprūpi atbildīgie darbinieki spētu
ieviest atbilstīgus turēšanas vietas uzlabojumus, tiem ir
jāsaprot sugu dabiskā uzvedība un bioloģija, tā lai tie var
saprātīgi un zinoši izvēlēties turēšanas vietas uzlabojumus.
Darbiniekiem ir jāapzinās, ka ne visi uzlabojumi būs piemēroti
dzīvniekam un ka tādēļ ir jāuzrauga uzlabojumu ietekme uz
dzīvnieku, attiecīgi pielāgojot turēšanas vietas uzlabošanas
programmu, ja nepieciešams.
4.5.4. Dzīvnieku iežogojumi
Dzīvnieku iežogojumi nedrīkst būt darināti no dzīvnieku
veselībai kaitīga materiāla. Iežogojumu plānojumam un
konstrukcijai ir jābūt tādai, lai dzīvnieki nevarētu iežogojumos
savainoties. Ja šie iežogojumi nav paredzēti vienreizējai
lietošanai, tiem ir jābūt veidotiem no tīrīšanai un dezinfekcijai
piemērotiem materiāliem. Jo īpaši uzmanība ir jāpievērš
iežogojumu grīdu konstrukcijai, kam ir jābūt pielāgotai
attiecīgajai dzīvnieka sugai un vecumam un veidotai tā, lai
veicinātu ekskrementu izvākšanu.
4.6. Barošana
4.6.1. Barības veidam, saturam un pasniegšanai ir jāatbilst
dzīvnieka uztura un uzvedības vajadzībām. Dažām sugām ir
jānodrošina iespēja uzlasīt barību. Dažām dzīvnieku sugām būtiska
uztura sastāvdaļa ir rupja barība, kas nodrošina arī noteiktas
uzvedības vajadzības.
4.6.2. Dzīvnieku barībai ir jābūt garšīgai un nepiesārņotai.
Izvēloties izejmateriālus, izgatavojot, sagatavojot un pasniedzot
barību, ir jāievēro piesardzības pasākumi, lai iespējami
samazinātu barības ķīmisko, fizikālo un mikrobioloģisko
piesārņojumu. Barība ir jāiesaiņo maisos, kuros ir norādīta
nepārprotama informācija par produkta izcelsmi un izgatavošanas
datumu. Ražotājam ir skaidri jānorāda un jāievēro barības
derīguma termiņš.
Iepakošanai, pārvadāšanai un uzglabāšanai arī jābūt tādai, kas
novērš barības piesārņošanu, bojāšanos vai iznīcināšanu.
Noliktavām jābūt vēsām, tumšām un aizsargātām no kaitēkļiem un
kukaiņiem. Barība, kas ātri bojājas, piemēram, zaļumi, dārzeņi,
augļi, gaļa, zivis, jāuzglabā aukstās telpās, ledusskapjos vai
saldētavās.
Visas barības padeves vienības, siles vai citi piederumi, ko
izmanto barošanā, ir regulāri jātīra un, ja nepieciešams,
jāsterilizē. Ja izmanto mitru barību vai barību, ko var viegli
piesārņot, piemēram, ar ūdeni vai urīnu, tīrīšana ir jāveic katru
dienu.
4.6.3. Katram dzīvniekam ir jānodrošina pieeja barībai
pietiekami plašā barošanas vietā, lai samazinātu dzīvnieku
savstarpējo konkurenci. Dažreiz barības uzņemšana ir jākontrolē,
lai ierobežotu dzīvnieku aptaukošanos.
4.7. Dzirdināšana
4.7.1. Visiem dzīvniekiem vienmēr ir jābūt pieejamam tīram
dzeramajam ūdenim. Tomēr ūdens ir mikroorganismu nesējs, tādēļ
ūdens piegāde ir jāorganizē tā, lai samazinātu inficēšanās
risku.
4.7.2. Dzirdināšanas sistēmas ir jākonstruē un jāekspluatē tā,
lai tās nodrošinātu pietiekami daudz ūdens pienācīgā kvalitātē.
Jābūt pieejamam pietiekamam skaitam dzirdinātavu. Ja izmanto
automātiskās dzirdināšanas sistēmas, ir jānodrošina to regulāra
pārbaude, apkope un skalošana, lai novērstu avārijas, piemēram,
bloķēšanos, noplūdi vai infekciju izplatīšanos. Ja izmanto būrus
ar vienlaidu grīdu, ir jāsamazina to applūšanas risks.
4.7.3. Dažādām zivju, abinieku un rāpuļu sugām panesība
attiecībā uz skābumu, hloru un daudzām citām ķīmiskām vielām
ievērojami atšķiras. Tāpēc ūdens piegāde akvārijiem un tvertnēm
ir jāpielāgo katras sugas vajadzībām un panesībai.
4.8. Grīdas segums, substrāts, pakaiši un materiāls migas
ierīkošanai
4.8.1. Dzīvniekiem vienmēr ir jānodrošina piemēroti guļvietas
materiāli vai konstrukcijas gulēšanai; vaislas dzīvniekiem ir
nepieciešami arī piemēroti materiāli vai konstrukcijas migas
ierīkošanai.
Dzīvnieku iežogojumā parasti ievieto dažādus materiālus, kuru
funkcija ir uzsūkt urīnu un fekālijas, tādējādi atvieglinot
tīrīšanu; ļaut dzīvniekam veikt sugai raksturīgās darbības,
piemēram, barības uzlasīšanu, rakšanu vai alu veidošanu;
nodrošināt ērtu un piemērotu virsmu vai drošu platību gulēšanai;
ļaut dzīvniekam veidot migu vairošanās nolūkā.
Daži materiāli nespēj nodrošināt visas šīs vajadzības, tādēļ
ir svarīgi nodrošināt piemērotus materiālus pietiekamā daudzumā.
Šiem materiāliem ir jābūt sausiem, absorbējošiem, netoksiskiem,
bez putekļiem un infekciju ierosinātājiem vai kaitēkļiem vai cita
piesārņojuma. Nedrīkst izmantot tādus materiālus, kas ir iegūti
no ķīmiski apstrādāta koka vai kas satur toksiskas vielas, kā arī
skaidri nenosakāmus un standartam neatbilstošus produktus.
4.8.2. Dzīvnieku iežogojumos grīdas segumam ir jānodrošina
stingra, ērta atpūtas vieta visiem dzīvniekiem. Visas guļvietas
ir jāuztur sausas un tīras.
4.9. Tīrīšana
4.9.1. Objekta kvalitāte, tostarp laba apkopes prakse,
daudzējādā ziņā atkarīga no labas higiēnas. Ļoti augsti tīrības
un kārtības standarti ir jāievēro arī turēšanas, mazgāšanas un
glabāšanas telpās. Ir jāizstrādā un jāīsteno atbilstīga kārtība
iežogojumu un piederumu, pudeļu un cita aprīkojuma tīrīšanai,
mazgāšanai, dezinfekcijai un, ja nepieciešams,
sterilizēšanai.
4.9.2. Šie tīrīšanas un dezinfekcijas režīmi nedrīkst kaitēt
dzīvnieka veselībai vai labturībai. Ir jāievieš skaidri noteikta
kārtība, tostarp uzskaites sistēma, pakaišu mainīšanai dzīvnieku
iežogojumos.
4.9.3. Regulāri jātīra un, ja vajadzīgs, jāatjauno pamatnes
materiāli dzīvnieku iežogojumos, lai nepieļautu, ka tie kļūst par
infekcijas un kaitēkļu avotu.
4.9.4. Dažām sugām ir raksturīgi iezīmēt teritoriju ar smaku,
un tīrīšana var traucēt šo sociālo kārtību. Tīrīšanas režīmos ir
jāņem vērā šīs uzvedības izpausmes. Lēmums par tīrīšanas biežumu
ir jāpieņem, ņemot vērā dzīvnieka iežogojuma veidu, dzīvnieka
sugu, apdzīvotības blīvumu un ventilācijas sistēmas spēju
nodrošināt piemērotu gaisa kvalitāti.
4.10. Apiešanās
Dzīvnieku aprūpes kvalitāte laboratorijā var ietekmēt ne tikai
dzīvnieku vairošanos, augšanu un labturību, bet arī izmēģinājumu
procedūru kvalitāti un rezultātu. Dzīvnieku pieradināšana pie
kompetentas un uzticamas ikdienas aprūpes samazina stresa līmeni
gan dzīvniekiem, gan darbiniekiem. Attiecībā uz dažām sugām,
piemēram, suņiem un primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti,
dzīvniekiem, aprūpes darbiniekiem un zinātniskajai programmai
lietderīga var būt apmācības programma, kas apmācītu dzīvniekus
sadarboties procedūru laikā. Dažām sugām ļoti svarīga ir sociālā
saskarsme ar cilvēkiem.
Tomēr dažos gadījumos no saskarsmes ar dzīvnieku ir
jāizvairās. Jo īpaši tas attiecas uz savvaļas dzīvniekiem, un tas
ir viens no iemesliem, kāpēc savvaļas dzīvnieki ir mazāk
piemēroti izmantošanai izmēģinājumos. Aprūpes darbinieku
attieksmei pret dzīvniekiem vienmēr ir jābūt uzmanīgai un cieņas
pilnai, un darbā ar dzīvniekiem viņiem ir jābūt profesionāliem un
savaldīgiem.
Ja nepieciešams, aprūpes darbiniekiem ir jāatlicina atsevišķs
laiks, lai parunātu, paspēlētos, patrenētu dzīvniekus un izrādītu
tiem savu gādību.
4.11. Humāna nogalināšana
4.11.1. Visām humānajām dzīvnieku nogalināšanas metodēm ir
vajadzīga pieredze, ko var iegūt tikai atbilstīgā apmācībā.
Dzīvniekus nogalina, izmantojot tādu paņēmienu, kas atbilst
principiem, kas ir izklāstīti Eiropas Komisijas Ieteikumos par
izmēģinājumos izmantoto dzīvnieku eitanāziju (1. un 2.daļa).
4.11.2. Dzīvniekam, kas ir dziļā bezsamaņā, drīkst nolaist
asinis, tomēr bez iepriekšējas anestēzijas nedrīkst izmantot
zāles, kuras pirms bezsamaņas iestāšanās paralizē muskuļus, kā
arī zāles ar kurārei līdzīgu iedarbību un nāvējošu elektrošoku
bez strāvas laišanas caur smadzenēm.
Nogalinātos dzīvniekus nedrīkst iznīcināt, pirms nav
apstiprināta nāves iestāšanās.
4.12. Dokumentācija
Dokumentāciju par visu to dzīvnieku izcelsmi, izmantošanu un
galīgo realizāciju, kurus audzē, tur vairošanai vai turpmākai
izmantošanai zinātniskās procedūrās, izmanto ne tikai
statistikai, bet arī kopā ar veselības un vairošanās reģistriem
gan kā dzīvnieku labturības indikatorus, gan arī zootehnikas un
plānošanas nolūkā.
4.13. Identifikācija
Dažos gadījumos ir nepieciešama dzīvnieku atsevišķa
identifikācija, piemēram, lai nodrošinātu ierakstu precizitāti,
ja dzīvniekus izmanto pavairošanai vai zinātniskās procedūrās.
Izvēlētajam identifikācijas paņēmienam ir jābūt uzticamam un
tādam, kas rada iespējami mazāk sāpju un neērtību dzīvniekam gan
paņēmiena piemērošanas brīdī, gan ilgtermiņā. Ja nepieciešams, ir
jāizmanto nomierinoši līdzekļi vai vietējā anestēzija un
pretsāpju līdzekļi. Darbiniekiem ir jābūt apmācītiem veikt
identifikāciju un izmantot iezīmēšanas paņēmienus.
SUGĀM SPECIFISKĀ
SADAĻA
A. Noteikumi
attiecībā uz grauzējiem
1. Ievads
Peles
Laboratorijas peles priekštece ir savvaļas mājas pele (Mus
musculus); tā galvenokārt ir alas rokošs un kāpelējošs nakts
dzīvnieks, kas mikrovides regulācijai, pajumtei un vairošanās
vajadzībām veido migas. Peles ir labas kāpelētājas. Peles
nelabprāt šķērso atklātas vietas, tās pārvietojas gar sienām vai
citām konstrukcijām. Atkarībā no apdzīvotības blīvuma ir
iespējams novērot daudz dažādas sociālās organizācijas formas, un
tēviņiem reproduktīvajā vecumā var novērot izteiktu teritoriālo
uzvedību. Grūsnas un laktācijas periodā esošas mātītes var
izrādīt agresiju, aizsargājot migu. Tā kā pelēm, jo īpaši
albīnajām peļu līnijām, ir slikta redze, tās paļaujas uz ožu un
savu teritoriju iezīmē ar urīnu. Pelēm ir ļoti laba dzirde, un
tās ir jutīgas pret ultraskaņu. Atkarībā no peļu līnijas pastāv
ievērojamas atšķirības peļu uzvedībā un darbības intensitātē.
Žurkas
Laboratorijas žurkas priekštece ir savvaļas brūnā žurka
(Rattus norvegicus), un tā ir ļoti sabiedrisks dzīvnieks.
Žurkas vairās no atklātām vietām, un tās izmanto urīnu
teritorijas iezīmēšanai. Žurkām ir ļoti labi attīstīta oža un
dzirde, un tās ir īpaši jutīgas pret ultraskaņu. Dzīvnieks slikti
redz dienas gaismā, taču dažas pigmentētās līnijas labi redz
krēslā un tumsā. Albīnās žurkas izvairās no vietām, kurās
apgaismojuma līmenis pārsniedz 25 luksus. Žurku aktivitāte ir
lielāka tumšajās stundās. Jaunie dzīvnieki ir ļoti ziņkārīgi un
ļoti bieži iesaistās rotaļās.
Smilšu peles
Smilšu pele jeb Mongolijas smilšu pele (Meriones sp.)
ir sabiedrisks nakts dzīvnieks, lai gan laboratorijā tas ir
aktīvs arī dienasgaismā. Savvaļā smilšu peles būvē alas ar
tuneļveida ieejām, tādējādi nodrošinoties pret plēsējiem, tāpēc
laboratorijā tām nereti ir novērojama stereotipiska rakšanas
uzvedība, ja vien tām netiek nodrošināti piemēroti apstākļi.
Kāmji
Laboratorijas kāmja savvaļas priekšteči (Mesocricetus
sp.) pēc būtības bija vientuļnieki. Kāmju mātīte ir
lielāka un agresīvāka nekā tēviņš, un tā var nopietni ievainot
savu dzīvesbiedru. Savā iežogojumā kāmji bieži vien izveido
vietu, kur izkārnīties, iezīmē teritoriju, izmantojot savu sānu
dziedzera sekrētu, un mātītes nereti samazina sava metienu
izlases veidā, liekos mazuļus apēdot.
Jūrascūciņas
Savvaļas jūrascūciņas (Cavia porcellus) ir sabiedriski,
skraidelējoši grauzēji, kuri neveido alas, bet dzīvo zem pārsega
vai izmanto citu dzīvnieku izveidotas alas. Pieauguši tēviņi var
būt agresīvi viens pret otru, taču kopumā agresija ir reti
novērojama. Jūrascūciņām ir raksturīga sastingšana, izdzirdot
negaidītas skaņas, un, reaģējot uz pēkšņām kustībām, grupa var
paniski mesties bēgt. Jūrascūciņas ir ļoti jutīgas pret
pārvietošanu, un, reaģējot uz pārvietošanu, tās var sastingt uz
trīsdesmit minūtēm vai uz ilgāku laiku.
2. Vide un tās kontrole
2.1. Ventilācija
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)
2.2. Temperatūra
Grauzēji ir jātur temperatūrā no 20 C līdz 24 C. Temperatūra
iežogojumos ar cietu grīdu, kuros ir izmitinātas grauzēju grupas,
bieži vien būs augstāka nekā temperatūra telpā. Arī tad, ja ir
nodrošināta pietiekama ventilācija, temperatūra iežogojumos var
būt līdz 6 C augstāka nekā apkārtējās vides temperatūra. Migu
iekārtošanas materiāls/kastes migai ļauj dzīvniekiem kontrolēt
tiem nepieciešamo mikroklimatu. Īpaša uzmanība ir jāpievērš
temperatūrai dzīvnieku norobežošanas sistēmās, kā arī
temperatūrai, kāda tiek nodrošināta bezspalvu dzīvniekiem.
2.3. Mitrums
Objektos, kuros ir izmitināti grauzēji, ir jānodrošina
relatīvais gaisa mitrums 45–65 %. Izņēmums ir smilšu peles, kuras
ir jātur relatīvajā gaisa mitrumā 35–55 %.
2.4. Apgaismojums
Apgaismojuma līmenim iežogojumā ir jābūt zemam. Visiem
plauktiem ir jābūt ar ēnotām virsmām, lai samazinātu tīklenes
bojāšanas risku dzīvniekam. Tas jo īpaši attiecas uz albīniem
dzīvniekiem.
Grauzēju uzraudzīšanai to aktīvajā fāzē tumšajā laikā var
izmantot sarkano gaismu, ko ieslēdz tā, lai grauzēji nespētu
prognozēt tās ieslēgšanu.
2.5. Troksnis
Tā kā grauzēji ir ļoti jutīgi pret ultraskaņu un izmanto to
saziņai, ir būtiski samazināt svešas izcelsmes troksni.
Ultraskaņa (skaņa frekvencē virs 20 kHz), ko rada daudzi
laboratorijas piederumi, piemēram, piloši krāni, ratiņu riteņi,
datora monitori, var ietekmēt uzvedību un vairošanās ciklus. Ir
ieteicams ilgstoši novērot akustisko vidi plašā frekvences
diapazonā.
2.6. Signalizācijas sistēmas
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)
3. Veselība
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.1. un 4.4.apakšpunktu.)
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
4.1. Izmitināšana
Bara dzīvnieki ir jāizmitina grupās, kamēr tās ir stabilas un
saderīgas. Šādas grupas ir iespējams arī izveidot, izmitinot peļu
tēviņus, pieaugušus kāmjus vai smilšu peles, lai gan tas ir
grūti, jo starp vienas sugas pārstāvjiem var būt novērojama
spēcīga agresija.
Ja paredzama agresija vai ievainojumi, dzīvniekus var
izmitināt atsevišķi. Ir iespējami jāizvairās no stabilu un
saderīgu grupu izjaukšanas, jo šāda rīcība var radīt dzīvniekos
stresu.
4.2. Turēšanas vietas uzlabošana
Dzīvnieku iežogojumiem un vides uzlabojumiem ir jāļauj
dzīvniekiem īstenot tiem raksturīgās darbības un jāsamazina starp
vienas sugas pārstāvjiem pastāvošā konkurence.
Pakaiši un migas ierīkošanas materiāli, kā arī slēptuves ir
ļoti svarīgi resursi grauzējiem gan vairošanās posmā, gan
dzīvojot krājumā, gan procedūru laikā, tāpēc tiem vienmēr ir
jābūt pieejamiem, ja vien tas nav pretrunā kādiem veterināriem
vai ar labturību saistītiem apsvērumiem. Šādu materiālu
nenodrošināšana izmēģinājuma veikšanas nolūkā ir jāsaskaņo ar
zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par
konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos. Migas ierīkošanas
materiālam ir jābūt tādam, lai grauzēji varētu to apstrādāt un
veidot migu. Ja migas ierīkošanas materiāls netiek nodrošināts
pietiekamā daudzumā, ir jānodrošina kaste migai, lai dzīvnieks
varētu izveidot pilnīgu, nosegtu migu. Pakaišiem ir jāspēj uzsūkt
urīns, un grauzēji to var izmantot urīna zīmju atstāšanai. Migas
ierīkošanas materiāls ir būtisks žurkām, pelēm, kāmjiem, smilšu
pelēm, jo tas ļauj dzīvniekam veidot mikrovidi atpūtai un
vairošanās norisēm. Kastes migu ierīkošanai vai citas slēptuves
ir būtiskas jūrascūciņām, kāmjiem un žurkām.
Jūrascūciņām ir vienmēr jānodrošina materiāli, ar ko tās var
darboties, piemēram, siens, kuru tās var košļāt vai kurā tās var
paslēpties.
Grauzēju turēšanas vietas uzlabošanai piemēroti var būt koka
sprunguļi, ko grauzēji var košļāt un grauzt.
Daudzām grauzēju sugām ir raksturīga iežogojuma platības
sadalīšana ēšanas, atpūtas, urinēšanas un barības uzglabāšanas
zonās. Šīs zonas parasti tiek iezīmētas ar smaku, nevis nodalītas
ar fiziskām robežām, taču nosacīti norobežojumi varētu būt
piemēroti, lai ļautu dzīvniekiem uzsākt kontaktu ar citiem grupas
locekļiem vai izvairīties no tā. Ļoti ieteicams ir palielināt
vides daudzveidību, ieviešot iežogojumos noteiktus uzlabojumus.
Piemēram, iežogojumos kāpelēšanai var ievietot caurules, kastes,
konstrukcijas, ko grauzēji labprāt izmanto, un ar to starpniecību
var palielināt dzīvniekiem pieejamo platību iežogojumā.
Smilšu pelēm nepieciešams salīdzinoši vairāk vietas nekā citām
grauzēju sugām, lai tās varētu veidot un/vai izmantot pietiekami
lielas alas. Smilšu pelēm ir nepieciešams biezs, vismaz 20 cm
garš pakaišu slānis rakšanai un migas vai alu sistēmas
veidošanai. Vēlams izmantot caurspīdīgus vai tonētus iežogojumus
un iestarpinājumus, kas ļautu novērot dzīvniekus, tos
netraucējot.
Tie paši principi attiecībā uz pieejamās telpas kvalitāti un
ietilpību un turēšanas vietas uzlabošanu, kā arī citi šajā
dokumentā minētie apsvērumi attiecas arī uz sistēmām dzīvnieku
norobežošanai, piemēram, uz atsevišķi ventilējamiem būriem
(IVCs), lai gan to piemērošanai var būt nepieciešama atšķirīga
pieeja atbilstīgi attiecīgās sistēmas plānojumam.
4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums
Iežogojumiem ir jābūt veidotiem no viegli tīrāmiem
materiāliem, un tiem ir jābūt konstruētiem tā, lai dzīvniekus
būtu iespējams uzraudzīt, tos netraucējot.
Jaunajiem dzīvniekiem kļūstot aktīviem, tiem ir nepieciešams
salīdzinoši vairāk vietas nekā pieaugušajiem dzīvniekiem.
4.3.1. Izmēri
Šajā un visās turpmākajās tabulās grauzējiem ieteiktais
"iežogojuma augstums" ir vertikālais augstums no iežogojuma
grīdas līdz iežogojuma griestiem, un šis augstums ir jāpiemēro
vairāk nekā 50 % no iežogojuma minimālās grīdas platības pirms
turēšanas vietas uzlabošanas aprīkojuma ievietošanas
iežogojumā.
Plānojot procedūras, ir jāņem vērā dzīvnieku iespējamā
augšana, lai pētījuma laikā nodrošinātu dzīvniekam pietiekamu
telpu (skat. A.1.–A.5.tabulu).
A.1. tabula Peles: iežogojuma
minimālie izmēri un nepieciešamā platība
| |
Ķermeņa svars
(g) |
Minimālais iežogojuma lielums
(cm2) |
Grīdas platība vienam dzīvniekam
(cm2) |
Minimālais iežogojuma augstums
(cm) |
| Krājumā un procedūru laikā |
līdz 20
|
330
|
60
|
12
|
|
virs 20 un līdz 25
|
330
|
70
|
12
|
|
virs 25 un līdz 30
|
330
|
80
|
12
|
|
virs 30
|
330
|
100
|
12
|
| Vairošana |
|
330
Monogāmam pārim (neradniecība/tuvradniecība) vai trijiem
(tuvradniecība).
Katrai papildu mātītei ar metienu nepieciešami papildu 180
cm2.
|
|
12
|
Krājumā audzētavās*
Iežogojuma lielums 950 cm² |
mazāk par 20 |
950
|
40
|
12
|
| Iežogojuma lielums 1500 cm² |
mazāk par 20 |
1500
|
30
|
12
|
*Īsu laika posmu pēc atšķiršanas peles līdz to izmantošanas
mērķa maiņai var turēt šādos lielāka blīvuma apstākļos ar
nosacījumu, ka dzīvnieki tiek turēti lielākos iežogojumos ar
atbilstīgiem uzlabojumiem. Šie izmitināšanas apstākļi nedrīkst
pasliktināt dzīvnieku labturību, piemēram, palielināt
agresivitātes līmeni, saslimstību un mirstību, izraisīt
stereotipisku uzvedību un citus uzvedības traucējumus, svara
zudumus un citas fizioloģiskas vai stresa reakcijas.
A.2. tabula Žurkas: iežogojuma
minimālie izmēri un nepieciešamā platība
| |
Ķermeņa svars
(g) |
Minimālais iežogojuma lielums
(cm2) |
Grīdas platība vienam dzīvniekam
(cm2) |
Minimālais iežogojuma augstums (cm) |
| Krājumā un procedūru laikā* |
līdz 200
|
800
|
200
|
18
|
|
virs 200 un līdz 300
|
800
|
250
|
18
|
|
virs 300 un līdz 400
|
800
|
350
|
18
|
|
virs 400 un līdz 600
|
800
|
450
|
18
|
|
virs 600
|
1500
|
600
|
18
|
| Vairošana |
|
800
Māte un mazuļi. Katram
dzīvniekam, ko papildus ievieto iežogojumā, nepieciešami
papildu 400 cm2.
|
|
18
|
|
Krājumā audzētavās**
Iežogojuma lielums 1500 cm²
|
līdz 50
|
1500
|
100
|
18
|
| virs 50 un līdz 100 |
1500
|
125
|
18
|
|
virs 100 un līdz 150
|
1500
|
150
|
18
|
|
virs 150 un līdz 200
|
1500
|
175
|
18
|
| Krājumā audzētavās** Iežogojuma lielums 2500
cm² |
līdz 100
|
2500
|
100
|
18
|
|
virs 100 un līdz 150
|
2500
|
125
|
18
|
|
virs 150 un līdz 200
|
2500
|
150
|
18
|
* Pētījumos mūža garumā dzīvnieki ir jāizmitina piemērota
izmēra iežogojumos kopā ar citiem dzīvniekiem. Tā kā ir sarežģīti
prognozēt apdzīvotības blīvumu šādu pētījumu beigās, faktiskā
vienam dzīvniekam pieejamā platība iežogojumā var izrādīties
mazāka nekā tabulā norādītā platība. Šādos apstākļos stabilu
sociālo struktūru saglabāšana ir prioritāte.
** Īsu laika posmu pēc atšķiršanas līdz to izmantošanas mērķa
maiņai žurkas var turēt šādos lielāka blīvuma apstākļos ar
nosacījumu, ka dzīvnieki tiek izmitināti lielākos iežogojumos ar
atbilstīgiem uzlabojumiem. Šie izmitināšanas apstākļi nedrīkst
pasliktināt dzīvnieku labturību, piemēram, palielināt
agresivitātes līmeni, saslimstību un mirstību, izraisīt
stereotipisku uzvedību un citus uzvedības traucējumus, svara
zudumus un citas fizioloģiskas vai stresa reakcijas.
A.3. tabula Smilšu peles:
iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība
| |
Ķermeņa svars
(g) |
Minimālais iežogojuma lielums
(cm2) |
Grīdas platība vienam dzīvniekam
(cm2) |
Minimālais iežogojuma augstums
(cm) |
| Krājumā un procedūru laikā |
līdz 40
|
1200
|
150
|
18
|
|
virs 40
|
1200
|
250
|
18
|
| Vairošana |
|
1200
Monogāmam pārim vai trijiem dzīvniekiem ar
pēcnācējiem
|
|
18
|
A.4. tabula Kāmji: iežogojuma
minimālie izmēri un nepieciešamā platība
| |
Ķermeņa svars
(g) |
Minimālais iežogojuma lielums
(cm2) |
Grīdas platība vienam dzīvniekam
(cm2) |
Minimālais iežogojuma augstums |
| Krājumā un procedūru laikā |
līdz 60
|
800
|
150
|
14
|
|
virs 60 un līdz 100
|
800
|
200
|
14
|
|
virs 100
|
800
|
250
|
14
|
| Vairošana |
|
800
Māte vai monogāms pāris ar
mazuļiem
|
|
14
|
| Krājumā audzētavās** |
mazāk par 60 |
1500
|
100
|
14
|
* Īsu laika posmu pēc atšķiršanas līdz to izmantošanas mērķa
maiņai kāmjus var turēt šādos lielāka blīvuma apstākļos ar
nosacījumu, ka dzīvnieki tiek izmitināti lielākos iežogojumos ar
atbilstīgiem uzlabojumiem. Šie izmitināšanas apstākļi nedrīkst
pasliktināt dzīvnieku labturību, piemēram, palielināt
agresivitātes līmeni, saslimstību un mirstību, izraisīt
stereotipisku uzvedību un citus uzvedības traucējumus, svara
zudumus un citas fizioloģiskas vai stresa reakcijas.
A.5.tabula Jūrascūciņas: iežogojuma
minimālie izmēri un nepieciešamā platība
| |
Ķermeņa svars
(g) |
Minimālais iežogojuma lielums
(cm2) |
Grīdas platība vienam dzīvniekam
(cm2) |
Minimālais iežogojuma augstums |
| Krājumā un procedūru laikā |
līdz 200 |
1800
|
200
|
23
|
| virs 200 un līdz 300 |
1800
|
350
|
23
|
| virs 300 un līdz 450 |
1800
|
500
|
23
|
| virs 450 un līdz 700 |
2500
|
700
|
23
|
| virs 700 |
2500
|
900
|
23
|
| Vairošana |
|
2500
Pāris ar mazuļiem. Katrai papildu vaislas mātītei
nepieciešami papildu 1000 cm2.
|
|
23
|
4.3.2. Grīdas segums
Ieteicams izmantot cietas grīdas ar pakaišiem vai perforētas
grīdas, nevis grīdas, kas veidotas no režģa vai stiepļu sieta. Ja
izmanto režģi vai stiepļu sieta grīdas, dzīvnieka atpūtas vietā
ir jānodrošina ciets vai ar pakaišiem izklāts segums (ar līstītēm
izklāta guļvieta jūrascūciņām), ja vien tas nav pretrunā
izmēģinājuma nosacījumiem. Pakaišus var liegt pārošanās
periodā.
Stiepļu režģa grīdas var savainot dzīvnieku, tāpēc šādas
grīdas ir rūpīgi jāpārbauda un jāuztur, lai nodrošinātu, ka tajās
nav spraugu vai asu izvirzījumu.
Grūsnības beidzamajā posmā, atnešanās un laktācijas posmā
vaislas mātītes ir jātur tikai uz cietas grīdas ar pakaišiem.
4.4. Barošana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.6.apakšpunktu.)
4.5. Dzirdināšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)
Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai (Skat.
Vispārīgajā sadaļā 4.8.apakšpunktu.)
4.7. Tīrīšana
Lai gan ir jāuztur augsti higiēnas standarti, ir ieteicams
atstāt kādas no dzīvnieku izveidotām smakas norādēm. Pārāk bieža
iežogojumu maiņa ir nevēlama, jo īpaši grūsnajiem dzīvniekiem un
mātītēm ar mazuļiem, tas var likt mātītēm atteikties no mazuļiem
vai izraisīt kanibālismu.
Tāpēc lēmumu par tīrīšanas biežumu pieņem atkarībā no
iežogojuma veida, dzīvnieka, apdzīvotības blīvuma un ventilācijas
sistēmas spējas nodrošināt pienācīgu gaisa kvalitāti.
4.8. Apiešanās
Aprūpē ir jācenšas iespējami maz traucēt dzīvniekus vai
iejaukties to dzīves telpā iežogojumā. Tas jo īpaši attiecas uz
kāmjiem.
4.9. Humāna nogalināšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)
4.10. Dokumentācija
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)
4.11. Identifikācija
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.13.apakšpunktu.)
B. Noteikumi
attiecībā uz trušiem
1. Ievads
Trusis (Oryctolagus cuniculi) parasti ir bara
dzīvnieks. Trušiem ir jānodrošina pietiekama vieta un vides
daudzveidība – ja tās nav, truši var kļūt mazkustīgi un tiem var
parādīties skeleta deformācija.
2. Vide un tās kontrole
2.1. Ventilācija
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)
2.2. Temperatūra
Truši ir jātur temperatūrā no 15 °C līdz 21 °C. Temperatūra
trušu grupā iežogojumā ar cietu segumu bieži vien būs augstāka
nekā temperatūra telpā. Temperatūra iežogojumā var būt par 6 °C
augstāka nekā temperatūra telpā arī tad, ja ir nodrošināta
pietiekama ventilācija.
Migas ierīkošanas materiāls/kastes migai ļauj dzīvniekiem
kontrolēt mikroklimatu. Īpaša uzmanība jāpievērš temperatūrai
dzīvnieku norobežošanas sistēmās.
2.3. Mitrums
Relatīvajam gaisa mitrumam trušu izmitināšanas objektos ir
jābūt ne mazākam par 45 %.
2.4. Apgaismojums
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.4.apakšpunktu.)
2.5. Troksnis
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.5.apakšpunktu.)
2.6. Signalizācijas sistēmas
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)
3. Veselība
(Sk. Vispārīgajā sadaļā 4.1. un 4.4.apakšpunktu.)
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
4.1. Izmitināšana
Jaunie truši un trušu mātītes ir jāizmitina saderīgās sociālās
grupās. Trusi atsevišķi no pārējiem dzīvniekiem izmitina vienīgi
tad, ja šādai izmitināšanai ir veterinārs vai ar dzīvnieka
labturību saistīts pamatojums. Atsevišķu izmitināšanu
izmēģinājuma nolūkā nosaka, apspriežoties ar zootehniķi un
kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku
labsajūtas jautājumos. Pieauguši nekastrēti tēviņi var aizsargāt
savu teritoriju, tādēļ tos nedrīkst izmitināt kopā ar citiem
nekastrētiem tēviņiem. Jauno trušu un pieaugušu trušu mātīšu
turēšanai var izmantot uzlabotas grīdas aizgaldus, lai gan grupas
ir pastiprināti jāuzrauga, lai novērstu agresiju. Vislabāk vienā
grupā ir izmitināt trušus no viena metiena, kas ir turēti kopā
kopš atšķiršanas. Ja trušus nevar izmitināt grupā, dzīvnieki ir
jāizmitina tā, lai starp tiem būtu iespējams vizuāls
kontakts.
4.2. Turēšanas vietas uzlabošana
Trušiem piemēroti ir tādi turēšanas vietas uzlabojumi kā rupja
barība, siena briketes vai sprunguļi graušanai, kā arī patvēruma
zonas. Grupas izmitināšanai paredzētā grīdas aizgaldā dzīvniekiem
jānodrošina vizuālas barjeras un konstrukcijas slēptuvēm un
apkārtnes novērošanai. Lai veicinātu vairošanos, jānodrošina arī
materiāli migas ierīkošanai un kaste migai.
4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums
Ieteicamas ir taisnstūra formas iežogojumi. Iežogojumā ir
jāiekļauj paaugstinājums. Paaugstinājumam ir jābūt tādam, lai
dzīvnieks varētu zem tā ērti pārvietoties, gulēt un sēdēt, taču
paaugstinājums nedrīkst aizņemt vairāk nekā 40 % no grīdas
platības. Iežogojumam ir jābūt tik augstam, lai trusis tajā
varētu sēdēt uz pakaļkājām, tā ausīm neaizskarot iežogojuma
griestus; šis nosacījums neattiecas uz augstumu starp minēto
paaugstinājumu un iežogojuma griestiem. Ja pamatotu zinātnisku un
veterināru apsvērumu dēļ iežogojumā nav ievietots plaukts,
iežogojumam ir jābūt par 33 % lielākam, ja tajā ir izmitināts
viens trusis, un par 60 % lielākam, ja tajā tur divus trušus. Ja
vien tas ir iespējams, truši ir jātur aizgaldos.
4.3.1. Izmēri
B.1.tabula. Truši, kas vecāki par
10 nedēļām: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā
platība
|
Ķermeņa svars beigās
(kg)
|
Minimālā grīdas platība
vienam dzīvniekam vai diviem saderīgiem dzīvniekiem
(cm2)
|
Minimālais augstums
(cm)
|
|
Mazāk par 3
|
3500
|
45
|
|
No 3 līdz 5
|
4200
|
45
|
|
Virs 5
|
5400
|
60
|
Tabulā norādītie izmēri attiecas gan uz būriem, gan
aizgaldiem. Būros ir jānodrošina paaugstinājumi (skat.
B.4.tabulu). Aizgaldos ir jāiekļauj konstrukcijas, kas sadala
telpu, lai nodrošinātu dzīvnieku savstarpējo saskarsmi vai arī
ļautu dzīvniekiem no tās izvairīties. No trešā līdz sestajam
trusim ir jānodrošina papildu grīdas platība 3000 cm2
katram trusim, bet, pārsniedzot sešu trušu skaitu, katram trusim
nodrošina papildu grīdas platību 2500 cm2.
B.2.tabula Mātīte ar mazuļiem:
iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība
|
Mātītes svars
(kg)
|
Minimālais iežogojuma lielums
(cm2) |
Papildinājums kastēm, kas paredzētas migas
ierīkošanai
(cm2) |
Minimālais augstums
(cm) |
| Mazāk par 3 |
3500
|
1000
|
45
|
| No 3 līdz 5 |
4200
|
1200
|
45
|
| Virs 5 |
5400
|
1400
|
60
|
Vismaz 3–4 dienas pirms atnešanās mātītei ir jānodrošina
atsevišķs nodalījums vai kaste, kurā tā varētu izveidot migu.
Kasti migai ir ieteicams novietot ārpus iežogojuma. Jānodrošina
salmi vai cits materiāls migas ierīkošanai. Iežogojumam ir jābūt
izveidotam tā, lai pēc tam, kad mazuļi ir pametuši migu, mātīte
varētu pārvietoties uz citu nodalījumu vai paaugstinājumu. Pēc
atšķiršanas metiena mazuļi ir iespējami ilgi jāatstāj kopā
iežogojumā, kurā tie ir dzimuši. Vienā iežogojumā pēc to
atšķiršanas līdz 7 nedēļu vecumam var turēt ne vairāk kā 8 trušus
no viena metiena; 5 trušus no viena metiena var turēt uz
minimālas grīdas platības no 8 līdz 10 nedēļu vecumam.
B.3.tabula. Truši, kas ir jaunāki
par 10 nedēļām: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā
platība
|
Vecums
|
Minimālais iežogojuma lielums
(cm2) |
Minimālā grīdas platība vienam
dzīvniekam
(cm²) |
Minimālais augstums
(cm) |
| No atšķiršanas līdz 7 nedēļu vecumam |
4000
|
800
|
40
|
| No 7 līdz 10 nedēļām |
4000
|
1200
|
40
|
Tabulā norādītie izmēri attiecas gan uz būriem, gan
aizgaldiem. Aizgaldos ir jāievieto konstrukcijas, kas sadala
telpu, lai nodrošinātu dzīvnieku savstarpējo saskarsmi vai arī
ļautu dzīvniekiem no tās izvairīties. Pēc atšķiršanas no mātes
viena metiena mazuļi ir iespējami ilgi jāatstāj kopā iežogojumā,
kurā tie ir dzimuši.
B.4.tabula. Truši: optimālie
paaugstinājumu izmēri iežogojumos, kuru izmēri atbilst B.1.tabulā
norādītajiem izmēriem
|
Vecums (nedēļas)
|
Ķermeņa svars beigās
(kg) |
Optimālais izmērs
(cm x cm) |
Optimālais augstums no iežogojuma
grīdas
(cm) |
|
Virs 10
|
Mazāk par 3 |
55 x 25
|
25
|
| No 3 līdz 5 |
55 x 30
|
25
|
| Virs 5 |
60 x 35
|
30
|
Lai iežogojuma paaugstinājums un iežogojums kopumā tiktu
pienācīgi izmantots, iepriekš tabulā ir norādīti optimālie
paaugstinājuma izmēri un augstums, pastāvot nelielai atšķirībai
starp minimālajiem un maksimālajiem paaugstinājuma izmēriem (10 %
robežās no norādītajiem optimālajiem izmēriem). Ja zinātnisku vai
veterināru apsvērumu dēļ paaugstinājums iežogojumā nav ierīkots,
grīdas platība ir jāpalielina par 33 %, ja iežogojumā tur vienu
trusi, un par 60 %, ja iežogojumā tur divus trušus, lai veicinātu
lokomotoro aktivitāti un ļautu trusim izvairīties no dominējošā
truša.
Ja paaugstinājums ir paredzēts trušiem, kas ir jaunāki par 10
nedēļām, optimālie paaugstinājuma izmēri ir 55 x 25 cm, un
paaugstinājuma augstumam no grīdas ir jābūt tādam, lai dzīvnieki
varētu to izmantot.
4.3.2. Grīdas segums
Ja izmanto stiepļu grīdas, jānodrošina atpūtas vieta, kura
būtu pietiekami liela, lai tajā vienlaikus varētu ietilpt visi
truši. Ieteicams izmantot cietas grīdas ar pakaišiem vai
perforētas grīdas, nevis grīdas, kas veidotas no režģa vai
stiepļu sieta.
4.4. Barošana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.6.apakšpunktu.)
4.5. Dzirdināšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)
4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.8.apakšpunktu.)
4.7. Tīrīšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)
4.8. Apiešanās
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.10.apakšpunktu.)
4.9. Humāna nogalināšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)
4.10. Dokumentācija
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)
4.11. Identifikācija
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.13.apakšpunktu.)
B. Noteikumi
attiecībā uz kaķiem
1. Ievads
Mājas kaķi ir cēlušies no savrupā Āfrikas savvaļas kaķa
(Felis silvestris libyca), taču tiem ir raksturīga
izteikta tieksme apgūt sociālu uzvedību. Agrīnā vecumā pastāvot
pietiekamai socializācijai, sabiedriskums var izpausties gan
attiecībā uz citiem kaķiem, gan cilvēku.
Laba mijiedarbība ar cilvēku liecina par kaķa rakstura
piemērotību pētījumiem. Tomēr, tā kā kaķiem nav dominējošas
hierarhijas un, šķiet, nav attīstīts samierināšanās mehānisms pēc
konflikta, sociālo attiecību veidošana var radīt stresu.
Salīdzinot ar suņiem, ārējās pazīmes, kas liecina par kaķa
stresu, nav tik labi pamanāmas.
Tā kā kaķi ir teritoriāli dzīvnieki un pierod pie konkrētām
vietām, pārvietošana tiem, visticamāk, radītu stresu. Kaķi ir
lieliski kāpelētāji un aktīvi izmanto paaugstinātas konstrukcijas
(piemēram, plauktus) gan kā novērošanas vietas, gan kā privāto
telpu, lai patvertos no citiem kaķiem.
