26.janvāris vakardienas, šodienas, rītdienas dimensijās

Jānis Straume, Latvijas Republikas 7. Saeimas priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Ir pienākusi diena, kad mūsu valstī atzīmē Latvijas starptautiskās "de iure" atzīšanas 78.gadskārtu. Šajā dienā vēlos aicināt ikvienu Latvijas iedzīvotāju izvērtēt, kāda tad ir šīs dienas nozīme vēsturiskā aspektā un pašreiz. Pirms 78 gadiem to uzskatīja par tik nozīmīgu, ka 26.janvāris tika atzīmēts visā valstī, jo beidzot Latvija varēja justies pilntiesīga citu valstu saimē. Atskatoties atpakaļ, mēs redzam divus ļoti saistītus vēsturiskus notikumus — 1918.gada 18.novembri un 1921.gada 26.janvāri. Balstoties uz šo saikni, kas liecina, ka Latvija nav jauna valsts, mums jāpanāk, lai šī vēsturiskā diena atkal tiktu plašāk atzīmēta. Atcerēsimies, kā Latvija, būdama jauna neatkarīga valsts, sāka cīņu par savu starptautisko atzīšanu, sākotnēji "de facto" vēlāk — "de iure", apzinoties, ka mazas tautas pastāvēšanas, tās tiesību un interešu aizsardzības garants ir valsts starptautiskā atzīšana. Latvijas starptautiskā atzīšana 1921.gadā bija par pamatu tam, ka starptautiskā sabiedrība 50 gadus neatzina Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienības sastāvā, neraugoties uz PSRS centieniem to panākt. Atceroties šo vēsturisko dienu, varam būt lepni par savu tautu un tās patriotismu. Tādēļ nav aizmirstams posts, ko Latvijai un latviešu tautai 50 gadu garumā nodarīja okupācija, kuras sekas vēl nebūt nav pārvarētas.

Jau 1919.gada 10.februārī oficiāli Latvijas delegācija ieradās Parīzes miera konferencē, kurā izvirzīja prasību atzīt Latvijas starptautiski tiesisko stāvokli. Diemžēl gan šis, gan citi turpmākie mēģinājumi bija neveiksmīgi. Tikai pēc tam, kad 1920.gada 11.augustā tika noslēgts Versaļas miera līgums ar padomju Krieviju, ar kuru tika atzīta arī Latvijas neatkarība, sākās ceļš uz Latvijas starptautiski tiesisko atzīšanu. Šajā nolūkā mūsu valsts toreizējais ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics, viens no visu laiku talantīgākajiem Latvijas politiķiem, iesniedza Eiropas valstu vadošajiem valstsvīriem Latvijas valdības memorandumu ar prasību atzīt Latviju "de iure" kā neatkarīgu valsti. 1921.gada 26.janvārī Parīzē Sabiedroto lielvalstu augstākajā padomē (tajā bija pārstāvēta Lielbritānija, Francija, Itālija, Japāna un Beļģija), iegūstot plašu starptautisku vērienu, notika Latvijas starptautiski tiesiskā atzīšana, kas palikusi spēkā līdz mūsdienām. Lai arī Latvija ilgu laiku atradās padomju okupācijas varā, tās starptautiski tiesiskais statuss turpināja pastāvēt arī šajos apstākļos. Zināmā mērā tas veicināja valstiskās neatkarības faktisku atjaunošanu 1990. un 1991.gadā. Tādēļ vēlreiz jāuzsver 1921.gada 26.janvāra vēsturiskā nozīme.

Vienlaikus ar Latvijas starptautisko atzīšanu bija jāpanāk valsts līdzdalība un darbība dažādās starptautiskajās organizācijās. Ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics uzskatīja, ka jaunās valsts drošības garants ir iesaistīšanās dažādās starptautiskajās organizācijās, no kurām galvenā ir Tautu Savienība. Tautu Savienības darbības galvenais mērķis bija attīstīt sadarbību starp tautām un garantēt tām mieru, stabilitāti, neatkarību un drošību. Tika uzskatīts, ka līdz ar Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā tā ir ieguvusi pilnīgi nodrošinātu juridisko stāvokli citu tautu un valstu saimē. Līdzīgi tam, kādus jautājumus pašlaik izvirza saistībā ar Latvijas uzņemšanu Eiropas Savienībā, arī toreiz ar Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā tika izvirzīti jautājumi par to, vai Latvijā ir tiesiska vara, vai netiek diskriminētas nacionālās minoritātes un citi jautājumi, kurus ārkārtīgi rūpīgi izskatīja speciālās komisijas. Un tika atzīts, ka Latvija pilnībā ievēro tās prasības, kuras piemēroja valstīm, kas pretendēja uz to "de iure" atzīšanu un uzņemšanu Tautu Savienībā.

Droši varam apgalvot, ka arī mūsdienu Latvijā demokrātija ir sasniegusi augstu brieduma pakāpi. Pagājušā gada nozīmīgākā notikuma — tautas nobalsošanas — rezultāti liecina par Latvijas sabiedrības turpmāko attīstību kopumā. Vērtējot tautas nobalsošanas rezultātus ārpolitiskā kontekstā, ir skumji, ka Vīnes tikšanās neattaisnoja Latvijas un tās tautas cerības iekļūt Eiropas Savienības kandidātvalstu pirmajā grupā.

Pretēji mūsu valsts pārliecībai, ka Tautu Savienība būs valstiskās neatkarības garants, tai neizdevās panākt atbruņošanos un novērst karu, tomēr Latvija cerēja, ka lielvalstis nepārkāps starptautisko tiesību pamatprincipus. Diemžēl vēsturiskā situācija vairs nebija Latvijai labvēlīga, arī cerības uz Rietumu lielvalstu palīdzību bija veltīgas...

Galvenie notikumi, kas Latviju sagaida tuvākajā nākotnē — iekļaušanās Eiropas Savinībā un NATO, — atgādina toreizējo situāciju. Tieši ar šīm starptautiskajām organizācijām Latvija saista savas valstiskās neatkarības garantēšanu un iekļaušanos pasaules attīstīto valstu politiskajā un ekonomiskajā apritē. Neapšaubāmi, Latvijas mērķis integrēties NATO ir saistāms ar daudziem mūsu valsts tuvākajiem uzdevumiem — iekšlietu sistēmas sakārtošanu, Latvijas bruņoto spēku atbilstību NATO standartiem u.c. Konsekventi pildot šos uzdevumus, mēs apliecināsim, ka esam tiesīgi gaidīt, ka NATO dalībvalstu vadītāju sanāksme pieņems konkrētu lēmumu attiecībā uz šīs organizācijas paplašināšanu. Notikums, kas pēdējā laikā saviļņojis Latvijas sabiedrību un tiek saistīts ar iespējamo ārpolitikas kursa maiņu, nevar ietekmēt Latvijas mērķi integrēties NATO.

Neaizmirsīsim, ka Latvijas vēstures zināšana un mūsu valsts brīvības cīnītāju piemiņas godināšana ir tas garīgais pamats, kas šodienas grūtajos apstākļos dod mums spēku un drosmi raudzīties nākotnē.