Eiropas konvencija par izmēģinājumos un citos zinātniskos nolūkos izmantojamo mugurkaulnieku aizsardzību

Strasbūra, 1986.gada 18.marts

Teksts grozīts saskaņā ar ETS Protokola Nr.170 nosacījumiem, tā kā tie stājās spēkā 2005.gada 2.decembrī.

Preambula

Konvenciju parakstījušās Eiropas Padomes dalībvalstis

Atceroties, ka Eiropas Padomes mērķis ir ciešāku saišu izveide tās dalībvalstu starpā un ka tā vēlas sadarboties ar citām valstīm izmēģinājumos un citos zinātniskos nolūkos izmantojamo dzīvnieku aizsardzības jomā;

Atzīstot, ka cilvēka morālais pienākums ir respektēt visus dzīvniekus un pienācīgi ievērot dzīvnieku spēju ciest un atcerēties;

Pieņemot, ka cilvēkam savos zināšanu, veselības un drošības meklējumos ir nepieciešams tomēr izmantot dzīvniekus, ja ir pietiekoši pamatotas izredzes, ka iegūtie rezultāti papildinās zināšanas vai kopumā kalpos cilvēka un dzīvnieka labā, tāpat kā cilvēks tos izmanto pārtikā, apģērbam un kā nastu nesējus;

Nolemjot ierobežot dzīvnieku izmantošanu izmēģinājumos un citos zinātniskos nolūkos ar mērķi aizstāt, kur vien tas ir praktiski iespējams, šādu dzīvnieku izmantošanu, jo īpaši meklējot alternatīvus pasākumus un veicinot šādu alternatīvu pasākumu izmantošanu;

Vēloties pieņemt kopējus noteikumus, lai aizsargātu izmantojamos dzīvniekus, kuriem minētās procedūras var radīt sāpes, ciešanas, distresu vai ilgstošu kaitējumu un lai nodrošinātu, ka tur, kur tas ir neizbēgami, šo procedūru veikšana tiktu samazināta līdz minimumam,

ir vienojušās par turpmāko:

I daļa.

Vispārēji noteikumi

1.pants

1. Šī konvencija piemērojama visiem dzīvniekiem, kurus izmanto vai kuri ir paredzēti izmantošanai jebkādā izmēģinājumā vai citā zinātniskā procedūrā, ja šī procedūra var radīt sāpes, ciešanas, distresu vai ilgstošu kaitējumu. Tā neattiecas uz neeksperimentālu lauksaimniecības vai klīnisku veterināro praksi.

2. Šajā konvencijā:

a) „dzīvnieks”, ja vien nav cita apzīmējuma, nozīmē jebkuru dzīvu mugurkaulnieku, izņemot cilvēku, ieskaitot patstāvīgas un/vai reproduktīvas kūniņu formas, bet neiekļaujot citas augļa vai embrionālās formas;

b) „paredzēts izmantošanai” nozīmē audzēts vai turēts nolūkā pārdot, atdot vai izmantot jebkurā izmēģinājumā vai zinātniskā procedūrā;

c) „procedūra” nozīmē jebkuru izmēģinājumu ar dzīvnieku vai citu zinātnisku dzīvnieka izmantošanu, kas var radīt sāpes, ciešanas, distresu vai ilgstošu kaitējumu, ieskaitot jebkuras secīgas darbības ar nolūku, vai kas var izraisīt dzīvnieka piedzimšanu šādos apstākļos, bet izslēdzot visnesāpīgākās mūsdienu praksē pieņemtās nogalināšanas vai dzīvnieka iezīmēšanas metodes („humānas” metodes).

Procedūra sākas, kad dzīvnieks tiek sākotnēji sagatavots izmantošanai, un beidzas, kad šīs procedūras nolūkā netiek veikta tālāka novērošana; sāpju, ciešanu, distresa vai ilgstoša kaitējuma novēršanā veiksmīgi izmantojot anestēziju, analģēziju vai citas metodes, nenostāda dzīvnieka izmantošanu ārpus šīs definīcijas darbības jomas;

d) „kompetenta persona” nozīmē jebkuru personu, kuru konvencijas puse savā teritorijā uzskata par kompetentu veikt konvencijā aprakstītās atbilstošās funkcijas;

e) „atbildīgā iestāde” nozīmē jebkuru attiecīgās puses teritorijā esošu un attiecīgajam mērķim nozīmētu iestādi, organizāciju vai personu;

f) „uzņēmums” nozīmē jebkuru stacionāru vai pārvietojamu struktūru, ēku, ēku grupu vai citas telpas, ieskaitot vietu, kura nav pilnībā norobežota vai nosegta;

g) „audzēšanas uzņēmums” nozīmē jebkuru uzņēmumu, kur dzīvnieki tiek audzēti ar nolūku izmantot procedūrās;

h) „piegādes uzņēmums” nozīmē jebkuru uzņēmumu, izņemot audzēšanas uzņēmumu, no kura tiek piegādāti procedūrās izmantojamie dzīvnieki;

i) „izmantošanas uzņēmums” nozīmē uzņēmumu, kur dzīvnieki tiek izmantoti procedūrās;

j) „humāna nogalināšanas metode” nozīmē dzīvnieka nogalināšanu atbilstoši tā sugai ar minimālām fiziskām un garīgām ciešanām.

2.pants

Procedūru var veikt tikai vienam vai vairākiem zemāk norādītajiem mērķiem un atbilstoši šajā konvencijā noteiktajiem ierobežojumiem:

a) i) izvairīšanās no slimības vai slimības profilakse, slikta veselība vai cita novirze no normas, vai to ietekme uz cilvēku, mugurkaulnieku vai bezmugurkaulnieku vai augu, ieskaitot zāļu, vielu vai produktu ražošanu un kvalitātes, iedarbības un drošības testēšanu;

ii) slimības diagnoze vai ārstēšana, slikta veselība vai cita novirze no normas vai to ietekme uz cilvēku, mugurkaulnieku, bezmugurkaulnieku vai augu;

b) cilvēka, mugurkaulnieka un bezmugurkaulnieku, vai auga fizioloģisko stāvokļu noteikšana, izvērtēšana, regulēšana vai pārveidošana;

c) vides aizsardzība;

d) zinātniska pētniecība;

e) izglītība un apmācība;

f) tiesu medicīniska izmeklēšana.

3.pants

Katra puse apņemas spert visus nepieciešamos soļus, lai šīs konvencijas noteikumi stātos spēkā pēc iespējas ātrāk un lai nodrošinātu efektīvu kontroles un uzraudzības sistēmu, jebkurā gadījumā piecu gadu laikā, kopš šī konvencijas stājas spēkā attiecībā uz konkrēto pusi.

4.pants

Neviens no konvencijas noteikumiem neietekmē pušu brīvību pieņemt stingrākus noteikumus attiecībā uz procedūrās izmantojamajiem dzīvniekiem vai kontroli un ierobežojumiem saistībā ar dzīvnieku izmantošanu procedūrās.

II daļa.

Vispārēja aprūpe un mītne

5.pants

1. Dzīvniekam, kuru izmanto vai paredzēts izmantot procedūrās, tiek nodrošināta mītne, vide, vismaz minimāla kustības brīvība, pārtika, ūdens un aprūpe atbilstoši tā veselības un labturības prasībām. Dzīvnieka fizioloģisko un etoloģisko vajadzību apmierināšanas pakāpes ierobežojums ir jāsamazina, ciktāl tas praktiski ir iespējams. Šī noteikuma realizācijā būtu jāņem vērā šīs konvencijas A pielikumā izklāstītās vadlīnijas attiecībā uz dzīvnieku mītni un aprūpi.

2. Vides apstākļi, kādos dzīvnieks tiek audzēts, turēts vai izmantots, tiek katru dienu pārbaudīti.

3. Dzīvnieku labturība un stāvoklis tiek novērots pietiekami rūpīgi un bieži, lai dzīvniekam netiktu nodarītas sāpes vai novēršamas ciešanas, distress vai ilgstošs kaitējums.

4. Katra puse nosaka kārtību, kas nodrošina jebkura atklātā defekta vai ciešanu pēc iespējas ātrāku novēršanu.

III daļa.

Procedūru norise

6.pants

1. Procedūra netiek veikta nevienā no 2.pantā minētajiem nolūkiem, ja ir pieejama cita pieņemama un praktiski iespējama zinātniski apmierinoša metode, kurai nav nepieciešama dzīvnieka izmantošana.

2. Vēlams, lai katra puse veicinātu zinātniskās pētniecības metožu pilnveidošanas jomas, kuras varētu sniegt tādu pašu informāciju, kādu iegūst piemērojot procedūras.

7.pants

Kad ir jāveic procedūra, dzīvnieku sugu izvēle tiek rūpīgi apsvērta un, ja nepieciešams, izskaidrota atbildīgajai institūcijai; izraugoties procedūras, būtu jāizvēlas tādas procedūras, kurās tiek izmantots minimāls dzīvnieku skaits un kuras rada vismazāk sāpju, ciešanu, distresu vai ilgstoša kaitējuma, un kuras paredzams, sniegs apmierinošus rezultātus.

8.pants

Procedūra tiek veikta, piemērojot vispārējo vai vietējo anestēziju vai analģēziju vai citu metodi, kas ir tā veidota, lai novērstu, ciktāl tas praktiski ir iespējams, sāpes, ciešanas, distresu vai ilgstošu kaitējumu, piemērojot šādu metodi visā procedūras laikā, ja vien:

a) procedūras radītās sāpes nav mazākas par dzīvnieka labturības pasliktināšanos, kuru izraisa anestēzija vai analģēzija, vai

b) anestēzijas vai analģēzijas izmantošana nav savienojama ar procedūras mērķi. Šādos gadījumos tiek veikti atbilstoši juridiski un/vai administratīvi pasākumi, lai nodrošinātu, ka neviena no šādām procedūrām netiek veikta nevajadzīgi.

9.pants

1. Ja tiek plānots dzīvnieku pakļaut procedūrai, kurā tas noteikti vai iespējami cietīs lielas un, iespējams, ilgstošas sāpes, tad par šādu procedūru ir jāpaziņo un jāpamato tās nepieciešamība vai konkrēti šādai procedūrai jāsaņem atbildīgās iestādes atļauja.

2. Tiek veikti atbilstoši juridiski un/vai administratīvi pasākumi, lai nodrošinātu, ka neviena no šādām procedūrām netiek veikta nevajadzīgi.

Šādi pasākumi ietver:

– atbildīgās iestādes izsniegtu atļauju konkrētam gadījumam, vai

– paziņojumu atbildīgajai iestādei par konkrēto procedūru un šīs atbildīgās iestādes veikto juridisku vai administratīvu darbību gadījumā, ja tā nav pārliecināta, vai procedūra ir pietiekoši nozīmīga cilvēka vai dzīvnieka būtisku vajadzību apmierināšanai, ieskaitot zinātnisku problēmu risinājumu.

10.pants

5.panta prasības attiecas uz izmantojamo dzīvnieku visas procedūras laikā, izņemot gadījumus, kad šie noteikumi nav savienojami ar šīs procedūras mērķi.

11.pants

1. Procedūras beigās tiek nolemts vai dzīvniekam tiek saglabāta dzīvība, vai tas tiek nogalināts ar humānu metodi. Dzīvniekam netiek saglabāta dzīvība, ja, par spīti tam, ka tā veselība visādā citā ziņā ir atjaunota, tas acīmredzot turpinās ciest sāpes vai distresu.

2. Šī panta 1.punktā minēto lēmumu pieņem kompetentā persona, jo īpaši veterinārārsts, vai persona, kura saskaņā ar 13.pantu ir atbildīga par procedūru, vai ir to veikusi.

3. Ja procedūras beigās:

a) dzīvniekam tiek saglabāta dzīvība, tas saņem aprūpi, kas atbilst tā veselības stāvoklim, tam tiek nodrošināta veterinārārsta vai citas kompetentas personas uzraudzība, un tas tiek turēts apstākļos, kuri atbilst 5.panta noteikumiem. Tomēr ir iespējama atkāpe no šajā apakšpunktā noteiktajiem nosacījumiem, ja, pēc veterinārārsta domām, šāda izņēmuma rezultātā dzīvnieks necietīs;

b) ja dzīvniekam netiek saglabāta dzīvība vai tā labturības labā tam nevar piemērot 5.panta noteikumus, tas pēc iespējas ātrāk ar humānu metodi tiek nogalināts.

4. Izmantotais dzīvnieks, kurš neatkarīgi no anestēzijas vai analģēzijas piemērošanas procedūras laikā cietis lielas sāpes vai ciešanas, netiek pakļauts nākamajai procedūrai, ja vien tam netiek atjaunota laba veselība un labturība un:

a) nākamā procedūra ir tāda, kurā dzīvnieks tiek pakļauts vispārējai anestēzijai, kura ir jāuztur līdz dzīvnieka nogalināšanai; vai

b) nākamajā procedūrā tiek veikta tikai neliela iejaukšanās dzīvnieka organismā.

12.pants

Neatkarīgi no pārējiem šīs konvencijas noteikumiem, ja tas ir nepieciešams procedūras leģitimitātes nolūkā, atbildīgā iestāde var atļaut atbrīvot attiecīgo dzīvnieku, ja tā pārliecinās, ka dzīvnieka labturības aizsardzības nolūkā ir nodrošināta maksimālā praktiski iespējamā aprūpe. Procedūras, kuru rezultātā dzīvnieku var atlaist, netiek atļautas tikai izglītojošā vai apmācību nolūkā.

IV daļa.

Atļauja

13.pants

2.pantā minētajos nolūkos procedūru var veikt pilnvarotas personas, vai tiešā pilnvarotas personas uzraudzībā vai ja attiecīgais izmēģinājums vai cits zinātniskais projekts tiek atļauts saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem. Atļauja tiek piešķirta tikai tām personām, kuras atbildīgā iestāde uzskata par kompetentām.

V daļa.

Audzēšanas vai piegādes uzņēmumi

14.pants

Audzēšanas vai piegādes uzņēmumi tiek reģistrēti atbildīgajā iestādē saskaņā ar 21. un 22.pantā paredzēto izņēmumu piešķiršanas kārtību. Šādi reģistrēti uzņēmumi pilda 5.panta prasības.

15.pants

14.pantā paredzētā reģistrācija nosaka par uzņēmumu atbildīgo personu, kura ir tiesīga administrēt vai organizēt uzņēmumā turēto vai audzējamo dzīvnieku sugai piemērotu aprūpi.

16.pants

1. Reģistrētajā audzēšanas uzņēmumā tiek nodrošināta uzskaite par šeit audzējamiem dzīvniekiem, kas ietver datus par realizēto dzīvnieku skaitu un sugām, realizācijas datumus un saņēmēju vārdus un adreses.

2. Reģistrētajā piegādes uzņēmumā tiek nodrošināta uzskaite par ienākošo un izejošo dzīvnieku skaitu un sugām, dzīvnieku pārvietošanas datumiem, vietu no kurienes attiecīgie dzīvnieki ir iegādāti, un saņēmēju vārdiem un adresēm.

3. Atbildīgā iestāde nosaka, kāda uzskaite ir jāved personai, kura ir atbildīga par šī panta 1. un 2.punktā minētajiem uzņēmumiem un, kā personai jānodrošina atbildīgajai iestādei pieeja šai uzskaitei. Šāda uzskaite tiek uzglabāta vismaz trīs gadus kopš pēdējā ieraksta datuma.

17.pants

1. Uzņēmumā katrs suns un kaķis pirms atšķiršanas tiek individuāli visnesāpīgākajā veidā ar pastāvīgu apzīmējumu iezīmēts.

2. Ja pēc atšķiršanas neiezīmēts suns vai kaķis tiek pieņemts uzņēmumā pirmo reizi, tas tiek pēc iespējas ātrāk iezīmēts.

3. Ja suns vai kaķis tiek pirms atšķiršanas tiek pārvietots no viena uzņēmuma uz citu un tā iepriekšēja iezīmēšana nav lietderīga, tad, norādot tā māti, tiek uzglabāta pilnīga dzīvnieka dokumentācija līdz brīdim, kad dzīvnieku varēs iezīmēt.

4. Sīkākas ziņas par suņa vai kaķa identitāti un izcelsmi tiek ierakstītas uzņēmuma uzskaites dokumentos.

VI daļa.

Izmantošanas uzņēmumi

18.pants

Izmantošanas uzņēmumi tiek reģistrēti atbildīgajā iestādē vai tiek citādi atbildīgā iestādē apstiprināti un atbilst 5.pantā noteiktajiem nosacījumiem.

19.pants

Izmantošanas uzņēmumā tiek ieviesti noteikumi par izmantojamo dzīvnieku sugām atbilstoša aprīkojuma un iekārtu iegādi un šajā uzņēmumā veicamajām procedūrām. Minētā aprīkojuma un iekārtu plānojums, konstrukcija un funkcionēšana nodrošina to, ka procedūras tiek veiktas pēc iespējas iedarbīgāk ar mērķi iegūt konsekventus rezultātus ar minimālu dzīvnieku skaitu un minimālu sāpju, ciešanu un distresa vai ilgstoša kaitējuma pakāpi.

20.pants

Izmantošanas uzņēmumos:

a) tiek norādītas par dzīvnieku aprūpi un iekārtu funkcionēšanu administratīvi atbildīgā persona vai personas;

b) tiek nodrošināts pietiekami apmācīts personāls;

c) tiek organizētas atbilstošas veterinārās konsultācijas un ārstēšana;

d) vēlams, lai veterinārārsts vai cita kompetenta persona būtu pilnvarota sniegt konsultāciju pakalpojumus attiecībā uz dzīvnieku labturību.

21.pants

1. Zemāk norādīto sugu dzīvnieki, kurus izmanto procedūrās, tiek iegādāti nepastarpināti no reģistrētajiem audzēšanas uzņēmumiem vai to izcelsmes vieta ir minētie uzņēmumi, ja vien uzņēmums nav ieguvis vispārēja vai konkrēta izņēmuma tiesības atbilstoši konvencijas puses noteiktiem pasākumiem:

Pele Mus musculus

Žurka Rattus norvegicus

Jūras cūciņa Carvia porcellus

Zeltainais kāmis Mesocricetus auratus

Trusis Oryctolagus cuniculus

Suns Canis familiaris

Kaķis Felis catus

Paipala Coturnix coturnix

2. Katra puse apņemas ietvert šī panta 1.punkta noteikumos arī citas sugas, jo īpaši primātus, tiklīdz rodas perspektīvas uz speciālam nolūkam audzētu attiecīgo sugu dzīvnieku piegādēm pietiekamā apjomā.

3. Procedūrās netiek izmantoti klaiņojoši pieradinātu sugu dzīvnieki. Atbilstoši šī panta 1.punktā noteiktais izņēmums nevar ietvert klaiņojošus suņus un kaķus.

22.pants

Izmantošanas uzņēmumos tiek izmantoti tikai no reģistrētiem audzēšanas vai piegādes uzņēmumiem piegādāti dzīvnieki, ja vien uzņēmums nav ieguvis vispārēja vai konkrēta izņēmuma tiesības atbilstoši konvencijas puses noteiktiem pasākumiem.

23.pants

Procedūras, ja ir atbildīgās iestādes atļauja, var veikt ārpus izmantošanas uzņēmumiem.

24.pants

Izmantošanas uzņēmumi nosaka uzskaites vešanas kārtību un to, kādā kārtībā uzskaites dokumenti tiek pēc pieprasījuma uzrādīti atbildīgajai iestādei. Šai uzskaitei ir jāatbilst 27.panta prasībām un bez tam jānorāda visu iegādāto dzīvnieku skaits un sugas, to izcelsmes vieta un to piegādes datums.

VII daļa

Izglītība un apmācība

25.pants

1. Par procedūrām, kuras tiek veiktas izglītības un mācību, tālākmācību nolūkā gan nozares speciālistiem, gan citām profesijām, ieskaitot procedūrās izmantojamo dzīvnieku vai izmantošanai paredzēto dzīvnieku aprūpes speciālistiem, ir jāziņo atbildīgajai iestādei, un šīs procedūras veic kompetenta persona vai kompetentas personas uzraudzībā, kura būs atbildīga, lai procedūras atbilst šīs konvencijas noteikumiem, kas noteikti nacionālajos tiesību aktos.

2. Procedūras, kuras veic izglītības, mācību vai tālākmācību jomā citos kā 1.punktā minētajos nolūkos, netiek atļautas.

3. Šī panta 1.punktā minētās procedūras aprobežojas ar tām, kuras ir pilnīgi nepieciešamas attiecīgās izglītības vai mācību nolūkā un tiek atļautas tikai tad, ja to mērķi nevar sasniegt ar relatīvi iedarbīgu audio, vizuālo vai kādu citu piemērotu metodi.

26.pants

Personas, kuras veic procedūras vai piedalās procedūrās, vai aprūpē procedūrās izmantojamos dzīvniekus, ieskaitot uzraudzību, ir jau iepriekš ieguvušas izglītību un tikušas apmācītas.

VIII daļa.

Statistiskā informācija

27.pants

1. Katra puse apkopo statistisko informāciju par dzīvnieku izmantošanu procedūrās, un šī informācija, ja tā ir likumīgi iegūta, ir sabiedrībai pieejama.

2. Informācija tiek apkopota par:

a) procedūrās izmantojamo dzīvnieku skaitu un veidiem;

b) dzīvnieku skaitu izraudzītās kategorijās, kuri tiek izmantoti ar medicīnu, izglītību un mācībām tieši saistītās procedūrās;

c) dzīvnieku skaitu izraudzītās kategorijās, kuras tiek izmantotas ar cilvēka un vides aizsardzību tieši saistītās procedūrās;

d) dzīvnieku skaitu izraudzītās kategorijās, kuras tiek izmantotas likumā paredzētajās procedūrās.

28.pants

1. Atbilstoši nacionālo tiesību aktu prasībām attiecībā uz noslēpumu saglabāšanu un konfidencialitāti, katra puse katru gadu nosūta Eiropas Padomes ģenerālsekretāram informāciju attiecībā uz 27.panta 2.punkta apakšpunktiem. Šī informācija tiek iesniegta šīs konvencijas B pielikumā norādītajā formā.

2. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs publicē no pusēm saņemto statistisko informāciju attiecībā uz 27.panta 2.punkta apakšpunktiem.

3. Katra puse tiek aicināta paziņot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram valsts ieceltās iestādes adresi, no kuras pēc pieprasījuma var iegūt plašāku informāciju par valsts statistiku. Šādas adreses tiek iekļautas Eiropas Padomes ģenerālsekretāra publicētajos statistikas datos.

IX daļa.

Citas puses teritorijā veikto procedūru atzīšana

29.pants

1. Lai izvairītos no nevajadzīgas veselības aizsardzības un drošības likumos paredzēto procedūru atkārtošanas, katra puse, ja tas ir praktiski iespējams, atzīst citas puses teritorijā veikto procedūru rezultātus.

2. Šajā nolūkā puses apņemas, ja tas ir praktiski iespējams un likumīgi, savstarpēji palīdzēt, jo īpaši sniedzot informāciju par savas valsts nacionālajiem tiesību aktiem un administratīvo praksi attiecībā uz prasībām veikt procedūras, kā pamatojumu produktu reģistrācijas iesniegumam, kā arī faktu informāciju par savā teritorijā veiktajām procedūrām un par atļaujām vai jebkādu citu administratīvu precizējumu šo procedūru sakarā.

X daļa.

Daudzpusējas konsultācijas

30.pants

1. Piecus gadus kopš šīs konvencijas stāšanās spēkā un pēc tam ik pēc pieciem gadiem vai arī biežāk, ja vairākums pušu to pieprasītu, puses Eiropas Padomē rīko daudzpusējas apspriedes, lai izskatītu šīs konvencijas piemērošanu un tās pārskatīšanas lietderību vai tās noteikumu paplašināšanu.

2. Šīs apspriedes notiek sanāksmēs, ko sasauc Eiropas Padomes ģenerālsekretariāts. Puses paziņo pārstāvju vārdus Eiropas Padomes ģenerālsekretariātam vismaz divus mēnešus pirms sanāksmes.

3. Ievērojot šīs konvencijas noteikumus, puses izstrādā apspriežu reglamentu.

XI daļa.

Grozījumi

31.pants

1. Visus A un B pielikuma grozījumus, ko ierosina kāda puse vai Eiropas Padomes Ministru komiteja, paziņo Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, un viņš tos nosūta Eiropas Padomes dalībvalstīm, Eiropas Kopienai un visām ārpuskopienas valstīm, kas ir pievienojušās vai ir uzaicinātas pievienoties konvencijai saskaņā ar 34.panta noteikumiem.

2. Visus grozījumus, kas ierosināti saskaņā ar iepriekšējā punkta noteikumiem, izskata daudzpusējās apspriedēs, kurās puses tos var pieņemt ar divu trešdaļu vairākumu, ne ātrāk kā sešus mēnešus pēc tam, kad ģenerālsekretariāts tos nosūtījis. Pieņemto dokumentu nosūta pusēm.

3. Grozījumi stājas spēkā divpadsmit mēnešus pēc pieņemšanas daudzpusējās apspriedēs, ja viena trešdaļa pušu nav izteikusi iebildumus.

XII daļa.

Noslēguma noteikumi

32.pants

Šī konvencija ir pieejama Eiropas Padomes un Eiropas Kopienas dalībvalstīm parakstīšanai. Tā ir jāratificē, jāpieņem vai jāapstiprina. Ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprinājuma dokumenti tiek iesniegti glabāšanai Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

33.pants

1. Šī konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko sešu mēnešu periodam, kurš sākas ar datumu, kad četras Eiropas Padomes dalībvalstis ir izteikušas savu piekrišanu uzņemties konvencijas saistības saskaņā ar 32.pantu.

2. Attiecībā uz konvencijas parakstītāju valsti, kura pēc tam izsaka savu piekrišanu uzņemties saistības, konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko sešu mēnešu periodam, pēc parakstīšanas, ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas dokumenta iesniegšanas datuma.

34.pants

1. Pēc šīs konvencijas stāšanās spēkā, Eiropas Padomes Ministru komiteja var uzaicināt jebkuru ārpus Padomes esošu valsti pievienoties konvencijai, pieņemot lēmumu ar Eiropas Padomes Statūtu 20.d pantā paredzēto balsu vairākumu, un vienbalsīgi, balsojot līgumslēdzēju valstu pārstāvjiem, kurām ir tiesības piedalīties Eiropas Padomes Ministru komitejā.

2. Attiecībā uz katru pievienojušos valsti konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko sešu mēnešu periodam, pēc pievienošanās dokumenta iesniegšanas datuma Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

35.pants

1. Katra valsts, parakstot vai iesniedzot ratifikācijas, pieņemšanas, vai apstiprināšanas dokumentu, var deklarēt, ka tā patur sev vienu vai vairākas atrunas. Tomēr attiecībā uz 1. līdz 14.pantu vai 18. līdz 20.pantu nekādas atrunas netiek pieņemtas.

2. Katra puse, kura atbilstoši iepriekšējam punktam ir iesniegusi atrunas, var pilnīgi vai daļēji tos atsaukt, adresējot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram notifikāciju. Atsaukums stājas spēkā ar to datumu, kad ģenerālsekretārs saņem šādu notifikāciju.

3. Puse, kura ir iesniegusi atrunas attiecībā uz kādu šīs konvencijas noteikumu, nedrīkst pieprasīt, lai cita puse piemēro šo noteikumu; tā tomēr var, ja tās atruna ir daļēja vai saistīta ar kādu nosacījumu, pieprasīt šī noteikuma izpildi, ciktāl minētā puse pati ir šo noteikumu pieņēmusi.

36.pants

1. Katra valsts parakstīšanas laikā vai iesniedzot ratifikācijas, pieņemšanas, vai apstiprināšanas dokumentu, precizē teritoriju vai teritorijas, uz kurām konvencija attiecas.

2. Katra puse vēlāk, adresējot paziņojumu Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, paplašina konvencijas piemērošanu uz jebkuru citu paziņojumā precizētu teritoriju. Attiecībā uz šādu teritoriju konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko sešu mēnešu periodam pēc datuma, kad ģenerālsekretārs saņem šādu paziņojumu.

3. Jebkuru atbilstoši diviem iepriekšējiem punktiem sniegto paziņojumu attiecībā uz jebkuru šādā paziņojumā precizētu teritoriju var atsaukt ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu notifikāciju. Atsaukums stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko sešu mēnešu periodam pēc datuma, kad ģenerālsekretārs saņem šādu notifikāciju.

37.pants

1. Jebkura puse var katrā laikā denonsēt šo konvenciju, nosūtot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu notifikāciju.

2. Šāda denonsēšana stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko sešu mēnešu periodam pēc datuma, kad ģenerālsekretārs saņem šādu notifikāciju.

38.pants

Eiropas Padomes ģenerālsekretārs paziņo Eiropas Padomes un Eiropas Kopienas dalībvalstīm un visām valstīm, kuras ir pievienojušās šai konvencijai, par:

a) katru parakstu;

b) katra ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumenta iesniegšanu;

c) jebkuru konvencijas spēkā stāšanās datumu saskaņā ar 33., 34. un 36. pantu;

d) jebkuru citu aktu, notifikāciju vai paziņojumu saistībā ar šo konvenciju.

To apliecinot, attiecīgi pilnvarotas personas ir parakstījušas šo protokolu.

Strasbūrā 1986.gada 18.martā, angļu un franču valodā, abi teksti ir vienādi autentiski, vienā eksemplārā, kas tiek noguldīti Eiropas Padomes arhīvā. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs nosūta apliecinātas konvencijas kopijas visām Eiropas Padomes un Eiropas Kopienas dalībvalstīm un visām šai konvencijai pievienoties uzaicinātām valstīm.

A papildinājums

Dzīvnieku turēšanas un aprūpes vadlīnijas (Konvencijas 5.pants)

Apstiprināts daudzpusējā apspriedē

SATURA RĀDĪTĀJS

IEVADS

DEFINĪCIJAS

VISPĀRĪGĀ SADAĻA

1. Fiziskie objekti

1.1. Funkcijas un plānojums

1.2. Turēšanas telpas

1.3. Vispārējiem un īpašiem mērķiem paredzētas procedūru telpas

1.4. Palīgtelpas

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

2.2. Temperatūra

2.3. Mitrums

2.4. Apgaismojums

2.5. Troksnis

2.6. Signalizācijas sistēmas

3. Izglītība un apmācība

4. Aprūpe

4.1. Veselība

4.2. Sagūstīšana savvaļā

4.3. Dzīvnieku pārvadāšana

4.4. Karantīna, aklimatizācija un izolācija

4.5. Izmitināšana un turēšanas vietas uzlabošana

4.6. Barošana

4.7. Dzirdināšana

4.8. Grīdas segums, substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

4.9. Tīrīšana

4.10. Apiešanās

4.11. Humāna nogalināšana

4.12. Dokumentācija

4.13. Identifikācija

SUGĀM SPECIFISKĀ SADAĻA

A. Noteikumi attiecībā uz grauzējiem

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

B. Noteikumi attiecībā uz trušiem

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

C. Noteikumi attiecībā uz kaķiem

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

D. Noteikumi attiecībā uz suņiem

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

E. Noteikumi attiecībā uz mājas (istabas) seskiem

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

F. Noteikumi attiecībā uz primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti

a) Vispārīgie noteikumi

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

5. Darbinieku apmācība

6. Pārvadāšana

b) Papildu noteikumi marmosetu (Callithrix spp.) un tamarīnu (Saguinus spp.) izmitināšanai un aprūpei

c) Papildu noteikumi vāverpērtiķu (Saimiri spp.) izmitināšanai un aprūpei

d) Papildu noteikumi makaku un zaļo pērtiķu izmitināšanai un aprūpei

e) Papildu noteikumi paviānu izmitināšanai un aprūpei

G. Noteikumi attiecībā uz lauksaimniecības dzīvniekiem un pundurcūkām

a) Vispārīgie noteikumi

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

b) Papildu noteikumi liellopu izmitināšanai un aprūpei

c) Papildu noteikumi aitu un kazu izmitināšanai un aprūpei

d) Papildu noteikumi cūku un pundurcūku izmitināšanai un aprūpei

e) Papildu noteikumi zirgu dzimtas dzīvnieku, tostarp zirgu, poniju, ēzeļu un mūļu, izmitināšanai un aprūpei

H. Noteikumi attiecībā uz putniem

a) Vispārīgie noteikumi

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

b) Papildu noteikumi mājas vistu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

c) Papildu noteikumi mājas tītaru izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

d) Papildu noteikumi paipalu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

e) Papildu noteikumi pīļu un zosu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

f) Papildu noteikumi baložu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

g) Papildu noteikumi zebras žubīšu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

I. Noteikumi attiecībā uz abiniekiem

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

5. Pārvadāšana

J. Noteikumi attiecībā uz rāpuļiem

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

5. Pārvadāšana

K. Noteikumi attiecībā uz zivīm

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

5. Pārvadāšana

A papildinājums

Dzīvnieku turēšanas un aprūpes vadlīnijas (Konvencijas 5.pants)

Ievads

1. Eiropas Padomes dalībvalstis ir nolēmušas, ka to uzdevums ir aizsargāt dzīvus dzīvniekus, kas tiek izmantoti izmēģinājumos un citiem zinātniskiem mērķiem, lai nodrošinātu, ka jebkuras iespējamas sāpes, ciešanas, distress vai ilgstošs kaitējums, kas tiek nodarīts dzīvniekiem procedūru rezultātā, tiek ierobežots līdz minimumam.

2. Dažas procedūras tiek veiktas lauka apstākļos ar brīvībā dzīvojošiem un sevi uzturošiem savvaļas dzīvniekiem, tomēr šādu procedūru ir salīdzinoši maz. Lielākā daļa procedūrās izmantoto dzīvnieku tiek turēti dažādos objektos, sākot ar aplokiem ārpus telpām un beidzot ar mazo dzīvnieku būriem laboratorijas dzīvnieku ēkā. Šajā situācijā, kur tie atrodas, bieži vien pastāv lielas pretrunas starp zinātniskajām prasībām un dzīvnieku vajadzībām. Šajā konfliktā dzīvnieku fizioloģisko un etoloģisko pamatvajadzību (pārvietošanās brīvība, sociālie kontakti, jēgpilnas kustības, barošana, ūdens) ierobežošanas laika posmam un apjomam ir jābūt iespējami mazākam. Pirms šādu procedūru uzsākšanas zinātniekiem, zootehniķiem un kompetentajām personām, kas ir atbildīgas par konsultācijām dzīvnieku labsajūtas jautājumos, būtu jāpārskata šie dzīvnieku ierobežojumi, lai nodrošinātu, ka dzīvnieku labturība tiek ierobežota tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams pētījuma zinātnisko mērķu sasniegšanai.

3. Šajā papildinājumā ir sniegtas dzīvnieku turēšanas un aprūpes vadlīnijas, pamatojoties uz pašreizējām zināšanām un labo praksi. Tajā ir izskaidroti un papildināti Konvencijas 5.pantā noteiktie pamatprincipi. Tādējādi šā papildinājuma mērķis ir palīdzēt iestādēm, institūcijām un indivīdiem īstenot mērķus, ko Eiropas Padome ir noteikusi šajā jomā.

4. Vispārīgajā sadaļā ir sniegtas vadlīnijas visiem izmēģinājumos un citiem zinātniskiem mērķiem izmantoto dzīvnieku turēšanai, izmitināšanai un aprūpei. Papildu norādes attiecībā uz visbiežāk izmantotajām dzīvnieku sugām ir iekļautas konkrēto sugu sadaļās. Ja informācija nav sniegta specifiskajā sadaļā, ir jāpiemēro vispārīgajā sadaļā iekļautā informācija.

Sugām specifiskās sadaļas ir balstītas uz ieteikumiem, ko sniegušas ekspertu grupas, kas specializējušās grauzēju, trušu, suņu, kaķu, mājas (istabas) sesku, primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, lauksaimniecības dzīvnieku, pundurcūku, putnu, abinieku, rāpuļu un zivju jautājumos. Papildus šiem ieteikumiem ekspertu grupas iesniedza arī uz zinātniskiem pierādījumiem un praktisko pieredzi balstītu papildu informāciju.

Šī papildu informācija ir pieejama atsevišķi, un par tās saturu ir atbildīga vienīgi attiecīgā ekspertu grupa. Attiecībā uz dažām sugu grupām, proti, abiniekiem, rāpuļiem un zivīm, šajos skaidrojošajos dokumentos ir sniegta arī papildu informācija par retāk izmantotām sugām, kas nav minētas sugu specifiskajās sadaļās.

Ja rodas uzvedības vai audzēšanas sarežģījumi vai ir nepieciešama sīkāka informācija par īpašām prasībām attiecībā uz citām sugām, ir jālūdz papildu informācija gan attiecīgajiem ekspertiem, gan aprūpes darbiniekiem, kas ir specializējušies par minētām sugām, lai nodrošinātu, ka konkrētās sugas vajadzības tiek pienācīgi nodrošinātas.

5. Aprūpe ir vārds, kas, ja to attiecina uz procedūrām paredzētiem vai faktiski izmantotiem dzīvniekiem vai to lieto saistībā ar vaislai turētiem laboratorijas dzīvniekiem, aptver visus dzīvnieku un cilvēka attiecību aspektus. Aprūpe ir materiālo un nemateriālo resursu kopums, ko nodrošina cilvēks, lai panāktu un uzturētu tādu dzīvnieka fizisko un garīgo stāvokli, kurā dzīvnieks cieš vismazāk un vienlaikus veicina zinātnes sasniegumus. Tā sākas no brīža, kad tiek nolemts par dzīvnieka izmantošanu procedūrās, ietver dzīvnieka audzēšanu un turēšanu šim nolūkam un turpinās līdz brīdim, kad pēc procedūras beigām iestāde dzīvnieku humāni nogalina vai citādi atbrīvojas no tā saskaņā ar Konvencijas 11.pantu.

6. Papildinājumā ir sniegti padomi par dzīvnieku turēšanai piemērotu objektu plānojumu, kā arī ieteikumi un norādes par to, kā izpildīt Konvencijā noteiktās labturības prasības. Jāņem vērā, ka ieteiktie platības standarti attiecas uz minimālo nepieciešamo platību. Noteiktos apstākļos šīs platības var palielināt, jo vides prasības atsevišķiem dzīvniekiem var atšķirties atkarībā, piemēram, no to sugas, vecuma, fizioloģiskā stāvokļa, apdzīvotības blīvuma un no tā, vai dzīvnieki tiek turēti krājumā, vaislai vai arī ilgtermiņa vai īstermiņa izmēģinājumiem. Svarīgs dzīvnieku labturības faktors ir arī turēšanas vietas uzlabošana.

7. Ja pastāvošie objekti vai aprīkojums neatbilst šīm vadlīnijām, tie ir attiecīgi jāpielāgo vai jānomaina saprātīgā laika posmā, ņemot vērā dzīvnieku labturības prioritātes un finanšu un praktiskos apsvērumus. Lai iespējami nodrošinātu atbilstību šīm vadlīnijām, līdz objektu un iekārtu nomaiņas un pielāgojumu pabeigšanai ir jākoriģē dzīvnieku skaits un izmēri pastāvošajos iežogojumos.

Definīcijas

A papildinājumā izmantoto terminu definīcijas papildus tām, kas noteiktas Konvencijas 1.panta 2.punktā:

– "dzīvnieku iežogojums" ir galvenā dzīvnieku turēšanas vieta, kur dzīvnieks ir ierobežots, piemēram:

– “būris” ir pastāvīgi nostiprināts vai pārvietojams konteiners, kurš sastāv no vienlaidu sienām un – vismaz vienā pusē – no restēm vai metāla sieta vai, attiecīgajā gadījumā, tīkla un kurā tur vai pārvadā vienu vai vairākus dzīvniekus; atkarībā no apdzīvotības blīvuma un konteinera lieluma dzīvnieku kustību brīvība ir salīdzinoši ierobežota;

– “aizgalds” ir platība, kuru ierobežo, piemēram, sienas, restes vai metāla siets, un kurā tur vienu vai vairākus dzīvniekus; atkarībā no aizgalda lieluma un apdzīvotības blīvuma dzīvnieku kustību brīvība aizgaldā parasti ir mazāk ierobežota nekā būrī;

– “aploks” ir platība, kuru ierobežo, piemēram, žogs, sienas, restes vai metāla siets; aploks bieži vien atrodas ārpus pastāvīgām ēkām, un noteiktos laika posmos būros vai aizgaldos turētie dzīvnieki var brīvi pārvietoties tajā atbilstīgi etoloģiskajām un fizioloģiskajām vajadzībām, piemēram, kustībām;

– “steliņģis” ir neliela, no trim pusēm iežogota vieta, parasti ar barības galdu un starpsienām, kurā var turēt piesietu vienu vai divus dzīvniekus.

Sekundārās turēšanas vietas, kurās var būt izvietoti iepriekš minētie dzīvnieku iežogojumi, A papildinājumā tiks dēvētas par "turēšanas telpām". "Turēšanas telpu" piemēri:

– telpas, kurās dzīvniekus parasti tur audzēšanai un ganāmpulka veidošanai vai procedūras veikšanas laikā;

– "sistēmas dzīvnieku norobežošanai", piemēram, izolatori, laminārās plūsmas telpas un individuāli ventilētu būru sistēmas.

Vispārīgā sadaļa

1. Fiziskie objekti

1.1. Funkcijas un plānojums

1.1.1. Visiem objektiem ir jābūt konstruētiem tā, lai nodrošinātu piemērotu vidi turētajām sugām, ņemot vērā to fizioloģiskās un etoloģiskās vajadzības. Objektiem ir jābūt konstruētiem un apsaimniekotiem tā, lai novērstu nepiederīgu personu piekļuvi, kā arī dzīvnieku iekļūšanu tajos vai izkļūšanu no tiem.

Objektiem, kas ir lielāka ēku kompleksa daļa, ir jābūt aizsargātiem, ievērojot pareizus drošības un celtniecības normatīvus, kas samazina ieeju skaitu.

1.1.2. Ir jāīsteno aktīva uzturēšanas programma, lai novērstu un labotu ikvienu ēkās vai aprīkojumā konstatēto defektu.

1.2. Turēšanas telpas

1.2.1. Jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu regulāru un efektīvu telpu tīrīšanu un apmierinošus higiēniskos standartus. Griestiem un sienām jābūt izturīgām pret bojājumiem, ar gludu, necaurlaidīgu un viegli mazgājamu virsmu. Īpaša uzmanība ir jāpievērš savienojumiem, tostarp savienojumiem ar durvīm, cauruļvadiem, caurulēm un kabeļiem. Ja vajadzīgs, durvīs var izveidot pārbaudes lodziņu. Grīdām jābūt gludām, necaurlaidīgām, ar neslidenu, viegli mazgājamu virsmu, kas var bez bojājumiem izturēt plauktu un cita smaga aprīkojuma svaru. Ja izmanto noteces, tās būtu pienācīgi jānosedz un jāaprīko ar barjeru, lai novērstu kaitēkļu iekļūšanu un dzīvnieku izkļūšanu.

1.2.2. Vietās, kurās dzīvniekiem ir ļauts brīvi pārvietoties, sienām un grīdām ir jābūt pārklātām ar materiālu, kas ir noturīgs pret dzīvnieku un tīrīšanas izraisītu nodilumu un plīsumiem. Materiāls nedrīkst kaitēt dzīvnieku veselībai, un tam jābūt tādam, lai dzīvnieki nevarētu savainoties. Jānodrošina visu iekārtu vai palīgierīču papildu aizsardzība, lai dzīvnieki tās nevarētu sabojāt vai lai tās nesavainotu dzīvniekus.

1.2.3. Nesaderīgas sugas, piemēram, plēsoņas un to upurus, vai sugas, kurām ir nepieciešami atšķirīgi vides apstākļi, nedrīkst izmitināt vienā telpā; plēsoņa un tā dabiskais upuris ir jāizmitina tā, lai tie viens otru nespētu redzēt, saost vai dzirdēt.

1.2.4. Ja nepieciešams, turēšanas telpas ir jāaprīko ar iekārtām nelielu procedūru un manipulāciju veikšanai.

1.3. Vispārējiem un īpašiem mērķiem paredzētas procedūru telpas

1.3.1. Audzēšanas vai piegādes uzņēmumos jābūt pieejamam piemērotam aprīkojumam, lai varētu sagatavot dzīvniekus pārvešanai.

1.3.2. Visos uzņēmumos ir jābūt pieejamam vismaz tādam laboratorijas aprīkojumam, lai veiktu vienkāršas diagnosticējošas pārbaudes, pēcnāves apskates un/vai tādu paraugu noņemšanu, kuru plašāku laboratorisku izmeklēšanu veic citur.

1.3.3. Ir jānodrošina objekti tikko iegādāto dzīvnieku izolēšanai līdz to veselības stāvokļa noteikšanai un potenciālā veselības riska novērtēšanai un samazināšanai pārējiem dzīvniekiem.

1.3.4. Procedūru telpas (vispārīgās un speciālās) ir jāizmanto tad, ja procedūras vai novērojumus nav vēlams veikt dzīvnieku turēšanas telpās.

1.3.5. Ja nepieciešams, jānodrošina viena vai vairākas atsevišķas telpas, kas ir pienācīgi aprīkotas ķirurģisku procedūru veikšanai sterilos apstākļos. Ir jānodrošina pēcoperācijas atlabšanas telpas, ja šāda atlabšana tiek paredzēta.

1.3.6. Jābūt pienācīgām telpām, kurās, ja nepieciešams, atsevišķi izmitināt slimus vai ievainotus dzīvniekus.

1.4. Palīgtelpas

1.4.1. Uzglabāšanas telpām ir jābūt projektētām, ekspluatētām un uzturētām tā, lai nodrošinātu barības un pakaišu kvalitāti. Šīm telpām jābūt aizsargātām pret kaitēkļiem un kukaiņiem. Citi materiāli, kurus var piesārņot vai kuri var apdraudēt dzīvniekus vai darbiniekus, ir jāglabā atsevišķi.

1.4.2. Jābūt pieejamām atsevišķām uzglabāšanas telpām, kas paredzētas tīru būru, instrumentu un aprīkojuma glabāšanai.

1.4.3. Tīrīšanas un mazgāšanas telpām jābūt pietiekami lielām, lai tajās būtu iespējams ievietot iekārtas izmantotā aprīkojuma dezinficēšanai un tīrīšanai. Tīrīšanas process jāorganizē tā, lai nošķirtu tīrā un netīrā aprīkojuma plūsmu, novēršot tikko notīrītā aprīkojuma atkārtotu piesārņošanu. Sienu un grīdu virsmām ir jābūt pārklātām ar piemērotu izturīgu materiālu, un ventilācijas sistēmai jābūt pietiekami jaudīgai, lai aizvadītu lieko karstumu un mitrumu.

1.4.4. Jānodrošina mirušo dzīvnieku un dzīvnieku atkritumu higiēniska uzglabāšana un iznīcināšana. Ja sadedzināšana uz vietas nav iespējama vai nepieciešama, jāveic pienācīgi pasākumi, lai nodrošinātu šo materiālu drošu iznīcināšanu, ņemot vērā valsts tiesību aktus, vietējos noteikumus un nolikumus. Attiecībā uz toksiskiem, radioaktīviem vai infekcioziem atkritumiem ir jāievēro īpaši drošības pasākumi.

1.4.5. Vispārīgam pārvietošanās zonu plānojumam un konstrukcijai ir jāatbilst turēšanas telpu standartiem. Gaiteņiem jābūt pietiekami platiem, lai varētu brīvi pārvietot mobilo aprīkojumu.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

2.1.1. Turēšanas telpās un dzīvnieku iežogojumos ir jābūt pienācīgai ventilācijai, lai nodrošinātu izmitināto dzīvnieku vajadzības. Ventilācijas sistēmas uzdevums ir nodrošināt pietiekamu attiecīgas kvalitātes svaiga gaisa daudzumu, kā arī samazināt smaku, kaitīgu gāzu, putekļu un jebkādu infekcijas ierosinātāju līmeni un izplatību. Tā nodrošina arī liekā karstuma un mitruma aizvadīšanu.