2. Vide un tās kontrole
2.1. Ventilācija
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.punktu.)
2.2. Temperatūra
Kaķiem piemērots ir plašs temperatūras diapazons, ja vien
netiek pasliktināta to labsajūta. Ja procedūrā ar kaķiem ir
nepieciešama precīza kontrole, temperatūra ir jāuztur diapazonā
no 15 °C līdz 21 °C (skat. Vispārīgajā sadaļā
2.2.3.apakšpunktu).
Tā kā kaķēniem pirmajās desmit dzīves dienās ir ierobežota
termoregulācija, šajā laika posmā tiem ir nepieciešama papildu
apsilde.
2.3. Mitrums
Tiek uzskatīts, ka relatīvais gaisa mitrums nav jāregulē, jo
kaķi labi panes plašas relatīvā gaisa mitruma svārstības.
2.4. Apgaismojums
Kaķiem piemērots ir dabīgais divdesmit četru stundu
gaismas-tumsas cikls. Ja fotoperioda gaišās daļas nodrošināšanai
tiek izmantots mākslīgais apgaismojums, tam katru dienu jāilgst
no desmit līdz divpadsmit stundām.
Ja dabīgais apgaismojums vispār netiek izmantots, jānodrošina
neliels nakts apgaismojums (5–10 luksi), lai kaķi saglabātu
noteiktu redzamību un atbildes refleksus.
2.5. Troksnis
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.5.apakšpunktu.)
2.6. Signalizācijas sistēmas
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)
3. Veselība
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.1. un 4.4.apakšpunktu.)
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
4.1. Izmitināšana
Kaķenes un abu dzimumu kastrēti kaķi parasti ir sabiedriski un
parasti tiek turēti grupās līdz divpadsmit dzīvniekiem. Tomēr,
veidojot grupu, kurā ir divi vai vairāki šādi kaķi, ir rūpīgi
jāuzrauga visu grupas locekļu savstarpējā saderība. Īpaši
uzmanīgi ir jāveic kaķu pārgrupēšana, iekļaujot grupā iepriekš
nepazīstamu kaķi, nekastrētu tēviņu vai veidojot lielākas
grupas.
Ja kaķi ir pieraduši pie izmitināšanas grupā, tad kaķa
atsevišķa izmitināšana var radīt dzīvniekam ievērojamu stresu.
Tāpēc bez veterināra vai ar labturību saistīta iemesla kaķus
atsevišķi nedrīkst izmitināt ilgāk par divdesmit četrām stundām.
Atsevišķu izmitināšanu uz laika posmu, kas pārsniedz divdesmit
četras stundas, izmēģinājuma nolūkā nosaka, apspriežoties ar
zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par
konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos.
Kaķus, kuri ir izrādījuši atkārtotu agresiju pret citiem
kaķiem, izmitina atsevišķi vienīgi tad, ja tiem nav iespējams
atrast saderīgus partnerus. Vismaz vienu reizi nedēļā ir
jāpārbauda pāros vai grupās izmitināto dzīvnieku sociālā stresa
līmenis, izmantojot uzvedības un/vai psiholoģiskā stresa punktu
sistēmu. Jo īpaši svarīgi šādu pārbaudi veikt nekastrētiem
tēviņiem.
Kaķenes ar kaķēniem, kas jaunāki par četrām nedēļām, vai
kaķenes grūsnības pēdējās divās nedēļās var izmitināt atsevišķi.
Šajā laikā ir jānodrošina iespēja kaķenei piekļūt grupai, kurā tā
pirms tam ir dzīvojusi, piemēram, savienojot kaķēnu turēšanas
iežogojumu ar grupas iežogojumu.
Kaķu sociālo uzvedību ļoti ietekmē to sociālā pieredze 2–8
nedēļu vecumā. Šajā posmā ir īpaši svarīgi, lai kaķim ir sociāls
kontakts ar citiem kaķiem (piemēram, ar tā paša metiena mazuļiem)
un cilvēkiem un ka kaķis iepazīst to vidi, kurā tas, visticamāk,
dzīvos arī turpmāk. Ikdienas saskarsme šajā jutīgajā vecumā
ietekmēs pieaugoša kaķa sociālo uzvedību, un ir pierādīts, ka pat
īss kontakts pirmajā dzīves dienā var būt svarīgs, jo jaunie
dzīvnieki jau spēj reaģēt uz smaržu un pieskārieniem.
Ikvienam kaķim katru dienu ir nepieciešams laiks rotaļām un
saskarsmei ar cilvēku, kā arī papildu laiks regulārai sevis
apkopšanai. Īpaša uzmanība ir jāpievērš atsevišķi izmitināto kaķu
sociālās vides uzlabošanai, nodrošinot papildu saskarsmi ar
cilvēku.
4.2. Turēšanas vietas uzlabošana
Jānodrošina paaugstinātas, daļēji slēgtas konstrukcijas
(piemēram, gulta ar trim sienām un jumtu uz plaukta aptuveni
viena metra augstumā no grīdas), lai kaķi varētu novērot apkārtni
un, ja tie ir izmitināti pāros vai grupās, patverties no citiem
kaķiem savā privātajā telpā. Lai samazinātu konkurenci, ir jābūt
pieejamam pietiekamam daudzumam šādu konstrukciju. Konstrukcijas
iežogojumā ir jāizvieto tā, lai dzīvnieki varētu pilnīgi izmantot
tiem pieejamo telpu.
Kaķiem ir jābūt arī iespējai patverties savā iežogojumā,
atrasties vientulībā un īpaši būt ārpus citu kaķu redzamības
lauka. Jānodrošina vertikālas koka virsmas nagu asināšanai un
iezīmēšanai, izmantojot smaržas dziedzerus.
Ja iespējams, ir jānodrošina āra aploki, jo tie uzlabos kaķu
turēšanas vidi gan audzētavās, gan izmantošanas iestādēs.
Ir jāveicina plēsējiem raksturīgā uzvedība un rotaļīgums.
Jābūt pieejamām dažādām rotaļlietām, kas tiek regulāri mainītas,
lai nodrošinātu nepārtrauktas situāciju simulācijas un neļautu
dzīvniekam pierast pie rotaļlietām, kas samazinātu tā vēlmi
rotaļāties.
4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums
Iežogojumiem, tostarp nodalījumiem starp iežogojumiem, ir
jānodrošina kaķiem veselīga un ērti tīrāma vide. To plānojumam un
uzbūvei ir jābūt tādai, kas nodrošinātu atklātu un gaišu vidi,
ļaujot kaķiem pilnīgi pārraudzīt apkārtni.
4.3.1. Izmēri
C.1.tabula. Kaķi: iežogojuma
minimālie izmēri un nepieciešamā platība
| |
Grīda* (m²) |
Plaukti (m²) |
Augstums (m) |
| Minimālais lielums vienam pieaugušam dzīvniekam |
1,5
|
0,5
|
2
|
| Par katru papildu dzīvnieku papildus jānodrošina |
0,75
|
0,25
|
–
|
Piezīme. * Grīdas platība bez plauktiem.
Minimālā telpa, kurā var turēt kaķeni un mazuļus, ir telpa,
kas ir paredzēta vienam pieaugušam kaķim; šī telpa ir pakāpeniski
jāpaplašina tā, lai četru mēnešu vecumā kaķēni būtu izmitināti
telpā, kas atbilst tabulā noteiktajām prasībām attiecībā uz
pieaugušiem kaķiem. Piemērots vecums atšķiršanai no mātes ir
7.–9.nedēļa.
Kaķus nekad nedrīkst piespiest pavadīt visu dzīvi ārpus
telpām, un tiem vienmēr ir jānodrošina iespēja iekļūt iekšējā
iežogojumā, kas atbilst visiem standartiem, tostarp šajās norādēs
norādītajiem minimālajiem izmēriem.
Attālums starp barošanas vietām un tualetes kastēm nedrīkst
būt mazāks par 0,5 metriem, un tās nedrīkst mainīt vietām.
Ieslodzīšana zinātniskā nolūkā mazākā platībā nekā iepriekš
norādīts, piemēram, metabolisma būrī vai citās līdzīgās
izmitināšanas vietās, var būtiski pasliktināt dzīvnieku
labturību. Šādai ieslodzīšanai ir jābūt iespējami īsai un tādā
telpā, kura iespējami atbilst iepriekš noteiktajiem iežogojuma
izmēriem un kurā dzīvnieks vismaz var izstiepties horizontāli un
vertikāli, apgulties un apgriezties.
4.3.2. Grīdas segums
Ieteicamais grīdas segums kaķu iežogojumos ir cieta vienlaidu
grīda ar gludu, neslīdošu virsmu. Ērtas atpūtas vietas
izveidošanai kaķiem noderēs iežogojuma papildu aprīkojums.
Kaķu iežogojumos nedrīkst izmantot vaļējas grīdas segumu
sistēmas, piemēram, grīdas režģus vai stiepļu tīklus. Ja vaļēju
grīdas segumu izmantošana ir pamatota, to uzstādīšana ir jāveic
ļoti rūpīgi, lai nepieļautu, ka šādas grīdas sagādā dzīvniekiem
sāpes, savaino dzīvniekus vai izraisa slimības, un lai
neierobežotu dzīvnieku dabisko uzvedību. Prakse liecina, ka
metabolisma būri ne vienmēr ir nepieciešami, jo kaķa urīnu un
fekālijas var savākt no tualetes kastēm.
Āra aploka seguma kvalitātei un virsmas apdarei nav jāatbilst
iekšējo iežogojumu grīdas seguma standartam – tam ir jābūt viegli
tīrāmam, un tas nedrīkst fiziski apdraudēt kaķu veselību.
4.4. Barošana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.6.apakšpunktu.)
4.5. Dzirdināšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)
4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai
Ir jānodrošina vismaz viena tualetes kaste (minimālie izmēri
300 x 400 mm) diviem kaķiem, un tajā ir jābūt piemērotam
absorbentam un netoksiskiem pakaišiem vai substrātam, ko kaķi
labprāt izmanto. Ja kaķi dabiskās vajadzības regulāri kārto ārpus
tualetes kastēm, ir jānodrošina papildu tualetes kastes ar citiem
substrāta materiāliem. Ja iežogojumos, kuros ir izmitināts kaķu
pāris vai grupa, šāds pasākums nesniedz vēlamo rezultātu, tas
liecina par kaķu savstarpējo nesaderību, un kaķus pa vienam ir
jānošķir no grupas, līdz tiek nodrošināts vēlamais rezultāts.
Visiem kaķiem ir jābūt pieejamām guļvietām no viegli tīrāma
materiāla. Šajās guļvietās ir jānodrošina piemērots materiāls,
piemēram, poliesteris vai cits piemērots materiāls.
4.7. Tīrīšana
Katrs apdzīvotais iežogojums ir jātīra vismaz vienu reizi
dienā. Katru dienu ir jāiztukšo tualetes kastes un jānomaina
tajās pakaiši.
Iežogojumu tīrīšanas laikā kaķi nedrīkst samirkt. Ja
iežogojumi tiek skaloti ar šļūteni, kaķus pārvieto no iežogojuma
kādā sausā vietā un ielaiž atpakaļ iežogojumā vienīgi tad, kad
iežogojums ir sauss.
4.8. Apiešanās
Kaķiem, jo īpaši kaķiem, kas dzīvo atsevišķi, ļoti svarīga ir
cieša saskarsme ar cilvēkiem, kuri tos aprūpē.
4.9. Humāna nogalināšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)
4.10. Dokumentācija
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)
4.11. Identifikācija
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.13.apakšpunktu.)
D. Noteikumi
attiecībā uz suņiem
1. Ievads
Mājas suns (Canis familiaris) ir ziņkārīgs un ļoti
sabiedrisks dzīvnieks, kurš ir ļoti ieinteresēts apkārtnē
notiekošajā, atspoguļojot savu vilku dzimtas senču uzvedību. Lai
gan lielu dienas daļu suns pavada atpūšoties, aktīvajā dienas
posmā sunim ir nepieciešama kompleksa fiziskā un sociālā
vide.
Kuces meklē vientulību klusās vietās mazuļu dzemdēšanai un
audzēšanai.
Tā kā pastāv ievērojams agresijas risks, ir jānodrošina
sociāli saderīgas suņu grupas. Sniegtie ieteikumi attiecas uz
dzinējsuņiem, kas ir visbiežāk izmantotā suņu šķirne. Ja izmanto
citas šķirnes, ir jāņem vērā attiecīgajai šķirnei raksturīgās
īpašības.
2. Vide un tās kontrole
2.1. Ventilācija
(Skat. Vispārējā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)
2.2. Temperatūra
Suņiem piemērots ir plašs temperatūras diapazons, ja vien
netiek pasliktināta to labsajūta. Ja procedūrā ar suņiem ir
nepieciešama precīza kontrole, temperatūra ir jāuztur diapazonā
no 15 °C līdz 21 °C (sk. Vispārīgajā sadaļā
2.2.3.apakšpunktu).
Tā kā kucēnu termoregulācija to pirmajās desmit dzīves dienās
ir ierobežota, atnešanās iežogojumā šajā laika posmā ir
jānodrošina papildu apsilde.
2.3. Mitrums
Tiek uzskatīts, ka relatīvais gaisa mitrums nav jāregulē, jo
suņi labi panes plašas relatīvā gaisa mitruma svārstības.
2.4. Apgaismojums
Suņiem piemērots ir dabīgais divdesmit četru stundu
gaismas-tumsas cikls. Ja fotoperioda gaišā daļa tiek nodrošināta,
izmantojot mākslīgo apgaismojumu, tam katru dienu jāilgst no
desmit līdz divpadsmit stundām.
Ja dabīgais apgaismojums vispār netiek izmantots, jānodrošina
neliels nakts apgaismojums (5–10 luksi), lai suņi saglabātu
noteiktu redzamību un atbildes refleksus.
2.5. Troksnis
Troksnis suņu audzētavās var sasniegt lielu skaļumu, kas ir
kaitīgs cilvēkam un tas var arī nelabvēlīgi ietekmēt suņu
veselību un fizioloģiju. Tādēļ suņu turēšanas vietās ir būtiski
īstenot trokšņa samazināšanas pasākumus. Trokšņa līmeni ir
iespējams samazināt, ja objekta plānošanā tiek ievērotas suņu
uzvedības vajadzības. Lielu daļu trokšņa rada suņi, taču troksni
var radīt arī apkopes pasākumi objektā un ārēji trokšņa avoti.
Tādēļ ir jācenšas apslāpēt ikvienu trokšņa avotu, kas var
izraisīt suņu riešanu. Ārējos trokšņus var apslāpēt, izvēloties
piemērotu objekta novietojumu un arhitektūras projektu. Troksni,
kas rodas objekta iekšienē, var samazināt ar troksni slāpējošu
materiālu un konstrukciju starpniecību. Izstrādājot vai
pielāgojot suņu turēšanas vietas, jāņem vērā ekspertu padomi par
trokšņa samazināšanu.
2.6. Signalizācijas sistēmas
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)
3. Veselība
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.1. un 4.4.apakšpunktu)
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
4.1. Izmitināšana
Suņus ir jāizmitina sociāli saderīgās grupās dzīvnieku
iežogojumā, ja vien tas nav pretrunā zinātniskajām procedūrām vai
dzīvnieku labturības prasībām. Īpaši uzmanīgi ir jāveic suņu
pārgrupēšana vai sveša suņa pievienošana grupai. Visos gadījumos
ir nepārtraukti jāuzrauga grupas sociālā saderība.
Ja iespējams, ir jānodrošina āra aploki, jo tie uzlabos suņu
turēšanas vidi gan audzētavās, gan izmantošanas iestādēs.
Individuāla suņu izmitināšana pat uz īsu laika posmu var būt
būtisks stresa faktors dzīvniekam. Tāpēc bez veterināra vai ar
labturību saistīta iemesla suņus atsevišķi nedrīkst izmitināt
ilgāk par četrām stundām. Atsevišķu izmitināšanu uz laika posmu,
kas pārsniedz četras stundas, izmēģinājuma veikšanas nolūkā
nosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir
atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos.
Atsevišķi izmitinātu suņu labturībai un aprūpei ir jāvelta
papildu resursi. Katru dienu ir jāvelta papildu laiks suņa
saskarsmei ar cilvēku, un ir jānodrošina suņa vizuālais, dzirdes
un, ja iespējams, fizisks kontakts ar citiem suņiem.
Ja vien tas nav pretrunā zinātniskiem argumentiem, atsevišķi
turētajiem suņiem katru dienu ir jāļauj fiziski vingrināties
norobežotā teritorijā darbinieku pavadībā, ja iespējams, kopā ar
citiem suņiem.
Vaislas suņi, ja iespējams, ir jāizmitina sociāli saderīgos
pāros vai grupās vai kopā ar kucēm.
Grūsnās kuces ir jāpārvieto uz atnešanās iežogojumu ne ātrāk
kā divas nedēļas pirms prognozētās atnešanās. Atnešanās
iežogojumā tām katru dienu ir jānodrošina papildu saskarsme ar
cilvēku.
Suņu sociālā uzvedība veidojas vecumā no četrām līdz divdesmit
nedēļām. Šajā posmā ir īpaši svarīgi, lai sunim ir sociāls
kontakts ar citiem suņiem no tā paša metiena, pieaugušu suni
(piemēram, ar kuci) un cilvēkiem, un lai suns iepazīst to vidi,
kurā tas, visticamāk, dzīvos arī turpmāk. Ikdienas saskarsme šajā
jutīgajā vecumā ietekmēs pieaugoša suņa sociālo uzvedību, un ir
pierādīts, ka pat īsa saskarsme no pirmās dzīves dienās var būt
svarīga, jo jaunie dzīvnieki jau spēj reaģēt uz smaržu un
pieskārieniem.
4.2. Turēšanas vietas uzlabošana
Iekštelpu iežogojumiem un ārējiem iežogojumiem ir jābūt
veidotiem tā, lai nodrošinātu suņiem noteiktu privāto telpu un
ļautu tiem kontrolēt noteiktus sociālos kontaktus.
Dzīvniekiem jānodrošina atsevišķas zonas dažādām aktivitātēm.
To var panākt, piemēram, ierīkojot paaugstinātas platformas un
sadalot aploku ar starpsienām.
Dažādi gardumi un rotaļlietas vairo suņu labsajūtu, ja tie
tiek nodrošināti saprātīgi un to lietošana tiek uzraudzīta. Tā kā
graušana ir svarīga suņu uzvedības izpausme, šīs vajadzības
apmierināšanai ir jānodrošina attiecīgi priekšmeti.
Būtiskākais ieguvums no vingrināšanās ir vides daudzveidības
palielināšana suņiem, kā arī suņu saskarsmes palielināšana ar
citiem suņiem un cilvēkiem. Tas ir jo īpaši svarīgi, ja šīs
vajadzības nav iespējams pilnīgi nodrošināt dzīvnieku iežogojumā
pieejamajā platībā. Tāpēc, ja vien tas nav pretrunā zinātniskiem
argumentiem vai veterināriem iebildumiem, suņiem katru dienu
ideālā gadījumā jāļauj vingrināties norobežotā teritorijā
darbinieku uzraudzībā un pavadībā, ja iespējams, kopā ar citiem
suņiem.
4. 3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums
Dzīvnieku iežogojumiem, tostarp nodalījumiem starp
iežogojumiem, ir jānodrošina suņiem veselīga un ērti tīrāma vide.
Iežogojumu plānojumam un uzbūvei ir jābūt tādai, kas nodrošinātu
atklātas un gaišas telpas, ļaujot suņiem novērot citus suņus un
darbiniekus, kas atrodas ārpus to iežogojuma.
4.3.1. Izmēri
Šo vadlīniju mērķis ir veicināt suņu izmitināšanu grupās un
nodrošināt tiem piemērotus turēšanas vietas uzlabojumus. Ir
jānorāda, ka vēlamākais risinājums ir suņu turēšana lielās
saderīgās grupās, tādējādi ietaupot grīdas platību un uzlabojot
dzīvnieku saskarsmes iespējas.
Suņiem nekad nedrīkst likt pavadīt visu dzīvi ārpus telpām, un
tiem vienmēr ir jānodrošina iespēja iekļūt iekštelpu iežogojumā,
kas atbilst visiem šajās norādēs noteiktajiem konstrukcijas un
vides kontroles standartiem. Iekštelpu iežogojumam ir jāveido ne
mazāk kā 50% no suņiem pieejamās minimālās telpas atbilstīgi tam,
kā norādīts turpmāk D.1.tabulā.
Turpmāk norādītās platības ir noteiktas, pamatojoties uz
prasībām dzinējsuņu turēšanai, taču ir jāņem vērā, ka lielāku
suņu šķirnēm (piemēram, sanbernāriem vai īru vilku suņiem) var
būt nepieciešamas ievērojami lielākas platības. Citu šķirņu
suņiem nepieciešamo platību nosaka, apspriežoties ar
veterinārārstu un atbildīgo iestādi.
D.1.tabula. Suņi: iežogojuma
minimālie izmēri un nepieciešamā platība
| Svars (kg) |
Minimālais iežogojuma lielums
(m²) |
Minimālā grīdas platība vienam vai diviem
dzīvniekiem
(m²) |
Par katru papildu dzīvnieku pievieno
vismaz
(m²) |
Minimālais augstums
(m) |
| Līdz 20 |
4
|
4
|
2
|
2
|
| Virs 20 |
4
|
8
|
4
|
2
|
Konvencijā noteikto procedūru laikā pārī vai grupā izmitinātu
suni var atsevišķi izmitināt platībā, kas veido pusi no norādītās
platības (2 m² sunim, kas sver mazāk par 20 kg, un 4 m² sunim,
kas sver vairāk par 20 kg), ja šī nošķiršana ir būtiska
zinātnisku mērķu sasniegšanai. Suņa nošķiršanas laika posmam ir
jābūt iespējami īsam, un tas nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt
četras stundas. Šā noteikuma nolūks ir veicināt suņu izmitināšanu
pāros (jo īpaši toksikoloģijas pētījumos), vienlaikus nodrošinot
nepieciešamību uzraudzīt barības uzņemšanu un veikt novērojumus
pēc devas ievadīšanas.
Jebkura cita saskarsmes ierobežošana vai fiziska ierobežošana,
piemēram, ievietošana metabolisma būrī vai kustību ierobežošana,
var ievērojami pasliktināt dzīvnieku labturību. Ja suns
zinātniskā nolūkā tiek ievietots metabolisma būrī vai arī cita
veida iežogojumā, tā lielumam ir iespējami jāatbilst iepriekš
norādītajiem izmēriem un vismaz jāļauj dzīvniekam pilnīgi
izstiepties, apgulties un apgriezties.
4.3.2. Kuces zīdīšanas periodā ar mazuļiem un kucēni ar svaru
līdz 7,5 kg
Kucei zīdīšanas periodā ar mazuļiem ir nepieciešama tikpat
liela platība kā vienai kucei ar tādu pašu svaru. Atnešanās
aizgaldam ir jābūt veidotam tā, lai kuce varētu pārvietoties uz
papildu nodalījumu vai uz paaugstinājumu prom no kucēniem.
Piemērots vecums kucēnu atšķiršanai no mātes ir
6.–9.nedēļa.
D.2.tabula. Suņi: iežogojuma
minimālie izmēri un nepieciešamā platība kucēniem pēc to
atšķiršanas no mātes
| Suņa svars (kg) |
Minimālais iežogojuma lielums m² |
Minimālā grīdas platība vienam dzīvniekam
m2 |
Minimālais augstums m |
| Līdz 5 |
4
|
0,5
|
2
|
| Virs 5 un līdz 10 |
4
|
1,0
|
2
|
| Virs 10 un līdz 15 |
4
|
1,5
|
2
|
| Virs 15 un līdz 20 |
4
|
2
|
2
|
| Virs 20 |
8
|
4
|
2
|
4.3.3. Grīdas segums
Ieteicamais grīdas segums suņu izmitināšanas objektos ir cieta
vienlaidu grīda ar gludu, neslīdošu virsmu. Visiem suņiem ir
jānodrošina ērtas, cietas atpūtas vietas, piemēram, ievietojot
iežogojumā paaugstinātas guļvietas un platformas.
Suņu iežogojumos nedrīkst izmantot vaļējas grīdas segumu
sistēmas, piemēram, tīklu vai stiepļu režģu grīdas. Ja vaļēju
grīdas segumu izmantošana ir pamatota, to uzstādīšana ir jāveic
ar lielu rūpību, lai nepieļautu, ka tie nodara dzīvniekiem sāpes,
savaino dzīvniekus vai izraisa slimības, un lai neierobežotu
dzīvnieku dabisko uzvedību. Ja grīdas segums rada labturības
sarežģījumus, jākonsultējas ar veterinārārstu un, ja
nepieciešams, suņi ir jāpārvieto uz cietu grīdas segumu.
No mātēm neatšķirtus kucēnus, grūsnas kuces un zīdītājkuces
nedrīkst turēt iežogojumos ar vaļēju grīdas sistēmu.
Āra aploka seguma kvalitātei un virsmas apdarei nav jāatbilst
iekštelpu iežogojumu grīdas seguma standartam – tam ir jābūt
viegli tīrāmam, un tas nedrīkst fiziski apdraudēt suņu
veselību.
4.4. Barošana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.6.punktu.)
4.5. Dzirdināšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.punktu.)
4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai
Ja suņi tiek turēti uz cietas grīdas, pakaiši vai substrāta
materiāls atvieglinās tīrīšanu un samazinās nepieciešamību
regulāri mazgāt vai skalot iežogojumu.
Grūsnām kucēm un zīdītājkucēm nodrošina guļvietas ar piemērotu
materiālu, lai atvieglinātu kucēnu laišanu pasaulē un zīdīšanu.
Guļvietas materiāli ir nepieciešami arī kucēniem, jo īpaši dažu
šķirņu, piemēram, kurtu, kucēniem.
4.7. Tīrīšana
Katrs apdzīvotais iežogojums ir jātīra vismaz vienu reizi
dienā. Visus ekskrementus un netīrumus savāc no visām suņu
izmantotajām zonām vismaz vienu reizi dienā vai biežāk, ja
nepieciešams.
Ja nepieciešams, veic iežogojumu slapjo tīrīšanu, izmantojot
skalošanas šļūtenes, bet nesamērcējot suņus. Ja iežogojumi tiek
skaloti ar šļūteni, suņus pārvieto no iežogojuma kādā sausā vietā
un ielaiž atpakaļ iežogojumā vienīgi tad, kad iežogojums ir
sauss.
4.8. Apiešanās
(Skat. iepriekš 4.1.apakšpunktu un Vispārīgajā sadaļā
4.10.apakšpunktu.)
4.9. Humāna nogalināšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)
4.10. Dokumentācija
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)
4.11. Identifikācija
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.13.apakšpunktu.)
E. Noteikumi
attiecībā uz mājas (istabas) seskiem
1. Ievads
Mājas (istabas) seski (Mustela putorius furo) ir
plēsēji, kas dabiskajā vidē barojas ar maziem zīdītājiem,
putniem, zivīm un bezmugurkaulniekiem. Tie izmanto sarežģītus
medīšanas paņēmienus un mēdz slēpt un veidot barības krājumus,
taču neēd barību, kas sākusi bojāties.
Lai gan savvaļā sesks parasti ir vientuļnieks, nebrīvē
turēšana sociāli saderīgās grupās uzlabo sesku labsajūtu. Seski
parasti dzīvo alās, tāpēc nebrīvē tiem ir jānodrošina materiāli,
pa kuriem tie var ložņāt un rotaļāties, piemēram, caurules.
Mājas seski vairojas vienu reizi gadā – pavasarī. Pārošanās
periodā tēviņi ir agresīvi un nikni cīnīsies ar svešiem tēviņiem.
Tādēļ šajā laikā tēviņus var būt nepieciešams nošķirt citu no
cita un no citiem seskiem.
Mājas sesks ir gudrs, ziņkārīgs, rotaļīgs un enerģisks
dzīvnieks, un tas ir jāņem vērā, veidojot mājas seska mājokli un
aprūpējot dzīvnieku. Dzīvniekam ir nepieciešams komplekss
iežogojums, no kura nav iespējams izbēgt un kurš ļauj seskam
pilnībā izpaust tam raksturīgo uzvedību.
2. Vide un tās kontrole
2.1. Ventilācija
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)
2.2. Temperatūra
Mājas seskiem piemērota ir temperatūra diapazonā no 15
oC līdz 24 oC.
Tā kā mājas seskiem nav labi attīstītu sviedru dziedzeru, tos
nedrīkst turēt augstā temperatūrā, lai dzīvnieki nepārkarstu.
2.3. Mitrums
Tiek uzskatīts, ka relatīvais gaisa mitrums nav jāregulē, jo
mājas seski labi panes plašas relatīvā gaisa mitruma
svārstības.
2.4. Apgaismojums
Gaismas avots un gaismas veids nedrīkst izraisīt dzīvniekam
nepatiku, un īpaša uzmanība ir jāpievērš tiem mājas seskiem, jo
sevišķi tiem albīnajiem īpatņiem, kas tiek turēti augšējā būru
rindā.
Mājas seskiem piemērots ir dabīgais divdesmit četru stundu
gaismas-tumsas cikls.
Ja fotoperioda gaišā daļa tiek nodrošināta, izmantojot
mākslīgo apgaismojumu, gaismai katru dienu ir jābūt ieslēgtai
vismaz astoņas stundas, bet ne ilgāk par sešpadsmit stundām.
Tomēr ir jāņem vērā, ka manipulācijām ar reproduktīvo ciklu
būs nepieciešamas izmaiņas gaismas-tumsas ciklā (piemēram,
fotoperioda gaišā daļa var mainīties no sešām līdz sešpadsmit
stundām).
Ja dabīgais apgaismojums vispār netiek izmantots, ir
jānodrošina neliels nakts apgaismojums (5–10 luksi), lai
dzīvnieki saglabātu noteiktu redzamību un atbildes refleksus.
2.5. Troksnis
Pilnīgs klusums vai dzirdes nervu nestimulēšana mājas seskiem
var būt kaitīga un padarīt tos nervozus. Tomēr skaļš, nepazīstams
troksnis un vibrācija var izraisīt seskiem ar stresu saistītus
traucējumus, tādēļ no šādiem satricinājumiem dzīvnieki ir
jāpasargā. Ir jāapsver paņēmieni pēkšņu un nepazīstamu trokšņu,
tostarp apkopšanas pasākumu radītā trokšņa objektā un ārēju avotu
radītā trokšņa, samazināšanai mājas sesku turēšanas objektos.
Ārējos trokšņus var samazināt, izvēloties piemērotu objekta
novietojumu un arhitektūras projektu. Troksni, kas rodas objekta
iekšienē, var kontrolēt ar troksni slāpējošu materiālu un
konstrukciju starpniecību. Plānojot un pārveidojot izmitināšanas
telpas, ir jākonsultējas ar attiecīgo ekspertu.
2.6. Signalizācijas sistēmas
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)
3. Veselība
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.1. un 4.4.apakšpunktu.)
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
4.1. Izmitināšana
Dzīvnieki ir jātur sociāli saderīgās grupās, ja vien nepastāv
zinātniski vai ar dzīvnieku labturību saistīti iemesli dzīvnieku
atsevišķai turēšanai.
Pārošanās periodā pieaugušos tēviņus var būt nepieciešams
izolēt, lai novērstu cīniņus un savainojumus. Tomēr pārējā laikā
tēviņus var veiksmīgi turēt grupās.
Grūsnas mātītes ir jānošķir atsevišķi tikai grūtniecības
perioda beigās, ne ātrāk kā divas nedēļas pirms atnešanās.
Ja dzīvnieki ir pieraduši dzīvot grupās, nošķiršana var radīt
dzīvniekam spēcīgu stresu. Nošķiršanai ilgstot vairāk nekā
divdesmit četras stundas, tā nopietni pasliktina dzīvnieku
labsajūtu. Tāpēc bez veterināra vai ar labturību saistīta iemesla
mājas seskus atsevišķi neizmitina ilgāk par divdesmit četrām
stundām. Atsevišķu izmitināšanu uz laika posmu, kas pārsniedz
divdesmit četras stundas, izmēģinājuma veikšanas nolūkā nosaka,
apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir
atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos.
Ja dzīvnieki tiek turēti atsevišķi zinātnisku vai ar labturību
saistītu iemeslu dēļ, ir jāvelta papildu resursi šo dzīvnieka
labsajūtas un aprūpes nodrošināšanai. Visiem atsevišķi
izmitinātajiem seskiem katru dienu ir jāvelta papildu laiks
saskarsmei ar cilvēku un ir jānodrošina vizuālais, dzirdes un, ja
iespējams, fiziskais kontakts ar citiem seskiem.
Ņemot vērā mājas seska sociālo uzvedību, tam ir jānodrošina
regulāra saskarsme ar citiem mājas seskiem, izmitinot dzīvniekus
grupā un regulāri veltot tiem uzmanību. Kopumā mājas seskiem
patīk regulāra un uzticama aprūpe, un tā ir jānodrošina, jo
tādējādi tiek uzlabota rezultātu kvalitāte un dzīvnieki kļūst
sabiedriskāki.
Mājas sesku sociālā uzvedība nostiprinās agrā vecumā, un ir
svarīgi, ka mazulim tiek nodrošināta saskarsme ar citiem mājas
seskiem (piemēram, ar mazuļiem no tā paša metiena) un cilvēkiem
(piemēram, ar dzīvnieku kopējiem). Ikdienas aprūpe šajā jutīgajā
attīstības stadijā nosaka pieauguša mājas seska sociālo uzvedību.
Ir novērots: jo biežāka saskarsme, jo nosvērtāks kļūs dzīvnieks,
un šī saskarsme ir nepieciešama arī pieauguša seska dzīves
laikā.
4.2. Turēšanas vietas uzlabošana
Mājas seska iežogojuma plānojumam ir jāatbilst sugas un
šķirnes specifiskajām vajadzībām. Iežogojumam ir jābūt tādam, lai
to būtu iespējams pielāgot jauninājumiem, kas tiek ieviesti,
pamatojoties uz jauniem atklājumiem.
Iežogojumiem ir jābūt veidotiem tā, lai mājas seskiem būtu
pieejama noteikta privātā telpa un lai tie spētu kontrolēt
noteiktus sociālos kontaktus.
Papildus minimālajai grīdas platībai, kas ir norādīta turpmāk,
iežogojumos ir jānodrošina arī vietas dažādu darbību veikšanai,
piemēram, paaugstinātas platformas un atsevišķi nodalījumi. Ja
tiek nodrošinātas kastes migu ierīkošanai, tām ir jābūt veidotām
tā, lai mazuļi neizveltos no migas.
Kartona vai stingras plastmasas caurules un kastes un papīra
maisi rosinās dzīvnieku ziņkāri un rotaļīgumu. Mājas seskiem ļoti
patīk ūdens vannas un bļodas.
4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums
4.3.1. Izmēri
Šo vadlīniju mērķis ir veicināt mājas sesku izmitināšanu
grupās un nodrošināt tiem piemērotus turēšanas vietas
uzlabojumus. Ir jānorāda, ka šī koncepcija un stratēģija veicina
mājas sesku turēšanu lielās saderīgās grupās, tādējādi ietaupot
grīdas platību un uzlabojot dzīvnieku saskarsmes iespējas.
Dzīvnieku iežogojumiem, tostarp nodalījumiem starp
iežogojumiem, ir jānodrošina mājas seskiem veselīga un ērti
tīrāma vide. Iežogojumu plānojumam un uzbūvei ir jābūt tādai, kas
nodrošinātu atklātas un gaišas telpas, ļaujot mājas seskiem
novērot citus seskus un darbiniekus, kas atrodas ārpus to
iežogojuma. Mājas seskiem ir jābūt arī iespējai patverties savā
iežogojumā, atrasties vientulībā un īpaši būt ārpus citu sesku
redzamības lauka.
Tā kā mājas seskiem piemīt lielas spējas izbēgt, iežogojuma
konstrukcijai ir jābūt tādai, lai dzīvnieks nespētu izbēgt vai
savainot sevi, cenšoties izbēgt.
Iežogojuma ieteicamais minimālais augstums ir 50 cm. Mājas
seskiem patīk kāpelēt, un šis augstums nodrošina iespēju ieviest
piemērotus turēšanas vietas uzlabojumus. Grīdas platībai ir jābūt
pietiekami lielai, lai dzīvnieks varētu brīvi kustēties un
izvēlēties vietu gulēšanai, ēšanai un tualetei. Lai nodrošinātu
pietiekamu vides daudzveidību, neviena iežogojuma platība
nedrīkst būt mazāka par 4500 cm². Minimālās platības prasības
vienam mājas seskam ir norādītas E.1.tabulā.
E.1.tabula. Mājas seski: iežogojuma
minimālie izmēri un nepieciešamā platība
| |
Minimālais iežogojuma lielums (cm²) |
Minimālā grīdas platība vienam dzīvniekam
(cm²) |
Minimālais augstums (cm) |
| Dzīvnieki līdz 600 g |
4500
|
1500
|
50
|
| Dzīvnieki virs 600 g |
4500
|
3000
|
50
|
| Pieauguši tēviņi |
6000
|
6000
|
50
|
| Mātīte un mazuļi |
5400
|
5400
|
50
|
Dzīvnieku iežogojumiem ir jābūt taisnstūra formā, nevis
kvadrāta formā, lai tādējādi veicinātu dzīvnieku lokomotoro
aktivitāti.
Ierobežošana mazākā platībā zinātniskā nolūkā, piemēram,
metabolisma būrī, var ievērojami pasliktināt dzīvnieka
labsajūtu.
4.3.2. Grīdas segums
Ieteicamais grīdas segums mājas sesku izmitināšanas objektos
ir cieta vienlaidu grīda ar gludu, neslīdošu virsmu. Papildu
mēbelējums iežogojumā, piemēram, guļvietas un platformas,
nodrošinās visiem mājas seskiem siltu un ērtu atpūtas vietu.
Mājas sesku iežogojumos nedrīkst izmantot vaļējas grīdas
segumu sistēmas, piemēram, tīklu vai stiepļu režģu grīdas.
4.4. Barošana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.6.apakšpunktu.)
4.5. Dzirdināšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)
4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai
Visiem mājas seskiem ir jānodrošina guļvietas materiāls.
Turklāt ir jānodrošina arī materiāli migas ierīkošanai, piemēram,
siens, salmi vai papīrs. Tiek uzskatīts, ka papildu turēšanas
vietas uzlabojumu sniedz dziļas pakaišu sistēmas.
Labā prakse ir izmantot pakaišus vai substrāta materiālu, lai
atvieglinātu tīrīšanu un samazinātu nepieciešamību iežogojumu
regulāri mazgāt/skalot ar šļūteni.
4.7. Tīrīšana
Dzīvnieku iežogojumus skalojot ar šļūteni, mājas seski
nedrīkst samirkt. Ja iežogojumi tiek skaloti ar šļūteni, mājas
seskus pārvieto no iežogojuma kādā sausā vietā un ielaiž atpakaļ
iežogojumā vienīgi tad, kad iežogojums ir sauss.
Mājas seskiem ir raksturīga tendence izkārnīties pret
vertikālu virsmu noteiktā iežogojuma daļā. Tualetes kastes
ievietošana var samazināt pārējās iežogojuma platības tīrīšanas
biežumu.
Tualetes kastes un/vai vietas, ko dzīvnieks izmanto kā
tualeti, ir jātīra tik bieži, cik tas ir nepieciešams, bet vismaz
vienu reizi dienā.
Pārējā iežogojuma tīrīšanas biežumu nosaka atkarībā no tādiem
faktoriem kā apdzīvotības blīvums, iežogojuma plānojums un
vairošanās posma stadija, piemēram, grūsnības periods.
4.8. Apiešanās
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.10.apakšpunktu.)
4.9. Humāna nogalināšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)
4.10. Dokumentācija
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)
4. 11. Identifikācija
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.13.apakšpunktu.)
F. Noteikumi
attiecībā uz primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti
a) Vispārīgie
noteikumi
1. Ievads
Primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, turēšana laboratorijā
rada virkni problēmu, kuras nav raksturīgas darbā ar citiem
laboratorijās izmantotiem zīdītājiem. Primāti, kas nav
cilvēkveidīgie primāti, ir savvaļas dzīvnieki, un lielākā daļa no
tiem dzīvo kokos. Tā kā primāti ir savvaļas dzīvnieki, tie ir
daudz trauksmaināki nekā pieradināto sugu dzīvnieki un ārkārtīgi
spēcīgi reaģē un nepazīstamiem un satraucošiem kairinājumiem.
Atšķirībā no pieradinātajām sugām primāti nav selekcionēti to
draudzīguma pret cilvēku un mazās agresivitātes dēļ. Draudzīga
saskarsme starp kopēju un mazuli agrīnā vecumā mazinās dzīvnieka
bailīgumu, jo dzīvnieki iemācīsies, ka pazīstamie cilvēki nav
bīstami, tomēr dzīvnieki saglabās lielāko daļu īpašību, kas ir
raksturīga to sugas pārstāvjiem savvaļā. Salīdzinājumā ar kokos
nedzīvojošiem laboratorijas zīdītājiem primāti, kas nav
cilvēkveidīgie primāti, no sauszemes plēsējiem bēg vertikālā
plaknē, nevis horizontālā plaknē; pat tās sugas, kas kokos dzīvo
salīdzinoši maz, meklē patvērumu kokos vai uz klinšu sienas.
Tāpēc iežogojumam augstumam ir jābūt pietiekamam, lai dzīvnieks
varētu uzrāpties pietiekami augstu, lai justos pasargāts.
Ārkārtīgi svarīgs primātu iežogojumos ir telpas sadalījums. Ir
ļoti svarīgi, lai dzīvnieki varētu izmantot iespējami lielāku
daļu iežogojuma tilpuma, jo kā kokos dzīvojošiem dzīvniekiem tiem
ir nepieciešama trīsdimensiju telpa. Lai tas būtu iespējams, ir
jānodrošina laktas un kāpelēšanai piemērotas konstrukcijas.
Papildus mežonīgajai dabai un kāpelēšanas paradumiem
primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir attīstīta kognitīvā
spēja, kompleksi barības uzlasīšanas paņēmieni un sociālā
uzvedība. Tādēļ dabisko izpausmju īstenošanai tiem ir
nepieciešama kompleksa vide. Tomēr grupas uzbūvei ir jābūt tādai,
lai būtu maksimāli ierobežotas tās dabiskās izpausmes, kas rada
dzīvniekos stresu un ciešanas vai kas var radīt ievainojumus.
