Aļģirdam Mīkolam Brazauskam mūžībā aizejot ...

Sestdien, 26.jūnijā, zaudējot cīņā ar vēzi, 77 gadu vecumā mūžībā aizgājis neatkarīgās Lietuvas Republikas pirmais tieši ievēlētais prezidents Aļģirds Brazausks.

Aļģirds Brazausks dzimis 1932.gadā 22.septembrī Latvijas robežnovadā – Roķišķos, Panevēžas apriņķī. Padomju Savienības līdera Mihaila Gorbačova “perestroikas” laikā viņš aktīvi atbalstīja un virzīja Lietuvas neatkarības centienus. A.Brazauskam neapšaubāmi bija ievērojama nozīme ceļā uz valsts neatkarības atjaunošanu. 1990.gada 11.martā Lietuva pasludināja neatkarību no Padomju Savienības un A.Brazausks kļuva par vēl starptautiski neatzītās neatkarīgās Lietuvas Republikas valdības vadītāja vietnieku. A.Brazausks bija viens no centrālajiem politiķiem Lietuvas neatkarības atgūšanas laikā 1991.gadā. Un Padomju Savienība Baltijas valstu neatkarību bija spiesta 1991.gada 6.septembrī atzīt.

Pasaules priekšā un savstarpējās attiecībās viņi vienmēr bija kopā – pirmie neatkarīgo Baltijas valstu prezidenti (no labās): Latvijas Republikas Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Igaunijas Republikas prezidents Lennarts Meri un Lietuvas Republikas prezidents Aļģirds Brazausks. Šeit – ASV prezidenta Viljama Džefersona Klintona vizītes laikā Rīgā 1994.gada 6.jūlijā Foto: Ints Kalniņš, A.F.I.

1992.gada Lietuvas parlamenta (Seima) vēlēšanās uzvar A.Brazauska vadītā Darba partija, un viņš tiek ievēlēts par Seima priekšsēdētāju, bet gadu vēlāk tiek ievēlēts par valsts prezidentu, līdz ar to kļūstot par pirmo neatkarīgās Lietuvas Republikas vadītāju. 1998.gada prezidenta vēlēšanās A.Brazausks atsakās balotēties uz otru pilnvaru termiņu un pamet politiku. 1996.gadā Latvija A.Brazausku apbalvoja ar pirmās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

2001.gadā sociāldemokrātu partijas vadītājs A.Brazausks atgriežas valdībā, kļūst par Lietuvas premjerministru un šo amatu ieņem līdz 2006.gada vasarai. A.Brazauska prezidentūras laikā Lietuva uzsāka enerģiskus centienus iestāties NATO un Eiropas Savienībā, kas arī kopā ar Latviju un Igauniju piepildījās 2004.gadā.

Līdzjūtību Aļģirda Brazauska tuviniekiem un visai Lietuvas tautai izteikuši arī Latvijas Republikas valsts prezidents Valdis Zatlers un Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (skat. “LV” Nr.100, 28.06.2010.).

Mūžībā aizgājis patiesi liels un nevil-tots Latvijas un latviešu tautas draugs un tuvinieks…

“Latvijas Vēstneša” informācija

Aļģirds Brazausks, Lietuvas Republikas prezidents no 1993. līdz 1998.gadam, vērtējot Lietuvas un Latvijas attiecības:

Mums ar Gunti Ulmani Latvijas un Lietuvas neatkarības atjaunošanas laikā bija nozīmīga loma, jo izdevās satuvināt abas tautas. Pirms Otrā pasaules kara starp mūsu valstīm nevaldīja tik labas attiecības, un padomju laiks nevar dot objektīvu priekšstatu. Toties pirmie soļi ceļā uz neatkarības atjaunošanu parādīja mūsu mērķu kopību, sekmēja lietuviešu un latviešu draudzību.

Uzreiz labas attiecības izveidojās starp “Sajūdi” un Latvijas Tautas fronti, pēc tam arī starp Lietuvas un Latvijas neatkarīgajiem parlamentiem. Mums, abiem prezidentiem, atlika vien saprašanās tradīciju turpināt, to arī veiksmīgi darījām. [..]

Mēs allaž viens otru atbalstījām, un mūsu attiecības bija arī labs stimuls abu valstu aktīvākiem kontaktiem. Pēc neatkarības atjaunošanas katra valsts ieslīga iekšējās problēmās, taču prezidentu līmenī skaidri saskatījām valstu kopīgās intereses un uzdevumus. Mums taču vajadzēja domāt par stratēģisko drošību, ko visas trīs Baltijas valstis redzēja Eiropas Savienībā un NATO. Turklāt bija pilnīgi skaidrs, ka šos mērķus visātrāk un visdrošāk sasniegsim visi kopā. Man liekas, mūsu labās personīgās attiecības ar Gunti Ulmani jūtami sekmēja Lietuvas un Latvijas ciešāku sadarbību arī starptautiskajā jomā.

Stājoties pie prezidenta pienākumu pildīšanas, mūsu politiskā pieredze atšķīrās. Man bija pamatīgs rūdījums kopš padomju laikiem, kad divpadsmit gadus vadīju Lietuvas Valsts plāna komiteju un pēc tam tikpat ilgi biju Lietuvas kompartijas Centrālās komitejas sekretārs ekonomikas jautājumos. Pieradu runāt ar augstākā ranga personām un aizstāvēt savas zemes intereses. Pieredzi deva arī gadi Lietuvas kompartijas Centrālās komitejas pirmā sekretāra amatā, kur mani ievēlēja ar kustības “Sajūdis” svētību. Tagad tas var šķist paradoksāli, taču jau šajā amatā – tas bija pats kritiskākais laiks, kad cīnījāmies par izstāšanos no PSRS, – es biju kaut kas līdzīgs prezidentam, jo lietuvieši manī vispirms redzēja mūsu zemes interešu aizstāvi. [..]

Krievija ne reizi vien centās iedzīt ķīli starp Baltijas valstīm, minot Lietuvu kā pozitīvo piemēru: mums nav problēmu ar krievvalodīgajiem iedzīvotājiem kā Latvijā un Igaunijā. Taču mēs šos Krievijas centienus pat neapspriedām. Katram bija skaidrs, ka pie mums šo problēmu nav tāpēc, ka Lietuvā ir daudz viengabalaināks nacionālais sastāvs, tādēļ arī nav smagā nacionālo problēmu mantojuma. Lietuvā padomju laikos bija astoņdesmit procenti lietuviešu, bet Latvijā pamatiedzīvotāju īpatsvars, cik man zināms, bija nokritis jau zem piecdesmit procentiem. Vien statistikas pārskatos politisku iemeslu dēļ tika uzrādīts kāds procents vairāk, lai neatklātos dramatiskā patiesība, ka latvieši savā zemē ir minoritāte. [..]

Pēc “Latvijas Vēstneša” bij. ārlietu redaktora Jāņa Ūdra monogrāfijas “Gunta Ulmaņa vertikāle”