2.1.2. Gaiss telpā ir bieži jāatjauno. Parasti ir jāizmanto tāds ventilācijas režīms, kas nodrošina gaisa apmaiņu 15–20 reizes stundā. Tomēr dažos gadījumos, piemēram, ja apdzīvotības blīvums ir neliels, var pietikt ar 8–10 gaisa apmaiņas reizēm stundā. Dažreiz dabīgā ventilācija nodrošina pietiekamu gaisa apmaiņu, un mehāniskā ventilācija nav nepieciešama. Nedrīkst pieļaut neattīrīta gaisa atkārtotu cirkulāciju. Tomēr jāuzsver, ka pat visefektīvākā ventilācijas sistēma nespēj kompensēt nekvalitatīvi veiktu kārtējo tīrīšanu vai nolaidību.

2.1.3. Ventilācijas sistēmai jābūt konstruētai tā, lai novērstu kaitīgu vilkmi un trokšņus.

2.1.4. Smēķēšana ir jāaizliedz telpās, kurās atrodas dzīvnieki.

2.2. Temperatūra

2.2.1. Turpmākajos noteikumos attiecībā uz konkrētām sugām ir norādīts ieteicamās temperatūras diapazons. Jāņem vērā, ka šie skaitļi attiecas tikai uz pieaugušiem veseliem dzīvniekiem. Jaundzimušajiem, jauniem, bez spalvas, nesen operētiem, slimiem vai ievainotiem dzīvniekiem bieži vien ir nepieciešama ievērojami augstāka temperatūra. Telpu temperatūra jāregulē atbilstīgi iespējamām izmaiņām dzīvnieku termoregulācijā, ko var izraisīt fizioloģiski apstākļi vai procedūras.

Temperatūra turēšanas telpās ir jāmēra un jāreģistrē katru dienu.

2.2.2. Var būt nepieciešama tāda ventilācijas sistēma, kas spēj gan sasildīt, gan atdzesēt pievadīto gaisu.

2.2.3. Dzīvnieku izmantošanas iestādēs var būt vajadzīga precīza turēšanas telpu temperatūras kontrole, jo vides temperatūra ir fizikāls faktors, kas būtiski ietekmē visu dzīvnieku vielmaiņu un uzvedību, tādējādi ietekmējot noteiktu pētījumu rezultātu derīgumu.

2.2.4. Precīza temperatūras kontrole nav iespējama zonās ārpus telpām, kas paredzētas dzīvnieku savstarpējiem kontaktiem un vingrinājumiem. Dzīvniekus nedrīkst turēt šādās zonās, ja tajās pastāvošie klimatiskie apstākļi radītu dzīvniekiem distresu.

2.3. Mitrums

Dažām sugām, piemēram, žurkām un smilšu pelēm, relatīvo gaisa mitrumu var būt nepieciešams nodrošināt salīdzinoši šaurā diapazonā, lai samazinātu veselības un labturības problēmu iespējamību, turpretī citas sugas, piemēram, suņi, labi panes plašas mitruma līmeņa svārstības.

2.4. Apgaismojums

Ja dabīgais apgaismojums nenodrošina piemērotu gaismas/tumsas ciklu, ir nepieciešams regulējams apgaismojums, lai nodrošinātu dzīvnieku bioloģiskās vajadzības un apmierinošu darba vidi. Dažas sugas nedrīkst turēt spilgtā gaismā, un dzīvnieku iežogojumos ir jānodrošina tumšākas vietas, kurās dzīvnieks varētu patverties. Ir jānodrošina pienācīgs apgaismojums zootehnikas procedūru veikšanai un dzīvnieku pārbaudei. Bez pārtraukumiem jānodrošina sugām piemēroti regulāri fotoperiodi un gaismas intensitāte. Turot albīnus dzīvniekus, jāņem vērā to jutīgums pret gaismu. Turēšanas telpās ir vēlams ierīkot logus, jo tie ir dabīgā apgaismojuma avots un var uzlabot vidi dažām sugām, jo īpaši primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, suņiem, kaķiem, dažiem lauksaimniecības dzīvniekiem un citiem lieliem zīdītājiem.

2.5. Troksnis

Troksnis dzīvniekiem var būt traucējošs faktors. Augsts trokšņa līmenis un pēkšņi trokšņi var radīt stresu, kas papildus sekām, kuras tas rada dzīvnieku labturībā, var ietekmēt izmēģinājumu rezultātus. Jo īpaši dzīvnieku atpūtas laikā ir jāsamazina trokšņa līmenis dzīvnieku dzirdamības amplitūdā, tostarp dažos gadījumos arī ultraskaņa, tas ir, skaņa virs cilvēka dzirdamības amplitūdas (parasti pieņem, ka tās ir skaņas virs 20 kHz). Signalizācijas sistēmu skaņas frekvencei ir jābūt ārpus dzīvnieku jutīgās dzirdamības diapazona, ja vien tā joprojām ir dzirdama cilvēkiem. Telpu un koridoru plānojums var būt svarīgākais akustisko vidi ietekmējošais faktors, un tas ir jāņem vērā, plānojot telpas. Turēšanas telpās ir jāizmanto piemēroti skaņas izolācijas un absorbcijas materiāli.

2.6. Signalizācijas sistēmas

No tehnoloģijām atkarīga dzīvnieku mītne ir viegli ietekmējama. Ir ļoti ieteicams, lai šādas telpas būtu pienācīgi aizsargātas pret briesmām, piemēram, ugunsgrēkiem un nepiederošu personu iekļūšanas, kā arī pamataprīkojuma, piemēram, ventilatoru, gaisa sildītāju vai dzesētāju un mitrinātāju bojājumiem.

Dzīvnieku izmitināšanas telpās, kas ir būtiski atkarīgas no vides kontroles un aizsardzības elektriskām un mehāniskām iekārtām, ir jābūt uzstādītai rezerves sistēmai, kas nodrošinātu svarīgās funkcijas un ārkārtas apgaismojuma sistēmu darbību, kā arī signalizācijas sistēmu nepārtrauktu darbību.

Apkures un ventilācijas sistēmām ir jābūt aprīkotām ar kontroles ierīcēm un signalizāciju, lai nodrošinātu, ka jebkuras kļūmes to darbībā nekavējoties tiktu atklātas un novērstas.

Redzamā vietā ir jānovieto saprotamas instrukcijas par rīcību ārkārtas gadījumos. Zivju un citu ūdensdzīvnieku akvārijiem ir ieteicama signalizācija, kas ziņotu par traucējumiem ūdens vai gaisa padevē. Jānodrošina, ka signalizācijas sistēmas darbība iespējami mazāk traucē dzīvniekus.

3. Izglītība un apmācība

Visas personas, kas ir iesaistītas dzīvnieku audzēšanā vai kā citādi to turēšanā un izmantošanā izmēģinājumos vai citiem zinātniskiem nolūkiem, ir attiecīgi jāizglīto un jāapmāca saskaņā standartu, kas ir ieteikts Rezolūcijā par tādu personu izglītošanu un apmācību, kas strādā ar laboratorijas dzīvniekiem, kas tika pieņemta Eiropas Padomes Konvencijas daudzpusējā sanāksmē 1993.gada 3.decembrī.

4. Aprūpe

4.1. Veselība

4.1.1. Šādos objektos turētu dzīvnieku veselība un labsajūta ir pilnīgi atkarīga no cilvēkiem. Dzīvnieka fizisko un psiholoģisko stāvokli ietekmēs apkārtējā vide, barība, ūdens, aprūpe un arī uzmanība, ko aprūpes darbinieki velta šiem dzīvniekiem.

Visās iestādēs ir jābūt izstrādātai stratēģijai tāda veselības stāvokļa nodrošināšanai, kas aizsargātu dzīvnieka labturību un atbilstu zinātniskajām prasībām. Šajā stratēģijā ir jāietilpst mikrobioloģiskās uzraudzības programmai un rīcības plāniem dzīvnieku saslimšanas gadījumā, kā arī tajā ir jānosaka veselības rādītāji un jaunu dzīvnieku ievešanas kārtība.

4.1.2. Iestādes atbildīgajai personai jānodrošina, ka veterinārārsts vai cita kompetenta persona regulāri pārbauda dzīvniekus un pārrauga to turēšanu un aprūpi. Dzīvnieku pārbaudi vismaz reizi dienā veic persona, kas ir apmācīta saskaņā ar vispārējās sadaļas 3.punktu, lai nodrošinātu, ka tiek identificēti visi slimie vai ievainotie dzīvnieki un veikti nepieciešamie pasākumi. Jāveic regulāra veselības uzraudzība.

4.1.3. Ņemot vērā dzīvnieku un darbinieku inficēšanās risku dzīvnieku aprūpes procesā, īpaša uzmanība iestādē ir jāpievērš higiēnas procedūrām un darbinieku veselības uzraudzībai.

4.2. Sagūstīšana savvaļā

4.2.1. Ja ir nepieciešams sagūstīt dzīvniekus, to drīkst veikt vienīgi kompetentas personas, izmantojot humānus paņēmienus. Iespējami jāsamazina gūstīšanas procedūru ietekme uz apkārtējiem savvaļas dzīvniekiem un biotopu.

4.2.2. Ja gūstīšanas laikā vai pēc tās tiek atklāts, ka dzīvnieks ir ievainots vai slims, kompetentai personai iespējami īsākā laikā ir jāizmeklē šis dzīvnieks un jāveic nepieciešamie pasākumi. Var būt nepieciešama dzīvnieka nodošana ārstēšanai veterinārārstam, bet nopietna ievainojuma gadījumā dzīvnieks ir nekavējoties humāni jānogalina, izmantojot humānu paņēmienu saskaņā ar principiem, kas noteikti Eiropas Komisijas Ieteikumos par izmēģinājumos izmantoto dzīvnieku eitanāziju (1. un 2.daļa). Gūstīšanas vietās ir jābūt pieejamam pietiekamam skaitam piemērotu pārvadāšanas konteineru un pārvadāšanas līdzekļu, ja dzīvniekus nāktos nosūtīt izmeklēšanai vai ārstēšanai.

4.2.3. Īpaša uzmanība ir jāpievērš savvaļā noķerto dzīvnieku aklimatizācijai, karantīnai, izmitināšanai, apkopei un aprūpei. Pirms darba sākšanas vienmēr ir pienācīgi jāapsver savvaļā sagūstīto dzīvnieku liktenis pēc zinātnisko procedūru pabeigšanas. Tas ir nepieciešams, lai pienācīgi novērtētu pastāvošos praktiskos sarežģījumus un dzīvnieku labturības jautājumus, kas saistīti ar dzīvnieku atlaišanu savvaļā.

4.3. Dzīvnieku pārvadāšana

4.3.1. Dzīvniekiem pārvadāšana ir stresa pilna pieredze, kas iespējami jāsamazina. Jebkurai dzīvnieku pārvietošanai – īsiem pārbraucieniem ar transportlīdzekli zinātniskās iestādes robežās līdz starptautiskai pārvadāšanai – ir jāatbilst turpmāk minētajiem principiem.

Dzīvnieki ir jāpārvadā atbilstīgi principiem, kas ir izklāstīti Eiropas Konvencijā par dzīvnieku aizsardzību starptautiskās pārvadāšanas laikā (ETS Nr.65 un ETS Nr.193), ievērojot Rezolūciju par laboratorijas dzīvnieku iegādi un pārvadāšanu, kas pieņemta Eiropas Padomes Konvencijas (ETS Nr.123) līgumslēdzēju pušu daudzpusējā sanāksmē 1997.gada maijā.

4.3.2. Nosūtītājs un saņēmējs savstarpēji vienojas par pārvadāšanas nosacījumiem, izbraukšanas un ierašanās laiku, lai nodrošinātu, ka līdz dzīvnieka atvešanai ir veikti visi sagatavošanas darbi. Nosūtītājam ir jānodrošina, ka pirms dzīvnieka ievietošanas pārvadāšanas konteinerā dzīvnieks ir pārbaudīts un atzīts par piemērotu pārvadāšanai.

4.3.3. Slimi vai ievainoti dzīvnieki nav uzskatāmi par piemērotiem pārvadāšanai, izņemot viegli ievainotus vai slimus dzīvniekus, kuriem pārvadāšana neradītu papildu ciešanas, vai ja dzīvnieku pārvadāšana tiek veikta veterinārārsta uzraudzībā ar nolūku veikt dzīvnieka ārstēšanu vai pēc šādas ārstēšanas.

Slimus vai ievainotus dzīvniekus arī var pārvadāt izmēģinājumiem vai citiem kompetentas iestādes atzītiem nolūkiem, ja slimība vai ievainojums ietilpst pētnieciskajā programmā. Pārvadāšana šiem dzīvniekiem nedrīkst radīt papildu ciešanas, un īpaša uzmanība ir jāpievērš papildu aprūpei, ja tāda ir nepieciešama. Kompetentai personai ir jāapstiprina šādu dzīvnieku piemērotība paredzētajai pārvadāšanai.

4.3.4. Par dzīvnieku pārvadāšanu atbildīgā persona ir pilnīgi atbildīga par brauciena organizēšanu, izpildi un pārvadāšanas pabeigšanu neatkarīgi no tā, vai pārvadāšanas pienākumi ir uzticēti citai pusei.

4.3.5. Par dzīvnieku labturību atbildīgā persona ir tieši atbildīga par dzīvnieku aprūpi pārvadāšanas laikā. Šī persona var būt pavadonis vai transportlīdzekļa vadītājs, ja tas vienlaikus pilda abus šos pienākumus. Par pārvadājamo dzīvnieku labturību atbildīgajai personai ir jābūt informētai par viņa aprūpē nodoto laboratorijas dzīvnieku īpašajām vajadzībām.

4.3.6. Brauciena maršruts ir jāplāno tā, lai nodrošinātu efektīvu pārvadāšanu ar samazinātu brauciena laiku no dzīvnieka iekraušanas līdz izkraušanai un lai izvairītos no aizkavēšanās, tādējādi samazinot dzīvniekiem stresu un ciešanas. Ir jāpārliecinās, ka attiecīgajai sugai pārvadāšanas laikā ir nodrošināti piemēroti vides apstākļi un samazināta pēkšņu kustību, pārmērīga trokšņa vai vibrācijas ietekme.

4.3.7. Ja nepieciešams, konteineram ir jābūt veidotam tā, lai nepieļautu vai ierobežotu mikroorganismu iekļūšanu vai izplatīšanos no tā. Konteineram jābūt tādam, kas ļautu veikt dzīvnieku vizuālu pārbaudi, nepasliktinot dzīvnieku mikrobioloģisko stāvokli.

4.3.8. Ierodoties galamērķī, dzīvnieki ir jāpārvieto no pārvadāšanas konteineriem, un kompetentai personai iespējami īsākā laikā ir jāpārbauda šie dzīvnieki. Slimi, ievainoti, vai neatbilstīgā stāvoklī esoši dzīvnieki ir rūpīgi jānovēro un jātur atsevišķi no citiem dzīvniekiem. Šiem dzīvniekiem ir jāsniedz atbilstošu veterināro aprūpi, vai, ja tas tiek uzskatīts par nepieciešamu, tie ir humāni jānogalina.

4.4. Karantīna, aklimatizācija un izolēšana

Karantīnas un izolēšanas mērķis:

a) aizsargāt citus dzīvniekus iestādē;

b) aizsargāt cilvēkus pret zoonozēm un

c) kopā ar aklimatizācijas periodu veicināt labu zinātnisko praksi.

Karantīnas un izolācijas laika posmu ilgums var atšķirties atkarībā no pastāvošajiem apstākļiem, un to termiņi ir noteikti vai nu līgumslēdzējas puses tiesību aktos, vai arī tos nosaka kompetenta persona, kas parasti ir iestādes norīkots veterinārārsts.

4.4.1. Karantīna

Karantīna ir izmitināšanas laika posms, ko piemēro tikko ievestiem vai atkārtoti ievestiem dzīvniekiem, nošķirot tos no iestādē esošajiem dzīvniekiem, lai noteiktu to veselības stāvokli un nepieļautu slimības izplatīšanos. Šāds periods ir ieteicams, ja nav zināms dzīvnieka veselības stāvoklis.

4.4.2. Aklimatizācija

Aklimatizācijas periods ir nepieciešams, lai ļautu dzīvniekiem atkopties no pārvadāšanas stresa un pierast pie jaunās vides un apkopes un aprūpes pasākumiem. Pat tad, ja dzīvnieki ir veseli, pirms dzīvnieku izmantošanas procedūrās tos ir ieteicams aklimatizēt. Tam nepieciešamais laiks ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, piemēram, stresa, kam dzīvnieki ir bijuši pakļauti, kas savukārt atkarīgs no vairākiem citiem faktoriem, piemēram, pārvadāšanas ilguma, dzīvnieka vecuma un sociālās vides maiņas. Ir jāņem vērā, ka pēc starptautiskas pārvadāšanas var būt nepieciešama ilgāka aklimatizācija traucējumu dēļ, ko pārvadāšana var būt radījusi dzīvnieka diennakts ritmā.

4.4.3. Izolēšana

Izolēšanas termiņu nosaka, lai samazinātu inficēšanās risku citiem dzīvniekiem vai cilvēkiem. Ja rodas aizdomas, ka dzīvnieks var radīt šādu risku, šo dzīvnieku izmitina atsevišķi.

4.5. Izmitināšana un turēšanas vietas uzlabošana

4.5.1. Ievads

Visiem dzīvniekiem ir jābūt pieejamam pietiekamam vietas daudzumam to dabiskajai uzvedībai. Vienmēr, kad tas ir iespējams, dzīvnieki ir jātur kopā ar citiem dzīvniekiem, un dzīvnieku iežogojumā ir jānodrošina pietiekami kompleksa vide, lai dzīvnieks tajā spētu īstenot virkni tam raksturīgo uzvedības izpausmju. Pārlieku nomācoša vide var izraisīt uzvedības un psiholoģiskas novirzes un nelabvēlīgi ietekmēt zinātnisko datu derīgumu.

Ir jāņem vērā izmitināšanas veida un turēšanas vietas un sociālās uzlabošanas programmu iespējamā ietekme uz zinātnisko pētījumu rezultātiem, lai izvairītos no nederīgu zinātnisko datu iegūšanas un, attiecīgi, nevajadzīgas dzīvnieku zaudēšanas.

Audzēšanas, piegādes un izmantošanas iestādēs īstenotajām izmitināšanas un turēšanas vietas uzlabošanas stratēģijām ir jāspēj apmierināt izmitināto sugu vajadzības un nodrošināt to, ka dzīvnieki spēj izmantot tiem pieejamo telpu iespējami efektīvi. Izstrādājot šīs stratēģijas, ir jāņem vērā arī nepieciešamība novērot dzīvniekus, iespējami maz tos traucējot, un veicināt to aprūpi. Ieteicamie minimālie dzīvnieku iežogojumu izmēri ir norādīti turpmāk sugām veltītajās sadaļās.

Ja vien nav noteikts citādi, papildus ieteiktajām minimālajām grīdas platībām iežogojumos ir jānodrošina arī papildu virsmas, piemēram, plaukti.

4.5.2. Izmitināšana

Dzīvnieki, izņemot tos, kas pēc dabas ir vientuļnieki, ir jāizmitina kopā ar citiem dzīvniekiem stabilās saderīgu īpatņu grupās. Atsevišķa izmitināšana ir jāizmanto vienīgi tad, ja tai ir veterinārs vai ar dzīvnieka labturību saistīts pamatojums. Atsevišķa izmitināšana izmēģinājumu nolūkā ir jānosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos. Šādos apstākļos šo dzīvnieku labturībai un aprūpei ir jāvelta papildu resursi. Šādos gadījumos izmitināšanas ilgums ir jāsamazina līdz minimālajam nepieciešamajam termiņam, un, ja iespējams, šajā laikā ir jānodrošina dzīvnieka vizuālais, dzirdes, ožas un taustes kontakts ar citiem dzīvniekiem. Pienācīgi apmācītiem darbiniekiem ir rūpīgi jāuzrauga dzīvnieka ierašanās vai atgriešanās jau izveidojušās dzīvnieku grupās, lai novērstu problēmas, kas saistītas ar dzīvnieku nesaderību un traucējumiem to savstarpējās attiecībās. Lai dzīvnieku izmitināšana grupā būtu labvēlīga, ieteicams iegādāties bara dzīvniekus, kas ir savstarpēji saderīgi.

4.5.3. Turēšanas vietas uzlabošana

Visiem dzīvniekiem ir jānodrošina pietiekami daudz telpas, piedāvājot pietiekami kompleksu vidi, lai dzīvnieki varētu īstenot sugai raksturīgas uzvedības izpausmes. Lai samazinātu stresa izraisītu uzvedību, dzīvniekiem ir jāļauj kontrolēt un izvēlēties vidi. To var nodrošināt, izmantojot piemērotus turēšanas vietas uzlabošanas paņēmienus, kas paplašina dzīvniekiem pieejamo darbību klāstu un veicina to adaptāciju. Papildus sociālajām aktivitātēm turēšanas vietu var uzlabot, ļaujot un veicinot attiecīgās sugas fiziskās aktivitātes, barības uzlasīšanu, manipulatīvās un kognitīvās darbības. Ir ieteicams ļaut dzīvniekiem vingrināties vienmēr, kad tas ir iespējams. Uzlabojumiem dzīvnieku iežogojumos jāatbilst attiecīgās sugas un īpatņu vajadzībām. Uzlabojumus ir jāvar pielāgot jauninājumiem, kas tiek ieviesti, pamatojoties uz jaunām zināšanām. Turēšanas vietu uzlabošanas programma ir regulāri jāpārskata un jāatjaunina. Lai par dzīvnieku aprūpi atbildīgie darbinieki spētu ieviest atbilstīgus turēšanas vietas uzlabojumus, tiem ir jāsaprot sugu dabiskā uzvedība un bioloģija, tā lai tie var saprātīgi un zinoši izvēlēties turēšanas vietas uzlabojumus. Darbiniekiem ir jāapzinās, ka ne visi uzlabojumi būs piemēroti dzīvniekam un ka tādēļ ir jāuzrauga uzlabojumu ietekme uz dzīvnieku, attiecīgi pielāgojot turēšanas vietas uzlabošanas programmu, ja nepieciešams.

4.5.4. Dzīvnieku iežogojumi

Dzīvnieku iežogojumi nedrīkst būt darināti no dzīvnieku veselībai kaitīga materiāla. Iežogojumu plānojumam un konstrukcijai ir jābūt tādai, lai dzīvnieki nevarētu iežogojumos savainoties. Ja šie iežogojumi nav paredzēti vienreizējai lietošanai, tiem ir jābūt veidotiem no tīrīšanai un dezinfekcijai piemērotiem materiāliem. Jo īpaši uzmanība ir jāpievērš iežogojumu grīdu konstrukcijai, kam ir jābūt pielāgotai attiecīgajai dzīvnieka sugai un vecumam un veidotai tā, lai veicinātu ekskrementu izvākšanu.

4.6. Barošana

4.6.1. Barības veidam, saturam un pasniegšanai ir jāatbilst dzīvnieka uztura un uzvedības vajadzībām. Dažām sugām ir jānodrošina iespēja uzlasīt barību. Dažām dzīvnieku sugām būtiska uztura sastāvdaļa ir rupja barība, kas nodrošina arī noteiktas uzvedības vajadzības.

4.6.2. Dzīvnieku barībai ir jābūt garšīgai un nepiesārņotai. Izvēloties izejmateriālus, izgatavojot, sagatavojot un pasniedzot barību, ir jāievēro piesardzības pasākumi, lai iespējami samazinātu barības ķīmisko, fizikālo un mikrobioloģisko piesārņojumu. Barība ir jāiesaiņo maisos, kuros ir norādīta nepārprotama informācija par produkta izcelsmi un izgatavošanas datumu. Ražotājam ir skaidri jānorāda un jāievēro barības derīguma termiņš.

Iepakošanai, pārvadāšanai un uzglabāšanai arī jābūt tādai, kas novērš barības piesārņošanu, bojāšanos vai iznīcināšanu. Noliktavām jābūt vēsām, tumšām un aizsargātām no kaitēkļiem un kukaiņiem. Barība, kas ātri bojājas, piemēram, zaļumi, dārzeņi, augļi, gaļa, zivis, jāuzglabā aukstās telpās, ledusskapjos vai saldētavās.

Visas barības padeves vienības, siles vai citi piederumi, ko izmanto barošanā, ir regulāri jātīra un, ja nepieciešams, jāsterilizē. Ja izmanto mitru barību vai barību, ko var viegli piesārņot, piemēram, ar ūdeni vai urīnu, tīrīšana ir jāveic katru dienu.

4.6.3. Katram dzīvniekam ir jānodrošina pieeja barībai pietiekami plašā barošanas vietā, lai samazinātu dzīvnieku savstarpējo konkurenci. Dažreiz barības uzņemšana ir jākontrolē, lai ierobežotu dzīvnieku aptaukošanos.

4.7. Dzirdināšana

4.7.1. Visiem dzīvniekiem vienmēr ir jābūt pieejamam tīram dzeramajam ūdenim. Tomēr ūdens ir mikroorganismu nesējs, tādēļ ūdens piegāde ir jāorganizē tā, lai samazinātu inficēšanās risku.

4.7.2. Dzirdināšanas sistēmas ir jākonstruē un jāekspluatē tā, lai tās nodrošinātu pietiekami daudz ūdens pienācīgā kvalitātē. Jābūt pieejamam pietiekamam skaitam dzirdinātavu. Ja izmanto automātiskās dzirdināšanas sistēmas, ir jānodrošina to regulāra pārbaude, apkope un skalošana, lai novērstu avārijas, piemēram, bloķēšanos, noplūdi vai infekciju izplatīšanos. Ja izmanto būrus ar vienlaidu grīdu, ir jāsamazina to applūšanas risks.

4.7.3. Dažādām zivju, abinieku un rāpuļu sugām panesība attiecībā uz skābumu, hloru un daudzām citām ķīmiskām vielām ievērojami atšķiras. Tāpēc ūdens piegāde akvārijiem un tvertnēm ir jāpielāgo katras sugas vajadzībām un panesībai.

4.8. Grīdas segums, substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

4.8.1. Dzīvniekiem vienmēr ir jānodrošina piemēroti guļvietas materiāli vai konstrukcijas gulēšanai; vaislas dzīvniekiem ir nepieciešami arī piemēroti materiāli vai konstrukcijas migas ierīkošanai.

Dzīvnieku iežogojumā parasti ievieto dažādus materiālus, kuru funkcija ir uzsūkt urīnu un fekālijas, tādējādi atvieglinot tīrīšanu; ļaut dzīvniekam veikt sugai raksturīgās darbības, piemēram, barības uzlasīšanu, rakšanu vai alu veidošanu; nodrošināt ērtu un piemērotu virsmu vai drošu platību gulēšanai; ļaut dzīvniekam veidot migu vairošanās nolūkā.

Daži materiāli nespēj nodrošināt visas šīs vajadzības, tādēļ ir svarīgi nodrošināt piemērotus materiālus pietiekamā daudzumā. Šiem materiāliem ir jābūt sausiem, absorbējošiem, netoksiskiem, bez putekļiem un infekciju ierosinātājiem vai kaitēkļiem vai cita piesārņojuma. Nedrīkst izmantot tādus materiālus, kas ir iegūti no ķīmiski apstrādāta koka vai kas satur toksiskas vielas, kā arī skaidri nenosakāmus un standartam neatbilstošus produktus.

4.8.2. Dzīvnieku iežogojumos grīdas segumam ir jānodrošina stingra, ērta atpūtas vieta visiem dzīvniekiem. Visas guļvietas ir jāuztur sausas un tīras.

4.9. Tīrīšana

4.9.1. Objekta kvalitāte, tostarp laba apkopes prakse, daudzējādā ziņā atkarīga no labas higiēnas. Ļoti augsti tīrības un kārtības standarti ir jāievēro arī turēšanas, mazgāšanas un glabāšanas telpās. Ir jāizstrādā un jāīsteno atbilstīga kārtība iežogojumu un piederumu, pudeļu un cita aprīkojuma tīrīšanai, mazgāšanai, dezinfekcijai un, ja nepieciešams, sterilizēšanai.

4.9.2. Šie tīrīšanas un dezinfekcijas režīmi nedrīkst kaitēt dzīvnieka veselībai vai labturībai. Ir jāievieš skaidri noteikta kārtība, tostarp uzskaites sistēma, pakaišu mainīšanai dzīvnieku iežogojumos.

4.9.3. Regulāri jātīra un, ja vajadzīgs, jāatjauno pamatnes materiāli dzīvnieku iežogojumos, lai nepieļautu, ka tie kļūst par infekcijas un kaitēkļu avotu.

4.9.4. Dažām sugām ir raksturīgi iezīmēt teritoriju ar smaku, un tīrīšana var traucēt šo sociālo kārtību. Tīrīšanas režīmos ir jāņem vērā šīs uzvedības izpausmes. Lēmums par tīrīšanas biežumu ir jāpieņem, ņemot vērā dzīvnieka iežogojuma veidu, dzīvnieka sugu, apdzīvotības blīvumu un ventilācijas sistēmas spēju nodrošināt piemērotu gaisa kvalitāti.

4.10. Apiešanās

Dzīvnieku aprūpes kvalitāte laboratorijā var ietekmēt ne tikai dzīvnieku vairošanos, augšanu un labturību, bet arī izmēģinājumu procedūru kvalitāti un rezultātu. Dzīvnieku pieradināšana pie kompetentas un uzticamas ikdienas aprūpes samazina stresa līmeni gan dzīvniekiem, gan darbiniekiem. Attiecībā uz dažām sugām, piemēram, suņiem un primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, dzīvniekiem, aprūpes darbiniekiem un zinātniskajai programmai lietderīga var būt apmācības programma, kas apmācītu dzīvniekus sadarboties procedūru laikā. Dažām sugām ļoti svarīga ir sociālā saskarsme ar cilvēkiem.

Tomēr dažos gadījumos no saskarsmes ar dzīvnieku ir jāizvairās. Jo īpaši tas attiecas uz savvaļas dzīvniekiem, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc savvaļas dzīvnieki ir mazāk piemēroti izmantošanai izmēģinājumos. Aprūpes darbinieku attieksmei pret dzīvniekiem vienmēr ir jābūt uzmanīgai un cieņas pilnai, un darbā ar dzīvniekiem viņiem ir jābūt profesionāliem un savaldīgiem.

Ja nepieciešams, aprūpes darbiniekiem ir jāatlicina atsevišķs laiks, lai parunātu, paspēlētos, patrenētu dzīvniekus un izrādītu tiem savu gādību.

4.11. Humāna nogalināšana

4.11.1. Visām humānajām dzīvnieku nogalināšanas metodēm ir vajadzīga pieredze, ko var iegūt tikai atbilstīgā apmācībā. Dzīvniekus nogalina, izmantojot tādu paņēmienu, kas atbilst principiem, kas ir izklāstīti Eiropas Komisijas Ieteikumos par izmēģinājumos izmantoto dzīvnieku eitanāziju (1. un 2.daļa).

4.11.2. Dzīvniekam, kas ir dziļā bezsamaņā, drīkst nolaist asinis, tomēr bez iepriekšējas anestēzijas nedrīkst izmantot zāles, kuras pirms bezsamaņas iestāšanās paralizē muskuļus, kā arī zāles ar kurārei līdzīgu iedarbību un nāvējošu elektrošoku bez strāvas laišanas caur smadzenēm.

Nogalinātos dzīvniekus nedrīkst iznīcināt, pirms nav apstiprināta nāves iestāšanās.

4.12. Dokumentācija

Dokumentāciju par visu to dzīvnieku izcelsmi, izmantošanu un galīgo realizāciju, kurus audzē, tur vairošanai vai turpmākai izmantošanai zinātniskās procedūrās, izmanto ne tikai statistikai, bet arī kopā ar veselības un vairošanās reģistriem gan kā dzīvnieku labturības indikatorus, gan arī zootehnikas un plānošanas nolūkā.

4.13. Identifikācija

Dažos gadījumos ir nepieciešama dzīvnieku atsevišķa identifikācija, piemēram, lai nodrošinātu ierakstu precizitāti, ja dzīvniekus izmanto pavairošanai vai zinātniskās procedūrās. Izvēlētajam identifikācijas paņēmienam ir jābūt uzticamam un tādam, kas rada iespējami mazāk sāpju un neērtību dzīvniekam gan paņēmiena piemērošanas brīdī, gan ilgtermiņā. Ja nepieciešams, ir jāizmanto nomierinoši līdzekļi vai vietējā anestēzija un pretsāpju līdzekļi. Darbiniekiem ir jābūt apmācītiem veikt identifikāciju un izmantot iezīmēšanas paņēmienus.

SUGĀM SPECIFISKĀ SADAĻA

A. Noteikumi attiecībā uz grauzējiem

1. Ievads

Peles

Laboratorijas peles priekštece ir savvaļas mājas pele (Mus musculus); tā galvenokārt ir alas rokošs un kāpelējošs nakts dzīvnieks, kas mikrovides regulācijai, pajumtei un vairošanās vajadzībām veido migas. Peles ir labas kāpelētājas. Peles nelabprāt šķērso atklātas vietas, tās pārvietojas gar sienām vai citām konstrukcijām. Atkarībā no apdzīvotības blīvuma ir iespējams novērot daudz dažādas sociālās organizācijas formas, un tēviņiem reproduktīvajā vecumā var novērot izteiktu teritoriālo uzvedību. Grūsnas un laktācijas periodā esošas mātītes var izrādīt agresiju, aizsargājot migu. Tā kā pelēm, jo īpaši albīnajām peļu līnijām, ir slikta redze, tās paļaujas uz ožu un savu teritoriju iezīmē ar urīnu. Pelēm ir ļoti laba dzirde, un tās ir jutīgas pret ultraskaņu. Atkarībā no peļu līnijas pastāv ievērojamas atšķirības peļu uzvedībā un darbības intensitātē.

Žurkas

Laboratorijas žurkas priekštece ir savvaļas brūnā žurka (Rattus norvegicus), un tā ir ļoti sabiedrisks dzīvnieks. Žurkas vairās no atklātām vietām, un tās izmanto urīnu teritorijas iezīmēšanai. Žurkām ir ļoti labi attīstīta oža un dzirde, un tās ir īpaši jutīgas pret ultraskaņu. Dzīvnieks slikti redz dienas gaismā, taču dažas pigmentētās līnijas labi redz krēslā un tumsā. Albīnās žurkas izvairās no vietām, kurās apgaismojuma līmenis pārsniedz 25 luksus. Žurku aktivitāte ir lielāka tumšajās stundās. Jaunie dzīvnieki ir ļoti ziņkārīgi un ļoti bieži iesaistās rotaļās.

Smilšu peles

Smilšu pele jeb Mongolijas smilšu pele (Meriones sp.) ir sabiedrisks nakts dzīvnieks, lai gan laboratorijā tas ir aktīvs arī dienasgaismā. Savvaļā smilšu peles būvē alas ar tuneļveida ieejām, tādējādi nodrošinoties pret plēsējiem, tāpēc laboratorijā tām nereti ir novērojama stereotipiska rakšanas uzvedība, ja vien tām netiek nodrošināti piemēroti apstākļi.

Kāmji

Laboratorijas kāmja savvaļas priekšteči (Mesocricetus sp.) pēc būtības bija vientuļnieki. Kāmju mātīte ir lielāka un agresīvāka nekā tēviņš, un tā var nopietni ievainot savu dzīvesbiedru. Savā iežogojumā kāmji bieži vien izveido vietu, kur izkārnīties, iezīmē teritoriju, izmantojot savu sānu dziedzera sekrētu, un mātītes nereti samazina sava metienu izlases veidā, liekos mazuļus apēdot.

Jūrascūciņas

Savvaļas jūrascūciņas (Cavia porcellus) ir sabiedriski, skraidelējoši grauzēji, kuri neveido alas, bet dzīvo zem pārsega vai izmanto citu dzīvnieku izveidotas alas. Pieauguši tēviņi var būt agresīvi viens pret otru, taču kopumā agresija ir reti novērojama. Jūrascūciņām ir raksturīga sastingšana, izdzirdot negaidītas skaņas, un, reaģējot uz pēkšņām kustībām, grupa var paniski mesties bēgt. Jūrascūciņas ir ļoti jutīgas pret pārvietošanu, un, reaģējot uz pārvietošanu, tās var sastingt uz trīsdesmit minūtēm vai uz ilgāku laiku.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Grauzēji ir jātur temperatūrā no 20 C līdz 24 C. Temperatūra iežogojumos ar cietu grīdu, kuros ir izmitinātas grauzēju grupas, bieži vien būs augstāka nekā temperatūra telpā. Arī tad, ja ir nodrošināta pietiekama ventilācija, temperatūra iežogojumos var būt līdz 6 C augstāka nekā apkārtējās vides temperatūra. Migu iekārtošanas materiāls/kastes migai ļauj dzīvniekiem kontrolēt tiem nepieciešamo mikroklimatu. Īpaša uzmanība ir jāpievērš temperatūrai dzīvnieku norobežošanas sistēmās, kā arī temperatūrai, kāda tiek nodrošināta bezspalvu dzīvniekiem.

2.3. Mitrums

Objektos, kuros ir izmitināti grauzēji, ir jānodrošina relatīvais gaisa mitrums 45–65 %. Izņēmums ir smilšu peles, kuras ir jātur relatīvajā gaisa mitrumā 35–55 %.

2.4. Apgaismojums

Apgaismojuma līmenim iežogojumā ir jābūt zemam. Visiem plauktiem ir jābūt ar ēnotām virsmām, lai samazinātu tīklenes bojāšanas risku dzīvniekam. Tas jo īpaši attiecas uz albīniem dzīvniekiem.

Grauzēju uzraudzīšanai to aktīvajā fāzē tumšajā laikā var izmantot sarkano gaismu, ko ieslēdz tā, lai grauzēji nespētu prognozēt tās ieslēgšanu.

2.5. Troksnis

Tā kā grauzēji ir ļoti jutīgi pret ultraskaņu un izmanto to saziņai, ir būtiski samazināt svešas izcelsmes troksni. Ultraskaņa (skaņa frekvencē virs 20 kHz), ko rada daudzi laboratorijas piederumi, piemēram, piloši krāni, ratiņu riteņi, datora monitori, var ietekmēt uzvedību un vairošanās ciklus. Ir ieteicams ilgstoši novērot akustisko vidi plašā frekvences diapazonā.

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)

3. Veselība

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.1. un 4.4.apakšpunktu.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Bara dzīvnieki ir jāizmitina grupās, kamēr tās ir stabilas un saderīgas. Šādas grupas ir iespējams arī izveidot, izmitinot peļu tēviņus, pieaugušus kāmjus vai smilšu peles, lai gan tas ir grūti, jo starp vienas sugas pārstāvjiem var būt novērojama spēcīga agresija.

Ja paredzama agresija vai ievainojumi, dzīvniekus var izmitināt atsevišķi. Ir iespējami jāizvairās no stabilu un saderīgu grupu izjaukšanas, jo šāda rīcība var radīt dzīvniekos stresu.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Dzīvnieku iežogojumiem un vides uzlabojumiem ir jāļauj dzīvniekiem īstenot tiem raksturīgās darbības un jāsamazina starp vienas sugas pārstāvjiem pastāvošā konkurence.

Pakaiši un migas ierīkošanas materiāli, kā arī slēptuves ir ļoti svarīgi resursi grauzējiem gan vairošanās posmā, gan dzīvojot krājumā, gan procedūru laikā, tāpēc tiem vienmēr ir jābūt pieejamiem, ja vien tas nav pretrunā kādiem veterināriem vai ar labturību saistītiem apsvērumiem. Šādu materiālu nenodrošināšana izmēģinājuma veikšanas nolūkā ir jāsaskaņo ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos. Migas ierīkošanas materiālam ir jābūt tādam, lai grauzēji varētu to apstrādāt un veidot migu. Ja migas ierīkošanas materiāls netiek nodrošināts pietiekamā daudzumā, ir jānodrošina kaste migai, lai dzīvnieks varētu izveidot pilnīgu, nosegtu migu. Pakaišiem ir jāspēj uzsūkt urīns, un grauzēji to var izmantot urīna zīmju atstāšanai. Migas ierīkošanas materiāls ir būtisks žurkām, pelēm, kāmjiem, smilšu pelēm, jo tas ļauj dzīvniekam veidot mikrovidi atpūtai un vairošanās norisēm. Kastes migu ierīkošanai vai citas slēptuves ir būtiskas jūrascūciņām, kāmjiem un žurkām.

Jūrascūciņām ir vienmēr jānodrošina materiāli, ar ko tās var darboties, piemēram, siens, kuru tās var košļāt vai kurā tās var paslēpties.

Grauzēju turēšanas vietas uzlabošanai piemēroti var būt koka sprunguļi, ko grauzēji var košļāt un grauzt.

Daudzām grauzēju sugām ir raksturīga iežogojuma platības sadalīšana ēšanas, atpūtas, urinēšanas un barības uzglabāšanas zonās. Šīs zonas parasti tiek iezīmētas ar smaku, nevis nodalītas ar fiziskām robežām, taču nosacīti norobežojumi varētu būt piemēroti, lai ļautu dzīvniekiem uzsākt kontaktu ar citiem grupas locekļiem vai izvairīties no tā. Ļoti ieteicams ir palielināt vides daudzveidību, ieviešot iežogojumos noteiktus uzlabojumus. Piemēram, iežogojumos kāpelēšanai var ievietot caurules, kastes, konstrukcijas, ko grauzēji labprāt izmanto, un ar to starpniecību var palielināt dzīvniekiem pieejamo platību iežogojumā.

Smilšu pelēm nepieciešams salīdzinoši vairāk vietas nekā citām grauzēju sugām, lai tās varētu veidot un/vai izmantot pietiekami lielas alas. Smilšu pelēm ir nepieciešams biezs, vismaz 20 cm garš pakaišu slānis rakšanai un migas vai alu sistēmas veidošanai. Vēlams izmantot caurspīdīgus vai tonētus iežogojumus un iestarpinājumus, kas ļautu novērot dzīvniekus, tos netraucējot.

Tie paši principi attiecībā uz pieejamās telpas kvalitāti un ietilpību un turēšanas vietas uzlabošanu, kā arī citi šajā dokumentā minētie apsvērumi attiecas arī uz sistēmām dzīvnieku norobežošanai, piemēram, uz atsevišķi ventilējamiem būriem (IVCs), lai gan to piemērošanai var būt nepieciešama atšķirīga pieeja atbilstīgi attiecīgās sistēmas plānojumam.

4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums

Iežogojumiem ir jābūt veidotiem no viegli tīrāmiem materiāliem, un tiem ir jābūt konstruētiem tā, lai dzīvniekus būtu iespējams uzraudzīt, tos netraucējot.

Jaunajiem dzīvniekiem kļūstot aktīviem, tiem ir nepieciešams salīdzinoši vairāk vietas nekā pieaugušajiem dzīvniekiem.

4.3.1. Izmēri

Šajā un visās turpmākajās tabulās grauzējiem ieteiktais "iežogojuma augstums" ir vertikālais augstums no iežogojuma grīdas līdz iežogojuma griestiem, un šis augstums ir jāpiemēro vairāk nekā 50 % no iežogojuma minimālās grīdas platības pirms turēšanas vietas uzlabošanas aprīkojuma ievietošanas iežogojumā.

Plānojot procedūras, ir jāņem vērā dzīvnieku iespējamā augšana, lai pētījuma laikā nodrošinātu dzīvniekam pietiekamu telpu (skat. A.1.–A.5.tabulu).

A.1. tabula Peles: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

	Ķermeņa svars (g)	Minimālais iežogojuma lielums (cm2)	Grīdas platība vienam dzīvniekam (cm2)	Minimālais iežogojuma augstums (cm)
Krājumā un procedūru laikā	līdz 20	330	60	12
	virs 20 un līdz 25	330	70	12
	virs 25 un līdz 30	330	80	12
	virs 30	330	100	12
Vairošana		330 Monogāmam pārim (neradniecība/tuvradniecība) vai trijiem (tuvradniecība). Katrai papildu mātītei ar metienu nepieciešami papildu 180 cm2.		12
Krājumā audzētavās* Iežogojuma lielums 950 cm²	mazāk par 20	950	40	12
Iežogojuma lielums 1500 cm²	mazāk par 20	1500	30	12

*Īsu laika posmu pēc atšķiršanas peles līdz to izmantošanas mērķa maiņai var turēt šādos lielāka blīvuma apstākļos ar nosacījumu, ka dzīvnieki tiek turēti lielākos iežogojumos ar atbilstīgiem uzlabojumiem. Šie izmitināšanas apstākļi nedrīkst pasliktināt dzīvnieku labturību, piemēram, palielināt agresivitātes līmeni, saslimstību un mirstību, izraisīt stereotipisku uzvedību un citus uzvedības traucējumus, svara zudumus un citas fizioloģiskas vai stresa reakcijas.

A.2. tabula Žurkas: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

	Ķermeņa svars (g)	Minimālais iežogojuma lielums (cm2)	Grīdas platība vienam dzīvniekam (cm2)	Minimālais iežogojuma augstums (cm)
Krājumā un procedūru laikā*	līdz 200	800	200	18
	virs 200 un līdz 300	800	250	18
	virs 300 un līdz 400	800	350	18
	virs 400 un līdz 600	800	450	18
	virs 600	1500	600	18
Vairošana		800 Māte un mazuļi. Katram dzīvniekam, ko papildus ievieto iežogojumā, nepieciešami papildu 400 cm2.		18
Krājumā audzētavās** Iežogojuma lielums 1500 cm²	līdz 50	1500	100	18
	virs 50 un līdz 100	1500	125	18
	virs 100 un līdz 150	1500	150	18
	virs 150 un līdz 200	1500	175	18
Krājumā audzētavās** Iežogojuma lielums 2500 cm²	līdz 100	2500	100	18
	virs 100 un līdz 150	2500	125	18
	virs 150 un līdz 200	2500	150	18

* Pētījumos mūža garumā dzīvnieki ir jāizmitina piemērota izmēra iežogojumos kopā ar citiem dzīvniekiem. Tā kā ir sarežģīti prognozēt apdzīvotības blīvumu šādu pētījumu beigās, faktiskā vienam dzīvniekam pieejamā platība iežogojumā var izrādīties mazāka nekā tabulā norādītā platība. Šādos apstākļos stabilu sociālo struktūru saglabāšana ir prioritāte.

** Īsu laika posmu pēc atšķiršanas līdz to izmantošanas mērķa maiņai žurkas var turēt šādos lielāka blīvuma apstākļos ar nosacījumu, ka dzīvnieki tiek izmitināti lielākos iežogojumos ar atbilstīgiem uzlabojumiem. Šie izmitināšanas apstākļi nedrīkst pasliktināt dzīvnieku labturību, piemēram, palielināt agresivitātes līmeni, saslimstību un mirstību, izraisīt stereotipisku uzvedību un citus uzvedības traucējumus, svara zudumus un citas fizioloģiskas vai stresa reakcijas.