Zinātniskajos pētījumos izmantotajiem primātiem, kas nav
cilvēkveidīgie primāti, ir jābūt dzimušiem nebrīvē, un, ja tas ir
praktiski iespējams, izaugušiem uz vietas, lai izvairītos no
transportēšanas izraisītā stresa. Nebrīvē dzimušo dzīvnieku
vecums, vecāki un veselības stāvoklis ir zināms, un tie tiek
audzēti saskaņā ar standartizētu zootehnikas praksi. Ja primāti,
kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir jāieved, tos būtu vēlams
iegādāties pazīstamās audzēšanas vietās, kurās tiek ievēroti
augsti labturības un kopšanas standarti. Tajās nedrīkst būt
zoonozes. Savvaļā sagūstītu dzīvnieku izmantošana ir pieļaujama
vienīgi ārkārtējos apstākļos, jo tie var apdraudēt darbinieku
veselību, to priekšvēsture nav zināma un, visticamāk, tie
baidīsies no cilvēka. Dažos gadījumos ir novērojama liela
dzīvnieku mirstība dzīvnieku sagūstīšanas vietās vai dzīvnieku
pārvešanas laikā uz dzīvnieku turēšanas vietu.
Par sugām, kuras parasti audzē un izmanto laboratorijās, ir
pieejama papildu informācija. Lai pienācīgi nodrošinātu citu sugu
vajadzības (vai ja novēro izpausmju vai vairošanās problēmas), ir
jākonsultējas ar pieredzējušiem primātu speciālistiem un aprūpes
darbiniekiem.
2. Vide un tās kontrole
2.1. Ventilācija
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)
2.2. Temperatūra
Tā kā nebrīvē dzīvniekiem ir ierobežotas iespējas īstenot
dabiskos paņēmienus, lai pielāgotos klimata pārmaiņām,
laboratorijas dzīvnieku turēšanai piemērotā temperatūras
amplitūda ne vienmēr atbildīs dabiskās vides temperatūrai. Kopumā
temperatūrai ir optimāli jāatbilst gan dzīvnieku, gan arī
darbinieku labsajūtai. Ja tiek izmantoti āra iežogojumi, tajos ir
jānodrošina patvērums pret nelabvēlīgiem laika apstākļiem un
pastāvīga piekļuve pietiekami apsildītām iekštelpām. Šis
nosacījums ir jo īpaši būtisks audzētavām, kurās tiek izmantoti
plaši āra iežogojumi, lai samazinātu dzīvnieku apsaldēšanās risku
un jaundzimušo bojāeju ziemas mēnešos.
2.3. Mitrums
Lai gan daži primāti, kas nav cilvēkveidīgie primāti, dzīvo
tropiskajos lietus mežos, kuros ir augsts gaisa mitruma līmenis,
bet citi – sausajos reģionos, laboratorijās dzīvojošajām
kolonijām nav nepieciešams nodrošināt līdzīgus apstākļus. Kopumā
relatīvais gaisa mitrums no 40 % līdz 70 % ir piemērots gan
dzīvniekiem, gan aprūpes darbiniekiem. Ir jāuzmanās, lai
dzīvnieki netiktu turēti pārāk zemā gaisa mitrumā (sk. par
atsevišķām sugām) vai lai dzīvnieki, jo īpaši Jaunās pasaules
pērtiķi, kas ir uzņēmīgi pret elpošanas orgānu slimībām, ilgstoši
netiktu turēti apstākļos, kas neatbilst noteiktajam relatīvā
gaisa mitruma diapazonam.
2.4. Apgaismojums
Vairumam laboratorijas primātu, kas nav cilvēkveidīgie
primāti, ir nepieciešams 12 stundu gaismas-tumsas cikls. Dažām
sugām var būt nepieciešams mākslīgais ausmas un krēslas
apgaismojums. Attiecībā uz nakts sugām, piemēram, Aotus
trivirgatus, noteiktā darba dienas daļā ir jāizmanto blāvas
sarkanās gaismas apgaismojums, lai būtu iespējams novērot
dzīvniekus to aktīvajā periodā un lai varētu droši veikt ierastos
aprūpes pasākumus. Ja tas ir iespējams, primātu, kas nav
cilvēkveidīgie primāti, turēšanas telpām ir jābūt ar logiem, jo
tie ir dabīgās gaismas avots un var uzlabot dzīvnieku turēšanas
vietu.
2.5. Troksnis
Kā turēšanas vietas uzlabojumu un paņēmienu pēkšņu skaļu
trokšņu slāpēšanai var izmantot nomierinošu fona skaņu, piemēram,
mūziku vai radiopārraides, taču šis paņēmiens nav paredzēts
pastāvīgai izmantošanai. Mūzikai var būt arī nomierinoša ietekme
uz dzīvniekiem stresa laikā. Lielākajai daļai sugu piemērotais
skaņas līmenis atbilst skaņu līmenim, kāds ir ieteicams arī
darbiniekiem, taču ir jāņem vērā, ka dažas sugas, piemēram,
marmoseti (Callithrix spp.), spēj dzirdēt ultraskaņu. Ir
jānodrošina zems fona trokšņu līmenis, un tikai īslaicīgi tas
drīkst pārsniegt 65 decibelus.
2.6. Signalizācijas sistēmas
Lielākajai daļai augstāk attīstīto primātu, kas nav
cilvēkveidīgie primāti, dzirde līdzinās cilvēka dzirdei; lai
nebiedētu dzīvniekus, nedrīkst izmantot sirēnas. Kā alternatīvus
signalizācijas līdzekļus visās telpās var izmantot darbiniekiem
redzamas signālugunis.
3. Veselība
Lai gan nebrīvē audzētu dzīvnieku izmantošanai būtu jāgarantē,
ka dzīvnieki ir veseli un nerada inficēšanās draudus darbiniekiem
vai citiem iestādē izmitinātajiem primātiem, par visiem
jauniegūtajiem dzīvniekiem ir jābūt pilnīgi aizpildītiem
veselības sertifikātiem, un pēc ievešanas tie ir jāievieto
karantīnā. Šajā laika posmā ir rūpīgi jānovēro ievesto dzīvnieku
veselības stāvoklis un jāveic nepieciešamās seroloģiskās,
bakterioloģiskās un parazitoloģiskās pārbaudes kompetentās
laboratorijās.
Uz visiem kolonijā dzīvojošajiem primātiem, kas nav
cilvēkveidīgie primāti, ir jāattiecina veterinārā uzraudzība, un
tiem ir jāveic regulāras diagnostiskās pārbaudes. To tuvā
radniecība ar cilvēkiem nosaka to uzņēmību pret daudzām slimībām
un parazītiem, kas ir kopīgi abām sugām un dažreiz var apdraudēt
abu sugas veselību. Tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi veikt regulāras
medicīniskās pārbaudes arī darbiniekiem. Ja darbinieks var
potenciāli apdraudēt dzīvnieku veselību, ir jānovērš šā
darbinieka jebkura iespējamā saskare ar dzīvniekiem. Īpaša
piesardzība ir jānodrošina darbā ar dzīvniekiem, kas varētu būt
inficēti ar cilvēkam bīstamiem patogēniem. Ir jāinformē
darbinieki un jāveic nepieciešamie pasākumi, lai samazinātu
inficēšanās risku. Dzīvnieka dzīves laikā ir jāveic ieraksti par
dzīvnieka veselības stāvokli. Pēkšņas saslimšanas un nāves
gadījumu izmeklēšana ir jāuztic kompetentiem darbiniekiem un
laboratorijām, un tā ir jāveic ļoti rūpīgi, ņemot vērā iespējamās
zoonozes.
Dzīvnieki no dažādiem ģeogrāfiskajiem apgabaliem ir stingri
jānošķir cits no cita līdz brīdim, kad ir pārbaudīts to veselības
stāvoklis.
Āra iežogojumos īpaši svarīga ir kaitēkļu kontrole.
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
4.1. Izmitināšana
Par primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, sociālo uzvedību,
turēšanas vietu uzlabošanas stratēģijām un aprūpi ir
jākonsultējas ar personu, kas ir kompetenta šajos jautājumos.
Tā kā laboratorijās izmantotie primāti, kas nav cilvēkveidīgie
primāti, ir sabiedriski dzīvnieki, tie ir jāizmitina kopā ar
vienu vai vairākiem saderīgiem tās pašas sugas pārstāvjiem. Lai
nodrošinātu saderību grupā, būtiska ir laboratorijas primātu
grupas pareiza veidošana. Saderība un no tās izrietošais grupas
sadalījums pēc dzīvnieku vecuma un dzimuma ir atkarīgs no sugas.
Veidojot grupas, ir jāņem vērā sugai raksturīgā sociālā
organizācija. Tomēr nebrīves apstākļos, kur nav pietiekami daudz
vietas izvērstu pakaļdzīšanos organizēšanai vai no grupas
izstumto dzīvnieku emigrēšanai, dabiskais grupas vecuma un
dzimuma sadalījums var būt nepiemērots un var būt nepieciešamas
izmaiņas grupas struktūrā. Piemēram, makaku grupas dabisko
sastāvu, kurā ietilpst vairāki tēviņi un vairākas mātītes, var
aizstāt ar harēma struktūru. Grupas sastāvu var noteikt arī
izmēģinājumā, šādi izveidojot, piemēram, viendzimuma grupas vai
vienaudžu grupas. Ir svarīgi, lai grupas iežogojumā būtu
nodrošinātas vizuālas barjeras, kas ļautu dzīvniekiem patverties
ārpus citu dzīvnieku redzes lauka, un vairāki bēgšanas ceļi, kas
nodrošinātu iespēju izvairīties no uzbrukumiem un neļautu
dominējošajiem īpatņiem liegt pakārtoto dzīvnieku iekļūšanu
noteiktās iežogojuma daļās.
Pēc grupas izveidošanas vai pārgrupēšanas dzīvnieki ir rūpīgi
jānovēro, un ir jābūt izstrādātai rīcības programmai agresīvas
uzvedības ierobežošanai un samazināšanai.
Ja dzīvnieki ir izmitināti viendzimuma grupās, pretēja dzimuma
grupas nav vēlams izmitināt tuvu vienu otrai, jo tad tēviņi var
kļūt agresīvi. Dzīvniekus var neizmitināt sociālā grupā vienīgi
tad, ja tam ir veterinārs pamatojums vai ja to pieprasa
izmēģinājuma nosacījumi. Atsevišķa izmitināšana ir pieļaujama
vienīgi veterināru vai ar labturību saistītu iemeslu dēļ; tai ir
jāilgst iespējami īsāku laika posmu, un tā ir rūpīgi jāuzrauga.
Atsevišķu izmitināšanu izmēģinājuma veikšanas nolūkā nosaka,
apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir
atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos.
Atsevišķi izmitinātu primātu labturībai un aprūpei ir jāvelta
papildu resursi. Ja nav iespējama izmēģinājumos iesaistīto
dzīvnieku izmitināšana lielās grupas, labākais risinājums varētu
būt to turēšana saderīgos viendzimuma pāros.
Ja dzīvnieku ir nepieciešams uz laiku nošķirt no grupas,
piemēram, lai izmēģinātu kādu preparātu, dzīvnieka atgriešanās
grupā ir rūpīgi jāuzrauga, jo var būt mainījusies grupas sociālā
organizācija un dzīvniekam var uzbrukt. Dzīvnieku var ievietot
atsevišķā iežogojumā, kas ir ievietots grupas iežogojumā vai
blakus tam, vai arī var nošķirt visus grupas dzīvniekus, neilgi
pēc tam grupu atkal pilnīgi apvienojot.
4.1.1. Vairošana
Dzimumu proporcionālā attiecība un dzīvnieku skaits audzētavā
ir atkarīgi no attiecīgās sugas. Ir svarīgi nodrošināt, lai
pieejamās telpas apjoms un daudzveidība būtu pietiekama, lai
novērstu dzīvnieku, jo īpaši grupā zemu statusu ieņemošo mātīšu
un jauno dzīvnieku, iebiedēšanu. Poligāmajās sugās ir jānodrošina
tāda dzimumu attiecība, lai nodrošinātu, ka visas mātītes tiek
sapārotas un dzemdē dzīvus mazuļus. Ja grupā ir vairāk nekā viens
tēviņš, jāpārliecinās par grupas tēviņu savstarpējo saderību.
Monogāmās sugas tur ģimenes grupās, kurās ietilpst abi vecāki un
divas vai vairākas pēcnācēju paaudzes.
Svarīgs nosacījums attiecībā uz topošajiem vaislas dzīvniekiem
ir tāds, ka jaunajiem dzīvniekiem ir jāaug stabilās grupās,
vēlams, grupās, kurās tie ir piedzimuši, kopā ar to mātēm. Tas
nodrošina to, ka pēcnācēju audzināšanas iemaņas un sociālās
attiecības hierarhiskajā struktūrā attīstās pareizi.
Dzīvnieki parasti bez iejaukšanās spēj veiksmīgi uzaudzināt
vienu mazuli vai dvīņus. Taču ir nepieciešams rīcības protokols
gadījumam, ja māte no mazuļa atsakās, lai mazinātu šo dzīvnieku
ciešanas.
4.1.2. Atšķiršana no mātes
Jaunajiem cercopithecoidiem (cercopithecus)
raksturīga lēna pēcdzemdību attīstība, kas ilgst vairākus gadus,
un atkarībā no sugas to atkarība no mātes ilgst līdz 8–12 mēnešu
vecumam. Šajā laika posmā tie mātes modrā aizsardzībā izzina
apkārtējo vidi un socializējas, iepazīstoties ar apkārtējiem.
Saskarsmē ar citiem jaundzimušajiem vai pat palīdzot rūpēties
par tiem, tiek apgūtas mazuļu audzināšanas iemaņas. Jaundzimušo
nošķiršana no kolonijas rada stresu gan mātei, gan jaundzimušajam
dzīvniekam. Tādēļ, līdz jaunie dzīvnieki kļūst pastāvīgi, tos ir
ieteicams atstāt tajā kolonijā, kurā tie ir dzimuši. Ja paša
dzīvnieka labturības apsvērumu dēļ to ir nepieciešams atšķirt no
mātes agrāk nekā parasti, šo dzīvnieku ir ieteicams ievietot labi
organizētā grupā, lai nekaitētu dzīvnieka sociālajai attīstībai,
uzvedībai, fizioloģijai un imūnsistēmai. Atšķiršanai no mātes
piemērotā vecuma diapazons katrai sugai var atšķirties.
4.2. Turēšanas vietas uzlabošana
Videi ir jābūt tādai, lai dzīvnieks tajā spētu īstenot savu
ikdienas darbību komplekso programmu. Ņemot vērā atšķirības
dažādu sugu dabiskajā uzvedībā, dzīvojamo telpu aprīkojums būs
atkarīgs no sugas, kas tajās dzīvos. Iežogojumā dzīvniekam ir
jānodrošina iespēja īstenot plašu dabisko izpausmju klāstu,
jāsniedz drošības sajūta, kā arī jānodrošina pietiekama
daudzveidība, lai dzīvnieks šajā vidē varētu skriet, staigāt,
kāpelēt un lēkāt. Ieteicams izmantot arī tausti stimulējošus
materiālus. Ir jānodrošina dzīvniekam iespēja kontrolēt tam
pieejamo vidi. Dzīvnieka vidē ir jāievieš regulāri jauninājumi,
piemēram, nelielas izmaiņas iežogojuma aprīkojuma uzbūvē vai
izvietojumā un dzīvnieku barošanas veidā.
4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums
Primāti, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir jāizmitina tā, lai
neprovocētu tos uz neadekvātu rīcību un lai tie spētu īstenot
pietiekamu ierasto darbību klāstu.
Katras sugas iežogojuma izmēri ir atkarīgi no šādiem
faktoriem:
– pieauguša dzīvnieka lieluma (lai arī jaunie dzīvnieki ir
mazāki, tie parasti ir aktīvāki nekā pieaugušie dzīvnieki, tāpēc
tiem ir nepieciešams tikpat daudz telpas fiziskajai attīstībai un
rotaļām);
– pietiekamas telpas kompleksas un interesantas vides
nodrošināšanai un
– izmitināmās grupas lieluma.
4.3.1. Izmēri
Visu sugu primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti,
izmitināšanā ievēro šādus principus:
– būru augstumam ir jābūt pietiekamam, lai dzīvnieks varētu
bēgt vertikālā plaknē un sēdēt uz laktas vai plaukta, ar asti
nepieskaroties pie grīdas;
– ir jānodrošina dzīvniekam iespēja īstenot sugai raksturīgās
lokomotorās un uzvedības izpausmes;
– vietai ir jābūt pietiekamai, lai tajā būtu iespējams uzlabot
turēšanas vietu;
– dzīvnieku nedrīkst izmitināt atsevišķi no pārējiem
dzīvniekiem, ja vien nepastāv kādi ārkārtēji apstākļi;
– iežogojumus nedrīkst izvietot vertikāli citu virs cita divās
vai vairākās rindās.
4.3.2. Āra iežogojumi
Ja vien tas ir iespējams, ir jānodrošina primātu, kas nav
cilvēkveidīgie primāti, piekļuve āra iežogojumiem. Āra
iežogojumus parasti izmanto lielāku primātu, kas nav
cilvēkveidīgie primāti, audzēšanai. Šādu iežogojumu priekšrocība
ir tā, ka tajos ir iespējams ievietot dzīvnieku dabiskajai videi
raksturīgu aprīkojumu un ka tajos var turēt izmēģinājumos
izmantojamos vai rezervē esošos dzīvniekus, ja nav nepieciešama
precīza klimatiskā kontrole un āra gaisa temperatūra ir piemērota
šiem dzīvniekiem. Āra iežogojumi parasti ir veidoti no metāla,
taču var izmantot arī citus materiālus (piemēram, koku), ja tie
ir pietiekami aizsargāti pret laika apstākļu iedarbību.
Toksikologi ir atļāvuši noteiktu koksnes veidu izmantošanu, ja
vien ir pieejams koksnes sastāva analīzes sertifikāts. Koka
konstrukcijas ir viegli uzturēt un nomainīt, tās var uzstādīt uz
vietas atbilstīgi individuālam pasūtījumam, un koks ir
neuzkrītošāks un dabīgāks materiāls. Lai aizsargātu koka
iežogojuma konstrukcijas, iežogojuma nesošajai konstrukcijai ir
jābūt izgatavotai no tādas koksnes, kuru dzīvnieki negrauž vai
kura ir aizsargāta ar tīklu vai netoksisku apstrādes līdzekli.
Iežogojuma pamatni var izgatavot no betona, vai arī šim nolūkam
var izmantot dabīgās veģetācijas pamatni. Ja iežogojuma grīda ir
izgatavota no betona, to var pārklāt ar piemērotu netoksisku
substrāta materiālu. Daļai no iežogojuma ir jābūt pārsegtai ar
jumtu, lai dzīvnieki varētu uzturēties ārā arī mitrā laikā un lai
nodrošinātu aizsardzību pret sauli, vai arī ir jānodrošina īpašas
nojumes, zem kurām dzīvnieki var patverties no laika apstākļiem.
Ja āra iežogojumi ir pieejami, primāti, kas nav cilvēkveidīgie
primāti, tos izmantos arī ziemā. Tomēr ir jānodrošina arī
apsildīti iekštelpu iežogojumi. Ir ieteicams, ka iekštelpu
iežogojumu izmēri atbilst noteiktajām minimālajām prasībām, lai
izvairītos no šo iežogojumu pārblīvēšanas nelabvēlīgu laika
apstākļu gadījumā. Tā kā āra iežogojumi nodrošina papildu telpu,
nav nepieciešams noteikt šo iežogojumu minimālos izmērus. Ja
dažādi iežogojumi ir savstarpēji savienoti, piemēram, ja āra
iežogojums ir savienots ar iežogojumu iekštelpās, ir jānodrošina
vairāk nekā viena savienojošā eja, lai dominējošie dzīvnieki
neiedzītu strupceļā dzīvniekus ar zemāku sociālo statusu
grupā.
4.3.3. Izmitināšana iekštelpās
Lai gan iežogojumi parasti tiek izgatavoti no metāla,
nomierinošākas vides veidošanai var veiksmīgi izmantot arī citus
materiālus, piemēram, koku, laminātu un stiklu.
Tā kā būtisks iežogojuma parametrs ir iežogojuma augstums,
iežogojumos visiem primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir
jānodrošina iespēja kāpelēt, lēkāt un patverties uz augstu
novietotas laktas. Sienas var pārklāt ar tīklu, ko dzīvnieki
izmantos kāpelēšanai, taču ir jānodrošina arī pietiekams daudzums
diagonālu zaru vai laktu, uz kurām vienlaikus varētu sēdēt visi
iežogojumā izmitinātie dzīvnieki. Ja izmanto tīklu, ir
jāpārliecinās, ka tas nesavainos dzīvnieku, tīklā iesprūstot
kādai no dzīvnieka ekstremitātēm.
Cieta grīdas seguma priekšrocība ir tā, ka šādas grīdas ir
iespējams pārklāt ar substrāta materiālu, uz kura ir iespējams
izkaisīt barību, veicinot barības uzlasīšanu un vākšanu.
Primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir nepieciešama telpa
fiziskai aktivitātei, taču veterinārā vai izmēģinājumu nolūkā tos
uz īsu laika posmu var ieslodzīt mazākos iežogojumos. Mazākas
telpas var veidot, ar starpsienām sadalot galveno iežogojumu
un/vai izmantojot pārvietojamu iežogojuma aizmugurējo sienu, kā
arī ievietojot iežogojumā būri, divas savstarpēji savienotas
novietnes vai arī pievienojot iežogojumam, kas paredzēts
dzīvnieku fiziskajam aktivitātēm, izmēģinājumiem paredzētus
iežogojumus. Šo ieslodzīšanas paņēmienu priekšrocība ir tā, ka
dzīvniekiem ir nodrošināta piekļuve to dzīves telpai un grupas
biedriem, bet vienlaikus ir iespējama dzīvnieka atsevišķa
barošana, tīrīšana un izmantošana procedūrās, piemēram, preparātu
došana un asins paraugu ņemšana.
Ja konkrētam izmēģinājumam ir nepieciešama dzīvnieka atsevišķa
izmitināšana nelielā iežogojumā, izmēģinājuma veicējam ir jāspēj
pamatot šāda ieslodzījuma ilgums un pakāpe, samērojot
ieslodzījuma ietekmi uz dzīvnieka labsajūtu ar izmēģinājuma
prasībām un zinātnisko vērtību. Šādi ierobežojumi ir jānovērtē
zinātniekiem, zoologiem un kompetentām personām, kas ir atbildīgi
par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos.
Vairāk telpas fiziskām aktivitātēm var nodrošināt, ja
primātus, kas nav cilvēkveidīgie primāti, tur lielās grupās,
nevis pāros. Dzīvniekus var nošķirt no pārējiem dzīvniekiem, tos
apmācot (skatīt turpmāk 4.8.punktu) vai liekot dzīvniekiem skriet
cauri ejai, kurā ir ievietots slazds.
Papildu noteikumos ir norādīti ieteicamie minimālie iežogojuma
izmēri dažādām sugām.
4.4. Barošana
Ir jānodrošina barības satura un pasniegšanas veida dažādība,
lai izraisītu dzīvniekos interesi par barību un uzlabotu
dzīvnieku turēšanas vietu. Barības izkaisīšana veicinās tās
uzlasīšanu, bet, ja barības izkaisīšanu ir sarežģīti nodrošināt,
barība ir jāpasniedz tā, lai tās iegūšanai dzīvniekam būtu
jāvelta noteiktas pūles, piemēram, pasniedzot nesadalītus augļus
un dārzeņus vai ievietojot barību barotavās, kuru atvēršanai ir
nepieciešamas noteiktas dzīvnieka darbības. Barošanas ierīcēm un
konstrukcijām ir jābūt veidotām un novietotām tā, lai iespējami
novērstu barības bojāšanos. C vitamīns ir būtiska primātu barības
sastāvdaļa. Jaunās pasaules pērtiķiem ir nepieciešams noteikts
daudzums D3 vitamīna. Tā kā bagātīga barošana var
padarīt dzīvniekus izvēlīgus, sabalansēta uztura uzņemšanas
nodrošināšanai ir ieteicams standarta barību pasniegt pirmajā
dienas ēdienreizē no rīta, kad dzīvnieki ir izsalkuši un nevar
izvēlēties citu barību. Barību var izkaisīt iežogojumā, lai
nepieļautu, ka dominējošie dzīvnieki saņem visai grupai paredzēto
pārtikas devu. Ja paredzams, ka barības dažādība nelabvēlīgi
ietekmēs izmēģinājuma rezultātus, dzīvnieki ir jābaro ar
vienveidīgu pārtiku. Šajā gadījumā standarta barību var dažādot,
mainot tās izskatu, krāsu un garšu.
4.5. Dzirdināšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)
4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai
Dažiem primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, piemēram,
dažiem prosimianiem (Prosimii), ir nepieciešams materiāls
migas ierīkošanai, piemēram, koksne, vilna, sausas lapas vai
salmi. Netoksisks substrāta materiāls, piemēram, koksnes šķelda,
granulas ar pazeminātu putekļu īpatsvaru vai sadriskāts papīrs ir
vērtīgi materiāli, kas iekštelpu iežogojumos veicina barības
uzlasīšanas darbības. Āra iežogojumiem piemērota ir zāle, dažādi
augi, koku vai mizas šķelda.
4.7. Tīrīšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)
4.8. Apiešanās
Darbā ar primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, tiek
izmantoti dažādi brīvības ierobežošanas – diapazonā no
iežogojumiem ar slīdošām starpsienām un dzīvnieku sagūstīšanas ar
rokām vai ar tīklu līdz dzīvnieku iemidzināšanas šautru
izmantošanai. Lai gan šāda saskarsme ar cilvēku primātus satrauc,
ir ieteicams dzīvniekus apmācīt sadarboties, lai tādējādi
samazinātu šādas saskarsmes radīto stresu. Dzīvnieku apmācīšana
ir vissvarīgākais dzīvnieku aprūpes aspekts, jo īpaši ilgstošos
pētījumos. Apmācīšana sniedz dzīvniekam intelektuālu nodarbi un
atvieglina aprūpētāja darbu. Primāti, kas nav cilvēkveidīgie
primāti, reaģē uz skaņas un vizuālajiem kairinājumiem, un,
izmantojot vienkāršus "atalgošanas" paņēmienus, dzīvniekus var
apmācīt sadarboties nelielās procedūrās, piemēram, asins paraugu
noņemšanā.
Ir regulāri jāanalizē dzīvnieku reakcija uz apmācību un
procedūrām un rūpīgi jāapsver īpaši neatsaucīgo dzīvnieku
turpmāka izmantošana izmēģinājumos.
Lai gan dzīvniekus ir iespējams apmācīt pildīt uzdevumus,
starp atkārtotiem izmēģinājumiem dzīvniekiem ir jānodrošina
pietiekami atpūtas periodi.
4.9. Humāna nogalināšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)
4.10. Dokumentācija
Par katru dzīvnieku pieraksta sīkus datus. Norāda šādu
informāciju: dzīvnieka sugu, dzimumu, vecumu, svaru, izcelsmi,
klīnisko un diagnostikas informāciju, pašreizējo un iepriekšējo
izmitināšanas sistēmu, izmēģinājumu vēsturi un citu informāciju,
kas ir būtiska aprūpes un izmēģinājumu procedūrām, piemēram,
pārskatus par dzīvnieka uzvedību vai statusu un par ieteicamajiem
grupas biedriem/attiecībām grupā.
4.11. Identifikācija
Visiem iestādē dzīvojošajiem primātiem, kas nav cilvēkveidīgie
primāti, pirms to atšķiršanas no mātes ir jāpiešķir pastāvīgs un
unikāls laboratorijas identifikācijas kods. Dzīvnieku
identifikāciju var nodrošināt, izmantojot pareizi uzliktas kakla
siksnas ar medaljoniem vai tetovējumus lielo sugu dzīvniekiem.
Pieejamās vietās uz dzīvnieka ķermeņa (lielākiem dzīvniekiem uz
plaukstas locītavas, mazākiem – skaustā) var ievadīt mikroshēmu.
Tā kā ir būtiski nodrošināt konkrētu dzīvnieku vieglu atpazīšanu,
dažās laboratorijās ir veiksmīgi ieviesti dzīvnieku vārdi, jo tos
var ērti izmantot dominējošo un pakārtoto dzīvnieku
identificēšanai, un pastāv uzskats, ka vārdu došana dzīvniekiem
vairo aprūpes darbinieku cieņu pret primātiem.
5. Darbinieku apmācība
Darbinieki ir jāapmāca dzīvnieku aprūpē, kopšanā un apmācībā.
Dzīvnieku aprūpētāju un ar primātiem, kas nav cilvēkveidīgie
primāti, strādājošo zinātnieku apmācībā ir jāiekļauj informācija
par konkrētajām dzīvnieku sugām. Darbinieki ir jāinformē par
sugas bioloģiskajām un uzvedības iezīmēm un prasībām,
nepieciešamajiem turēšanas vietas uzlabojumiem, dzīvnieku
iekļaušanas un nošķiršanas paņēmieniem un sociālo dinamiku.
Apmācībā ir jāiekļauj arī informācija par darbinieku veselības
aizsardzību un drošību darbā ar primātiem, kas nav cilvēkveidīgie
primāti, tostarp par iespējamajām zoonozēm, kā arī par
terapiju.
6. Pārvadāšana
Ja tas ir iespējams, dzīvnieki ir jāpārvadā saderīgos pāros.
Tomēr pieaugušus dzīvniekus var būt nepieciešams pārvadāt
atsevišķi.
b) Papildu
noteikumi marmosetu (Callithrix spp.) un tamarīnu
(Saguinus spp.) izmitināšanai un aprūpei
1. Ievads
Marmoseti (Callithrix spp.) ir nelieli, pārsvarā kokos
dzīvojoši Dienvidamerikas dienas primāti. Savvaļā tie apdzīvo 1–4
hektārus lielas platības paplašinātās ģimeņu grupās no trīs līdz
piecpadsmit dzīvniekiem, ko veido abi vecāki un to pēcnācēji.
Mātītēm metiens ir divreiz gadā (visbiežāk dvīņi, bet nebrīvē
nereti trīs mazuļi vienā metienā), un par mazuļiem rūpējas visi
grupas locekļi. Dominējošo mātīšu klātbūtnē pakārtotajām mātītēm
novērojami noteikti hormonāli un uzvedības mehānismi, kas nomāc
to reproduktīvo spēju. Marmoseti (Callithrix spp.) pārtiek
no augļiem un kukaiņiem un ir iecienījuši sveķkokus, barojoties
ar šo koku sveķiem; tomēr nebrīvē tie grebs un iezīmēs ar smaku
citus lapu kokus. Barības uzlasīšanai un uzņemšanai marmoseti
(Callithrix spp.) velta līdz 50 % sava laika. Marmosetu
(Callithrix spp.) un tamarīnu (Saguinus spp.)
dzīves ilgums nebrīvē ir no piecpadsmit līdz divdesmit
gadiem.
Tamarīni (Saguinus spp.) daudzējādā ziņā ir līdzīgi
marmosetiem (Callithrix spp.). Tie dzīvo Dienvidamerikā un
Centrālamerikā, ir nedaudz lielāki par marmosetiem (Callithrix
spp.) un apdzīvo plašākas platības no 30 līdz 100 hektāriem.
Tamarīniem (Saguinus spp.) ir nepieciešamas lielākas
platības, jo tie patērē vairāk augļu, negrebj kokus un sveķus ēd
vienīgi tad, ja tie ir viegli pieejami.
Lielākā daļa marmosetu (Callithrix spp.) un tamarīnu
(Saguinus spp.) negribīgi pamet kokus, lai nokāptu uz
zemes, un bieži iezīmē savu teritoriju ar smaku.
2. Vide un tās kontrole
2.1. Ventilācija
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)
2.2. Temperatūra
Marmoseti (Callithrix spp.) un tamarīni (Saguinus
spp.) ir turami temperatūras diapazonā no 23 °C līdz 28 C,
lai gan šo dzīvnieku tropiskās izcelsmes dēļ tiem ir piemērota
arī nedaudz augstāka temperatūra.
2.3. Mitrums
Relatīvā gaisa mitrums ir jānodrošina diapazonā no 40 % līdz
70 %, lai gan dzīvnieki panes arī mitrumu virs 70 %.
2.4. Apgaismojums
Ir ieteicams fotoperiods, kurā ir ne mazāk kā divpadsmit
stundu gaismas. Apgaismojuma avotam ir vienmērīgi jāapgaismo visa
turēšanas telpa. Tomēr dzīvnieku iežogojumos vienmēr ir
jānodrošina arī ēna.
2.5. Troksnis
Īpaša uzmanība ir jāvelta marmosetu (Callithrix spp.)
un tamarīnu (Saguinus spp.) dzirdamības diapazonā
ietilpstošās ultraskaņas mazināšanai.
2.6. Signalizācijas sistēma
(Skat. 2.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,
kas nav cilvēkveidīgie primāti.)
3. Veselība
(Skat. 3.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav
cilvēkveidīgie primāti.)
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
4.1. Izmitināšana
Marmoseti (Callithrix spp.) un tamarīni (Saguinus
spp.) ir jāizmitina ģimeņu grupās, kas sastāv no
neradnieciskiem tēviņa un mātītes pāriem un vienas vai vairākām
pēcnācēju paaudzēm. Rezerves dzīvnieku grupas veidojamas no
saderīgiem viena dzimuma un vecuma īpatņiem vai jaunajiem
dzīvniekiem. Ir jāuzmanās, veidojot grupas no neradnieciskiem
viena dzimuma pieaugušiem dzīvniekiem, jo tie var būt pārlieku
agresīvi viens pret otru.
Izmēģinājumu laikā marmosetus (Callithrix spp.) un
tamarīnus (Saguinus spp.) parasti var turēt saderīgos
viena dzimuma pāros (dvīņi, vecāki/pēcnācēji) vai, izmantojot
kontracepciju, tēviņa un mātītes pārī. Ja izmēģinājumu procedūrām
vai veterinārai aprūpei ir nepieciešama dzīvnieka atsevišķa
izmitināšana, tās ilgumam ir jābūt iespējami īsam, un atsevišķi
izmitinātajam dzīvniekam ir jāatrodas redzamības, dzirdamības un
ožas sasniedzamības attālumā no citiem tā sugas pārstāvjiem.
Vaislas pārus veido tikai tad, kad dzīvnieki ir aptuveni 2
gadus veci. Ģimeņu grupās mātes klātbūtne nomāks sieviešu dzimuma
atvašu ovulācijas ciklu. Vaislai paredzētos jaunos pārus nedrīkst
turēt vecāku ģimenes tuvumā, jo tādējādi tiktu nomākta to
vairošanās spēja.
Piemērotais vecums atšķiršanai no mātes ir atkarīgs no
dzīvnieka turēšanas nolūka, taču atšķiršanu nedrīkst veikt ātrāk
kā 8 mēnesī. Ja dzīvniekus ir paredzēts izmantot vaislai, tie ir
jātur ģimenes grupā līdz vismaz 13 mēnešu vecumam, lai tie
pienācīgi apgūtu mazuļu audzināšanu.
4.2. Turēšanas vietas uzlabošana
Marmosetu (Callithrix spp.) un tamarīnu (Saguinus
spp.) dabiskā uzvedība liecina par to, ka nebrīves videi ir
jābūt kompleksai un rosinošai, jo sugai tipiskās uzvedības
veicināšanā šie faktori ir svarīgāki nekā vienkārša iežogojumu
izmēru palielināšana. Ieteicamais aprīkojums no dabīga un
mākslīga materiāla (piemēram, no koka vai PCV) – laktas,
paaugstinājumi, šūpoles, virves. Ir būtiski variēt šo priekšmetu
novietojumu, diametru un noturību, lai ļautu dzīvniekiem izpildīt
tiem raksturīgās kustības un lēcienus. Koka laktas ļauj
marmosetiem (Callithrix spp.) un tamarīniem (Saguinus
spp.) izpaust tiem raksturīgo uzvedību – koka graušanu un
iezīmēšanu, izmantojot smakas dziedzerus. Turklāt iežogojumos ir
jāiekārto arī ērta un droša atpūtas vieta, piemēram, ievietojot
iežogojumā kastes migu ierīkošanai, jo dzīvnieki tās var izmantot
atpūtai, gulēšanai un arī patvērumam briesmu gadījumā. Lai gan
vizuālais kontakts starp ģimeņu grupām parasti stimulē
dzīvniekus, dažreiz, jo īpaši dažām marmosetu (Callithrix
spp.) sugām, ir nepieciešams ievietot necaurredzamas
starpsienas un/vai palielināt attālumu starp iežogojumiem, lai
novērstu dzīvnieku teritoriālo mijiedarbību. Barošanas ierīces,
kas stimulē dzīvnieku dabisko uzvedību, ir jāpiekarina vai
jānovieto iežogojuma augšējā daļā, ņemot vērā, ka dzīvnieki
nelabprāt nokāpj uz zemes. Koksnes šķeldas substrāts mudinās
dzīvniekus uzlasīt uz grīdas nokritušo barību. Parasti dažādu
konstrukciju un turēšanas vietas uzlabošanas ierīču ievietošana
iežogojuma apakšējā daļā paplašinās iežogojuma telpu un dažādos
tās izmantošanu. Marmosetiem (Callithrix spp.), kas grebj
kokos caurumus sveķu iegūšanai, ļoti noderīgas ir ar sveķiem
pildītas dobas tapas.
4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums
Marmosetiem (Callithrix spp.) un tamarīniem
(Saguinus spp.) pieejamās telpas ietilpība un iežogojuma
vertikālais augstums ir ievērojami svarīgāki rādītāji nekā
iežogojuma grīdas platība, jo tie ir kokos dzīvojoši dzīvnieki,
kuri glābjas no briesmām, bēgot vertikālā plaknē. Iežogojuma
minimālie izmēri un plānojums ir atkarīgs no dzīvnieku turēšanas
mērķa (turēšana vairošanas nolūkā, krājumā vai izmantošanai īsos
vai ilgstošos izmēģinājumos), un tajos ir jāvar ievietot ierīces
vides dažādības uzlabošanai.
F.1.tabula. Marmoseti (Callithrix spp.) un
tamarīni (Saguinus spp.): iežogojuma minimālie izmēri un
nepieciešamā platība
| |
Minimālā grīdas platība iežogojumos, kas
paredzēti 1* vai 2 dzīvniekiem ar atvasēm līdz 5 mēnešu
vecumam (m2) |
Minimālā telpa vienam papildu dzīvniekam,
kas vecāks par 5 mēnešiem (m3) |
Minimālais iežogojuma augstums (m) ** |
| Marmoseti (Callithrix spp.) |
0,5
|
0,2
|
1,5
|
| Tamarīni (Saguinus spp.) |
1,5
|
0,2
|
1,5
|
* Dzīvnieku atsevišķa turēšana ir pieļaujama vienīgi izņēmuma
gadījumos (sk. 4.1.apakšpunktu).
Iežogojumam griestiem ir jāatrodas vismaz 1,8 m augstumā no
grīdas.
4.4. Barošana
Marmosetiem (Callithrix spp.) un tamarīniem
(Saguinus spp.) ir nepieciešams liels daudzums proteīna,
un to ēdienkartē ir jāiekļauj pietiekams daudzums D3
vitamīna, jo šie dzīvnieki nespēj sintezēt D3 vitamīnu
bez UV-B starojuma.
4.5. Dzirdināšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)
4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai
(Skat. 4.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos attiecībā uz
primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)
4.7. Tīrīšana
Marmoseti (Callithrix spp.) un tamarīni (Saguinus
spp.) teritorijas iezīmēšanai nereti izmanto savus smaržu
dziedzerus, un pazīstamo smaržu pilnīga likvidēšana var izraisīt
dzīvniekos uzvedības traucējumus. Alternatīvi iežogojuma un
turēšanas vietas uzlabošanas aprīkojuma tīrīšanas un
dezinficēšanas paņēmieni daļēji saglabās teritorijas iezīmēšanas
smaržu un labvēlīgi ietekmēs dzīvnieku psiholoģisko labsajūtu,
samazinot nepieciešamību pārlieku nodoties teritorijas
iezīmēšanai.
4.8. Apiešanās
Regulāra aprūpe un saskarsme ar cilvēku veicina dzīvnieku
pierašanu pie uzraudzības un izmēģinājuma apstākļiem un
atvieglina apmācību sadarboties dažās procedūrās. Ja nepieciešama
sagūstīšana un pārvadāšana, dzīvnieka stresa mazināšanai var
izmantot migu ierīkošanai paredzētās kastes.
4.9. Humāna nogalināšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)
4.10. Dokumentācija
(Skat. 4.10.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,
kuri nav cilvēkveidīgie primāti.)
4.11. Identifikācija
(Skat. 4.11.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,
kuri nav cilvēkveidīgie primāti.)
5. Darbinieku apmācība
(Skat. 5.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kuri
nav cilvēkveidīgie primāti.)
6. Pārvadāšana
(Sk. 6.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kuri nav
cilvēkveidīgie primāti.)
c) Papildu noteikumi
vāverpērtiķu (Saimiri spp.) izmitināšanai un
aprūpei
1. Ievads
Vāverpērtiķi (Saimiri spp.) dzīvo Dienvidamerikas
kontinenta tropiskajos mežos dažādā augstumā. Dažādos reģionos
dzīvo dažādas pasugas, no kurām visizplatītākā ir S. sc.
boliviensis (melngalvju)un S. sc. sciureus
(olīvkrāsas) pasuga. Papildus atšķirībām kažoka krāsā un sejas
izskatā pastāv arī nelielas atšķirības to uzvedībā. Pieaugušu
dzīvnieka svars var būt no 600 līdz 1100 g, un tēviņi ir
ievērojami smagāki par mātītēm. Nostājoties uz pakaļkājām,
pieauguši dzīvnieki izslejas aptuveni 40 cm augstumā.
Vāverpērtiķi (Saimiri spp.) ir tipiski koku dzīvnieki, kas
atkarībā no temperatūras dzīvo dažādos koku vainagu klāja
līmeņos. Tomēr barības meklējumos vai jauniem dzīvniekiem,
rotaļājoties, tie mēdz nokāpt uz zemes. Sajūtot briesmas, tie
patveras augstu kokos. Atkarībā no vainagu klāja biezuma tie var
pārvietoties, lecot no zara uz zaru. Savvaļā tie dzīvo
salīdzinoši lielās grupās, mātītēm un jaunajiem dzīvniekiem
dzīvojot kopā ar dominējošo vaislas tēviņu, turpretim pieaugušie
tēviņi, kas nav vairošanās stadijā, paliek perifērijā, veidojot
savas grupas. Nebrīvē vāverpērtiķi (Saimiri spp.) mēdz
dzīvot līdz pat divdesmit piecu gadu vecumam.
2. Vide un tās kontrole
2.1. Ventilācija
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)
2.2. Temperatūra
Lai gan šī suga dzīvo dažādos klimatiskajos apstākļos
tropiskajos mežos dažādā augstumā virs jūras līmeņa, tostarp
kalnu reģionos, temperatūras izmaiņas dzīvnieku kolonijas vai
bara apdzīvotajā teritorijā ir nelielas. Tādēļ ir jānovērš
ievērojamas temperatūras īstermiņa svārstības. Savvaļā dzīvnieki
pielāgojas apkārtējās vides temperatūrai, izvēloties piemērotāko
līmeni vainagu klājā (piemēram, vēsākos laika apstākļos
novietojoties tuvāk zemei). Lai gan piemērota ir telpas
temperatūra diapazonā no 22 oC līdz 26 oC,
dzīvniekiem ierobežotā kustību telpā piemērotāka būs temperatūra
ap 26 oC.
2.3. Mitrums
Šai sugai piemērots relatīvais gaisa mitrums diapazonā no 40 %
līdz 70 %.
2.4. Apgaismojums
Kā tropisko mežu iemītniekiem vāverpērtiķiem (Saimiri
spp.) piemērots ir izkliedēts apgaismojums. Tomēr
dzīvniekiem, kam nav pieejami āra iežogojumi, ir jānodrošina
augstas intensitātes gaisma, kas līdzinātos dienasgaismai.
Gaismas spektram ir jāatbilst dienasgaismai, lai gan gaismai nav
jābūt tik spožai kā saules gaisma. Piemērots ir 12 stundu
gaismas-tumsas cikls. Dienasgaismas periods nedrīkst būt īsāks
par astoņām stundām. Papildu UV starojums vai īslaicīga UV lampu
gaisma nodrošina nepieciešamo D3 vitamīna sintēzi
ādā.
2.5. Troksnis
(Skat. 2.5.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,
kas nav cilvēkveidīgie primāti.)
2.6. Signalizācijas sistēmas
(Sk. 2.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,
kas nav cilvēkveidīgie primāti.)
3. Veselība
Vāverpērtiķi (Saimiri spp.) var būt slēpti herpesvīrusa
(Saimirine herpesvirus 1, syn. Herpesvirus tamarinus, herpes
T, Herpesvirus platyrrhinae) nēsātāji, kurš var izrādīties
nāvējošs marmosetiem (Callithrix spp.). Tādēļ ir ieteicams
šo divu sugu dzīvniekus neturēt vienkopus, ja vien pārbaudēs nav
apstiprināts, ka kolonijās nav šā vīrusa nēsātāju.
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
4.1. Izmitināšana
Ņemot vērā vāverpērtiķu (Saimiri spp.) dabiskās
sociālās organizēšanās formas, tos ir viegli turēt lielās
viendzimuma grupās. Tomēr tēviņu un mātīšu grupas ir pienācīgi
jānošķir viena no otras, lai novērstu cīnīšanos. Īpaša uzmanība
ir jāvelta nomākto īpatņu identificēšanai grupā, jo
vāverpērtiķiem (Saimiri spp.) nav raksturīga izteikti
agresīva uzvedība.
Vaislai vienā grupā 7–10 mātītes tur kopā ar vienu vai diviem
tēviņiem. Vaislas grupām jābūt vizuālam kontaktam ar citām
grupām, taču ir jānovērš šo grupu fiziska saskarsme.
Jaundzimušos dzīvniekus mātes nēsā uz muguras līdz 6 mēnešu
vecumam. Tomēr salīdzinoši agrā vecumā tie sāk pamest māti, lai
izpētītu apkārtni, vai arī tos sāk pārnēsāt tuvi radinieki.
Tādējādi tie socializējas un bieži vien ar skaņu palīdzību izzina
pastāvošos draudus un izdevīgumu. Dzīvnieki sāk uzņemt cietu
pārtiku no trīs mēnešu vecuma. Tomēr nav ieteicams jaunos
dzīvniekus atšķirt no to ģimenēm, pirms tie sasnieguši sešu
mēnešu vecumu, vai, ja ir nepieciešama barošana ar roku, tos var
nodot adoptēšanai citai mātītei, ja iespējams, tajā pašā grupā,
kurā tie ir dzimuši. Dzimumbriedumu vāverpērtiķi (Saimiri
spp.) sasniedz 3 gadu vecumā.
Pēc vaislas grupu izveides tās nedrīkst traucēt, lai
nesamazinātu vairošanās aktivitāti. Tāpēc būtiskas vides vai
sociālās izmaiņas vairošanās grupā nav vēlamas.
4.2. Turēšanas vietas uzlabošana
Tā kā vāverpērtiķi (Saimiri spp.) ir kokos dzīvojoši
dzīvnieki, tiem ir jānodrošina kāpelēšanas iespēja, izmantojot
stiepļu režģa sienas, kārtis, ķēdes un virves. Lai gan
vāverpērtiķi (Saimiri spp.) mēdz lēkāt no vienas
konstrukcijas uz citu, tie labprātāk šūpojas un skraidelē pa
horizontāli un diagonāli novietotiem zariem vai virvju pārejām.
Atpūtai un gulēšanai dzīvnieki izmantos laktas un kastes migām,
kurās tie var sēdēt, saspiedušies kopā.
Ciets iežogojuma pamats, pārklāts ar substrāta materiālu,
veicinās barības uzlasīšanu un rotaļāšanos. Iežogojumā
dzīvniekiem ir jābūt nodrošinātai vietu daudzveidībai, kurā tie
varētu izpildīt savas darbības, patverties no citiem grupas
locekļiem un izvēlēties sev tīkamo temperatūru un
apgaismojumu.
4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums
F.2.tabula. Vāverpērtiķi (Saimiri spp.):
iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība
| Minimālā grīdas platība 1* vai 2
dzīvniekiem (m2) |
Minimālā telpa vienam papildu dzīvniekam,
kas vecāks par 6 mēnešiem (m3) |
Minimālais iežogojuma augstums (m) |
|
2,0
|
0,5
|
1,8
|
* Dzīvnieku atsevišķa turēšana ir pieļaujama vienīgi izņēmuma
gadījumos (sk. 4.1.apakšpunktu). Vāverpērtiķu (Saimiri
spp.) grupā ieteicams turēt četrus vai vairāk dzīvniekus.
4.4. Barošana
Vāverpērtiķiem (Saimiri spp.) ir nepieciešams uzņemt
daudz proteīna. Tāpat kā citām Dienvidamerikā dzīvojošām sugām,
arī vāverpērtiķiem (Saimiri spp.) papildus C vitamīnam ir
nepieciešams liels daudzums D3 vitamīna. Grūsnas
mātītes ir jutīgas pret folijskābes trūkumu, tāpēc tām ir
jānodrošina sintētisko folijskābi pietiekamā daudzumā saturošs
pulveris vai šķidrā pārtikas piedeva.
4.5. Dzirdināšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)
4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai
(Skat. 4.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,
kas nav cilvēkveidīgie primāti.)
4.7. Tīrīšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)
4.8. Apiešanās
Vāverpērtiķus (Saimiri spp.) var iemācīt tuvoties, lai
saņemtu gardumus vai dzērienu. Vāverpērtiķi (Saimiri spp.)
arī spēj iemācīties noteiktu uzdevumu atrisināšanu, lai
atalgojumā saņemtu kāroto. Lai dzīvniekus būtu iespējams noķert
izmeklēšanas vai ārstēšanas procedūru veikšanai, tie ir jāapmāca
ieiet ar slazdu būriem aprīkotās ejās vai nodalītos
iežogojumos.
4.9. Humāna nogalināšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)
4.10. Dokumentācija
(Skat. 4.10.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,
kas nav cilvēkveidīgie primāti.)
4.11. Identifikācija
(Skat. 4.11.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,
kas nav cilvēkveidīgie primāti.)
5. Darbinieku apmācība
(Skat. 5.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav
cilvēkveidīgie primāti.)
6. Pārvadāšana
(Skat. 6.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav
cilvēkveidīgie primāti.)
d) Papildu
noteikumi makaku un zaļo pērtiķu izmitināšanai un aprūpei
1. Ievads
Visu trīs laboratorijā visbiežāk izmantoto makaku sugu
(Macaca mulatta (rēzus pērtiķis), Macaca
fascicularis (garastes jeb krabjēdājs makaks jeb
cynomolgus makaks) un Macaca arctoides (strupastes
jeb lāču makaks)) izcelsmes vieta ir Āzija. Zaļie pērtiķi
(Cercopithecus aethiops vai Chlorocebus aethiops)
ir makakiem līdzīgs pērtiķi no Āfrikas, kuri dažkārt tiek turēti
laboratorijās. Savvaļā visas šīs sugas dzīvo matriarhālās jauktās
grupās. Sastopamas ir gan tēviņu, gan mātīšu dominētas
hierarhijas, un mātītes bara iekšienē veido asinsradinieču
grupas. Sociālās saites ir ciešākas starp radnieciskām mātītēm,
un tēviņi meklēšanās periodā sacenšas par piekļūšanu mātītēm.
Divas sugas – rēzus pērtiķi (Macaca mulatta) un lāču
makaki (Macaca arctoides)– dzīvo siltā un mērenā klimatā,
savukārt krabjēdāji makaki (Macaca fascicularis) mitinās
vienīgi tropiskajā klimatā, jo īpaši priekšroku dodot mangrovju
purviem un bieži uzlasot barību ūdenī. No minētajām četrām sugām
krabjēdājs makaks (Macaca fascicularis) ir visizteiktākais
kokos dzīvojošais primāts, savukārt uz zemes visvairāk uzturas
lāču makaks (Macaca arctoides). Zaļais pērtiķis
(Cercopithecus aethiops/Chlorocebus aethiops) sastopams
dažādās vietās Āfrikā, tostarp atklātos zālājos, mežos un kalnos,
klimatiskajos apstākļos, kas ir diapazonā no siltām temperatūrām
līdz tropiskām. Rēzus pērtiķiem (Macaca mulatta)
raksturīga sezonāla vairošanās, savukārt citas sugas nebrīvē
vairojas visu gadu. Visas sugas ir pārsvarā veģetārieši, lai gan
to ēdienkartē var ietilpt arī kukaiņi. Makaki un zaļie pērtiķi
(Cercopithecus aethiops/Chlorocebus aethiops) nebrīvē mēdz
nodzīvot ilgāk par trīsdesmit gadiem.
2. Vide un tās kontrole
2.1. Ventilācija
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)
2.2. Temperatūra
Rēzus pērtiķi (Macaca mulatta) un lāču makaki
(Macaca arctoides) spēj pielāgoties mēreniem
klimatiskajiem apstākļiem; arī zaļie pērtiķi (Cercopithecus
aethiops/Chlorocebus aethiops) spēj pielāgoties, un tiem ir
piemērota temperatūra diapazonā no 16 °C līdz 25 °C. Krabjēdājiem
makakiem (Macaca fascicularis) piemērotāka ir temperatūra
diapazonā no 21 °C līdz 28 °C, lai gan tie dosies ārā arī
ievērojami vēsākos laika apstākļos.
2.3. Mitrums
(Skat. 2.3.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,
kas nav cilvēkveidīgie primāti.)
2.4. Apgaismojums
(Skat. 2.4.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,
kas nav cilvēkveidīgie primāti.)
2.5. Troksnis
(Skat. 2.5.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,
kas nav cilvēkveidīgie primāti.)
2.6. Signalizācijas sistēmas
(Skat. 2.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,
kas nav cilvēkveidīgie primāti.)
3. Veselība
Vecās pasaules pērtiķi ir visuzņēmīgākās sugas pret
tuberkulozi, un liela daļa savvaļā dzīvojošo Āzijas makaku ir
slēptie herpes B vīrusa (Herpes simiae, Cercopithicine
herpesvirus 1) nēsātāji. Zaļie pērtiķi (Cercopithecus
aethiops/Chlorocebus aethiops) var būt uzņēmīgi arī pret
Mārburgas vīrusu un Ebola vīrusu.
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
4.1. Izmitināšana
Makaki un zaļie pērtiķi (Cercopithecus aethiops/Chlorocebus
aethiops) ir jātur grupās. Ir ieteicama lielāku grupu
veidošana, ja tas ir iespējams. Viendzimuma grupas ir visvieglāk
izveidot, atšķirot dzīvniekus no mātes. Vienmēr, kad dzīvnieki
tiek izmitināti sociālās grupās, darbiniekiem ir jāuzrauga, lai
agresijas līmenis grupā būtu samazināts līdz minimumam. Agresijas
uzliesmojumi ir ļoti raksturīgi zaļo pērtiķu (Cercopithecus
aethiops/Chlorocebus aethiops) kolonijām, jo īpaši pēc tam,
kad grupa ir piedzīvojusi kādus satricinājumus.
Vaislas grupas nebrīvē parasti veido no viena tēviņa un 6–12
mātītēm. Lielākās grupās var iekļaut divus tēviņus, lai uzlabotu
apaugļošanas rādītājus. Ja viens no tēviņiem ir ievērojami
jaunāks par otru tēviņu, starp tiem pastāvēs neliela konkurence.
Ja izmanto savienotus iežogojumus, ir rūpīgi jāuzrauga mātīšu
savstarpējā agresija, kad tēviņš atrodas ārpus redzamības citā
iežogojuma daļā.
Vecums, kādā jaunie makaki tiek atšķirti no mātes, ir būtisks
faktors vaislas mātītēm, nākamajiem vaislas dzīvniekiem un
rezervē turētajiem dzīvniekiem. Jaunos dzīvniekus nedrīkstētu
atšķirt no mātes, pirms tie ir sasnieguši 8 mēnešu vecumu;
atšķiršanu vislabāk veikt 12 mēnešu vecumā. Šis nosacījums
neattiecas uz mazuļiem, kurus māte nespēj aprūpēt pavājinātas
laktācijas, ievainojuma vai slimības dēļ. Lai nepieļautu būtiskus
uzvedības traucējumus, šādi ar roku baroti dzīvnieki ir iespējami
drīzāk jāintegrē saderīgu dzīvnieku grupā. Dzīvnieku atšķiršana
no mātes agrāk nekā sešu mēnešu vecumā var radīt distresu un
nepārejošas novirzes dzīvnieka uzvedībā un fizioloģijā.
4.2. Turēšanas vietas uzlabošana
Šiem dzīvniekiem ir attīstītas izziņas spējas, un tiem ir
nepieciešama daudzveidīga vide. Cieta grīda, kuru var pārklāt ar
netoksisku substrāta materiālu, veicinās barības slēpšanu un
uzlasīšanu. Iežogojumos ir jābūt ievietotām vertikālām un
diagonālām konstrukcijām, ko dzīvnieks var izmantot kāpelēšanai,
tādējādi ļaujot dzīvniekiem izmantot visu iežogojuma telpu.
Plauktus un laktas nedrīkst novietot citu virs cita. Starp
plauktu un iežogojuma sienu ir jāatstāj atstarpe, lai dzīvnieks
varētu brīvi novietot savu asti.
Lietderīgas ir kāpnes, laktas un rotaļlietas košļāšanai.
Lielākos iežogojumos krabjēdājiem makakiem (Macaca
fascicularis) īpaši lietderīgas būs ērti iztukšojamas ūdens
tvertnes, kuras izmantos arī rēzus pērtiķi (Macaca
mulatta). Krabjēdāju makakiem (Macaca fascicularis)
paredzētā barība jāmet ūdenī, dzīvnieki nirs, lai to iegūtu.
Efektīvas ir izrādījušās arī barošanas ierīces (no barības
izkaisīšanas substrāta materiālā līdz īpašām barotavām, kuru
atvēršanai dzīvniekiem ir jāveic noteiktas darbības). Piemērotu
pārtiku var novietot arī uz tīkla jumta, lai tādējādi mudinātu
dzīvniekus piekļūt pie pārtikas iežogojuma augšējā daļā. Tā kā
jauninājumi ir svarīgi, iežogojumā dzīvniekiem ir jābūt pieejamām
rotaļlietām, kas ir regulāri jāmaina.
4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums
Lai dzīvnieki justos droši, iežogojuma plānojumam un iekšējiem
izmēriem ir jābūt tādiem, lai dzīvnieki spētu iežogojumā
uzrāpties virs cilvēku acu līmeņa.
Dzīvniekus ir ieteicams izmitināt grupās, kurās dzīvnieku
skaits pārsniedz F.3. tabulā norādīto minimālo dzīvnieku skaitu
grupā, un iežogojumos, kas ir lielāki nekā tabulā norādītie
iežogojumi.
F.3.tabula. Makaki un zaļie pērtiķi
(Cercopithecus aethiops / Chlorocebus aethiops): iežogojuma
minimālie izmēri un nepieciešamā platība*
| |
Minimālais iežogojuma lielums
(m2) |
Minimālais iežogojuma tilpums
(m3) |
Minimālā telpa vienam dzīvniekam
(m3) |
Minimālais iežogojuma augstums (m) |
| Dzīvnieki līdz 3 gadu
vecumam** |
2,0
|
3,6
|
1,0
|
1,8
|
| Dzīvnieki no 3 gadu
vecuma*** |
2,0
|
3,6
|
1,8
|
1,8
|
| Dzīvnieki, kurus tur
vaislai**** |
|
|
3,5
|
2,0
|
* Dzīvnieku atsevišķa turēšana ir pieļaujama vienīgi izņēmuma
gadījumos (skat. 4.1.apakšpunktu).
** Minimālā izmēra iežogojumā drīkst turēt ne vairāk kā 3
dzīvniekus.
*** Minimālā izmēra iežogojumā drīkst turēt ne vairāk kā 2
dzīvniekus.
**** Vaislas kolonijās papildu vieta/telpa nav nepieciešama
jaunajiem dzīvniekiem līdz divu gadu vecumam, kas tiek turēti
kopā ar māti.
Dzīvnieki ir jāizmitina iekštelpu iežogojumos, nodrošinot tiem
pietiekami plašu vidi, lai visiem dzīvniekiem būtu pieejama
vismaz tiem nepieciešamā minimālā platība, kas ir norādīta
F.3.tabulā.
Noteiktos klimatiskajos apstākļos vaislas un rezerves
dzīvniekus drīkst turēt āra iežogojumos, ja tajos ir nodrošināta
pajumte, kur patverties nelabvēlīgos laika apstākļos.
4.4. Barošana
(Skat. 4.4.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,
kuri nav cilvēkveidīgie primāti.)
4.5. Dzirdināšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)
4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai
(Skat. 4.3. un 4.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par
primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)
4.7. Tīrīšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)
4.8. Apiešanās
Makakus var viegli apmācīt sadarboties ikdienas procedūrās,
piemēram, tie ļauj veikt injekcijas un noņemt asins paraugus, kā
arī labprāt nāk iežogojuma daļā, kurā tos var aizsniegt.
4.9. Humāna nogalināšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)
4.10. Dokumentācija
(Skat. 4.10.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,
kas nav cilvēkveidīgie primāti.)
4.11. Identifikācija
(Skat. 4.11.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,
kas nav cilvēkveidīgie primāti.)
5. Darbinieku apmācība
(Sk. 5.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav
cilvēkveidīgie primāti.)
6. Pārvadāšana
(Sk. 6.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav
cilvēkveidīgie primāti.)
e) Papildu
noteikumi paviānu izmitināšanai un aprūpei
1. Ievads
Ir sastopamas trīs paviānu ģintis – Papio,
Theropithecus un Mandrillus – no kuriem visbiežāk
izmanto Papio papio (Gvinejas paviānu) un Papio
anubis (olīvu paviānu).
Paviāni dzīvo mežos un savannās, tostarp sausās stepēs un
kalnu tuksnešos. Tie ir masīvi četrkājaini sauszemes dzīvnieki.
Paviāniem ir izteikti izvirzīts žoklis. Tēviņiem ir lieli
ilkņi.
Paviāni ir visēdāji un ēd dažādu barību, galvenokārt veģetāru
pārtiku (augļus un saknes), lai gan paviāni mēdz ēst arī kukaiņus
un dažkārt arī zīdītājus, piemēram, jaunas gazeles vai citus
primātus, kas nav cilvēkveidīgie primāti
Gvinejas paviāni (Papio papio) un olīvu paviāni
(Papio anubis) dzīvo jauktās grupās.
Paviāni nebrīvē mēdz nodzīvot ilgāk par trīsdesmit pieciem
gadiem.
Turpmākie norādījumi attiecas uz Gvinejas paviāniem (Papio
papio) un olīvu paviāniem (Papio anubis).
2. Vide un tās kontrole
2.1. Ventilācija
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)
2.2. Temperatūra
Paviāni viegli pielāgojas mērenam klimatam, un tiem piemērota
ir temperatūra diapazonā no 16 °C līdz 28 °C.
2.3. Mitrums
(Skat. 2.3.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,
kas nav cilvēkveidīgie primāti.)
2.4. Apgaismojums
(Skat. 2.4.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,
kas nav cilvēkveidīgie primāti.)
2.5. Troksnis
(Skat. 2.5.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,
kas nav cilvēkveidīgie primāti.)
2.6. Signalizācijas sistēma
(Skat. 2.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,
kas nav cilvēkveidīgie primāti.)
3. Veselība
(Skat. 3.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,
kas nav cilvēkveidīgie primāti.)
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
4.1. Izmitināšana
Pieaugušie un jaunie paviāni ir jātur sociālās grupās. Rezervē
esošos dzīvniekus var turēt saderīgās viendzimuma grupās.
Vienmēr, kad tas ir iespējams, izmēģinājumos izmantojamie
dzīvnieki ir jātur viendzimuma pāros vai grupās.
Vaislas grupas ir jāveido no viena tēviņa un 6–7 mātītēm vai
no diviem tēviņiem un 12–15 mātītēm. Lielas grupas varētu būt
grūtāk vadāmas. Darbiniekiem ir jāuzrauga, lai vardarbība grupā
būtu samazināta līdz minimumam. Agresijas uzliesmojumi ir ļoti
raksturīgi paviānu kolonijām, jo īpaši pēc tam, kad grupa ir
piedzīvojusi kādus satricinājumus.
Jaunos dzīvniekus nevajadzētu atšķirt no mātes, pirms tie ir
sasnieguši astoņu gadu vecumu; atšķiršanu vēlams veikt divpadsmit
mēnešu vecumā. Tas neattiecas uz jaundzimušajiem, no kuriem māte
ir atteikusies vai kuru mātēm ir apgrūtināta laktācija, vai uz
gadījumiem, kad atšķiršanai ir veterinārs pamatojums.
4.2. Turēšanas vietas uzlabošana
Šiem dzīvniekiem ir attīstītas izziņas spējas, un tiem ir
nepieciešama pietiekami daudzveidīga vide. Cieta grīda, kuru var
pārklāt ar netoksisku substrāta materiālu, veicinās barības
slēpšanu un uzlasīšanu. Lietderīgas ir kāpnes, laktas un
rotaļlietas košļāšanai. Piemērotu pārtiku var novietot arī uz
tīkla jumta, lai tādējādi mudinātu dzīvniekus piekļūt pie
pārtikas iežogojuma augšējā daļā. Ņemot vērā paviānu auguma
izmērus un uzvedības īpatnības, iežogojumiem ir jābūt labi
nostiprinātiem, un tajos ir jāievieto plati plaukti un bloki. Tā
kā jauninājumi ir svarīgi, iežogojumā dzīvniekiem ir jābūt
pieejamām rotaļlietām, kas ir regulāri jāmaina.
4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums
Lai dzīvnieki justos droši, iežogojuma plānojumam un iekšējiem
izmēriem ir jābūt tādiem, lai dzīvnieki spētu tajā uzrāpties virs
cilvēku acu līmeņa.
Dzīvniekus ir ieteicams izmitināt grupās, kurās dzīvnieku
skaits pārsniedz F.4.tabulā norādīto minimālo dzīvnieku skaitu
grupā, un iežogojumos, kas ir lielāki nekā tabulā norādītie
iežogojumi.
F.4.tabula. Paviāni: iežogojuma
minimālie izmēri un nepieciešamā platība*
| |
Minimālais iežogojuma lielums
(m2) |
Minimālais iežogojuma tilpums
(m3) |
Minimālā telpa vienam dzīvniekam
(m3) |
Minimālais iežogojuma augstums (m) |
| Dzīvnieki** līdz 4 gadu vecumam |
4,0
|
7,2
|
3,0
|
1,8
|
| Dzīvnieki** no 4 gadu vecuma |
7,0
|
12,6
|
6,0
|
1,8
|
| Dzīvnieki, kurus tur vaislai*** |
|
|
12,0
|
2,0
|
* Dzīvnieku atsevišķa turēšana ir pieļaujama vienīgi izņēmuma
gadījumos (skat. 4.1.apakšpunktu).
** Minimālā izmēra iežogojumā drīkst turēt ne vairāk kā divus
dzīvniekus.
*** Vaislas kolonijās papildu vieta/telpa nav nepieciešama
jaunajiem dzīvniekiem līdz divu gadu vecumam, kas tiek turēti
kopā ar māti.
Dzīvnieki ir jāizmitina iekštelpu iežogojumos, nodrošinot tiem
pietiekami plašu vidi, lai visiem dzīvniekiem būtu pieejama
vismaz tiem nepieciešamā minimālā platība, kas ir norādīta
F.4.tabulā.
Noteiktos klimatiskajos apstākļos vaislas un rezerves
dzīvniekus drīkst turēt āra iežogojumos, ja tajos ir nodrošināta
pajumte, kur patverties nelabvēlīgos laika apstākļos.
Iežogojumiem ir jābūt ar cietu grīdu.
4.4. Barošana
(Skat. 4.4.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,
kas nav cilvēkveidīgie primāti.)
4.5. Dzirdināšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)
4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai
(Skat. 4.3. un 4.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par
primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)
4.7. Tīrīšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)
4.8. Apiešanās
Paviāni ir viegli apmācāmi sadarboties ikdienas procedūrās,
piemēram, tie ļauj veikt injekcijas un noņemt asins paraugus, kā
arī labprāt nāk iežogojuma daļā, kurā tos var aizsniegt. Tomēr
darbinieku drošības apsvērumu dēļ pieaugušu dzīvnieku aprūpe ir
jāveic īpaši uzmanīgi, ievērojot piemērotus piesardzības
pasākumus.
4.9. Humāna nogalināšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)
4.10. Dokumentācija
(Skat. 4.10.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,
kas nav cilvēkveidīgie primāti.)
4.11. Identifikācija
(Skat. 4.11.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,
kas nav cilvēkveidīgie primāti.)
5. Darbinieku apmācība
(Sk. 5.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav
cilvēkveidīgie primāti.)
6. Pārvadāšana
(Sk. 6.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav
cilvēkveidīgie primāti.)
G. Noteikumi
attiecībā uz lauksaimniecības dzīvniekiem un pundurcūkām
a) Vispārīgie
noteikumi
1. Ievads
Šajā dokumentā terminā "lauksaimniecības dzīvnieki" ietilpst
liellopi, aitas, kazas, cūkas, pundurcūkas un zirgu dzimtas
dzīvnieki, tostarp zirgi, poniji, ēzeļi un mūļi.
Lauksaimniecības dzīvniekus izmanto gan izpētē, ko veic
saimniecībās, gan fundamentālākos lauksaimniecības, veterinārajos
un biomedicīnas pētījumos laboratorijas apstākļos. Saimniecībās
veiktajos izmēģinājumos ir būtiski nodrošināt tādus turēšanas un
aprūpes apstākļus, kuros ne tikai būtu pienācīgi ņemtas vērā
dzīvnieku veselības un labturības prasības, bet arī būtu
iespējams iegūt ticamu, komerciālā lauksaimniecībā izmantojamu
informāciju. Laboratorijās, kurās bieži vien tiek veiktas
invazīvākas procedūras, ir nepieciešami citi turēšanas un aprūpes
apstākļi. Turēšanas apstākļiem ir jānodrošina būtiskas
informācijas iegūšana par izpētes jautājumu un ir jāatbilst
veicamajām procedūrām.
Aprūpes sistēmai ir jāatbilst lauksaimniecības dzīvnieku
dabiskajai uzvedībai, jo īpaši nodrošinot tiem iespēju ganīties,
uzlasīt barību, kustēties un kontaktēties. Lauksaimniecības
dzīvniekus var turēt dažādos iežogojumos, kurus izvēlas
atbilstīgi izmēģinājumu prasībām. Piemēram, lauksaimniecības
dzīvniekus var turēt ganībās, atklātās ēkās ar piekļuvi
nenosegtiem laukumiem, slēgtās ēkās ar dabīgo ventilāciju vai
specializētās ēkās ar dabīgo vai mehānisko ventilāciju, kas
paredzētas dzīvnieku turēšanai karantīnā vai bioloģiskai
izolācijai.
Ja lauksaimniecības pētījumā ir nepieciešams dzīvniekus turēt
apstākļos, kas līdzinās komerciālās lauksaimniecības apstākļiem,
dzīvnieku turēšanai ir jāatbilst vismaz standartiem, kas ir
noteikti Eiropas Konvencijā par lauksaimniecībā izmantojamo
dzīvnieku aizsardzību (ETS Nr. 87) un ar to saistītajos
ieteikumos.
2. Vide un tās kontrole
Dabīgajos apstākļos lauksaimniecības dzīvnieki ir pakļauti
plašai temperatūras amplitūdai un labi to panes, lai gan dažādām
sugām un šķirnēm šī izturība atšķiras. Dzīvnieki meklēs patvērumu
no stiprām lietusgāzēm, spēcīga vēja un intensīva saules
starojuma. Ja dzīvnieki tiek turēti āra iežogojumos, tajos ir
jānodrošina ēna un sausa platība gulēšanai. Izvietojot nojumes,
šie apsvērumi ir jāņem vērā. Jānodrošina pietiekami liela nojume
visu dzīvnieku pasargāšanai no nelabvēlīgiem klimatiskajiem
apstākļiem.
Dzīvnieki, kas tiek turēti ārā vai ēkās ar dabīgo ventilāciju,
ir pakļauti apkārtējas vides ietekmei. Dzīvniekus nedrīkst turēt
šādās vietās, ja tajās pastāvošie klimatiskie apstākļi var radīt
dzīvniekiem distresu.
Vides rādītāji, jo īpaši temperatūra un relatīvais gaisa
mitrums, ir savstarpēji saistīti, un tos nedrīkst apsvērt
atsevišķi vienu no otra.
2.1. Ventilācija
Visi lauksaimniecības dzīvnieki ir jutīgi pret elpošanas
problēmām. Ja nav nodrošināta mehāniskā ventilācija (kā tas ir
lielā daļā ēku, kurās tiek turēti lauksaimniecības dzīvnieki), ir
būtiski nodrošināt pienācīgu gaisa kvalitāti ar dabīgās
ventilācijas starpniecību (skat. Vispārīgajā sadaļā
2.1.1.apakšpunktu).
Ir jāsamazina barības un pakaišu radītais putekļu līmenis
gaisā.
2.2. Temperatūra
Termoneitrālā zona dažādām lauksaimniecības dzīvnieku sugām
ievērojami atšķiras un ir atkarīga no klimatiskajiem apstākļiem,
pie kuriem dzīvnieki ir pieraduši. Ārā dzīvojošajiem
lauksaimniecības dzīvniekiem ziemas mēnešos ir bieza
spalva/vilna, kas tos aizsargā pret zemo gaisa temperatūru. Šie
dzīvnieki spēj piemēroties zemākai iekštelpu temperatūrai pat bez
ziemas kažoka, ja vien telpā pastāv zems relatīvais gaisa
mitrums, nav caurvēja un dzīvniekiem ir nodrošināta vieta
gulēšanai ar pietiekamu pakaišu daudzumu. Tādēļ iekštelpu
nožogojumos ir būtiski nepieļaut plašas un pēkšņas temperatūras
svārstības, jo īpaši tad, kad dzīvnieki no iekštelpām tiek
pārvietoti āra iežogojumos. Tā kā dzīvnieki var pārkarst,
periodos ar augstu gaisa temperatūru ir svarīgi veikt attiecīgus
pasākumus, lai nepieļautu dzīvnieku labsajūtas pasliktināšanos,
piemēram, apcirpt aitas un nodrošināt ēnu dzīvnieku
guļvietās.
Piemērotās temperatūras diapazons ir atkarīgs no dažādiem
faktoriem, tostarp no dzīvnieka sugas, vecuma, uzņemto kaloriju
daudzuma, svara, laktācijas stadijas un vides tipa.
2.3. Mitrums
Dabīgos apstākļos lauksaimniecības dzīvnieki ir pakļauti
plašām relatīvā gaisa mitruma svārstībām un labi tās panes. Vidē,
kurā ir iespējams kontrolēt klimatiskos apstākļus, nedrīkst
pieļaut pārāk augstu vai zemu relatīvo gaisa mitrumu vai pēkšņas
un plašas relatīvā gaisa mitruma svārstības, jo gan augsts, gan
zems mitruma līmenis var izraisīt dzīvnieku saslimšanu.
Ēkām, kurās atrodas iekštelpu iežogojumi, ir jābūt aprīkotām
ar atbilstīgu ventilāciju, lai novērstu ilgstošu augstu relatīvo
gaisa mitrumu, jo tas dzīvnieku iežogojumos varētu radīt pārlieku
mitrumu, izraisot dzīvniekiem elpošanas orgānu slimības, nagu
puvi un radot citus infekciozus apstākļus.
2.4. Apgaismojums
Lauksaimniecības dzīvnieku sugas ir pielāgojušās dzīvei
atšķirīgos apstākļos, piemēram, atgremotāji ganās un dienas
gaišajā laikā atpūšas atklātās pļavās, turpretī cūkas kļūst
aktīvas krēslas stundās mežainā apvidū. Visām lauksaimniecības
dzīvnieku sugām ir jānodrošina pietiekams apgaismojums, ja
iespējams, priekšroku dodot dabīgajam apgaismojumam. Ja dabīgais
apgaismojums nav pieejams, fotoperioda gaišajai daļai katru dienu
ir jāilgst no astoņām līdz divpadsmit stundām vai arī ir
jāatbilst dabīgās gaismas ciklam. Vairošanās procedūrām un
noteiktām izmēģinājumu procedūrām var būt nepieciešams regulējams
fotoperiods. Pietiekams dabīgais vai mākslīgais apgaismojums
jānodrošina arī dzīvnieku grupu vai atsevišķu dzīvnieku
pārbaudēs.
Ja ēkām ir logi, plīstoši stikli, tie ir jāaizsargā ar fizisku
norobežojumu vai arī telpas plānojumam ir jābūt tādam, lai
dzīvnieki nevarētu šos stiklus aizsniegt.
2.5. Troksnis
Nenovēršams fona troksnis, ko rada, piemēram, ventilācijas
iekārtas, ir iespējami jāsamazina, un ir jānovērš pēkšņi trokšņi.
Apkopes iekārtām un ierobežošanas iekārtām ir jābūt konstruētām
un darbināmām tā, lai lietošanas laikā to radītais troksnis būtu
iespējami samazināts.
2.6. Signalizācijas sistēmas
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)
3. Veselība
3.1. Slimību kontrole
Tā kā lauksaimniecības dzīvnieki bieži vien tiek iegūti no
komerciālām saimniecībām, ir būtiski veikt nepieciešamos
pasākumus, lai pārliecinātos, ka šiem dzīvniekiem ir laba
veselība. Īpaši riskanta ir no dažādām izcelsmes vietām iegūtu
dzīvnieku sajaukšana.
Attiecībā uz visām lauksaimniecības dzīvnieku sugām,
pamatojoties uz veterinārārstu ieteikumiem, ir jāizstrādā
profilaktiskās medikamentu programmas un jāveic nepieciešamā
dzīvnieku vakcinācija.
Nagu kopšana, parazītu kontroles pasākumi un uztura kontrole
ir visu lauksaimniecības dzīvnieku veselības aizsardzības
programmu būtiska sastāvdaļa. Zirgu dzimtas dzīvniekiem
veltītajās programmās īpaši svarīgas ir regulāras zobu pārbaudes
un elpošanas orgānu slimību profilakses pasākumi.
Jāiekļauj ir arī regulāra ražošanas rādītāju pārbaude un
stāvokļa noteikšana. Substrāts ir jākopj, lai tas neizraisītu vai
neveicinātu infekciju vai parazītu rašanos vai vairošanos.
3.2. Uzvedības anomālijas
Uzvedības anomālijas, piemēram, astes, auss vai sāna košļāšanu
vai košanu, vilnas plūkāšanu, nabas sūkāšanu, mīņāšanos un
barības siles graušanu, var izraisīt nekvalitatīva apkope vai
vides apstākļi, sociālā izolācija vai bezdarbības radīts
apnikums. Ja novēro šādas anomālijas, nekavējoties ir jāveic
nepieciešamie pasākumi šo trūkumu novēršanai, tostarp, piemēram,
pārskatot pastāvošos vides faktorus un aprūpes procedūras.
3.3. Veterināras manipulācijas
Atragošanu, kastrāciju vai astes amputāciju pieaugušam
dzīvniekam drīkst veikt vienīgi tad, ja tam ir veterinārs vai ar
dzīvnieka labturību saistīts pamatojums. Šo pasākumu īstenošanas
laikā ir jāizmanto atbilstoša anestēzija un atsāpināšana.
3.4. Jaundzimušo aprūpe
Lai jaundzimušo lauksaimniecības dzīvnieku kopšana būtu
veiksmīga, ir jāievēro augsti lopkopības standarti.
Grūsniem dzīvniekiem un jaundzimušajiem dzīvniekiem ir
jānodrošina piemēroti izmitināšanas apstākļi un sausas, tīras
telpas. Iekārtojumam ir jāatvieglina novērošana, un telpu
uzturēšanā ir jāievēro augsti higiēnas standarti, jo jaundzimušie
dzīvnieki ir īpaši uzņēmīgi pret infekcijām.
Visiem jaundzimušajiem iespējami drīzāk pēc piedzimšanas
(vēlams, pirmo četru stundu laikā) ir jāsaņem pietiekams daudzums
jaunpiena. Ir jābūt pieejamiem pietiekamiem jaunpiena krājumiem,
kas būtu paredzēti izmantošanai ārkārtas gadījumos.
Lai nodrošinātu dzīvnieku normālu augšanu un attīstību, tie ir
pareizi jābaro, atgremotājiem divu nedēļu vecumā sākot dot rupjo
lopbarību.
Tā kā jaundzimušo dzīvnieku termoregulācija vēl nav
attīstījusies, ir nepieciešama īpaša uzmanība, lai nodrošinātu
tiem piemērotu temperatūru. Var būt nepieciešams papildu
vietējais siltuma avots, vienlaikus pasargājot dzīvniekus no
savainošanās iespējas, piemēram, no apdedzināšanās, vai nejaušām
ugunsnelaimēm.
Lai mazinātu risku, ka māte atstumj jaundzimušo vai atsakās no
tā, ir būtiski, ka pirmajās jaundzimušā dzīves dienās tam
izveidojas spēcīga saikne ar māti. Šajā laika posmā ir svarīgi
ierobežot aprūpes un apkopes procedūras, piemēram, pārvadāšanu,
kastrāciju vai iezīmēšanu, kas varētu traucēt šīs saites
nostiprināšanai vai liegt jaunajiem dzīvniekiem saņemt
nepieciešamo jaunpiena daudzumu.
Ir pienācīgi jāapsver atšķiršanas pieejas, lai iespējami
samazinātu mātes un mazuļa stresu. Atšķirto jauno dzīvnieku
ievietošana līdzīga vecuma grupās veicina saderīgu un stabilu
sociālo struktūru veidošanos.
Dabīgi audzētas cūkas un pundurcūkas nedrīkst atšķirt no
mātes, ja tās vēl nav četru nedēļu vecas; jērus, kazlēnus un
gaļas teļus drīkst atšķirt no sešu nedēļu vecuma, bet zirgu
dzimtas dzīvniekus – no divdesmit nedēļu vecuma, ja vien agrāka
atšķiršana nav balstīta uz veterināriem vai dzīvnieku labturības
apsvērumiem.
Mākslīgi audzētajiem dzīvniekiem, galvenokārt piena liellopu
teļiem, ir jānodrošina piemērots barošanas režīms, lai
apmierinātu to barošanās vajadzības un lai atgremotājiem
veicinātu normālu spurekļa attīstību.
Agru mazuļa atšķiršanu no mātes izmēģinājuma veikšanas nolūkā
vai veterināru apsvērumu dēļ var veikt, apspriežoties ar
zootehniķi un kompetento personu, kura ir atbildīga par
konsultēšanu ar dzīvnieku labsajūtu saistītajos jautājumos. Šādu
atšķirto dzīvnieku labsajūtai un aprūpei ir jāvelta papildu
uzmanība un resursi.
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
4.1. Izmitināšana
Lauksaimniecības dzīvnieki ir jāizmitina sociāli saderīgās
grupās dzīvnieku iežogojumā, un jāizmanto turēšanas paņēmieni,
kas nodrošina sociālo stabilitāti, ja vien tie nav pretrunā
zinātniskajām procedūrām vai dzīvnieku labturības prasībām.
Dzīvnieku grupās ātri izveidojas noteikta hierarhija.
Sākotnēji, veidojoties nosacītiem sociālās hierarhijas līmeņiem,
ir iespējama agresīva uzvedība.
Īpaša uzmanība ir jāvelta šīs agresijas samazināšanai un
iespējamo savainojumu novēršanai grupas veidošanas un
pārgrupēšanās laikā vai gadījumā, ja grupā tiek iekļauts grupas
locekļiem iepriekš nepazīstams dzīvnieks. Dzīvnieku grupas
vienmēr ir jāveido atbilstīgi dzīvnieku lielumam un vecumam, un
ir nepārtraukti jānovēro dzīvnieku savstarpējā saderība.
Lauksaimniecības dzīvniekam pat īslaicīga atšķiršana no grupas
un izmitināšana atsevišķi no citiem dzīvniekiem var būt
ievērojams stresa faktors. Tāpēc lauksaimniecības dzīvniekus
nedrīkst izmitināt atsevišķi, ja vien atsevišķa izmitināšana nav
balstīta uz veterināriem vai labturības apsvērumiem. Atsevišķa
izmitināšana varētu būt tīkamāka mātītēm, kurām drīzumā ir
jādzemdē, un pieaugušiem kuiļiem, kas arī dabiskos apstākļos var
izvēlēties dzīvot vienatnē.
Atsevišķu izmitināšanu izmēģinājuma nolūkā nosaka,
apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir
atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos. Ir
jāņem vērā dzīvnieka raksturs, tā iespējamā reakcija uz
atšķiršanu no grupas un nepieciešamība pēc pieradināšanas perioda
un tā ilgums. Ja dzīvnieks ir jāizmitina atsevišķi, dzīvniekam ir
jānodrošina redzes, dzirdes un ožas kontakts ar citiem savas
sugas pārstāvjiem.