A.3. tabula Smilšu peles: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

	Ķermeņa svars (g)	Minimālais iežogojuma lielums (cm2)	Grīdas platība vienam dzīvniekam (cm2)	Minimālais iežogojuma augstums (cm)
Krājumā un procedūru laikā	līdz 40	1200	150	18
	virs 40	1200	250	18
Vairošana		1200 Monogāmam pārim vai trijiem dzīvniekiem ar pēcnācējiem		18

A.4. tabula Kāmji: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

	Ķermeņa svars (g)	Minimālais iežogojuma lielums (cm2)	Grīdas platība vienam dzīvniekam (cm2)	Minimālais iežogojuma augstums
Krājumā un procedūru laikā	līdz 60	800	150	14
	virs 60 un līdz 100	800	200	14
	virs 100	800	250	14
Vairošana		800 Māte vai monogāms pāris ar mazuļiem		14
Krājumā audzētavās**	mazāk par 60	1500	100	14

* Īsu laika posmu pēc atšķiršanas līdz to izmantošanas mērķa maiņai kāmjus var turēt šādos lielāka blīvuma apstākļos ar nosacījumu, ka dzīvnieki tiek izmitināti lielākos iežogojumos ar atbilstīgiem uzlabojumiem. Šie izmitināšanas apstākļi nedrīkst pasliktināt dzīvnieku labturību, piemēram, palielināt agresivitātes līmeni, saslimstību un mirstību, izraisīt stereotipisku uzvedību un citus uzvedības traucējumus, svara zudumus un citas fizioloģiskas vai stresa reakcijas.

A.5.tabula Jūrascūciņas: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

	Ķermeņa svars (g)	Minimālais iežogojuma lielums (cm2)	Grīdas platība vienam dzīvniekam (cm2)	Minimālais iežogojuma augstums
Krājumā un procedūru laikā	līdz 200	1800	200	23
	virs 200 un līdz 300	1800	350	23
	virs 300 un līdz 450	1800	500	23
	virs 450 un līdz 700	2500	700	23
	virs 700	2500	900	23
Vairošana		2500 Pāris ar mazuļiem. Katrai papildu vaislas mātītei nepieciešami papildu 1000 cm2.		23

4.3.2. Grīdas segums

Ieteicams izmantot cietas grīdas ar pakaišiem vai perforētas grīdas, nevis grīdas, kas veidotas no režģa vai stiepļu sieta. Ja izmanto režģi vai stiepļu sieta grīdas, dzīvnieka atpūtas vietā ir jānodrošina ciets vai ar pakaišiem izklāts segums (ar līstītēm izklāta guļvieta jūrascūciņām), ja vien tas nav pretrunā izmēģinājuma nosacījumiem. Pakaišus var liegt pārošanās periodā.

Stiepļu režģa grīdas var savainot dzīvnieku, tāpēc šādas grīdas ir rūpīgi jāpārbauda un jāuztur, lai nodrošinātu, ka tajās nav spraugu vai asu izvirzījumu.

Grūsnības beidzamajā posmā, atnešanās un laktācijas posmā vaislas mātītes ir jātur tikai uz cietas grīdas ar pakaišiem.

4.4. Barošana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.6.apakšpunktu.)

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai (Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.8.apakšpunktu.)

4.7. Tīrīšana

Lai gan ir jāuztur augsti higiēnas standarti, ir ieteicams atstāt kādas no dzīvnieku izveidotām smakas norādēm. Pārāk bieža iežogojumu maiņa ir nevēlama, jo īpaši grūsnajiem dzīvniekiem un mātītēm ar mazuļiem, tas var likt mātītēm atteikties no mazuļiem vai izraisīt kanibālismu.

Tāpēc lēmumu par tīrīšanas biežumu pieņem atkarībā no iežogojuma veida, dzīvnieka, apdzīvotības blīvuma un ventilācijas sistēmas spējas nodrošināt pienācīgu gaisa kvalitāti.

4.8. Apiešanās

Aprūpē ir jācenšas iespējami maz traucēt dzīvniekus vai iejaukties to dzīves telpā iežogojumā. Tas jo īpaši attiecas uz kāmjiem.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.13.apakšpunktu.)

B. Noteikumi attiecībā uz trušiem

1. Ievads

Trusis (Oryctolagus cuniculi) parasti ir bara dzīvnieks. Trušiem ir jānodrošina pietiekama vieta un vides daudzveidība – ja tās nav, truši var kļūt mazkustīgi un tiem var parādīties skeleta deformācija.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Truši ir jātur temperatūrā no 15 °C līdz 21 °C. Temperatūra trušu grupā iežogojumā ar cietu segumu bieži vien būs augstāka nekā temperatūra telpā. Temperatūra iežogojumā var būt par 6 °C augstāka nekā temperatūra telpā arī tad, ja ir nodrošināta pietiekama ventilācija.

Migas ierīkošanas materiāls/kastes migai ļauj dzīvniekiem kontrolēt mikroklimatu. Īpaša uzmanība jāpievērš temperatūrai dzīvnieku norobežošanas sistēmās.

2.3. Mitrums

Relatīvajam gaisa mitrumam trušu izmitināšanas objektos ir jābūt ne mazākam par 45 %.

2.4. Apgaismojums

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.4.apakšpunktu.)

2.5. Troksnis

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.5.apakšpunktu.)

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)

3. Veselība

(Sk. Vispārīgajā sadaļā 4.1. un 4.4.apakšpunktu.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Jaunie truši un trušu mātītes ir jāizmitina saderīgās sociālās grupās. Trusi atsevišķi no pārējiem dzīvniekiem izmitina vienīgi tad, ja šādai izmitināšanai ir veterinārs vai ar dzīvnieka labturību saistīts pamatojums. Atsevišķu izmitināšanu izmēģinājuma nolūkā nosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos. Pieauguši nekastrēti tēviņi var aizsargāt savu teritoriju, tādēļ tos nedrīkst izmitināt kopā ar citiem nekastrētiem tēviņiem. Jauno trušu un pieaugušu trušu mātīšu turēšanai var izmantot uzlabotas grīdas aizgaldus, lai gan grupas ir pastiprināti jāuzrauga, lai novērstu agresiju. Vislabāk vienā grupā ir izmitināt trušus no viena metiena, kas ir turēti kopā kopš atšķiršanas. Ja trušus nevar izmitināt grupā, dzīvnieki ir jāizmitina tā, lai starp tiem būtu iespējams vizuāls kontakts.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Trušiem piemēroti ir tādi turēšanas vietas uzlabojumi kā rupja barība, siena briketes vai sprunguļi graušanai, kā arī patvēruma zonas. Grupas izmitināšanai paredzētā grīdas aizgaldā dzīvniekiem jānodrošina vizuālas barjeras un konstrukcijas slēptuvēm un apkārtnes novērošanai. Lai veicinātu vairošanos, jānodrošina arī materiāli migas ierīkošanai un kaste migai.

4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums

Ieteicamas ir taisnstūra formas iežogojumi. Iežogojumā ir jāiekļauj paaugstinājums. Paaugstinājumam ir jābūt tādam, lai dzīvnieks varētu zem tā ērti pārvietoties, gulēt un sēdēt, taču paaugstinājums nedrīkst aizņemt vairāk nekā 40 % no grīdas platības. Iežogojumam ir jābūt tik augstam, lai trusis tajā varētu sēdēt uz pakaļkājām, tā ausīm neaizskarot iežogojuma griestus; šis nosacījums neattiecas uz augstumu starp minēto paaugstinājumu un iežogojuma griestiem. Ja pamatotu zinātnisku un veterināru apsvērumu dēļ iežogojumā nav ievietots plaukts, iežogojumam ir jābūt par 33 % lielākam, ja tajā ir izmitināts viens trusis, un par 60 % lielākam, ja tajā tur divus trušus. Ja vien tas ir iespējams, truši ir jātur aizgaldos.

4.3.1. Izmēri

B.1.tabula. Truši, kas vecāki par 10 nedēļām: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa svars beigās (kg)	Minimālā grīdas platība vienam dzīvniekam vai diviem saderīgiem dzīvniekiem (cm2)	Minimālais augstums (cm)
Mazāk par 3	3500	45
No 3 līdz 5	4200	45
Virs 5	5400	60

Tabulā norādītie izmēri attiecas gan uz būriem, gan aizgaldiem. Būros ir jānodrošina paaugstinājumi (skat. B.4.tabulu). Aizgaldos ir jāiekļauj konstrukcijas, kas sadala telpu, lai nodrošinātu dzīvnieku savstarpējo saskarsmi vai arī ļautu dzīvniekiem no tās izvairīties. No trešā līdz sestajam trusim ir jānodrošina papildu grīdas platība 3000 cm² katram trusim, bet, pārsniedzot sešu trušu skaitu, katram trusim nodrošina papildu grīdas platību 2500 cm².

B.2.tabula Mātīte ar mazuļiem: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Mātītes svars (kg)	Minimālais iežogojuma lielums (cm2)	Papildinājums kastēm, kas paredzētas migas ierīkošanai (cm2)	Minimālais augstums (cm)
Mazāk par 3	3500	1000	45
No 3 līdz 5	4200	1200	45
Virs 5	5400	1400	60

Vismaz 3–4 dienas pirms atnešanās mātītei ir jānodrošina atsevišķs nodalījums vai kaste, kurā tā varētu izveidot migu. Kasti migai ir ieteicams novietot ārpus iežogojuma. Jānodrošina salmi vai cits materiāls migas ierīkošanai. Iežogojumam ir jābūt izveidotam tā, lai pēc tam, kad mazuļi ir pametuši migu, mātīte varētu pārvietoties uz citu nodalījumu vai paaugstinājumu. Pēc atšķiršanas metiena mazuļi ir iespējami ilgi jāatstāj kopā iežogojumā, kurā tie ir dzimuši. Vienā iežogojumā pēc to atšķiršanas līdz 7 nedēļu vecumam var turēt ne vairāk kā 8 trušus no viena metiena; 5 trušus no viena metiena var turēt uz minimālas grīdas platības no 8 līdz 10 nedēļu vecumam.

B.3.tabula. Truši, kas ir jaunāki par 10 nedēļām: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Vecums	Minimālais iežogojuma lielums (cm2)	Minimālā grīdas platība vienam dzīvniekam (cm²)	Minimālais augstums (cm)
No atšķiršanas līdz 7 nedēļu vecumam	4000	800	40
No 7 līdz 10 nedēļām	4000	1200	40

Tabulā norādītie izmēri attiecas gan uz būriem, gan aizgaldiem. Aizgaldos ir jāievieto konstrukcijas, kas sadala telpu, lai nodrošinātu dzīvnieku savstarpējo saskarsmi vai arī ļautu dzīvniekiem no tās izvairīties. Pēc atšķiršanas no mātes viena metiena mazuļi ir iespējami ilgi jāatstāj kopā iežogojumā, kurā tie ir dzimuši.

B.4.tabula. Truši: optimālie paaugstinājumu izmēri iežogojumos, kuru izmēri atbilst B.1.tabulā norādītajiem izmēriem

Vecums (nedēļas)	Ķermeņa svars beigās (kg)	Optimālais izmērs (cm x cm)	Optimālais augstums no iežogojuma grīdas (cm)
Virs 10	Mazāk par 3	55 x 25	25
	No 3 līdz 5	55 x 30	25
	Virs 5	60 x 35	30

Lai iežogojuma paaugstinājums un iežogojums kopumā tiktu pienācīgi izmantots, iepriekš tabulā ir norādīti optimālie paaugstinājuma izmēri un augstums, pastāvot nelielai atšķirībai starp minimālajiem un maksimālajiem paaugstinājuma izmēriem (10 % robežās no norādītajiem optimālajiem izmēriem). Ja zinātnisku vai veterināru apsvērumu dēļ paaugstinājums iežogojumā nav ierīkots, grīdas platība ir jāpalielina par 33 %, ja iežogojumā tur vienu trusi, un par 60 %, ja iežogojumā tur divus trušus, lai veicinātu lokomotoro aktivitāti un ļautu trusim izvairīties no dominējošā truša.

Ja paaugstinājums ir paredzēts trušiem, kas ir jaunāki par 10 nedēļām, optimālie paaugstinājuma izmēri ir 55 x 25 cm, un paaugstinājuma augstumam no grīdas ir jābūt tādam, lai dzīvnieki varētu to izmantot.

4.3.2. Grīdas segums

Ja izmanto stiepļu grīdas, jānodrošina atpūtas vieta, kura būtu pietiekami liela, lai tajā vienlaikus varētu ietilpt visi truši. Ieteicams izmantot cietas grīdas ar pakaišiem vai perforētas grīdas, nevis grīdas, kas veidotas no režģa vai stiepļu sieta.

4.4. Barošana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.6.apakšpunktu.)

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.8.apakšpunktu.)

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.10.apakšpunktu.)

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.13.apakšpunktu.)

B. Noteikumi attiecībā uz kaķiem

1. Ievads

Mājas kaķi ir cēlušies no savrupā Āfrikas savvaļas kaķa (Felis silvestris libyca), taču tiem ir raksturīga izteikta tieksme apgūt sociālu uzvedību. Agrīnā vecumā pastāvot pietiekamai socializācijai, sabiedriskums var izpausties gan attiecībā uz citiem kaķiem, gan cilvēku.

Laba mijiedarbība ar cilvēku liecina par kaķa rakstura piemērotību pētījumiem. Tomēr, tā kā kaķiem nav dominējošas hierarhijas un, šķiet, nav attīstīts samierināšanās mehānisms pēc konflikta, sociālo attiecību veidošana var radīt stresu. Salīdzinot ar suņiem, ārējās pazīmes, kas liecina par kaķa stresu, nav tik labi pamanāmas.

Tā kā kaķi ir teritoriāli dzīvnieki un pierod pie konkrētām vietām, pārvietošana tiem, visticamāk, radītu stresu. Kaķi ir lieliski kāpelētāji un aktīvi izmanto paaugstinātas konstrukcijas (piemēram, plauktus) gan kā novērošanas vietas, gan kā privāto telpu, lai patvertos no citiem kaķiem.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.punktu.)

2.2. Temperatūra

Kaķiem piemērots ir plašs temperatūras diapazons, ja vien netiek pasliktināta to labsajūta. Ja procedūrā ar kaķiem ir nepieciešama precīza kontrole, temperatūra ir jāuztur diapazonā no 15 °C līdz 21 °C (skat. Vispārīgajā sadaļā 2.2.3.apakšpunktu).

Tā kā kaķēniem pirmajās desmit dzīves dienās ir ierobežota termoregulācija, šajā laika posmā tiem ir nepieciešama papildu apsilde.

2.3. Mitrums

Tiek uzskatīts, ka relatīvais gaisa mitrums nav jāregulē, jo kaķi labi panes plašas relatīvā gaisa mitruma svārstības.

2.4. Apgaismojums

Kaķiem piemērots ir dabīgais divdesmit četru stundu gaismas-tumsas cikls. Ja fotoperioda gaišās daļas nodrošināšanai tiek izmantots mākslīgais apgaismojums, tam katru dienu jāilgst no desmit līdz divpadsmit stundām.

Ja dabīgais apgaismojums vispār netiek izmantots, jānodrošina neliels nakts apgaismojums (5–10 luksi), lai kaķi saglabātu noteiktu redzamību un atbildes refleksus.

2.5. Troksnis

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.5.apakšpunktu.)

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)

3. Veselība

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.1. un 4.4.apakšpunktu.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Kaķenes un abu dzimumu kastrēti kaķi parasti ir sabiedriski un parasti tiek turēti grupās līdz divpadsmit dzīvniekiem. Tomēr, veidojot grupu, kurā ir divi vai vairāki šādi kaķi, ir rūpīgi jāuzrauga visu grupas locekļu savstarpējā saderība. Īpaši uzmanīgi ir jāveic kaķu pārgrupēšana, iekļaujot grupā iepriekš nepazīstamu kaķi, nekastrētu tēviņu vai veidojot lielākas grupas.

Ja kaķi ir pieraduši pie izmitināšanas grupā, tad kaķa atsevišķa izmitināšana var radīt dzīvniekam ievērojamu stresu. Tāpēc bez veterināra vai ar labturību saistīta iemesla kaķus atsevišķi nedrīkst izmitināt ilgāk par divdesmit četrām stundām. Atsevišķu izmitināšanu uz laika posmu, kas pārsniedz divdesmit četras stundas, izmēģinājuma nolūkā nosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos.

Kaķus, kuri ir izrādījuši atkārtotu agresiju pret citiem kaķiem, izmitina atsevišķi vienīgi tad, ja tiem nav iespējams atrast saderīgus partnerus. Vismaz vienu reizi nedēļā ir jāpārbauda pāros vai grupās izmitināto dzīvnieku sociālā stresa līmenis, izmantojot uzvedības un/vai psiholoģiskā stresa punktu sistēmu. Jo īpaši svarīgi šādu pārbaudi veikt nekastrētiem tēviņiem.

Kaķenes ar kaķēniem, kas jaunāki par četrām nedēļām, vai kaķenes grūsnības pēdējās divās nedēļās var izmitināt atsevišķi. Šajā laikā ir jānodrošina iespēja kaķenei piekļūt grupai, kurā tā pirms tam ir dzīvojusi, piemēram, savienojot kaķēnu turēšanas iežogojumu ar grupas iežogojumu.

Kaķu sociālo uzvedību ļoti ietekmē to sociālā pieredze 2–8 nedēļu vecumā. Šajā posmā ir īpaši svarīgi, lai kaķim ir sociāls kontakts ar citiem kaķiem (piemēram, ar tā paša metiena mazuļiem) un cilvēkiem un ka kaķis iepazīst to vidi, kurā tas, visticamāk, dzīvos arī turpmāk. Ikdienas saskarsme šajā jutīgajā vecumā ietekmēs pieaugoša kaķa sociālo uzvedību, un ir pierādīts, ka pat īss kontakts pirmajā dzīves dienā var būt svarīgs, jo jaunie dzīvnieki jau spēj reaģēt uz smaržu un pieskārieniem.

Ikvienam kaķim katru dienu ir nepieciešams laiks rotaļām un saskarsmei ar cilvēku, kā arī papildu laiks regulārai sevis apkopšanai. Īpaša uzmanība ir jāpievērš atsevišķi izmitināto kaķu sociālās vides uzlabošanai, nodrošinot papildu saskarsmi ar cilvēku.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Jānodrošina paaugstinātas, daļēji slēgtas konstrukcijas (piemēram, gulta ar trim sienām un jumtu uz plaukta aptuveni viena metra augstumā no grīdas), lai kaķi varētu novērot apkārtni un, ja tie ir izmitināti pāros vai grupās, patverties no citiem kaķiem savā privātajā telpā. Lai samazinātu konkurenci, ir jābūt pieejamam pietiekamam daudzumam šādu konstrukciju. Konstrukcijas iežogojumā ir jāizvieto tā, lai dzīvnieki varētu pilnīgi izmantot tiem pieejamo telpu.

Kaķiem ir jābūt arī iespējai patverties savā iežogojumā, atrasties vientulībā un īpaši būt ārpus citu kaķu redzamības lauka. Jānodrošina vertikālas koka virsmas nagu asināšanai un iezīmēšanai, izmantojot smaržas dziedzerus.

Ja iespējams, ir jānodrošina āra aploki, jo tie uzlabos kaķu turēšanas vidi gan audzētavās, gan izmantošanas iestādēs.

Ir jāveicina plēsējiem raksturīgā uzvedība un rotaļīgums. Jābūt pieejamām dažādām rotaļlietām, kas tiek regulāri mainītas, lai nodrošinātu nepārtrauktas situāciju simulācijas un neļautu dzīvniekam pierast pie rotaļlietām, kas samazinātu tā vēlmi rotaļāties.

4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums

Iežogojumiem, tostarp nodalījumiem starp iežogojumiem, ir jānodrošina kaķiem veselīga un ērti tīrāma vide. To plānojumam un uzbūvei ir jābūt tādai, kas nodrošinātu atklātu un gaišu vidi, ļaujot kaķiem pilnīgi pārraudzīt apkārtni.

4.3.1. Izmēri

C.1.tabula. Kaķi: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

	Grīda* (m²)	Plaukti (m²)	Augstums (m)
Minimālais lielums vienam pieaugušam dzīvniekam	1,5	0,5	2
Par katru papildu dzīvnieku papildus jānodrošina	0,75	0,25	–

Piezīme. * Grīdas platība bez plauktiem.

Minimālā telpa, kurā var turēt kaķeni un mazuļus, ir telpa, kas ir paredzēta vienam pieaugušam kaķim; šī telpa ir pakāpeniski jāpaplašina tā, lai četru mēnešu vecumā kaķēni būtu izmitināti telpā, kas atbilst tabulā noteiktajām prasībām attiecībā uz pieaugušiem kaķiem. Piemērots vecums atšķiršanai no mātes ir 7.–9.nedēļa.

Kaķus nekad nedrīkst piespiest pavadīt visu dzīvi ārpus telpām, un tiem vienmēr ir jānodrošina iespēja iekļūt iekšējā iežogojumā, kas atbilst visiem standartiem, tostarp šajās norādēs norādītajiem minimālajiem izmēriem.

Attālums starp barošanas vietām un tualetes kastēm nedrīkst būt mazāks par 0,5 metriem, un tās nedrīkst mainīt vietām.

Ieslodzīšana zinātniskā nolūkā mazākā platībā nekā iepriekš norādīts, piemēram, metabolisma būrī vai citās līdzīgās izmitināšanas vietās, var būtiski pasliktināt dzīvnieku labturību. Šādai ieslodzīšanai ir jābūt iespējami īsai un tādā telpā, kura iespējami atbilst iepriekš noteiktajiem iežogojuma izmēriem un kurā dzīvnieks vismaz var izstiepties horizontāli un vertikāli, apgulties un apgriezties.

4.3.2. Grīdas segums

Ieteicamais grīdas segums kaķu iežogojumos ir cieta vienlaidu grīda ar gludu, neslīdošu virsmu. Ērtas atpūtas vietas izveidošanai kaķiem noderēs iežogojuma papildu aprīkojums.

Kaķu iežogojumos nedrīkst izmantot vaļējas grīdas segumu sistēmas, piemēram, grīdas režģus vai stiepļu tīklus. Ja vaļēju grīdas segumu izmantošana ir pamatota, to uzstādīšana ir jāveic ļoti rūpīgi, lai nepieļautu, ka šādas grīdas sagādā dzīvniekiem sāpes, savaino dzīvniekus vai izraisa slimības, un lai neierobežotu dzīvnieku dabisko uzvedību. Prakse liecina, ka metabolisma būri ne vienmēr ir nepieciešami, jo kaķa urīnu un fekālijas var savākt no tualetes kastēm.

Āra aploka seguma kvalitātei un virsmas apdarei nav jāatbilst iekšējo iežogojumu grīdas seguma standartam – tam ir jābūt viegli tīrāmam, un tas nedrīkst fiziski apdraudēt kaķu veselību.

4.4. Barošana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.6.apakšpunktu.)

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

Ir jānodrošina vismaz viena tualetes kaste (minimālie izmēri 300 x 400 mm) diviem kaķiem, un tajā ir jābūt piemērotam absorbentam un netoksiskiem pakaišiem vai substrātam, ko kaķi labprāt izmanto. Ja kaķi dabiskās vajadzības regulāri kārto ārpus tualetes kastēm, ir jānodrošina papildu tualetes kastes ar citiem substrāta materiāliem. Ja iežogojumos, kuros ir izmitināts kaķu pāris vai grupa, šāds pasākums nesniedz vēlamo rezultātu, tas liecina par kaķu savstarpējo nesaderību, un kaķus pa vienam ir jānošķir no grupas, līdz tiek nodrošināts vēlamais rezultāts.

Visiem kaķiem ir jābūt pieejamām guļvietām no viegli tīrāma materiāla. Šajās guļvietās ir jānodrošina piemērots materiāls, piemēram, poliesteris vai cits piemērots materiāls.

4.7. Tīrīšana

Katrs apdzīvotais iežogojums ir jātīra vismaz vienu reizi dienā. Katru dienu ir jāiztukšo tualetes kastes un jānomaina tajās pakaiši.

Iežogojumu tīrīšanas laikā kaķi nedrīkst samirkt. Ja iežogojumi tiek skaloti ar šļūteni, kaķus pārvieto no iežogojuma kādā sausā vietā un ielaiž atpakaļ iežogojumā vienīgi tad, kad iežogojums ir sauss.

4.8. Apiešanās

Kaķiem, jo īpaši kaķiem, kas dzīvo atsevišķi, ļoti svarīga ir cieša saskarsme ar cilvēkiem, kuri tos aprūpē.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.13.apakšpunktu.)

D. Noteikumi attiecībā uz suņiem

1. Ievads

Mājas suns (Canis familiaris) ir ziņkārīgs un ļoti sabiedrisks dzīvnieks, kurš ir ļoti ieinteresēts apkārtnē notiekošajā, atspoguļojot savu vilku dzimtas senču uzvedību. Lai gan lielu dienas daļu suns pavada atpūšoties, aktīvajā dienas posmā sunim ir nepieciešama kompleksa fiziskā un sociālā vide.

Kuces meklē vientulību klusās vietās mazuļu dzemdēšanai un audzēšanai.

Tā kā pastāv ievērojams agresijas risks, ir jānodrošina sociāli saderīgas suņu grupas. Sniegtie ieteikumi attiecas uz dzinējsuņiem, kas ir visbiežāk izmantotā suņu šķirne. Ja izmanto citas šķirnes, ir jāņem vērā attiecīgajai šķirnei raksturīgās īpašības.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārējā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Suņiem piemērots ir plašs temperatūras diapazons, ja vien netiek pasliktināta to labsajūta. Ja procedūrā ar suņiem ir nepieciešama precīza kontrole, temperatūra ir jāuztur diapazonā no 15 °C līdz 21 °C (sk. Vispārīgajā sadaļā 2.2.3.apakšpunktu).

Tā kā kucēnu termoregulācija to pirmajās desmit dzīves dienās ir ierobežota, atnešanās iežogojumā šajā laika posmā ir jānodrošina papildu apsilde.

2.3. Mitrums

Tiek uzskatīts, ka relatīvais gaisa mitrums nav jāregulē, jo suņi labi panes plašas relatīvā gaisa mitruma svārstības.

2.4. Apgaismojums

Suņiem piemērots ir dabīgais divdesmit četru stundu gaismas-tumsas cikls. Ja fotoperioda gaišā daļa tiek nodrošināta, izmantojot mākslīgo apgaismojumu, tam katru dienu jāilgst no desmit līdz divpadsmit stundām.

Ja dabīgais apgaismojums vispār netiek izmantots, jānodrošina neliels nakts apgaismojums (5–10 luksi), lai suņi saglabātu noteiktu redzamību un atbildes refleksus.

2.5. Troksnis

Troksnis suņu audzētavās var sasniegt lielu skaļumu, kas ir kaitīgs cilvēkam un tas var arī nelabvēlīgi ietekmēt suņu veselību un fizioloģiju. Tādēļ suņu turēšanas vietās ir būtiski īstenot trokšņa samazināšanas pasākumus. Trokšņa līmeni ir iespējams samazināt, ja objekta plānošanā tiek ievērotas suņu uzvedības vajadzības. Lielu daļu trokšņa rada suņi, taču troksni var radīt arī apkopes pasākumi objektā un ārēji trokšņa avoti. Tādēļ ir jācenšas apslāpēt ikvienu trokšņa avotu, kas var izraisīt suņu riešanu. Ārējos trokšņus var apslāpēt, izvēloties piemērotu objekta novietojumu un arhitektūras projektu. Troksni, kas rodas objekta iekšienē, var samazināt ar troksni slāpējošu materiālu un konstrukciju starpniecību. Izstrādājot vai pielāgojot suņu turēšanas vietas, jāņem vērā ekspertu padomi par trokšņa samazināšanu.

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)

3. Veselība

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.1. un 4.4.apakšpunktu)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Suņus ir jāizmitina sociāli saderīgās grupās dzīvnieku iežogojumā, ja vien tas nav pretrunā zinātniskajām procedūrām vai dzīvnieku labturības prasībām. Īpaši uzmanīgi ir jāveic suņu pārgrupēšana vai sveša suņa pievienošana grupai. Visos gadījumos ir nepārtraukti jāuzrauga grupas sociālā saderība.

Ja iespējams, ir jānodrošina āra aploki, jo tie uzlabos suņu turēšanas vidi gan audzētavās, gan izmantošanas iestādēs.

Individuāla suņu izmitināšana pat uz īsu laika posmu var būt būtisks stresa faktors dzīvniekam. Tāpēc bez veterināra vai ar labturību saistīta iemesla suņus atsevišķi nedrīkst izmitināt ilgāk par četrām stundām. Atsevišķu izmitināšanu uz laika posmu, kas pārsniedz četras stundas, izmēģinājuma veikšanas nolūkā nosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos.

Atsevišķi izmitinātu suņu labturībai un aprūpei ir jāvelta papildu resursi. Katru dienu ir jāvelta papildu laiks suņa saskarsmei ar cilvēku, un ir jānodrošina suņa vizuālais, dzirdes un, ja iespējams, fizisks kontakts ar citiem suņiem.

Ja vien tas nav pretrunā zinātniskiem argumentiem, atsevišķi turētajiem suņiem katru dienu ir jāļauj fiziski vingrināties norobežotā teritorijā darbinieku pavadībā, ja iespējams, kopā ar citiem suņiem.

Vaislas suņi, ja iespējams, ir jāizmitina sociāli saderīgos pāros vai grupās vai kopā ar kucēm.

Grūsnās kuces ir jāpārvieto uz atnešanās iežogojumu ne ātrāk kā divas nedēļas pirms prognozētās atnešanās. Atnešanās iežogojumā tām katru dienu ir jānodrošina papildu saskarsme ar cilvēku.

Suņu sociālā uzvedība veidojas vecumā no četrām līdz divdesmit nedēļām. Šajā posmā ir īpaši svarīgi, lai sunim ir sociāls kontakts ar citiem suņiem no tā paša metiena, pieaugušu suni (piemēram, ar kuci) un cilvēkiem, un lai suns iepazīst to vidi, kurā tas, visticamāk, dzīvos arī turpmāk. Ikdienas saskarsme šajā jutīgajā vecumā ietekmēs pieaugoša suņa sociālo uzvedību, un ir pierādīts, ka pat īsa saskarsme no pirmās dzīves dienās var būt svarīga, jo jaunie dzīvnieki jau spēj reaģēt uz smaržu un pieskārieniem.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Iekštelpu iežogojumiem un ārējiem iežogojumiem ir jābūt veidotiem tā, lai nodrošinātu suņiem noteiktu privāto telpu un ļautu tiem kontrolēt noteiktus sociālos kontaktus.

Dzīvniekiem jānodrošina atsevišķas zonas dažādām aktivitātēm. To var panākt, piemēram, ierīkojot paaugstinātas platformas un sadalot aploku ar starpsienām.

Dažādi gardumi un rotaļlietas vairo suņu labsajūtu, ja tie tiek nodrošināti saprātīgi un to lietošana tiek uzraudzīta. Tā kā graušana ir svarīga suņu uzvedības izpausme, šīs vajadzības apmierināšanai ir jānodrošina attiecīgi priekšmeti.

Būtiskākais ieguvums no vingrināšanās ir vides daudzveidības palielināšana suņiem, kā arī suņu saskarsmes palielināšana ar citiem suņiem un cilvēkiem. Tas ir jo īpaši svarīgi, ja šīs vajadzības nav iespējams pilnīgi nodrošināt dzīvnieku iežogojumā pieejamajā platībā. Tāpēc, ja vien tas nav pretrunā zinātniskiem argumentiem vai veterināriem iebildumiem, suņiem katru dienu ideālā gadījumā jāļauj vingrināties norobežotā teritorijā darbinieku uzraudzībā un pavadībā, ja iespējams, kopā ar citiem suņiem.

4. 3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums

Dzīvnieku iežogojumiem, tostarp nodalījumiem starp iežogojumiem, ir jānodrošina suņiem veselīga un ērti tīrāma vide. Iežogojumu plānojumam un uzbūvei ir jābūt tādai, kas nodrošinātu atklātas un gaišas telpas, ļaujot suņiem novērot citus suņus un darbiniekus, kas atrodas ārpus to iežogojuma.

4.3.1. Izmēri

Šo vadlīniju mērķis ir veicināt suņu izmitināšanu grupās un nodrošināt tiem piemērotus turēšanas vietas uzlabojumus. Ir jānorāda, ka vēlamākais risinājums ir suņu turēšana lielās saderīgās grupās, tādējādi ietaupot grīdas platību un uzlabojot dzīvnieku saskarsmes iespējas.

Suņiem nekad nedrīkst likt pavadīt visu dzīvi ārpus telpām, un tiem vienmēr ir jānodrošina iespēja iekļūt iekštelpu iežogojumā, kas atbilst visiem šajās norādēs noteiktajiem konstrukcijas un vides kontroles standartiem. Iekštelpu iežogojumam ir jāveido ne mazāk kā 50% no suņiem pieejamās minimālās telpas atbilstīgi tam, kā norādīts turpmāk D.1.tabulā.

Turpmāk norādītās platības ir noteiktas, pamatojoties uz prasībām dzinējsuņu turēšanai, taču ir jāņem vērā, ka lielāku suņu šķirnēm (piemēram, sanbernāriem vai īru vilku suņiem) var būt nepieciešamas ievērojami lielākas platības. Citu šķirņu suņiem nepieciešamo platību nosaka, apspriežoties ar veterinārārstu un atbildīgo iestādi.

D.1.tabula. Suņi: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Svars (kg)	Minimālais iežogojuma lielums  (m²)	Minimālā grīdas platība vienam vai diviem dzīvniekiem  (m²)	Par katru papildu dzīvnieku pievieno vismaz (m²)	Minimālais augstums (m)
Līdz 20	4	4	2	2
Virs 20	4	8	4	2

Konvencijā noteikto procedūru laikā pārī vai grupā izmitinātu suni var atsevišķi izmitināt platībā, kas veido pusi no norādītās platības (2 m² sunim, kas sver mazāk par 20 kg, un 4 m² sunim, kas sver vairāk par 20 kg), ja šī nošķiršana ir būtiska zinātnisku mērķu sasniegšanai. Suņa nošķiršanas laika posmam ir jābūt iespējami īsam, un tas nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt četras stundas. Šā noteikuma nolūks ir veicināt suņu izmitināšanu pāros (jo īpaši toksikoloģijas pētījumos), vienlaikus nodrošinot nepieciešamību uzraudzīt barības uzņemšanu un veikt novērojumus pēc devas ievadīšanas.

Jebkura cita saskarsmes ierobežošana vai fiziska ierobežošana, piemēram, ievietošana metabolisma būrī vai kustību ierobežošana, var ievērojami pasliktināt dzīvnieku labturību. Ja suns zinātniskā nolūkā tiek ievietots metabolisma būrī vai arī cita veida iežogojumā, tā lielumam ir iespējami jāatbilst iepriekš norādītajiem izmēriem un vismaz jāļauj dzīvniekam pilnīgi izstiepties, apgulties un apgriezties.

4.3.2. Kuces zīdīšanas periodā ar mazuļiem un kucēni ar svaru līdz 7,5 kg

Kucei zīdīšanas periodā ar mazuļiem ir nepieciešama tikpat liela platība kā vienai kucei ar tādu pašu svaru. Atnešanās aizgaldam ir jābūt veidotam tā, lai kuce varētu pārvietoties uz papildu nodalījumu vai uz paaugstinājumu prom no kucēniem.

Piemērots vecums kucēnu atšķiršanai no mātes ir 6.–9.nedēļa.

D.2.tabula. Suņi: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība kucēniem pēc to atšķiršanas no mātes

Suņa svars (kg)	Minimālais iežogojuma lielums m²	Minimālā grīdas platība vienam dzīvniekam m2	Minimālais augstums m
Līdz 5	4	0,5	2
Virs 5 un līdz 10	4	1,0	2
Virs 10 un līdz 15	4	1,5	2
Virs 15 un līdz 20	4	2	2
Virs 20	8	4	2

4.3.3. Grīdas segums

Ieteicamais grīdas segums suņu izmitināšanas objektos ir cieta vienlaidu grīda ar gludu, neslīdošu virsmu. Visiem suņiem ir jānodrošina ērtas, cietas atpūtas vietas, piemēram, ievietojot iežogojumā paaugstinātas guļvietas un platformas.

Suņu iežogojumos nedrīkst izmantot vaļējas grīdas segumu sistēmas, piemēram, tīklu vai stiepļu režģu grīdas. Ja vaļēju grīdas segumu izmantošana ir pamatota, to uzstādīšana ir jāveic ar lielu rūpību, lai nepieļautu, ka tie nodara dzīvniekiem sāpes, savaino dzīvniekus vai izraisa slimības, un lai neierobežotu dzīvnieku dabisko uzvedību. Ja grīdas segums rada labturības sarežģījumus, jākonsultējas ar veterinārārstu un, ja nepieciešams, suņi ir jāpārvieto uz cietu grīdas segumu.

No mātēm neatšķirtus kucēnus, grūsnas kuces un zīdītājkuces nedrīkst turēt iežogojumos ar vaļēju grīdas sistēmu.

Āra aploka seguma kvalitātei un virsmas apdarei nav jāatbilst iekštelpu iežogojumu grīdas seguma standartam – tam ir jābūt viegli tīrāmam, un tas nedrīkst fiziski apdraudēt suņu veselību.

4.4. Barošana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.6.punktu.)

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.punktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

Ja suņi tiek turēti uz cietas grīdas, pakaiši vai substrāta materiāls atvieglinās tīrīšanu un samazinās nepieciešamību regulāri mazgāt vai skalot iežogojumu.

Grūsnām kucēm un zīdītājkucēm nodrošina guļvietas ar piemērotu materiālu, lai atvieglinātu kucēnu laišanu pasaulē un zīdīšanu. Guļvietas materiāli ir nepieciešami arī kucēniem, jo īpaši dažu šķirņu, piemēram, kurtu, kucēniem.

4.7. Tīrīšana

Katrs apdzīvotais iežogojums ir jātīra vismaz vienu reizi dienā. Visus ekskrementus un netīrumus savāc no visām suņu izmantotajām zonām vismaz vienu reizi dienā vai biežāk, ja nepieciešams.

Ja nepieciešams, veic iežogojumu slapjo tīrīšanu, izmantojot skalošanas šļūtenes, bet nesamērcējot suņus. Ja iežogojumi tiek skaloti ar šļūteni, suņus pārvieto no iežogojuma kādā sausā vietā un ielaiž atpakaļ iežogojumā vienīgi tad, kad iežogojums ir sauss.

4.8. Apiešanās

(Skat. iepriekš 4.1.apakšpunktu un Vispārīgajā sadaļā 4.10.apakšpunktu.)

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.13.apakšpunktu.)

E. Noteikumi attiecībā uz mājas (istabas) seskiem

1. Ievads

Mājas (istabas) seski (Mustela putorius furo) ir plēsēji, kas dabiskajā vidē barojas ar maziem zīdītājiem, putniem, zivīm un bezmugurkaulniekiem. Tie izmanto sarežģītus medīšanas paņēmienus un mēdz slēpt un veidot barības krājumus, taču neēd barību, kas sākusi bojāties.

Lai gan savvaļā sesks parasti ir vientuļnieks, nebrīvē turēšana sociāli saderīgās grupās uzlabo sesku labsajūtu. Seski parasti dzīvo alās, tāpēc nebrīvē tiem ir jānodrošina materiāli, pa kuriem tie var ložņāt un rotaļāties, piemēram, caurules.

Mājas seski vairojas vienu reizi gadā – pavasarī. Pārošanās periodā tēviņi ir agresīvi un nikni cīnīsies ar svešiem tēviņiem. Tādēļ šajā laikā tēviņus var būt nepieciešams nošķirt citu no cita un no citiem seskiem.

Mājas sesks ir gudrs, ziņkārīgs, rotaļīgs un enerģisks dzīvnieks, un tas ir jāņem vērā, veidojot mājas seska mājokli un aprūpējot dzīvnieku. Dzīvniekam ir nepieciešams komplekss iežogojums, no kura nav iespējams izbēgt un kurš ļauj seskam pilnībā izpaust tam raksturīgo uzvedību.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Mājas seskiem piemērota ir temperatūra diapazonā no 15 ^oC līdz 24 ^oC.

Tā kā mājas seskiem nav labi attīstītu sviedru dziedzeru, tos nedrīkst turēt augstā temperatūrā, lai dzīvnieki nepārkarstu.

2.3. Mitrums

Tiek uzskatīts, ka relatīvais gaisa mitrums nav jāregulē, jo mājas seski labi panes plašas relatīvā gaisa mitruma svārstības.

2.4. Apgaismojums

Gaismas avots un gaismas veids nedrīkst izraisīt dzīvniekam nepatiku, un īpaša uzmanība ir jāpievērš tiem mājas seskiem, jo sevišķi tiem albīnajiem īpatņiem, kas tiek turēti augšējā būru rindā.

Mājas seskiem piemērots ir dabīgais divdesmit četru stundu gaismas-tumsas cikls.

Ja fotoperioda gaišā daļa tiek nodrošināta, izmantojot mākslīgo apgaismojumu, gaismai katru dienu ir jābūt ieslēgtai vismaz astoņas stundas, bet ne ilgāk par sešpadsmit stundām.

Tomēr ir jāņem vērā, ka manipulācijām ar reproduktīvo ciklu būs nepieciešamas izmaiņas gaismas-tumsas ciklā (piemēram, fotoperioda gaišā daļa var mainīties no sešām līdz sešpadsmit stundām).

Ja dabīgais apgaismojums vispār netiek izmantots, ir jānodrošina neliels nakts apgaismojums (5–10 luksi), lai dzīvnieki saglabātu noteiktu redzamību un atbildes refleksus.

2.5. Troksnis

Pilnīgs klusums vai dzirdes nervu nestimulēšana mājas seskiem var būt kaitīga un padarīt tos nervozus. Tomēr skaļš, nepazīstams troksnis un vibrācija var izraisīt seskiem ar stresu saistītus traucējumus, tādēļ no šādiem satricinājumiem dzīvnieki ir jāpasargā. Ir jāapsver paņēmieni pēkšņu un nepazīstamu trokšņu, tostarp apkopšanas pasākumu radītā trokšņa objektā un ārēju avotu radītā trokšņa, samazināšanai mājas sesku turēšanas objektos. Ārējos trokšņus var samazināt, izvēloties piemērotu objekta novietojumu un arhitektūras projektu. Troksni, kas rodas objekta iekšienē, var kontrolēt ar troksni slāpējošu materiālu un konstrukciju starpniecību. Plānojot un pārveidojot izmitināšanas telpas, ir jākonsultējas ar attiecīgo ekspertu.

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)

3. Veselība

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.1. un 4.4.apakšpunktu.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Dzīvnieki ir jātur sociāli saderīgās grupās, ja vien nepastāv zinātniski vai ar dzīvnieku labturību saistīti iemesli dzīvnieku atsevišķai turēšanai.

Pārošanās periodā pieaugušos tēviņus var būt nepieciešams izolēt, lai novērstu cīniņus un savainojumus. Tomēr pārējā laikā tēviņus var veiksmīgi turēt grupās.

Grūsnas mātītes ir jānošķir atsevišķi tikai grūtniecības perioda beigās, ne ātrāk kā divas nedēļas pirms atnešanās.

Ja dzīvnieki ir pieraduši dzīvot grupās, nošķiršana var radīt dzīvniekam spēcīgu stresu. Nošķiršanai ilgstot vairāk nekā divdesmit četras stundas, tā nopietni pasliktina dzīvnieku labsajūtu. Tāpēc bez veterināra vai ar labturību saistīta iemesla mājas seskus atsevišķi neizmitina ilgāk par divdesmit četrām stundām. Atsevišķu izmitināšanu uz laika posmu, kas pārsniedz divdesmit četras stundas, izmēģinājuma veikšanas nolūkā nosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos.

Ja dzīvnieki tiek turēti atsevišķi zinātnisku vai ar labturību saistītu iemeslu dēļ, ir jāvelta papildu resursi šo dzīvnieka labsajūtas un aprūpes nodrošināšanai. Visiem atsevišķi izmitinātajiem seskiem katru dienu ir jāvelta papildu laiks saskarsmei ar cilvēku un ir jānodrošina vizuālais, dzirdes un, ja iespējams, fiziskais kontakts ar citiem seskiem.

Ņemot vērā mājas seska sociālo uzvedību, tam ir jānodrošina regulāra saskarsme ar citiem mājas seskiem, izmitinot dzīvniekus grupā un regulāri veltot tiem uzmanību. Kopumā mājas seskiem patīk regulāra un uzticama aprūpe, un tā ir jānodrošina, jo tādējādi tiek uzlabota rezultātu kvalitāte un dzīvnieki kļūst sabiedriskāki.

Mājas sesku sociālā uzvedība nostiprinās agrā vecumā, un ir svarīgi, ka mazulim tiek nodrošināta saskarsme ar citiem mājas seskiem (piemēram, ar mazuļiem no tā paša metiena) un cilvēkiem (piemēram, ar dzīvnieku kopējiem). Ikdienas aprūpe šajā jutīgajā attīstības stadijā nosaka pieauguša mājas seska sociālo uzvedību. Ir novērots: jo biežāka saskarsme, jo nosvērtāks kļūs dzīvnieks, un šī saskarsme ir nepieciešama arī pieauguša seska dzīves laikā.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Mājas seska iežogojuma plānojumam ir jāatbilst sugas un šķirnes specifiskajām vajadzībām. Iežogojumam ir jābūt tādam, lai to būtu iespējams pielāgot jauninājumiem, kas tiek ieviesti, pamatojoties uz jauniem atklājumiem.

Iežogojumiem ir jābūt veidotiem tā, lai mājas seskiem būtu pieejama noteikta privātā telpa un lai tie spētu kontrolēt noteiktus sociālos kontaktus.

Papildus minimālajai grīdas platībai, kas ir norādīta turpmāk, iežogojumos ir jānodrošina arī vietas dažādu darbību veikšanai, piemēram, paaugstinātas platformas un atsevišķi nodalījumi. Ja tiek nodrošinātas kastes migu ierīkošanai, tām ir jābūt veidotām tā, lai mazuļi neizveltos no migas.

Kartona vai stingras plastmasas caurules un kastes un papīra maisi rosinās dzīvnieku ziņkāri un rotaļīgumu. Mājas seskiem ļoti patīk ūdens vannas un bļodas.

4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums

4.3.1. Izmēri

Šo vadlīniju mērķis ir veicināt mājas sesku izmitināšanu grupās un nodrošināt tiem piemērotus turēšanas vietas uzlabojumus. Ir jānorāda, ka šī koncepcija un stratēģija veicina mājas sesku turēšanu lielās saderīgās grupās, tādējādi ietaupot grīdas platību un uzlabojot dzīvnieku saskarsmes iespējas.

Dzīvnieku iežogojumiem, tostarp nodalījumiem starp iežogojumiem, ir jānodrošina mājas seskiem veselīga un ērti tīrāma vide. Iežogojumu plānojumam un uzbūvei ir jābūt tādai, kas nodrošinātu atklātas un gaišas telpas, ļaujot mājas seskiem novērot citus seskus un darbiniekus, kas atrodas ārpus to iežogojuma. Mājas seskiem ir jābūt arī iespējai patverties savā iežogojumā, atrasties vientulībā un īpaši būt ārpus citu sesku redzamības lauka.

Tā kā mājas seskiem piemīt lielas spējas izbēgt, iežogojuma konstrukcijai ir jābūt tādai, lai dzīvnieks nespētu izbēgt vai savainot sevi, cenšoties izbēgt.

Iežogojuma ieteicamais minimālais augstums ir 50 cm. Mājas seskiem patīk kāpelēt, un šis augstums nodrošina iespēju ieviest piemērotus turēšanas vietas uzlabojumus. Grīdas platībai ir jābūt pietiekami lielai, lai dzīvnieks varētu brīvi kustēties un izvēlēties vietu gulēšanai, ēšanai un tualetei. Lai nodrošinātu pietiekamu vides daudzveidību, neviena iežogojuma platība nedrīkst būt mazāka par 4500 cm². Minimālās platības prasības vienam mājas seskam ir norādītas E.1.tabulā.

E.1.tabula. Mājas seski: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

	Minimālais iežogojuma lielums (cm²)	Minimālā grīdas platība vienam dzīvniekam (cm²)	Minimālais augstums (cm)
Dzīvnieki līdz 600 g	4500	1500	50
Dzīvnieki virs 600 g	4500	3000	50
Pieauguši tēviņi	6000	6000	50
Mātīte un mazuļi	5400	5400	50

Dzīvnieku iežogojumiem ir jābūt taisnstūra formā, nevis kvadrāta formā, lai tādējādi veicinātu dzīvnieku lokomotoro aktivitāti.

Ierobežošana mazākā platībā zinātniskā nolūkā, piemēram, metabolisma būrī, var ievērojami pasliktināt dzīvnieka labsajūtu.

4.3.2. Grīdas segums

Ieteicamais grīdas segums mājas sesku izmitināšanas objektos ir cieta vienlaidu grīda ar gludu, neslīdošu virsmu. Papildu mēbelējums iežogojumā, piemēram, guļvietas un platformas, nodrošinās visiem mājas seskiem siltu un ērtu atpūtas vietu.

Mājas sesku iežogojumos nedrīkst izmantot vaļējas grīdas segumu sistēmas, piemēram, tīklu vai stiepļu režģu grīdas.

4.4. Barošana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.6.apakšpunktu.)

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

Visiem mājas seskiem ir jānodrošina guļvietas materiāls. Turklāt ir jānodrošina arī materiāli migas ierīkošanai, piemēram, siens, salmi vai papīrs. Tiek uzskatīts, ka papildu turēšanas vietas uzlabojumu sniedz dziļas pakaišu sistēmas.

Labā prakse ir izmantot pakaišus vai substrāta materiālu, lai atvieglinātu tīrīšanu un samazinātu nepieciešamību iežogojumu regulāri mazgāt/skalot ar šļūteni.

4.7. Tīrīšana

Dzīvnieku iežogojumus skalojot ar šļūteni, mājas seski nedrīkst samirkt. Ja iežogojumi tiek skaloti ar šļūteni, mājas seskus pārvieto no iežogojuma kādā sausā vietā un ielaiž atpakaļ iežogojumā vienīgi tad, kad iežogojums ir sauss.

Mājas seskiem ir raksturīga tendence izkārnīties pret vertikālu virsmu noteiktā iežogojuma daļā. Tualetes kastes ievietošana var samazināt pārējās iežogojuma platības tīrīšanas biežumu.

Tualetes kastes un/vai vietas, ko dzīvnieks izmanto kā tualeti, ir jātīra tik bieži, cik tas ir nepieciešams, bet vismaz vienu reizi dienā.

Pārējā iežogojuma tīrīšanas biežumu nosaka atkarībā no tādiem faktoriem kā apdzīvotības blīvums, iežogojuma plānojums un vairošanās posma stadija, piemēram, grūsnības periods.

4.8. Apiešanās

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.10.apakšpunktu.)

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4. 11. Identifikācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.13.apakšpunktu.)

F. Noteikumi attiecībā uz primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti

a) Vispārīgie noteikumi

1. Ievads

Primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, turēšana laboratorijā rada virkni problēmu, kuras nav raksturīgas darbā ar citiem laboratorijās izmantotiem zīdītājiem. Primāti, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir savvaļas dzīvnieki, un lielākā daļa no tiem dzīvo kokos. Tā kā primāti ir savvaļas dzīvnieki, tie ir daudz trauksmaināki nekā pieradināto sugu dzīvnieki un ārkārtīgi spēcīgi reaģē un nepazīstamiem un satraucošiem kairinājumiem. Atšķirībā no pieradinātajām sugām primāti nav selekcionēti to draudzīguma pret cilvēku un mazās agresivitātes dēļ. Draudzīga saskarsme starp kopēju un mazuli agrīnā vecumā mazinās dzīvnieka bailīgumu, jo dzīvnieki iemācīsies, ka pazīstamie cilvēki nav bīstami, tomēr dzīvnieki saglabās lielāko daļu īpašību, kas ir raksturīga to sugas pārstāvjiem savvaļā. Salīdzinājumā ar kokos nedzīvojošiem laboratorijas zīdītājiem primāti, kas nav cilvēkveidīgie primāti, no sauszemes plēsējiem bēg vertikālā plaknē, nevis horizontālā plaknē; pat tās sugas, kas kokos dzīvo salīdzinoši maz, meklē patvērumu kokos vai uz klinšu sienas. Tāpēc iežogojumam augstumam ir jābūt pietiekamam, lai dzīvnieks varētu uzrāpties pietiekami augstu, lai justos pasargāts. Ārkārtīgi svarīgs primātu iežogojumos ir telpas sadalījums. Ir ļoti svarīgi, lai dzīvnieki varētu izmantot iespējami lielāku daļu iežogojuma tilpuma, jo kā kokos dzīvojošiem dzīvniekiem tiem ir nepieciešama trīsdimensiju telpa. Lai tas būtu iespējams, ir jānodrošina laktas un kāpelēšanai piemērotas konstrukcijas.

Papildus mežonīgajai dabai un kāpelēšanas paradumiem primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir attīstīta kognitīvā spēja, kompleksi barības uzlasīšanas paņēmieni un sociālā uzvedība. Tādēļ dabisko izpausmju īstenošanai tiem ir nepieciešama kompleksa vide. Tomēr grupas uzbūvei ir jābūt tādai, lai būtu maksimāli ierobežotas tās dabiskās izpausmes, kas rada dzīvniekos stresu un ciešanas vai kas var radīt ievainojumus.

Zinātniskajos pētījumos izmantotajiem primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir jābūt dzimušiem nebrīvē, un, ja tas ir praktiski iespējams, izaugušiem uz vietas, lai izvairītos no transportēšanas izraisītā stresa. Nebrīvē dzimušo dzīvnieku vecums, vecāki un veselības stāvoklis ir zināms, un tie tiek audzēti saskaņā ar standartizētu zootehnikas praksi. Ja primāti, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir jāieved, tos būtu vēlams iegādāties pazīstamās audzēšanas vietās, kurās tiek ievēroti augsti labturības un kopšanas standarti. Tajās nedrīkst būt zoonozes. Savvaļā sagūstītu dzīvnieku izmantošana ir pieļaujama vienīgi ārkārtējos apstākļos, jo tie var apdraudēt darbinieku veselību, to priekšvēsture nav zināma un, visticamāk, tie baidīsies no cilvēka. Dažos gadījumos ir novērojama liela dzīvnieku mirstība dzīvnieku sagūstīšanas vietās vai dzīvnieku pārvešanas laikā uz dzīvnieku turēšanas vietu.

Par sugām, kuras parasti audzē un izmanto laboratorijās, ir pieejama papildu informācija. Lai pienācīgi nodrošinātu citu sugu vajadzības (vai ja novēro izpausmju vai vairošanās problēmas), ir jākonsultējas ar pieredzējušiem primātu speciālistiem un aprūpes darbiniekiem.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Tā kā nebrīvē dzīvniekiem ir ierobežotas iespējas īstenot dabiskos paņēmienus, lai pielāgotos klimata pārmaiņām, laboratorijas dzīvnieku turēšanai piemērotā temperatūras amplitūda ne vienmēr atbildīs dabiskās vides temperatūrai. Kopumā temperatūrai ir optimāli jāatbilst gan dzīvnieku, gan arī darbinieku labsajūtai. Ja tiek izmantoti āra iežogojumi, tajos ir jānodrošina patvērums pret nelabvēlīgiem laika apstākļiem un pastāvīga piekļuve pietiekami apsildītām iekštelpām. Šis nosacījums ir jo īpaši būtisks audzētavām, kurās tiek izmantoti plaši āra iežogojumi, lai samazinātu dzīvnieku apsaldēšanās risku un jaundzimušo bojāeju ziemas mēnešos.

2.3. Mitrums

Lai gan daži primāti, kas nav cilvēkveidīgie primāti, dzīvo tropiskajos lietus mežos, kuros ir augsts gaisa mitruma līmenis, bet citi – sausajos reģionos, laboratorijās dzīvojošajām kolonijām nav nepieciešams nodrošināt līdzīgus apstākļus. Kopumā relatīvais gaisa mitrums no 40 % līdz 70 % ir piemērots gan dzīvniekiem, gan aprūpes darbiniekiem. Ir jāuzmanās, lai dzīvnieki netiktu turēti pārāk zemā gaisa mitrumā (sk. par atsevišķām sugām) vai lai dzīvnieki, jo īpaši Jaunās pasaules pērtiķi, kas ir uzņēmīgi pret elpošanas orgānu slimībām, ilgstoši netiktu turēti apstākļos, kas neatbilst noteiktajam relatīvā gaisa mitruma diapazonam.

2.4. Apgaismojums

Vairumam laboratorijas primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir nepieciešams 12 stundu gaismas-tumsas cikls. Dažām sugām var būt nepieciešams mākslīgais ausmas un krēslas apgaismojums. Attiecībā uz nakts sugām, piemēram, Aotus trivirgatus, noteiktā darba dienas daļā ir jāizmanto blāvas sarkanās gaismas apgaismojums, lai būtu iespējams novērot dzīvniekus to aktīvajā periodā un lai varētu droši veikt ierastos aprūpes pasākumus. Ja tas ir iespējams, primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, turēšanas telpām ir jābūt ar logiem, jo tie ir dabīgās gaismas avots un var uzlabot dzīvnieku turēšanas vietu.

2.5. Troksnis

Kā turēšanas vietas uzlabojumu un paņēmienu pēkšņu skaļu trokšņu slāpēšanai var izmantot nomierinošu fona skaņu, piemēram, mūziku vai radiopārraides, taču šis paņēmiens nav paredzēts pastāvīgai izmantošanai. Mūzikai var būt arī nomierinoša ietekme uz dzīvniekiem stresa laikā. Lielākajai daļai sugu piemērotais skaņas līmenis atbilst skaņu līmenim, kāds ir ieteicams arī darbiniekiem, taču ir jāņem vērā, ka dažas sugas, piemēram, marmoseti (Callithrix spp.), spēj dzirdēt ultraskaņu. Ir jānodrošina zems fona trokšņu līmenis, un tikai īslaicīgi tas drīkst pārsniegt 65 decibelus.

2.6. Signalizācijas sistēmas

Lielākajai daļai augstāk attīstīto primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, dzirde līdzinās cilvēka dzirdei; lai nebiedētu dzīvniekus, nedrīkst izmantot sirēnas. Kā alternatīvus signalizācijas līdzekļus visās telpās var izmantot darbiniekiem redzamas signālugunis.

3. Veselība

Lai gan nebrīvē audzētu dzīvnieku izmantošanai būtu jāgarantē, ka dzīvnieki ir veseli un nerada inficēšanās draudus darbiniekiem vai citiem iestādē izmitinātajiem primātiem, par visiem jauniegūtajiem dzīvniekiem ir jābūt pilnīgi aizpildītiem veselības sertifikātiem, un pēc ievešanas tie ir jāievieto karantīnā. Šajā laika posmā ir rūpīgi jānovēro ievesto dzīvnieku veselības stāvoklis un jāveic nepieciešamās seroloģiskās, bakterioloģiskās un parazitoloģiskās pārbaudes kompetentās laboratorijās.

Uz visiem kolonijā dzīvojošajiem primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir jāattiecina veterinārā uzraudzība, un tiem ir jāveic regulāras diagnostiskās pārbaudes. To tuvā radniecība ar cilvēkiem nosaka to uzņēmību pret daudzām slimībām un parazītiem, kas ir kopīgi abām sugām un dažreiz var apdraudēt abu sugas veselību. Tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi veikt regulāras medicīniskās pārbaudes arī darbiniekiem. Ja darbinieks var potenciāli apdraudēt dzīvnieku veselību, ir jānovērš šā darbinieka jebkura iespējamā saskare ar dzīvniekiem. Īpaša piesardzība ir jānodrošina darbā ar dzīvniekiem, kas varētu būt inficēti ar cilvēkam bīstamiem patogēniem. Ir jāinformē darbinieki un jāveic nepieciešamie pasākumi, lai samazinātu inficēšanās risku. Dzīvnieka dzīves laikā ir jāveic ieraksti par dzīvnieka veselības stāvokli. Pēkšņas saslimšanas un nāves gadījumu izmeklēšana ir jāuztic kompetentiem darbiniekiem un laboratorijām, un tā ir jāveic ļoti rūpīgi, ņemot vērā iespējamās zoonozes.

Dzīvnieki no dažādiem ģeogrāfiskajiem apgabaliem ir stingri jānošķir cits no cita līdz brīdim, kad ir pārbaudīts to veselības stāvoklis.

Āra iežogojumos īpaši svarīga ir kaitēkļu kontrole.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Par primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, sociālo uzvedību, turēšanas vietu uzlabošanas stratēģijām un aprūpi ir jākonsultējas ar personu, kas ir kompetenta šajos jautājumos.

Tā kā laboratorijās izmantotie primāti, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir sabiedriski dzīvnieki, tie ir jāizmitina kopā ar vienu vai vairākiem saderīgiem tās pašas sugas pārstāvjiem. Lai nodrošinātu saderību grupā, būtiska ir laboratorijas primātu grupas pareiza veidošana. Saderība un no tās izrietošais grupas sadalījums pēc dzīvnieku vecuma un dzimuma ir atkarīgs no sugas. Veidojot grupas, ir jāņem vērā sugai raksturīgā sociālā organizācija. Tomēr nebrīves apstākļos, kur nav pietiekami daudz vietas izvērstu pakaļdzīšanos organizēšanai vai no grupas izstumto dzīvnieku emigrēšanai, dabiskais grupas vecuma un dzimuma sadalījums var būt nepiemērots un var būt nepieciešamas izmaiņas grupas struktūrā. Piemēram, makaku grupas dabisko sastāvu, kurā ietilpst vairāki tēviņi un vairākas mātītes, var aizstāt ar harēma struktūru. Grupas sastāvu var noteikt arī izmēģinājumā, šādi izveidojot, piemēram, viendzimuma grupas vai vienaudžu grupas. Ir svarīgi, lai grupas iežogojumā būtu nodrošinātas vizuālas barjeras, kas ļautu dzīvniekiem patverties ārpus citu dzīvnieku redzes lauka, un vairāki bēgšanas ceļi, kas nodrošinātu iespēju izvairīties no uzbrukumiem un neļautu dominējošajiem īpatņiem liegt pakārtoto dzīvnieku iekļūšanu noteiktās iežogojuma daļās.

Pēc grupas izveidošanas vai pārgrupēšanas dzīvnieki ir rūpīgi jānovēro, un ir jābūt izstrādātai rīcības programmai agresīvas uzvedības ierobežošanai un samazināšanai.

Ja dzīvnieki ir izmitināti viendzimuma grupās, pretēja dzimuma grupas nav vēlams izmitināt tuvu vienu otrai, jo tad tēviņi var kļūt agresīvi. Dzīvniekus var neizmitināt sociālā grupā vienīgi tad, ja tam ir veterinārs pamatojums vai ja to pieprasa izmēģinājuma nosacījumi. Atsevišķa izmitināšana ir pieļaujama vienīgi veterināru vai ar labturību saistītu iemeslu dēļ; tai ir jāilgst iespējami īsāku laika posmu, un tā ir rūpīgi jāuzrauga. Atsevišķu izmitināšanu izmēģinājuma veikšanas nolūkā nosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos. Atsevišķi izmitinātu primātu labturībai un aprūpei ir jāvelta papildu resursi. Ja nav iespējama izmēģinājumos iesaistīto dzīvnieku izmitināšana lielās grupas, labākais risinājums varētu būt to turēšana saderīgos viendzimuma pāros.

Ja dzīvnieku ir nepieciešams uz laiku nošķirt no grupas, piemēram, lai izmēģinātu kādu preparātu, dzīvnieka atgriešanās grupā ir rūpīgi jāuzrauga, jo var būt mainījusies grupas sociālā organizācija un dzīvniekam var uzbrukt. Dzīvnieku var ievietot atsevišķā iežogojumā, kas ir ievietots grupas iežogojumā vai blakus tam, vai arī var nošķirt visus grupas dzīvniekus, neilgi pēc tam grupu atkal pilnīgi apvienojot.

4.1.1. Vairošana

Dzimumu proporcionālā attiecība un dzīvnieku skaits audzētavā ir atkarīgi no attiecīgās sugas. Ir svarīgi nodrošināt, lai pieejamās telpas apjoms un daudzveidība būtu pietiekama, lai novērstu dzīvnieku, jo īpaši grupā zemu statusu ieņemošo mātīšu un jauno dzīvnieku, iebiedēšanu. Poligāmajās sugās ir jānodrošina tāda dzimumu attiecība, lai nodrošinātu, ka visas mātītes tiek sapārotas un dzemdē dzīvus mazuļus. Ja grupā ir vairāk nekā viens tēviņš, jāpārliecinās par grupas tēviņu savstarpējo saderību. Monogāmās sugas tur ģimenes grupās, kurās ietilpst abi vecāki un divas vai vairākas pēcnācēju paaudzes.

Svarīgs nosacījums attiecībā uz topošajiem vaislas dzīvniekiem ir tāds, ka jaunajiem dzīvniekiem ir jāaug stabilās grupās, vēlams, grupās, kurās tie ir piedzimuši, kopā ar to mātēm. Tas nodrošina to, ka pēcnācēju audzināšanas iemaņas un sociālās attiecības hierarhiskajā struktūrā attīstās pareizi.

Dzīvnieki parasti bez iejaukšanās spēj veiksmīgi uzaudzināt vienu mazuli vai dvīņus. Taču ir nepieciešams rīcības protokols gadījumam, ja māte no mazuļa atsakās, lai mazinātu šo dzīvnieku ciešanas.

4.1.2. Atšķiršana no mātes

Jaunajiem cercopithecoidiem (cercopithecus) raksturīga lēna pēcdzemdību attīstība, kas ilgst vairākus gadus, un atkarībā no sugas to atkarība no mātes ilgst līdz 8–12 mēnešu vecumam. Šajā laika posmā tie mātes modrā aizsardzībā izzina apkārtējo vidi un socializējas, iepazīstoties ar apkārtējiem.

Saskarsmē ar citiem jaundzimušajiem vai pat palīdzot rūpēties par tiem, tiek apgūtas mazuļu audzināšanas iemaņas. Jaundzimušo nošķiršana no kolonijas rada stresu gan mātei, gan jaundzimušajam dzīvniekam. Tādēļ, līdz jaunie dzīvnieki kļūst pastāvīgi, tos ir ieteicams atstāt tajā kolonijā, kurā tie ir dzimuši. Ja paša dzīvnieka labturības apsvērumu dēļ to ir nepieciešams atšķirt no mātes agrāk nekā parasti, šo dzīvnieku ir ieteicams ievietot labi organizētā grupā, lai nekaitētu dzīvnieka sociālajai attīstībai, uzvedībai, fizioloģijai un imūnsistēmai. Atšķiršanai no mātes piemērotā vecuma diapazons katrai sugai var atšķirties.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Videi ir jābūt tādai, lai dzīvnieks tajā spētu īstenot savu ikdienas darbību komplekso programmu. Ņemot vērā atšķirības dažādu sugu dabiskajā uzvedībā, dzīvojamo telpu aprīkojums būs atkarīgs no sugas, kas tajās dzīvos. Iežogojumā dzīvniekam ir jānodrošina iespēja īstenot plašu dabisko izpausmju klāstu, jāsniedz drošības sajūta, kā arī jānodrošina pietiekama daudzveidība, lai dzīvnieks šajā vidē varētu skriet, staigāt, kāpelēt un lēkāt. Ieteicams izmantot arī tausti stimulējošus materiālus. Ir jānodrošina dzīvniekam iespēja kontrolēt tam pieejamo vidi. Dzīvnieka vidē ir jāievieš regulāri jauninājumi, piemēram, nelielas izmaiņas iežogojuma aprīkojuma uzbūvē vai izvietojumā un dzīvnieku barošanas veidā.

4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums

Primāti, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir jāizmitina tā, lai neprovocētu tos uz neadekvātu rīcību un lai tie spētu īstenot pietiekamu ierasto darbību klāstu.

Katras sugas iežogojuma izmēri ir atkarīgi no šādiem faktoriem:

– pieauguša dzīvnieka lieluma (lai arī jaunie dzīvnieki ir mazāki, tie parasti ir aktīvāki nekā pieaugušie dzīvnieki, tāpēc tiem ir nepieciešams tikpat daudz telpas fiziskajai attīstībai un rotaļām);

– pietiekamas telpas kompleksas un interesantas vides nodrošināšanai un

– izmitināmās grupas lieluma.

4.3.1. Izmēri

Visu sugu primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, izmitināšanā ievēro šādus principus:

– būru augstumam ir jābūt pietiekamam, lai dzīvnieks varētu bēgt vertikālā plaknē un sēdēt uz laktas vai plaukta, ar asti nepieskaroties pie grīdas;

– ir jānodrošina dzīvniekam iespēja īstenot sugai raksturīgās lokomotorās un uzvedības izpausmes;

– vietai ir jābūt pietiekamai, lai tajā būtu iespējams uzlabot turēšanas vietu;

– dzīvnieku nedrīkst izmitināt atsevišķi no pārējiem dzīvniekiem, ja vien nepastāv kādi ārkārtēji apstākļi;

– iežogojumus nedrīkst izvietot vertikāli citu virs cita divās vai vairākās rindās.

4.3.2. Āra iežogojumi

Ja vien tas ir iespējams, ir jānodrošina primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, piekļuve āra iežogojumiem. Āra iežogojumus parasti izmanto lielāku primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, audzēšanai. Šādu iežogojumu priekšrocība ir tā, ka tajos ir iespējams ievietot dzīvnieku dabiskajai videi raksturīgu aprīkojumu un ka tajos var turēt izmēģinājumos izmantojamos vai rezervē esošos dzīvniekus, ja nav nepieciešama precīza klimatiskā kontrole un āra gaisa temperatūra ir piemērota šiem dzīvniekiem. Āra iežogojumi parasti ir veidoti no metāla, taču var izmantot arī citus materiālus (piemēram, koku), ja tie ir pietiekami aizsargāti pret laika apstākļu iedarbību. Toksikologi ir atļāvuši noteiktu koksnes veidu izmantošanu, ja vien ir pieejams koksnes sastāva analīzes sertifikāts. Koka konstrukcijas ir viegli uzturēt un nomainīt, tās var uzstādīt uz vietas atbilstīgi individuālam pasūtījumam, un koks ir neuzkrītošāks un dabīgāks materiāls. Lai aizsargātu koka iežogojuma konstrukcijas, iežogojuma nesošajai konstrukcijai ir jābūt izgatavotai no tādas koksnes, kuru dzīvnieki negrauž vai kura ir aizsargāta ar tīklu vai netoksisku apstrādes līdzekli. Iežogojuma pamatni var izgatavot no betona, vai arī šim nolūkam var izmantot dabīgās veģetācijas pamatni. Ja iežogojuma grīda ir izgatavota no betona, to var pārklāt ar piemērotu netoksisku substrāta materiālu. Daļai no iežogojuma ir jābūt pārsegtai ar jumtu, lai dzīvnieki varētu uzturēties ārā arī mitrā laikā un lai nodrošinātu aizsardzību pret sauli, vai arī ir jānodrošina īpašas nojumes, zem kurām dzīvnieki var patverties no laika apstākļiem. Ja āra iežogojumi ir pieejami, primāti, kas nav cilvēkveidīgie primāti, tos izmantos arī ziemā. Tomēr ir jānodrošina arī apsildīti iekštelpu iežogojumi. Ir ieteicams, ka iekštelpu iežogojumu izmēri atbilst noteiktajām minimālajām prasībām, lai izvairītos no šo iežogojumu pārblīvēšanas nelabvēlīgu laika apstākļu gadījumā. Tā kā āra iežogojumi nodrošina papildu telpu, nav nepieciešams noteikt šo iežogojumu minimālos izmērus. Ja dažādi iežogojumi ir savstarpēji savienoti, piemēram, ja āra iežogojums ir savienots ar iežogojumu iekštelpās, ir jānodrošina vairāk nekā viena savienojošā eja, lai dominējošie dzīvnieki neiedzītu strupceļā dzīvniekus ar zemāku sociālo statusu grupā.

4.3.3. Izmitināšana iekštelpās

Lai gan iežogojumi parasti tiek izgatavoti no metāla, nomierinošākas vides veidošanai var veiksmīgi izmantot arī citus materiālus, piemēram, koku, laminātu un stiklu.

Tā kā būtisks iežogojuma parametrs ir iežogojuma augstums, iežogojumos visiem primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir jānodrošina iespēja kāpelēt, lēkāt un patverties uz augstu novietotas laktas. Sienas var pārklāt ar tīklu, ko dzīvnieki izmantos kāpelēšanai, taču ir jānodrošina arī pietiekams daudzums diagonālu zaru vai laktu, uz kurām vienlaikus varētu sēdēt visi iežogojumā izmitinātie dzīvnieki. Ja izmanto tīklu, ir jāpārliecinās, ka tas nesavainos dzīvnieku, tīklā iesprūstot kādai no dzīvnieka ekstremitātēm.

Cieta grīdas seguma priekšrocība ir tā, ka šādas grīdas ir iespējams pārklāt ar substrāta materiālu, uz kura ir iespējams izkaisīt barību, veicinot barības uzlasīšanu un vākšanu. Primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir nepieciešama telpa fiziskai aktivitātei, taču veterinārā vai izmēģinājumu nolūkā tos uz īsu laika posmu var ieslodzīt mazākos iežogojumos. Mazākas telpas var veidot, ar starpsienām sadalot galveno iežogojumu un/vai izmantojot pārvietojamu iežogojuma aizmugurējo sienu, kā arī ievietojot iežogojumā būri, divas savstarpēji savienotas novietnes vai arī pievienojot iežogojumam, kas paredzēts dzīvnieku fiziskajam aktivitātēm, izmēģinājumiem paredzētus iežogojumus. Šo ieslodzīšanas paņēmienu priekšrocība ir tā, ka dzīvniekiem ir nodrošināta piekļuve to dzīves telpai un grupas biedriem, bet vienlaikus ir iespējama dzīvnieka atsevišķa barošana, tīrīšana un izmantošana procedūrās, piemēram, preparātu došana un asins paraugu ņemšana.

Ja konkrētam izmēģinājumam ir nepieciešama dzīvnieka atsevišķa izmitināšana nelielā iežogojumā, izmēģinājuma veicējam ir jāspēj pamatot šāda ieslodzījuma ilgums un pakāpe, samērojot ieslodzījuma ietekmi uz dzīvnieka labsajūtu ar izmēģinājuma prasībām un zinātnisko vērtību. Šādi ierobežojumi ir jānovērtē zinātniekiem, zoologiem un kompetentām personām, kas ir atbildīgi par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos.

Vairāk telpas fiziskām aktivitātēm var nodrošināt, ja primātus, kas nav cilvēkveidīgie primāti, tur lielās grupās, nevis pāros. Dzīvniekus var nošķirt no pārējiem dzīvniekiem, tos apmācot (skatīt turpmāk 4.8.punktu) vai liekot dzīvniekiem skriet cauri ejai, kurā ir ievietots slazds.

Papildu noteikumos ir norādīti ieteicamie minimālie iežogojuma izmēri dažādām sugām.

4.4. Barošana

Ir jānodrošina barības satura un pasniegšanas veida dažādība, lai izraisītu dzīvniekos interesi par barību un uzlabotu dzīvnieku turēšanas vietu. Barības izkaisīšana veicinās tās uzlasīšanu, bet, ja barības izkaisīšanu ir sarežģīti nodrošināt, barība ir jāpasniedz tā, lai tās iegūšanai dzīvniekam būtu jāvelta noteiktas pūles, piemēram, pasniedzot nesadalītus augļus un dārzeņus vai ievietojot barību barotavās, kuru atvēršanai ir nepieciešamas noteiktas dzīvnieka darbības. Barošanas ierīcēm un konstrukcijām ir jābūt veidotām un novietotām tā, lai iespējami novērstu barības bojāšanos. C vitamīns ir būtiska primātu barības sastāvdaļa. Jaunās pasaules pērtiķiem ir nepieciešams noteikts daudzums D₃ vitamīna. Tā kā bagātīga barošana var padarīt dzīvniekus izvēlīgus, sabalansēta uztura uzņemšanas nodrošināšanai ir ieteicams standarta barību pasniegt pirmajā dienas ēdienreizē no rīta, kad dzīvnieki ir izsalkuši un nevar izvēlēties citu barību. Barību var izkaisīt iežogojumā, lai nepieļautu, ka dominējošie dzīvnieki saņem visai grupai paredzēto pārtikas devu. Ja paredzams, ka barības dažādība nelabvēlīgi ietekmēs izmēģinājuma rezultātus, dzīvnieki ir jābaro ar vienveidīgu pārtiku. Šajā gadījumā standarta barību var dažādot, mainot tās izskatu, krāsu un garšu.

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

Dažiem primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, piemēram, dažiem prosimianiem (Prosimii), ir nepieciešams materiāls migas ierīkošanai, piemēram, koksne, vilna, sausas lapas vai salmi. Netoksisks substrāta materiāls, piemēram, koksnes šķelda, granulas ar pazeminātu putekļu īpatsvaru vai sadriskāts papīrs ir vērtīgi materiāli, kas iekštelpu iežogojumos veicina barības uzlasīšanas darbības. Āra iežogojumiem piemērota ir zāle, dažādi augi, koku vai mizas šķelda.

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

Darbā ar primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, tiek izmantoti dažādi brīvības ierobežošanas – diapazonā no iežogojumiem ar slīdošām starpsienām un dzīvnieku sagūstīšanas ar rokām vai ar tīklu līdz dzīvnieku iemidzināšanas šautru izmantošanai. Lai gan šāda saskarsme ar cilvēku primātus satrauc, ir ieteicams dzīvniekus apmācīt sadarboties, lai tādējādi samazinātu šādas saskarsmes radīto stresu. Dzīvnieku apmācīšana ir vissvarīgākais dzīvnieku aprūpes aspekts, jo īpaši ilgstošos pētījumos. Apmācīšana sniedz dzīvniekam intelektuālu nodarbi un atvieglina aprūpētāja darbu. Primāti, kas nav cilvēkveidīgie primāti, reaģē uz skaņas un vizuālajiem kairinājumiem, un, izmantojot vienkāršus "atalgošanas" paņēmienus, dzīvniekus var apmācīt sadarboties nelielās procedūrās, piemēram, asins paraugu noņemšanā.

Ir regulāri jāanalizē dzīvnieku reakcija uz apmācību un procedūrām un rūpīgi jāapsver īpaši neatsaucīgo dzīvnieku turpmāka izmantošana izmēģinājumos.

Lai gan dzīvniekus ir iespējams apmācīt pildīt uzdevumus, starp atkārtotiem izmēģinājumiem dzīvniekiem ir jānodrošina pietiekami atpūtas periodi.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

Par katru dzīvnieku pieraksta sīkus datus. Norāda šādu informāciju: dzīvnieka sugu, dzimumu, vecumu, svaru, izcelsmi, klīnisko un diagnostikas informāciju, pašreizējo un iepriekšējo izmitināšanas sistēmu, izmēģinājumu vēsturi un citu informāciju, kas ir būtiska aprūpes un izmēģinājumu procedūrām, piemēram, pārskatus par dzīvnieka uzvedību vai statusu un par ieteicamajiem grupas biedriem/attiecībām grupā.

4.11. Identifikācija

Visiem iestādē dzīvojošajiem primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, pirms to atšķiršanas no mātes ir jāpiešķir pastāvīgs un unikāls laboratorijas identifikācijas kods. Dzīvnieku identifikāciju var nodrošināt, izmantojot pareizi uzliktas kakla siksnas ar medaljoniem vai tetovējumus lielo sugu dzīvniekiem. Pieejamās vietās uz dzīvnieka ķermeņa (lielākiem dzīvniekiem uz plaukstas locītavas, mazākiem – skaustā) var ievadīt mikroshēmu. Tā kā ir būtiski nodrošināt konkrētu dzīvnieku vieglu atpazīšanu, dažās laboratorijās ir veiksmīgi ieviesti dzīvnieku vārdi, jo tos var ērti izmantot dominējošo un pakārtoto dzīvnieku identificēšanai, un pastāv uzskats, ka vārdu došana dzīvniekiem vairo aprūpes darbinieku cieņu pret primātiem.

5. Darbinieku apmācība

Darbinieki ir jāapmāca dzīvnieku aprūpē, kopšanā un apmācībā. Dzīvnieku aprūpētāju un ar primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, strādājošo zinātnieku apmācībā ir jāiekļauj informācija par konkrētajām dzīvnieku sugām. Darbinieki ir jāinformē par sugas bioloģiskajām un uzvedības iezīmēm un prasībām, nepieciešamajiem turēšanas vietas uzlabojumiem, dzīvnieku iekļaušanas un nošķiršanas paņēmieniem un sociālo dinamiku. Apmācībā ir jāiekļauj arī informācija par darbinieku veselības aizsardzību un drošību darbā ar primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, tostarp par iespējamajām zoonozēm, kā arī par terapiju.

6. Pārvadāšana

Ja tas ir iespējams, dzīvnieki ir jāpārvadā saderīgos pāros. Tomēr pieaugušus dzīvniekus var būt nepieciešams pārvadāt atsevišķi.

b) Papildu noteikumi marmosetu (Callithrix spp.) un tamarīnu (Saguinus spp.) izmitināšanai un aprūpei

1. Ievads

Marmoseti (Callithrix spp.) ir nelieli, pārsvarā kokos dzīvojoši Dienvidamerikas dienas primāti. Savvaļā tie apdzīvo 1–4 hektārus lielas platības paplašinātās ģimeņu grupās no trīs līdz piecpadsmit dzīvniekiem, ko veido abi vecāki un to pēcnācēji. Mātītēm metiens ir divreiz gadā (visbiežāk dvīņi, bet nebrīvē nereti trīs mazuļi vienā metienā), un par mazuļiem rūpējas visi grupas locekļi. Dominējošo mātīšu klātbūtnē pakārtotajām mātītēm novērojami noteikti hormonāli un uzvedības mehānismi, kas nomāc to reproduktīvo spēju. Marmoseti (Callithrix spp.) pārtiek no augļiem un kukaiņiem un ir iecienījuši sveķkokus, barojoties ar šo koku sveķiem; tomēr nebrīvē tie grebs un iezīmēs ar smaku citus lapu kokus. Barības uzlasīšanai un uzņemšanai marmoseti (Callithrix spp.) velta līdz 50 % sava laika. Marmosetu (Callithrix spp.) un tamarīnu (Saguinus spp.) dzīves ilgums nebrīvē ir no piecpadsmit līdz divdesmit gadiem.

Tamarīni (Saguinus spp.) daudzējādā ziņā ir līdzīgi marmosetiem (Callithrix spp.). Tie dzīvo Dienvidamerikā un Centrālamerikā, ir nedaudz lielāki par marmosetiem (Callithrix spp.) un apdzīvo plašākas platības no 30 līdz 100 hektāriem. Tamarīniem (Saguinus spp.) ir nepieciešamas lielākas platības, jo tie patērē vairāk augļu, negrebj kokus un sveķus ēd vienīgi tad, ja tie ir viegli pieejami.

Lielākā daļa marmosetu (Callithrix spp.) un tamarīnu (Saguinus spp.) negribīgi pamet kokus, lai nokāptu uz zemes, un bieži iezīmē savu teritoriju ar smaku.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Marmoseti (Callithrix spp.) un tamarīni (Saguinus spp.) ir turami temperatūras diapazonā no 23 °C līdz 28 C, lai gan šo dzīvnieku tropiskās izcelsmes dēļ tiem ir piemērota arī nedaudz augstāka temperatūra.

2.3. Mitrums

Relatīvā gaisa mitrums ir jānodrošina diapazonā no 40 % līdz 70 %, lai gan dzīvnieki panes arī mitrumu virs 70 %.

2.4. Apgaismojums

Ir ieteicams fotoperiods, kurā ir ne mazāk kā divpadsmit stundu gaismas. Apgaismojuma avotam ir vienmērīgi jāapgaismo visa turēšanas telpa. Tomēr dzīvnieku iežogojumos vienmēr ir jānodrošina arī ēna.

2.5. Troksnis

Īpaša uzmanība ir jāvelta marmosetu (Callithrix spp.) un tamarīnu (Saguinus spp.) dzirdamības diapazonā ietilpstošās ultraskaņas mazināšanai.

2.6. Signalizācijas sistēma

(Skat. 2.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

3. Veselība

(Skat. 3.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Marmoseti (Callithrix spp.) un tamarīni (Saguinus spp.) ir jāizmitina ģimeņu grupās, kas sastāv no neradnieciskiem tēviņa un mātītes pāriem un vienas vai vairākām pēcnācēju paaudzēm. Rezerves dzīvnieku grupas veidojamas no saderīgiem viena dzimuma un vecuma īpatņiem vai jaunajiem dzīvniekiem. Ir jāuzmanās, veidojot grupas no neradnieciskiem viena dzimuma pieaugušiem dzīvniekiem, jo tie var būt pārlieku agresīvi viens pret otru.

Izmēģinājumu laikā marmosetus (Callithrix spp.) un tamarīnus (Saguinus spp.) parasti var turēt saderīgos viena dzimuma pāros (dvīņi, vecāki/pēcnācēji) vai, izmantojot kontracepciju, tēviņa un mātītes pārī. Ja izmēģinājumu procedūrām vai veterinārai aprūpei ir nepieciešama dzīvnieka atsevišķa izmitināšana, tās ilgumam ir jābūt iespējami īsam, un atsevišķi izmitinātajam dzīvniekam ir jāatrodas redzamības, dzirdamības un ožas sasniedzamības attālumā no citiem tā sugas pārstāvjiem.

Vaislas pārus veido tikai tad, kad dzīvnieki ir aptuveni 2 gadus veci. Ģimeņu grupās mātes klātbūtne nomāks sieviešu dzimuma atvašu ovulācijas ciklu. Vaislai paredzētos jaunos pārus nedrīkst turēt vecāku ģimenes tuvumā, jo tādējādi tiktu nomākta to vairošanās spēja.

Piemērotais vecums atšķiršanai no mātes ir atkarīgs no dzīvnieka turēšanas nolūka, taču atšķiršanu nedrīkst veikt ātrāk kā 8 mēnesī. Ja dzīvniekus ir paredzēts izmantot vaislai, tie ir jātur ģimenes grupā līdz vismaz 13 mēnešu vecumam, lai tie pienācīgi apgūtu mazuļu audzināšanu.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Marmosetu (Callithrix spp.) un tamarīnu (Saguinus spp.) dabiskā uzvedība liecina par to, ka nebrīves videi ir jābūt kompleksai un rosinošai, jo sugai tipiskās uzvedības veicināšanā šie faktori ir svarīgāki nekā vienkārša iežogojumu izmēru palielināšana. Ieteicamais aprīkojums no dabīga un mākslīga materiāla (piemēram, no koka vai PCV) – laktas, paaugstinājumi, šūpoles, virves. Ir būtiski variēt šo priekšmetu novietojumu, diametru un noturību, lai ļautu dzīvniekiem izpildīt tiem raksturīgās kustības un lēcienus. Koka laktas ļauj marmosetiem (Callithrix spp.) un tamarīniem (Saguinus spp.) izpaust tiem raksturīgo uzvedību – koka graušanu un iezīmēšanu, izmantojot smakas dziedzerus. Turklāt iežogojumos ir jāiekārto arī ērta un droša atpūtas vieta, piemēram, ievietojot iežogojumā kastes migu ierīkošanai, jo dzīvnieki tās var izmantot atpūtai, gulēšanai un arī patvērumam briesmu gadījumā. Lai gan vizuālais kontakts starp ģimeņu grupām parasti stimulē dzīvniekus, dažreiz, jo īpaši dažām marmosetu (Callithrix spp.) sugām, ir nepieciešams ievietot necaurredzamas starpsienas un/vai palielināt attālumu starp iežogojumiem, lai novērstu dzīvnieku teritoriālo mijiedarbību. Barošanas ierīces, kas stimulē dzīvnieku dabisko uzvedību, ir jāpiekarina vai jānovieto iežogojuma augšējā daļā, ņemot vērā, ka dzīvnieki nelabprāt nokāpj uz zemes. Koksnes šķeldas substrāts mudinās dzīvniekus uzlasīt uz grīdas nokritušo barību. Parasti dažādu konstrukciju un turēšanas vietas uzlabošanas ierīču ievietošana iežogojuma apakšējā daļā paplašinās iežogojuma telpu un dažādos tās izmantošanu. Marmosetiem (Callithrix spp.), kas grebj kokos caurumus sveķu iegūšanai, ļoti noderīgas ir ar sveķiem pildītas dobas tapas.

4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums

Marmosetiem (Callithrix spp.) un tamarīniem (Saguinus spp.) pieejamās telpas ietilpība un iežogojuma vertikālais augstums ir ievērojami svarīgāki rādītāji nekā iežogojuma grīdas platība, jo tie ir kokos dzīvojoši dzīvnieki, kuri glābjas no briesmām, bēgot vertikālā plaknē. Iežogojuma minimālie izmēri un plānojums ir atkarīgs no dzīvnieku turēšanas mērķa (turēšana vairošanas nolūkā, krājumā vai izmantošanai īsos vai ilgstošos izmēģinājumos), un tajos ir jāvar ievietot ierīces vides dažādības uzlabošanai.

F.1.tabula. Marmoseti (Callithrix spp.) un tamarīni (Saguinus spp.): iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

	Minimālā grīdas platība iežogojumos, kas paredzēti 1* vai 2 dzīvniekiem ar atvasēm līdz 5 mēnešu vecumam (m2)	Minimālā telpa vienam papildu dzīvniekam, kas vecāks par 5 mēnešiem (m3)	Minimālais iežogojuma augstums (m) **
Marmoseti (Callithrix spp.)	0,5	0,2	1,5
Tamarīni (Saguinus spp.)	1,5	0,2	1,5

* Dzīvnieku atsevišķa turēšana ir pieļaujama vienīgi izņēmuma gadījumos (sk. 4.1.apakšpunktu).

Iežogojumam griestiem ir jāatrodas vismaz 1,8 m augstumā no grīdas.

4.4. Barošana

Marmosetiem (Callithrix spp.) un tamarīniem (Saguinus spp.) ir nepieciešams liels daudzums proteīna, un to ēdienkartē ir jāiekļauj pietiekams daudzums D₃ vitamīna, jo šie dzīvnieki nespēj sintezēt D₃ vitamīnu bez UV-B starojuma.

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

(Skat. 4.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos attiecībā uz primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.7. Tīrīšana

Marmoseti (Callithrix spp.) un tamarīni (Saguinus spp.) teritorijas iezīmēšanai nereti izmanto savus smaržu dziedzerus, un pazīstamo smaržu pilnīga likvidēšana var izraisīt dzīvniekos uzvedības traucējumus. Alternatīvi iežogojuma un turēšanas vietas uzlabošanas aprīkojuma tīrīšanas un dezinficēšanas paņēmieni daļēji saglabās teritorijas iezīmēšanas smaržu un labvēlīgi ietekmēs dzīvnieku psiholoģisko labsajūtu, samazinot nepieciešamību pārlieku nodoties teritorijas iezīmēšanai.

4.8. Apiešanās

Regulāra aprūpe un saskarsme ar cilvēku veicina dzīvnieku pierašanu pie uzraudzības un izmēģinājuma apstākļiem un atvieglina apmācību sadarboties dažās procedūrās. Ja nepieciešama sagūstīšana un pārvadāšana, dzīvnieka stresa mazināšanai var izmantot migu ierīkošanai paredzētās kastes.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. 4.10.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kuri nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.11. Identifikācija

(Skat. 4.11.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kuri nav cilvēkveidīgie primāti.)

5. Darbinieku apmācība

(Skat. 5.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kuri nav cilvēkveidīgie primāti.)

6. Pārvadāšana

(Sk. 6.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kuri nav cilvēkveidīgie primāti.)

c) Papildu noteikumi vāverpērtiķu (Saimiri spp.) izmitināšanai un aprūpei

1. Ievads

Vāverpērtiķi (Saimiri spp.) dzīvo Dienvidamerikas kontinenta tropiskajos mežos dažādā augstumā. Dažādos reģionos dzīvo dažādas pasugas, no kurām visizplatītākā ir S. sc. boliviensis (melngalvju)un S. sc. sciureus (olīvkrāsas) pasuga. Papildus atšķirībām kažoka krāsā un sejas izskatā pastāv arī nelielas atšķirības to uzvedībā. Pieaugušu dzīvnieka svars var būt no 600 līdz 1100 g, un tēviņi ir ievērojami smagāki par mātītēm. Nostājoties uz pakaļkājām, pieauguši dzīvnieki izslejas aptuveni 40 cm augstumā. Vāverpērtiķi (Saimiri spp.) ir tipiski koku dzīvnieki, kas atkarībā no temperatūras dzīvo dažādos koku vainagu klāja līmeņos. Tomēr barības meklējumos vai jauniem dzīvniekiem, rotaļājoties, tie mēdz nokāpt uz zemes. Sajūtot briesmas, tie patveras augstu kokos. Atkarībā no vainagu klāja biezuma tie var pārvietoties, lecot no zara uz zaru. Savvaļā tie dzīvo salīdzinoši lielās grupās, mātītēm un jaunajiem dzīvniekiem dzīvojot kopā ar dominējošo vaislas tēviņu, turpretim pieaugušie tēviņi, kas nav vairošanās stadijā, paliek perifērijā, veidojot savas grupas. Nebrīvē vāverpērtiķi (Saimiri spp.) mēdz dzīvot līdz pat divdesmit piecu gadu vecumam.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Lai gan šī suga dzīvo dažādos klimatiskajos apstākļos tropiskajos mežos dažādā augstumā virs jūras līmeņa, tostarp kalnu reģionos, temperatūras izmaiņas dzīvnieku kolonijas vai bara apdzīvotajā teritorijā ir nelielas. Tādēļ ir jānovērš ievērojamas temperatūras īstermiņa svārstības. Savvaļā dzīvnieki pielāgojas apkārtējās vides temperatūrai, izvēloties piemērotāko līmeni vainagu klājā (piemēram, vēsākos laika apstākļos novietojoties tuvāk zemei). Lai gan piemērota ir telpas temperatūra diapazonā no 22 ^oC līdz 26 ^oC, dzīvniekiem ierobežotā kustību telpā piemērotāka būs temperatūra ap 26 ^oC.

2.3. Mitrums

Šai sugai piemērots relatīvais gaisa mitrums diapazonā no 40 % līdz 70 %.

2.4. Apgaismojums

Kā tropisko mežu iemītniekiem vāverpērtiķiem (Saimiri spp.) piemērots ir izkliedēts apgaismojums. Tomēr dzīvniekiem, kam nav pieejami āra iežogojumi, ir jānodrošina augstas intensitātes gaisma, kas līdzinātos dienasgaismai. Gaismas spektram ir jāatbilst dienasgaismai, lai gan gaismai nav jābūt tik spožai kā saules gaisma. Piemērots ir 12 stundu gaismas-tumsas cikls. Dienasgaismas periods nedrīkst būt īsāks par astoņām stundām. Papildu UV starojums vai īslaicīga UV lampu gaisma nodrošina nepieciešamo D₃ vitamīna sintēzi ādā.