4.2. Turēšanas vietas uzlabošana
Tā kā stimulējoša vide būtiski uzlabo lauksaimniecības
dzīvnieku labturību, garlaicības mazināšanai un stereotipiskas
uzvedības novēršanai ir jāveic dzīvnieku turēšanas vietas
uzlabošana. Lauksaimniecības dzīvnieki ikdienā daudz laika pavada
ganoties, plūcot zāli vai rakņājoties barības meklējumos un
kontaktējoties ar citiem dzīvniekiem. Dzīvniekiem ir jānodrošina
viss nepieciešamais šādu darbību īstenošanai, piemēram, ganības,
siens vai salmi, vai rotaļu priekšmeti, piemēram, ķēdes vai
bumbas.
Turēšanas vietas uzlabošanas materiāli un ierīces ir regulāri
jāmaina, jo dzīvnieki, īpaši cūkas, mēdz zaudēt interesi par
materiāliem, pie kuriem tie ir pieraduši. Lai mazinātu dzīvnieku
agresiju, ir jānodrošina pietiekami daudz turēšanas vietas
uzlabošanas elementu.
4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums
Atbilstīgs lauksaimniecības dzīvnieku iežogojumu plānojums ir
būtisks faktors, lai nodrošinātu iežogojumā pietiekamu telpu
dzīvniekiem to dabiskajām uzvedības izpausmēm. Grīdas seguma
veids, drenāža, pakaišu nodrošināšana (un tādējādi arī higiēnas
uzturēšana) un sociālie apstākļi (grupas lielums un nemainīgums)
ietekmē dzīvniekiem nepieciešamās telpas izmērus.
Visi iežogojumi ir jāplāno un jāuztur tā, lai dzīvnieki
nevarētu savainoties vai iesprūst, piemēram, nodalījumos vai zem
barības silēm.
Dzīvniekus nedrīkst piesiet, ja vien tam nav zinātnisks vai
veterinārs pamatojums, šādā gadījumā dzīvnieku turot piesietu
iespējami īsu laika posmu.
Iežogojumā ir jābūt pietiekamai vietai, lai visi dzīvnieki
spētu piecelties kājās, ērti apgulties, izstaipīties un apkopt
sevi, kā arī kopējai gulēšanas zonai un piemērotai barošanās
vietai.
Gulēšanas zonai ir jābūt tādai, lai tajā visi dzīvnieki spētu
vienlaikus apgulties uz sāniem, ņemot vērā, ka dažiem
lauksaimniecības dzīvniekiem, piemēram, cūkām, parasti patīk
gulēt fiziskā saskarē ar saviem sugas pārstāvjiem, turpretī citi
dzīvnieki, piemēram, zirgu dzimtas dzīvnieki, guļ atstatus cits
no cita. Ja pastāv augsta temperatūra un dzīvniekiem, lai
atvēsinātos, ir jāguļ atstatus citam no cita, ir jānodrošina
plašāka gulēšanas zona.
Gulēšanas zonā ir jānodrošina pakaiši, lai uzlabotu komforta
līmeni un mazinātu izgulējumu radītās traumas. Ja pakaišu
izmantošana ir pretrunā izmēģinājuma nosacījumiem, grīdai ir
jābūt veidotai un norobežotai tā, lai uzlabotu dzīvnieka fizisko
un arī termisko labsajūtu (ja dzīvnieku turēšanas vidi nav
iespējams regulēt).
Iežogojuma augstumam ir jābūt tādam, lai dzīvnieks iežogojumā
spētu brīvi saslieties pakaļkājās un pakāpties.
Iežogojuma grīdas seguma materiāls nedrīkst savainot
dzīvniekus, un tam ir jābūt ērti pārvietojamam un pielāgojamam.
Grīdas ir rūpīgi jākopj un, ja nepieciešams, jāmaina, jo ar laiku
grīdas virsmā radīsies bojājumi, kas var savainot dzīvniekus.
4.4. Barošana
Lauksaimniecības dzīvnieku uzturā ir jābūt katra dzīvnieka
enerģijas uzturēšanai nepieciešamajām barības vielām, ņemot vērā
vides apstākļus, kādos šie dzīvnieki tiek turēti. Papildu
enerģija būs nepieciešama grūtniecības un laktācijas periodā, kā
arī augšanas periodā, un prasības ir jāpielāgo dzīvnieku
(piemēram, augstas ģenētiskās vērtības piena govju) vajadzībām.
Uzturā ir jāiekļauj arī vitamīni un minerālvielas, kas ir
nepieciešami, lai, piemēram, novērstu aitu saindēšanos ar varu
vai urīnceļu akmeņu veidošanos kastrētiem auniem, un, ja
nepieciešams, ir jānodrošina laizāmā sāls.
Ja ganību zāle tiek izmantota kā lopbarība, ir jāregulē
dzīvnieku skaits ganībās, lai nodrošinātu, ka visi dzīvnieki
saņem nepieciešamās uzturvielas. Ja zāles krājumi ir ierobežoti,
laukā ir jānodrošina papildu barība.
Atgremotāju un zirgu barībā nedrīkst veikt straujas izmaiņas,
un jaunas sastāvdaļas ir jāievieš pakāpeniski, jo īpaši, ja
ievieš barību ar augstu enerģētisko vērtību, vai periodos ar
augstu vielmaiņu, piemēram, neilgi pirms un pēc dzemdībām. Ir
jānodrošina pietiekams daudzums rupjās lopbarības.
Grupu izmitināšanas sistēmās ir jānodrošina pietiekams barības
daudzums un barošanas vietu skaits, lai visi dzīvnieki spētu
piekļūt barībai, neriskējot savainoties.
Lopbarība veido ievērojamu lauksaimniecības dzīvnieku uztura
daļu. Tā kā nepieciešamais lopbarības apjoms var būt tik liels,
ka lopbarības glabāšana tam īpaši paredzētos iepakojumos var
nebūt iespējama, lopbarība, tostarp siens, salmi, skābbarība un
sakņaugi, ir jāglabā tā, lai iespējami novērstu barības
kvalitātes pasliktināšanos un dzīvnieku saindēšanās risku.
Lopbarības un koncentrātu glabāšanas vietās ir jāveic kaitēkļu
apkarošanas pasākumi.
Pļaujot zāli dzīvnieku barošanai (piemēram, ja dzīvnieki
netiek laisti ganībās), tas ir jādara bieži, jo pļauta zāle
glabāšanas laikā uzkarst un kļūst negaršīga.
4.5. Dzirdināšana
Katram dzīvniekam grupā vienmēr ir jābūt pieejamam svaigam,
tīram ūdenim. Dzirdināšanas vietu skaitam vai siles garumam ir
jābūt tādam, lai visiem dzīvniekiem grupā būtu nodrošināta pieeja
ūdenim. Ūdens plūsmai ir jāatbilst katra dzīvnieka vajadzībām,
kas atšķirsies atkarībā no barības, fizioloģiskā stāvokļa vai
apkārtējas vides temperatūras, piemēram, dzīvniekiem laktācijas
periodā ir nepieciešams ievērojami vairāk ūdens nekā citiem
dzīvniekiem.
4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.8.apakšpunktu.)
4.7. Tīrīšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)
4.8. Apiešanās
Ja ir jāizmanto rīki apkopei un ierobežošanai, tiem ir jābūt
izturīgiem un jāgarantē dzīvnieku un lietotāju drošība. Jo īpaši
būtiski ir nodrošināt neslidenu grīdu.
Apkopes un ierobežošanas rīki var ietilpt dzīvnieka iežogojuma
pamata aprīkojumā vai arī tie var būt attiecīgajam nolūkam īpaši
paredzēti objekti, kas tiek izmantoti visas iestādes vajadzībām.
Apkopes un ierobežošanas objekti var būt ievietoti iežogojumā,
taču ir jāpārliecinās, ka tādējādi netiek pārkāpti dzīvniekiem
nepieciešamās platības nosacījumi vai radīti bīstami fiziski
šķēršļi.
Ja iespējams, specializētajos objektos ir jāietilpst ejām un
aizgaldiem dzīvnieku nošķiršanai, kāju vannām, dažām sugām īpaši
paredzētam aprīkojumam – vannām, kurās iegremdēties, un aitu
cirpšanas aplokiem; zonai, kurā dzīvnieki var atgūties pēc
apkopes procedūrām. Lai nodrošinātu dzīvnieku un lietotāju
labsajūtu, šos objektus ir vēlams aizsargāt pret laika apstākļu
ietekmi.
Dzīvnieku aprūpe ir jāveic mierīgi un pārliecinoši, un
dzīvniekus nedrīkst steidzināt ejās un koridoros. Ejām un
koridoriem ir jābūt veidotiem, ņemot vērā dzīvnieku dabisko
uzvedību, lai atvieglinātu pārvietošanu un samazinātu ievainojumu
gūšanas risku. Dzīvnieku apstādināšanas ierīces nedrīkst radīt
dzīvniekam ievainojumus vai liekas neērtības. Bailes izraisošu
fizisku vai elektrisku stimulēšanas līdzekļu izmantošana ir
aizliegta.
Koridoriem un vārtiem ir jābūt pietiekami platiem, lai pa tiem
vienlaikus spētu brīvi pārvietoties divi dzīvnieki, savukārt ejām
ir jābūt tik platām, lai būtu iespējama pārvietošanās tikai vienā
virzienā.
Regulāra aprūpe radina dzīvniekus pie saskarsmes ar cilvēkiem.
Ja procedūras ir jāveic bieži, ir nepieciešamas apmācības
programmas un pozitīvās stimulēšanas programmas, kas mazinātu
dzīvnieku bailes un distresu.
Dzīvniekus drīkst ierobežot cieši citu pie cita vienīgi
izmēģinājuma, apkopes vai paraugu ņemšanas laikā vai uzkopjot
mītni, kā arī pulcējot dzīvniekus slaukšanai vai sagatavojot
transportēšanai.
4.9. Humāna nogalināšana
Visām sistēmām lauksaimniecības dzīvnieku humānai
nogalināšanai ir jābūt veidotām tā, lai nodrošinātu, ka
dzīvniekam netiek radīts nevajadzīgs distress. Pieredzējušu
darbinieku rūpība, pieļaujot vien minimālu atkāpšanos no parastās
prakses, samazinās dzīvniekam distresu pirms tā humānas
nogalināšanas.
Nogalināšanu nedrīkst veikt citu dzīvnieku klātbūtnē, izņemot
eitanāziju smagi ievainotam dzīvniekam, kad dzīvnieka
pārvietošana radītu tam papildu ciešanas.
4.10. Dokumentācija
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)
4.11. Identifikācija
Dzīvnieki ir jāiezīmē atsevišķi, izmantojot transponderus,
krotālijas, plastmasas kakla siksnas un/vai spurekļa bolusus.
Atšķirības zīmes iesaldēšana uz dzīvnieka ķermeņa vai tetovēšana
ir mazāk piemēroti iezīmēšanas paņēmieni. Atšķirības zīmes nav
vēlams iededzināt.
Identifikācijas ierīces drīkst izmantot vienīgi apmācīti
darbinieki un piemērotos laika posmos, kad identifikācijas
procedūras vismazāk ietekmēs dzīvnieku. Iezīmētas vai
tetovētas ausis ir regulāri jāpārbauda, lai pārliecinātos, vai
nav parādījušās infekcijas pazīmes, un pazaudētās krotālijas ir
jāaizvieto ar jaunām, ja tas iespējams, tajā pašā caurdurtajā
vietā.
Ja izmanto elektroniskas identifikācijas ierīces, to izmēram
un specifikācijai ir jāatbilst attiecīgajam dzīvniekam, un ir
regulāri jāpārbauda tās darbība un iespējamās blaknes, piemēram,
injekcijas vietas reakcija un noberzumi vai rīkles traumas, kas
radušies bolusa nepareizas izmantošanas dēļ.
b) Papildu
noteikumi liellopu izmitināšanai un aprūpei
1. Ievads
Liellopi (Bos taurus un Bos indicus) ir
sabiedriski dzīvnieki, kuru hierarhijas pamatā ir ganāmpulkā
pastāvošās dominances attiecības. Liellopu attiecības ar savas
sugas pārstāvjiem bieži vien ir balstīta uz to radniecību. Tā kā
liellopi ir atgremotāji, tie lielāko dienas daļu pavada, uzlasot
barību un pēc tam ilgi atpūšoties. Liellopi parasti ir
paklausīgi, un tos ir viegli pieradināt pie saskarsmes ar
cilvēku.
2. Vide un tās kontrole
(Skat. 2.punktu vispārīgajos noteikumos par lauksaimniecības
dzīvniekiem un pundurcūkām.)
3. Veselība
(Skat. 3.punktu vispārīgajos noteikumos par lauksaimniecības
dzīvniekiem un pundurcūkām.)
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
4.1. Izmitināšana
Dzīvniekus ar ragiem nedrīkst izmitināt kopā ar dzīvniekiem
bez ragiem, izņemot jaunus teļus un to mātes, uz ko šis
nosacījums neattiecas.
4.2. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums
G.1.tabula. Liellopi: iežogojuma
minimālie izmēri un nepieciešamā platība
| Ķermeņa svars (kg) |
Minimālais iežogojuma lielums
(m2) |
Minimālā grīdas platība vienam
dzīvniekam
(m2/dzīvnieks) |
Siles platība bezragu liellopu barošanai
ad libitum (m/dzīvnieks) |
Siles platība bezragu liellopu regulētai
barošanai
(m/dzīvnieks) |
| Līdz 100 |
2,50
|
2,30
|
0,10
|
0,30
|
| Virs 100 un līdz 200 |
4,25
|
3,40
|
0,15
|
0,50
|
| Virs 200 un līdz 400 |
6,00
|
4,80
|
0,18
|
0,60
|
| Virs 400 un līdz 600 |
9,00
|
7,50
|
0,21
|
0,70
|
| Virs 600 un līdz 800 |
11,00
|
8,75
|
0,24
|
0,80
|
| Virs 800 |
16,00
|
10,00
|
0,30
|
1,00
|
Ja liellopus izmitina iekštelpās, ir jānodrošina pietiekami
liela zona gulēšanai, kurā vienlaikus varētu gulēt visi
dzīvnieki. Ja nav kabīņu, gulēšanai paredzētā zona parasti aizņem
aptuveni 70 % no G.1 tabulā norādītās minimālās grīdas platības.
Atlikusī iežogojuma daļa var nebūt pārklāta ar pakaišiem, un tā
ir izmantojama barošanai un fiziskām aktivitātēm.
Ja gulēšanai tiek nodrošinātas nenoslēgtas kabīnes, gulēšanas
zonas platību var samazināt, taču kabīņu skaitam ir jābūt par 5 %
lielākam nekā dzīvnieku skaitam, lai samazinātu konkurenci un
visi dzīvnieki varētu gulēt vienlaikus. Kabīņu plānojums ļoti
būtiski ietekmē dzīvnieku labsajūtu, tādēļ pirms to ierīkošanas
ir jākonsultējas ar speciālistu. Ir jāņem vērā dzīvnieka izmērs;
virsmai ir jābūt pietiekami mīkstai, lai novērstu savainojumu
iespēju; ir jānodrošina piemērota aizgaldu drenāža, pareizi
novietoti aizgaldu sadalītāji, augšējie šķērskoki un pietiekama
vieta galvas sāniskajām un vertikālajām kustībām, kā arī galvas
"mētāšanai". Aizmugurējam pakāpienam ir jābūt tik augstam, lai
novērstu kūtsmēslu iekļūšanu kabīnē tīrīšanas laikā, vienlaikus
nesavainojot dzīvnieka kājas, tam ieejot kabīnē vai izejot no
tās. Atlikusī iežogojuma daļa var nebūt pārklāta pakaišiem, un tā
ir izmantojama barošanai un fiziskām aktivitātēm.
Kabīnes garums ir atkarīgs galvenokārt no dzīvnieka svara.
Kabīnes platums ir atkarīgs no to nodalīšanas paņēmiena, taču tām
ir jābūt pietiekami platām, lai dzīvnieki varētu ērti apgulties
kabīnē, pārmērīgi nenospiežot ķermeņa neaizsargātas daļas. Par
kabīņu plānošanu un ierīkošanu ir jākonsultējas ar
speciālistu.
4.3. Barošana
Silei ir jānodrošina iespēja visiem dzīvniekiem baroties
vienlaikus, ja vien barība nav pieejama ad libitum (sk.
tabulu iepriekš). Ragainajiem liellopiem ir nepieciešama lielāka
siles platība nekā liellopiem bez ragiem.
4.4. Dzirdināšana
Ūdens silēm jābūt tik garām, lai vienlaikus no tām varētu
padzerties 10 % dzīvnieku. Tas atbilst vismaz 0,3 metriem uz 10
pieaugušiem liellopiem. Piena govīm laktācijas periodā ir
nepieciešams par 50 % vairāk vietas.
Ūdens bļodas. Ja liellopus tur grupās, ir jānodrošina vismaz
divas ūdens bļodas. Grupās, kurās ir vairāk nekā divdesmit
liellopu, ir jānodrošina vismaz viena ūdens bļoda uz desmit
dzīvniekiem.
4.5. Apiešanās
Ja dzīvnieku slaukšana ir mehanizēta, slaukšanas iekārtas ir
jāuztur atbilstīgi augstiem standartiem, lai novērstu tādas
slimības kā mastīts.
Ierobežotā telpā ragainie liellopi var apdraudēt darbiniekus.
Tādēļ ir jāapsver atragošana. Ja iespējams, atragošana ir jāveic
teļiem, kas vēl nav sasnieguši astoņu nedēļu vecumu.
c) Papildu
noteikumi aitu un kazu izmitināšanai un aprūpei
1. Ievads
Aitas (Ovis aries) ir ganību lopi, kuras atbilstīgi
attiecīgās šķirnes īpašībām, piemēram, vilnas īpašībām, ir
piemērotas dzīvei plašā klimatisko apstākļu diapazonā.
Dabiskajos apstākļos un saimniecībās dzīvojošās aitas ir ļoti
sabiedriski dzīvnieki, kas pavada visu dzīvi kopā ar citiem
ganāmpulka locekļiem, katru atpazīstot induviduāli. Aitas īpaši
satrauc nošķiršana no ganāmpulka, un šis faktors ir jāņem vērā,
plānojot dzīvnieku novietnes. Tomēr attiecībā uz bara saliedētību
starp dažādām aitu šķirnēm pastāv atšķirības, piemēram, kalnu
aitām nav raksturīga cieša pulcēšanās vienkopus, ja vien tās
netiek iztraucētas.
Kazām (Capra hircus) ir raksturīga ziņkārība, un tās
parasti labprāt kontaktējas ar cilvēkiem un citu sugu
dzīvniekiem. Tāpat kā aitas, kazas dzīvo grupās, un tās satrauc
nošķiršana no grupas. Meklējot barību, kazas vairāk pārvietojas
pa apkārtni nekā ganās, un tām vispiemērotākā ir sausa, stingra
augsne. Kazas ir labas kāpelētājas, un tas pastiprina to izziņas
spēju. Kazas dod priekšroku siltiem laika apstākļiem, un tās ne
visai labi panes mitrus un vējainus apstākļus.
2. Vide un tās kontrole
Ekstremālos laika apstākļos aitām ir jānodrošina piekļuve
dabīgam vai mākslīgi veidotam patvērumam no spēcīga vēja vai
karstas saules, savukārt kazas slikti panes ilgstošu lietu
atšķirīgo kažoka īpašību dēļ, tāpēc, ja tās tiek turētas ārā, tām
ir jānodrošina brīva piekļuve nojumēm.
Nesen cirptiem dzīvniekiem varētu būt nepieciešama augstāka
apkārtējās vides temperatūra nekā dzīvniekiem ar vilnu.
3. Veselība
Pieaugušas vilnas šķirņu aitas un kazas ir jācērp vismaz
vienreiz gadā, ja vien tas nepasliktina to labsajūtu.
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
4.1. Izmitināšana
Abu sugu pieaugušie tēviņi var būt piemērotāki dzīvei
vienatnei nekā mātītes un jaunie dzīvnieki. Tēviņi var būt
agresīvi, jo īpaši pārošanās periodā, tāpēc to aprūpe ir jāveic
uzmanīgi, lai samazinātu cīniņu iespējamību un savainojumu risku
kopējiem.
Ragainas kazas nedrīkst izmitināt kopā ar kazām, kurām ragu
nav.
4.2. Turēšanas vietas uzlabošana
Kazām ir jānodrošina pietiekamā daudzumā piemērota izmēra
paaugstinājumi, lai dominējošie dzīvnieki nespētu bloķēt citu
kazu piekļuvi pie tiem.
4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums
G.2.tabula. Aitas un kazas:
iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība
| Ķermeņa svars (kg) |
Minimālais iežogojuma lielums
(m2) |
Minimālā grīdas platība vienam
dzīvniekam
(m2/dzīvnieks) |
Minimālais šķērssienas augstums*
(m) |
Siles garums barošai ad-libitum
(m/dzīvnieks) |
Siles garums regulētai barošanai
(m/dzīvnieks) |
| Mazāk par 20 |
1,0
|
0,7
|
1,0
|
0,10
|
0,25
|
| Virs 20 un līdz 35 |
1,5
|
1,0
|
1,2
|
0,10
|
0,30
|
| Virs 35 un līdz 60 |
2,0
|
1,5
|
1,2
|
0,12
|
0,40
|
| Virs 60 |
3,0
|
1,8
|
1,5
|
0,12
|
0,50
|
* Pieaugušām kazām var būt nepieciešamas augstākas
šķērssienas, lai nepieļautu dzīvnieku izmukšanu.
Visā iežogojumā ir jānodrošina cieta grīda ar pietiekamu
daudzumu pakaišu.
4.4. Dzirdināšana
Aitu un kazu iekštelpu iežogojumos ir jānodrošina vismaz viena
dzirdināšanas vieta uz divdesmit dzīvniekiem.
4.5. Identifikācija
Īstermiņa izmēģinājumos īsvilnas šķirņu aitu un kazu
iezīmēšanai var izmantot vilnas vai kažoka krāsošanu ar
apstiprinātiem netoksiskiem lauksaimniecības iezīmēšanas
līdzekļiem.
d) Papildu
noteikumi cūku un pundurcūku izmitināšanai un aprūpei
1. Ievads
Mājas cūka (Sus scrofa) ir cēlusies no Eiropas
mežacūkas. Lai gan mājas cūkas ekonomiski nozīmīgu ražošanas
apsvērumu dēļ ir bijušas pakļautas intensīvai selekcijai daudzu
paaudžu garumā, tās lielākoties ir saglabājušas to priekštečiem
piemītošo uzvedību. Neierobežotos apstākļos tās dzīvo nelielās
ģimenes grupās, ir aktīvas krēslainajā diennakts daļā, un tām ir
ļoti attīstīts izziņas instinkts. Mājas cūkas ir visēdājas, kas
lielu daļu aktīvā laika pavada, uzlasot barību. Sivēnmātes dzemdē
vienatnē un pirms atnešanās izveido migu. Sivēnu atšķiršanu no
mātes veic pakāpeniski, pabeidzot četru mēnešu vecumā, un sivēni
pakāpeniski integrējas sociālā grupā, kurā nepastāv augsts
agresivitātes līmenis.
Pundurcūkas daudzējādā ziņā atšķiras no mājas cūkām.
Izmantojot vispārpieņemtās vairošanas procedūras, ir izveidotas
vairākas atšķirīgas pundurcūku pasugas ar mērķi radīt maza izmēra
cūkas, kas būtu piemērotas izmantošanai izmēģinājumos
laboratorijās. Šajā papildinājumā par pundurcūkām tiek uzskatīti
mazi cūku šķirnes dzīvnieki, kuri paredzēti izmantošanai
izmēģinājumos un citiem zinātniskiem mērķiem un kuru ķermeņa
svars parasti nepārsniedz 60 kg, taču dažu pasugu pārstāvji var
sasniegt pat 150 kg svaru. Ņemot vērā šo ķermeņa svara atšķirību
pieaugušiem dzīvniekiem, ieteikumus mājas cūkām ne vienmēr ir
iespējams ekstrapolēt, pamatojoties vienīgi uz svaru. Šajā
dokumentā sniegtie ieteikumi attiecas uz abiem cūku veidiem, ja
nepieciešams, īpašās prasības attiecībā uz pundurcūkām norādot
atsevišķi.
2. Vide un tās kontrole
2.1. Temperatūra
Cūkas un pundurcūkas ir ļoti jutīgas pret apkārtējās vides
temperatūru, un termoregulācija ir viens no noteicošajiem
aspektiem, kas ietekmē to uzvedību.
Cūkas var turēt vienveidīgā vidē, kurā ir iespējams regulēt
temperatūru, un visā telpā ir jāuztur neitrāla temperatūra. Cūkas
var turēt arī iežogojumā, kurā pastāv dažādi mikroklimati,
nodrošinot vietējo apsildīšanu vai norobežojot guļvietas un
nodrošinot piemērotus pakaišus. Iežogojumā ir ieteicama
pakāpeniska temperatūras maiņa. Cūkas, kas tiek turētas ārā, spēj
dzīvot zemākā apkārtējās vides temperatūrā, ja tām ir nodrošināta
atbilstīga pajumte ar lielu daudzumu sausu pakaišu un papildu
barību.
G.3.tabula. Cūkas un pundurcūkas:
ieteicamā temperatūras amplitūda atsevišķi izmitinātam
dzīvniekam
|
Dzīvsvars
|
Ieteicamā temperatūras
amplitūda (oC)
|
|
Mazāk par 3 kg
|
no 30 līdz 36
|
|
No 3 līdz 8 kg
|
no 26 līdz 30
|
|
Virs 8 un līdz 30 kg
|
no 22 līdz 26
|
|
Virs 30 un līdz 100 kg
|
no 18 līdz 22
|
|
Virs 100 kg
|
no 15 līdz 20
|
Piemērotā temperatūra atkarīga ne tikai no svara, bet arī no
dzimumbrieduma, pakaišu pieejamības, izmitināšanas grupā un
uzņemto kaloriju daudzuma. Ievērojot norādītās temperatūras
amplitūdas, dzīvniekiem ar mazāku ķermeņa svaru, bez pakaišiem
vai ar ierobežotu kaloriju devu ir nepieciešama augstāka
temperatūra.
Sivēni ar nelielu ķermeņa svaru ir ļoti jutīgi pret vides
temperatūru, un tiem ir nepieciešama augstāka temperatūra.
Jaundzimušajiem sivēniem guļvietā ir jābūt vismaz 30 °C,
samazinot temperatūru līdz 26 °C, kad sivēni ir sasnieguši divu
nedēļu vecumu. Atnešanās/zīdīšanas telpās ir jānodrošina tāda
minimālā temperatūra, lai būtu iespējams uzturēt pietiekamu
temperatūru sivēnu guļvietā, ņemot vērā ikvienu vietējo
siltumapgādes avotu. Sivēnmātes zīdīšanas periodā intensīvās
vielmaiņas dēļ var ātri pārkarst, tādēļ temperatūra atnešanās
telpā nedrīkstētu būt augstāka par 24 °C.
3. Veselība
(Sk. 3.punktu vispārīgajos noteikumos par lauksaimniecības
dzīvniekiem un pundurcūkām.)
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
4.1. Turēšanas vietas uzlabošana
Cūkas sadala telpu dažādu darbību veikšanai, piemēram,
gulēšanai, ēšanai un ekskrēcijai. Tāpēc iežogojumos ir jābūt
iespējai veidot atsevišķas funkcionālās zonas, nodrošinot
pietiekamu platību vai atbilstīgu iežogojuma platības
sadalījumu.
Cūkām piemīt izteikts izzināšanas instinkts, tāpēc tām ir
nepieciešama pietiekami kompleksa vide, lai tās varētu izpaust
sugai raksturīgo ziņkārību. Visām cūkām vienmēr ir jābūt
pieejamam pietiekamam daudzumam izpētes un rotaļu materiālu,
tostarp arī rakņāšanās vietai, lai mazinātu uzvedības traucējumu
risku.
4.2. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums
G.4.tabulā ir norādīta minimālās telpas prasības dzīvniekam
atkarībā no tā dzīvsvara. Plānojot iežogojumu, ir jāņem vērā
lielākais dzīvsvars, kādu iežogojumā izmitinātā cūka sasniegs.
Iežogojumi ir jāmaina iespējami retāk.
G.4.tabula. Cūkas un pundurcūkas: iežogojuma
minimālie izmēri un nepieciešamā platība
|
Dzīvsvars, (kg)
|
Minimālais iežogojuma lielums*
(m2) |
Minimālā grīdas platība vienam dzīvniekam
(m2/dzīvnieks) |
Minimālā guļvietas platība vienam
dzīvniekam (neitrālā temperatūrā)
(m2/dzīvnieks) |
| Līdz 5 |
2,0
|
0,20
|
0,10
|
| Virs 5 un līdz 10 |
2,0
|
0,25
|
0,11
|
| Virs 10 un līdz 20 |
2,0
|
0,35
|
0,18
|
| Virs 20 un līdz 30 |
2,0
|
0,50
|
0,24
|
| Virs 30 un līdz 50 |
2,0
|
0,70
|
0,33
|
| Virs 50 un līdz 70 |
3,0
|
0,80
|
0,41
|
| Virs 70 un līdz 100 |
3,0
|
1,00
|
0,53
|
| Virs 100 un līdz 150 |
4,0
|
1,35
|
0,70
|
| Virs 150 |
5,0
|
2,50
|
0,95
|
| Pieauguši (parastie) kuiļi |
7,5
|
|
1,30
|
* Cūkas var ievietot mazākos iežogojumos uz īsu laika posmu,
ja tas ir nepieciešams veterinārā nolūkā vai izmēģinājuma
veikšanai, piemēram, ar barjeru nodalot noteiktu galvenā
iežogojuma daļu.
Ja cūkas izmitina atsevišķi citu no citas vai mazās grupās,
šiem dzīvniekiem ir nepieciešama lielāka platība nekā dzīvniekiem
lielākās grupās.
Cūkas nekad nedrīkst piesiet, un tās nedrīkst ieslodzīt
aizgaldos vai būros, ja vien tas netiek darīts īslaicīgi un ir
nepieciešams barošanai, apsēklošanai vai veterinārā vai
izmēģinājuma nolūkā. Sivēnmātes un sivēni ir jāizmitina tādos
iežogojumos, kas ļauj sivēnmātei pirms un pēc atnešanās un
sivēniem pēc piedzimšanas veikt tiem raksturīgās darbības. Tādēļ,
lai gan atnešanās būru izmantošana var nodrošināt sivēnu
izdzīvošanu un labsajūtu noteiktos apstākļos, ir iespējami
jāizvairās no sivēnmāšu ieslodzīšanas pirmsdzemdību periodā un
zīdīšanas periodā, un ir vēlams izmantot vaļējas novietnes.
Grīdas seguma piemērotība ir atkarīga no cūku lieluma un
svara. Lai varētu ērti izmantot rakņāšanās/migas ierīkošanas
substrātu, aizgalda gulēšanas zonā ir nepieciešama cieta grīda.
Redeļu grīda var uzlabot higiēniskos apstākļus, taču grīdā
izmantoto redeļu un atstarpju izmēriem ir jāatbilst cūku
lielumam, lai dzīvnieki uz šādas grīdas nesavainotu kājas.
4.3. Barošana
Gaļas cūkas parasti tiek barotas ad libitum līdz
brieduma sasniegšanai, un tad barošana ir jāregulē, lai
nepieļautu dzīvnieku aptaukošanos. Pundurcūkas mēdz aptaukoties,
ja tās tiek barotas ar parasto cūku barību. Aptaukošanos var
novērst īpašs uzturs ar samazinātu kaloriju daudzumu un
palielinātu šķiedrvielu saturu. Barošanas ierobežošana liks cūkām
uzlasīt barību, kas var izpausties kā pastiprināts darbīgums,
agresivitāte un skaļa uzvedība. Lai novērstu šīs problēmas, ir
būtiski mainīt uzturu, lai palielinātu barības sātīgumu,
piemēram, palielinot diētisko šķiedrvielu daudzumu un nodrošinot
pietiekami daudz substrāta barības uzlasīšanai, piemēram,
salmus.
Regulējot barošanu, jaunos augošos dzīvniekus ir jābaro vismaz
divreiz dienā, bet pieaugušos dzīvniekus – vienreiz dienā, jo
piemērots maltītes daudzums ir būtisks sāta sasniegšanai, kas
tādējādi mazina dzīvnieka agresivitāti. Ja barošana tiek
regulēta, visiem grupas locekļiem ir jāvar piekļūt pie barības
bez agresijas izraisīšanas. Silei ir jābūt pietiekami lielai, lai
nodrošinātu, ka vienlaikus no tās var baroties visi dzīvnieki.
Ieteicamās prasības ir norādītas G.5.tabulā. Ja dzīvnieki tiek
izmitināti atsevišķi viens no otra vai mazās grupās, silei ir
vismaz jāatbilst regulētajā barošanā izmantotās siles izmēriem.
Ja dzīvnieki ir izmitināti lielākās grupās un tiek baroti ad
libitum, dzīvnieki var dalīt vietu pie siles un ir
nepieciešama mazāka siles platība uz vienu dzīvnieku.
G.5.tabula. Cūkas un pundurcūkas:
minimālā nepieciešamā vieta pie barošanas siles vienam
dzīvniekam
| Dzīvsvars (kg) |
Minimālā vieta pie siles (cm)
(ad-libitum un regulētajā barošanā*) |
Minimālā vieta pie siles vienam dzīvniekam
ad-libitum barošanā (cm/dzīvnieks) |
| Līdz 10 |
13
|
2,0
|
| Virs 10 un līdz 20 |
16
|
2,5
|
| Virs 20 un līdz 30 |
18
|
3,0
|
| Virs 30 un līdz 50 |
22
|
3,5
|
| Virs 50 un līdz 70 |
24
|
4,0
|
| Virs 70 un līdz 100 |
27
|
4,5
|
| Virs 100 un līdz 150 |
31
|
5,0
|
| Virs 150 |
40
|
7,0
|
* Regulētajā barošanā katram dzīvniekam ir jānodrošina vismaz
minimālā vieta pie siles.
4.4. Dzirdināšana
Tā kā cūkas ir īpaši jutīgas pret atūdeņošanos, gadījumos, kad
tās tiek izmitinātas grupās, ir jānodrošina vismaz divas
dzirdinātavas uz vienību vai arī liels kubls, no kura vienlaikus
var padzerties vairāk nekā viena cūka, lai novērstu, ka
dominējošie dzīvnieki bloķē pārējo dzīvnieku piekļuvi pie
dzirdinātavas. Lai to panāktu, ir ieteicams nodrošināt turpmāk
norādīto dzirdināšanas vietu skaitu.
G.6.tabula. Cūkas un pundurcūkas:
minimālais dzirdināšanas vietu skaits
|
Dzirdinātavas veids
|
Cūku skaits uz
dzirdinātavu
|
| Dzirdinātavas ar pupiņu |
10
|
| Lieli dzirdināšanas kubli (no kuriem vienlaikus var dzert
vismaz divas cūkas) |
20
|
Ja cūkas tiek turētas lielākās grupās un dzirdītas no vaļējām
silēm, minimālajam siles perimetra garumam ir jābūt tādam, lai
ikviena cūka varētu netraucēti piekļūt ūdenim (kā norādīts
G.5.tabulā norobežotām barotavām), vai arī 12,5 mm siles garuma
uz vienu cūku atkarībā no tā, kurš izmērs ir lielāks.
G.7. tabula Cūkas un pundurcūkas:
minimālā dzeramā ūdens plūsma
|
Cūkas veids
|
Minimālā ūdens plūsma
(ml/min)
|
| Atšķirtie sivēni |
500
|
| Augošie dzīvnieki |
700
|
| Negrūsnās sivēnmātes un kuiļi |
1000
|
| Sivēnmātes laktācijas periodā |
1500
|
4.5. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai
Pakaiši daudzējādā ziņā uzlabo cūku labturību. Tie uzlabo
fizisko un termisko labsajūtu (izņemot augstā vides temperatūrā),
tos var ēst, lai piepildītu vēderu un gūtu sāta sajūtu, un tie ir
izmantojami kā substrāts barības uzlasīšanai un migas veidošanai.
No izmantoto pakaišu veida ir atkarīgs tas, cik lielā mērā tiks
nodrošināts katrs no šiem atšķirīgajiem labumiem, gariem salmiem
kopumā esot labākajam materiālam, lai gan noteiktas priekšrocības
piemīt arī citiem pakaišu veidiem, piemēram, sasmalcinātiem
salmiem, zāģskaidām, kokskaidām un sasmalcinātam papīram.
Pakaišiem ir jābūt netoksiskiem un, ja iespējams, jānodrošina
strukturālā dažādība, lai veicinātu izzināšanas instinktu.
Pakaiši ir jānodrošina visām cūkām, ja vien tas nav pretrunā
izmēģinājuma nosacījumiem, un pakaiši ir jo īpaši svarīgi grūsnām
sivēnmātēm, kurām ir spēcīgs migas veidošanas instinkts, un
cūkām, kurām ir noteikts ierobežotas barošanas režīms un kurām
tādēļ ir spēcīgi izteikts barības uzlasīšanas instinkts.
e) Papildu
noteikumi zirgu dzimtas dzīvnieku, tostarp zirgu, poniju, ēzeļu
un mūļu, izmitināšanai un aprūpei
1. Ievads
Zirgu dzimtas dzīvnieki ir attīstījušies kā atklātu ganību
dzīvnieki, un mājas zirgi un poniji (Equus caballus), un
ēzeļi (Equus asinus) ir saglabājuši saviem priekštečiem
piemītošo uzvedību. Savvaļā vai neierobežotā teritorijā zirgu
dzimtas dzīvnieki dzīvo ganāmpulkā, kas ir sadalīts mazās ģimenes
grupās vai grupās, kuras parasti sastāv no viena ērzeļa, vairākām
ķēvēm, kumeļiem un gadu veciem zirgiem. Sociālā struktūra ir
balstīta uz skaidri noteiktu hierarhiju, un atsevišķi dzīvnieki
grupā parasti veido ciešus pārus, to ir būtiski pamanīt un
saglabāt, ja iespējams. Savstarpēja apkopšana ir īpaši būtisks
sociālās dzīves elements.
Pretēji atgremotājiem zirgu dzimtas dzīvnieki var nepārtraukti
ganīties daudzas stundas, un dabiskos apstākļos tie šai nodarbei
katru dienu veltīs no četrpadsmit līdz sešpadsmit stundām. Lai
gan to dabiskā barība ir zāle, augi un lapas, tie ir ļoti
izvēlīgi attiecībā uz zāles šķirnēm un to, kuru auga daļu ēst.
Savu ikdienu tie parasti pavada, ganoties, pasperot pāris soļu un
turpinot ganīties. Tādējādi tie ne tikai barojas, bet arī kustas,
divdesmit četru stundu laikā spējot veicot lielus attālumus.
Zirgu dzimtas kopšanas sistēmu ir vēlams pielāgot to
dabiskajai uzvedībai, īpaši ņemot vērā to nepieciešamību
ganīties, kustēties un kontaktēties ar citiem dzīvniekiem. Ir
jāņem vērā, ka no briesmām tie patveras bēgot un ka tos ir viegli
izbiedēt.
2. Vide un tās kontrole
Vēsos laika apstākļos var izmantot pledus, jo īpaši, ja
dzīvnieka apmatojums ir apcirpts, taču šie pledi katru dienu ir
jānoņem un jāpārbauda.
Krēpes un aste zirgu dzimtas dzīvniekiem nodrošina aizsardzību
pret nelabvēlīgiem laika apstākļiem un mušām, tādēļ tos nedrīkst
īsi apcirpt vai nogriezt pavisam. Ja krēpes un aste ir jāsaīsina
vai jāsakopj, tās ir jāapcērp, nevis jāizrauj.
3. Veselība
(Sk. 3.punktu vispārīgajos noteikumos par lauksaimniecības
dzīvniekiem un pundurcūkām.)
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
4.1. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums
Ir vēlams zirgu dzimtas dzīvniekus turēt ganībās vai
nodrošināt tiem piekļuvi ganībām vismaz sešas stundas dienā. Ja
ganības zirgu dzimtas dzīvniekiem nav pieejamas vai ir minimāli
pieejamas, ir jānodrošina papildu rupjā lopbarība, lai pagarinātu
barošanās laiku un mazinātu garlaicību.
Iekštelpu iežogojumos dzīvniekus ir vēlams izmitināt grupās,
jo tādējādi tiek nodrošināta iespēja kontaktēties ar citiem
dzīvniekiem un vingrināties. Zirgus ir būtiski izmitināt sociāli
saderīgās grupās.
Nepieciešamā kopējā platība iekštelpu iežogojumos būs atkarīga
no tā, vai ikdienā dzīvniekiem ir pieejamas papildu teritorijas
ganībām un/vai citiem vingrinājumiem. Norādot turpmākos skaitļus,
ir pieņemts, ka šādas papildu teritorijas dzīvniekiem ir
pieejamas. Ja nav, tad iežogojumu platība ir ievērojami
jāpalielina.
G.8.tabula. Zirgu dzimtas
dzīvnieki: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā
platība
| Skausta augstums (m) |
Minimālā grīdas platība
vienam dzīvniekam
(m2/dzīvnieks)
|
Minimālais iežogojuma augstums
(m) |
Katram dzīvniekam,
kuru tur atsevišķi vai grupā līdz 3 dzīvniekiem |
Katram dzīvniekam,
kuru tur grupā ar 4 vai vairāk dzīvniekiem |
Atnešanās nodalījums/ķēve ar kumeļu |
| No 1,00 līdz 1,40 |
9,0
|
6,0
|
16
|
3,00
|
| Virs 1,40 un līdz 1,60 |
12,0
|
9,0
|
20
|
3,00
|
| Virs 1,60 |
16,0
|
(2 x WH)2 *
|
20
|
3,00
|
* Lai nodrošinātu pietiekamu vietu, katram dzīvniekam
nepieciešamo platību aprēķina, pamatojoties uz skausta augstumu
(WH).
Īsākajai daļai ir jābūt vismaz 1,5 reizes augstākai par
dzīvnieka skausta augstumu.
Iekštelpu iežogojumu augstumam ir jābūt tādam, lai dzīvnieks
varētu saslieties pakaļkājās visā augumā, tādējādi gādājot par
dzīvnieka labturību.
Zirgu dzimtas dzīvniekiem nedrīkst lietot redeļu grīdas.
4.2. Barošana
Nepareiza zirgu dzimtas dzīvnieku barošana var ļoti būtiski
pasliktināt to labturību, izraisot tādas slimības kā kolikas un
laminīts.