2.5. Troksnis

(Skat. 2.5.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Sk. 2.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

3. Veselība

Vāverpērtiķi (Saimiri spp.) var būt slēpti herpesvīrusa (Saimirine herpesvirus 1, syn. Herpesvirus tamarinus, herpes T, Herpesvirus platyrrhinae) nēsātāji, kurš var izrādīties nāvējošs marmosetiem (Callithrix spp.). Tādēļ ir ieteicams šo divu sugu dzīvniekus neturēt vienkopus, ja vien pārbaudēs nav apstiprināts, ka kolonijās nav šā vīrusa nēsātāju.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Ņemot vērā vāverpērtiķu (Saimiri spp.) dabiskās sociālās organizēšanās formas, tos ir viegli turēt lielās viendzimuma grupās. Tomēr tēviņu un mātīšu grupas ir pienācīgi jānošķir viena no otras, lai novērstu cīnīšanos. Īpaša uzmanība ir jāvelta nomākto īpatņu identificēšanai grupā, jo vāverpērtiķiem (Saimiri spp.) nav raksturīga izteikti agresīva uzvedība.

Vaislai vienā grupā 7–10 mātītes tur kopā ar vienu vai diviem tēviņiem. Vaislas grupām jābūt vizuālam kontaktam ar citām grupām, taču ir jānovērš šo grupu fiziska saskarsme.

Jaundzimušos dzīvniekus mātes nēsā uz muguras līdz 6 mēnešu vecumam. Tomēr salīdzinoši agrā vecumā tie sāk pamest māti, lai izpētītu apkārtni, vai arī tos sāk pārnēsāt tuvi radinieki. Tādējādi tie socializējas un bieži vien ar skaņu palīdzību izzina pastāvošos draudus un izdevīgumu. Dzīvnieki sāk uzņemt cietu pārtiku no trīs mēnešu vecuma. Tomēr nav ieteicams jaunos dzīvniekus atšķirt no to ģimenēm, pirms tie sasnieguši sešu mēnešu vecumu, vai, ja ir nepieciešama barošana ar roku, tos var nodot adoptēšanai citai mātītei, ja iespējams, tajā pašā grupā, kurā tie ir dzimuši. Dzimumbriedumu vāverpērtiķi (Saimiri spp.) sasniedz 3 gadu vecumā.

Pēc vaislas grupu izveides tās nedrīkst traucēt, lai nesamazinātu vairošanās aktivitāti. Tāpēc būtiskas vides vai sociālās izmaiņas vairošanās grupā nav vēlamas.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Tā kā vāverpērtiķi (Saimiri spp.) ir kokos dzīvojoši dzīvnieki, tiem ir jānodrošina kāpelēšanas iespēja, izmantojot stiepļu režģa sienas, kārtis, ķēdes un virves. Lai gan vāverpērtiķi (Saimiri spp.) mēdz lēkāt no vienas konstrukcijas uz citu, tie labprātāk šūpojas un skraidelē pa horizontāli un diagonāli novietotiem zariem vai virvju pārejām. Atpūtai un gulēšanai dzīvnieki izmantos laktas un kastes migām, kurās tie var sēdēt, saspiedušies kopā.

Ciets iežogojuma pamats, pārklāts ar substrāta materiālu, veicinās barības uzlasīšanu un rotaļāšanos. Iežogojumā dzīvniekiem ir jābūt nodrošinātai vietu daudzveidībai, kurā tie varētu izpildīt savas darbības, patverties no citiem grupas locekļiem un izvēlēties sev tīkamo temperatūru un apgaismojumu.

4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums

F.2.tabula. Vāverpērtiķi (Saimiri spp.): iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Minimālā grīdas platība 1* vai 2 dzīvniekiem (m2)	Minimālā telpa vienam papildu dzīvniekam, kas vecāks par 6 mēnešiem (m3)	Minimālais iežogojuma augstums (m)
2,0	0,5	1,8

* Dzīvnieku atsevišķa turēšana ir pieļaujama vienīgi izņēmuma gadījumos (sk. 4.1.apakšpunktu). Vāverpērtiķu (Saimiri spp.) grupā ieteicams turēt četrus vai vairāk dzīvniekus.

4.4. Barošana

Vāverpērtiķiem (Saimiri spp.) ir nepieciešams uzņemt daudz proteīna. Tāpat kā citām Dienvidamerikā dzīvojošām sugām, arī vāverpērtiķiem (Saimiri spp.) papildus C vitamīnam ir nepieciešams liels daudzums D₃ vitamīna. Grūsnas mātītes ir jutīgas pret folijskābes trūkumu, tāpēc tām ir jānodrošina sintētisko folijskābi pietiekamā daudzumā saturošs pulveris vai šķidrā pārtikas piedeva.

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

(Skat. 4.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

Vāverpērtiķus (Saimiri spp.) var iemācīt tuvoties, lai saņemtu gardumus vai dzērienu. Vāverpērtiķi (Saimiri spp.) arī spēj iemācīties noteiktu uzdevumu atrisināšanu, lai atalgojumā saņemtu kāroto. Lai dzīvniekus būtu iespējams noķert izmeklēšanas vai ārstēšanas procedūru veikšanai, tie ir jāapmāca ieiet ar slazdu būriem aprīkotās ejās vai nodalītos iežogojumos.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. 4.10.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.11. Identifikācija

(Skat. 4.11.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

5. Darbinieku apmācība

(Skat. 5.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

6. Pārvadāšana

(Skat. 6.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

d) Papildu noteikumi makaku un zaļo pērtiķu izmitināšanai un aprūpei

1. Ievads

Visu trīs laboratorijā visbiežāk izmantoto makaku sugu (Macaca mulatta (rēzus pērtiķis), Macaca fascicularis (garastes jeb krabjēdājs makaks jeb cynomolgus makaks) un Macaca arctoides (strupastes jeb lāču makaks)) izcelsmes vieta ir Āzija. Zaļie pērtiķi (Cercopithecus aethiops vai Chlorocebus aethiops) ir makakiem līdzīgs pērtiķi no Āfrikas, kuri dažkārt tiek turēti laboratorijās. Savvaļā visas šīs sugas dzīvo matriarhālās jauktās grupās. Sastopamas ir gan tēviņu, gan mātīšu dominētas hierarhijas, un mātītes bara iekšienē veido asinsradinieču grupas. Sociālās saites ir ciešākas starp radnieciskām mātītēm, un tēviņi meklēšanās periodā sacenšas par piekļūšanu mātītēm. Divas sugas – rēzus pērtiķi (Macaca mulatta) un lāču makaki (Macaca arctoides)– dzīvo siltā un mērenā klimatā, savukārt krabjēdāji makaki (Macaca fascicularis) mitinās vienīgi tropiskajā klimatā, jo īpaši priekšroku dodot mangrovju purviem un bieži uzlasot barību ūdenī. No minētajām četrām sugām krabjēdājs makaks (Macaca fascicularis) ir visizteiktākais kokos dzīvojošais primāts, savukārt uz zemes visvairāk uzturas lāču makaks (Macaca arctoides). Zaļais pērtiķis (Cercopithecus aethiops/Chlorocebus aethiops) sastopams dažādās vietās Āfrikā, tostarp atklātos zālājos, mežos un kalnos, klimatiskajos apstākļos, kas ir diapazonā no siltām temperatūrām līdz tropiskām. Rēzus pērtiķiem (Macaca mulatta) raksturīga sezonāla vairošanās, savukārt citas sugas nebrīvē vairojas visu gadu. Visas sugas ir pārsvarā veģetārieši, lai gan to ēdienkartē var ietilpt arī kukaiņi. Makaki un zaļie pērtiķi (Cercopithecus aethiops/Chlorocebus aethiops) nebrīvē mēdz nodzīvot ilgāk par trīsdesmit gadiem.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Rēzus pērtiķi (Macaca mulatta) un lāču makaki (Macaca arctoides) spēj pielāgoties mēreniem klimatiskajiem apstākļiem; arī zaļie pērtiķi (Cercopithecus aethiops/Chlorocebus aethiops) spēj pielāgoties, un tiem ir piemērota temperatūra diapazonā no 16 °C līdz 25 °C. Krabjēdājiem makakiem (Macaca fascicularis) piemērotāka ir temperatūra diapazonā no 21 °C līdz 28 °C, lai gan tie dosies ārā arī ievērojami vēsākos laika apstākļos.

2.3. Mitrums

(Skat. 2.3.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

2.4. Apgaismojums

(Skat. 2.4.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

2.5. Troksnis

(Skat. 2.5.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Skat. 2.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

3. Veselība

Vecās pasaules pērtiķi ir visuzņēmīgākās sugas pret tuberkulozi, un liela daļa savvaļā dzīvojošo Āzijas makaku ir slēptie herpes B vīrusa (Herpes simiae, Cercopithicine herpesvirus 1) nēsātāji. Zaļie pērtiķi (Cercopithecus aethiops/Chlorocebus aethiops) var būt uzņēmīgi arī pret Mārburgas vīrusu un Ebola vīrusu.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Makaki un zaļie pērtiķi (Cercopithecus aethiops/Chlorocebus aethiops) ir jātur grupās. Ir ieteicama lielāku grupu veidošana, ja tas ir iespējams. Viendzimuma grupas ir visvieglāk izveidot, atšķirot dzīvniekus no mātes. Vienmēr, kad dzīvnieki tiek izmitināti sociālās grupās, darbiniekiem ir jāuzrauga, lai agresijas līmenis grupā būtu samazināts līdz minimumam. Agresijas uzliesmojumi ir ļoti raksturīgi zaļo pērtiķu (Cercopithecus aethiops/Chlorocebus aethiops) kolonijām, jo īpaši pēc tam, kad grupa ir piedzīvojusi kādus satricinājumus.

Vaislas grupas nebrīvē parasti veido no viena tēviņa un 6–12 mātītēm. Lielākās grupās var iekļaut divus tēviņus, lai uzlabotu apaugļošanas rādītājus. Ja viens no tēviņiem ir ievērojami jaunāks par otru tēviņu, starp tiem pastāvēs neliela konkurence. Ja izmanto savienotus iežogojumus, ir rūpīgi jāuzrauga mātīšu savstarpējā agresija, kad tēviņš atrodas ārpus redzamības citā iežogojuma daļā.

Vecums, kādā jaunie makaki tiek atšķirti no mātes, ir būtisks faktors vaislas mātītēm, nākamajiem vaislas dzīvniekiem un rezervē turētajiem dzīvniekiem. Jaunos dzīvniekus nedrīkstētu atšķirt no mātes, pirms tie ir sasnieguši 8 mēnešu vecumu; atšķiršanu vislabāk veikt 12 mēnešu vecumā. Šis nosacījums neattiecas uz mazuļiem, kurus māte nespēj aprūpēt pavājinātas laktācijas, ievainojuma vai slimības dēļ. Lai nepieļautu būtiskus uzvedības traucējumus, šādi ar roku baroti dzīvnieki ir iespējami drīzāk jāintegrē saderīgu dzīvnieku grupā. Dzīvnieku atšķiršana no mātes agrāk nekā sešu mēnešu vecumā var radīt distresu un nepārejošas novirzes dzīvnieka uzvedībā un fizioloģijā.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Šiem dzīvniekiem ir attīstītas izziņas spējas, un tiem ir nepieciešama daudzveidīga vide. Cieta grīda, kuru var pārklāt ar netoksisku substrāta materiālu, veicinās barības slēpšanu un uzlasīšanu. Iežogojumos ir jābūt ievietotām vertikālām un diagonālām konstrukcijām, ko dzīvnieks var izmantot kāpelēšanai, tādējādi ļaujot dzīvniekiem izmantot visu iežogojuma telpu. Plauktus un laktas nedrīkst novietot citu virs cita. Starp plauktu un iežogojuma sienu ir jāatstāj atstarpe, lai dzīvnieks varētu brīvi novietot savu asti.

Lietderīgas ir kāpnes, laktas un rotaļlietas košļāšanai. Lielākos iežogojumos krabjēdājiem makakiem (Macaca fascicularis) īpaši lietderīgas būs ērti iztukšojamas ūdens tvertnes, kuras izmantos arī rēzus pērtiķi (Macaca mulatta). Krabjēdāju makakiem (Macaca fascicularis) paredzētā barība jāmet ūdenī, dzīvnieki nirs, lai to iegūtu. Efektīvas ir izrādījušās arī barošanas ierīces (no barības izkaisīšanas substrāta materiālā līdz īpašām barotavām, kuru atvēršanai dzīvniekiem ir jāveic noteiktas darbības). Piemērotu pārtiku var novietot arī uz tīkla jumta, lai tādējādi mudinātu dzīvniekus piekļūt pie pārtikas iežogojuma augšējā daļā. Tā kā jauninājumi ir svarīgi, iežogojumā dzīvniekiem ir jābūt pieejamām rotaļlietām, kas ir regulāri jāmaina.

4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums

Lai dzīvnieki justos droši, iežogojuma plānojumam un iekšējiem izmēriem ir jābūt tādiem, lai dzīvnieki spētu iežogojumā uzrāpties virs cilvēku acu līmeņa.

Dzīvniekus ir ieteicams izmitināt grupās, kurās dzīvnieku skaits pārsniedz F.3. tabulā norādīto minimālo dzīvnieku skaitu grupā, un iežogojumos, kas ir lielāki nekā tabulā norādītie iežogojumi.

F.3.tabula. Makaki un zaļie pērtiķi (Cercopithecus aethiops / Chlorocebus aethiops): iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība*

	Minimālais iežogojuma lielums (m2)	Minimālais iežogojuma tilpums (m3)	Minimālā telpa vienam dzīvniekam (m3)	Minimālais iežogojuma augstums (m)
Dzīvnieki līdz 3 gadu vecumam**	2,0	3,6	1,0	1,8
Dzīvnieki no 3 gadu vecuma***	2,0	3,6	1,8	1,8
Dzīvnieki, kurus tur vaislai****			3,5	2,0

* Dzīvnieku atsevišķa turēšana ir pieļaujama vienīgi izņēmuma gadījumos (skat. 4.1.apakšpunktu).

** Minimālā izmēra iežogojumā drīkst turēt ne vairāk kā 3 dzīvniekus.

*** Minimālā izmēra iežogojumā drīkst turēt ne vairāk kā 2 dzīvniekus.

**** Vaislas kolonijās papildu vieta/telpa nav nepieciešama jaunajiem dzīvniekiem līdz divu gadu vecumam, kas tiek turēti kopā ar māti.

Dzīvnieki ir jāizmitina iekštelpu iežogojumos, nodrošinot tiem pietiekami plašu vidi, lai visiem dzīvniekiem būtu pieejama vismaz tiem nepieciešamā minimālā platība, kas ir norādīta F.3.tabulā.

Noteiktos klimatiskajos apstākļos vaislas un rezerves dzīvniekus drīkst turēt āra iežogojumos, ja tajos ir nodrošināta pajumte, kur patverties nelabvēlīgos laika apstākļos.

4.4. Barošana

(Skat. 4.4.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kuri nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

(Skat. 4.3. un 4.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

Makakus var viegli apmācīt sadarboties ikdienas procedūrās, piemēram, tie ļauj veikt injekcijas un noņemt asins paraugus, kā arī labprāt nāk iežogojuma daļā, kurā tos var aizsniegt.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. 4.10.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.11. Identifikācija

(Skat. 4.11.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

5. Darbinieku apmācība

(Sk. 5.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

6. Pārvadāšana

(Sk. 6.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

e) Papildu noteikumi paviānu izmitināšanai un aprūpei

1. Ievads

Ir sastopamas trīs paviānu ģintis – Papio, Theropithecus un Mandrillus – no kuriem visbiežāk izmanto Papio papio (Gvinejas paviānu) un Papio anubis (olīvu paviānu).

Paviāni dzīvo mežos un savannās, tostarp sausās stepēs un kalnu tuksnešos. Tie ir masīvi četrkājaini sauszemes dzīvnieki. Paviāniem ir izteikti izvirzīts žoklis. Tēviņiem ir lieli ilkņi.

Paviāni ir visēdāji un ēd dažādu barību, galvenokārt veģetāru pārtiku (augļus un saknes), lai gan paviāni mēdz ēst arī kukaiņus un dažkārt arī zīdītājus, piemēram, jaunas gazeles vai citus primātus, kas nav cilvēkveidīgie primāti

Gvinejas paviāni (Papio papio) un olīvu paviāni (Papio anubis) dzīvo jauktās grupās.

Paviāni nebrīvē mēdz nodzīvot ilgāk par trīsdesmit pieciem gadiem.

Turpmākie norādījumi attiecas uz Gvinejas paviāniem (Papio papio) un olīvu paviāniem (Papio anubis).

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Paviāni viegli pielāgojas mērenam klimatam, un tiem piemērota ir temperatūra diapazonā no 16 °C līdz 28 °C.

2.3. Mitrums

(Skat. 2.3.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

2.4. Apgaismojums

(Skat. 2.4.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

2.5. Troksnis

(Skat. 2.5.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

2.6. Signalizācijas sistēma

(Skat. 2.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

3. Veselība

(Skat. 3.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Pieaugušie un jaunie paviāni ir jātur sociālās grupās. Rezervē esošos dzīvniekus var turēt saderīgās viendzimuma grupās. Vienmēr, kad tas ir iespējams, izmēģinājumos izmantojamie dzīvnieki ir jātur viendzimuma pāros vai grupās.

Vaislas grupas ir jāveido no viena tēviņa un 6–7 mātītēm vai no diviem tēviņiem un 12–15 mātītēm. Lielas grupas varētu būt grūtāk vadāmas. Darbiniekiem ir jāuzrauga, lai vardarbība grupā būtu samazināta līdz minimumam. Agresijas uzliesmojumi ir ļoti raksturīgi paviānu kolonijām, jo īpaši pēc tam, kad grupa ir piedzīvojusi kādus satricinājumus.

Jaunos dzīvniekus nevajadzētu atšķirt no mātes, pirms tie ir sasnieguši astoņu gadu vecumu; atšķiršanu vēlams veikt divpadsmit mēnešu vecumā. Tas neattiecas uz jaundzimušajiem, no kuriem māte ir atteikusies vai kuru mātēm ir apgrūtināta laktācija, vai uz gadījumiem, kad atšķiršanai ir veterinārs pamatojums.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Šiem dzīvniekiem ir attīstītas izziņas spējas, un tiem ir nepieciešama pietiekami daudzveidīga vide. Cieta grīda, kuru var pārklāt ar netoksisku substrāta materiālu, veicinās barības slēpšanu un uzlasīšanu. Lietderīgas ir kāpnes, laktas un rotaļlietas košļāšanai. Piemērotu pārtiku var novietot arī uz tīkla jumta, lai tādējādi mudinātu dzīvniekus piekļūt pie pārtikas iežogojuma augšējā daļā. Ņemot vērā paviānu auguma izmērus un uzvedības īpatnības, iežogojumiem ir jābūt labi nostiprinātiem, un tajos ir jāievieto plati plaukti un bloki. Tā kā jauninājumi ir svarīgi, iežogojumā dzīvniekiem ir jābūt pieejamām rotaļlietām, kas ir regulāri jāmaina.

4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums

Lai dzīvnieki justos droši, iežogojuma plānojumam un iekšējiem izmēriem ir jābūt tādiem, lai dzīvnieki spētu tajā uzrāpties virs cilvēku acu līmeņa.

Dzīvniekus ir ieteicams izmitināt grupās, kurās dzīvnieku skaits pārsniedz F.4.tabulā norādīto minimālo dzīvnieku skaitu grupā, un iežogojumos, kas ir lielāki nekā tabulā norādītie iežogojumi.

F.4.tabula. Paviāni: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība*

	Minimālais iežogojuma lielums (m2)	Minimālais iežogojuma tilpums (m3)	Minimālā telpa vienam dzīvniekam (m3)	Minimālais iežogojuma augstums (m)
Dzīvnieki** līdz 4 gadu vecumam	4,0	7,2	3,0	1,8
Dzīvnieki** no 4 gadu vecuma	7,0	12,6	6,0	1,8
Dzīvnieki, kurus tur vaislai***			12,0	2,0

* Dzīvnieku atsevišķa turēšana ir pieļaujama vienīgi izņēmuma gadījumos (skat. 4.1.apakšpunktu).

** Minimālā izmēra iežogojumā drīkst turēt ne vairāk kā divus dzīvniekus.

*** Vaislas kolonijās papildu vieta/telpa nav nepieciešama jaunajiem dzīvniekiem līdz divu gadu vecumam, kas tiek turēti kopā ar māti.

Dzīvnieki ir jāizmitina iekštelpu iežogojumos, nodrošinot tiem pietiekami plašu vidi, lai visiem dzīvniekiem būtu pieejama vismaz tiem nepieciešamā minimālā platība, kas ir norādīta F.4.tabulā.

Noteiktos klimatiskajos apstākļos vaislas un rezerves dzīvniekus drīkst turēt āra iežogojumos, ja tajos ir nodrošināta pajumte, kur patverties nelabvēlīgos laika apstākļos.

Iežogojumiem ir jābūt ar cietu grīdu.

4.4. Barošana

(Skat. 4.4.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

(Skat. 4.3. un 4.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

Paviāni ir viegli apmācāmi sadarboties ikdienas procedūrās, piemēram, tie ļauj veikt injekcijas un noņemt asins paraugus, kā arī labprāt nāk iežogojuma daļā, kurā tos var aizsniegt. Tomēr darbinieku drošības apsvērumu dēļ pieaugušu dzīvnieku aprūpe ir jāveic īpaši uzmanīgi, ievērojot piemērotus piesardzības pasākumus.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. 4.10.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.11. Identifikācija

(Skat. 4.11.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

5. Darbinieku apmācība

(Sk. 5.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

6. Pārvadāšana

(Sk. 6.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

G. Noteikumi attiecībā uz lauksaimniecības dzīvniekiem un pundurcūkām

a) Vispārīgie noteikumi

1. Ievads

Šajā dokumentā terminā "lauksaimniecības dzīvnieki" ietilpst liellopi, aitas, kazas, cūkas, pundurcūkas un zirgu dzimtas dzīvnieki, tostarp zirgi, poniji, ēzeļi un mūļi.

Lauksaimniecības dzīvniekus izmanto gan izpētē, ko veic saimniecībās, gan fundamentālākos lauksaimniecības, veterinārajos un biomedicīnas pētījumos laboratorijas apstākļos. Saimniecībās veiktajos izmēģinājumos ir būtiski nodrošināt tādus turēšanas un aprūpes apstākļus, kuros ne tikai būtu pienācīgi ņemtas vērā dzīvnieku veselības un labturības prasības, bet arī būtu iespējams iegūt ticamu, komerciālā lauksaimniecībā izmantojamu informāciju. Laboratorijās, kurās bieži vien tiek veiktas invazīvākas procedūras, ir nepieciešami citi turēšanas un aprūpes apstākļi. Turēšanas apstākļiem ir jānodrošina būtiskas informācijas iegūšana par izpētes jautājumu un ir jāatbilst veicamajām procedūrām.

Aprūpes sistēmai ir jāatbilst lauksaimniecības dzīvnieku dabiskajai uzvedībai, jo īpaši nodrošinot tiem iespēju ganīties, uzlasīt barību, kustēties un kontaktēties. Lauksaimniecības dzīvniekus var turēt dažādos iežogojumos, kurus izvēlas atbilstīgi izmēģinājumu prasībām. Piemēram, lauksaimniecības dzīvniekus var turēt ganībās, atklātās ēkās ar piekļuvi nenosegtiem laukumiem, slēgtās ēkās ar dabīgo ventilāciju vai specializētās ēkās ar dabīgo vai mehānisko ventilāciju, kas paredzētas dzīvnieku turēšanai karantīnā vai bioloģiskai izolācijai.

Ja lauksaimniecības pētījumā ir nepieciešams dzīvniekus turēt apstākļos, kas līdzinās komerciālās lauksaimniecības apstākļiem, dzīvnieku turēšanai ir jāatbilst vismaz standartiem, kas ir noteikti Eiropas Konvencijā par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību (ETS Nr. 87) un ar to saistītajos ieteikumos.

2. Vide un tās kontrole

Dabīgajos apstākļos lauksaimniecības dzīvnieki ir pakļauti plašai temperatūras amplitūdai un labi to panes, lai gan dažādām sugām un šķirnēm šī izturība atšķiras. Dzīvnieki meklēs patvērumu no stiprām lietusgāzēm, spēcīga vēja un intensīva saules starojuma. Ja dzīvnieki tiek turēti āra iežogojumos, tajos ir jānodrošina ēna un sausa platība gulēšanai. Izvietojot nojumes, šie apsvērumi ir jāņem vērā. Jānodrošina pietiekami liela nojume visu dzīvnieku pasargāšanai no nelabvēlīgiem klimatiskajiem apstākļiem.

Dzīvnieki, kas tiek turēti ārā vai ēkās ar dabīgo ventilāciju, ir pakļauti apkārtējas vides ietekmei. Dzīvniekus nedrīkst turēt šādās vietās, ja tajās pastāvošie klimatiskie apstākļi var radīt dzīvniekiem distresu.

Vides rādītāji, jo īpaši temperatūra un relatīvais gaisa mitrums, ir savstarpēji saistīti, un tos nedrīkst apsvērt atsevišķi vienu no otra.

2.1. Ventilācija

Visi lauksaimniecības dzīvnieki ir jutīgi pret elpošanas problēmām. Ja nav nodrošināta mehāniskā ventilācija (kā tas ir lielā daļā ēku, kurās tiek turēti lauksaimniecības dzīvnieki), ir būtiski nodrošināt pienācīgu gaisa kvalitāti ar dabīgās ventilācijas starpniecību (skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.1.apakšpunktu).

Ir jāsamazina barības un pakaišu radītais putekļu līmenis gaisā.

2.2. Temperatūra

Termoneitrālā zona dažādām lauksaimniecības dzīvnieku sugām ievērojami atšķiras un ir atkarīga no klimatiskajiem apstākļiem, pie kuriem dzīvnieki ir pieraduši. Ārā dzīvojošajiem lauksaimniecības dzīvniekiem ziemas mēnešos ir bieza spalva/vilna, kas tos aizsargā pret zemo gaisa temperatūru. Šie dzīvnieki spēj piemēroties zemākai iekštelpu temperatūrai pat bez ziemas kažoka, ja vien telpā pastāv zems relatīvais gaisa mitrums, nav caurvēja un dzīvniekiem ir nodrošināta vieta gulēšanai ar pietiekamu pakaišu daudzumu. Tādēļ iekštelpu nožogojumos ir būtiski nepieļaut plašas un pēkšņas temperatūras svārstības, jo īpaši tad, kad dzīvnieki no iekštelpām tiek pārvietoti āra iežogojumos. Tā kā dzīvnieki var pārkarst, periodos ar augstu gaisa temperatūru ir svarīgi veikt attiecīgus pasākumus, lai nepieļautu dzīvnieku labsajūtas pasliktināšanos, piemēram, apcirpt aitas un nodrošināt ēnu dzīvnieku guļvietās.

Piemērotās temperatūras diapazons ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, tostarp no dzīvnieka sugas, vecuma, uzņemto kaloriju daudzuma, svara, laktācijas stadijas un vides tipa.

2.3. Mitrums

Dabīgos apstākļos lauksaimniecības dzīvnieki ir pakļauti plašām relatīvā gaisa mitruma svārstībām un labi tās panes. Vidē, kurā ir iespējams kontrolēt klimatiskos apstākļus, nedrīkst pieļaut pārāk augstu vai zemu relatīvo gaisa mitrumu vai pēkšņas un plašas relatīvā gaisa mitruma svārstības, jo gan augsts, gan zems mitruma līmenis var izraisīt dzīvnieku saslimšanu.

Ēkām, kurās atrodas iekštelpu iežogojumi, ir jābūt aprīkotām ar atbilstīgu ventilāciju, lai novērstu ilgstošu augstu relatīvo gaisa mitrumu, jo tas dzīvnieku iežogojumos varētu radīt pārlieku mitrumu, izraisot dzīvniekiem elpošanas orgānu slimības, nagu puvi un radot citus infekciozus apstākļus.

2.4. Apgaismojums

Lauksaimniecības dzīvnieku sugas ir pielāgojušās dzīvei atšķirīgos apstākļos, piemēram, atgremotāji ganās un dienas gaišajā laikā atpūšas atklātās pļavās, turpretī cūkas kļūst aktīvas krēslas stundās mežainā apvidū. Visām lauksaimniecības dzīvnieku sugām ir jānodrošina pietiekams apgaismojums, ja iespējams, priekšroku dodot dabīgajam apgaismojumam. Ja dabīgais apgaismojums nav pieejams, fotoperioda gaišajai daļai katru dienu ir jāilgst no astoņām līdz divpadsmit stundām vai arī ir jāatbilst dabīgās gaismas ciklam. Vairošanās procedūrām un noteiktām izmēģinājumu procedūrām var būt nepieciešams regulējams fotoperiods. Pietiekams dabīgais vai mākslīgais apgaismojums jānodrošina arī dzīvnieku grupu vai atsevišķu dzīvnieku pārbaudēs.

Ja ēkām ir logi, plīstoši stikli, tie ir jāaizsargā ar fizisku norobežojumu vai arī telpas plānojumam ir jābūt tādam, lai dzīvnieki nevarētu šos stiklus aizsniegt.

2.5. Troksnis

Nenovēršams fona troksnis, ko rada, piemēram, ventilācijas iekārtas, ir iespējami jāsamazina, un ir jānovērš pēkšņi trokšņi. Apkopes iekārtām un ierobežošanas iekārtām ir jābūt konstruētām un darbināmām tā, lai lietošanas laikā to radītais troksnis būtu iespējami samazināts.

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)

3. Veselība

3.1. Slimību kontrole

Tā kā lauksaimniecības dzīvnieki bieži vien tiek iegūti no komerciālām saimniecībām, ir būtiski veikt nepieciešamos pasākumus, lai pārliecinātos, ka šiem dzīvniekiem ir laba veselība. Īpaši riskanta ir no dažādām izcelsmes vietām iegūtu dzīvnieku sajaukšana.

Attiecībā uz visām lauksaimniecības dzīvnieku sugām, pamatojoties uz veterinārārstu ieteikumiem, ir jāizstrādā profilaktiskās medikamentu programmas un jāveic nepieciešamā dzīvnieku vakcinācija.

Nagu kopšana, parazītu kontroles pasākumi un uztura kontrole ir visu lauksaimniecības dzīvnieku veselības aizsardzības programmu būtiska sastāvdaļa. Zirgu dzimtas dzīvniekiem veltītajās programmās īpaši svarīgas ir regulāras zobu pārbaudes un elpošanas orgānu slimību profilakses pasākumi.

Jāiekļauj ir arī regulāra ražošanas rādītāju pārbaude un stāvokļa noteikšana. Substrāts ir jākopj, lai tas neizraisītu vai neveicinātu infekciju vai parazītu rašanos vai vairošanos.

3.2. Uzvedības anomālijas

Uzvedības anomālijas, piemēram, astes, auss vai sāna košļāšanu vai košanu, vilnas plūkāšanu, nabas sūkāšanu, mīņāšanos un barības siles graušanu, var izraisīt nekvalitatīva apkope vai vides apstākļi, sociālā izolācija vai bezdarbības radīts apnikums. Ja novēro šādas anomālijas, nekavējoties ir jāveic nepieciešamie pasākumi šo trūkumu novēršanai, tostarp, piemēram, pārskatot pastāvošos vides faktorus un aprūpes procedūras.

3.3. Veterināras manipulācijas

Atragošanu, kastrāciju vai astes amputāciju pieaugušam dzīvniekam drīkst veikt vienīgi tad, ja tam ir veterinārs vai ar dzīvnieka labturību saistīts pamatojums. Šo pasākumu īstenošanas laikā ir jāizmanto atbilstoša anestēzija un atsāpināšana.

3.4. Jaundzimušo aprūpe

Lai jaundzimušo lauksaimniecības dzīvnieku kopšana būtu veiksmīga, ir jāievēro augsti lopkopības standarti.

Grūsniem dzīvniekiem un jaundzimušajiem dzīvniekiem ir jānodrošina piemēroti izmitināšanas apstākļi un sausas, tīras telpas. Iekārtojumam ir jāatvieglina novērošana, un telpu uzturēšanā ir jāievēro augsti higiēnas standarti, jo jaundzimušie dzīvnieki ir īpaši uzņēmīgi pret infekcijām.

Visiem jaundzimušajiem iespējami drīzāk pēc piedzimšanas (vēlams, pirmo četru stundu laikā) ir jāsaņem pietiekams daudzums jaunpiena. Ir jābūt pieejamiem pietiekamiem jaunpiena krājumiem, kas būtu paredzēti izmantošanai ārkārtas gadījumos.

Lai nodrošinātu dzīvnieku normālu augšanu un attīstību, tie ir pareizi jābaro, atgremotājiem divu nedēļu vecumā sākot dot rupjo lopbarību.

Tā kā jaundzimušo dzīvnieku termoregulācija vēl nav attīstījusies, ir nepieciešama īpaša uzmanība, lai nodrošinātu tiem piemērotu temperatūru. Var būt nepieciešams papildu vietējais siltuma avots, vienlaikus pasargājot dzīvniekus no savainošanās iespējas, piemēram, no apdedzināšanās, vai nejaušām ugunsnelaimēm.

Lai mazinātu risku, ka māte atstumj jaundzimušo vai atsakās no tā, ir būtiski, ka pirmajās jaundzimušā dzīves dienās tam izveidojas spēcīga saikne ar māti. Šajā laika posmā ir svarīgi ierobežot aprūpes un apkopes procedūras, piemēram, pārvadāšanu, kastrāciju vai iezīmēšanu, kas varētu traucēt šīs saites nostiprināšanai vai liegt jaunajiem dzīvniekiem saņemt nepieciešamo jaunpiena daudzumu.

Ir pienācīgi jāapsver atšķiršanas pieejas, lai iespējami samazinātu mātes un mazuļa stresu. Atšķirto jauno dzīvnieku ievietošana līdzīga vecuma grupās veicina saderīgu un stabilu sociālo struktūru veidošanos.

Dabīgi audzētas cūkas un pundurcūkas nedrīkst atšķirt no mātes, ja tās vēl nav četru nedēļu vecas; jērus, kazlēnus un gaļas teļus drīkst atšķirt no sešu nedēļu vecuma, bet zirgu dzimtas dzīvniekus – no divdesmit nedēļu vecuma, ja vien agrāka atšķiršana nav balstīta uz veterināriem vai dzīvnieku labturības apsvērumiem.

Mākslīgi audzētajiem dzīvniekiem, galvenokārt piena liellopu teļiem, ir jānodrošina piemērots barošanas režīms, lai apmierinātu to barošanās vajadzības un lai atgremotājiem veicinātu normālu spurekļa attīstību.

Agru mazuļa atšķiršanu no mātes izmēģinājuma veikšanas nolūkā vai veterināru apsvērumu dēļ var veikt, apspriežoties ar zootehniķi un kompetento personu, kura ir atbildīga par konsultēšanu ar dzīvnieku labsajūtu saistītajos jautājumos. Šādu atšķirto dzīvnieku labsajūtai un aprūpei ir jāvelta papildu uzmanība un resursi.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Lauksaimniecības dzīvnieki ir jāizmitina sociāli saderīgās grupās dzīvnieku iežogojumā, un jāizmanto turēšanas paņēmieni, kas nodrošina sociālo stabilitāti, ja vien tie nav pretrunā zinātniskajām procedūrām vai dzīvnieku labturības prasībām.

Dzīvnieku grupās ātri izveidojas noteikta hierarhija. Sākotnēji, veidojoties nosacītiem sociālās hierarhijas līmeņiem, ir iespējama agresīva uzvedība.

Īpaša uzmanība ir jāvelta šīs agresijas samazināšanai un iespējamo savainojumu novēršanai grupas veidošanas un pārgrupēšanās laikā vai gadījumā, ja grupā tiek iekļauts grupas locekļiem iepriekš nepazīstams dzīvnieks. Dzīvnieku grupas vienmēr ir jāveido atbilstīgi dzīvnieku lielumam un vecumam, un ir nepārtraukti jānovēro dzīvnieku savstarpējā saderība.

Lauksaimniecības dzīvniekam pat īslaicīga atšķiršana no grupas un izmitināšana atsevišķi no citiem dzīvniekiem var būt ievērojams stresa faktors. Tāpēc lauksaimniecības dzīvniekus nedrīkst izmitināt atsevišķi, ja vien atsevišķa izmitināšana nav balstīta uz veterināriem vai labturības apsvērumiem. Atsevišķa izmitināšana varētu būt tīkamāka mātītēm, kurām drīzumā ir jādzemdē, un pieaugušiem kuiļiem, kas arī dabiskos apstākļos var izvēlēties dzīvot vienatnē.

Atsevišķu izmitināšanu izmēģinājuma nolūkā nosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos. Ir jāņem vērā dzīvnieka raksturs, tā iespējamā reakcija uz atšķiršanu no grupas un nepieciešamība pēc pieradināšanas perioda un tā ilgums. Ja dzīvnieks ir jāizmitina atsevišķi, dzīvniekam ir jānodrošina redzes, dzirdes un ožas kontakts ar citiem savas sugas pārstāvjiem.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Tā kā stimulējoša vide būtiski uzlabo lauksaimniecības dzīvnieku labturību, garlaicības mazināšanai un stereotipiskas uzvedības novēršanai ir jāveic dzīvnieku turēšanas vietas uzlabošana. Lauksaimniecības dzīvnieki ikdienā daudz laika pavada ganoties, plūcot zāli vai rakņājoties barības meklējumos un kontaktējoties ar citiem dzīvniekiem. Dzīvniekiem ir jānodrošina viss nepieciešamais šādu darbību īstenošanai, piemēram, ganības, siens vai salmi, vai rotaļu priekšmeti, piemēram, ķēdes vai bumbas.

Turēšanas vietas uzlabošanas materiāli un ierīces ir regulāri jāmaina, jo dzīvnieki, īpaši cūkas, mēdz zaudēt interesi par materiāliem, pie kuriem tie ir pieraduši. Lai mazinātu dzīvnieku agresiju, ir jānodrošina pietiekami daudz turēšanas vietas uzlabošanas elementu.

4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums

Atbilstīgs lauksaimniecības dzīvnieku iežogojumu plānojums ir būtisks faktors, lai nodrošinātu iežogojumā pietiekamu telpu dzīvniekiem to dabiskajām uzvedības izpausmēm. Grīdas seguma veids, drenāža, pakaišu nodrošināšana (un tādējādi arī higiēnas uzturēšana) un sociālie apstākļi (grupas lielums un nemainīgums) ietekmē dzīvniekiem nepieciešamās telpas izmērus.

Visi iežogojumi ir jāplāno un jāuztur tā, lai dzīvnieki nevarētu savainoties vai iesprūst, piemēram, nodalījumos vai zem barības silēm.

Dzīvniekus nedrīkst piesiet, ja vien tam nav zinātnisks vai veterinārs pamatojums, šādā gadījumā dzīvnieku turot piesietu iespējami īsu laika posmu.

Iežogojumā ir jābūt pietiekamai vietai, lai visi dzīvnieki spētu piecelties kājās, ērti apgulties, izstaipīties un apkopt sevi, kā arī kopējai gulēšanas zonai un piemērotai barošanās vietai.

Gulēšanas zonai ir jābūt tādai, lai tajā visi dzīvnieki spētu vienlaikus apgulties uz sāniem, ņemot vērā, ka dažiem lauksaimniecības dzīvniekiem, piemēram, cūkām, parasti patīk gulēt fiziskā saskarē ar saviem sugas pārstāvjiem, turpretī citi dzīvnieki, piemēram, zirgu dzimtas dzīvnieki, guļ atstatus cits no cita. Ja pastāv augsta temperatūra un dzīvniekiem, lai atvēsinātos, ir jāguļ atstatus citam no cita, ir jānodrošina plašāka gulēšanas zona.

Gulēšanas zonā ir jānodrošina pakaiši, lai uzlabotu komforta līmeni un mazinātu izgulējumu radītās traumas. Ja pakaišu izmantošana ir pretrunā izmēģinājuma nosacījumiem, grīdai ir jābūt veidotai un norobežotai tā, lai uzlabotu dzīvnieka fizisko un arī termisko labsajūtu (ja dzīvnieku turēšanas vidi nav iespējams regulēt).

Iežogojuma augstumam ir jābūt tādam, lai dzīvnieks iežogojumā spētu brīvi saslieties pakaļkājās un pakāpties.

Iežogojuma grīdas seguma materiāls nedrīkst savainot dzīvniekus, un tam ir jābūt ērti pārvietojamam un pielāgojamam. Grīdas ir rūpīgi jākopj un, ja nepieciešams, jāmaina, jo ar laiku grīdas virsmā radīsies bojājumi, kas var savainot dzīvniekus.

4.4. Barošana

Lauksaimniecības dzīvnieku uzturā ir jābūt katra dzīvnieka enerģijas uzturēšanai nepieciešamajām barības vielām, ņemot vērā vides apstākļus, kādos šie dzīvnieki tiek turēti. Papildu enerģija būs nepieciešama grūtniecības un laktācijas periodā, kā arī augšanas periodā, un prasības ir jāpielāgo dzīvnieku (piemēram, augstas ģenētiskās vērtības piena govju) vajadzībām. Uzturā ir jāiekļauj arī vitamīni un minerālvielas, kas ir nepieciešami, lai, piemēram, novērstu aitu saindēšanos ar varu vai urīnceļu akmeņu veidošanos kastrētiem auniem, un, ja nepieciešams, ir jānodrošina laizāmā sāls.

Ja ganību zāle tiek izmantota kā lopbarība, ir jāregulē dzīvnieku skaits ganībās, lai nodrošinātu, ka visi dzīvnieki saņem nepieciešamās uzturvielas. Ja zāles krājumi ir ierobežoti, laukā ir jānodrošina papildu barība.

Atgremotāju un zirgu barībā nedrīkst veikt straujas izmaiņas, un jaunas sastāvdaļas ir jāievieš pakāpeniski, jo īpaši, ja ievieš barību ar augstu enerģētisko vērtību, vai periodos ar augstu vielmaiņu, piemēram, neilgi pirms un pēc dzemdībām. Ir jānodrošina pietiekams daudzums rupjās lopbarības.

Grupu izmitināšanas sistēmās ir jānodrošina pietiekams barības daudzums un barošanas vietu skaits, lai visi dzīvnieki spētu piekļūt barībai, neriskējot savainoties.

Lopbarība veido ievērojamu lauksaimniecības dzīvnieku uztura daļu. Tā kā nepieciešamais lopbarības apjoms var būt tik liels, ka lopbarības glabāšana tam īpaši paredzētos iepakojumos var nebūt iespējama, lopbarība, tostarp siens, salmi, skābbarība un sakņaugi, ir jāglabā tā, lai iespējami novērstu barības kvalitātes pasliktināšanos un dzīvnieku saindēšanās risku. Lopbarības un koncentrātu glabāšanas vietās ir jāveic kaitēkļu apkarošanas pasākumi.

Pļaujot zāli dzīvnieku barošanai (piemēram, ja dzīvnieki netiek laisti ganībās), tas ir jādara bieži, jo pļauta zāle glabāšanas laikā uzkarst un kļūst negaršīga.

4.5. Dzirdināšana

Katram dzīvniekam grupā vienmēr ir jābūt pieejamam svaigam, tīram ūdenim. Dzirdināšanas vietu skaitam vai siles garumam ir jābūt tādam, lai visiem dzīvniekiem grupā būtu nodrošināta pieeja ūdenim. Ūdens plūsmai ir jāatbilst katra dzīvnieka vajadzībām, kas atšķirsies atkarībā no barības, fizioloģiskā stāvokļa vai apkārtējas vides temperatūras, piemēram, dzīvniekiem laktācijas periodā ir nepieciešams ievērojami vairāk ūdens nekā citiem dzīvniekiem.

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.8.apakšpunktu.)

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

Ja ir jāizmanto rīki apkopei un ierobežošanai, tiem ir jābūt izturīgiem un jāgarantē dzīvnieku un lietotāju drošība. Jo īpaši būtiski ir nodrošināt neslidenu grīdu.

Apkopes un ierobežošanas rīki var ietilpt dzīvnieka iežogojuma pamata aprīkojumā vai arī tie var būt attiecīgajam nolūkam īpaši paredzēti objekti, kas tiek izmantoti visas iestādes vajadzībām. Apkopes un ierobežošanas objekti var būt ievietoti iežogojumā, taču ir jāpārliecinās, ka tādējādi netiek pārkāpti dzīvniekiem nepieciešamās platības nosacījumi vai radīti bīstami fiziski šķēršļi.

Ja iespējams, specializētajos objektos ir jāietilpst ejām un aizgaldiem dzīvnieku nošķiršanai, kāju vannām, dažām sugām īpaši paredzētam aprīkojumam – vannām, kurās iegremdēties, un aitu cirpšanas aplokiem; zonai, kurā dzīvnieki var atgūties pēc apkopes procedūrām. Lai nodrošinātu dzīvnieku un lietotāju labsajūtu, šos objektus ir vēlams aizsargāt pret laika apstākļu ietekmi.

Dzīvnieku aprūpe ir jāveic mierīgi un pārliecinoši, un dzīvniekus nedrīkst steidzināt ejās un koridoros. Ejām un koridoriem ir jābūt veidotiem, ņemot vērā dzīvnieku dabisko uzvedību, lai atvieglinātu pārvietošanu un samazinātu ievainojumu gūšanas risku. Dzīvnieku apstādināšanas ierīces nedrīkst radīt dzīvniekam ievainojumus vai liekas neērtības. Bailes izraisošu fizisku vai elektrisku stimulēšanas līdzekļu izmantošana ir aizliegta.

Koridoriem un vārtiem ir jābūt pietiekami platiem, lai pa tiem vienlaikus spētu brīvi pārvietoties divi dzīvnieki, savukārt ejām ir jābūt tik platām, lai būtu iespējama pārvietošanās tikai vienā virzienā.

Regulāra aprūpe radina dzīvniekus pie saskarsmes ar cilvēkiem. Ja procedūras ir jāveic bieži, ir nepieciešamas apmācības programmas un pozitīvās stimulēšanas programmas, kas mazinātu dzīvnieku bailes un distresu.

Dzīvniekus drīkst ierobežot cieši citu pie cita vienīgi izmēģinājuma, apkopes vai paraugu ņemšanas laikā vai uzkopjot mītni, kā arī pulcējot dzīvniekus slaukšanai vai sagatavojot transportēšanai.

4.9. Humāna nogalināšana

Visām sistēmām lauksaimniecības dzīvnieku humānai nogalināšanai ir jābūt veidotām tā, lai nodrošinātu, ka dzīvniekam netiek radīts nevajadzīgs distress. Pieredzējušu darbinieku rūpība, pieļaujot vien minimālu atkāpšanos no parastās prakses, samazinās dzīvniekam distresu pirms tā humānas nogalināšanas.

Nogalināšanu nedrīkst veikt citu dzīvnieku klātbūtnē, izņemot eitanāziju smagi ievainotam dzīvniekam, kad dzīvnieka pārvietošana radītu tam papildu ciešanas.

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

Dzīvnieki ir jāiezīmē atsevišķi, izmantojot transponderus, krotālijas, plastmasas kakla siksnas un/vai spurekļa bolusus. Atšķirības zīmes iesaldēšana uz dzīvnieka ķermeņa vai tetovēšana ir mazāk piemēroti iezīmēšanas paņēmieni. Atšķirības zīmes nav vēlams iededzināt.

Identifikācijas ierīces drīkst izmantot vienīgi apmācīti darbinieki un piemērotos laika posmos, kad identifikācijas procedūras vismazāk ietekmēs dzīvnieku. Iezīmētas vai tetovētas ausis ir regulāri jāpārbauda, lai pārliecinātos, vai nav parādījušās infekcijas pazīmes, un pazaudētās krotālijas ir jāaizvieto ar jaunām, ja tas iespējams, tajā pašā caurdurtajā vietā.