Tā kā dabā zirgu dzimtas dzīvnieki ilgu laiku pavada ganoties,
tiem pastāvīgi jābūt pieejamai svaigai zālei, sienam, skābbarībai
vai salmiem. Ja zirgiem nav nodrošināta iespēja ganīties, katru
dienu pietiekamā daudzumā tiem ir jābūt pieejamai garajai
šķiedrai/rupjajai lopbarībai. Ja iespējams, rupjā lopbarība
dzīvniekiem ir jāuzņem no zemes vai no piemērotām apaļām ķīpas
barotavām. Siena tīkli un barības galdi ir jākonstruē un
jāizvieto tā, lai iespējami samazinātu savainošanās risku.
Grupās izmitinātus dzīvniekus barojot ar "cietu" barību
(koncentrātu), dzīvnieki ir jābaro, ja tas ir iespējams,
atbilstīgi grupā pastāvošajai hierarhijai. Ja ir iespējams,
atsevišķi turētie dzīvnieki arī ir jābaro atsevišķi. Ja tas nav
iespējams, barošanas vietas ir jānovieto vismaz 2,4 m attālumā
cita no citas, un ir jānodrošina vismaz viena barošanas vieta uz
dzīvnieku. Ja zirgus baro ar koncentrātiem, barība ir jādod bieži
un mazās devās.
4.3. Dzirdināšana
Zirgi labprātāk dzer no atklātiem avotiem, tādēļ tie ir
jānodrošina vienmēr, kad tas ir iespējams. Ja izmanto
automatizētas dzirdinātavas ar pupiņu, iespējams, dzīvnieki būs
jāapmāca tos izmantot.
4.4. Identifikācija
Zirgu dzimtas dzīvniekiem nedrīkst izmantot krotālijas un
tetovējumus. Ja identifikācija pēc kažoka krāsas nav iespējama,
identifikācijai ir jāizmanto transponderi. Dzīvnieku
identificēšanai tiek veiksmīgi izmantoti arī numurēti iemaukti un
žetoni pie pavadas.
H. Noteikumi
attiecībā uz putniem
a) Vispārīgie
noteikumi
1. Ievads
Putniem ir plašs izmantojums, tostarp fundamentālos pētījumos,
veterinārmedicīniskajos pētījumos un toksikoloģijā. Mājas vistas
un tītari ir laboratorijās visbiežāk izmantotie putni, un tos
parasti izmanto attīstības pētījumos un bioloģisko materiālu,
piemēram, audu un antivielu, ražošanā. Mājputni ir arī visbiežāk
izmantotie putnu labturības pētījumos. Vistas izmanto medikamentu
drošības un iedarbības novērtēšanā, bet paipalas un citus putnus
biežāk izmanto vides toksikoloģijas pētījumos. Citas retāk
izmantotas sugas, piemēram, baložus un savvaļas putnus, parasti
izmanto psiholoģijas un fundamentālās fizioloģijas vai zooloģijas
pētījumos. Izmēģinājumos nedrīkst izmantot savvaļā ķertus putnus,
ja vien tas nav nepieciešams izmēģinājuma nolūkā.
Lai arī putni ir radīti lidošanai un tiem ir kopīga ķermeņa
pamatuzbūve, tie ievērojami atšķiras pēc pārvietošanās un
barošanās veida. Lielākā daļa sugu ir piemērojušās dzīvei
salīdzinoši plašās trīsdimensiju teritorijās, kurās barības
uzlasīšanai un ceļošanai tie izmanto vienu vai vairākus
pārvietošanās veidus, tostarp lidošanu, staigāšanu, skriešanu,
peldēšanu un niršanu. Daudzas putnu sugas ir ļoti sabiedriskas,
un tās ir jāizmitina pastāvīgās grupās vienmēr, kad tas ir
iespējams.
Par sugām, kuras parasti audzē un izmanto laboratorijās, ir
sniegta papildu informācija. Izmitinot un kopjot retāk izmantotas
sugas, kas turpmāk nav aprakstītas, ir būtiski veltīt pienācīgu
uzmanību to uzvedības, fizioloģiskajām un sociālajām vajadzībām.
Pirms putnu iegādes vai izmantošanas ir jāizpēta attiecīgas sugas
izmitināšanas, zootehnikas un kopšanas prasības. Lai pienācīgi
nodrošinātu attiecīgās sugas vajadzības (vai ja rodas uzvedības
traucējumi vai vairošanās grūtības), ir jākonsultējas ar
pieredzējušiem speciālistiem un aprūpes darbiniekiem. Informācija
un norādījumi par retāk izmantotām sugām ir pieejama
papildinformācijas dokumentā.
Ja lauksaimniecības pētījumam ir nepieciešama dzīvnieku
turēšana komerciālās lauksaimniecības apstākļos, dzīvnieku
turēšanai vismaz ir jāatbilst standartiem, kas ir noteikti
Eiropas Konvencijā par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku
aizsardzību (ETS No. 87) un ar to saistītajos ieteikumos.
Daudzas no putnu labturības problēmām ir saistītas ar novirzēm
knābšanas paradumos. Tās var izpausties kā agresīva knābšana,
spalvu raušana (kad putni rauj citu putnu spalvas vai plūkā un
rauj savas spalvas), kā arī knābšana citu putnu ādā, kas var
izraisīt lielas sāpes un nāves gadījumus, ja putnu uzvedība
netiek uzraudzīta. Knābšanas uzvedības traucējumu iemesls ne
vienmēr ir skaidrs, bet bieži vien tos ir iespējams novērst, cāļu
audzēšanā nodrošinot tiem substrātu, kas ļauj attīstīt pareizu
barības uzlasīšanas un knābāšanas uzvedību. Tāpēc visu sugu cāļi
ir jāizmitina uz cietas grīdas, kas pārklāta ar pakaišiem.
Profilakse ir īpaši būtiska, jo vistas pievērš pastiprinātu
uzmanību bojātām spalvām un daži putni, kuriem ir izknābtas
spalvas, var izprovocēt strauju traumējošas knābšanas
izplatīšanos. Pastāv vairāki pasākumi, kas jāveic, lai novērstu
traumējošo knābšanu vienmēr, kad tas ir iespējams, un samazinātu
šīs uzvedības izplatīšanos, ja tā ir parādījusies. Šajos
pasākumos ietilpst alternatīvu knābāšanai paredzētu materiālu,
piemēram, barības uzlasīšanas substrāta, sasietu auklu saišķu,
knābāšanas bloku vai salmu nodrošināšana, vizuālu šķēršļu
nodrošināšana; gaismas intensitātes periodiska vai īslaicīga
samazināšana vai sarkanās gaismas izmantošana; UV staru lampu
izmantošana. Tirdzniecībā ir pieejami pret knābšanu paredzēti
aerosoli, un tos var izmantot, lai īslaicīgi samazinātu veselībai
bīstamo knābšanu, taču joprojām būs nepieciešams novērst šādas
uzvedības cēloņus. Selekcijas rezultātā dažām mājputnu šķirnēm
šādas knābšanas novirzes ir novērojamas retāk, un šādas šķirnes
ir jāpēta un jāizmanto, cik vien tas ir iespējams.
Nedrīkst izmantot sāpīgus vai distresu izraisošus paņēmienus,
piemēram, ilgstoši samazinātu apgaismojumu (mazāku par 20
luksiem) vai fizisku izmaiņu izdarīšanu, piemēram, knābja
apgriešanu.
Nekvalitatīva vide, kurā putniem ir liegta iespēja uzlasīt
barību, veikt fiziskas darbības vai kontaktēties ar citiem
putniem, radīs putniem hronisku distresu, kas var izpausties
stereotipiskā uzvedībā kā, piemēram, paškropļošana, spalvu
raustīšana un neirotiska staigāšana. Šāda uzvedība var liecināt
par būtiskiem labturības traucējumiem, un ir nekavējoties
jāpārskata pastāvošā izmitināšanas, kopšanas un aprūpes
prakse.
2. Vide un tās kontrole
2.1. Ventilācija
Daudzas sugas ir īpaši jutīgas pret caurvēju. Tāpēc ir
jāīsteno pasākumi, lai nodrošinātu, ka putni ir norūdīti. Līdz
minimumam jāsamazina putekļu un gāzu, piemēram, oglekļa dioksīda
un amonjaka, uzkrāšanās.
2.2. Temperatūra
Ja nepieciešams, putniem ir jānodrošina temperatūras dažādība,
lai tie varētu izvēlēties tiem atbilstošo temperatūru. Visas
veselās pieaugušās paipalas, baloži un mājas pīles, zosis, vistas
un tītari ir jātur temperatūrā no 15 oC līdz 25
oC. Ir jāņem vērā temperatūras un relatīvā gaisa
mitruma mijiedarbība, jo dažas sugas var pārkarst šajā
temperatūrā, ja relatīvais gaisa mitrums ir pārāk augsts.
Attiecībā uz tām sugām, par kurām nav pieejami norādījumi par
piemēroto temperatūru un mitrumu, ir jānoskaidro klimats, kādā
putni ir uzturējušies savvaļā, un jānodrošina līdzīgi apstākļi
arī nebrīvē.
Slimiem putniem vai putnu mazuļiem var būt nepieciešama
augstāka temperatūra vai papildu siltuma avots, piemēram,
sildlampa (sk. H.1.tabulu).
H.1.tabula. Temperatūra un relatīvais gaisa mitrums mājas
vistām un tītariem, G. gallus domesticus un
Meleagris gallopavo
| Vecums (dienas) |
Zem lampas (oC) |
Temperatūra telpā (oC) |
Relatīvais gaisa mitrums (%) |
| Līdz 1 |
35
|
no 25 līdz 30 |
no 60 līdz 80 |
| Virs 1 un līdz 7 |
32
|
no 22 līdz 27 |
no 60 līdz 80 |
| Virs 7 un līdz 14 |
29
|
no 19 līdz 25 |
no 40 līdz 80 |
| Virs 14 un līdz 21 |
26
|
no 18 līdz 25 |
no 40 līdz 80 |
| Virs 21 un līdz 28 |
24
|
no 18 līdz 25 |
no 40 līdz 80 |
| Virs 28 un līdz 35 |
–
|
no 18 līdz 25 |
no 40 līdz 80 |
| Virs 35 |
–
|
no 15 līdz 25 |
no 40 līdz 80 |
Sildlampas temperatūras piemērotību nosaka, novērojot cāļu
uzvedību. Ja temperatūra ir piemērota, visu sugu cāļi būs
izretinājušies iežogojumā un radīs mērenu troksni; ja cāļi
uzvedas klusi, tiem var būt pārāk karsti, bet, ja tie izdod
skaļas, satrauktas skaņas, tiem var būt pārāk auksti.
2.3. Mitrums
Veseliem, pieaugušiem putniem piemērots relatīvais gaisa
mitrums ir diapazonā no 40 % līdz 80 %.
2.4. Apgaismojums
Gaismas kvalitāte un daudzums dažām sugām noteiktos gada
periodos ir ļoti svarīgs normālai fizioloģiskai funkcionēšanai.
Pirms dzīvnieku iegādāšanās ir jānoskaidro attiecīgajai sugai,
dzīves posmam un gadalaikam piemērotais gaismas un tumsas
režīms.
Gaismu nedrīkst pēkšņi ieslēgt vai izslēgt, tai ir jāsatumst
un jāiedegas pakāpeniski. Tas ir jo īpaši svarīgi, ja tur lidot
spējīgus putnus. Vājš nakts apgaismojums var atvieglināt
pārvietošanos nakts laikā smago šķirņu mājputniem. Ir jāuzmanās,
lai neizjauktu putnu diennakts ritmu, ja tāds pastāv.
2.5. Troksnis
Tiek uzskatīts, ka daži putni, piemēram, baloži, spēj dzirdēt
ļoti zemas frekvences skaņas. Lai gan infraskaņa (skaņa ar
frekvenci, kas zemāka par 16 Hz), visticamāk, neradīs satraukumu,
putnus nedrīkst turēt zemas frekvences vibrāciju avotu tuvumā, ja
no tā ir iespējams izvairīties.
3. Veselība
Vēlams izmantot nebrīvē augušus putnus. Savvaļas putniem
laboratorijā var parādīties uzvedības un veselības traucējumi.
Parasti pirms izmantošanas zinātniskās procedūrās tos ir
nepieciešams ilgāku laiku turēt karantīnā un pieradināt pie
nebrīves apstākļiem.
Rūpīga veselības uzraudzība un parazītu pārbaude samazina
veselības risku putniem, kas uzturas ārpus telpām.
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
Putni ir jāizmitina iežogojumos, kas rosina to dabisko
uzvedību, tostarp sociālo uzvedību, fiziskās darbības un barības
uzlasīšanu. Daudzus putnus labvēlīgi ietekmēs piekļuve pie āra
iežogojumiem, un ir jāvērtē, kā šāda iespēja ietekmēs distresa
iemeslus un vai tā nebūs pretrunā izmēģinājumu mērķiem. Āra
iežogojumos vienmēr ir jānodrošina noteikts aizsegs, piemēram,
krūmi, lai rosinātu putnus izmantot visu tiem pieejamo
teritoriju.
4.1. Izmitināšana
Putni ir jāizmitina sociāli saderīgās grupās dzīvnieku
iežogojumā, ja vien tas nav pretrunā ar zinātniskajām procedūrām
vai dzīvnieku labturības prasībām. Izmaiņas grupās vai
nepazīstama putna pievienošana grupai ir jāveic īpaši uzmanīgi.
Visos gadījumos ir nepārtraukti jāuzrauga saskaņa starp grupas
locekļiem.
Putna izmitināšana atsevišķi no citiem putniem pat uz īsu
laika posmu var būt būtisks stresa faktors. Tādēļ putnus nedrīkst
izmitināt atsevišķi no citiem putniem, ja vien tam nav veterinārs
vai ar labturību saistīts pamatojums. Atsevišķu izmitināšanu
izmēģinājuma veikšanas nolūkā nosaka, apspriežoties ar zootehniķi
un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu
dzīvnieku labsajūtas jautājumos.
Lielākajai daļai putnu sugu piemīt sabiedriskums vismaz
noteiktā gada posmā, un tām būtiskas ir ģimeniskās saites, tādēļ
atbilstīgu, stabilu un saskanīgu grupu veidošana ir ļoti svarīga.
Tā kā pastāv liela sugu daudzveidība, pirms grupas veidošanas un
procedūru uzsākšanas ir jānoskaidro optimālais grupas sastāvs un
grupas veidošanai piemērotākais putnu dzīves posms.
4.2. Turēšanas vietas uzlabošana
Rosinoša vide ir ļoti būtisks putnu labsajūtas veicināšanas
faktors. Putniem atbilstīgi to vajadzībām ir jānodrošina laktas,
smilšu un ūdens vannas, piemērotas ligzdošanas vietas, priekšmeti
knābāšanai un substrāts barības uzlasīšanai, ja vien nepastāv
zinātnisks vai veterinārs pamatojums šo priekšmetu liegšanai. Ja
iespējams, putni ir jāmudina izmantot visu iežogojuma
trīsdimensiju telpu barības uzlasīšanai, fiziskām nodarbēm un
saskarsmei ar citiem putniem, tostarp rotaļām.
4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums
Turpmāk sugām veltītajos noteikumos ir norādīti mājas vistu,
mājas tītaru, paipalu, pīļu un zosu, baložu un zebras žubīšu
(Taeniopygia guttata) iežogojumu izmēri. Visi putni un jo
īpaši to sugu putni, kas ievērojamu daļu laika pavada staigājot,
piemēram, paipalas vai vistas, ir jātur uz cietas grīdas ar
substrātu, nevis uz režģa grīdas. Neatkarīgi no grīdas seguma
veida putni var ciest no dažādām kāju problēmām, piemēram,
pāraugušiem nagiem, izkārnījumu uzkrāšanās un kāju bojājumiem,
piemēram, pēdu spilventiņu dermatīta, ko izraisa stāvēšana mitros
pakaišos, tāpēc ir bieži jāpārbauda putnu kāju stāvoklis.
Izmēģinājuma veikšanas nolūkā praksē var būt nepieciešams cietas
grīdas izmantot kopā ar režģa grīdām. Šādos gadījumos putniem ir
jānodrošina ciets grīdas segums atpūtas zonās, kas aizņem vismaz
vienu trešdaļu no iežogojuma kopējās grīdas platības. Ja ir
nepieciešams savākt izkārnījumus, režģa grīdas ir jānovieto zem
laktām. Lai samazinātu kāju savainošanas biežumu, stiepļu režģi
ir jāaizstāj ar plastmasas līstītēm, kad vien iespējams. Ja ir
jāizmanto stiepļu režģis, tam ir jābūt pietiekami smalkam, lai
putni uz tā varētu pienācīgi atbalstīt pēdu, un stieplēm ir jābūt
apaļām un pārklātām ar plastikāta materiālu.
4.4. Barošana
Savvaļas putnu barošanās paradumi ir ļoti atšķirīgi, un ir
jāpievērš uzmanība gan izmantotās barības veidam, gan arī tās
pasniegšanas veidam un laikam. Pirms dzīvnieku iegādes ir
jāizpēta un jānosaka uzturs, kas atbilstu attiecīgās sugas uztura
prasībām un rosinātu dabisko barības uzlasīšanas instinktu. Ja
nepieciešams, daļa barības vai papildu gardumi ir jāizkaisa uz
iežogojuma grīdas, lai rosinātu barības uzlasīšanu. Putnus
labvēlīgi ietekmē bagātināts uzturs, tādēļ, ja nepieciešams,
uzturu var papildināt ar augļiem, dārzeņiem, sēklām un
bezmugurkaulniekiem pat tad, ja nav iespējams putniem piedāvāt to
dabisko uzturu. Iekļaujot ēdienkartē jaunu barību, vienmēr ir
jābūt pieejamai iepriekšējai barībai, lai putni neciestu badu, ja
tie nevēlas ēst jauno barību. Dažas sugas spēj ātrāk pielāgoties
nekā citas, un ir jānoskaidro piemērotie uztura režīmi.
Dažu sugu putniem, jo īpaši graudēdājiem, barības sagremošanai
ir jānodrošina grants, kas sastāv no atbilstīga lieluma
akmentiņiem. Ja grants sastāvēs no dažāda lieluma akmentiņiem,
putni no tiem izvēlēsies sev piemērotākos. Grants ir regulāri
jāatjauno. Lai novērstu uzturvielu trūkuma izraisītas kaulu
slimības, putnu uzturā ir jāiekļauj kalcijs un fosfors piemērotā
formā un attiecīgajam dzīves posmam piemērotā daudzumā. Ikviena
šāda prasība ir rūpīgi jāizpēta un jāievēro. Barību var ievietot
barotavās, kas ir piestiprinātas pie iežogojuma sienas vai
novietotas uz iežogojuma grīdas. Barotavas aizņemtā grīdas
platība putniem nav pieejama, tāpēc to nedrīkst iekļaut putniem
nepieciešamās iežogojuma platības aprēķināšanā. Pie sienas
piestiprinātās barotavas neaizņem vietu uz grīdas, taču tām ir
jābūt rūpīgi veidotām un piestiprinātām, lai novērstu, ka putni
tiek iesprostoti zem tām. Dažu sugu (piemēram, mājas tītaru)
cāļus var būt nepieciešams iemācīt ēst un padzerties, lai
nodrošinātu, ka tie neatūdeņojas un necieš badu. Putniem
paredzētajai barībai ir jābūt skaidri pamanāmai un izvietotai
vairākās barošanas vietās, lai novērstu ar barošanu saistītus
sarežģījumus.
4.5. Dzirdināšana
Putnu dzirdināšanai ar ūdeni izmanto dzirdinātavas ar pupiņu,
kausiņus vai nepārtrauktu dzirdināšanas tekni. Ir jānodrošina
pietiekami daudz dzirdinātavu vai pietiekams dzirdināšanas teknes
garums, lai nepieļautu, ka dominējošie putni neļauj padzerties
citiem putniem. Ir jānodrošina viena dzirdinātava ar pupiņu vai
kausiņš uz trīs vai četriem putniem, katrā iežogojumā ievietojot
vismaz divas dzirdinātavas. Ja nepieciešams, kā barības
bagātinātāju putniem var dot papildu ūdeni.
4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls ligzdas ierīkošanai
Putniem paredzētajam substrātam ir jābūt absorbējošam, kas
nebojā putna kājas un sastāv no piemērota lieluma daļiņām, lai
samazinātu putekļu līmeni un novērstu tā pārmērīgu uzkrāšanos uz
putnu kājām. Piemērots substrāta materiāls ir sasmalcināta koka
miza, baltās koksnes skaidas, sasmalcināti salmi vai skalota
smilts, taču ne smilšpapīrs. Pakaišiem ir jābūt sausiem, irdeniem
un pietiekami dziļiem, lai izšķīdinātu un absorbētu izkārnījumus.
Citi piemēroti grīdas pārklājuma materiāli ir mākslīgā plastmasas
velēna vai biezi plūksnotas gumijas paklāji. Uz grīdas ir
jāizkaisa knābāšanai piemērots substrāts, piemēram, salmi.
Tikko izšķīlušos putnus un putnu mazuļus ir jānodrošina ar
substrātu, uz kura tie spēj nostāvēt, lai novērstu attīstības
traucējumus, piemēram, uz āru izvērstas kājas. Ja nepieciešams,
putnu mazuļi ir jāmudina knābāt substrātu, piemēram, izmantojot
vieglus pirkstu piesitienus, lai tiem attīstītos pareiza
knābāšanas uzvedība.
4.7. Tīrīšana
(Skat. Vispārējā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)
4.8. Apiešanās
Putnu ķeršanai un apstrādei ir jāizmanto piemērots aprīkojums,
piemēram, piemērota izmēra tīkli labā stāvoklī un tumši tīkli ar
polsterētām stīpām mazo putnu ķeršanai.
Ja izmēģinājums paredz pieaugušo putnu regulāru izmantošanu
procedūrās, no labturības un izmēģinājuma viedokļa ir ieteicams
cāļus to augšanas laikā radināt pie cilvēka, tā samazinot to
bailes no cilvēkiem.
4.9. Humāna nogalināšana
Putnu mazuļus un pieaugušos putnus ir ieteicams nogalināt ar
pārdozētu anestezējošu līdzekli, izmantojot piemērotu vielu un
ievadīšanas veidu. Šis ir ieteicamāks paņēmiens nekā ogļskābās
gāzes ieelpošana, jo ogļskābā gāze var likt putnam ciest.
Tā kā nirstošie putni un citi putni, piemēram, meža pīles,
spēj pazemināt sirdsdarbību un ilglaicīgi aizturēt elpu,
nogalinot tās ar ogļskābo gāzi, ir rūpīgi jāpārbauda nāves
iestāšanās, lai novērstu, ka putni pēc kāda laika atgūstas no šīs
procedūras. Ogļskābās gāzes paņēmiens nav piemērots pīļu,
nirstošu putnu un ļoti jaunu cāļu nogalināšanai.
4.10. Dokumentācija
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)
4.11. Identifikācija
Ieteicams izmantot neinvazīvus vai mazāk invazīvus paņēmienus,
piemēram, fizisko atšķirību atzīmēšanu, apgredzenošanu,
izmantojot slēgtus vai atvērtus gredzenus un spalvu krāsošanu,
nevis invazīvākus paņēmienus, piemēram, elektronisko
iezīmēšanu vai spārnu iezīmēšanu. Krāsainu kāju
gredzenu kombinācijas izmantošana samazinās nepieciešamību
aizskart putnu identificēšanas nolūkā, taču ir pienācīgi jāņem
vērā krāsu iespējamā ietekme uz dažu sugu uzvedību. Ja par
pagaidu atšķirības zīmi ātri augošiem cāļiem izmanto gredzenus,
ir regulāri jāpārbauda, vai gredzens netraucē kājas augšanu.
Nedrīkst izmantot īpaši invazīvus paņēmienus, piemēram,
pirkstu apgriešanu vai peldplēves caurduršanu, jo tie ir
sāpīgi.
b) Papildu
noteikumi mājas vistu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan
procedūru laikā
Mājas vista (Gallus gallus domesticus) ir daudzējādā
ziņā saglabājusi sava savvaļas priekšteča – džungļu vistas –
bioloģiju un uzvedību. Vissvarīgākās sugas uzvedības izpausmes ir
ligzdošana (mātītēm), sēdēšana uz laktas un pakaišu izmantošana
barības uzlasīšanai, kašņāšanai, knābāšanai un smilšu peldēm.
Vistas ir sabiedriski putni, un tās ir jāizmitina grupās no
pieciem līdz divdesmit putniem, mātīšu skaitam pārsniedzot tēviņu
skaitu pieaugušo putnu grupā, piemēram, viens tēviņš uz piecām
mātītēm. Ir veikti mēģinājumi selekcionēt tādas vistu šķirnes,
kurām piemistu samazināta agresivitāte un spalvu raustīšana.
Katrā projektā ir jāapsver šādu šķirņu izmantošana un iegūšanas
iespējas.
Dējējvistām ir jānodrošina piekļuve ligzdošanas kastēm vismaz
divas nedēļas pirms dēšanas un ne vēlāk kā ar 16.dzīves nedēļu.
Katram atsevišķi vai pāros izmitinātam putnam ir jānodrošina
pieeja ligzdošanas kastei, lielākās grupās nodrošinot vismaz
vienu ligzdošanas kasti uz diviem putniem. Ligzdošanas kastēm ir
jābūt norobežotām un pietiekami lielām, lai viena vista tajā
varētu apgriezties. Ligzdošanas kastes grīda ir jāpārklāj ar
irdenu substrātu, piemēram, ar koka skaidām vai salmiem, lai
veicinātu ligzdošanas uzvedības izpausmes. Substrātam ir jābūt
tīram, un tas ir regulāri jāmaina.
Vistām no vienas dienas vecuma ir jābūt nodrošinātai iespējai
tupēt uz laktas, knābāt piemērotu substrātu, uzlasīt barību un
pērties smiltīs. Piemēroti materiāli smilšu peldēm ir smiltis un
mīkstas koka skaidas.
Laktām ir jābūt 3–4 cm diametrā, apaļām un ar plakanu virsmu.
Optimālais laktu augstums no grīdas ir atkarīgs no sugas, putnu
vecuma un turēšanas apstākļiem, taču laktas sākotnēji ir
jānovieto 5–10 cm virs grīdas, vecākiem putniem ierīkojot laktas
30 cm virs grīdas. Laktu augstums ir jāpielāgo putnu uzvedībai,
novērojot, cik viegli putni spēj uzlēkt uz laktām un nolēkt no
tām, kā arī pārvietoties no laktas uz laktu. Ir jābūt pietiekamai
vietai, lai uz laktas vienlaikus varētu tupēt visi putni, un
vienam pieaugušam putnam uz katras laktas ir jāatvēl 15 cm. Jo
īpaši veidojot grupas, tumšajos dienas posmos ir jāpārbauda, vai
visi putni ir devušies pie miera.
Vistām ir ļoti raksturīgas tādas "labsajūtas" izpausmes kā
spārnu plivināšana, spalvu bužināšana un kāju staipīšana, kas
stiprina kāju kaulus. Tādēļ putni ir jātur grīdas iežogojumos,
kas ir pietiekami lieli, lai iespējami vairāk ļautu putniem
īstenot šīs uzvedības izpausmes. Vislabāk, ja putniem ir
nodrošināta pieeja āra iežogojumam; lai rosinātu putnus doties
ārā, svarīgi ir nodrošināt piemērotu aizsegu, piemēram,
krūmus.
Vistām ir nepieciešams ciets grīdas segums, jo to var pārklāt
ar substrātu, lai veicinātu barības uzlasīšanu un, iespējams,
samazinātu spalvu knābšanas biežumu. Ja zinātniskā nolūkā vistas
ir nepieciešams ieslodzīt, tās ir jāievieto iežogojumos, kas
atbilst to uzvedības prasībām. Savukārt, ja cieta grīdas seguma
nenodrošināšana ir zinātniski pamatota, ir jānodrošina cieta
seguma zona ar irdenu substrātu un knābāšanai paredzētiem
priekšmetiem, piemēram, auklu saišķiem, knābāšanas blokiem,
virvēm, velēnu vai salmiem.
Ātri augošajām vistu šķirnēm (broileriem) piemīt izteikta
nosliece uz klibumu, un ir iespējami jāvairās šīs šķirnes
izmantot izmēģinājumos. Ja tomēr boilerus izmanto, vismaz vienu
reizi nedēļā ir jāpārbauda putnu klibums, un putni ir jāaudzē
salīdzinoši lēnāk nekā komerciālā lauksaimniecībā, ja vien
augšanas ātrums nav būtisks pētījumam.
H.2.tabula. Mājas vistas:
iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība
| Ķermeņa masa (g) |
Minimālais iežogojuma lielums
(m2) |
Minimālā platība vienam putnam
(m2) |
Minimālais augstums (cm) |
Minimālais barošanas siles garums vienam
putnam (cm) |
| Līdz 200 |
1,00
|
0,025
|
30
|
3
|
| Virs 200 un līdz 300 |
1,00
|
0,03
|
30
|
3
|
| Virs 300 un līdz 600 |
1,00
|
0,05
|
40
|
7
|
| Virs 600 un līdz 1200 |
2,00
|
0,09
|
50
|
15
|
| Virs 1200 un līdz 1800 |
2,00
|
0,11
|
75
|
15
|
| Virs 1800 un līdz 2400 |
2,00
|
0,13
|
75
|
15
|
| Virs 2400 |
2,00
|
0,21
|
75
|
15
|
Ja šos iežogojuma minimālos izmērus nevar nodrošināt
zinātnisku apsvērumu dēļ, izmēģinājuma veicējam ir jāpamato putna
ieslodzīšanas ilgums, un tas ir jānosaka, apspriežoties ar
zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par
konsultēšanu dzīvnieku labturības jautājumos. Šādos apstākļos
putnus var izmitināt mazākos iežogojumos, kuros ir nodrošināta
pietiekami daudzveidīga vide un minimālā grīdas platība 0,75
m2. Šādos iežogojumos var izmitināt divas dējējvistas
vai nelielas putnu grupas atbilstīgi iepriekš norādītajām
nepieciešamajām platībām.
c) Papildu
noteikumi mājas tītaru izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan
procedūru laikā
Savvaļas tītari dzīvo ļoti daudzveidīgā vidē, un to uzvedībai
raksturīgas dažādas izpausmes, tostarp smilšu peldes, barības
uzlasīšana un medīšana. Jo īpaši vaislas sezonā savvaļas tītaram
piemīt kompleksa sociālā uzvedība. Mājas tītars (Meleagris
gallopavo) ir saglabājis savvaļas putniem raksturīgās
iezīmes, taču pastāv dažas būtiskas atšķirības, piemēram, mājas
tītari nespēj lidot, taču spēj ātri skriet, lēkt un planēt, jo
īpaši raksturīgi tas ir jaunākiem putniem.
Mājas tītari ir ļoti sabiedriski putni, un tos nedrīkst
izmitināt atsevišķi. Stabilas grupas ir jāveido uzreiz pēc putnu
iegūšanas, un ir svarīgi putnus novērot, jo veselībai bīstama
spalvu raušana vai knābšana galvā var parādīties jau pirmajā
dzīves dienā.
Klibums ir izplatīta problēma, kas ir rūpīgi jāuzrauga. Par
klibuma apkarošanas pasākumiem ir jākonsultējas ar
veterinārārstu.
Tītariem ir nepieciešamas tādas laktas, kas ir novietotas
pietiekami augstu, lai uz zemes esošie putni nespētu viegli
aizsniegt uz laktas tupošos putnus un izraut to spalvas. Tomēr,
ja putni ir vecāki un nav tik izveicīgi, ir jāatvieglina to
piekļuve laktām, izmantojot tam paredzētu aprīkojumu, piemēram,
rampas. Ja tas nav iespējams, laktas ir jānovieto zemāk
(piemēram, 5 cm augstumā no zemes). Laktu formai un izmēram ir
jāatbilst putnu ātri augošajiem nagiem. Laktām ir jābūt ovālām
vai taisnstūra formā ar nopulētiem stūriem, izgatavotām no koka
vai plastmasas.
Lai putni varētu pērties smiltīs, tiem vienmēr ir jābūt
pieejamam substrātam. Piemēroti substrāta materiāli ir zāģskaidas
vai smiltis. Iežogojuma uzlabošanai un patvēruma nodrošināšanai
no dominējošajiem putniem var izmantot salmu ķīpas, taču tās ir
bieži jāmaina un vecākiem, smagākiem putniem var būt
nepieciešamas rampas, lai tām piekļūtu.
H.3.tabula. Mājas tītars:
iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība
| Ķermeņa masa (kg) |
Minimālais iežogojuma lielums
(m2) |
Minimālā platība vienam putnam
(m2) |
Minimālais augstums (cm) |
Minimālais barošanas siles garums vienam
putnam (cm) |
| Līdz 0,3 |
2,00
|
0,13
|
50
|
3
|
| Virs 0,3 un līdz 0,6 |
2,00
|
0,17
|
50
|
7
|
| Virs 0,6 un līdz 1 |
2,00
|
0,30
|
100
|
15
|
| Virs 1 un līdz 4 |
2,00
|
0,35
|
100
|
15
|
| Virs 4 un līdz 8 |
2,00
|
0,40
|
100
|
15
|
| Virs 8 un līdz 12 |
2,00
|
0,50
|
150
|
20
|
| Virs 12 un līdz 16 |
2,00
|
0,55
|
150
|
20
|
| Virs 16 un līdz 20 |
2,00
|
0,60
|
150
|
20
|
| Virs 20 |
3,00
|
1,00
|
150
|
20
|
Visām iežogojuma malām ir jābūt vismaz 1,5 m garām. Ja šos
iežogojuma minimālos izmērus nevar nodrošināt zinātnisku
apsvērumu dēļ, izmēģinājuma veicējam ir jāpamato putna
ieslodzīšanas ilgums, un tas ir jānosaka, apspriežoties ar
zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par
konsultēšanu dzīvnieku labturības jautājumos. Šādos apstākļos
putnus var turēt mazākos iežogojumos, kuros ir nodrošināta
pietiekami daudzveidīga vide, ar minimālo platību 0,75
m2 un minimālo augstumu 50 cm, 75 cm un 100 cm
putniem, kuru svars attiecīgi nepārsniedz 0,6 kg, nepārsniedz 4
kg un pārsniedz 4 kg. Šos iežogojumus var izmantot arī nelielu
grupu izmitināšanai atbilstīgi iepriekš norādītajām
nepieciešamajām platībām.
d) Papildu
noteikumi paipalu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan
procedūru laikā
Savvaļas paipalas dzīvo nelielās grupās un velta daudz laika
tādām nodarbēm kā kašņāšanās un sēklu un bezmugurkaulnieku
uzlasīšana no zemes. Paipalas mitinās dzīvotnēs ar blīvu
veģetāciju, piemēram, pļavās, upmalu krūmājos un graudaugu
laukos. Paipalu pieradināšana nav būtiski ietekmējusi to
uzvedību, un šo faktu ir svarīgi ņemt vērā, plānojot tādas
izmitināšanas sistēmas, kurās būtu iespējams nodrošināt substrātu
kašņāšanai, knābāšanai un smilšu peldēm, kastes ligzdām un
aizsegu. Tādēļ paipalas ir ļoti ieteicams izmitināt putnu mājās
vai aizgaldos, nevis būros.
Paipalas (Coturnix spp; Colinus virginianis; Lophortyx
californica; Excalfactoria chinensis) ir jāizmitina mātīšu
grupās vai jauktās grupās. Jauktās grupās ir jānodrošina neliela
tēviņu un mātīšu attiecība (piemēram, viens tēviņš un četras
mātītes), lai samazinātu tēviņu savstarpējo agresiju un mātīšu
savainošanu. Tēviņus var izmitināt pāros, ja audzēšanas laikā ir
izveidojušies stabili tēviņu pāri. Ādas ievainojumus un spalvu
zaudēšanu izraisoša agresīvā knābšana samazinās, ja paipalas
netiek turētas saspringtos apstākļos un netiek jauktas stabilas
grupas.
Paipalām piemīt ļoti strauja atbildes reakcija, tādēļ tās mēdz
gūt galvas traumas. Tāpēc darbiniekiem vienmēr ir jātuvojas
putniem lēnām un mierīgi, un paipalām, jo īpaši jaunajiem
putniem, ir jābūt pieejamam atbilstīgam aizsegam un turēšanas
vietas uzlabojumiem, kas mazinātu to bailes. Paipalu cāļiem ir
nepieciešami dažādi krāsaini priekšmeti, piemēram, bumbas,
caurules un kubi, ar kuru starpniecību tie spētu mazināt bailes
gan no cilvēka, gan no pieaugušajiem putniem. Pieaugušajiem
putniem ir nepieciešami priekšmeti knābāšanai, piemēram, akmeņi,
priežu čiekuri, bumbas, zari. Ir jānodrošina smiltis, koka
skaidas vai salmi barības uzlasīšanai un vieta, kur putni var
patverties, kā arī papildu smilšu vannas no smiltīm vai zāģu
skaidām, ja barības uzlasīšanas substrāts nav piemērots smilšu
peldēm. Dējējputniem ir nepieciešamas kastes ligzdām un materiāls
ligzdu ierīkošanai, piemēram, siens.
Ja paipalas ir jāizmitina būros, ir vēlams apvienot vairākus
iežogojumus un ievietot tajos turēšanas vietas uzlabošanas
priekšmetus. Cieti iežogojuma jumti ļaus putniem justies drošāk,
lai gan, ja putnu iežogojumi ir izvietoti rindās cits virs cita,
apgaismojuma līmenis zemākajos iežogojumos var būt nepieļaujami
zems šādu jumtu dēļ. Putnu turēšanai būrī ir jābūt iespējami
īsākai, jo, putnam kļūstot vecākam, saasinās daudzas labturības
problēmas (jo īpaši, ja putnus tur ilgāk par vienu gadu).
H.4.tabula. Paipala: iežogojuma
minimālie izmēri un nepieciešamā platība
| Ķermeņa masa (g) |
Minimālais iežogojuma lielums
(m2) |
Platība vienam putnam putnu pārī
(m2) |
Platība katram papildu putnam putnu grupā
(m2) |
Minimālais augstums (cm)* |
Minimālais barības siles garums vienam
putnam (cm) |
| Līdz 150 |
1,00
|
0,5
|
0,10
|
20
|
4
|
| Virs 150 |
1,00
|
0,6
|
0,15
|
30
|
4
|
* Iežogojuma jumtam ir jābūt izgatavotam no lokana materiāla,
lai samazinātu galvas traumu risku.
b) Papildu
noteikumi pīļu un zosu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan
procedūru laikā
Izmēģinājumos un pārbaudēs parasti izmanto šādas mājas pīļu un
zosu sugas – Anas platyrhynchos, Anser anser
domesticus un Cairina moschata. Visi ūdensputni ir
pielāgojušies peldēšanai un barības uzņemšanai ūdenī, un ūdens ir
ļoti nepieciešams arī tādām "labsajūtas" darbībām kā mazgāšanās
un spalvu kārtošana. Pīlēm un zosīm ir jānodrošina baseins ar
granti un akmeņiem klātu pamatu, lai veicinātu putnu uzvedības
izpausmju daudzveidību un rosinātu putnus kopt spalvas.
Ūdensputniem ir jābūt iespējai vismaz iegremdēt ūdenī galvu un
apšļakstīt ķermeni ar ūdeni. Ūdensputniem paredzētās
dzirdinātavas un baseini ir jānovieto uz režģa pamatnes ar
notekām zem tām, lai samazinātu applūšanu.
Mājas zosis un pīles izmanto gaļas un olu ražošanai, taču
visas sugas ir lielākoties saglabājušas savu "mežonīgo dabu" un
ir nervozākas un ātrāk satraucamas (jo īpaši spalvu maiņas laikā)
nekā citi mājputni.
Pirmajās divdesmit četrās stundās pēc izšķilšanās un pirmajā
dzīves nedēļā ir jānodrošina ūdens, lai veicinātu peldēšanas
prasmju apguvi, bet ir jāsamazina noslīkšanas risks, piemēram,
peldēšanai piedāvājot seklu bļodu. No otrās dzīves nedēļas putnu
mazuļiem nodrošina seklu baseinu (izmēri norādīti H.6. tabulā) ar
lieliem akmeņiem baseina dibenā un starp akmeņiem izkaisītu
barību un granti, lai rosinātu vēlmi plunčāties un nirt. Ja putnu
mazuļus neuzrauga to vecāki, mazuļu piekļuve baseiniem ir
jāuzrauga, lai nepieciešamības gadījumā palīdzētu tiem izkļūt no
ūdens un novērstu to saaukstēšanos. Šāda uzraudzība ir
nepieciešama līdz brīdim, kad putnu mazuļi spēj pilnīgi
patstāvīgi izkļūt no ūdens un kad tiem sāk parādīties
ūdensnecaurlaidīgas spalvas. Uzraudzīt ūdens temperatūru nav
nepieciešams. Baseini ir regulāri jātīra, un ir jāmaina ūdens,
lai nodrošinātu labu ūdens kvalitāti.
Pīles un zosis ir jāizmitina uz cietas grīdas, nodrošinot tām
pietiekamu vietu barības uzlasīšanai, staigāšanai, skriešanai un
spārnu plivināšanai. Ir jānodrošina daudzveidīga vide, iekļaujot
tajā, piemēram, dabīgu un mākslīgu aizsegu, kastes un salmu
ķīpas. Ja vien nav zinātniska vai veterināra pamatojuma putnu
turēšanai iekštelpās, pīles un zosis vienmēr ir jātur ārā vai arī
tām ir jānodrošina piekļuve āra aplokiem. Ja putniem ir pieejami
āra iežogojumi, tie ir jāpasargā no plēsējiem un jānodrošina ar
sausu pajumti atpūtai. Ja nepieciešams, ir jānodrošina augājs, ko
putni var izmantot aizsegam un/vai ganībām. Īpaša uzmanība ir
jāpievērš katrai sugai svarīgo dzīvotnes elementu atveidošanā
neatkarīgi no tā, vai putni ir izmitināti iekštelpās vai ārā.
Piemēram, seklākas ūdenstilpnes ar veģetāciju pīlēm, kūdra zosīm
un dziļākas ūdenstilpnes ar lieliem akmeņiem tām putnu sugām, kas
savvaļā mitinās klinšainās krastmalās.
Pīles un zosis ir jāizmitina piemērota lieluma grupās, un
putna izolācijas laikam ir jābūt iespējami īsākam. Vaislas sezonā
daudzu sugu putni sāk sargāt savu teritoriju, tāpēc var būt
nepieciešams samazināt grupu un nodrošināt putniem pietiekamu
platību iežogojumā, lai samazinātu risku gūt ievainojumus (jo
īpaši mātītēm).