Ja izmanto elektroniskas identifikācijas ierīces, to izmēram un specifikācijai ir jāatbilst attiecīgajam dzīvniekam, un ir regulāri jāpārbauda tās darbība un iespējamās blaknes, piemēram, injekcijas vietas reakcija un noberzumi vai rīkles traumas, kas radušies bolusa nepareizas izmantošanas dēļ.

b) Papildu noteikumi liellopu izmitināšanai un aprūpei

1. Ievads

Liellopi (Bos taurus un Bos indicus) ir sabiedriski dzīvnieki, kuru hierarhijas pamatā ir ganāmpulkā pastāvošās dominances attiecības. Liellopu attiecības ar savas sugas pārstāvjiem bieži vien ir balstīta uz to radniecību. Tā kā liellopi ir atgremotāji, tie lielāko dienas daļu pavada, uzlasot barību un pēc tam ilgi atpūšoties. Liellopi parasti ir paklausīgi, un tos ir viegli pieradināt pie saskarsmes ar cilvēku.

2. Vide un tās kontrole

(Skat. 2.punktu vispārīgajos noteikumos par lauksaimniecības dzīvniekiem un pundurcūkām.)

3. Veselība

(Skat. 3.punktu vispārīgajos noteikumos par lauksaimniecības dzīvniekiem un pundurcūkām.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Dzīvniekus ar ragiem nedrīkst izmitināt kopā ar dzīvniekiem bez ragiem, izņemot jaunus teļus un to mātes, uz ko šis nosacījums neattiecas.

4.2. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums

G.1.tabula. Liellopi: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa svars (kg)	Minimālais iežogojuma lielums (m2)	Minimālā grīdas platība vienam dzīvniekam (m2/dzīvnieks)	Siles platība bezragu liellopu barošanai ad libitum (m/dzīvnieks)	Siles platība bezragu liellopu regulētai barošanai (m/dzīvnieks)
Līdz 100	2,50	2,30	0,10	0,30
Virs 100 un līdz 200	4,25	3,40	0,15	0,50
Virs 200 un līdz 400	6,00	4,80	0,18	0,60
Virs 400 un līdz 600	9,00	7,50	0,21	0,70
Virs 600 un līdz 800	11,00	8,75	0,24	0,80
Virs 800	16,00	10,00	0,30	1,00

Ja liellopus izmitina iekštelpās, ir jānodrošina pietiekami liela zona gulēšanai, kurā vienlaikus varētu gulēt visi dzīvnieki. Ja nav kabīņu, gulēšanai paredzētā zona parasti aizņem aptuveni 70 % no G.1 tabulā norādītās minimālās grīdas platības. Atlikusī iežogojuma daļa var nebūt pārklāta ar pakaišiem, un tā ir izmantojama barošanai un fiziskām aktivitātēm.

Ja gulēšanai tiek nodrošinātas nenoslēgtas kabīnes, gulēšanas zonas platību var samazināt, taču kabīņu skaitam ir jābūt par 5 % lielākam nekā dzīvnieku skaitam, lai samazinātu konkurenci un visi dzīvnieki varētu gulēt vienlaikus. Kabīņu plānojums ļoti būtiski ietekmē dzīvnieku labsajūtu, tādēļ pirms to ierīkošanas ir jākonsultējas ar speciālistu. Ir jāņem vērā dzīvnieka izmērs; virsmai ir jābūt pietiekami mīkstai, lai novērstu savainojumu iespēju; ir jānodrošina piemērota aizgaldu drenāža, pareizi novietoti aizgaldu sadalītāji, augšējie šķērskoki un pietiekama vieta galvas sāniskajām un vertikālajām kustībām, kā arī galvas "mētāšanai". Aizmugurējam pakāpienam ir jābūt tik augstam, lai novērstu kūtsmēslu iekļūšanu kabīnē tīrīšanas laikā, vienlaikus nesavainojot dzīvnieka kājas, tam ieejot kabīnē vai izejot no tās. Atlikusī iežogojuma daļa var nebūt pārklāta pakaišiem, un tā ir izmantojama barošanai un fiziskām aktivitātēm.

Kabīnes garums ir atkarīgs galvenokārt no dzīvnieka svara. Kabīnes platums ir atkarīgs no to nodalīšanas paņēmiena, taču tām ir jābūt pietiekami platām, lai dzīvnieki varētu ērti apgulties kabīnē, pārmērīgi nenospiežot ķermeņa neaizsargātas daļas. Par kabīņu plānošanu un ierīkošanu ir jākonsultējas ar speciālistu.

4.3. Barošana

Silei ir jānodrošina iespēja visiem dzīvniekiem baroties vienlaikus, ja vien barība nav pieejama ad libitum (sk. tabulu iepriekš). Ragainajiem liellopiem ir nepieciešama lielāka siles platība nekā liellopiem bez ragiem.

4.4. Dzirdināšana

Ūdens silēm jābūt tik garām, lai vienlaikus no tām varētu padzerties 10 % dzīvnieku. Tas atbilst vismaz 0,3 metriem uz 10 pieaugušiem liellopiem. Piena govīm laktācijas periodā ir nepieciešams par 50 % vairāk vietas.

Ūdens bļodas. Ja liellopus tur grupās, ir jānodrošina vismaz divas ūdens bļodas. Grupās, kurās ir vairāk nekā divdesmit liellopu, ir jānodrošina vismaz viena ūdens bļoda uz desmit dzīvniekiem.

4.5. Apiešanās

Ja dzīvnieku slaukšana ir mehanizēta, slaukšanas iekārtas ir jāuztur atbilstīgi augstiem standartiem, lai novērstu tādas slimības kā mastīts.

Ierobežotā telpā ragainie liellopi var apdraudēt darbiniekus. Tādēļ ir jāapsver atragošana. Ja iespējams, atragošana ir jāveic teļiem, kas vēl nav sasnieguši astoņu nedēļu vecumu.

c) Papildu noteikumi aitu un kazu izmitināšanai un aprūpei

1. Ievads

Aitas (Ovis aries) ir ganību lopi, kuras atbilstīgi attiecīgās šķirnes īpašībām, piemēram, vilnas īpašībām, ir piemērotas dzīvei plašā klimatisko apstākļu diapazonā.

Dabiskajos apstākļos un saimniecībās dzīvojošās aitas ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, kas pavada visu dzīvi kopā ar citiem ganāmpulka locekļiem, katru atpazīstot induviduāli. Aitas īpaši satrauc nošķiršana no ganāmpulka, un šis faktors ir jāņem vērā, plānojot dzīvnieku novietnes. Tomēr attiecībā uz bara saliedētību starp dažādām aitu šķirnēm pastāv atšķirības, piemēram, kalnu aitām nav raksturīga cieša pulcēšanās vienkopus, ja vien tās netiek iztraucētas.

Kazām (Capra hircus) ir raksturīga ziņkārība, un tās parasti labprāt kontaktējas ar cilvēkiem un citu sugu dzīvniekiem. Tāpat kā aitas, kazas dzīvo grupās, un tās satrauc nošķiršana no grupas. Meklējot barību, kazas vairāk pārvietojas pa apkārtni nekā ganās, un tām vispiemērotākā ir sausa, stingra augsne. Kazas ir labas kāpelētājas, un tas pastiprina to izziņas spēju. Kazas dod priekšroku siltiem laika apstākļiem, un tās ne visai labi panes mitrus un vējainus apstākļus.

2. Vide un tās kontrole

Ekstremālos laika apstākļos aitām ir jānodrošina piekļuve dabīgam vai mākslīgi veidotam patvērumam no spēcīga vēja vai karstas saules, savukārt kazas slikti panes ilgstošu lietu atšķirīgo kažoka īpašību dēļ, tāpēc, ja tās tiek turētas ārā, tām ir jānodrošina brīva piekļuve nojumēm.

Nesen cirptiem dzīvniekiem varētu būt nepieciešama augstāka apkārtējās vides temperatūra nekā dzīvniekiem ar vilnu.

3. Veselība

Pieaugušas vilnas šķirņu aitas un kazas ir jācērp vismaz vienreiz gadā, ja vien tas nepasliktina to labsajūtu.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Abu sugu pieaugušie tēviņi var būt piemērotāki dzīvei vienatnei nekā mātītes un jaunie dzīvnieki. Tēviņi var būt agresīvi, jo īpaši pārošanās periodā, tāpēc to aprūpe ir jāveic uzmanīgi, lai samazinātu cīniņu iespējamību un savainojumu risku kopējiem.

Ragainas kazas nedrīkst izmitināt kopā ar kazām, kurām ragu nav.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Kazām ir jānodrošina pietiekamā daudzumā piemērota izmēra paaugstinājumi, lai dominējošie dzīvnieki nespētu bloķēt citu kazu piekļuvi pie tiem.

4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums

G.2.tabula. Aitas un kazas: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa svars (kg)	Minimālais iežogojuma lielums (m2)	Minimālā grīdas platība vienam dzīvniekam (m2/dzīvnieks)	Minimālais šķērssienas augstums* (m)	Siles garums barošai ad-libitum (m/dzīvnieks)	Siles garums regulētai barošanai (m/dzīvnieks)
Mazāk par 20	1,0	0,7	1,0	0,10	0,25
Virs 20 un līdz 35	1,5	1,0	1,2	0,10	0,30
Virs 35 un līdz 60	2,0	1,5	1,2	0,12	0,40
Virs 60	3,0	1,8	1,5	0,12	0,50

* Pieaugušām kazām var būt nepieciešamas augstākas šķērssienas, lai nepieļautu dzīvnieku izmukšanu.

Visā iežogojumā ir jānodrošina cieta grīda ar pietiekamu daudzumu pakaišu.

4.4. Dzirdināšana

Aitu un kazu iekštelpu iežogojumos ir jānodrošina vismaz viena dzirdināšanas vieta uz divdesmit dzīvniekiem.

4.5. Identifikācija

Īstermiņa izmēģinājumos īsvilnas šķirņu aitu un kazu iezīmēšanai var izmantot vilnas vai kažoka krāsošanu ar apstiprinātiem netoksiskiem lauksaimniecības iezīmēšanas līdzekļiem.

d) Papildu noteikumi cūku un pundurcūku izmitināšanai un aprūpei

1. Ievads

Mājas cūka (Sus scrofa) ir cēlusies no Eiropas mežacūkas. Lai gan mājas cūkas ekonomiski nozīmīgu ražošanas apsvērumu dēļ ir bijušas pakļautas intensīvai selekcijai daudzu paaudžu garumā, tās lielākoties ir saglabājušas to priekštečiem piemītošo uzvedību. Neierobežotos apstākļos tās dzīvo nelielās ģimenes grupās, ir aktīvas krēslainajā diennakts daļā, un tām ir ļoti attīstīts izziņas instinkts. Mājas cūkas ir visēdājas, kas lielu daļu aktīvā laika pavada, uzlasot barību. Sivēnmātes dzemdē vienatnē un pirms atnešanās izveido migu. Sivēnu atšķiršanu no mātes veic pakāpeniski, pabeidzot četru mēnešu vecumā, un sivēni pakāpeniski integrējas sociālā grupā, kurā nepastāv augsts agresivitātes līmenis.

Pundurcūkas daudzējādā ziņā atšķiras no mājas cūkām. Izmantojot vispārpieņemtās vairošanas procedūras, ir izveidotas vairākas atšķirīgas pundurcūku pasugas ar mērķi radīt maza izmēra cūkas, kas būtu piemērotas izmantošanai izmēģinājumos laboratorijās. Šajā papildinājumā par pundurcūkām tiek uzskatīti mazi cūku šķirnes dzīvnieki, kuri paredzēti izmantošanai izmēģinājumos un citiem zinātniskiem mērķiem un kuru ķermeņa svars parasti nepārsniedz 60 kg, taču dažu pasugu pārstāvji var sasniegt pat 150 kg svaru. Ņemot vērā šo ķermeņa svara atšķirību pieaugušiem dzīvniekiem, ieteikumus mājas cūkām ne vienmēr ir iespējams ekstrapolēt, pamatojoties vienīgi uz svaru. Šajā dokumentā sniegtie ieteikumi attiecas uz abiem cūku veidiem, ja nepieciešams, īpašās prasības attiecībā uz pundurcūkām norādot atsevišķi.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Temperatūra

Cūkas un pundurcūkas ir ļoti jutīgas pret apkārtējās vides temperatūru, un termoregulācija ir viens no noteicošajiem aspektiem, kas ietekmē to uzvedību.

Cūkas var turēt vienveidīgā vidē, kurā ir iespējams regulēt temperatūru, un visā telpā ir jāuztur neitrāla temperatūra. Cūkas var turēt arī iežogojumā, kurā pastāv dažādi mikroklimati, nodrošinot vietējo apsildīšanu vai norobežojot guļvietas un nodrošinot piemērotus pakaišus. Iežogojumā ir ieteicama pakāpeniska temperatūras maiņa. Cūkas, kas tiek turētas ārā, spēj dzīvot zemākā apkārtējās vides temperatūrā, ja tām ir nodrošināta atbilstīga pajumte ar lielu daudzumu sausu pakaišu un papildu barību.

G.3.tabula. Cūkas un pundurcūkas: ieteicamā temperatūras amplitūda atsevišķi izmitinātam dzīvniekam

Dzīvsvars	Ieteicamā temperatūras amplitūda (oC)
Mazāk par 3 kg	no 30 līdz 36
No 3 līdz 8 kg	no 26 līdz 30
Virs 8 un līdz 30 kg	no 22 līdz 26
Virs 30 un līdz 100 kg	no 18 līdz 22
Virs 100 kg	no 15 līdz 20

Piemērotā temperatūra atkarīga ne tikai no svara, bet arī no dzimumbrieduma, pakaišu pieejamības, izmitināšanas grupā un uzņemto kaloriju daudzuma. Ievērojot norādītās temperatūras amplitūdas, dzīvniekiem ar mazāku ķermeņa svaru, bez pakaišiem vai ar ierobežotu kaloriju devu ir nepieciešama augstāka temperatūra.

Sivēni ar nelielu ķermeņa svaru ir ļoti jutīgi pret vides temperatūru, un tiem ir nepieciešama augstāka temperatūra. Jaundzimušajiem sivēniem guļvietā ir jābūt vismaz 30 °C, samazinot temperatūru līdz 26 °C, kad sivēni ir sasnieguši divu nedēļu vecumu. Atnešanās/zīdīšanas telpās ir jānodrošina tāda minimālā temperatūra, lai būtu iespējams uzturēt pietiekamu temperatūru sivēnu guļvietā, ņemot vērā ikvienu vietējo siltumapgādes avotu. Sivēnmātes zīdīšanas periodā intensīvās vielmaiņas dēļ var ātri pārkarst, tādēļ temperatūra atnešanās telpā nedrīkstētu būt augstāka par 24 °C.

3. Veselība

(Sk. 3.punktu vispārīgajos noteikumos par lauksaimniecības dzīvniekiem un pundurcūkām.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Turēšanas vietas uzlabošana

Cūkas sadala telpu dažādu darbību veikšanai, piemēram, gulēšanai, ēšanai un ekskrēcijai. Tāpēc iežogojumos ir jābūt iespējai veidot atsevišķas funkcionālās zonas, nodrošinot pietiekamu platību vai atbilstīgu iežogojuma platības sadalījumu.

Cūkām piemīt izteikts izzināšanas instinkts, tāpēc tām ir nepieciešama pietiekami kompleksa vide, lai tās varētu izpaust sugai raksturīgo ziņkārību. Visām cūkām vienmēr ir jābūt pieejamam pietiekamam daudzumam izpētes un rotaļu materiālu, tostarp arī rakņāšanās vietai, lai mazinātu uzvedības traucējumu risku.

4.2. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums

G.4.tabulā ir norādīta minimālās telpas prasības dzīvniekam atkarībā no tā dzīvsvara. Plānojot iežogojumu, ir jāņem vērā lielākais dzīvsvars, kādu iežogojumā izmitinātā cūka sasniegs. Iežogojumi ir jāmaina iespējami retāk.

G.4.tabula. Cūkas un pundurcūkas: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Dzīvsvars, (kg)	Minimālais iežogojuma lielums* (m2)	Minimālā grīdas platība vienam dzīvniekam (m2/dzīvnieks)	Minimālā guļvietas platība vienam dzīvniekam (neitrālā temperatūrā) (m2/dzīvnieks)
Līdz 5	2,0	0,20	0,10
Virs 5 un līdz 10	2,0	0,25	0,11
Virs 10 un līdz 20	2,0	0,35	0,18
Virs 20 un līdz 30	2,0	0,50	0,24
Virs 30 un līdz 50	2,0	0,70	0,33
Virs 50 un līdz 70	3,0	0,80	0,41
Virs 70 un līdz 100	3,0	1,00	0,53
Virs 100 un līdz 150	4,0	1,35	0,70
Virs 150	5,0	2,50	0,95
Pieauguši (parastie) kuiļi	7,5		1,30

* Cūkas var ievietot mazākos iežogojumos uz īsu laika posmu, ja tas ir nepieciešams veterinārā nolūkā vai izmēģinājuma veikšanai, piemēram, ar barjeru nodalot noteiktu galvenā iežogojuma daļu.

Ja cūkas izmitina atsevišķi citu no citas vai mazās grupās, šiem dzīvniekiem ir nepieciešama lielāka platība nekā dzīvniekiem lielākās grupās.

Cūkas nekad nedrīkst piesiet, un tās nedrīkst ieslodzīt aizgaldos vai būros, ja vien tas netiek darīts īslaicīgi un ir nepieciešams barošanai, apsēklošanai vai veterinārā vai izmēģinājuma nolūkā. Sivēnmātes un sivēni ir jāizmitina tādos iežogojumos, kas ļauj sivēnmātei pirms un pēc atnešanās un sivēniem pēc piedzimšanas veikt tiem raksturīgās darbības. Tādēļ, lai gan atnešanās būru izmantošana var nodrošināt sivēnu izdzīvošanu un labsajūtu noteiktos apstākļos, ir iespējami jāizvairās no sivēnmāšu ieslodzīšanas pirmsdzemdību periodā un zīdīšanas periodā, un ir vēlams izmantot vaļējas novietnes.

Grīdas seguma piemērotība ir atkarīga no cūku lieluma un svara. Lai varētu ērti izmantot rakņāšanās/migas ierīkošanas substrātu, aizgalda gulēšanas zonā ir nepieciešama cieta grīda. Redeļu grīda var uzlabot higiēniskos apstākļus, taču grīdā izmantoto redeļu un atstarpju izmēriem ir jāatbilst cūku lielumam, lai dzīvnieki uz šādas grīdas nesavainotu kājas.

4.3. Barošana

Gaļas cūkas parasti tiek barotas ad libitum līdz brieduma sasniegšanai, un tad barošana ir jāregulē, lai nepieļautu dzīvnieku aptaukošanos. Pundurcūkas mēdz aptaukoties, ja tās tiek barotas ar parasto cūku barību. Aptaukošanos var novērst īpašs uzturs ar samazinātu kaloriju daudzumu un palielinātu šķiedrvielu saturu. Barošanas ierobežošana liks cūkām uzlasīt barību, kas var izpausties kā pastiprināts darbīgums, agresivitāte un skaļa uzvedība. Lai novērstu šīs problēmas, ir būtiski mainīt uzturu, lai palielinātu barības sātīgumu, piemēram, palielinot diētisko šķiedrvielu daudzumu un nodrošinot pietiekami daudz substrāta barības uzlasīšanai, piemēram, salmus.

Regulējot barošanu, jaunos augošos dzīvniekus ir jābaro vismaz divreiz dienā, bet pieaugušos dzīvniekus – vienreiz dienā, jo piemērots maltītes daudzums ir būtisks sāta sasniegšanai, kas tādējādi mazina dzīvnieka agresivitāti. Ja barošana tiek regulēta, visiem grupas locekļiem ir jāvar piekļūt pie barības bez agresijas izraisīšanas. Silei ir jābūt pietiekami lielai, lai nodrošinātu, ka vienlaikus no tās var baroties visi dzīvnieki. Ieteicamās prasības ir norādītas G.5.tabulā. Ja dzīvnieki tiek izmitināti atsevišķi viens no otra vai mazās grupās, silei ir vismaz jāatbilst regulētajā barošanā izmantotās siles izmēriem. Ja dzīvnieki ir izmitināti lielākās grupās un tiek baroti ad libitum, dzīvnieki var dalīt vietu pie siles un ir nepieciešama mazāka siles platība uz vienu dzīvnieku.

G.5.tabula. Cūkas un pundurcūkas: minimālā nepieciešamā vieta pie barošanas siles vienam dzīvniekam

Dzīvsvars (kg)	Minimālā vieta pie siles (cm) (ad-libitum un regulētajā barošanā*)	Minimālā vieta pie siles vienam dzīvniekam ad-libitum barošanā (cm/dzīvnieks)
Līdz 10	13	2,0
Virs 10 un līdz 20	16	2,5
Virs 20 un līdz 30	18	3,0
Virs 30 un līdz 50	22	3,5
Virs 50 un līdz 70	24	4,0
Virs 70 un līdz 100	27	4,5
Virs 100 un līdz 150	31	5,0
Virs 150	40	7,0

* Regulētajā barošanā katram dzīvniekam ir jānodrošina vismaz minimālā vieta pie siles.

4.4. Dzirdināšana

Tā kā cūkas ir īpaši jutīgas pret atūdeņošanos, gadījumos, kad tās tiek izmitinātas grupās, ir jānodrošina vismaz divas dzirdinātavas uz vienību vai arī liels kubls, no kura vienlaikus var padzerties vairāk nekā viena cūka, lai novērstu, ka dominējošie dzīvnieki bloķē pārējo dzīvnieku piekļuvi pie dzirdinātavas. Lai to panāktu, ir ieteicams nodrošināt turpmāk norādīto dzirdināšanas vietu skaitu.

G.6.tabula. Cūkas un pundurcūkas: minimālais dzirdināšanas vietu skaits

Dzirdinātavas veids	Cūku skaits uz dzirdinātavu
Dzirdinātavas ar pupiņu	10
Lieli dzirdināšanas kubli (no kuriem vienlaikus var dzert vismaz divas cūkas)	20

Ja cūkas tiek turētas lielākās grupās un dzirdītas no vaļējām silēm, minimālajam siles perimetra garumam ir jābūt tādam, lai ikviena cūka varētu netraucēti piekļūt ūdenim (kā norādīts G.5.tabulā norobežotām barotavām), vai arī 12,5 mm siles garuma uz vienu cūku atkarībā no tā, kurš izmērs ir lielāks.

G.7. tabula Cūkas un pundurcūkas: minimālā dzeramā ūdens plūsma

Cūkas veids	Minimālā ūdens plūsma (ml/min)
Atšķirtie sivēni	500
Augošie dzīvnieki	700
Negrūsnās sivēnmātes un kuiļi	1000
Sivēnmātes laktācijas periodā	1500

4.5. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

Pakaiši daudzējādā ziņā uzlabo cūku labturību. Tie uzlabo fizisko un termisko labsajūtu (izņemot augstā vides temperatūrā), tos var ēst, lai piepildītu vēderu un gūtu sāta sajūtu, un tie ir izmantojami kā substrāts barības uzlasīšanai un migas veidošanai. No izmantoto pakaišu veida ir atkarīgs tas, cik lielā mērā tiks nodrošināts katrs no šiem atšķirīgajiem labumiem, gariem salmiem kopumā esot labākajam materiālam, lai gan noteiktas priekšrocības piemīt arī citiem pakaišu veidiem, piemēram, sasmalcinātiem salmiem, zāģskaidām, kokskaidām un sasmalcinātam papīram. Pakaišiem ir jābūt netoksiskiem un, ja iespējams, jānodrošina strukturālā dažādība, lai veicinātu izzināšanas instinktu. Pakaiši ir jānodrošina visām cūkām, ja vien tas nav pretrunā izmēģinājuma nosacījumiem, un pakaiši ir jo īpaši svarīgi grūsnām sivēnmātēm, kurām ir spēcīgs migas veidošanas instinkts, un cūkām, kurām ir noteikts ierobežotas barošanas režīms un kurām tādēļ ir spēcīgi izteikts barības uzlasīšanas instinkts.

e) Papildu noteikumi zirgu dzimtas dzīvnieku, tostarp zirgu, poniju, ēzeļu un mūļu, izmitināšanai un aprūpei

1. Ievads

Zirgu dzimtas dzīvnieki ir attīstījušies kā atklātu ganību dzīvnieki, un mājas zirgi un poniji (Equus caballus), un ēzeļi (Equus asinus) ir saglabājuši saviem priekštečiem piemītošo uzvedību. Savvaļā vai neierobežotā teritorijā zirgu dzimtas dzīvnieki dzīvo ganāmpulkā, kas ir sadalīts mazās ģimenes grupās vai grupās, kuras parasti sastāv no viena ērzeļa, vairākām ķēvēm, kumeļiem un gadu veciem zirgiem. Sociālā struktūra ir balstīta uz skaidri noteiktu hierarhiju, un atsevišķi dzīvnieki grupā parasti veido ciešus pārus, to ir būtiski pamanīt un saglabāt, ja iespējams. Savstarpēja apkopšana ir īpaši būtisks sociālās dzīves elements.

Pretēji atgremotājiem zirgu dzimtas dzīvnieki var nepārtraukti ganīties daudzas stundas, un dabiskos apstākļos tie šai nodarbei katru dienu veltīs no četrpadsmit līdz sešpadsmit stundām. Lai gan to dabiskā barība ir zāle, augi un lapas, tie ir ļoti izvēlīgi attiecībā uz zāles šķirnēm un to, kuru auga daļu ēst. Savu ikdienu tie parasti pavada, ganoties, pasperot pāris soļu un turpinot ganīties. Tādējādi tie ne tikai barojas, bet arī kustas, divdesmit četru stundu laikā spējot veicot lielus attālumus.

Zirgu dzimtas kopšanas sistēmu ir vēlams pielāgot to dabiskajai uzvedībai, īpaši ņemot vērā to nepieciešamību ganīties, kustēties un kontaktēties ar citiem dzīvniekiem. Ir jāņem vērā, ka no briesmām tie patveras bēgot un ka tos ir viegli izbiedēt.

2. Vide un tās kontrole

Vēsos laika apstākļos var izmantot pledus, jo īpaši, ja dzīvnieka apmatojums ir apcirpts, taču šie pledi katru dienu ir jānoņem un jāpārbauda.

Krēpes un aste zirgu dzimtas dzīvniekiem nodrošina aizsardzību pret nelabvēlīgiem laika apstākļiem un mušām, tādēļ tos nedrīkst īsi apcirpt vai nogriezt pavisam. Ja krēpes un aste ir jāsaīsina vai jāsakopj, tās ir jāapcērp, nevis jāizrauj.

3. Veselība

(Sk. 3.punktu vispārīgajos noteikumos par lauksaimniecības dzīvniekiem un pundurcūkām.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums

Ir vēlams zirgu dzimtas dzīvniekus turēt ganībās vai nodrošināt tiem piekļuvi ganībām vismaz sešas stundas dienā. Ja ganības zirgu dzimtas dzīvniekiem nav pieejamas vai ir minimāli pieejamas, ir jānodrošina papildu rupjā lopbarība, lai pagarinātu barošanās laiku un mazinātu garlaicību.

Iekštelpu iežogojumos dzīvniekus ir vēlams izmitināt grupās, jo tādējādi tiek nodrošināta iespēja kontaktēties ar citiem dzīvniekiem un vingrināties. Zirgus ir būtiski izmitināt sociāli saderīgās grupās.

Nepieciešamā kopējā platība iekštelpu iežogojumos būs atkarīga no tā, vai ikdienā dzīvniekiem ir pieejamas papildu teritorijas ganībām un/vai citiem vingrinājumiem. Norādot turpmākos skaitļus, ir pieņemts, ka šādas papildu teritorijas dzīvniekiem ir pieejamas. Ja nav, tad iežogojumu platība ir ievērojami jāpalielina.

G.8.tabula. Zirgu dzimtas dzīvnieki: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Skausta augstums (m)	Minimālā grīdas platība vienam dzīvniekam (m2/dzīvnieks)			Minimālais iežogojuma augstums (m)
	Katram dzīvniekam, kuru tur atsevišķi vai grupā līdz 3 dzīvniekiem	Katram dzīvniekam, kuru tur grupā ar 4 vai vairāk dzīvniekiem	Atnešanās nodalījums/ķēve ar kumeļu
No 1,00 līdz 1,40	9,0	6,0	16	3,00
Virs 1,40 un līdz 1,60	12,0	9,0	20	3,00
Virs 1,60	16,0	(2 x WH)2 *	20	3,00

* Lai nodrošinātu pietiekamu vietu, katram dzīvniekam nepieciešamo platību aprēķina, pamatojoties uz skausta augstumu (WH).

Īsākajai daļai ir jābūt vismaz 1,5 reizes augstākai par dzīvnieka skausta augstumu.

Iekštelpu iežogojumu augstumam ir jābūt tādam, lai dzīvnieks varētu saslieties pakaļkājās visā augumā, tādējādi gādājot par dzīvnieka labturību.

Zirgu dzimtas dzīvniekiem nedrīkst lietot redeļu grīdas.

4.2. Barošana

Nepareiza zirgu dzimtas dzīvnieku barošana var ļoti būtiski pasliktināt to labturību, izraisot tādas slimības kā kolikas un laminīts.

Tā kā dabā zirgu dzimtas dzīvnieki ilgu laiku pavada ganoties, tiem pastāvīgi jābūt pieejamai svaigai zālei, sienam, skābbarībai vai salmiem. Ja zirgiem nav nodrošināta iespēja ganīties, katru dienu pietiekamā daudzumā tiem ir jābūt pieejamai garajai šķiedrai/rupjajai lopbarībai. Ja iespējams, rupjā lopbarība dzīvniekiem ir jāuzņem no zemes vai no piemērotām apaļām ķīpas barotavām. Siena tīkli un barības galdi ir jākonstruē un jāizvieto tā, lai iespējami samazinātu savainošanās risku.

Grupās izmitinātus dzīvniekus barojot ar "cietu" barību (koncentrātu), dzīvnieki ir jābaro, ja tas ir iespējams, atbilstīgi grupā pastāvošajai hierarhijai. Ja ir iespējams, atsevišķi turētie dzīvnieki arī ir jābaro atsevišķi. Ja tas nav iespējams, barošanas vietas ir jānovieto vismaz 2,4 m attālumā cita no citas, un ir jānodrošina vismaz viena barošanas vieta uz dzīvnieku. Ja zirgus baro ar koncentrātiem, barība ir jādod bieži un mazās devās.

4.3. Dzirdināšana

Zirgi labprātāk dzer no atklātiem avotiem, tādēļ tie ir jānodrošina vienmēr, kad tas ir iespējams. Ja izmanto automatizētas dzirdinātavas ar pupiņu, iespējams, dzīvnieki būs jāapmāca tos izmantot.

4.4. Identifikācija

Zirgu dzimtas dzīvniekiem nedrīkst izmantot krotālijas un tetovējumus. Ja identifikācija pēc kažoka krāsas nav iespējama, identifikācijai ir jāizmanto transponderi. Dzīvnieku identificēšanai tiek veiksmīgi izmantoti arī numurēti iemaukti un žetoni pie pavadas.

H. Noteikumi attiecībā uz putniem

a) Vispārīgie noteikumi

1. Ievads

Putniem ir plašs izmantojums, tostarp fundamentālos pētījumos, veterinārmedicīniskajos pētījumos un toksikoloģijā. Mājas vistas un tītari ir laboratorijās visbiežāk izmantotie putni, un tos parasti izmanto attīstības pētījumos un bioloģisko materiālu, piemēram, audu un antivielu, ražošanā. Mājputni ir arī visbiežāk izmantotie putnu labturības pētījumos. Vistas izmanto medikamentu drošības un iedarbības novērtēšanā, bet paipalas un citus putnus biežāk izmanto vides toksikoloģijas pētījumos. Citas retāk izmantotas sugas, piemēram, baložus un savvaļas putnus, parasti izmanto psiholoģijas un fundamentālās fizioloģijas vai zooloģijas pētījumos. Izmēģinājumos nedrīkst izmantot savvaļā ķertus putnus, ja vien tas nav nepieciešams izmēģinājuma nolūkā.

Lai arī putni ir radīti lidošanai un tiem ir kopīga ķermeņa pamatuzbūve, tie ievērojami atšķiras pēc pārvietošanās un barošanās veida. Lielākā daļa sugu ir piemērojušās dzīvei salīdzinoši plašās trīsdimensiju teritorijās, kurās barības uzlasīšanai un ceļošanai tie izmanto vienu vai vairākus pārvietošanās veidus, tostarp lidošanu, staigāšanu, skriešanu, peldēšanu un niršanu. Daudzas putnu sugas ir ļoti sabiedriskas, un tās ir jāizmitina pastāvīgās grupās vienmēr, kad tas ir iespējams.

Par sugām, kuras parasti audzē un izmanto laboratorijās, ir sniegta papildu informācija. Izmitinot un kopjot retāk izmantotas sugas, kas turpmāk nav aprakstītas, ir būtiski veltīt pienācīgu uzmanību to uzvedības, fizioloģiskajām un sociālajām vajadzībām. Pirms putnu iegādes vai izmantošanas ir jāizpēta attiecīgas sugas izmitināšanas, zootehnikas un kopšanas prasības. Lai pienācīgi nodrošinātu attiecīgās sugas vajadzības (vai ja rodas uzvedības traucējumi vai vairošanās grūtības), ir jākonsultējas ar pieredzējušiem speciālistiem un aprūpes darbiniekiem. Informācija un norādījumi par retāk izmantotām sugām ir pieejama papildinformācijas dokumentā.

Ja lauksaimniecības pētījumam ir nepieciešama dzīvnieku turēšana komerciālās lauksaimniecības apstākļos, dzīvnieku turēšanai vismaz ir jāatbilst standartiem, kas ir noteikti Eiropas Konvencijā par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību (ETS No. 87) un ar to saistītajos ieteikumos.

Daudzas no putnu labturības problēmām ir saistītas ar novirzēm knābšanas paradumos. Tās var izpausties kā agresīva knābšana, spalvu raušana (kad putni rauj citu putnu spalvas vai plūkā un rauj savas spalvas), kā arī knābšana citu putnu ādā, kas var izraisīt lielas sāpes un nāves gadījumus, ja putnu uzvedība netiek uzraudzīta. Knābšanas uzvedības traucējumu iemesls ne vienmēr ir skaidrs, bet bieži vien tos ir iespējams novērst, cāļu audzēšanā nodrošinot tiem substrātu, kas ļauj attīstīt pareizu barības uzlasīšanas un knābāšanas uzvedību. Tāpēc visu sugu cāļi ir jāizmitina uz cietas grīdas, kas pārklāta ar pakaišiem.

Profilakse ir īpaši būtiska, jo vistas pievērš pastiprinātu uzmanību bojātām spalvām un daži putni, kuriem ir izknābtas spalvas, var izprovocēt strauju traumējošas knābšanas izplatīšanos. Pastāv vairāki pasākumi, kas jāveic, lai novērstu traumējošo knābšanu vienmēr, kad tas ir iespējams, un samazinātu šīs uzvedības izplatīšanos, ja tā ir parādījusies. Šajos pasākumos ietilpst alternatīvu knābāšanai paredzētu materiālu, piemēram, barības uzlasīšanas substrāta, sasietu auklu saišķu, knābāšanas bloku vai salmu nodrošināšana, vizuālu šķēršļu nodrošināšana; gaismas intensitātes periodiska vai īslaicīga samazināšana vai sarkanās gaismas izmantošana; UV staru lampu izmantošana. Tirdzniecībā ir pieejami pret knābšanu paredzēti aerosoli, un tos var izmantot, lai īslaicīgi samazinātu veselībai bīstamo knābšanu, taču joprojām būs nepieciešams novērst šādas uzvedības cēloņus. Selekcijas rezultātā dažām mājputnu šķirnēm šādas knābšanas novirzes ir novērojamas retāk, un šādas šķirnes ir jāpēta un jāizmanto, cik vien tas ir iespējams.

Nedrīkst izmantot sāpīgus vai distresu izraisošus paņēmienus, piemēram, ilgstoši samazinātu apgaismojumu (mazāku par 20 luksiem) vai fizisku izmaiņu izdarīšanu, piemēram, knābja apgriešanu.

Nekvalitatīva vide, kurā putniem ir liegta iespēja uzlasīt barību, veikt fiziskas darbības vai kontaktēties ar citiem putniem, radīs putniem hronisku distresu, kas var izpausties stereotipiskā uzvedībā kā, piemēram, paškropļošana, spalvu raustīšana un neirotiska staigāšana. Šāda uzvedība var liecināt par būtiskiem labturības traucējumiem, un ir nekavējoties jāpārskata pastāvošā izmitināšanas, kopšanas un aprūpes prakse.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

Daudzas sugas ir īpaši jutīgas pret caurvēju. Tāpēc ir jāīsteno pasākumi, lai nodrošinātu, ka putni ir norūdīti. Līdz minimumam jāsamazina putekļu un gāzu, piemēram, oglekļa dioksīda un amonjaka, uzkrāšanās.

2.2. Temperatūra

Ja nepieciešams, putniem ir jānodrošina temperatūras dažādība, lai tie varētu izvēlēties tiem atbilstošo temperatūru. Visas veselās pieaugušās paipalas, baloži un mājas pīles, zosis, vistas un tītari ir jātur temperatūrā no 15 ^oC līdz 25 ^oC. Ir jāņem vērā temperatūras un relatīvā gaisa mitruma mijiedarbība, jo dažas sugas var pārkarst šajā temperatūrā, ja relatīvais gaisa mitrums ir pārāk augsts. Attiecībā uz tām sugām, par kurām nav pieejami norādījumi par piemēroto temperatūru un mitrumu, ir jānoskaidro klimats, kādā putni ir uzturējušies savvaļā, un jānodrošina līdzīgi apstākļi arī nebrīvē.

Slimiem putniem vai putnu mazuļiem var būt nepieciešama augstāka temperatūra vai papildu siltuma avots, piemēram, sildlampa (sk. H.1.tabulu).

H.1.tabula. Temperatūra un relatīvais gaisa mitrums mājas vistām un tītariem, G. gallus domesticus un Meleagris gallopavo

Vecums (dienas)	Zem lampas (oC)	Temperatūra telpā (oC)	Relatīvais gaisa mitrums (%)
Līdz 1	35	no 25 līdz 30	no 60 līdz 80
Virs 1 un līdz 7	32	no 22 līdz 27	no 60 līdz 80
Virs 7 un līdz 14	29	no 19 līdz 25	no 40 līdz 80
Virs 14 un līdz 21	26	no 18 līdz 25	no 40 līdz 80
Virs 21 un līdz 28	24	no 18 līdz 25	no 40 līdz 80
Virs 28 un līdz 35	–	no 18 līdz 25	no 40 līdz 80
Virs 35	–	no 15 līdz 25	no 40 līdz 80

Sildlampas temperatūras piemērotību nosaka, novērojot cāļu uzvedību. Ja temperatūra ir piemērota, visu sugu cāļi būs izretinājušies iežogojumā un radīs mērenu troksni; ja cāļi uzvedas klusi, tiem var būt pārāk karsti, bet, ja tie izdod skaļas, satrauktas skaņas, tiem var būt pārāk auksti.

2.3. Mitrums

Veseliem, pieaugušiem putniem piemērots relatīvais gaisa mitrums ir diapazonā no 40 % līdz 80 %.

2.4. Apgaismojums

Gaismas kvalitāte un daudzums dažām sugām noteiktos gada periodos ir ļoti svarīgs normālai fizioloģiskai funkcionēšanai. Pirms dzīvnieku iegādāšanās ir jānoskaidro attiecīgajai sugai, dzīves posmam un gadalaikam piemērotais gaismas un tumsas režīms.

Gaismu nedrīkst pēkšņi ieslēgt vai izslēgt, tai ir jāsatumst un jāiedegas pakāpeniski. Tas ir jo īpaši svarīgi, ja tur lidot spējīgus putnus. Vājš nakts apgaismojums var atvieglināt pārvietošanos nakts laikā smago šķirņu mājputniem. Ir jāuzmanās, lai neizjauktu putnu diennakts ritmu, ja tāds pastāv.

2.5. Troksnis

Tiek uzskatīts, ka daži putni, piemēram, baloži, spēj dzirdēt ļoti zemas frekvences skaņas. Lai gan infraskaņa (skaņa ar frekvenci, kas zemāka par 16 Hz), visticamāk, neradīs satraukumu, putnus nedrīkst turēt zemas frekvences vibrāciju avotu tuvumā, ja no tā ir iespējams izvairīties.

3. Veselība

Vēlams izmantot nebrīvē augušus putnus. Savvaļas putniem laboratorijā var parādīties uzvedības un veselības traucējumi. Parasti pirms izmantošanas zinātniskās procedūrās tos ir nepieciešams ilgāku laiku turēt karantīnā un pieradināt pie nebrīves apstākļiem.

Rūpīga veselības uzraudzība un parazītu pārbaude samazina veselības risku putniem, kas uzturas ārpus telpām.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

Putni ir jāizmitina iežogojumos, kas rosina to dabisko uzvedību, tostarp sociālo uzvedību, fiziskās darbības un barības uzlasīšanu. Daudzus putnus labvēlīgi ietekmēs piekļuve pie āra iežogojumiem, un ir jāvērtē, kā šāda iespēja ietekmēs distresa iemeslus un vai tā nebūs pretrunā izmēģinājumu mērķiem. Āra iežogojumos vienmēr ir jānodrošina noteikts aizsegs, piemēram, krūmi, lai rosinātu putnus izmantot visu tiem pieejamo teritoriju.

4.1. Izmitināšana

Putni ir jāizmitina sociāli saderīgās grupās dzīvnieku iežogojumā, ja vien tas nav pretrunā ar zinātniskajām procedūrām vai dzīvnieku labturības prasībām. Izmaiņas grupās vai nepazīstama putna pievienošana grupai ir jāveic īpaši uzmanīgi. Visos gadījumos ir nepārtraukti jāuzrauga saskaņa starp grupas locekļiem.

Putna izmitināšana atsevišķi no citiem putniem pat uz īsu laika posmu var būt būtisks stresa faktors. Tādēļ putnus nedrīkst izmitināt atsevišķi no citiem putniem, ja vien tam nav veterinārs vai ar labturību saistīts pamatojums. Atsevišķu izmitināšanu izmēģinājuma veikšanas nolūkā nosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos.

Lielākajai daļai putnu sugu piemīt sabiedriskums vismaz noteiktā gada posmā, un tām būtiskas ir ģimeniskās saites, tādēļ atbilstīgu, stabilu un saskanīgu grupu veidošana ir ļoti svarīga. Tā kā pastāv liela sugu daudzveidība, pirms grupas veidošanas un procedūru uzsākšanas ir jānoskaidro optimālais grupas sastāvs un grupas veidošanai piemērotākais putnu dzīves posms.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Rosinoša vide ir ļoti būtisks putnu labsajūtas veicināšanas faktors. Putniem atbilstīgi to vajadzībām ir jānodrošina laktas, smilšu un ūdens vannas, piemērotas ligzdošanas vietas, priekšmeti knābāšanai un substrāts barības uzlasīšanai, ja vien nepastāv zinātnisks vai veterinārs pamatojums šo priekšmetu liegšanai. Ja iespējams, putni ir jāmudina izmantot visu iežogojuma trīsdimensiju telpu barības uzlasīšanai, fiziskām nodarbēm un saskarsmei ar citiem putniem, tostarp rotaļām.

4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums

Turpmāk sugām veltītajos noteikumos ir norādīti mājas vistu, mājas tītaru, paipalu, pīļu un zosu, baložu un zebras žubīšu (Taeniopygia guttata) iežogojumu izmēri. Visi putni un jo īpaši to sugu putni, kas ievērojamu daļu laika pavada staigājot, piemēram, paipalas vai vistas, ir jātur uz cietas grīdas ar substrātu, nevis uz režģa grīdas. Neatkarīgi no grīdas seguma veida putni var ciest no dažādām kāju problēmām, piemēram, pāraugušiem nagiem, izkārnījumu uzkrāšanās un kāju bojājumiem, piemēram, pēdu spilventiņu dermatīta, ko izraisa stāvēšana mitros pakaišos, tāpēc ir bieži jāpārbauda putnu kāju stāvoklis. Izmēģinājuma veikšanas nolūkā praksē var būt nepieciešams cietas grīdas izmantot kopā ar režģa grīdām. Šādos gadījumos putniem ir jānodrošina ciets grīdas segums atpūtas zonās, kas aizņem vismaz vienu trešdaļu no iežogojuma kopējās grīdas platības. Ja ir nepieciešams savākt izkārnījumus, režģa grīdas ir jānovieto zem laktām. Lai samazinātu kāju savainošanas biežumu, stiepļu režģi ir jāaizstāj ar plastmasas līstītēm, kad vien iespējams. Ja ir jāizmanto stiepļu režģis, tam ir jābūt pietiekami smalkam, lai putni uz tā varētu pienācīgi atbalstīt pēdu, un stieplēm ir jābūt apaļām un pārklātām ar plastikāta materiālu.

4.4. Barošana

Savvaļas putnu barošanās paradumi ir ļoti atšķirīgi, un ir jāpievērš uzmanība gan izmantotās barības veidam, gan arī tās pasniegšanas veidam un laikam. Pirms dzīvnieku iegādes ir jāizpēta un jānosaka uzturs, kas atbilstu attiecīgās sugas uztura prasībām un rosinātu dabisko barības uzlasīšanas instinktu. Ja nepieciešams, daļa barības vai papildu gardumi ir jāizkaisa uz iežogojuma grīdas, lai rosinātu barības uzlasīšanu. Putnus labvēlīgi ietekmē bagātināts uzturs, tādēļ, ja nepieciešams, uzturu var papildināt ar augļiem, dārzeņiem, sēklām un bezmugurkaulniekiem pat tad, ja nav iespējams putniem piedāvāt to dabisko uzturu. Iekļaujot ēdienkartē jaunu barību, vienmēr ir jābūt pieejamai iepriekšējai barībai, lai putni neciestu badu, ja tie nevēlas ēst jauno barību. Dažas sugas spēj ātrāk pielāgoties nekā citas, un ir jānoskaidro piemērotie uztura režīmi.

Dažu sugu putniem, jo īpaši graudēdājiem, barības sagremošanai ir jānodrošina grants, kas sastāv no atbilstīga lieluma akmentiņiem. Ja grants sastāvēs no dažāda lieluma akmentiņiem, putni no tiem izvēlēsies sev piemērotākos. Grants ir regulāri jāatjauno. Lai novērstu uzturvielu trūkuma izraisītas kaulu slimības, putnu uzturā ir jāiekļauj kalcijs un fosfors piemērotā formā un attiecīgajam dzīves posmam piemērotā daudzumā. Ikviena šāda prasība ir rūpīgi jāizpēta un jāievēro. Barību var ievietot barotavās, kas ir piestiprinātas pie iežogojuma sienas vai novietotas uz iežogojuma grīdas. Barotavas aizņemtā grīdas platība putniem nav pieejama, tāpēc to nedrīkst iekļaut putniem nepieciešamās iežogojuma platības aprēķināšanā. Pie sienas piestiprinātās barotavas neaizņem vietu uz grīdas, taču tām ir jābūt rūpīgi veidotām un piestiprinātām, lai novērstu, ka putni tiek iesprostoti zem tām. Dažu sugu (piemēram, mājas tītaru) cāļus var būt nepieciešams iemācīt ēst un padzerties, lai nodrošinātu, ka tie neatūdeņojas un necieš badu. Putniem paredzētajai barībai ir jābūt skaidri pamanāmai un izvietotai vairākās barošanas vietās, lai novērstu ar barošanu saistītus sarežģījumus.

4.5. Dzirdināšana

Putnu dzirdināšanai ar ūdeni izmanto dzirdinātavas ar pupiņu, kausiņus vai nepārtrauktu dzirdināšanas tekni. Ir jānodrošina pietiekami daudz dzirdinātavu vai pietiekams dzirdināšanas teknes garums, lai nepieļautu, ka dominējošie putni neļauj padzerties citiem putniem. Ir jānodrošina viena dzirdinātava ar pupiņu vai kausiņš uz trīs vai četriem putniem, katrā iežogojumā ievietojot vismaz divas dzirdinātavas. Ja nepieciešams, kā barības bagātinātāju putniem var dot papildu ūdeni.

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls ligzdas ierīkošanai

Putniem paredzētajam substrātam ir jābūt absorbējošam, kas nebojā putna kājas un sastāv no piemērota lieluma daļiņām, lai samazinātu putekļu līmeni un novērstu tā pārmērīgu uzkrāšanos uz putnu kājām. Piemērots substrāta materiāls ir sasmalcināta koka miza, baltās koksnes skaidas, sasmalcināti salmi vai skalota smilts, taču ne smilšpapīrs. Pakaišiem ir jābūt sausiem, irdeniem un pietiekami dziļiem, lai izšķīdinātu un absorbētu izkārnījumus. Citi piemēroti grīdas pārklājuma materiāli ir mākslīgā plastmasas velēna vai biezi plūksnotas gumijas paklāji. Uz grīdas ir jāizkaisa knābāšanai piemērots substrāts, piemēram, salmi.

Tikko izšķīlušos putnus un putnu mazuļus ir jānodrošina ar substrātu, uz kura tie spēj nostāvēt, lai novērstu attīstības traucējumus, piemēram, uz āru izvērstas kājas. Ja nepieciešams, putnu mazuļi ir jāmudina knābāt substrātu, piemēram, izmantojot vieglus pirkstu piesitienus, lai tiem attīstītos pareiza knābāšanas uzvedība.

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārējā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

Putnu ķeršanai un apstrādei ir jāizmanto piemērots aprīkojums, piemēram, piemērota izmēra tīkli labā stāvoklī un tumši tīkli ar polsterētām stīpām mazo putnu ķeršanai.

Ja izmēģinājums paredz pieaugušo putnu regulāru izmantošanu procedūrās, no labturības un izmēģinājuma viedokļa ir ieteicams cāļus to augšanas laikā radināt pie cilvēka, tā samazinot to bailes no cilvēkiem.

4.9. Humāna nogalināšana

Putnu mazuļus un pieaugušos putnus ir ieteicams nogalināt ar pārdozētu anestezējošu līdzekli, izmantojot piemērotu vielu un ievadīšanas veidu. Šis ir ieteicamāks paņēmiens nekā ogļskābās gāzes ieelpošana, jo ogļskābā gāze var likt putnam ciest.

Tā kā nirstošie putni un citi putni, piemēram, meža pīles, spēj pazemināt sirdsdarbību un ilglaicīgi aizturēt elpu, nogalinot tās ar ogļskābo gāzi, ir rūpīgi jāpārbauda nāves iestāšanās, lai novērstu, ka putni pēc kāda laika atgūstas no šīs procedūras. Ogļskābās gāzes paņēmiens nav piemērots pīļu, nirstošu putnu un ļoti jaunu cāļu nogalināšanai.

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

Ieteicams izmantot neinvazīvus vai mazāk invazīvus paņēmienus, piemēram, fizisko atšķirību atzīmēšanu, apgredzenošanu, izmantojot slēgtus vai atvērtus gredzenus un spalvu krāsošanu, nevis invazīvākus paņēmienus, piemēram, elektronisko iezīmēšanu vai spārnu iezīmēšanu. Krāsainu kāju gredzenu kombinācijas izmantošana samazinās nepieciešamību aizskart putnu identificēšanas nolūkā, taču ir pienācīgi jāņem vērā krāsu iespējamā ietekme uz dažu sugu uzvedību. Ja par pagaidu atšķirības zīmi ātri augošiem cāļiem izmanto gredzenus, ir regulāri jāpārbauda, vai gredzens netraucē kājas augšanu.

Nedrīkst izmantot īpaši invazīvus paņēmienus, piemēram, pirkstu apgriešanu vai peldplēves caurduršanu, jo tie ir sāpīgi.

b) Papildu noteikumi mājas vistu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

Mājas vista (Gallus gallus domesticus) ir daudzējādā ziņā saglabājusi sava savvaļas priekšteča – džungļu vistas – bioloģiju un uzvedību. Vissvarīgākās sugas uzvedības izpausmes ir ligzdošana (mātītēm), sēdēšana uz laktas un pakaišu izmantošana barības uzlasīšanai, kašņāšanai, knābāšanai un smilšu peldēm. Vistas ir sabiedriski putni, un tās ir jāizmitina grupās no pieciem līdz divdesmit putniem, mātīšu skaitam pārsniedzot tēviņu skaitu pieaugušo putnu grupā, piemēram, viens tēviņš uz piecām mātītēm. Ir veikti mēģinājumi selekcionēt tādas vistu šķirnes, kurām piemistu samazināta agresivitāte un spalvu raustīšana. Katrā projektā ir jāapsver šādu šķirņu izmantošana un iegūšanas iespējas.

Dējējvistām ir jānodrošina piekļuve ligzdošanas kastēm vismaz divas nedēļas pirms dēšanas un ne vēlāk kā ar 16.dzīves nedēļu. Katram atsevišķi vai pāros izmitinātam putnam ir jānodrošina pieeja ligzdošanas kastei, lielākās grupās nodrošinot vismaz vienu ligzdošanas kasti uz diviem putniem. Ligzdošanas kastēm ir jābūt norobežotām un pietiekami lielām, lai viena vista tajā varētu apgriezties. Ligzdošanas kastes grīda ir jāpārklāj ar irdenu substrātu, piemēram, ar koka skaidām vai salmiem, lai veicinātu ligzdošanas uzvedības izpausmes. Substrātam ir jābūt tīram, un tas ir regulāri jāmaina.

Vistām no vienas dienas vecuma ir jābūt nodrošinātai iespējai tupēt uz laktas, knābāt piemērotu substrātu, uzlasīt barību un pērties smiltīs. Piemēroti materiāli smilšu peldēm ir smiltis un mīkstas koka skaidas.

Laktām ir jābūt 3–4 cm diametrā, apaļām un ar plakanu virsmu. Optimālais laktu augstums no grīdas ir atkarīgs no sugas, putnu vecuma un turēšanas apstākļiem, taču laktas sākotnēji ir jānovieto 5–10 cm virs grīdas, vecākiem putniem ierīkojot laktas 30 cm virs grīdas. Laktu augstums ir jāpielāgo putnu uzvedībai, novērojot, cik viegli putni spēj uzlēkt uz laktām un nolēkt no tām, kā arī pārvietoties no laktas uz laktu. Ir jābūt pietiekamai vietai, lai uz laktas vienlaikus varētu tupēt visi putni, un vienam pieaugušam putnam uz katras laktas ir jāatvēl 15 cm. Jo īpaši veidojot grupas, tumšajos dienas posmos ir jāpārbauda, vai visi putni ir devušies pie miera.

Vistām ir ļoti raksturīgas tādas "labsajūtas" izpausmes kā spārnu plivināšana, spalvu bužināšana un kāju staipīšana, kas stiprina kāju kaulus. Tādēļ putni ir jātur grīdas iežogojumos, kas ir pietiekami lieli, lai iespējami vairāk ļautu putniem īstenot šīs uzvedības izpausmes. Vislabāk, ja putniem ir nodrošināta pieeja āra iežogojumam; lai rosinātu putnus doties ārā, svarīgi ir nodrošināt piemērotu aizsegu, piemēram, krūmus.

Vistām ir nepieciešams ciets grīdas segums, jo to var pārklāt ar substrātu, lai veicinātu barības uzlasīšanu un, iespējams, samazinātu spalvu knābšanas biežumu. Ja zinātniskā nolūkā vistas ir nepieciešams ieslodzīt, tās ir jāievieto iežogojumos, kas atbilst to uzvedības prasībām. Savukārt, ja cieta grīdas seguma nenodrošināšana ir zinātniski pamatota, ir jānodrošina cieta seguma zona ar irdenu substrātu un knābāšanai paredzētiem priekšmetiem, piemēram, auklu saišķiem, knābāšanas blokiem, virvēm, velēnu vai salmiem.

Ātri augošajām vistu šķirnēm (broileriem) piemīt izteikta nosliece uz klibumu, un ir iespējami jāvairās šīs šķirnes izmantot izmēģinājumos. Ja tomēr boilerus izmanto, vismaz vienu reizi nedēļā ir jāpārbauda putnu klibums, un putni ir jāaudzē salīdzinoši lēnāk nekā komerciālā lauksaimniecībā, ja vien augšanas ātrums nav būtisks pētījumam.

H.2.tabula. Mājas vistas: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa masa (g)	Minimālais iežogojuma lielums (m2)	Minimālā platība vienam putnam (m2)	Minimālais augstums (cm)	Minimālais barošanas siles garums vienam putnam (cm)
Līdz 200	1,00	0,025	30	3
Virs 200 un līdz 300	1,00	0,03	30	3
Virs 300 un līdz 600	1,00	0,05	40	7
Virs 600 un līdz 1200	2,00	0,09	50	15
Virs 1200 un līdz 1800	2,00	0,11	75	15
Virs 1800 un līdz 2400	2,00	0,13	75	15
Virs 2400	2,00	0,21	75	15

Ja šos iežogojuma minimālos izmērus nevar nodrošināt zinātnisku apsvērumu dēļ, izmēģinājuma veicējam ir jāpamato putna ieslodzīšanas ilgums, un tas ir jānosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labturības jautājumos. Šādos apstākļos putnus var izmitināt mazākos iežogojumos, kuros ir nodrošināta pietiekami daudzveidīga vide un minimālā grīdas platība 0,75 m². Šādos iežogojumos var izmitināt divas dējējvistas vai nelielas putnu grupas atbilstīgi iepriekš norādītajām nepieciešamajām platībām.

c) Papildu noteikumi mājas tītaru izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

Savvaļas tītari dzīvo ļoti daudzveidīgā vidē, un to uzvedībai raksturīgas dažādas izpausmes, tostarp smilšu peldes, barības uzlasīšana un medīšana. Jo īpaši vaislas sezonā savvaļas tītaram piemīt kompleksa sociālā uzvedība. Mājas tītars (Meleagris gallopavo) ir saglabājis savvaļas putniem raksturīgās iezīmes, taču pastāv dažas būtiskas atšķirības, piemēram, mājas tītari nespēj lidot, taču spēj ātri skriet, lēkt un planēt, jo īpaši raksturīgi tas ir jaunākiem putniem.

Mājas tītari ir ļoti sabiedriski putni, un tos nedrīkst izmitināt atsevišķi. Stabilas grupas ir jāveido uzreiz pēc putnu iegūšanas, un ir svarīgi putnus novērot, jo veselībai bīstama spalvu raušana vai knābšana galvā var parādīties jau pirmajā dzīves dienā.

Klibums ir izplatīta problēma, kas ir rūpīgi jāuzrauga. Par klibuma apkarošanas pasākumiem ir jākonsultējas ar veterinārārstu.

Tītariem ir nepieciešamas tādas laktas, kas ir novietotas pietiekami augstu, lai uz zemes esošie putni nespētu viegli aizsniegt uz laktas tupošos putnus un izraut to spalvas. Tomēr, ja putni ir vecāki un nav tik izveicīgi, ir jāatvieglina to piekļuve laktām, izmantojot tam paredzētu aprīkojumu, piemēram, rampas. Ja tas nav iespējams, laktas ir jānovieto zemāk (piemēram, 5 cm augstumā no zemes). Laktu formai un izmēram ir jāatbilst putnu ātri augošajiem nagiem. Laktām ir jābūt ovālām vai taisnstūra formā ar nopulētiem stūriem, izgatavotām no koka vai plastmasas.

Lai putni varētu pērties smiltīs, tiem vienmēr ir jābūt pieejamam substrātam. Piemēroti substrāta materiāli ir zāģskaidas vai smiltis. Iežogojuma uzlabošanai un patvēruma nodrošināšanai no dominējošajiem putniem var izmantot salmu ķīpas, taču tās ir bieži jāmaina un vecākiem, smagākiem putniem var būt nepieciešamas rampas, lai tām piekļūtu.

H.3.tabula. Mājas tītars: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa masa (kg)	Minimālais iežogojuma lielums (m2)	Minimālā platība vienam putnam (m2)	Minimālais augstums (cm)	Minimālais barošanas siles garums vienam putnam (cm)
Līdz 0,3	2,00	0,13	50	3
Virs 0,3 un līdz 0,6	2,00	0,17	50	7
Virs 0,6 un līdz 1	2,00	0,30	100	15
Virs 1 un līdz 4	2,00	0,35	100	15
Virs 4 un līdz 8	2,00	0,40	100	15
Virs 8 un līdz 12	2,00	0,50	150	20
Virs 12 un līdz 16	2,00	0,55	150	20
Virs 16 un līdz 20	2,00	0,60	150	20
Virs 20	3,00	1,00	150	20

Visām iežogojuma malām ir jābūt vismaz 1,5 m garām. Ja šos iežogojuma minimālos izmērus nevar nodrošināt zinātnisku apsvērumu dēļ, izmēģinājuma veicējam ir jāpamato putna ieslodzīšanas ilgums, un tas ir jānosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labturības jautājumos. Šādos apstākļos putnus var turēt mazākos iežogojumos, kuros ir nodrošināta pietiekami daudzveidīga vide, ar minimālo platību 0,75 m² un minimālo augstumu 50 cm, 75 cm un 100 cm putniem, kuru svars attiecīgi nepārsniedz 0,6 kg, nepārsniedz 4 kg un pārsniedz 4 kg. Šos iežogojumus var izmantot arī nelielu grupu izmitināšanai atbilstīgi iepriekš norādītajām nepieciešamajām platībām.

d) Papildu noteikumi paipalu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

Savvaļas paipalas dzīvo nelielās grupās un velta daudz laika tādām nodarbēm kā kašņāšanās un sēklu un bezmugurkaulnieku uzlasīšana no zemes. Paipalas mitinās dzīvotnēs ar blīvu veģetāciju, piemēram, pļavās, upmalu krūmājos un graudaugu laukos. Paipalu pieradināšana nav būtiski ietekmējusi to uzvedību, un šo faktu ir svarīgi ņemt vērā, plānojot tādas izmitināšanas sistēmas, kurās būtu iespējams nodrošināt substrātu kašņāšanai, knābāšanai un smilšu peldēm, kastes ligzdām un aizsegu. Tādēļ paipalas ir ļoti ieteicams izmitināt putnu mājās vai aizgaldos, nevis būros.

Paipalas (Coturnix spp; Colinus virginianis; Lophortyx californica; Excalfactoria chinensis) ir jāizmitina mātīšu grupās vai jauktās grupās. Jauktās grupās ir jānodrošina neliela tēviņu un mātīšu attiecība (piemēram, viens tēviņš un četras mātītes), lai samazinātu tēviņu savstarpējo agresiju un mātīšu savainošanu. Tēviņus var izmitināt pāros, ja audzēšanas laikā ir izveidojušies stabili tēviņu pāri. Ādas ievainojumus un spalvu zaudēšanu izraisoša agresīvā knābšana samazinās, ja paipalas netiek turētas saspringtos apstākļos un netiek jauktas stabilas grupas.

Paipalām piemīt ļoti strauja atbildes reakcija, tādēļ tās mēdz gūt galvas traumas. Tāpēc darbiniekiem vienmēr ir jātuvojas putniem lēnām un mierīgi, un paipalām, jo īpaši jaunajiem putniem, ir jābūt pieejamam atbilstīgam aizsegam un turēšanas vietas uzlabojumiem, kas mazinātu to bailes. Paipalu cāļiem ir nepieciešami dažādi krāsaini priekšmeti, piemēram, bumbas, caurules un kubi, ar kuru starpniecību tie spētu mazināt bailes gan no cilvēka, gan no pieaugušajiem putniem. Pieaugušajiem putniem ir nepieciešami priekšmeti knābāšanai, piemēram, akmeņi, priežu čiekuri, bumbas, zari. Ir jānodrošina smiltis, koka skaidas vai salmi barības uzlasīšanai un vieta, kur putni var patverties, kā arī papildu smilšu vannas no smiltīm vai zāģu skaidām, ja barības uzlasīšanas substrāts nav piemērots smilšu peldēm. Dējējputniem ir nepieciešamas kastes ligzdām un materiāls ligzdu ierīkošanai, piemēram, siens.

Ja paipalas ir jāizmitina būros, ir vēlams apvienot vairākus iežogojumus un ievietot tajos turēšanas vietas uzlabošanas priekšmetus. Cieti iežogojuma jumti ļaus putniem justies drošāk, lai gan, ja putnu iežogojumi ir izvietoti rindās cits virs cita, apgaismojuma līmenis zemākajos iežogojumos var būt nepieļaujami zems šādu jumtu dēļ. Putnu turēšanai būrī ir jābūt iespējami īsākai, jo, putnam kļūstot vecākam, saasinās daudzas labturības problēmas (jo īpaši, ja putnus tur ilgāk par vienu gadu).

H.4.tabula. Paipala: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa masa (g)	Minimālais iežogojuma lielums (m2)	Platība vienam putnam putnu pārī (m2)	Platība katram papildu putnam putnu grupā (m2)	Minimālais augstums (cm)*	Minimālais barības siles garums vienam putnam (cm)
Līdz 150	1,00	0,5	0,10	20	4
Virs 150	1,00	0,6	0,15	30	4

* Iežogojuma jumtam ir jābūt izgatavotam no lokana materiāla, lai samazinātu galvas traumu risku.

b) Papildu noteikumi pīļu un zosu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

Izmēģinājumos un pārbaudēs parasti izmanto šādas mājas pīļu un zosu sugas – Anas platyrhynchos, Anser anser domesticus un Cairina moschata. Visi ūdensputni ir pielāgojušies peldēšanai un barības uzņemšanai ūdenī, un ūdens ir ļoti nepieciešams arī tādām "labsajūtas" darbībām kā mazgāšanās un spalvu kārtošana. Pīlēm un zosīm ir jānodrošina baseins ar granti un akmeņiem klātu pamatu, lai veicinātu putnu uzvedības izpausmju daudzveidību un rosinātu putnus kopt spalvas. Ūdensputniem ir jābūt iespējai vismaz iegremdēt ūdenī galvu un apšļakstīt ķermeni ar ūdeni. Ūdensputniem paredzētās dzirdinātavas un baseini ir jānovieto uz režģa pamatnes ar notekām zem tām, lai samazinātu applūšanu.

Mājas zosis un pīles izmanto gaļas un olu ražošanai, taču visas sugas ir lielākoties saglabājušas savu "mežonīgo dabu" un ir nervozākas un ātrāk satraucamas (jo īpaši spalvu maiņas laikā) nekā citi mājputni.

Pirmajās divdesmit četrās stundās pēc izšķilšanās un pirmajā dzīves nedēļā ir jānodrošina ūdens, lai veicinātu peldēšanas prasmju apguvi, bet ir jāsamazina noslīkšanas risks, piemēram, peldēšanai piedāvājot seklu bļodu. No otrās dzīves nedēļas putnu mazuļiem nodrošina seklu baseinu (izmēri norādīti H.6. tabulā) ar lieliem akmeņiem baseina dibenā un starp akmeņiem izkaisītu barību un granti, lai rosinātu vēlmi plunčāties un nirt. Ja putnu mazuļus neuzrauga to vecāki, mazuļu piekļuve baseiniem ir jāuzrauga, lai nepieciešamības gadījumā palīdzētu tiem izkļūt no ūdens un novērstu to saaukstēšanos. Šāda uzraudzība ir nepieciešama līdz brīdim, kad putnu mazuļi spēj pilnīgi patstāvīgi izkļūt no ūdens un kad tiem sāk parādīties ūdensnecaurlaidīgas spalvas. Uzraudzīt ūdens temperatūru nav nepieciešams. Baseini ir regulāri jātīra, un ir jāmaina ūdens, lai nodrošinātu labu ūdens kvalitāti.

Pīles un zosis ir jāizmitina uz cietas grīdas, nodrošinot tām pietiekamu vietu barības uzlasīšanai, staigāšanai, skriešanai un spārnu plivināšanai. Ir jānodrošina daudzveidīga vide, iekļaujot tajā, piemēram, dabīgu un mākslīgu aizsegu, kastes un salmu ķīpas. Ja vien nav zinātniska vai veterināra pamatojuma putnu turēšanai iekštelpās, pīles un zosis vienmēr ir jātur ārā vai arī tām ir jānodrošina piekļuve āra aplokiem. Ja putniem ir pieejami āra iežogojumi, tie ir jāpasargā no plēsējiem un jānodrošina ar sausu pajumti atpūtai. Ja nepieciešams, ir jānodrošina augājs, ko putni var izmantot aizsegam un/vai ganībām. Īpaša uzmanība ir jāpievērš katrai sugai svarīgo dzīvotnes elementu atveidošanā neatkarīgi no tā, vai putni ir izmitināti iekštelpās vai ārā. Piemēram, seklākas ūdenstilpnes ar veģetāciju pīlēm, kūdra zosīm un dziļākas ūdenstilpnes ar lieliem akmeņiem tām putnu sugām, kas savvaļā mitinās klinšainās krastmalās.

Pīles un zosis ir jāizmitina piemērota lieluma grupās, un putna izolācijas laikam ir jābūt iespējami īsākam. Vaislas sezonā daudzu sugu putni sāk sargāt savu teritoriju, tāpēc var būt nepieciešams samazināt grupu un nodrošināt putniem pietiekamu platību iežogojumā, lai samazinātu risku gūt ievainojumus (jo īpaši mātītēm).

H.5.tabula. Pīles un zosis: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa masa (g)	Minimālais iežogojuma lielums (m2)	Vienam putnam nepieciešamā platība (m2)*	Maksimālais augstums (cm)	Minimālais barošanas siles garums vienam putnam (cm)
Pīles
Līdz 300	2,00	0,10	50	10
Virs 300 un līdz 1200**	2,00	0,20	200	10
Virs 1200 un līdz 3500	2,00	0,25	200	15
Virs 3500	2,00	0,50	200	15
Zosis
Līdz 500	2,00	0,20	200	10
Virs 500 un līdz 2000	2,00	0,33	200	15
Virs 2000	2,00	0,50	200	15

* Ietilpst baseins ar minimālo dziļumu 30 cm un minimālo platību 0,5 m² uz 2 m² lielu iežogojumu. Baseins var aizņemt līdz 50 % no iežogojuma platības.

** Nepieaugušus putnus var turēt iežogojumos ar minimālo augstumu 75 cm.

Ja šos iežogojuma minimālos izmērus nevar nodrošināt zinātnisku apsvērumu dēļ, izmēģinājuma veicējam ir jāpamato putna ieslodzīšanas ilgums, un tas ir jānosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labturības jautājumos. Šādos apstākļos putnus var izmitināt mazākos iežogojumos, kuros ir nodrošināta pietiekami daudzveidīga vide un minimālā grīdas platība 0,75 m². Šos iežogojumus var izmantot nelielu putnu grupu izmitināšanai, ievērojot turpmāk norādītās nepieciešamās platības.

H.6.tabula. Pīles un zosis: Minimālais baseina lielums*

	Platība (m2)	Dziļums (cm)
Pīles	0,5	30
Zosis	0,5	No 10 līdz 30

*Baseina platība uz 2 m² iežogojuma. Baseins var aizņemt līdz 50 % no iežogojuma platības.

f. Papildu noteikumi baložu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

Tiek uzskatīts, ka dažādās mājas baložu sugas ir cēlušās no klinšu baloža Columbia livia. Klinšu baloži ligzdo un mitinās uz klintīm vai alās, un savvaļas baloži izmanto arī nosegtas dzegas cilvēka veidotās būvēs. Savā dabiskajā dzīvotnē baloži parasti dzīvo pāros vai lielākos baros, barojoties un atpūšoties kopā, vienlaikus aizsargājot savu atpūtas un ligzdošanas vietu. Baložus var turēt jauktās grupās; baloži var dēt olas, taču neperēs tās, ja nebūs pieejamas kastes ligzdām.

Izmantošanai laboratorijā paredzētās baložu šķirnes ir jāizvēlas ļoti rūpīgi, jo dažas sugas var izrādīt neadekvātu un nevēlamu uzvedību, tāpēc tās nav izmantojamas. Baloži ēd galvenokārt sēklas, bet kopumā ir visēdāji, tāpēc tiem regulāri ir jāpiedāvā dzīvnieku olbaltumvielas saturoša barība.

Ja iespējams, baložiem ir jānodrošina pietiekama vieta lidošanai, kā arī atsevišķa laktas vieta katram putnam, piestiprināta pie vismaz vienas iežogojuma sienas. Jānodrošina blokos izvietotas 30 cm x 15 cm lielas kastveida laktas. Par nolaišanās vietu var izmantot arī zarus, kas nokarājas no jumta, un sastatnes. Ir jānodrošina ķēdēs iekarinātas rotaļlietas, piemēram, putnu zvani, spoguļi un tirdzniecībā pieejamās rotaļlietas mājdzīvniekiem. Katrā iežogojumā ir jāievieto seklas ūdens vannas. Ja putnus ir nepieciešams bieži ņemt rokās, putnus var sagūstīt šim nolūkam īpaši izveidotās "ligzdošanas vietās" vai kamerās, kurās putniem iemāca atkāpties briesmu gadījumā.

Ja iespējams, baložu turēšanai ir jāizmanto lielāki iežogojumi, papildināti ar plauktiem, laktām un rotaļlietām, nevis "parastie" baložu iežogojumi. Baložiem patīk uzlasīt barību, un tos nedrīkst turēt uz režģa grīdām bez nopietna zinātniska pamatojuma.

H.7.tabula. Baloži: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Grupas lielums	Minimālais iežogojuma lielums (m2)	Minimālais augstums (cm)	Minimālais barošanas siles garums vienam putnam (cm)	Minimālais laktas garums vienam putnam (cm)
Līdz 6	2	200	5	30
No 7 līdz 12	3	200	5	30
Katram papildu putnam grupās, kas lielākas par 12 putniem	0,15		5	30

Iežogojumiem ir jābūt gariem un šauriem (piemēram, 2 m x 1 m), nevis kuba formā, lai putni varētu veikt īsus pārlidojumus.

g) Papildu noteikumi zebras žubīšu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

Zebras žubītes (Taeniopygia guttata) ir plaši izplatītas Austrālijā. Tās ir ļoti aktīvas un barības meklējumos aptver plašas teritorijas. Zebras žubītes (Taeniopygia guttata) dzīvo baros, kas sastāv no vairākiem simtiem īpatņu. Šīs sugas pārstāvji ir monogāmi, un sugai raksturīgs dzimumu dimorfisms, tēviņu spalvām esot krāšņākām nekā mātītei. Vaislas sezona nav noteikta, un tā sākas, kad ir putniem ir pieejamas nogatavojušās zāles sēklas. Zebras žubītes (Taeniopygia guttata) ligzdas izmanto gan gulēšanai, gan vairošanās nolūkā; gulēšanas ligzdas biežāk tiek izmantotas aukstos laika apstākļos, un tās var būt vecas vairošanās ligzdas vai arī veidotas kā gulēšanas ligzdas.

Zebras žubītes (Taeniopygia guttata) ir sabiedriski putni, un putni, kas nevairojas, ir jāizmitina grupās. Nevēlamu vairošanos var novērst, izmitinot putnus viendzimuma grupās; var izmantot arī jauktās grupas, neļaujot putniem veidot gulēšanas un vairošanās ligzdas un barojot tos ar sausām sēklām, kas papildinātas ar zaļbarību, nevis mērcētām vai diedzētām sēklām. Putniem, kas vairojas, ir jānodrošina ligzdas, piemēram, no klūgām vai plastmasas veidoti grozi vai koka kastes ar sausu zāli, papīra strēmelēm vai kokosrieksta šķiedrām kā ligzdas veidošanas materiāls. Putni savas ligzdas aizsargās no citiem putniem, tādēļ ir svarīgi novērot to uzvedību, lai pārliecinātos, ka ir nodrošināts pietiekams daudzums ligzdu. Kā uztura bagātinātājam putniem ir nepārtraukti jābūt pieejamām Panicum prosas graudu vārpām. Tā kā zebras žubītes (Taeniopygia guttata) pārsvarā barojas uz zemes, putni ir jāizmitina uz cietas grīdas, lai sekmētu to dabiskās barības uzlasīšanas darbības.

Mājputniem paredzētās rotaļlietas, laktas un šūpoles uzlabos zebras žubīšu (Taeniopygia guttata) labsajūtu, tāpēc tās ir jānodrošina, kad vien iespējams. Laktas ir īpaši svarīgas putnu labsajūtai, un tās ir jāizvieto dažādā augstumā, lai sekmētu dabisko barošanās un gulēšanas uzvedību. Vismaz vienreiz nedēļā putniem ir jābūt pieejamam ūdenim peldēm seklos traukos ar 0,5– 1 cm dziļu ūdeni.

Zebras žubīšu (Taeniopygia guttata) iezīmēšana ar krāsainiem kājas apsējiem identifikācijas nolūkā var būtiski ietekmēt to sociālo un reproduktīvo uzvedību (piemēram, sarkanā krāsa vairo putna autoritāti barā, savukārt zaļā vai zilā krāsa samazina to). Kājas apsēju krāsas un zīmējumi ir jāizvēlas ļoti uzmanīgi.

Zebras žubīšu (Taeniopygia guttata) iežogojuma minimālie izmēri ir norādīti H.8.tabulā. Iežogojumiem ir jābūt gariem un šauriem (piemēram, 2 m x 1 m), nevis kuba formā, lai putni tajos varētu veikt īsus pārlidojumus. Zebras žubītēm (Taeniopygia guttata) patīk uzturēties āra iežogojumos, ja tām ir nodrošināta pajumte un gulēšanas ligzdas, ja nepieciešams. Aukstos laika apstākļos ārā izmitinātiem putniem ir jānodrošina papildu apsildīšana.

H.8.tabula. Zebras žubīte (Taeniopygia guttata): iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Grupas lielums	Minimālais iežogojuma lielums (m2)	Minimālais augstums (cm)	Minimālais barotavu skaits
Līdz 6	1,0	100	2
No 7 līdz 12	1,5	200	2
No 13 līdz 20	2,0	200	3
Katram papildu putnam grupās, kas lielākas par 20 putniem	0,05		1 barotava 6 putniem

Pētot vairošanos, pārus var izmitināt mazākos iežogojumos ar nepieciešamajiem turēšanas vietas uzlabošanas priekšmetiem, minimālo grīdas platību 0,5 m² un minimālo augstumu 40 cm. Izmēģinājuma veicējam ir jāspēj pamatot izvēlētais ieslodzīšanas ilgumu, un to nosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labturības jautājumos.

I. Noteikumi attiecībā uz abiniekiem

1. Ievads

Saskaņā ar klasifikāciju abiniekus iedala trīs galvenajās kārtās: Urodela (Caudata), Gymnophiona (Apoda) un Anura (Ecaudata). Anura pieder Salientia kārtai. Šis dokuments attiecas uz Urodela (salamandras, tritoni) un Anura (vardes, krupji). Tie ievērojami atšķiras pēc ģeogrāfiskās izplatības un dzīvesveida, un tos var iedalīt, piemēram, ūdenī dzīvojošajos abiniekos (piemēram, Xenopus laevis), bezastu abiniekos, kas daļu laika pavada ūdenī (Rana temporaria), bezastu abiniekos, kas daļu laika pavada uz sauszemes (piemēram, Bufo marinus) un kokos dzīvojošajos abiniekos (piemēram, Hyla cinerea). Abinieki dzīvo dažādās dzīvotnēs – no sausiem tuksnešiem līdz dziļiem saldūdens ezeriem. Daži abinieki lielāko daļu dzīves pavada zem zemes vai augstu lietus mežu vainagu klājā. Daži ir atrasti aiz ziemeļu polārā loka un spēj izturēt salu, turpretī citi ir pielāgojušies dzīvei sausumā karstajos pasaules reģionos.

Abinieki ir ļoti labi pielāgojušies substrātam, kurā vai uz kura tie dzīvo. Šajā ziņā ķermeņa āda pilda svarīgu ūdens un šķīstošu vielu, tostarp toksisku vielu un skābekļa, pārvadīšanas funkciju. Tādējādi āda nodrošina abinieku izdzīvošanai nozīmīgus procesus, kā arī abinieku mijiedarbību ar apkārtējo vidi un to spēju piemēroties daudzveidīgām dzīvotnēm un ekoloģiskajiem apstākļiem. Abinieka veselība ir atkarīga no dažām ķermeņa ādas īpašībām un īpatnībām, tāpēc abinieki ir nozīmīgi vides veselības bioloģiskie indikatori.

Ja vien tas ir iespējams, izmēģinājumos vai citiem zinātniskiem mērķiem izmantojamie abinieki ir jāaudzē nebrīvē. Ir vēlams izmantot speciāli audzētus dzīvniekus, nevis savvaļā augušus dzīvniekus.

I.1.tabulā ir norādītas četras galvenās abinieku dzīvotnes un katrā dzīvotnē mītošās sugas, kas bieži tiek izmantotas izmēģinājumos un citiem zinātniskiem mērķiem. Turpmākajos ieteikumos ir sniegta informācija par svarīgākajiem izmitināšanas un aprūpes nosacījumiem šajās dzīvotnēs mītošajiem abiniekiem. Noteiktām procedūrām var būt nepieciešams izmantot citas sugas, kas nedzīvo četrās minētajās dzīvotņu kategorijās. Lai pienācīgi nodrošinātu konkrētu sugu vajadzības (vai rodoties uzvedības vai vairošanās sarežģījumiem), par šo un citu sugu prasībām ir jākonsultējas ar pieredzējušiem speciālistiem un aprūpes darbiniekiem. Papildinformācija par retāk izmantotām sugām un to dzīvotnēm ir pieejama ekspertu grupas izstrādātajā informatīvajā dokumentā.

I.1. tabula. Galvenās dzīvotņu kategorijas un biežāk izmantoto sugu dzīvotņu piemēri

Dzīvotne	Abinieku suga	Lielums (cm)	Ģeogrāfiskā izplatība/dzīvotne	Optimālā temperatūra	Relatīvais gaisa mitrums	Galvenais aktivitātes periods
Ūdenī dzīvojošie abinieki Tritoni un salamandras	Ambystoma mexicanum (Meksikas aksolotls)	No 24 līdz 27	Meksika/Hočimilko ezera kanāli	No 15 °C līdz 22 °C	100 %	Krēsla
Ūdenī dzīvojošie abinieki Vardes un krupji	Xenopus laevis (Āfrikas piešuvarde)	No 6 līdz 12	Centrālāfrika un Dienvidāfrika/gruntsūdeņu un avotu veidoti dīķi	No18 °C līdz 22 °C	100 %	Krēsla/nakts
Bezastu abinieki, kas daļu laika pavada ūdenī Vardes un krupji	Rana temporaria (Parastā varde)	No 7 līdz 11	No Eiropas (Eiropas vidiene un ziemeļi) līdz Āzijai (izņemot dienvidu Balkānus)/pie dīķiem, ezeriem, strautiem (krastos, pļavās)	No 10 °C līdz 15 °C	No 50 % līdz 80 %	Diena/nakts
Bezastu abinieki, kas daļu laika pavada uz sauszemes Vardes un krupji	Bufo marinus (Jūraskrupis)	No 12 līdz 22	Centrālamerika un Dienvidamerika/mangrovju audzes, meži	No 23 °C līdz 27 °C	80 %	Nakts
Kokos dzīvojošie abinieki Vardes un krupji	Hyla cinerea (Zaļā kokuvarde)	No 3 līdz 6	ASV dienvidaustrumi/atklāti krūmāji ciprešu purvu malās, līdzeni lauki, mežs	No 18 °C līdz 25 °C	No 50 % līdz 70 %	Diena/nakts

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

Abinieku iežogojumos ir jānodrošina pienācīga gaisa apmaiņa. Ūdenī dzīvojošo abinieku iežogojumos ir jāizmanto filtrēts, aerēts ūdens, nodrošinot ūdens cirkulāciju (skat. arī 4.3.1.paragrāfu).

2.2. Temperatūra

Abinieki ir aukstasiņu dzīvnieki. Abiniekiem ir nepieciešamas zonas ar dažādu temperatūru un mitruma līmeni, lai dzīvnieki varētu izvēlēties tiem piemērotu mikrovidi. Biežas temperatūras un mitruma svārstības var negatīvi ietekmēt abiniekus, un šādā vidē turēti dzīvnieki var būt uzņēmīgāki pret slimībām. Ir jākontrolē telpas un ūdens temperatūra.

Abinieku došanos ziemas guļā var ietekmēt, regulējot gaismas un tumsas ciklu un istabas temperatūru. Pirms ziemas guļas stimulēšanas nebrīvē ir jāpārliecinās, ka dzīvnieki ir labā veselības un fiziskajā stāvoklī. Ja nepieciešams, vairošanai izmantotajiem dzīvniekiem var stimulēt ziemas sastingumam pietuvinātu stāvokli (piemēram, izmantojot blāvu gaismu vai tumsu un uzturot telpas temperatūru no 8 °C līdz 10 °C). Šādos apstākļos dzīvniekus var turēt bez barošanas 4–5 mēnešus. Atjaunojot pirms ziemas guļas pastāvošos apstākļus, tiks stimulēta dzīvnieku aktivitāte un pārošanās periodam raksturīgā uzvedība.

Ziemas guļas nenodrošināšana laboratorijas vidē nepasliktinās abinieku labturību.

2.3. Mitrums

Abinieki neuzņem šķidrumu dzerot, bet gan uzņem mitrumu caur ādu. Nebrīvē turētajiem sauszemes abiniekiem un abiniekiem, kuri lielāko daļu laika pavada uz sauszemes, īpaši būtiska problēma ir ūdens zaudēšana, jo pienācīgi hidrēti segaudi ir būtiski abinieku ādas normālai darbībai. Abiniekus labvēlīgi ietekmē tas, ja iežogojumā tiek nodrošinātas zonas ar atšķirīgu relatīvā gaisa mitruma līmeni. Mitrai videi ir jābūt pieejamai pat tiem abiniekiem, kas ir pielāgojušies dzīvei tuksnesī.

2.4. Apgaismojums

Ir jāizmanto tādi fotoperiodi, kas atbilst dzīvnieku izcelsmes vietas dabiskajam ciklam. Gaismas līmenim iežogojumos ir jāatbilst gaismas līmenim, kāds varētu pastāvēt dabiskajos apstākļos. Gan abiniekiem, kas lielāko daļu dzīves pavada uz sauszemes, gan ūdenī dzīvojošajiem abiniekiem iežogojumā ir jābūt iespējai patverties ēnā.

2.5. Troksnis

Abinieki ir ļoti jutīgi pret troksni (kairekļi, kas izplatās pa gaisu) un vibrāciju (kairekļi, kas izplatās pa zemi), un jauni, pēkšņi kairekļi tos satrauc. Tāpēc šādas nepazīstamas gaisa vai zemes svārstības ir iespējami jāsamazina.

2.6. Signalizācijas sistēmas

Ja tiek izmantotas cirkulācijas sistēmas un/vai ir nepieciešama aerācija, ir ieteicams izmantot piemērotas signalizācijas sistēmas.

3. Veselība

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.1.apakšpunktu.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Lielākajai daļai abinieku sociāla uzvedība ir novērojama vienīgi pārošanās periodā. Tomēr abiniekus ir ieteicams izmitināt grupā, lai, piemēram, uzlabotu to barošanu un samazinātu baiļu reakciju. Piemēram, piešuvaržu barošana grupā veicina visu dzīvnieku tieksmi baroties. Ja iežogojumā ir zems apdzīvotības blīvums, dzīvniekiem nerodas tieksme baroties, un barība bieži vien netiek apēsta.

Lai novērstu kanibālismu dažās sugās (jo īpaši starp Ambystoma un Scaphiopus sugu nenobriedušajām formām), šo sugu dzīvnieki ir jātur nelielās grupās. Kanibālismu var samazināt, dzīvniekus šķirojot grupās pēc to lieluma.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Abinieku sauszemes dzīvotne ir jāveido, ievietojot tajā, piemēram, zarus, lapas, mizas gabalus, akmeņus vai citus piemērotus mākslīgus materiālus. Šādi uzlabotas turēšanas vietas lietderība izpaužas dažādi, piemēram, abinieki var izmantot iežogojumā ievietotos priekšmetus, lai slēptos aiz tiem, un tie nodrošina abiniekiem vizuālos un telpas orientierus. Terārija sānu sienām ir jāpiešķir noteikta faktūra, lai radītu virsmas iespaidu.

Ir ieteicams nodrošināt abinieku vajadzībām piemērotas slēpšanās/patvēruma vietas, jo tās var mazināt nebrīvē turēto abinieku stresu. Piemēram, Xenopus sugu abinieku iežogojumā šim nolūkam var ievietot keramikas vai plastmasas cauruli. Patveršanās vietas ir regulāri jāpārbauda, lai konstatētu, vai tajās neatrodas slimi vai ievainoti dzīvnieki. Tumša rezervuāra grīda var palielināt dzīvnieku drošības sajūtu.

Turēšanas vietas uzlabošanai izmantotie materiāli nedrīkst kaitēt abinieku veselībai. Lai samazinātu abinieku ādas ievainojumu risku, iežogojumiem un turēšanas vietas uzlabošanas konstrukcijām ir jābūt ar gludām virsmām un noapaļotām malām.

4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums

4.3.1. Ūdenī dzīvojošo abinieku iežogojumi

Ūdenī dzīvojošos abiniekus, piemēram, Xenopus laevis vai abinieku nenobriedušās formas, izmitina rezervuāros un akvārijos. Tos var aprīkot ar nelielas ūdens plūsmas sistēmu, kas nodrošinātu attīrīta (piemēram, no hlora attīrīta) ūdens cirkulāciju, sildīšanas iekārtu piemērotas temperatūras uzturēšanai, un saspiesta gaisa padevi un piemērotas aerācijas ietaises. Ir jāpārliecinās, ka aerācija nesavainos dzīvniekus. Ja nav ierīkota piemērota ūdens caurteces sistēma, ūdens iežogojumā ir jāatjauno atbilstīgā kvalitātē aptuveni divas reizes nedēļā.

Xenopus sugu abiniekiem nepieciešamās ūdens kvalitātes (piemēram, samazināta amonjaka līmeņa) nodrošināšanai ir pietiekami izmantot sistēmas, kas nodrošina regulāru ūdens apmaiņu (iepildīšanu un novadīšanu). Xenopus sugu abiniekiem aerācijas akmeņu izmantošana nav nepieciešama.

Gari, šauri iežogojumi nav piemēroti abiniekiem, jo tie var ierobežot lokomotoro aktivitāti un sociālo uzvedību, piemēram, kopīgo barošanos.

I.2.tabula. Ūdenī dzīvojošie tritoni un salamandras, piemēram, Ambystoma sugu abinieki:iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa garums* (cm)	Minimālā ūdens virsmas platība (cm2)	Minimālā ūdens virsmas platība katram papildu dzīvniekam grupu iežogojumos (cm2)	Minimālais ūdens dziļums (cm)
Līdz 10	262,5	50	13
Virs 10 un līdz 15	525	110	13
Virs 15 un līdz 20	875	200	15
Virs 20 un līdz 30	1837,5	440	15
Virs 30	3150	800	20

* Mērot no galvas līdz astei.

I.3.tabula. Ūdenī dzīvojošās vardes un krupji, piemēram, Xenopus sugu abinieki: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība.*

Ķermeņa garums** (cm)	Minimālā ūdens virsmas platība (cm2)	Minimālā ūdens virsmas platība katram papildu dzīvniekam grupu iežogojumos (cm2)	Minimālais ūdens dziļums (cm)
Mazāk par 6	160	40	6
No 6 līdz 9	300	75	8
Virs 9 un līdz 12	600	150	10
Virs 12	920	230	12,5

* Šie ieteikumi attiecas uz turēšanas tvertnēm, taču neattiecas uz tvertnēm, ko izmanto dabīgai pārošanai un superovulācijai, lai nesamazinātu šo procedūru efektivitāti, jo tām ir nepieciešamas mazākas atsevišķas tvertnes. Norādītās platības attiecas uz pieaugušiem abiniekiem attiecīgajās ķermeņa izmēra kategorijās; tās neattiecas uz abinieku mazuļiem un kurkuļiem, kuriem, ja vajadzīgs, nepieciešamo platību nosaka saskaņā ar mērogošanas principu.

** Mērot no galvas līdz anālajai atverei.

4.3.2. Iežogojumi bezastu abiniekiem, kas daļu laika pavada ūdenī, un bezastu abiniekiem, kas daļu laika pavada uz sauszemes

Bezastu abiniekus, kas daļu laika pavada ūdenī, un tos, kas daļu laika pavada uz sauszenes, tur iežogojumos, kas sastāv no sauszemes daļas un ūdens daļas. Ūdens zonai terārijā ir jābūt tik dziļai, lai dzīvnieki tajā spētu pilnīgi iegremdēties. Ja neizmanto caurteces sistēmu, ūdens ir jāatjauno vismaz divas reizes nedēļā.

Visiem terārijiem ir jābūt nosegtiem, lai nepieļautu dzīvnieku bēgšanu. Lai samazinātu kaitējumu dzīvniekiem, ir ieteicams nokrāsot vai pārklāt caurspīdīgo sienu ārpusi. Iekārtojumu var papildināt ar grīdas pārklājumu pie baseina, veidotu no mīkstas un porainas plastmasas, akmeņiem, no mākslīga materiāla veidotiem mizas gabaliem, mākslīgiem zariem un lapām, kā arī ar izciļņiem. Nedrīkst izmantot smalkas zāģu skaidas vai citu no sīkām daļiņām sastāvošu substrātu, jo tajos var uzkrāties slimību izraisītāji un tos ir sarežģīti tīrīt un atkārtoti izmantot, tāpēc tie nelabvēlīgi ietekmē jutīgo dzīvnieka ķermeņa ādu.

I.4.tabula. Vardes un krupji, kas daļu laika pavada ūdenī, piemēram, Rana temporaria:iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa garums* (cm)	Minimālais iežogojuma lielums** (cm2)	Minimālā platība katram papildu dzīvniekam grupu iežogojumos (cm2)	Minimālais iežogojuma augstums*** (cm)	Minimālais ūdens dziļums (cm)
Līdz 5,0	1500	200	20	10
Virs 5,0 un līdz 7,5	3500	500	30	10
Virs 7,5	4000	700	30	15

* Mērot no galvas līdz anālajai atverei.

** Viena trešdaļa sauszemes, divas trešdaļas ūdens, kas ir pietiekami dziļš, lai dzīvnieki varētu tajā pilnīgi iegremdēties.

*** No sauszemes daļas virsmas līdz terārija jumta iekšpusei; turklāt iežogojuma augstums ir jāpielāgo iežogojuma plānojumam.

I.5.tabula. Vardes un krupji, kas daļu laika pavada uz sauszemes, piemēram, Bufo marinus: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa garums* cm)	Minimālais iežogojuma lielums** (cm2)	Minimālā platība katram papildu dzīvniekam grupu iežogojumos (cm2)	Minimālais iežogojuma augstums*** (cm)	Minimālais ūdens dziļums (cm)
Līdz 5,0	1500	200	20	10
Virs 5,0 un līdz 7,5	3500	500	30	10
Virs 7,5	4000	700	30	15

* Mērot no galvas līdz anālajai atverei.

** Divas trešdaļa sauszemes, viena trešdaļa ūdens, kas ir pietiekami dziļš, lai dzīvnieki varētu tajā pilnīgi iegremdēties.

*** No sauszemes daļas virsmas līdz terārija jumta iekšpusei; turklāt iežogojuma augstums ir jāpielāgo iežogojuma plānojumam.