H.5.tabula. Pīles un zosis:
iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība
| Ķermeņa masa (g) |
Minimālais iežogojuma lielums
(m2) |
Vienam putnam nepieciešamā platība
(m2)* |
Maksimālais augstums (cm) |
Minimālais barošanas siles garums vienam
putnam (cm) |
| Pīles |
|
|
|
|
| Līdz 300 |
2,00
|
0,10
|
50
|
10
|
| Virs 300 un līdz 1200** |
2,00
|
0,20
|
200
|
10
|
| Virs 1200 un līdz 3500 |
2,00
|
0,25
|
200
|
15
|
| Virs 3500 |
2,00
|
0,50
|
200
|
15
|
| Zosis |
|
|
|
|
| Līdz 500 |
2,00
|
0,20
|
200
|
10
|
| Virs 500 un līdz 2000 |
2,00
|
0,33
|
200
|
15
|
| Virs 2000 |
2,00
|
0,50
|
200
|
15
|
* Ietilpst baseins ar minimālo dziļumu 30 cm un minimālo
platību 0,5 m2 uz 2 m2 lielu iežogojumu.
Baseins var aizņemt līdz 50 % no iežogojuma platības.
** Nepieaugušus putnus var turēt iežogojumos ar minimālo
augstumu 75 cm.
Ja šos iežogojuma minimālos izmērus nevar nodrošināt
zinātnisku apsvērumu dēļ, izmēģinājuma veicējam ir jāpamato putna
ieslodzīšanas ilgums, un tas ir jānosaka, apspriežoties ar
zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par
konsultēšanu dzīvnieku labturības jautājumos. Šādos apstākļos
putnus var izmitināt mazākos iežogojumos, kuros ir nodrošināta
pietiekami daudzveidīga vide un minimālā grīdas platība 0,75
m2. Šos iežogojumus var izmantot nelielu putnu grupu
izmitināšanai, ievērojot turpmāk norādītās nepieciešamās
platības.
H.6.tabula. Pīles un zosis:
Minimālais baseina lielums*
| |
Platība (m2) |
Dziļums (cm) |
|
Pīles
|
0,5
|
30
|
|
Zosis
|
0,5
|
No 10 līdz 30 |
*Baseina platība uz 2 m2 iežogojuma. Baseins var
aizņemt līdz 50 % no iežogojuma platības.
f. Papildu
noteikumi baložu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan
procedūru laikā
Tiek uzskatīts, ka dažādās mājas baložu sugas ir cēlušās no
klinšu baloža Columbia livia. Klinšu baloži ligzdo un
mitinās uz klintīm vai alās, un savvaļas baloži izmanto arī
nosegtas dzegas cilvēka veidotās būvēs. Savā dabiskajā dzīvotnē
baloži parasti dzīvo pāros vai lielākos baros, barojoties un
atpūšoties kopā, vienlaikus aizsargājot savu atpūtas un
ligzdošanas vietu. Baložus var turēt jauktās grupās; baloži var
dēt olas, taču neperēs tās, ja nebūs pieejamas kastes
ligzdām.
Izmantošanai laboratorijā paredzētās baložu šķirnes ir
jāizvēlas ļoti rūpīgi, jo dažas sugas var izrādīt neadekvātu un
nevēlamu uzvedību, tāpēc tās nav izmantojamas. Baloži ēd
galvenokārt sēklas, bet kopumā ir visēdāji, tāpēc tiem regulāri
ir jāpiedāvā dzīvnieku olbaltumvielas saturoša barība.
Ja iespējams, baložiem ir jānodrošina pietiekama vieta
lidošanai, kā arī atsevišķa laktas vieta katram putnam,
piestiprināta pie vismaz vienas iežogojuma sienas. Jānodrošina
blokos izvietotas 30 cm x 15 cm lielas kastveida laktas. Par
nolaišanās vietu var izmantot arī zarus, kas nokarājas no jumta,
un sastatnes. Ir jānodrošina ķēdēs iekarinātas rotaļlietas,
piemēram, putnu zvani, spoguļi un tirdzniecībā pieejamās
rotaļlietas mājdzīvniekiem. Katrā iežogojumā ir jāievieto seklas
ūdens vannas. Ja putnus ir nepieciešams bieži ņemt rokās, putnus
var sagūstīt šim nolūkam īpaši izveidotās "ligzdošanas vietās"
vai kamerās, kurās putniem iemāca atkāpties briesmu gadījumā.
Ja iespējams, baložu turēšanai ir jāizmanto lielāki
iežogojumi, papildināti ar plauktiem, laktām un rotaļlietām,
nevis "parastie" baložu iežogojumi. Baložiem patīk uzlasīt
barību, un tos nedrīkst turēt uz režģa grīdām bez nopietna
zinātniska pamatojuma.
H.7.tabula. Baloži: iežogojuma
minimālie izmēri un nepieciešamā platība
|
Grupas lielums
|
Minimālais iežogojuma lielums
(m2) |
Minimālais augstums (cm) |
Minimālais barošanas siles garums vienam
putnam (cm) |
Minimālais laktas garums vienam putnam
(cm) |
| Līdz 6 |
2
|
200
|
5
|
30
|
| No 7 līdz 12 |
3
|
200
|
5
|
30
|
| Katram papildu putnam grupās, kas lielākas par 12
putniem |
0,15
|
|
5
|
30
|
Iežogojumiem ir jābūt gariem un šauriem (piemēram, 2 m x 1 m),
nevis kuba formā, lai putni varētu veikt īsus pārlidojumus.
g) Papildu
noteikumi zebras žubīšu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan
procedūru laikā
Zebras žubītes (Taeniopygia guttata) ir plaši
izplatītas Austrālijā. Tās ir ļoti aktīvas un barības meklējumos
aptver plašas teritorijas. Zebras žubītes (Taeniopygia
guttata) dzīvo baros, kas sastāv no vairākiem simtiem īpatņu.
Šīs sugas pārstāvji ir monogāmi, un sugai raksturīgs dzimumu
dimorfisms, tēviņu spalvām esot krāšņākām nekā mātītei. Vaislas
sezona nav noteikta, un tā sākas, kad ir putniem ir pieejamas
nogatavojušās zāles sēklas. Zebras žubītes (Taeniopygia
guttata) ligzdas izmanto gan gulēšanai, gan vairošanās
nolūkā; gulēšanas ligzdas biežāk tiek izmantotas aukstos laika
apstākļos, un tās var būt vecas vairošanās ligzdas vai arī
veidotas kā gulēšanas ligzdas.
Zebras žubītes (Taeniopygia guttata) ir sabiedriski
putni, un putni, kas nevairojas, ir jāizmitina grupās. Nevēlamu
vairošanos var novērst, izmitinot putnus viendzimuma grupās; var
izmantot arī jauktās grupas, neļaujot putniem veidot gulēšanas un
vairošanās ligzdas un barojot tos ar sausām sēklām, kas
papildinātas ar zaļbarību, nevis mērcētām vai diedzētām sēklām.
Putniem, kas vairojas, ir jānodrošina ligzdas, piemēram, no
klūgām vai plastmasas veidoti grozi vai koka kastes ar sausu
zāli, papīra strēmelēm vai kokosrieksta šķiedrām kā ligzdas
veidošanas materiāls. Putni savas ligzdas aizsargās no citiem
putniem, tādēļ ir svarīgi novērot to uzvedību, lai pārliecinātos,
ka ir nodrošināts pietiekams daudzums ligzdu. Kā uztura
bagātinātājam putniem ir nepārtraukti jābūt pieejamām
Panicum prosas graudu vārpām. Tā kā zebras žubītes
(Taeniopygia guttata) pārsvarā barojas uz zemes, putni ir
jāizmitina uz cietas grīdas, lai sekmētu to dabiskās barības
uzlasīšanas darbības.
Mājputniem paredzētās rotaļlietas, laktas un šūpoles uzlabos
zebras žubīšu (Taeniopygia guttata) labsajūtu, tāpēc tās
ir jānodrošina, kad vien iespējams. Laktas ir īpaši svarīgas
putnu labsajūtai, un tās ir jāizvieto dažādā augstumā, lai
sekmētu dabisko barošanās un gulēšanas uzvedību. Vismaz vienreiz
nedēļā putniem ir jābūt pieejamam ūdenim peldēm seklos traukos ar
0,5– 1 cm dziļu ūdeni.
Zebras žubīšu (Taeniopygia guttata) iezīmēšana
ar krāsainiem kājas apsējiem identifikācijas nolūkā var būtiski
ietekmēt to sociālo un reproduktīvo uzvedību (piemēram, sarkanā
krāsa vairo putna autoritāti barā, savukārt zaļā vai zilā krāsa
samazina to). Kājas apsēju krāsas un zīmējumi ir jāizvēlas ļoti
uzmanīgi.
Zebras žubīšu (Taeniopygia guttata) iežogojuma
minimālie izmēri ir norādīti H.8.tabulā. Iežogojumiem ir jābūt
gariem un šauriem (piemēram, 2 m x 1 m), nevis kuba formā, lai
putni tajos varētu veikt īsus pārlidojumus. Zebras žubītēm
(Taeniopygia guttata) patīk uzturēties āra iežogojumos, ja
tām ir nodrošināta pajumte un gulēšanas ligzdas, ja nepieciešams.
Aukstos laika apstākļos ārā izmitinātiem putniem ir jānodrošina
papildu apsildīšana.
H.8.tabula. Zebras žubīte (Taeniopygia
guttata): iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā
platība
| Grupas lielums |
Minimālais iežogojuma lielums
(m2) |
Minimālais augstums (cm) |
Minimālais barotavu skaits |
|
Līdz 6
|
1,0
|
100
|
2
|
|
No 7 līdz 12
|
1,5
|
200
|
2
|
|
No 13 līdz 20
|
2,0
|
200
|
3
|
| Katram papildu putnam grupās, kas lielākas par 20
putniem |
0,05
|
|
1 barotava 6 putniem
|
Pētot vairošanos, pārus var izmitināt mazākos iežogojumos ar
nepieciešamajiem turēšanas vietas uzlabošanas priekšmetiem,
minimālo grīdas platību 0,5 m2 un minimālo augstumu 40
cm. Izmēģinājuma veicējam ir jāspēj pamatot izvēlētais
ieslodzīšanas ilgumu, un to nosaka, apspriežoties ar zootehniķi
un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu
dzīvnieku labturības jautājumos.
I. Noteikumi
attiecībā uz abiniekiem
1. Ievads
Saskaņā ar klasifikāciju abiniekus iedala trīs galvenajās
kārtās: Urodela (Caudata), Gymnophiona (Apoda) un
Anura (Ecaudata). Anura pieder
Salientia kārtai. Šis dokuments attiecas uz Urodela
(salamandras, tritoni) un Anura (vardes, krupji). Tie
ievērojami atšķiras pēc ģeogrāfiskās izplatības un dzīvesveida,
un tos var iedalīt, piemēram, ūdenī dzīvojošajos abiniekos
(piemēram, Xenopus laevis), bezastu abiniekos, kas daļu
laika pavada ūdenī (Rana temporaria), bezastu abiniekos,
kas daļu laika pavada uz sauszemes (piemēram, Bufo
marinus) un kokos dzīvojošajos abiniekos (piemēram, Hyla
cinerea). Abinieki dzīvo dažādās dzīvotnēs – no sausiem
tuksnešiem līdz dziļiem saldūdens ezeriem. Daži abinieki lielāko
daļu dzīves pavada zem zemes vai augstu lietus mežu vainagu
klājā. Daži ir atrasti aiz ziemeļu polārā loka un spēj izturēt
salu, turpretī citi ir pielāgojušies dzīvei sausumā karstajos
pasaules reģionos.
Abinieki ir ļoti labi pielāgojušies substrātam, kurā vai uz
kura tie dzīvo. Šajā ziņā ķermeņa āda pilda svarīgu ūdens un
šķīstošu vielu, tostarp toksisku vielu un skābekļa, pārvadīšanas
funkciju. Tādējādi āda nodrošina abinieku izdzīvošanai nozīmīgus
procesus, kā arī abinieku mijiedarbību ar apkārtējo vidi un to
spēju piemēroties daudzveidīgām dzīvotnēm un ekoloģiskajiem
apstākļiem. Abinieka veselība ir atkarīga no dažām ķermeņa ādas
īpašībām un īpatnībām, tāpēc abinieki ir nozīmīgi vides veselības
bioloģiskie indikatori.
Ja vien tas ir iespējams, izmēģinājumos vai citiem
zinātniskiem mērķiem izmantojamie abinieki ir jāaudzē nebrīvē. Ir
vēlams izmantot speciāli audzētus dzīvniekus, nevis savvaļā
augušus dzīvniekus.
I.1.tabulā ir norādītas četras galvenās abinieku dzīvotnes un
katrā dzīvotnē mītošās sugas, kas bieži tiek izmantotas
izmēģinājumos un citiem zinātniskiem mērķiem. Turpmākajos
ieteikumos ir sniegta informācija par svarīgākajiem izmitināšanas
un aprūpes nosacījumiem šajās dzīvotnēs mītošajiem abiniekiem.
Noteiktām procedūrām var būt nepieciešams izmantot citas sugas,
kas nedzīvo četrās minētajās dzīvotņu kategorijās. Lai pienācīgi
nodrošinātu konkrētu sugu vajadzības (vai rodoties uzvedības vai
vairošanās sarežģījumiem), par šo un citu sugu prasībām ir
jākonsultējas ar pieredzējušiem speciālistiem un aprūpes
darbiniekiem. Papildinformācija par retāk izmantotām sugām un to
dzīvotnēm ir pieejama ekspertu grupas izstrādātajā informatīvajā
dokumentā.
I.1. tabula. Galvenās dzīvotņu
kategorijas un biežāk izmantoto sugu dzīvotņu piemēri
| Dzīvotne |
Abinieku suga |
Lielums (cm) |
Ģeogrāfiskā izplatība/dzīvotne |
Optimālā temperatūra |
Relatīvais gaisa mitrums |
Galvenais aktivitātes periods |
|
Ūdenī dzīvojošie abinieki
Tritoni un salamandras
|
Ambystoma mexicanum (Meksikas aksolotls) |
No 24 līdz 27 |
Meksika/Hočimilko ezera kanāli |
No 15 °C līdz 22 °C |
100 % |
Krēsla |
|
Ūdenī dzīvojošie abinieki
Vardes un krupji
|
Xenopus laevis (Āfrikas piešuvarde) |
No 6 līdz 12 |
Centrālāfrika un Dienvidāfrika/gruntsūdeņu un avotu
veidoti dīķi |
No18 °C līdz 22 °C |
100 % |
Krēsla/nakts |
|
Bezastu abinieki, kas daļu laika pavada ūdenī
Vardes un krupji
|
Rana temporaria (Parastā varde) |
No 7 līdz 11 |
No Eiropas (Eiropas vidiene un ziemeļi) līdz Āzijai
(izņemot dienvidu Balkānus)/pie dīķiem, ezeriem, strautiem
(krastos, pļavās) |
No 10 °C līdz 15 °C |
No 50 % līdz 80 % |
Diena/nakts |
|
Bezastu abinieki, kas daļu laika pavada uz sauszemes
Vardes un krupji
|
Bufo marinus (Jūraskrupis) |
No 12 līdz 22 |
Centrālamerika un Dienvidamerika/mangrovju audzes,
meži |
No 23 °C līdz 27 °C |
80 % |
Nakts |
|
Kokos dzīvojošie abinieki
Vardes un krupji
|
Hyla cinerea (Zaļā kokuvarde) |
No 3 līdz 6 |
ASV dienvidaustrumi/atklāti krūmāji ciprešu purvu malās,
līdzeni lauki, mežs |
No 18 °C līdz 25 °C |
No 50 % līdz 70 % |
Diena/nakts |
2. Vide un tās kontrole
2.1. Ventilācija
Abinieku iežogojumos ir jānodrošina pienācīga gaisa apmaiņa.
Ūdenī dzīvojošo abinieku iežogojumos ir jāizmanto filtrēts,
aerēts ūdens, nodrošinot ūdens cirkulāciju (skat. arī
4.3.1.paragrāfu).
2.2. Temperatūra
Abinieki ir aukstasiņu dzīvnieki. Abiniekiem ir nepieciešamas
zonas ar dažādu temperatūru un mitruma līmeni, lai dzīvnieki
varētu izvēlēties tiem piemērotu mikrovidi. Biežas temperatūras
un mitruma svārstības var negatīvi ietekmēt abiniekus, un šādā
vidē turēti dzīvnieki var būt uzņēmīgāki pret slimībām. Ir
jākontrolē telpas un ūdens temperatūra.
Abinieku došanos ziemas guļā var ietekmēt, regulējot gaismas
un tumsas ciklu un istabas temperatūru. Pirms ziemas guļas
stimulēšanas nebrīvē ir jāpārliecinās, ka dzīvnieki ir labā
veselības un fiziskajā stāvoklī. Ja nepieciešams, vairošanai
izmantotajiem dzīvniekiem var stimulēt ziemas sastingumam
pietuvinātu stāvokli (piemēram, izmantojot blāvu gaismu vai tumsu
un uzturot telpas temperatūru no 8 °C līdz 10 °C). Šādos
apstākļos dzīvniekus var turēt bez barošanas 4–5 mēnešus.
Atjaunojot pirms ziemas guļas pastāvošos apstākļus, tiks
stimulēta dzīvnieku aktivitāte un pārošanās periodam raksturīgā
uzvedība.
Ziemas guļas nenodrošināšana laboratorijas vidē nepasliktinās
abinieku labturību.
2.3. Mitrums
Abinieki neuzņem šķidrumu dzerot, bet gan uzņem mitrumu caur
ādu. Nebrīvē turētajiem sauszemes abiniekiem un abiniekiem, kuri
lielāko daļu laika pavada uz sauszemes, īpaši būtiska problēma ir
ūdens zaudēšana, jo pienācīgi hidrēti segaudi ir būtiski abinieku
ādas normālai darbībai. Abiniekus labvēlīgi ietekmē tas, ja
iežogojumā tiek nodrošinātas zonas ar atšķirīgu relatīvā gaisa
mitruma līmeni. Mitrai videi ir jābūt pieejamai pat tiem
abiniekiem, kas ir pielāgojušies dzīvei tuksnesī.
2.4. Apgaismojums
Ir jāizmanto tādi fotoperiodi, kas atbilst dzīvnieku izcelsmes
vietas dabiskajam ciklam. Gaismas līmenim iežogojumos ir
jāatbilst gaismas līmenim, kāds varētu pastāvēt dabiskajos
apstākļos. Gan abiniekiem, kas lielāko daļu dzīves pavada uz
sauszemes, gan ūdenī dzīvojošajiem abiniekiem iežogojumā ir jābūt
iespējai patverties ēnā.
2.5. Troksnis
Abinieki ir ļoti jutīgi pret troksni (kairekļi, kas izplatās
pa gaisu) un vibrāciju (kairekļi, kas izplatās pa zemi), un
jauni, pēkšņi kairekļi tos satrauc. Tāpēc šādas nepazīstamas
gaisa vai zemes svārstības ir iespējami jāsamazina.
2.6. Signalizācijas sistēmas
Ja tiek izmantotas cirkulācijas sistēmas un/vai ir
nepieciešama aerācija, ir ieteicams izmantot piemērotas
signalizācijas sistēmas.
3. Veselība
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.1.apakšpunktu.)
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
4.1. Izmitināšana
Lielākajai daļai abinieku sociāla uzvedība ir novērojama
vienīgi pārošanās periodā. Tomēr abiniekus ir ieteicams izmitināt
grupā, lai, piemēram, uzlabotu to barošanu un samazinātu baiļu
reakciju. Piemēram, piešuvaržu barošana grupā veicina visu
dzīvnieku tieksmi baroties. Ja iežogojumā ir zems apdzīvotības
blīvums, dzīvniekiem nerodas tieksme baroties, un barība bieži
vien netiek apēsta.
Lai novērstu kanibālismu dažās sugās (jo īpaši starp
Ambystoma un Scaphiopus sugu nenobriedušajām
formām), šo sugu dzīvnieki ir jātur nelielās grupās. Kanibālismu
var samazināt, dzīvniekus šķirojot grupās pēc to lieluma.
4.2. Turēšanas vietas uzlabošana
Abinieku sauszemes dzīvotne ir jāveido, ievietojot tajā,
piemēram, zarus, lapas, mizas gabalus, akmeņus vai citus
piemērotus mākslīgus materiālus. Šādi uzlabotas turēšanas vietas
lietderība izpaužas dažādi, piemēram, abinieki var izmantot
iežogojumā ievietotos priekšmetus, lai slēptos aiz tiem, un tie
nodrošina abiniekiem vizuālos un telpas orientierus. Terārija
sānu sienām ir jāpiešķir noteikta faktūra, lai radītu virsmas
iespaidu.
Ir ieteicams nodrošināt abinieku vajadzībām piemērotas
slēpšanās/patvēruma vietas, jo tās var mazināt nebrīvē turēto
abinieku stresu. Piemēram, Xenopus sugu abinieku
iežogojumā šim nolūkam var ievietot keramikas vai plastmasas
cauruli. Patveršanās vietas ir regulāri jāpārbauda, lai
konstatētu, vai tajās neatrodas slimi vai ievainoti dzīvnieki.
Tumša rezervuāra grīda var palielināt dzīvnieku drošības
sajūtu.
Turēšanas vietas uzlabošanai izmantotie materiāli nedrīkst
kaitēt abinieku veselībai. Lai samazinātu abinieku ādas
ievainojumu risku, iežogojumiem un turēšanas vietas uzlabošanas
konstrukcijām ir jābūt ar gludām virsmām un noapaļotām malām.
4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums
4.3.1. Ūdenī dzīvojošo abinieku iežogojumi
Ūdenī dzīvojošos abiniekus, piemēram, Xenopus laevis
vai abinieku nenobriedušās formas, izmitina rezervuāros un
akvārijos. Tos var aprīkot ar nelielas ūdens plūsmas sistēmu, kas
nodrošinātu attīrīta (piemēram, no hlora attīrīta) ūdens
cirkulāciju, sildīšanas iekārtu piemērotas temperatūras
uzturēšanai, un saspiesta gaisa padevi un piemērotas aerācijas
ietaises. Ir jāpārliecinās, ka aerācija nesavainos dzīvniekus. Ja
nav ierīkota piemērota ūdens caurteces sistēma, ūdens iežogojumā
ir jāatjauno atbilstīgā kvalitātē aptuveni divas reizes
nedēļā.
Xenopus sugu abiniekiem nepieciešamās ūdens kvalitātes
(piemēram, samazināta amonjaka līmeņa) nodrošināšanai ir
pietiekami izmantot sistēmas, kas nodrošina regulāru ūdens
apmaiņu (iepildīšanu un novadīšanu). Xenopus sugu
abiniekiem aerācijas akmeņu izmantošana nav nepieciešama.
Gari, šauri iežogojumi nav piemēroti abiniekiem, jo tie var
ierobežot lokomotoro aktivitāti un sociālo uzvedību, piemēram,
kopīgo barošanos.
I.2.tabula. Ūdenī dzīvojošie tritoni un salamandras,
piemēram, Ambystoma sugu abinieki:iežogojuma minimālie
izmēri un nepieciešamā platība
| Ķermeņa garums* (cm) |
Minimālā ūdens virsmas platība
(cm2) |
Minimālā ūdens virsmas platība katram
papildu dzīvniekam grupu iežogojumos (cm2) |
Minimālais ūdens dziļums (cm) |
| Līdz 10 |
262,5
|
50
|
13
|
| Virs 10 un līdz 15 |
525
|
110
|
13
|
| Virs 15 un līdz 20 |
875
|
200
|
15
|
| Virs 20 un līdz 30 |
1837,5
|
440
|
15
|
| Virs 30 |
3150
|
800
|
20
|
* Mērot no galvas līdz astei.
I.3.tabula. Ūdenī dzīvojošās vardes un krupji,
piemēram, Xenopus sugu abinieki: iežogojuma minimālie
izmēri un nepieciešamā platība.*
| Ķermeņa garums** (cm) |
Minimālā ūdens virsmas platība
(cm2) |
Minimālā ūdens virsmas platība katram
papildu dzīvniekam grupu iežogojumos (cm2) |
Minimālais ūdens dziļums (cm) |
|
Mazāk par 6
|
160
|
40
|
6
|
|
No 6 līdz 9
|
300
|
75
|
8
|
|
Virs 9 un līdz 12
|
600
|
150
|
10
|
|
Virs 12
|
920
|
230
|
12,5
|
* Šie ieteikumi attiecas uz turēšanas tvertnēm, taču
neattiecas uz tvertnēm, ko izmanto dabīgai pārošanai un
superovulācijai, lai nesamazinātu šo procedūru efektivitāti, jo
tām ir nepieciešamas mazākas atsevišķas tvertnes. Norādītās
platības attiecas uz pieaugušiem abiniekiem attiecīgajās ķermeņa
izmēra kategorijās; tās neattiecas uz abinieku mazuļiem un
kurkuļiem, kuriem, ja vajadzīgs, nepieciešamo platību nosaka
saskaņā ar mērogošanas principu.
** Mērot no galvas līdz anālajai atverei.
4.3.2. Iežogojumi bezastu abiniekiem, kas daļu laika pavada
ūdenī, un bezastu abiniekiem, kas daļu laika pavada uz
sauszemes
Bezastu abiniekus, kas daļu laika pavada ūdenī, un tos, kas
daļu laika pavada uz sauszenes, tur iežogojumos, kas sastāv no
sauszemes daļas un ūdens daļas. Ūdens zonai terārijā ir jābūt tik
dziļai, lai dzīvnieki tajā spētu pilnīgi iegremdēties. Ja
neizmanto caurteces sistēmu, ūdens ir jāatjauno vismaz divas
reizes nedēļā.
Visiem terārijiem ir jābūt nosegtiem, lai nepieļautu dzīvnieku
bēgšanu. Lai samazinātu kaitējumu dzīvniekiem, ir ieteicams
nokrāsot vai pārklāt caurspīdīgo sienu ārpusi. Iekārtojumu var
papildināt ar grīdas pārklājumu pie baseina, veidotu no mīkstas
un porainas plastmasas, akmeņiem, no mākslīga materiāla veidotiem
mizas gabaliem, mākslīgiem zariem un lapām, kā arī ar izciļņiem.
Nedrīkst izmantot smalkas zāģu skaidas vai citu no sīkām daļiņām
sastāvošu substrātu, jo tajos var uzkrāties slimību izraisītāji
un tos ir sarežģīti tīrīt un atkārtoti izmantot, tāpēc tie
nelabvēlīgi ietekmē jutīgo dzīvnieka ķermeņa ādu.
I.4.tabula. Vardes un krupji, kas daļu laika pavada
ūdenī, piemēram, Rana temporaria:iežogojuma minimālie
izmēri un nepieciešamā platība
| Ķermeņa garums* (cm) |
Minimālais iežogojuma lielums**
(cm2) |
Minimālā platība katram papildu dzīvniekam
grupu iežogojumos (cm2) |
Minimālais iežogojuma augstums***
(cm) |
Minimālais ūdens dziļums (cm) |
| Līdz 5,0 |
1500
|
200
|
20
|
10
|
| Virs 5,0 un līdz 7,5 |
3500
|
500
|
30
|
10
|
| Virs 7,5 |
4000
|
700
|
30
|
15
|
* Mērot no galvas līdz anālajai atverei.
** Viena trešdaļa sauszemes, divas trešdaļas ūdens, kas ir
pietiekami dziļš, lai dzīvnieki varētu tajā pilnīgi
iegremdēties.
*** No sauszemes daļas virsmas līdz terārija jumta iekšpusei;
turklāt iežogojuma augstums ir jāpielāgo iežogojuma
plānojumam.
I.5.tabula. Vardes un krupji, kas daļu laika pavada uz
sauszemes, piemēram, Bufo marinus: iežogojuma minimālie
izmēri un nepieciešamā platība
| Ķermeņa garums* cm) |
Minimālais iežogojuma lielums**
(cm2) |
Minimālā platība katram papildu dzīvniekam
grupu iežogojumos (cm2) |
Minimālais iežogojuma augstums***
(cm) |
Minimālais ūdens dziļums (cm) |
| Līdz 5,0 |
1500
|
200
|
20
|
10
|
| Virs 5,0 un līdz 7,5 |
3500
|
500
|
30
|
10
|
| Virs 7,5 |
4000
|
700
|
30
|
15
|
* Mērot no galvas līdz anālajai atverei.
** Divas trešdaļa sauszemes, viena trešdaļa ūdens, kas ir
pietiekami dziļš, lai dzīvnieki varētu tajā pilnīgi
iegremdēties.
*** No sauszemes daļas virsmas līdz terārija jumta iekšpusei;
turklāt iežogojuma augstums ir jāpielāgo iežogojuma
plānojumam.
4.3.3. Kokos dzīvojošo abinieku iežogojumi
Ņemot vērā dažādu kokos dzīvojošo abinieku sugu uzvedību, ir
jādara viss iespējamais, lai dzīvnieki spētu to īstenot arī
nebrīvē, nodrošinot tiem piemērotas konstrukcijas kāpelēšanai un
atpūtai (skat. 4.3.2.sadaļu). Papildus ir jānodrošina arī ūdens,
kurā tie var iegremdēties un saņemt tiem nepieciešamo mitrumu. Ja
izmanto lēzenus ūdens traukus, tie ir jāierīko tā, lai abinieki
varētu viegli iekļūt tajos vai izkļūt no tiem.
I.6.tabula. Kokos dzīvojošās vardes un krupji,
piemēram, Hyla cinerea: iežogojuma minimālie izmēri un
nepieciešamā platība
Ķermeņa garums*
(cm) |
Minimālais iežogojuma lielums**
(cm2) |
Minimālā platība katram papildu dzīvniekam
grupu iežogojumos
(cm2) |
Minimālais iežogojuma augstums***
(cm) |
| Līdz 3,0 |
900
|
100
|
30
|
| Virs 3,0 |
1500
|
200
|
30
|
* Mērot no galvas līdz anālajai atverei.
** Divas trešdaļa sauszemes, viena trešdaļa ūdens, kas ir
pietiekami dziļš, lai dzīvnieki varētu tajā pilnīgi
iegremdēties.
*** No sauszemes daļas virsmas līdz terārija jumta iekšpusei;
turklāt iežogojumu augstums ir jāpielāgo iežogojuma iekārtojumam,
tostarp, izciļņiem, lieliem mākslīgajiem zariem un kāpelēšanai
paredzētajām konstrukcijām.
4.4. Barošana
Lielākā daļa abinieku ir plēsēji, kuri uzturā dod priekšroku
nelieliem dzīviem bezmugurkaulniekiem (piemēram, kāpuriem,
kukaiņiem un tārpiem). Dzīvniekiem nebrīvē ir jānodrošina to
dabiskā barība vai barība, kas līdzinās to dabiskajam uzturam.
Tomēr ūdenī dzīvojošie abinieki nebrīvē labprāt ēd zivju filejas
gabaliņus vai sasaldētu aknu vai siržu skaidiņas. Barošanas
biežums ir jānosaka atbilstīgi vides apstākļiem, piemēram,
temperatūrai un gaismas intensitātei. Pieaugušus dzīvniekus nav
ieteicams barot katru dienu, bet gan trīs reizes nedēļā,
nodrošinot dzīvniekiem tik daudz barības, cik tie spēj apēst.
4.5. Ūdens kvalitāte
Regulāri jāpārbauda, kādas kvalitātes ūdens ir pieejams ūdenī
dzīvojošajiem dzīvniekiem un tiem, kas ūdenī pavada daļu laika,
tostarp jāpārbauda amonjaka koncentrācija ūdenī un ūdens pH
līmenis.
4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.8.apakšpunktu.)
4.7. Tīrīšana
Lai novērstu slimības, terārija sauszemes un ūdens zonas ir
rūpīgi jātīra, izvācot netīrumus, ekskrementus un barības
daļiņas.
4.8. Apiešanās
Abinieku ādu var viegli ievainot. Abinieki ir jāpārvieto ļoti
rūpīgi un iespējami retāk.
4.9. Anestēzija un humāna nogalināšana
Invazīvas un potenciāli sāpīgas procedūras ir jāveic,
izmantojot atsāpināšanu un anestēziju. Tā kā abinieku āda
nodrošina ievērojamu gāzu apmaiņas daļu, tad, samazinot vai
pārtraucot dzīvnieka plaušu darbību ar anestēzijas starpniecību,
ir jānodrošina, ka dzīvnieka āda ir pastāvīgi mitra, šim nolūkam
izmantojot, piemēram, mitru audumu.
4.10. Dokumentācija
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)
4.11. Identifikācija
Pastāv vairāki paņēmieni, ko var izmantot dzīvnieku atsevišķai
identifikācijai, piemēram, transponderu izmantošana, tvertnes
iezīmēšana, ja tajā ir izmitināts viens dzīvnieks, ādas pigmenta
vai kārpu izvietojuma novērošana; nelielas atšķirības zīmes
izmantošana, kas piestiprināta ar krāsainu pavedienu. Nedrīkst
izmantot ķīmisku iezīmēšanu, jo vielas iesūcas ādā un var
izraisīt saindēšanos. Pirkstu apgriešana ir kaitīga, un tā ir
aizliegta.
5. Pārvadāšana
Pārvadājot abiniekus, tiem ir jānodrošina pietiekami daudz
gaisa un mitruma un, ja nepieciešams, ir jāizmanto piemērotas
ierīces vajadzīgās temperatūras un mitruma uzturēšanai.
J. Noteikumi
attiecībā uz rāpuļiem
1. Ievads
Saskaņā ar morfoloģisko klasifikāciju rāpuļus var iedalīt
šādās galvenajās kārtās: Rhynchocephalia (tuatara),
Squamata (ķirzakas, čūskas), Chelonia (bruņurupuči)
un Crocodilia (aligatori, krokodili, kaimani un gaviali).
To ģeogrāfiskā izplatība un dzīvesveids ir ļoti atšķirīgs.
Pretstatā salīdzinoši gludajai un mitrajai abinieku ādai
rāpuļu ādu aizsargā zvīņas (čūskas, ķirzakas), šķirstam līdzīgas
bruņas (bruņurupuči) vai kaula plātnes (krokodili, aligatori un
kaimani). Biezā āda labāk aizsargā rāpuļus pret ūdens zaudēšanu,
ko abinieku ūdenscaurlaidīgā āda nespēj nodrošināt.
J.1.tabulā ir norādītas divas galvenās rāpuļu dzīvotnes un
katrā dzīvotnē mītošās sugas, kas bieži tiek izmantotas
izmēģinājumos un citiem zinātniskiem mērķiem. Turpmākajos
ieteikumos ir sniegta informācija par galvenajiem šajās dzīvotnēs
mītošo rāpuļu sugu izmitināšanas un aprūpes nosacījumiem.
Noteiktās procedūrās var būt nepieciešams izmantot citas sugas,
kas neietilpst šajās kategorijās, piemēram, rāpuļus, kas daļu
laika pavada ūdenī, kokos dzīvojošos rāpuļus un pa klintīm
ložņājošos rāpuļus. Ja rodas uzvedības un vairošanās sarežģījumi
vai ir nepieciešama papildu informācija par konkrētām citu sugu
turēšanas un izmantošanas prasībām, ir jākonsultējas ar
ekspertiem, kas ir kompetenti ar konkrēto sugu saistītajos
jautājumos, un aprūpes darbiniekiem, lai nodrošinātu, ka ir
pienācīgi ievērotas visas konkrētās sugas dzīvnieka vajadzības.
Papildu informācija par sugām un dzīvotnēm ir iekļauta ekspertu
grupas sagatavotajā informatīvajā dokumentā.
Ja iespējams, izmēģinājumiem un citiem zinātniskiem pētījumiem
paredzētie rāpuļi ir jāiegādājas no piegādātājiem ar labu
reputāciju.
J.1.tabula. Divas dzīvotņu
kategorijas ar katrā no tām mītošas, izmēģinājumos parasti
izmantojamas rāpuļu sugas piemēriem
| Dzīvotne |
Suga |
Garums (cm) |
Ģeogrāfiskā izplatība/dzīvotne |
Optimālā temperatūra |
Relatīvais gaisa mitrums |
Galvenais aktivitātes periods |
| Ūdenī dzīvojošie rāpuļi |
Trachemys scripta
elegans
Floridas sarkanais bruņrupucis
|
No 20 līdz 28 |
Misisipi ielejas meliorācijas kanāli/mierīgi ūdeņi ar
duļķainu grunti |
No 20 °C līdz 25 °C |
No 80 % līdz 100 % |
Diena |
| Sauszemes rāpuļi |
Thamnophis sirtalis
Parastā prievīščūska
|
No 40 līdz 70 |
Ziemeļamerika/mežaini, mitri apgabali |
No 22 °C līdz 27 °C |
No 60 % līdz 80 % |
Diena |
2. Vide un tās kontrole
2.1. Ventilācija
Rāpuļu iežogojumos ir jānodrošina pietiekama gaisa apmaiņa.
Lai novērstu rāpuļu izbēgšanu, ventilācijas atvere ir jānoslēdz
ar pārsegu.
2.2. Temperatūra
Rāpuļi ir aukstasiņu dzīvnieki. Lai uzturētu nepieciešamo
ķermeņa temperatūru, dabiskajos apstākļos tie izvēlēsies
atbilstīgu mikrovidi, kurā sasildīties vai atdzist. Tādēļ rāpuļu
iežogojumos ir jānodrošina zonas ar atšķirīgu temperatūru
(pakāpeniskas temperatūras izmaiņas).
Temperatūras prasības dažādām sugām ievērojami atšķiras, un
pat vienai sugai dažādos gada posmos var būt nepieciešama
atšķirīga temperatūra. Laboratorijā ir jākontrolē telpas un ūdens
temperatūra. Daudziem rāpuļiem dzimums un gonādas diferenciācija
ir atkarīgi no temperatūras.
Kvēlspuldze, kas novietota virs rāpuļa atpūtas platformas,
nodrošinās iespēju uz tās guļošajiem rāpuļiem paaugstināt savu
temperatūru. Ja gaismas tiek izslēgtas, var izmantot plakanu
sildierīci. Tropiskajos biotopos mītošo čūsku un ķirzaku
terārijos ir jānodrošina vismaz viena siltuma plāksne.
Sildierīcēm ir jābūt termostatējamām, lai novērstu dzīvnieku
pārkaršanu un apdegšanu.
2.3. Relatīvais gaisa mitrums
Lai regulētu relatīvo gaisa mitrumu, būs jāregulē arī
ventilācija. Relatīvo gaisa mitrumu 70–90 % var uzturēt,
tvaicējot ūdeni no tvertnes, kas novietota blakus sildītājam.
Rāpuļus labvēlīgi ietekmēs vide ar dažāda gaisa mitruma zonām (ar
pakāpenisku gaisa mitruma maiņu).
2.4. Apgaismojums
Ir jānodrošina katrai sugai piemērotais gaismas un tumsas
cikls atbilstīgi attiecīgajam dzīvnieka dzīves posmam un gada
laikam. Iežogojumā ir jānodrošina arī ēna, kur rāpuļiem
patverties. Gaismas vai saules gaismu imitējošās lampas nedrīkst
būt vienīgais siltuma avots. Ir jānodrošina arī ultravioletais
starojums, lai veicinātu D vitamīna veidošanos dzīvnieka
organismā.
2.5. Troksnis
Rāpuļi ir ļoti jutīgi pret troksni (kairekļi, kas izplatās pa
gaisu) un vibrāciju (kairekļi, kas izplatās pa zemi), un jauni,
negaidīti kairekļi tos satrauc. Tāpēc šādas nepazīstamas gaisa
vai zemes svārstības ir iespējami jāsamazina.
2.6. Signalizācijas sistēmas
Ja tiek izmantotas ūdens cirkulācijas sistēmas un/vai ir
nepieciešama aerācija, ir jāizmanto piemērotas signalizācijas
sistēmas.
3. Veselība
Dažādas sugas ar iespējami atšķirīgu veselības stāvokli
jāizmitina īpaši rūpīgi.
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
4.1. Izmitināšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.5.2.apakšpunktu.)
4.2. Turēšanas vietas uzlabošana
Jāatveido rāpuļu dabiskā dzīvotne, iekļaujot tajā, piemēram,
dabīgus vai mākslīgus zarus, lapas, mizas gabalus un akmeņus.
Šādi uzlabotas turēšanas vietas lietderība izpaužas dažādi,
piemēram, rāpuļi var izmantot iežogojumā ievietotos priekšmetus,
lai slēptos aiz tiem, un tie nodrošina rāpuļiem vizuālos un
telpas orientierus. Lai novērstu rāpuļu sadursmes ar caurspīdīgu
stiklu, terārija sānu sienām ir jāpiešķir noteikta faktūra, lai
radītu strukturētas virsmas iespaidu.
4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums
Iežogojumiem un tajos ievietotajiem priekšmetiem ir jābūt ar
gludu virsmu un noapaļotām malām, lai samazinātu ievainojumu
risku, un attiecībā uz visjutīgākajām sugām ir jāizmanto
necaurredzami materiāli.
4.3.1. Ūdenī dzīvojošo rāpuļu iežogojumi
Ūdenī dzīvojošie rāpuļi ir jāizmitina ar filtru un ūdens
cirkulācijas sistēmu aprīkotās aerētās tvertnēs. Ūdens ir
jāatjauno aptuveni divas reizes nedēļā. Lai samazinātu ūdens
bakteriālo piesārņojumu, ūdens temperatūra nedrīkst pārsniegt 25
°C. Ūdens līmenim tvertnē ir jābūt tik augstam, lai rāpuļi varētu
pilnīgi iegremdēties ūdenī.
Atpūtai rāpuļiem ir jānodrošina platforma, uz kuras tie var
uzrāpties vai zem kuras tie var patverties. Šādām platformām ir
jābūt izgatavotām no piemērota materiāla, piemēram, no koka, lai
dzīvnieki tajā varētu ieķerties ar nagiem un izvilkt sevi no
ūdens. Ik pa laikam platformas ir jānomaina. No epoksīdsveķiem
vai poliuretāna izgatavotas platformas nav piemērotas šim
nolūkam, un tās ātri bojājas, ja tiek nepārtraukti turētas siltā
temperatūrā.
J.2.tabula. Ūdenī dzīvojošie bruņurupuči, piemēram,
Trachemys sugu bruņurupuči: iežogojuma
minimālie izmēri un nepieciešamā platība
| Ķermeņa garums* (cm) |
Minimālā ūdens virsmas platība
(cm2) |
Minimālā ūdens virsmas platība katram
papildu dzīvniekam grupu iežogojumos (cm2) |
Minimālais ūdens dziļums (cm) |
| Līdz 5 |
600
|
100
|
10
|
| Virs 5 un līdz 10 |
1600
|
300
|
15
|
| Virs 10 un līdz 15 |
3500
|
600
|
20
|
| Virs 15 un līdz 20 |
6000
|
1200
|
30
|
| Virs 20 un līdz 30 |
10000
|
2000
|
35
|
|
Virs 30
|
20000
|
5000
|
40
|
* Mērot taisnā līnijā no čaulas priekšējās malas līdz
aizmugurējai malai.