4.3.3. Kokos dzīvojošo abinieku iežogojumi

Ņemot vērā dažādu kokos dzīvojošo abinieku sugu uzvedību, ir jādara viss iespējamais, lai dzīvnieki spētu to īstenot arī nebrīvē, nodrošinot tiem piemērotas konstrukcijas kāpelēšanai un atpūtai (skat. 4.3.2.sadaļu). Papildus ir jānodrošina arī ūdens, kurā tie var iegremdēties un saņemt tiem nepieciešamo mitrumu. Ja izmanto lēzenus ūdens traukus, tie ir jāierīko tā, lai abinieki varētu viegli iekļūt tajos vai izkļūt no tiem.

I.6.tabula. Kokos dzīvojošās vardes un krupji, piemēram, Hyla cinerea: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa garums* (cm)	Minimālais iežogojuma lielums** (cm2)	Minimālā platība katram papildu dzīvniekam grupu iežogojumos (cm2)	Minimālais iežogojuma augstums*** (cm)
Līdz 3,0	900	100	30
Virs 3,0	1500	200	30

* Mērot no galvas līdz anālajai atverei.

** Divas trešdaļa sauszemes, viena trešdaļa ūdens, kas ir pietiekami dziļš, lai dzīvnieki varētu tajā pilnīgi iegremdēties.

*** No sauszemes daļas virsmas līdz terārija jumta iekšpusei; turklāt iežogojumu augstums ir jāpielāgo iežogojuma iekārtojumam, tostarp, izciļņiem, lieliem mākslīgajiem zariem un kāpelēšanai paredzētajām konstrukcijām.

4.4. Barošana

Lielākā daļa abinieku ir plēsēji, kuri uzturā dod priekšroku nelieliem dzīviem bezmugurkaulniekiem (piemēram, kāpuriem, kukaiņiem un tārpiem). Dzīvniekiem nebrīvē ir jānodrošina to dabiskā barība vai barība, kas līdzinās to dabiskajam uzturam. Tomēr ūdenī dzīvojošie abinieki nebrīvē labprāt ēd zivju filejas gabaliņus vai sasaldētu aknu vai siržu skaidiņas. Barošanas biežums ir jānosaka atbilstīgi vides apstākļiem, piemēram, temperatūrai un gaismas intensitātei. Pieaugušus dzīvniekus nav ieteicams barot katru dienu, bet gan trīs reizes nedēļā, nodrošinot dzīvniekiem tik daudz barības, cik tie spēj apēst.

4.5. Ūdens kvalitāte

Regulāri jāpārbauda, kādas kvalitātes ūdens ir pieejams ūdenī dzīvojošajiem dzīvniekiem un tiem, kas ūdenī pavada daļu laika, tostarp jāpārbauda amonjaka koncentrācija ūdenī un ūdens pH līmenis.

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.8.apakšpunktu.)

4.7. Tīrīšana

Lai novērstu slimības, terārija sauszemes un ūdens zonas ir rūpīgi jātīra, izvācot netīrumus, ekskrementus un barības daļiņas.

4.8. Apiešanās

Abinieku ādu var viegli ievainot. Abinieki ir jāpārvieto ļoti rūpīgi un iespējami retāk.

4.9. Anestēzija un humāna nogalināšana

Invazīvas un potenciāli sāpīgas procedūras ir jāveic, izmantojot atsāpināšanu un anestēziju. Tā kā abinieku āda nodrošina ievērojamu gāzu apmaiņas daļu, tad, samazinot vai pārtraucot dzīvnieka plaušu darbību ar anestēzijas starpniecību, ir jānodrošina, ka dzīvnieka āda ir pastāvīgi mitra, šim nolūkam izmantojot, piemēram, mitru audumu.

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

Pastāv vairāki paņēmieni, ko var izmantot dzīvnieku atsevišķai identifikācijai, piemēram, transponderu izmantošana, tvertnes iezīmēšana, ja tajā ir izmitināts viens dzīvnieks, ādas pigmenta vai kārpu izvietojuma novērošana; nelielas atšķirības zīmes izmantošana, kas piestiprināta ar krāsainu pavedienu. Nedrīkst izmantot ķīmisku iezīmēšanu, jo vielas iesūcas ādā un var izraisīt saindēšanos. Pirkstu apgriešana ir kaitīga, un tā ir aizliegta.

5. Pārvadāšana

Pārvadājot abiniekus, tiem ir jānodrošina pietiekami daudz gaisa un mitruma un, ja nepieciešams, ir jāizmanto piemērotas ierīces vajadzīgās temperatūras un mitruma uzturēšanai.

J. Noteikumi attiecībā uz rāpuļiem

1. Ievads

Saskaņā ar morfoloģisko klasifikāciju rāpuļus var iedalīt šādās galvenajās kārtās: Rhynchocephalia (tuatara), Squamata (ķirzakas, čūskas), Chelonia (bruņurupuči) un Crocodilia (aligatori, krokodili, kaimani un gaviali). To ģeogrāfiskā izplatība un dzīvesveids ir ļoti atšķirīgs.

Pretstatā salīdzinoši gludajai un mitrajai abinieku ādai rāpuļu ādu aizsargā zvīņas (čūskas, ķirzakas), šķirstam līdzīgas bruņas (bruņurupuči) vai kaula plātnes (krokodili, aligatori un kaimani). Biezā āda labāk aizsargā rāpuļus pret ūdens zaudēšanu, ko abinieku ūdenscaurlaidīgā āda nespēj nodrošināt.

J.1.tabulā ir norādītas divas galvenās rāpuļu dzīvotnes un katrā dzīvotnē mītošās sugas, kas bieži tiek izmantotas izmēģinājumos un citiem zinātniskiem mērķiem. Turpmākajos ieteikumos ir sniegta informācija par galvenajiem šajās dzīvotnēs mītošo rāpuļu sugu izmitināšanas un aprūpes nosacījumiem. Noteiktās procedūrās var būt nepieciešams izmantot citas sugas, kas neietilpst šajās kategorijās, piemēram, rāpuļus, kas daļu laika pavada ūdenī, kokos dzīvojošos rāpuļus un pa klintīm ložņājošos rāpuļus. Ja rodas uzvedības un vairošanās sarežģījumi vai ir nepieciešama papildu informācija par konkrētām citu sugu turēšanas un izmantošanas prasībām, ir jākonsultējas ar ekspertiem, kas ir kompetenti ar konkrēto sugu saistītajos jautājumos, un aprūpes darbiniekiem, lai nodrošinātu, ka ir pienācīgi ievērotas visas konkrētās sugas dzīvnieka vajadzības. Papildu informācija par sugām un dzīvotnēm ir iekļauta ekspertu grupas sagatavotajā informatīvajā dokumentā.

Ja iespējams, izmēģinājumiem un citiem zinātniskiem pētījumiem paredzētie rāpuļi ir jāiegādājas no piegādātājiem ar labu reputāciju.

J.1.tabula. Divas dzīvotņu kategorijas ar katrā no tām mītošas, izmēģinājumos parasti izmantojamas rāpuļu sugas piemēriem

Dzīvotne	Suga	Garums (cm)	Ģeogrāfiskā izplatība/dzīvotne	Optimālā temperatūra	Relatīvais gaisa mitrums	Galvenais aktivitātes periods
Ūdenī dzīvojošie rāpuļi	Trachemys scripta elegans Floridas sarkanais bruņrupucis	No 20 līdz 28	Misisipi ielejas meliorācijas kanāli/mierīgi ūdeņi ar duļķainu grunti	No 20 °C līdz 25 °C	No 80 % līdz 100 %	Diena
Sauszemes rāpuļi	Thamnophis sirtalis Parastā prievīščūska	No 40 līdz 70	Ziemeļamerika/mežaini, mitri apgabali	No 22 °C līdz 27 °C	No 60 % līdz 80 %	Diena

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

Rāpuļu iežogojumos ir jānodrošina pietiekama gaisa apmaiņa. Lai novērstu rāpuļu izbēgšanu, ventilācijas atvere ir jānoslēdz ar pārsegu.

2.2. Temperatūra

Rāpuļi ir aukstasiņu dzīvnieki. Lai uzturētu nepieciešamo ķermeņa temperatūru, dabiskajos apstākļos tie izvēlēsies atbilstīgu mikrovidi, kurā sasildīties vai atdzist. Tādēļ rāpuļu iežogojumos ir jānodrošina zonas ar atšķirīgu temperatūru (pakāpeniskas temperatūras izmaiņas).

Temperatūras prasības dažādām sugām ievērojami atšķiras, un pat vienai sugai dažādos gada posmos var būt nepieciešama atšķirīga temperatūra. Laboratorijā ir jākontrolē telpas un ūdens temperatūra. Daudziem rāpuļiem dzimums un gonādas diferenciācija ir atkarīgi no temperatūras.

Kvēlspuldze, kas novietota virs rāpuļa atpūtas platformas, nodrošinās iespēju uz tās guļošajiem rāpuļiem paaugstināt savu temperatūru. Ja gaismas tiek izslēgtas, var izmantot plakanu sildierīci. Tropiskajos biotopos mītošo čūsku un ķirzaku terārijos ir jānodrošina vismaz viena siltuma plāksne. Sildierīcēm ir jābūt termostatējamām, lai novērstu dzīvnieku pārkaršanu un apdegšanu.

2.3. Relatīvais gaisa mitrums

Lai regulētu relatīvo gaisa mitrumu, būs jāregulē arī ventilācija. Relatīvo gaisa mitrumu 70–90 % var uzturēt, tvaicējot ūdeni no tvertnes, kas novietota blakus sildītājam. Rāpuļus labvēlīgi ietekmēs vide ar dažāda gaisa mitruma zonām (ar pakāpenisku gaisa mitruma maiņu).

2.4. Apgaismojums

Ir jānodrošina katrai sugai piemērotais gaismas un tumsas cikls atbilstīgi attiecīgajam dzīvnieka dzīves posmam un gada laikam. Iežogojumā ir jānodrošina arī ēna, kur rāpuļiem patverties. Gaismas vai saules gaismu imitējošās lampas nedrīkst būt vienīgais siltuma avots. Ir jānodrošina arī ultravioletais starojums, lai veicinātu D vitamīna veidošanos dzīvnieka organismā.

2.5. Troksnis

Rāpuļi ir ļoti jutīgi pret troksni (kairekļi, kas izplatās pa gaisu) un vibrāciju (kairekļi, kas izplatās pa zemi), un jauni, negaidīti kairekļi tos satrauc. Tāpēc šādas nepazīstamas gaisa vai zemes svārstības ir iespējami jāsamazina.

2.6. Signalizācijas sistēmas

Ja tiek izmantotas ūdens cirkulācijas sistēmas un/vai ir nepieciešama aerācija, ir jāizmanto piemērotas signalizācijas sistēmas.

3. Veselība

Dažādas sugas ar iespējami atšķirīgu veselības stāvokli jāizmitina īpaši rūpīgi.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.5.2.apakšpunktu.)

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Jāatveido rāpuļu dabiskā dzīvotne, iekļaujot tajā, piemēram, dabīgus vai mākslīgus zarus, lapas, mizas gabalus un akmeņus. Šādi uzlabotas turēšanas vietas lietderība izpaužas dažādi, piemēram, rāpuļi var izmantot iežogojumā ievietotos priekšmetus, lai slēptos aiz tiem, un tie nodrošina rāpuļiem vizuālos un telpas orientierus. Lai novērstu rāpuļu sadursmes ar caurspīdīgu stiklu, terārija sānu sienām ir jāpiešķir noteikta faktūra, lai radītu strukturētas virsmas iespaidu.

4.3. Iežogojumi – izmēri un grīdas segums

Iežogojumiem un tajos ievietotajiem priekšmetiem ir jābūt ar gludu virsmu un noapaļotām malām, lai samazinātu ievainojumu risku, un attiecībā uz visjutīgākajām sugām ir jāizmanto necaurredzami materiāli.

4.3.1. Ūdenī dzīvojošo rāpuļu iežogojumi

Ūdenī dzīvojošie rāpuļi ir jāizmitina ar filtru un ūdens cirkulācijas sistēmu aprīkotās aerētās tvertnēs. Ūdens ir jāatjauno aptuveni divas reizes nedēļā. Lai samazinātu ūdens bakteriālo piesārņojumu, ūdens temperatūra nedrīkst pārsniegt 25 °C. Ūdens līmenim tvertnē ir jābūt tik augstam, lai rāpuļi varētu pilnīgi iegremdēties ūdenī.

Atpūtai rāpuļiem ir jānodrošina platforma, uz kuras tie var uzrāpties vai zem kuras tie var patverties. Šādām platformām ir jābūt izgatavotām no piemērota materiāla, piemēram, no koka, lai dzīvnieki tajā varētu ieķerties ar nagiem un izvilkt sevi no ūdens. Ik pa laikam platformas ir jānomaina. No epoksīdsveķiem vai poliuretāna izgatavotas platformas nav piemērotas šim nolūkam, un tās ātri bojājas, ja tiek nepārtraukti turētas siltā temperatūrā.

J.2.tabula. Ūdenī dzīvojošie bruņurupuči, piemēram, Trachemys sugu bruņurupuči:  iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa garums* (cm)	Minimālā ūdens virsmas platība (cm2)	Minimālā ūdens virsmas platība katram papildu dzīvniekam grupu iežogojumos (cm2)	Minimālais ūdens dziļums (cm)
Līdz 5	600	100	10
Virs 5 un līdz 10	1600	300	15
Virs 10 un līdz 15	3500	600	20
Virs 15 un līdz 20	6000	1200	30
Virs 20 un līdz 30	10000	2000	35
Virs 30	20000	5000	40

* Mērot taisnā līnijā no čaulas priekšējās malas līdz aizmugurējai malai.

4.3.2. Sauszemes rāpuļu iežogojumi

Sauszemes rāpuļi ir jātur iežogojumā, kurā ir nodrošināta pietiekama sauszemes zona un ūdens zona. Ūdens zonai terārijā ir jābūt tik dziļai, lai dzīvnieks tajā spētu pilnīgi iegremdēties. Ūdeni ir ieteicams atjaunot vismaz divas reizes nedēļā, ja vien terārijā nav ierīkota ūdens caurteces sistēma.

Terārijam ir jābūt veidotam no caurspīdīga materiāla, ar cieši savienotām šuvēm, droši noslēgtām atverēm un aprīkotam ar piegulošiem, aizslēdzamiem vākiem vai durvīm. Visām durvīm un vākiem ir jābūt aprīkotiem ar fiksatoriem, āķiem vai aizbīdņiem. Durvis un vākus ir ieteicams veidot tā, lai būtu iespējams atvērt visu terārija jumtu, gala vai sānu malu, tādējādi atvieglinot terārija tīrīšanu (izņemot gadījumus, kad terārijā mīt indīgi rāpuļi). Dažām sugām visām terārija sienām, izņemot priekšējo sienu, ir jābūt necaurredzamām. Ja terārijā izmitināts ātri aizkaitināms vai ļoti bailīgs rāpulis, caurredzamo sienu var aizklāt ar noņemamu pārklāju. Indīgu čūsku turēšanā ir jāievēro noteiktas drošības prasības.

Visiem sauszemes rāpuļiem ir nepieciešama piemērota patvēruma vieta, kurā tie varētu paslēpties un dažreiz arī uzņemt barību. Patvēruma vieta, piemēram, māla caurule, imitēs alas tumsu.

J.3.tabula. Sauszemes čūskas, piemēram, Thamnophis sugu čūskas: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa garums* (cm)	Minimālā grīdas platība (cm2)	Minimālā platība katram papildu dzīvniekam grupu iežogojumos (cm2)	Minimālais iežogojuma augstums** (cm)
Līdz 30	300	150	10
Virs 30 un līdz 40	400	200	12
Virs 40 un līdz 50	600	300	15
Virs 50 un līdz 75	1200	600	20
Virs 75	2500	1200	28

* Mērot no galvas līdz astei.

** No sauszemes daļas virsmas līdz terārija jumta iekšpusei; turklāt iežogojumu augstums ir jāpielāgo iežogojuma iekārtojumam, tostarp izciļņiem, lieliem mākslīgajiem zariem.

4.4. Barošana

Rāpuļiem nebrīvē ir jānodrošina to dabiskā barība vai barība, kas līdzinās to dabiskajam uzturam. Daudzi rāpuļi ir plēsēji (visas čūskas un krokodili, lielākā daļa ķirzaku un daži bruņurupuči), taču daži rāpuļi ir veģetārieši, bet citi – visēdāji. Dažām sugām ir ļoti specifiski barošanās paradumi. Rāpuļus, izņemot dažas čūskas, ir iespējams pieradināt ēst mirušu laupījumu. Tāpēc parasti tos nav nepieciešams barot ar dzīviem mugurkaulniekiem. Ja izmanto mirušus mugurkaulniekus, tie ir humāni jānogalina, izmantojot paņēmienu, kas nerada saindēšanās risku rāpuļiem. Barošanas režīms ir jāpiemēro konkrētā dzīvnieka vajadzībām atbilstīgi tā sugai, attīstības stadijai un pastāvošajai aprūpes sistēmai.

4.5. Dzirdināšana

Dzeramais ūdens ir jānodrošina visiem rāpuļiem.

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

Terārijā var izmantot dažādus substrātus atbilstīgi konkrētās sugas vajadzībām. Nedrīkst izmantot smalkas zāģskaidas vai citu no sīkām daļiņām sastāvošu substrātu, jo tas var izraisīt nopietnus mutes un iekšējos ievainojumus vai zarnu aizsprostojumus, jo īpaši čūskām.

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

Ar rāpuļiem ir jāapietas uzmanīgi, jo tie ir ļoti ievainojami. Piemēram, dažas ķirzakas var nomest asti (autotomija), ja tās nepareizi paņem rokās, un citas sugas ir iespējams viegli ievainot.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

Piemērots nogalināšanas paņēmiens ir anestēzijas pārdozēšana.

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

Dzīvnieku atsevišķai identificēšanai var izmantot vairākus paņēmienus: transponderu izmantošanu, tvertnes iezīmēšanu, ja tajā ir izmitināts viens dzīvnieks, rāpuļu atpazīšanu pēc ādas pazīmēm (pēc krāsas, ādas bojājumiem u.c.); ādas atšķirības zīmes, kas ir jāatjauno pēc ādas nomaiņas; neliela izmēra atšķirības zīmes, kas ar krāsainu pavedienu piesietas pie kājas. Pirkstu apgraizīšana ir kaitīga, un tā ir aizliegta.

5. Pārvadāšana

Pārvadājot rāpuļus, tiem ir jānodrošina pietiekami daudz gaisa un mitruma un, ja nepieciešams, ir jāizmanto piemērotas ierīces nepieciešamās temperatūras un mitruma uzturēšanai.

K. Noteikumi attiecībā uz zivīm

1. Ievads

Zivju izmantošana izmēģinājumos pēdējā desmitgadē ir ievērojami palielinājusies dažādu iemeslu dēļ, tostarp akvakultūras pieauguma dēļ, kas ir noteicis dažādu pētījumu nepieciešamību uztura, fizioloģijas un ģenētikas, vides toksikoloģijas un cita veida toksikoloģijas jomā; zivis tiek izmantotas arī fundamentālajos ģenētikas un imunoloģijas pētījumos, kuru rezultātus ir iespējams attiecināt uz augstākām mugurkaulnieku grupām, tostarp uz zīdītājiem. Izmēģinājumos tiek izmantotas daudzas zivju sugas, kas mitinās dažādās dzīvotnēs, un tām ir atšķirīgas uzvedības izpausmes un vides un aprūpes vajadzības.

Zivis ir aukstasiņu dzīvnieki, tāpēc tās ir pielāgojušās dzīvei noteiktā zemūdens vidē. Uz stresa situācijām tās reaģē ļoti strauji, un tas izraisa tūlītējas fizioloģiskas sekas, kas var būt salīdzinoši ilglaicīgas, un šādas izmaiņas ietekmēs ne tikai zivju labturību, bet arī izmēģinājumu rezultātus.

Pētniekiem un aprūpes darbiniekiem ir jāiepazīstas ar izmēģinājumiem izvēlēto zivju sugu īpatnībām, lai pirms dzīvnieku iegādes nodrošinātu piemērotu aprīkojumu un izstrādātu atbilstošas aprūpes procedūras. Ekspertu grupas sagatavotajā informatīvajā dokumentā ir pieejama papildu informācija par noteiktām zivju sugām – varavīksnes foreli (Oncorhynchus mykiss), Atlantijas lasi (Salmo salar), tilapiju ciklīdām, zebrzivi (Danio rerio), jūras asari (Dicentrarchus labrax), Atlantijas paltusu (Hippoglossus hippoglossus), Atlantijas mencu (Gadus morhua), akmeņpleksti (Scophthalmus maximus) un Āfrikas samu (Clarias gariepenus). Lai nodrošinātu, ka tiek pietiekami ievērotas visas šo un citu sugu specifiskās prasības, attiecīgās sugas eksperti un aprūpes darbinieki ir jālūdz sniegt sīkāku informāciju un ieteikumus.

Ja akvakultūras pētījuma nosacījumi paredz zivju turēšanu apstākļos, kas līdzinās komerciālās zivsaimniecības apstākļiem, dzīvnieku turēšanai ir jāatbilst vismaz standartiem, kas noteikti Eiropas Konvencijā par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību (ETS No. 87).

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ūdens piegāde

Ir svarīgi, lai pastāvīgi būtu nodrošināta pietiekama atbilstīgas kvalitātes ūdens piegāde. Ūdens plūsmai iežogojumos izmantotajās ūdens cirkulācijas un filtrācijas sistēmās ir jābūt pietiekami spēcīgai, lai aizskalotu ūdenī esošās cietās daļiņas un netīrumus un nodrošinātu, ka ūdens kvalitātes rādītāji atbilst pieļaujamajam līmenim. Ir jāizmanto monitoringa sistēmas, lai pārliecinātos, ka zivīm ir pieejams pietiekams daudzums atbilstīgas kvalitātes ūdens. Ūdens plūsmai ir jābūt tādai, lai zivis ūdenī spētu normāli peldēt un īstenot dabiskās izpausmes. Parasti iežogojumos, kuros tiek turēti zivju mazuļi, ūdens piegādi vislabāk ir vērst pret ūdens virsmu slīpā leņķī.

2.2. Ūdens kvalitāte

Ūdens kvalitāte ir vissvarīgākais faktors zivju labsajūtas nodrošināšanai, kā arī stresa un slimību riska samazināšanai. Ūdens kvalitātes rādītājiem vienmēr ir jāatbilst kvalitātes līmenim, kas nepieciešams attiecīgo sugu normālai funkcionēšanai un fizioloģijai. Nepieciešamo kvalitātes līmeni ir sarežģīti noteikt, jo daudzām sugām optimālie turēšanas apstākļi nav noteikti, un dažām sugām kvalitātes prasības var atšķirties atkarībā no zivs attīstības stadijas (kāpurs, mazuļi, pieaugusi zivs) vai fizioloģiskā stāvokļa (metamorfoze, nārsts, barošanās, iepriekšējie turēšanas apstākļi).

Zivju sugām piemīt atšķirīga pielāgošanās spēja ūdens kvalitātes pārmaiņām. Var gadīties, ka ir jāveic aklimatizācija, un tā jānodrošina tik ilgi, cik attiecīgajai zivju sugai tas ir nepieciešams.

Tā kā lielākā daļa zivju nespēj normāli funkcionēt ūdenī, kas satur augstu suspendēto daļiņu līmeni, ir jānodrošina, ka šo daļiņu daudzums ūdenī atbilst pieļaujamai normai. Ja nepieciešams, zivju iežogojumiem pievadāmais ūdens ir jāfiltrē, lai attīrītu to no zivīm kaitīgajām vielām un nodrošinātu piemērotus ūdens fizikāli ķīmiskos rādītājus.

2.2.1. Skābeklis

Skābekļa koncentrācijai jāatbilst konkrētajām sugām un apstākļiem, kādos tās tiek turētas. Nepieciešamā skābekļa koncentrācija būs atkarīga no temperatūras, oglekļa dioksīda koncentrācijas, sāļuma, barošanas līmeņa un manipulāciju daudzuma. Ja nepieciešams, ir jānodrošina ūdens papildu aerācija.

2.2.2. Slāpekļa savienojumi

Amonjaks ir galvenais zivju ekskrēcijas produkts. Izšķīdusi urīnviela, barība un fekālijas pārvēršas neorganiskajos savienojumos, piemēram, amonjakā un fosfātā. Amonjaks sadalās nitrātos un nitrītos. Amonjaks un nitrīti zivīm ir ļoti kaitīgi, un šo vielu uzkrāšanās ir jānovērš, palielinot caurplūsmu, samazinot apdzīvotības blīvumu vai temperatūru vai izmantojot bioloģisko filtrāciju.

Jutība pret amonjaku dažādām sugām ir atšķirīga, un parasti tā ir izteiktāka jūras zivīm un jaunākām zivīm. Nejonizēts amonjaks ir toksisks, un tā daudzums ir atkarīgs ne tikai no kopējās amonjaka koncentrācijas, bet arī no pH līmeņa, ūdens sāļuma un temperatūras.

2.2.3. Oglekļa dioksīds (CO₂)

Zivis elpojot rada oglekļa dioksīdu, un tas izšķīst ūdenī, veidojot ogļskābi un tādējādi pazeminot pH līmeni. Oglekļa dioksīda uzkrāšanās var būt problemātiska iežogojumos ar augstu apdzīvotības blīvumu, ja nepieciešamā skābekļa līmeņa uzturēšanai ūdenī tiek izmantots tīrs skābeklis, nevis gaiss. Lai gan augstā koncentrācijā brīvais oglekļa dioksīds var būt nāvējošs zivīm, normālos turēšanas apstākļos tas, visticamāk, neradīs šādus sarežģījumus. Tomēr ir jānodrošina, lai no ūdens piegādes sistēmām, jo īpaši, ja tiek izmantotas gruntsūdeņu sistēmas, iežogojumos neieplūstu tāds oglekļa dioksīda daudzums, kas var kaitēt zivīm.

2.2.4. pH

Pieļaujamais pH līmenis ir atkarīgs no daudziem ūdens kvalitātes faktoriem, piemēram, no oglekļa dioksīda un kalcija satura ūdenī. Ir jānodrošina iespējami stabilāks pH līmenis, jo izmaiņas tajā ietekmēs arī citus ūdens kvalitātes rādītājus. Parasti saldūdenī ir pieļaujams zemāks pH līmenis nekā sālsūdenī. Ja nepieciešams, ūdens ir jābagātina ar bufervielām.

2.2.5. Sāļums

Zivīm nepieciešamais ūdens sāļuma līmenis ir atkarīgs no tā, vai zivis ir piemērotas vai pielāgojušās dzīvei jūras ūdenī vai saldūdenī. Dažas sugas spēj pielāgoties plašam sāļuma diapazonam. Citām spēja pielāgoties ūdens sāļumam var būt atkarīga no attiecīgās attīstības stadijas. Sāļuma līmenis ir jāmaina pakāpeniski.

2.3. Temperatūra

Temperatūra ir jāuztur attiecīgajai zivju sugai piemērotajā līmenī, un temperatūra ir jāmaina pakāpeniski. Pastāvot augstai temperatūrai, var būt nepieciešama iežogojuma ūdens papildu aerācija.

2.4. Apgaismojums

Daudzām zivīm gaisma ir nepieciešama barības uzņemšanai un citām darbībām. Cik vien tas iespējams, zivīm ir jānodrošina piemērots fotoperiods, jo gaismas/tumsas cikls ietekmē zivju fizioloģiju un uzvedību.

Spilgta gaisma nav piemērota daudzām zivju sugām, lai gan dažas tropu sugas savvaļā dzīvo ļoti spilgtā gaismā. Atkarībā no sugas ir jāsamazina apgaismojums vai jāpārklāj tvertnes, un tvertnēs ir jānodrošina zivīm piemēroti slēpņi. Cik vien iespējams, ir jānovērš pēkšņa gaismas intensitātes maiņa.

2.5. Troksnis

Zivis var būt ļoti jutīgas pret skaņām, pat ļoti klusām skaņām. Trokšņa līmenis izmēģinājumu telpās ir maksimāli jāsamazina. Ja iespējams, troksni un vibrāciju radošas ierīces, piemēram, jaudas ģeneratori vai filtrācijas sistēmas, ir jānovieto ārpus zivju turēšanas objektiem. Noteiktā vidē audzētas zivis būs pieradušas pie šīs vides kairekļiem, un pārvietošana uz nepazīstamu vidi tām var izraisīt stresu.

Signalizācijas sistēmas

(Skat. Vispārējā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)

3. Veselība

3.1. Vispārīga informācija

Ir jāpievērš uzmanība higiēniskajiem apstākļiem izmēģinājumu objektos. Zivju veselība ir cieši saistīta ar tām pieejamiem vides un turēšanas apstākļiem. Lielākā daļa slimību ir saistītas ar stresu, ko izraisa šo nosacījumu neievērošana, un, lai veiksmīgi izskaustu slimības, ikvienam slimību ierobežošanas pasākumam ir jābūt saistītam ar nepieciešamo apstākļu nodrošināšanu. Tā kā zivju veselības aprūpe gandrīz vienmēr ir attiecināma uz visu zivju grupu, nevis tikai atsevišķām zivīm, ir jāizstrādā atbilstīgi kontroles pasākumi.

3.2. Higiēna un dezinfekcija

Zivju turēšanas objekti, tostarp ar tiem saistītās cauruļu sistēmas, ir jātīra un jādezinficē, kad tas ir nepieciešams. Slēgtās sistēmās tīrīšanai un dezinfekcijai ir jāatbilst optimālo mikrobioloģisko apstākļu uzturēšanas nosacījumiem. Aprīkojums, piemēram, tīkli, izmantošanas starplaikos ir jādezinficē. Darbiniekiem ir jāievēro piesardzības pasākumi, lai nepieļautu piesārņojuma pārnešanu starp zivju iežogojumiem.

3.3. Karantīna

Zivis, kas tikko iegūtas savvaļā vai no zivju audzētavas, uz noteiktu laika posmu ir jāievieto karantīnā, pēc iespējams tās nošķirot no pārējām zivīm. Karantīnas periodā tās ir rūpīgi jānovēro; ja tiek konstatētas slimības, tās ir jāārstē vai arī visas karantīnā ievietotās zivis ir jāiznīcina. Saimniecībā audzētas zivis ir jāiegādājas no uzticamiem piegādātājiem, un vēlams, lai to veselības stāvoklis būtu jau iepriekš pārbaudīts.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Apdzīvotības blīvums iežogojumā ir atkarīgs no zivju uzvedības, un ir jāņem vērā zivju uzvedība barā vai teritoriālā uzvedība. Blīvums ir jānosaka, ņemot vērā visas ar vides apstākļiem, veselību un labturību saistītās zivju vajadzības. Zivīm ir jānodrošina pietiekams ūdens daudzums normālai peldēšanai. Ir jāīsteno pasākumi agresijas samazināšanai starp vienas sugas pārstāvjiem, vienlaikus nepasliktinot dzīvnieku labturību. Pieļaujamais apdzīvotības blīvums konkrētām sugām ir atkarīgs no ūdens plūsmas un straumes, ūdens kvalitātes, zivju lieluma, veselības un barošanas paņēmiena. Grupa ir jāveido no vienāda lieluma zivīm, lai samazinātu ievainojumu un kanibālisma risku.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Dažām sugām turēšanas vietas uzlabošana var būt nepieciešama, lai nodrošinātu to uzvedības īpatnības, piemēram, īpašus vairošanās vai medību paņēmienus. Piemēram, Labridae dzimtas zivīm var būt nepieciešamas slēptuves, bet dažām plekstveidīgajām zivīm – substrāts, piemēram, smiltis. Turēšanas vietas uzlabošana nedrīkst pasliktināt ūdens kvalitāti, taču šis apsvērums nedrīkst kavēt piemērotu pasākumu izstrādi zivju labturības uzlabošanai.

4.3. Iežogojumi

4.3.1. Zivju turēšanas objekti

Zivis var turēt uz grunts balstītos iežogojumos vai tam īpaši paredzētās ēkās vai ārējos objektos, vai arī iežogojumos, kas ir izveidoti atklātās ūdens sistēmās. Ja tas ir praktiski iespējams, ir jākontrolē piekļuve pie šiem iežogojumiem, un tie ir jāveido tā, lai zivis tiktu pēc iespējas mazāk traucētas un lai tajos būtu iespējams nodrošināt piemērotus apstākļus.

4.3.2. Uz grunts izveidoti iežogojumi

Šādi iežogojumi ir jāveido no netoksiskiem un izturīgiem materiāliem ar gludu iekšējo virsmu, lai zivis neiegūtu nobrāzumus. Iežogojumiem ir jābūt pietiekami lieliem, lai tajos būtu iespējams izmitināt nepieciešamo zivju daudzumu, un tajos ir jānodrošina nepieciešamā ūdens plūsma. Iežogojuma formai ir jāatbilst attiecīgās izmēģinājumos izmantotās zivju sugas uzvedības vajadzībām, piemēram, lašu dzimtas zivīm vispiemērotākie būs apaļi iežogojumi. Iežogojumi ir jāveido tā, lai būtu novērsta zivju izbēgšana. Ja nepieciešams, iežogojumos ir jānodrošina pašattīrīšanās funkcija, tādējādi veicinot iežogojumu attīrīšanu no atkritumiem un barības pārpalikumiem.

4.3.3. Iežogojumi atklātās ūdenstilpnēs

Zivis, jo īpaši jūras zivju sugas, var turēt lielos peldošos iežogojumos. Iežogojumu izmēriem, tostarp dziļumam, ir jābūt tādiem, lai nodrošinātu iespēju zivīm aktīvi peldēt un pulcēties baros. Linuma acu izmēram ir jānodrošina pietiekama ūdens apmaiņa, vienlaikus neļaujot zivīm izbēgt no iežogojuma. Iežogojumiem ir jābūt veidotiem tā, lai iespējami samazinātu plēsoņu uzbrukumu risku. Iežogojumu pienācīgi nostiprina, lai plūdmaiņā vai ūdens straumē tas netiktu deformēts un neiesprostotu zivis.

4.4. Barošana

Zivis var barot ar mākslīgo barību vai svaigu/sasaldētu dabīgo barību. Mākslīgo barību ir vēlams izmantot, ja tā nodrošina sugai nepieciešamās uzturvielas un ja zivis to ēd. Dažas zivju sugas vai zivis noteiktās attīstības stadijās neēdīs mākslīgo barību. Mākslīgā barība arī mazāk ietekmē ūdens kvalitāti.

Zivis ir būtiski barot saskaņā ar atbilstīgu barošanas grafiku, kas ir atkarīgs no tādiem faktoriem kā ūdens temperatūra, zivju lielums un briedums. Tā kā augsta temperatūra palielina vielmaiņu, barošanas līmenis ir jāpaaugstina. Zivis ne vienmēr ir nepieciešams barot katru dienu. Būtisks pareizas barošanas apsvērums ir barības pasniegšanas veids. Uzmanība ir jāpievērš ēdienreižu skaitam vienā dienā, zivju vecumam, ūdens temperatūrai un barības granulu vai gabalu lielumam. Izvēlētajam barošanas režīmam, barības garšas īpašībām un barības pasniegšanas veidam ir jāgarantē, ka visas zivis saņem pietiekamu daudzumu barības. Īpaša uzmanība ir jāpievērš zivju kāpuru barošanai, jo īpaši, ja dabīgā barība tiek nomainīta ar mākslīgo barību.

4.5. Iežogojumu tīrīšana

Visi iežogojumi ir jāattīra no zivju radītajiem atkritumiem un barības pārpalikumiem. Ja šiem atkritumiem ļauj uzkrāties, tie nelabvēlīgi ietekmēs ūdens kvalitāti un zivju veselību. Iežogojumi ir regulāri jāapstrādā un jātīra, lai nepieļautu aizsērējumu veidošanos un ūdens apmaiņas samazināšanos. Ir jānovērš risks, ka netīrais ūdens varētu ietecēt atpakaļ iežogojumā, piesārņojot iežogojuma ūdeni, kā arī infekcijas risks. Ja iežogojumā nav paredzēta pašattīrīšanās funkcija, atkritumi no iežogojuma ir jāizsūknē, vislabāk, uzreiz pēc barošanas. Iežogojuma malas un pamatne ir regulāri jātīra, lai novērstu aļģu un citu nosēdumu veidošanos. Tīrīšana ir jāveic uzmanīgi, lai nesatrauktu zivis.

4.6. Apiešanās

Saskarsme ar cilvēku zivis var nopietni satraukt, tādēļ tā ir iespējami jāsamazina. Zivis no iežogojuma izvelk ar tīklu, un pirms procedūrām tās anestezē un ievieto mazākā tvertnē. Anestēzijas iedarbības ilgumam ir jābūt iespējami īsākam, un zivis ir jāievieto tīrā, aerētā ūdenī, kur tās var atgūties. Anestēzijas iedarbībai ir jāilgst visu procedūras laiku.

Zivju ķeršanai ir jāizmanto tīkls ar piemērotu rāmi un linuma acu izmēru. Nedrīkst izmantot mezglotus tīklus. Pirms izmantošanas tīkli ir jādezinficē un jāizskalo tīrā ūdenī.

Ārpus ūdens zivij drīkst pieskarties ar mitriem cimdiem vai mitrām rokām, un zivis ir jānovieto uz mitrām virsmām, lai nenobrāztu to zvīņas un gļotas. Īpaša uzmanība ir jāpievērš, lai izmantotie apstrādes paņēmieni neizraisītu zivs izžūšanu, slāpšanu vai nenodarītu zivij citus bojājumus.

4.7. Humāna nogalināšana

Parasti zivis jānogalina, izmantojot šādus paņēmienus:

– anestezējoša līdzekļa pārdozēšanu, izmantojot zivs lielumam un sugai atbilstošu līdzekli un ievadīšanas paņēmienu. Ja zivi nogalina, iemērcot to anestezējošā šķīdumā, pēc žaunu kustību un/vai vestibulāri okulārā refleksa izbeigšanās tā ir jāatstāj šajā šķīdumā vismaz piecas minūtes;

– smadzeņu darbības apturēšanu, salaužot galvaskausu.

Nāves iestāšanās ir jāapstiprina, piemēram, fiziski iznīcinot zivs smadzenes vai nolaižot zivij asinis.

4.8. Dokumentācija

Ir jādokumentē attiecīgie ūdens kvalitātes rādītāji.

4.9. Identifikācija

Ne vienmēr ir nepieciešams vai iespējams identificēt katru zivi turēšanas iestādē.

Ja zivis ir nepieciešams iezīmēt identifikācijas nolūkā, par vismazāk invazīvo iezīmēšanas paņēmienu tiek uzskatīta zemādas krāsvielas injekcija. Pirms invazīvāku paņēmienu (piemēram, spuru apgraizīšanas vai PIT marķējuma) izmantošanas ir rūpīgi jāapsver to nepieciešamība. Mehānisko iezīmēšanu var izmantot vienīgi tad, ja citi iezīmēšanas paņēmieni nav piemēroti.

Iezīmēšanu parasti veic, zivij atrodoties anestēzijas iedarbībā, lai atvieglinātu procedūras izpildi un samazinātu ievainojumu, saslimšanas vai stresa risku.

5. Pārvadāšana

Pirms pārvadāšanas zivis nebaro tik ilgi, cik nepieciešams, lai tām iztīrītos zarnas, tādējādi samazinot fekālo piesārņojumu pārvadāšanas sistēmā. Zivs ķeršana, sagatavošana pārvadāšanai, pārvadāšana un izlaišana ir jāveic rūpīgi, lai neievainotu zivi un neradītu tai pārlieku stresu. Nedrīkst pieļaut straujas temperatūras pārmaiņas, slāpšanu un ekskrementu izraisītu ūdens kvalitātes pasliktināšanos.

B PIELIKUMS

Statistiskas tabulas un paskaidrojumi to aizpildīšanai, kā to paredz šīs konvencijas 27. un 28.panta prasības

Ievads

Atbilstoši konvencijas 27. un 28.pantam katra puse apkopo statistisko informāciju par noteiktiem procedūru aspektiem, uz kuriem konvencija attiecas un nosūta šo informāciju Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, kas saņemto informāciju publicē.

Ar kuru metodi apkopot informāciju, to izlemj katra puse un, protams, atbilstoši katras valsts tiesību aktu prasībām var apkopot jebkādu papildu statistisko informāciju. Tomēr, lai atvieglotu ģenerālsekretāra darbu, iesūtītajai informācijai jābūt salīdzināmai un saskaņā ar pievienotajām tabulām. Datus apkopo par kalendāro gadu.

Vispārēji noteikumi

Jāuzskaita tie dzīvnieki, kuru izmantošana procedūrās var tiem radīt sāpes, ciešanas, distresu vai ilgstošu kaitējumu (sk. konvencijas 1.2.panta „c” punktu). Uzskaite tiek sākta, kad ar dzīvnieku sāk veikt procedūras. Katru dzīvnieku vienā un tajā pašā tabulā uzskaita vienu reizi. Dzīvnieki, kuri netiek izmantoti procedūrās, kā to paredz 12.panta c punkts, netiek uzskaitīti šajā konvencijā paredzētās informācijas apkopošanas nolūkā.

Bioloģiskās pētniecības raksturs neizbēgami novedīs pie situācijas, kad būs grūti izlemt, kurā tabulas ailē procedūrā izmantojamais dzīvnieks būtu jāuzskaita. Nepastāv pareiza vai nepareiza šīs problēmas risināšanas metode. Tas ir individuālas izvēles jautājums. Atbilstoši kompetentas iestādes sniegtajiem norādījumiem zinātniekiem pašiem ir jāizlemj, kur dzīvnieku uzskaitīt.

Tomēr ir būtiski svarīgi nodrošināt to, ka neviens dzīvnieks netiek uzskaitīts divas reizes.

1.tabula

Procedūrās izmantoto dzīvnieku skaits un veidi

Šajā tabulā tiek sniegts kopējais procedūrās izmantoto dzīvnieku skaits. Kopējais dzīvnieku skaits tiek sadalīts pa dzīvnieku tipiem vai klasēm.

2.tabula

Dzīvnieku skaits, kurus izmanto procedūrās ar noteiktu mērķi

Šajā tabulā ir paredzēts uzrādīt to dzīvnieku skaitu, kuri tiek izmantoti plašās fundamentālu pētījumu, jaunu produktu izstrādes, drošības izvērtējumu, slimību diagnosticēšanas, kā arī izglītības un apmācības jomās. Pirmajā vertikālajā ailē „medicīnisks” ietver veterināro medicīnu.

3.tabula

Dzīvnieku skaits, kuri izmantoti noteiktiem mērķiem cilvēka, dzīvnieku un vides aizsardzībā nolūkā, veicot toksiskus vai citus drošības izvērtējumus

Šajā tabulā ir paredzēts sniegt sīkāku sadalījumu pa procedūrām, kuras tiek veiktas vispārējā cilvēka, dzīvnieku un vides aizsardzības nolūkā, izņemot medicīniskus nolūkus. 6.vertikālā aile ietver kaitīgo radiāciju.

4.tabula

Procedūrās izmantoto dzīvnieku skaits saistībā ar slimībām un traucējumiem

Šajā tabulā ir paredzēts attēlot medicīniskos nolūkos izmantoto dzīvnieku skaitu, ieskaitot veterinārmedicīnu, ar īpašu atsauci uz trijām cilvēka slimību jomām, kuras ir sabiedrības īpašas izmanības lokā.

5.tabula

Procedūrās, kas noteiktas likumdošanā, izmantoto dzīvnieku skaits

Ieraksts vertikālajā ailē „Tikai attiecīgā puse” tiek izdarīts tad, kad procedūras veikšana ir paredzēta tās puses valsts tiesību aktu ietvaros, kur šī procedūra tiek veikta, ieskaitot starptautiskās saistības, kuras puse ir uzņēmusies (piemēram, kā konvencijai par Eiropas farmakopejas izstrādi pievienojusies puse vai kā Eiropas Kopienas dalībvalsts).

Ieraksts vertikālajā ailē „tikai pārējās puses” nozīmē: ja procedūras konkrētais mērķis ir prasību izpilde, ieskaitot tirdzniecības prasības citās valstīs, ieskaitot arī konvencijas prasības, kurai pēdējās nav pievienojušās.

Aile „Abi” tiek izmantota, ja procedūra ir paredzēta abu grupu prasību izpildes nolūkā; šajā gadījumā nekas netiek ierakstīts nevienā no pārējām divām ailēm.

1.tabula

Procedūrās izmantoto dzīvnieku skaits un veidi

(Gada)laikā (Puse)

Peles (Mus musculus)
Žurkas (Rattus norvegicus)
Jūras cūciņas (Cavia porcellus)
Pārējie grauzēji (other Rodentia)
Truši (Oryctolagus cuniculus)
Pērtiķi (Hominoidea)
Pārējie pērtiķveidīgie (Cercopithecoidea & Ceboidea)
Lemūri (Prosimia)
Suņi (Canis familiaris)
Kaķi (Felis catus)
Pārējie gaļēdāji (other Carnivora)
Zirgi, ēzeļi un krustojumi (Equidae)
Cūkas (Sus)
Kazas un aitas (Capra & Ovis)
Liellopi (Bos)
Pārējie zīdītāji (other Mammalia)
Putni (Aves)
Reptiļi(Reptilia)
Abinieki (Amphibia)
Zivis (Pisces)
Kopā

2.tabula

Noteiktiem mērķiem izraudzītās procedūrās izmantoto dzīvnieku skaits (gada) laikā (puse)

	Visas sugas	Izraudzītās sugas
		Grauzēji un truši	Suņi un kaķi	Primāti
1. Fundamentāla rakstura bioloģiski (ieskaitot medicīniskos) pētījumi
2. Medicīnas vai veterinārmedicīnas produktu vai ierīču atklāšana, izstrāde un kvalitātes kontrole (ieskaitot drošības vērtējumu)
3. Slimību diagnosticēšana
4. Cilvēka, dzīvnieku un vides aizsardzība, veicot toksiskas vai citas drošības vērtējumus
5. Izglītība un mācības

3.tabula

Dzīvnieku skaits, kuri izmantoti noteiktiem mērķiem cilvēka, dzīvnieku un vides aizsardzībā nolūkā, veicot toksiskus vai citus drošības izvērtējumus

2.tabulas 4.punkta tālāka klasifikācija	Visas sugas	Izraudzītās sugas
		Grauzēji un truši	Suņi un kaķi	Primāti
1. Vielas, kuras izmanto vai paredzēts izmantot galvenokārt lauksaimniecībā
2. Vielas, kuras izmanto vai paredzēts izmantot galvenokārt rūpniecībā
3. Vielas, kuras izmanto vai paredzēts izmantot galvenokārt mājsaimniecībā
4. Vielas, kuras izmanto vai paredzēts izmantot galvenokārt kā kosmētikas vai kā tualetes piederumus
5. Vielas, kuras izmanto vai paredzēts izmantot galvenokārt kā pārtikas piedevas cilvēka patēriņam
6. Potenciāla vai faktiska apkārtējās vides piesārņojuma bīstamība

4.tabula

Procedūrās izmantoto dzīvnieku skaits saistībā ar slimībām un traucējumiem (gads) laikā (puse)

		Visas sugas	Izraudzītās sugas
			Grauzēji un truši	Suņi un kaķi	Grauzēji un truši
	1. Vēzis (izņemot karcinoģenētiskas bīstamības)
	2. Kardiovaskulārās slimības
	3. Nervu un garīgie traucējumi
	4. Pārējās cilvēka un dzīvnieku slimības

Piezīme. Ja procedūra ietver vēža pētījumus zem jebkura no 2. līdz 4.punktam, vēža klasifikācijai ir prioritāte.

5.tabula

Procedūrās, kas noteiktas likumdošanā, izmantoto dzīvnieku skaits (gads) laikā (puse)

	Visas sugas	Izraudzītās sugas
		Grauzēji un truši	Suņi un kaķi	Grauzēji un truši
Tikai puse
Tikai pārējās puses
Abi