4.3.2. Sauszemes rāpuļu
iežogojumi
Sauszemes rāpuļi ir jātur iežogojumā, kurā ir nodrošināta
pietiekama sauszemes zona un ūdens zona. Ūdens zonai terārijā ir
jābūt tik dziļai, lai dzīvnieks tajā spētu pilnīgi iegremdēties.
Ūdeni ir ieteicams atjaunot vismaz divas reizes nedēļā, ja vien
terārijā nav ierīkota ūdens caurteces sistēma.
Terārijam ir jābūt veidotam no caurspīdīga materiāla, ar cieši
savienotām šuvēm, droši noslēgtām atverēm un aprīkotam ar
piegulošiem, aizslēdzamiem vākiem vai durvīm. Visām durvīm un
vākiem ir jābūt aprīkotiem ar fiksatoriem, āķiem vai aizbīdņiem.
Durvis un vākus ir ieteicams veidot tā, lai būtu iespējams atvērt
visu terārija jumtu, gala vai sānu malu, tādējādi atvieglinot
terārija tīrīšanu (izņemot gadījumus, kad terārijā mīt indīgi
rāpuļi). Dažām sugām visām terārija sienām, izņemot priekšējo
sienu, ir jābūt necaurredzamām. Ja terārijā izmitināts ātri
aizkaitināms vai ļoti bailīgs rāpulis, caurredzamo sienu var
aizklāt ar noņemamu pārklāju. Indīgu čūsku turēšanā ir jāievēro
noteiktas drošības prasības.
Visiem sauszemes rāpuļiem ir nepieciešama piemērota patvēruma
vieta, kurā tie varētu paslēpties un dažreiz arī uzņemt barību.
Patvēruma vieta, piemēram, māla caurule, imitēs alas tumsu.
J.3.tabula. Sauszemes čūskas, piemēram,
Thamnophis sugu čūskas: iežogojuma minimālie izmēri un
nepieciešamā platība
| Ķermeņa garums* (cm) |
Minimālā grīdas platība
(cm2) |
Minimālā platība katram papildu dzīvniekam
grupu iežogojumos (cm2) |
Minimālais iežogojuma augstums** (cm) |
| Līdz 30 |
300
|
150
|
10
|
| Virs 30 un līdz 40 |
400
|
200
|
12
|
| Virs 40 un līdz 50 |
600
|
300
|
15
|
| Virs 50 un līdz 75 |
1200
|
600
|
20
|
| Virs 75 |
2500
|
1200
|
28
|
* Mērot no galvas līdz astei.
** No sauszemes daļas virsmas līdz terārija jumta iekšpusei;
turklāt iežogojumu augstums ir jāpielāgo iežogojuma iekārtojumam,
tostarp izciļņiem, lieliem mākslīgajiem zariem.
4.4. Barošana
Rāpuļiem nebrīvē ir jānodrošina to dabiskā barība vai barība,
kas līdzinās to dabiskajam uzturam. Daudzi rāpuļi ir plēsēji
(visas čūskas un krokodili, lielākā daļa ķirzaku un daži
bruņurupuči), taču daži rāpuļi ir veģetārieši, bet citi –
visēdāji. Dažām sugām ir ļoti specifiski barošanās paradumi.
Rāpuļus, izņemot dažas čūskas, ir iespējams pieradināt ēst mirušu
laupījumu. Tāpēc parasti tos nav nepieciešams barot ar dzīviem
mugurkaulniekiem. Ja izmanto mirušus mugurkaulniekus, tie ir
humāni jānogalina, izmantojot paņēmienu, kas nerada saindēšanās
risku rāpuļiem. Barošanas režīms ir jāpiemēro konkrētā dzīvnieka
vajadzībām atbilstīgi tā sugai, attīstības stadijai un
pastāvošajai aprūpes sistēmai.
4.5. Dzirdināšana
Dzeramais ūdens ir jānodrošina visiem rāpuļiem.
4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai
Terārijā var izmantot dažādus substrātus atbilstīgi konkrētās
sugas vajadzībām. Nedrīkst izmantot smalkas zāģskaidas vai citu
no sīkām daļiņām sastāvošu substrātu, jo tas var izraisīt
nopietnus mutes un iekšējos ievainojumus vai zarnu
aizsprostojumus, jo īpaši čūskām.
4.7. Tīrīšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)
4.8. Apiešanās
Ar rāpuļiem ir jāapietas uzmanīgi, jo tie ir ļoti ievainojami.
Piemēram, dažas ķirzakas var nomest asti (autotomija), ja tās
nepareizi paņem rokās, un citas sugas ir iespējams viegli
ievainot.
4.9. Humāna nogalināšana
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)
Piemērots nogalināšanas paņēmiens ir anestēzijas
pārdozēšana.
4.10. Dokumentācija
(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)
4.11. Identifikācija
Dzīvnieku atsevišķai identificēšanai var izmantot vairākus
paņēmienus: transponderu izmantošanu, tvertnes iezīmēšanu, ja
tajā ir izmitināts viens dzīvnieks, rāpuļu atpazīšanu pēc ādas
pazīmēm (pēc krāsas, ādas bojājumiem u.c.); ādas atšķirības
zīmes, kas ir jāatjauno pēc ādas nomaiņas; neliela izmēra
atšķirības zīmes, kas ar krāsainu pavedienu piesietas pie kājas.
Pirkstu apgraizīšana ir kaitīga, un tā ir aizliegta.
5. Pārvadāšana
Pārvadājot rāpuļus, tiem ir jānodrošina pietiekami daudz gaisa
un mitruma un, ja nepieciešams, ir jāizmanto piemērotas ierīces
nepieciešamās temperatūras un mitruma uzturēšanai.
K. Noteikumi
attiecībā uz zivīm
1. Ievads
Zivju izmantošana izmēģinājumos pēdējā desmitgadē ir
ievērojami palielinājusies dažādu iemeslu dēļ, tostarp
akvakultūras pieauguma dēļ, kas ir noteicis dažādu pētījumu
nepieciešamību uztura, fizioloģijas un ģenētikas, vides
toksikoloģijas un cita veida toksikoloģijas jomā; zivis tiek
izmantotas arī fundamentālajos ģenētikas un imunoloģijas
pētījumos, kuru rezultātus ir iespējams attiecināt uz augstākām
mugurkaulnieku grupām, tostarp uz zīdītājiem. Izmēģinājumos tiek
izmantotas daudzas zivju sugas, kas mitinās dažādās dzīvotnēs, un
tām ir atšķirīgas uzvedības izpausmes un vides un aprūpes
vajadzības.
Zivis ir aukstasiņu dzīvnieki, tāpēc tās ir pielāgojušās
dzīvei noteiktā zemūdens vidē. Uz stresa situācijām tās reaģē
ļoti strauji, un tas izraisa tūlītējas fizioloģiskas sekas, kas
var būt salīdzinoši ilglaicīgas, un šādas izmaiņas ietekmēs ne
tikai zivju labturību, bet arī izmēģinājumu rezultātus.
Pētniekiem un aprūpes darbiniekiem ir jāiepazīstas ar
izmēģinājumiem izvēlēto zivju sugu īpatnībām, lai pirms dzīvnieku
iegādes nodrošinātu piemērotu aprīkojumu un izstrādātu
atbilstošas aprūpes procedūras. Ekspertu grupas sagatavotajā
informatīvajā dokumentā ir pieejama papildu informācija par
noteiktām zivju sugām – varavīksnes foreli (Oncorhynchus
mykiss), Atlantijas lasi (Salmo salar), tilapiju
ciklīdām, zebrzivi (Danio rerio), jūras asari
(Dicentrarchus labrax), Atlantijas paltusu
(Hippoglossus hippoglossus), Atlantijas mencu (Gadus
morhua), akmeņpleksti (Scophthalmus maximus) un
Āfrikas samu (Clarias gariepenus). Lai nodrošinātu, ka
tiek pietiekami ievērotas visas šo un citu sugu specifiskās
prasības, attiecīgās sugas eksperti un aprūpes darbinieki ir
jālūdz sniegt sīkāku informāciju un ieteikumus.
Ja akvakultūras pētījuma nosacījumi paredz zivju turēšanu
apstākļos, kas līdzinās komerciālās zivsaimniecības apstākļiem,
dzīvnieku turēšanai ir jāatbilst vismaz standartiem, kas noteikti
Eiropas Konvencijā par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku
aizsardzību (ETS No. 87).
2. Vide un tās kontrole
2.1. Ūdens piegāde
Ir svarīgi, lai pastāvīgi būtu nodrošināta pietiekama
atbilstīgas kvalitātes ūdens piegāde. Ūdens plūsmai iežogojumos
izmantotajās ūdens cirkulācijas un filtrācijas sistēmās ir jābūt
pietiekami spēcīgai, lai aizskalotu ūdenī esošās cietās daļiņas
un netīrumus un nodrošinātu, ka ūdens kvalitātes rādītāji atbilst
pieļaujamajam līmenim. Ir jāizmanto monitoringa sistēmas, lai
pārliecinātos, ka zivīm ir pieejams pietiekams daudzums
atbilstīgas kvalitātes ūdens. Ūdens plūsmai ir jābūt tādai, lai
zivis ūdenī spētu normāli peldēt un īstenot dabiskās izpausmes.
Parasti iežogojumos, kuros tiek turēti zivju mazuļi, ūdens
piegādi vislabāk ir vērst pret ūdens virsmu slīpā leņķī.
2.2. Ūdens kvalitāte
Ūdens kvalitāte ir vissvarīgākais faktors zivju labsajūtas
nodrošināšanai, kā arī stresa un slimību riska samazināšanai.
Ūdens kvalitātes rādītājiem vienmēr ir jāatbilst kvalitātes
līmenim, kas nepieciešams attiecīgo sugu normālai funkcionēšanai
un fizioloģijai. Nepieciešamo kvalitātes līmeni ir sarežģīti
noteikt, jo daudzām sugām optimālie turēšanas apstākļi nav
noteikti, un dažām sugām kvalitātes prasības var atšķirties
atkarībā no zivs attīstības stadijas (kāpurs, mazuļi, pieaugusi
zivs) vai fizioloģiskā stāvokļa (metamorfoze, nārsts, barošanās,
iepriekšējie turēšanas apstākļi).
Zivju sugām piemīt atšķirīga pielāgošanās spēja ūdens
kvalitātes pārmaiņām. Var gadīties, ka ir jāveic aklimatizācija,
un tā jānodrošina tik ilgi, cik attiecīgajai zivju sugai tas ir
nepieciešams.
Tā kā lielākā daļa zivju nespēj normāli funkcionēt ūdenī, kas
satur augstu suspendēto daļiņu līmeni, ir jānodrošina, ka šo
daļiņu daudzums ūdenī atbilst pieļaujamai normai. Ja
nepieciešams, zivju iežogojumiem pievadāmais ūdens ir jāfiltrē,
lai attīrītu to no zivīm kaitīgajām vielām un nodrošinātu
piemērotus ūdens fizikāli ķīmiskos rādītājus.
2.2.1. Skābeklis
Skābekļa koncentrācijai jāatbilst konkrētajām sugām un
apstākļiem, kādos tās tiek turētas. Nepieciešamā skābekļa
koncentrācija būs atkarīga no temperatūras, oglekļa dioksīda
koncentrācijas, sāļuma, barošanas līmeņa un manipulāciju
daudzuma. Ja nepieciešams, ir jānodrošina ūdens papildu
aerācija.
2.2.2. Slāpekļa savienojumi
Amonjaks ir galvenais zivju ekskrēcijas produkts. Izšķīdusi
urīnviela, barība un fekālijas pārvēršas neorganiskajos
savienojumos, piemēram, amonjakā un fosfātā. Amonjaks sadalās
nitrātos un nitrītos. Amonjaks un nitrīti zivīm ir ļoti kaitīgi,
un šo vielu uzkrāšanās ir jānovērš, palielinot caurplūsmu,
samazinot apdzīvotības blīvumu vai temperatūru vai izmantojot
bioloģisko filtrāciju.
Jutība pret amonjaku dažādām sugām ir atšķirīga, un parasti tā
ir izteiktāka jūras zivīm un jaunākām zivīm. Nejonizēts amonjaks
ir toksisks, un tā daudzums ir atkarīgs ne tikai no kopējās
amonjaka koncentrācijas, bet arī no pH līmeņa, ūdens sāļuma un
temperatūras.
2.2.3. Oglekļa dioksīds (CO2)
Zivis elpojot rada oglekļa dioksīdu, un tas izšķīst ūdenī,
veidojot ogļskābi un tādējādi pazeminot pH līmeni. Oglekļa
dioksīda uzkrāšanās var būt problemātiska iežogojumos ar augstu
apdzīvotības blīvumu, ja nepieciešamā skābekļa līmeņa uzturēšanai
ūdenī tiek izmantots tīrs skābeklis, nevis gaiss. Lai gan augstā
koncentrācijā brīvais oglekļa dioksīds var būt nāvējošs zivīm,
normālos turēšanas apstākļos tas, visticamāk, neradīs šādus
sarežģījumus. Tomēr ir jānodrošina, lai no ūdens piegādes
sistēmām, jo īpaši, ja tiek izmantotas gruntsūdeņu sistēmas,
iežogojumos neieplūstu tāds oglekļa dioksīda daudzums, kas var
kaitēt zivīm.
2.2.4. pH
Pieļaujamais pH līmenis ir atkarīgs no daudziem ūdens
kvalitātes faktoriem, piemēram, no oglekļa dioksīda un kalcija
satura ūdenī. Ir jānodrošina iespējami stabilāks pH līmenis, jo
izmaiņas tajā ietekmēs arī citus ūdens kvalitātes rādītājus.
Parasti saldūdenī ir pieļaujams zemāks pH līmenis nekā sālsūdenī.
Ja nepieciešams, ūdens ir jābagātina ar bufervielām.
2.2.5. Sāļums
Zivīm nepieciešamais ūdens sāļuma līmenis ir atkarīgs no tā,
vai zivis ir piemērotas vai pielāgojušās dzīvei jūras ūdenī vai
saldūdenī. Dažas sugas spēj pielāgoties plašam sāļuma diapazonam.
Citām spēja pielāgoties ūdens sāļumam var būt atkarīga no
attiecīgās attīstības stadijas. Sāļuma līmenis ir jāmaina
pakāpeniski.
2.3. Temperatūra
Temperatūra ir jāuztur attiecīgajai zivju sugai piemērotajā
līmenī, un temperatūra ir jāmaina pakāpeniski. Pastāvot augstai
temperatūrai, var būt nepieciešama iežogojuma ūdens papildu
aerācija.
2.4. Apgaismojums
Daudzām zivīm gaisma ir nepieciešama barības uzņemšanai un
citām darbībām. Cik vien tas iespējams, zivīm ir jānodrošina
piemērots fotoperiods, jo gaismas/tumsas cikls ietekmē zivju
fizioloģiju un uzvedību.
Spilgta gaisma nav piemērota daudzām zivju sugām, lai gan
dažas tropu sugas savvaļā dzīvo ļoti spilgtā gaismā. Atkarībā no
sugas ir jāsamazina apgaismojums vai jāpārklāj tvertnes, un
tvertnēs ir jānodrošina zivīm piemēroti slēpņi. Cik vien
iespējams, ir jānovērš pēkšņa gaismas intensitātes maiņa.
2.5. Troksnis
Zivis var būt ļoti jutīgas pret skaņām, pat ļoti klusām
skaņām. Trokšņa līmenis izmēģinājumu telpās ir maksimāli
jāsamazina. Ja iespējams, troksni un vibrāciju radošas ierīces,
piemēram, jaudas ģeneratori vai filtrācijas sistēmas, ir
jānovieto ārpus zivju turēšanas objektiem. Noteiktā vidē audzētas
zivis būs pieradušas pie šīs vides kairekļiem, un pārvietošana uz
nepazīstamu vidi tām var izraisīt stresu.
Signalizācijas sistēmas
(Skat. Vispārējā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)
3. Veselība
3.1. Vispārīga informācija
Ir jāpievērš uzmanība higiēniskajiem apstākļiem izmēģinājumu
objektos. Zivju veselība ir cieši saistīta ar tām pieejamiem
vides un turēšanas apstākļiem. Lielākā daļa slimību ir saistītas
ar stresu, ko izraisa šo nosacījumu neievērošana, un, lai
veiksmīgi izskaustu slimības, ikvienam slimību ierobežošanas
pasākumam ir jābūt saistītam ar nepieciešamo apstākļu
nodrošināšanu. Tā kā zivju veselības aprūpe gandrīz vienmēr ir
attiecināma uz visu zivju grupu, nevis tikai atsevišķām zivīm, ir
jāizstrādā atbilstīgi kontroles pasākumi.
3.2. Higiēna un dezinfekcija
Zivju turēšanas objekti, tostarp ar tiem saistītās cauruļu
sistēmas, ir jātīra un jādezinficē, kad tas ir nepieciešams.
Slēgtās sistēmās tīrīšanai un dezinfekcijai ir jāatbilst optimālo
mikrobioloģisko apstākļu uzturēšanas nosacījumiem. Aprīkojums,
piemēram, tīkli, izmantošanas starplaikos ir jādezinficē.
Darbiniekiem ir jāievēro piesardzības pasākumi, lai nepieļautu
piesārņojuma pārnešanu starp zivju iežogojumiem.
3.3. Karantīna
Zivis, kas tikko iegūtas savvaļā vai no zivju audzētavas, uz
noteiktu laika posmu ir jāievieto karantīnā, pēc iespējams tās
nošķirot no pārējām zivīm. Karantīnas periodā tās ir rūpīgi
jānovēro; ja tiek konstatētas slimības, tās ir jāārstē vai arī
visas karantīnā ievietotās zivis ir jāiznīcina. Saimniecībā
audzētas zivis ir jāiegādājas no uzticamiem piegādātājiem, un
vēlams, lai to veselības stāvoklis būtu jau iepriekš
pārbaudīts.
4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe
4.1. Izmitināšana
Apdzīvotības blīvums iežogojumā ir atkarīgs no zivju
uzvedības, un ir jāņem vērā zivju uzvedība barā vai teritoriālā
uzvedība. Blīvums ir jānosaka, ņemot vērā visas ar vides
apstākļiem, veselību un labturību saistītās zivju vajadzības.
Zivīm ir jānodrošina pietiekams ūdens daudzums normālai
peldēšanai. Ir jāīsteno pasākumi agresijas samazināšanai starp
vienas sugas pārstāvjiem, vienlaikus nepasliktinot dzīvnieku
labturību. Pieļaujamais apdzīvotības blīvums konkrētām sugām ir
atkarīgs no ūdens plūsmas un straumes, ūdens kvalitātes, zivju
lieluma, veselības un barošanas paņēmiena. Grupa ir jāveido no
vienāda lieluma zivīm, lai samazinātu ievainojumu un kanibālisma
risku.
4.2. Turēšanas vietas uzlabošana
Dažām sugām turēšanas vietas uzlabošana var būt nepieciešama,
lai nodrošinātu to uzvedības īpatnības, piemēram, īpašus
vairošanās vai medību paņēmienus. Piemēram, Labridae
dzimtas zivīm var būt nepieciešamas slēptuves, bet dažām
plekstveidīgajām zivīm – substrāts, piemēram, smiltis. Turēšanas
vietas uzlabošana nedrīkst pasliktināt ūdens kvalitāti, taču šis
apsvērums nedrīkst kavēt piemērotu pasākumu izstrādi zivju
labturības uzlabošanai.
4.3. Iežogojumi
4.3.1. Zivju turēšanas objekti
Zivis var turēt uz grunts balstītos iežogojumos vai tam īpaši
paredzētās ēkās vai ārējos objektos, vai arī iežogojumos, kas ir
izveidoti atklātās ūdens sistēmās. Ja tas ir praktiski iespējams,
ir jākontrolē piekļuve pie šiem iežogojumiem, un tie ir jāveido
tā, lai zivis tiktu pēc iespējas mazāk traucētas un lai tajos
būtu iespējams nodrošināt piemērotus apstākļus.
4.3.2. Uz grunts izveidoti iežogojumi
Šādi iežogojumi ir jāveido no netoksiskiem un izturīgiem
materiāliem ar gludu iekšējo virsmu, lai zivis neiegūtu
nobrāzumus. Iežogojumiem ir jābūt pietiekami lieliem, lai tajos
būtu iespējams izmitināt nepieciešamo zivju daudzumu, un tajos ir
jānodrošina nepieciešamā ūdens plūsma. Iežogojuma formai ir
jāatbilst attiecīgās izmēģinājumos izmantotās zivju sugas
uzvedības vajadzībām, piemēram, lašu dzimtas zivīm
vispiemērotākie būs apaļi iežogojumi. Iežogojumi ir jāveido tā,
lai būtu novērsta zivju izbēgšana. Ja nepieciešams, iežogojumos
ir jānodrošina pašattīrīšanās funkcija, tādējādi veicinot
iežogojumu attīrīšanu no atkritumiem un barības
pārpalikumiem.
4.3.3. Iežogojumi atklātās ūdenstilpnēs
Zivis, jo īpaši jūras zivju sugas, var turēt lielos peldošos
iežogojumos. Iežogojumu izmēriem, tostarp dziļumam, ir jābūt
tādiem, lai nodrošinātu iespēju zivīm aktīvi peldēt un pulcēties
baros. Linuma acu izmēram ir jānodrošina pietiekama ūdens
apmaiņa, vienlaikus neļaujot zivīm izbēgt no iežogojuma.
Iežogojumiem ir jābūt veidotiem tā, lai iespējami samazinātu
plēsoņu uzbrukumu risku. Iežogojumu pienācīgi nostiprina, lai
plūdmaiņā vai ūdens straumē tas netiktu deformēts un
neiesprostotu zivis.
4.4. Barošana
Zivis var barot ar mākslīgo barību vai svaigu/sasaldētu dabīgo
barību. Mākslīgo barību ir vēlams izmantot, ja tā nodrošina sugai
nepieciešamās uzturvielas un ja zivis to ēd. Dažas zivju sugas
vai zivis noteiktās attīstības stadijās neēdīs mākslīgo barību.
Mākslīgā barība arī mazāk ietekmē ūdens kvalitāti.
Zivis ir būtiski barot saskaņā ar atbilstīgu barošanas
grafiku, kas ir atkarīgs no tādiem faktoriem kā ūdens
temperatūra, zivju lielums un briedums. Tā kā augsta temperatūra
palielina vielmaiņu, barošanas līmenis ir jāpaaugstina. Zivis ne
vienmēr ir nepieciešams barot katru dienu. Būtisks pareizas
barošanas apsvērums ir barības pasniegšanas veids. Uzmanība ir
jāpievērš ēdienreižu skaitam vienā dienā, zivju vecumam, ūdens
temperatūrai un barības granulu vai gabalu lielumam. Izvēlētajam
barošanas režīmam, barības garšas īpašībām un barības
pasniegšanas veidam ir jāgarantē, ka visas zivis saņem pietiekamu
daudzumu barības. Īpaša uzmanība ir jāpievērš zivju kāpuru
barošanai, jo īpaši, ja dabīgā barība tiek nomainīta ar mākslīgo
barību.
4.5. Iežogojumu tīrīšana
Visi iežogojumi ir jāattīra no zivju radītajiem atkritumiem un
barības pārpalikumiem. Ja šiem atkritumiem ļauj uzkrāties, tie
nelabvēlīgi ietekmēs ūdens kvalitāti un zivju veselību.
Iežogojumi ir regulāri jāapstrādā un jātīra, lai nepieļautu
aizsērējumu veidošanos un ūdens apmaiņas samazināšanos. Ir
jānovērš risks, ka netīrais ūdens varētu ietecēt atpakaļ
iežogojumā, piesārņojot iežogojuma ūdeni, kā arī infekcijas
risks. Ja iežogojumā nav paredzēta pašattīrīšanās funkcija,
atkritumi no iežogojuma ir jāizsūknē, vislabāk, uzreiz pēc
barošanas. Iežogojuma malas un pamatne ir regulāri jātīra, lai
novērstu aļģu un citu nosēdumu veidošanos. Tīrīšana ir jāveic
uzmanīgi, lai nesatrauktu zivis.
4.6. Apiešanās
Saskarsme ar cilvēku zivis var nopietni satraukt, tādēļ tā ir
iespējami jāsamazina. Zivis no iežogojuma izvelk ar tīklu, un
pirms procedūrām tās anestezē un ievieto mazākā tvertnē.
Anestēzijas iedarbības ilgumam ir jābūt iespējami īsākam, un
zivis ir jāievieto tīrā, aerētā ūdenī, kur tās var atgūties.
Anestēzijas iedarbībai ir jāilgst visu procedūras laiku.
Zivju ķeršanai ir jāizmanto tīkls ar piemērotu rāmi un linuma
acu izmēru. Nedrīkst izmantot mezglotus tīklus. Pirms
izmantošanas tīkli ir jādezinficē un jāizskalo tīrā ūdenī.
Ārpus ūdens zivij drīkst pieskarties ar mitriem cimdiem vai
mitrām rokām, un zivis ir jānovieto uz mitrām virsmām, lai
nenobrāztu to zvīņas un gļotas. Īpaša uzmanība ir jāpievērš, lai
izmantotie apstrādes paņēmieni neizraisītu zivs izžūšanu,
slāpšanu vai nenodarītu zivij citus bojājumus.
4.7. Humāna nogalināšana
Parasti zivis jānogalina, izmantojot šādus paņēmienus:
– anestezējoša līdzekļa pārdozēšanu, izmantojot zivs lielumam
un sugai atbilstošu līdzekli un ievadīšanas paņēmienu. Ja zivi
nogalina, iemērcot to anestezējošā šķīdumā, pēc žaunu kustību
un/vai vestibulāri okulārā refleksa izbeigšanās tā ir jāatstāj
šajā šķīdumā vismaz piecas minūtes;
– smadzeņu darbības apturēšanu, salaužot galvaskausu.
Nāves iestāšanās ir jāapstiprina, piemēram, fiziski iznīcinot
zivs smadzenes vai nolaižot zivij asinis.
4.8. Dokumentācija
Ir jādokumentē attiecīgie ūdens kvalitātes rādītāji.
4.9. Identifikācija
Ne vienmēr ir nepieciešams vai iespējams identificēt katru
zivi turēšanas iestādē.
Ja zivis ir nepieciešams iezīmēt identifikācijas nolūkā, par
vismazāk invazīvo iezīmēšanas paņēmienu tiek uzskatīta zemādas
krāsvielas injekcija. Pirms invazīvāku paņēmienu (piemēram, spuru
apgraizīšanas vai PIT marķējuma) izmantošanas ir rūpīgi jāapsver
to nepieciešamība. Mehānisko iezīmēšanu var izmantot vienīgi tad,
ja citi iezīmēšanas paņēmieni nav piemēroti.
Iezīmēšanu parasti veic, zivij atrodoties anestēzijas
iedarbībā, lai atvieglinātu procedūras izpildi un samazinātu
ievainojumu, saslimšanas vai stresa risku.
5. Pārvadāšana
Pirms pārvadāšanas zivis nebaro tik ilgi, cik nepieciešams,
lai tām iztīrītos zarnas, tādējādi samazinot fekālo piesārņojumu
pārvadāšanas sistēmā. Zivs ķeršana, sagatavošana pārvadāšanai,
pārvadāšana un izlaišana ir jāveic rūpīgi, lai neievainotu zivi
un neradītu tai pārlieku stresu. Nedrīkst pieļaut straujas
temperatūras pārmaiņas, slāpšanu un ekskrementu izraisītu ūdens
kvalitātes pasliktināšanos.
B PIELIKUMS
Statistiskas tabulas un
paskaidrojumi to aizpildīšanai, kā to paredz šīs konvencijas 27.
un 28.panta prasības
Ievads
Atbilstoši konvencijas 27. un 28.pantam katra puse apkopo
statistisko informāciju par noteiktiem procedūru aspektiem, uz
kuriem konvencija attiecas un nosūta šo informāciju Eiropas
Padomes ģenerālsekretāram, kas saņemto informāciju publicē.
Ar kuru metodi apkopot informāciju, to izlemj katra puse un,
protams, atbilstoši katras valsts tiesību aktu prasībām var
apkopot jebkādu papildu statistisko informāciju. Tomēr, lai
atvieglotu ģenerālsekretāra darbu, iesūtītajai informācijai jābūt
salīdzināmai un saskaņā ar pievienotajām tabulām. Datus apkopo
par kalendāro gadu.
Vispārēji
noteikumi
Jāuzskaita tie dzīvnieki, kuru izmantošana procedūrās var tiem
radīt sāpes, ciešanas, distresu vai ilgstošu kaitējumu (sk.
konvencijas 1.2.panta „c” punktu). Uzskaite tiek sākta, kad ar
dzīvnieku sāk veikt procedūras. Katru dzīvnieku vienā un tajā
pašā tabulā uzskaita vienu reizi. Dzīvnieki, kuri netiek
izmantoti procedūrās, kā to paredz 12.panta c punkts, netiek
uzskaitīti šajā konvencijā paredzētās informācijas apkopošanas
nolūkā.
Bioloģiskās pētniecības raksturs neizbēgami novedīs pie
situācijas, kad būs grūti izlemt, kurā tabulas ailē procedūrā
izmantojamais dzīvnieks būtu jāuzskaita. Nepastāv pareiza vai
nepareiza šīs problēmas risināšanas metode. Tas ir individuālas
izvēles jautājums. Atbilstoši kompetentas iestādes sniegtajiem
norādījumiem zinātniekiem pašiem ir jāizlemj, kur dzīvnieku
uzskaitīt.
Tomēr ir būtiski svarīgi nodrošināt to, ka neviens dzīvnieks
netiek uzskaitīts divas reizes.
1.tabula
Procedūrās
izmantoto dzīvnieku skaits un veidi
Šajā tabulā tiek sniegts kopējais procedūrās izmantoto
dzīvnieku skaits. Kopējais dzīvnieku skaits tiek sadalīts pa
dzīvnieku tipiem vai klasēm.
2.tabula
Dzīvnieku
skaits, kurus izmanto procedūrās ar noteiktu mērķi
Šajā tabulā ir paredzēts uzrādīt to dzīvnieku skaitu, kuri
tiek izmantoti plašās fundamentālu pētījumu, jaunu produktu
izstrādes, drošības izvērtējumu, slimību diagnosticēšanas, kā arī
izglītības un apmācības jomās. Pirmajā vertikālajā ailē
„medicīnisks” ietver veterināro medicīnu.
3.tabula
Dzīvnieku
skaits, kuri izmantoti noteiktiem mērķiem cilvēka, dzīvnieku un
vides aizsardzībā nolūkā, veicot toksiskus vai citus drošības
izvērtējumus
Šajā tabulā ir paredzēts sniegt sīkāku sadalījumu pa
procedūrām, kuras tiek veiktas vispārējā cilvēka, dzīvnieku un
vides aizsardzības nolūkā, izņemot medicīniskus nolūkus.
6.vertikālā aile ietver kaitīgo radiāciju.
4.tabula
Procedūrās
izmantoto dzīvnieku skaits saistībā ar slimībām un
traucējumiem
Šajā tabulā ir paredzēts attēlot medicīniskos nolūkos
izmantoto dzīvnieku skaitu, ieskaitot veterinārmedicīnu, ar īpašu
atsauci uz trijām cilvēka slimību jomām, kuras ir sabiedrības
īpašas izmanības lokā.
5.tabula
Procedūrās, kas
noteiktas likumdošanā, izmantoto dzīvnieku skaits
Ieraksts vertikālajā ailē „Tikai attiecīgā puse” tiek izdarīts
tad, kad procedūras veikšana ir paredzēta tās puses valsts
tiesību aktu ietvaros, kur šī procedūra tiek veikta, ieskaitot
starptautiskās saistības, kuras puse ir uzņēmusies (piemēram, kā
konvencijai par Eiropas farmakopejas izstrādi pievienojusies puse
vai kā Eiropas Kopienas dalībvalsts).
Ieraksts vertikālajā ailē „tikai pārējās puses” nozīmē: ja
procedūras konkrētais mērķis ir prasību izpilde, ieskaitot
tirdzniecības prasības citās valstīs, ieskaitot arī konvencijas
prasības, kurai pēdējās nav pievienojušās.
Aile „Abi” tiek izmantota, ja procedūra ir paredzēta abu grupu
prasību izpildes nolūkā; šajā gadījumā nekas netiek ierakstīts
nevienā no pārējām divām ailēm.
1.tabula
Procedūrās
izmantoto dzīvnieku skaits un veidi
(Gada)laikā
(Puse)
| Peles (Mus musculus) |
|
| Žurkas (Rattus
norvegicus) |
|
| Jūras cūciņas (Cavia
porcellus) |
|
| Pārējie grauzēji (other
Rodentia) |
|
| Truši (Oryctolagus
cuniculus) |
|
| Pērtiķi (Hominoidea) |
|
| Pārējie pērtiķveidīgie
(Cercopithecoidea & Ceboidea) |
|
| Lemūri (Prosimia) |
|
| Suņi (Canis
familiaris) |
|
| Kaķi (Felis catus) |
|
| Pārējie gaļēdāji (other
Carnivora) |
|
| Zirgi, ēzeļi un krustojumi
(Equidae) |
|
| Cūkas (Sus) |
|
| Kazas un aitas (Capra &
Ovis) |
|
| Liellopi (Bos) |
|
| Pārējie zīdītāji (other
Mammalia) |
|
| Putni (Aves) |
|
| Reptiļi(Reptilia) |
|
| Abinieki (Amphibia) |
|
| Zivis (Pisces) |
|
| Kopā |
|
2.tabula
Noteiktiem
mērķiem izraudzītās procedūrās izmantoto dzīvnieku skaits (gada)
laikā (puse)
|
|
Visas sugas |
Izraudzītās
sugas |
| Grauzēji un truši |
Suņi un kaķi |
Primāti |
| 1.
Fundamentāla rakstura bioloģiski (ieskaitot medicīniskos)
pētījumi |
|
|
|
|
| 2. Medicīnas vai veterinārmedicīnas produktu
vai ierīču atklāšana, izstrāde un kvalitātes kontrole
(ieskaitot drošības vērtējumu) |
|
|
|
|
| 3. Slimību diagnosticēšana |
|
|
|
|
| 4. Cilvēka, dzīvnieku un vides aizsardzība,
veicot toksiskas vai citas drošības vērtējumus |
|
|
|
|
| 5. Izglītība un mācības |
|
|
|
|
3.tabula
Dzīvnieku
skaits, kuri izmantoti noteiktiem mērķiem cilvēka, dzīvnieku un
vides aizsardzībā nolūkā, veicot toksiskus vai citus drošības
izvērtējumus
| 2.tabulas 4.punkta tālāka
klasifikācija |
Visas sugas |
Izraudzītās
sugas |
| Grauzēji un truši |
Suņi un kaķi |
Primāti |
| 1. Vielas, kuras izmanto vai paredzēts
izmantot galvenokārt lauksaimniecībā |
|
|
|
|
| 2. Vielas, kuras izmanto vai paredzēts
izmantot galvenokārt rūpniecībā |
|
|
|
|
| 3. Vielas, kuras izmanto vai paredzēts
izmantot galvenokārt mājsaimniecībā |
|
|
|
|
| 4. Vielas, kuras izmanto vai paredzēts
izmantot galvenokārt kā kosmētikas vai kā tualetes
piederumus |
|
|
|
|
| 5. Vielas, kuras izmanto vai paredzēts
izmantot galvenokārt kā pārtikas piedevas cilvēka
patēriņam |
|
|
|
|
| 6. Potenciāla vai faktiska apkārtējās vides
piesārņojuma bīstamība |
|
|
|
|
4.tabula
Procedūrās
izmantoto dzīvnieku skaits saistībā ar slimībām un traucējumiem
(gads) laikā (puse)
| |
Visas
sugas |
Izraudzītās
sugas |
| Grauzēji un
truši |
Suņi un kaķi |
Grauzēji un
truši |
| |
1. Vēzis (izņemot
karcinoģenētiskas bīstamības) |
|
|
|
|
| |
2. Kardiovaskulārās
slimības |
|
|
|
|
| |
3. Nervu un garīgie
traucējumi |
|
|
|
|
| |
4. Pārējās cilvēka un dzīvnieku
slimības |
|
|
|
|
Piezīme. Ja procedūra ietver vēža pētījumus zem jebkura
no 2. līdz 4.punktam, vēža klasifikācijai ir prioritāte.
5.tabula
Procedūrās, kas
noteiktas likumdošanā, izmantoto dzīvnieku skaits (gads) laikā
(puse)
|
|
Visas sugas |
Izraudzītās
sugas |
| Grauzēji un truši |
Suņi un kaķi |
Grauzēji un truši |
| Tikai
puse |
|
|
|
|
| Tikai pārējās puses |
|
|
|
|
| Abi |
|
|
|
|
Grozījumu
protokols
Eiropas konvencijai par to mugurkaulnieku aizsardzību, kurus
izmanto izmēģinājumiem vai citiem mērķiem
Strasbūra, 1998.gada 22.jūnijs
Eiropas Padomes un Eiropas Kopienas dalībvalstis, kuras
parakstījušas šo protokolu Eiropas Konvencijai par to
mugurkaulnieku aizsardzību, kurus izmanto izmēģinājumos un citos
zinātniskos mērķos, kas tika atklāta parakstīšanai 1986. gada 18.
martā Strasbūrā (turpmāk – Konvencija),
ņemot vērā Konvenciju, kurā ietverti vispārīgi noteikumi, kas
paredzēti, lai pasargātu zinātniskiem mērķiem paredzētus
dzīvniekus no ciešanām, sāpēm un distresa un dalībvalstu lēmumu
ierobežot dzīvnieku izmantošanu izmēģinājumos un citiem
zinātniskiem mērķiem, ar mērķi cik vien iespējams aizstāt šādu
izmantošanu, jo sevišķi meklējot alternatīvus pasākumus un
veicinot šādu alternatīvu pasākumu izmantošanu,
ņemot vērā Konvencijas pielikumos iekļauto noteikumu tehnisko
raksturu,
atzīstot nepieciešamību nodrošināt to atbilstību ar
attiecīgajās jomās veikto pētījumu rezultātiem,
ir vienojušās par turpmāko:
1.pants
Konvencijas 30. pantā izdara šādus grozījumus:
"1. Piecus gadus kopš šīs Konvencijas stāšanās spēkā un pēc
tam ik pēc pieciem gadiem vai arī biežāk, ja vairākums Pušu to
pieprasītu, Puses Eiropas Padomē rīko daudzpusējas apspriedes,
lai izskatītu šīs Konvencijas piemērošanu un tās pārskatīšanas
lietderību vai tās noteikumu paplašināšanu.
2. Šīs apspriedes notiek sanāksmēs, ko sasauc Eiropas Padomes
ģenerālsekretārs. Puses paziņo sava pārstāvja vārdu Eiropas
Padomes ģenerālsekretāram vismaz divus mēnešus pirms
sanāksmēm.
3. Ievērojot šīs Konvencijas noteikumus, Puses izstrādā
apspriežu reglamentu."
2.pants
Konvenciju papildina ar jaunu XI daļu "Grozījumi", tostarp
iekļaujot jaunu 31. pantu:
"1. Visus A un B pielikuma grozījumus, ko ierosina kāda Puse
vai Eiropas Padomes Ministru komiteja, paziņo Eiropas Padomes
ģenerālsekretāram, un viņš tos nosūta Eiropas Padomes
dalībvalstīm, Eiropas Kopienai un visām ārpuskopienas valstīm,
kas ir pievienojušās vai ir uzaicinātas pievienoties Konvencijai
saskaņā ar 34. panta noteikumiem.
2. Visus grozījumus, kas ierosināti saskaņā ar iepriekšējā
punkta noteikumiem, izskata daudzpusējās apspriedēs, kurās Puses
tos var pieņemt ar divu trešdaļu vairākumu, ne ātrāk kā sešus
mēnešus pēc tam, kad ģenerālsekretārs tos nosūtījis. Pieņemto
dokumentu nosūta Pusēm.
3. Grozījumi stājas spēkā divpadsmit mēnešus pēc pieņemšanas
daudzpusējās apspriedēs, ja viena trešdaļa Pušu nav izteikusi
iebildumus."
3.pants
Konvencijas 31. līdz 37. pants kļūst attiecīgi par Konvencijas
32. līdz 38. pantu.
4.pants
1. Šis protokols ir pieejams parakstīšanai Konvencijas
parakstītājiem, kas var kļūt par šī protokola Līgumslēdzējām
pusēm:
a) parakstot to bez atrunām par ratifikāciju, pieņemšanu vai
apstiprināšanu vai
b)ar tam sekojošu ratifikāciju, pieņemšanu vai
apstiprināšanu.
2. Valstis, kas parakstījušas konvenciju, nedrīkst parakstīt
protokolu bez atrunām par ratifikāciju, pieņemšanu vai
apstiprināšanu vai deponēt ratifikācijas, pieņemšanas vai
apstiprināšanas dokumentu, ja vien tās jau nav deponējušas vai
vienlaicīgi nedeponē konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas vai
apstiprināšanas dokumentu.
3. Valstis, kuras ir pievienojušās konvencijai, var
pievienoties arī šim protokolam.
4. Dokumentus par ratifikāciju, pieņemšanu, apstiprināšanu vai
pievienošanos deponē Eiropas Padomes ģenerālsekretariātā.
5.pants
Šis protokols stājas spēkā 30. dienā pēc tam, kad visas
Konvencijas Līgumslēdzējas puses ir kļuvušas par šī protokola
Līgumslēdzējām pusēm saskaņā ar 4.pantu.
6.pants
Eiropas Padomes ģenerālsekretārs ziņo Eiropas Padomes
dalībvalstīm, citām Konvencijas Līgumslēdzējām pusēm un Eiropas
Kopienai par:
a) valstīm, kas konvenciju parakstījušas bez atrunām par
ratifikāciju, pieņemšanu vai apstiprināšanu;
b) valstīm, kas konvenciju parakstījušas ar atrunām par
ratifikāciju, pieņemšanu vai apstiprināšanu;
c) katra ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai
pievienošanās dokumenta deponēšanu;
d) dienu, kurā protokols stājas spēkā saskaņā ar tā 5.
pantu;
e) jebkādu citu darbību, paziņošanu vai informēšanu saistībā
ar šo protokolu.
To apliecinot, attiecīgi pilnvarotas personas ir parakstījušas
šo protokolu.
Protokols parakstīts 1998. gada 22. jūnijā Strasbūrā
angļu un franču valodā, abiem tekstiem esot vienlīdz
autentiskiem, vienā eksemplārā, ko deponē Eiropas Padomes arhīvā.
Eiropas Padomes ģenerālsekretārs izsūta apstiprinātas kopijas
visām Eiropas Padomes dalībvalstīm, pārējām konvencijas Pusēm un
Eiropas Kopienai.
