"Latvijas prezidentes sagaidīšana ar goda parādīšanu"

"Die Welt"

–—2000.02.26./27.

Vaira Vīķe–Freiberga bērnību ir pavadījusi Ziemeļvācijā. Pirmā tikšanās ar latviešu kopienu Hamburgā.

Šodien ģenerālkonsula Sabīnes Zomerkampas – Homanes mājās tika gatavota sagaidīšana par godu Latvijas prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas vizītei Hamburgā. Mājā pie Alsterblikas bija uzaicināti tieši 70 viesu, arī Latvijas vēstnieks Berlīnē Andris Teikmanis un Senāta kancelejas Ārlietu nodaļas vadītājs Rolfs–Barnims Fots. Te vēl ir jāmin arī Hamburgas latviešu kopienas pārstāvji, kurā ir 400 dalībnieku. Tā bija pirmā prezidentes tikšanās ar šīs kopienas pārstāvjiem.

Uzņemšanu, kas sākās tieši 9.30, muzikāli bagātināja pazīstamā latviešu soprāndziedātāja Inga Kalna no Hamburgas valsts operas, kura izpildīja fragmentus no latviešu komponista Romualda Kalsona operas "Pazudušais dēls". Pēcpusdienā Latvijas prezidente bija goda viesis Mateja maltītē. Tur prezidente – viņa tekoši runā vāciski — iedziļinājās Vācijā piedzīvotajā bērnībā. Otrā pasaules kara laikā viņa kā bēgle dzīvoja kādā nometnē netālu no Lībekas un braucienā uz Hāgenbekas zooloģisko dārzu redzēja pilnīgi izpostīto Hamburgu.

Prezidente Vaira Vīķe–Freiberga pēc bērnības Vācijā un vēlāk franču Marokā Kanādā pazīstamajā Makgilla universitātē studēja psiholoģiju un vēlāk strādāja kā profesore. Bez tam Vairai Vīķei – Freibergai ir iznākušas arī vairākas publikācijas par Latvijas poēziju un tautas mūziku, kuras viņa ir pārtulkojusi vairākās valodās.

Prezidente Hamburgā ieradās ceturtdien un pēc sarunas ar birģermeistaru Ortvinu Rundi, pirms viņa teica runu Mateja maltītē, izdarīja ierakstu Zelta grāmatā. Savā runā viņa padziļināti izskaidroja Latvijas centienus pēc iespējas drīzāk iestāties Eiropas Savienībā un NATO.

Dorisa Banušere

"Mateja mielasts: kurš tika ielūgts?"

"Hamburger Abendblatt"

— 2000.02.26./27.

Tas ir senākais svētku bankets; Mateja mielasts pirmo reizi tika minēts pirms 644 gadiem.

Piektdien pulksten 19 atkal tas notika: smokingos un čaukstošos vakartērpos uz pieņemšanu rātsnamā ieradās pirmie pāri. 425 īpaši viesi pieņēma Hanzas pilsētas ielūgumu. Uz Senāta trepēm, kas bija klātas ar sarkanu paklāju, birģermeistars Ortvins Runde ar sievu Gizelu atbilstoši tradīcijām sveica goda viesus — finansu ministru Hansu Aihelu un Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu, kuri starp dažādo ēdienu pasniegšanas reizēm uzrunāja viesus. Fēniksa zālē abi parakstījās Hanzas pilsētas Zelta grāmatā.

Septiņos un četrdesmit minūtēs tika atvērtas smagās ozolkoka durvis uz nesen izremontēto, mirdzošo svētku zāli. Uz 40 metrus garajiem galdiem, pie kuriem viesi ieņēma vietas, mirdzēja sudrabs un stikls. 15 oficianti savās elegantajās uniformās viņus apkalpoja.

Mateja mielasts kalpo kontaktu nodibināšanai Hanzas pilsētu un konsulātu, politiķu, ekonomistu un mediju pārstāvju vidū.

Avīze publicējusi šāgada uzlūgto viesu sarakstu.

"Pīles krūtiņa, zemenes — un noslēpumainas Saules dainas"

"Bild Zeitung"

— 2000.02.26.

Ko Latvijas prezidente uzdāvinās Hamburgas birģermeistaram? "Saules dainas" — pašas uzrakstīto pētījumu par tautasdziesmām.

Tādējādi profesore Vaira Vīķe–Freiberga (elegantā mirdzoši zilā tērpā) tūlīt izpelnījās Ortvina Rundes īpašu labvēlību. Noslēpumaina dāvana — ko tā viņam pateiks?

Izbrīnīts bija arī Vācijas ekonomikas ministrs Hanss Eihels, kurš tāpat bija uzaicināts uz Mateja maltīti. Tā ir Hamburgas seno tradīciju, kas nāk no viduslaikiem, svētku kulminācija.

400 viesu no politiķu un ekonomistu aprindām, konsulārā korpusa un masu mediju vidus tika sagaidīti uz Senāta kāpnēm saskaņā ar vecajām paražām. (..)

Pēc īsas sagaidīšanas birģermeistars Ortvins Runde kopā ar sievu Gizelu viešņu no Latvijas iepazīstināja ar Senāta komandu. Pa šo laiku Hanss Eihels tērzēja ar vicekancleru Helmūtu Šmitu, kurš labpatikā izbaudīja mentola cigareti: viņam kā vienīgajam viesim bija atļauts svētku zālē smēķēt.

Nikola Ziverlinga

"Atvadīšanās no Krievijas šausminošās varas"

"Hamburger Abendblatt"

— 2000.02.26./27.

Latvija 2003. gadā grib iestāties ES. Intervija ar prezidenti Vairu Vīķi — Freibergu.

Pirmajā mirklī Vaira Vīķe — Freiberga atstāj ASV ārlietu ministres Madlēnas Olbraitas patīkamākas versijas iespaidu. Taču Latvijas prezidentei ir līdzīgi spēcīga pašapziņa. Viņa pretimsēdētājam cieši raugās acīs — dziļi, nedaudz atvēsinoši, bet draudzīgi. Šķiet, ka Hamburgas Mateja maltītes goda viesa patīkamais spēks ir akurāta uzklausīšana un precīzas atbildes.

1937. gadā Rīgā dzimusī, bet Kanādā uzaugusī Vaira Vīķe — Freiberga pirms ievēlēšanas prezidentes amatā bija psiholoģijas profesore. Politiski visumā nepieredzējusi, viņa kā bezpartejiskā pagājušā gada jūnijā parlamentā uzvarēja pārējos kandidātus uz prezidenta amatu. Līdz tam laikam viņu Rīgā pazina tikai intelektuāļi, "tomēr pilsoņi no manis gaida, ka es izteikšu savu viedokli par jebkuru tēmu un jebkurā laikā". Viņi no rietumnieciskās valsts vadītājas grib dzirdēt variantus un priekšlikumus. Taču tieši to Vaira Vīķe — Freiberga latviešiem atņemt nevēlas. "Maniem tautiešiem beidzot ir jāiemācās aktīvi piedalīties viedokļu veidošanā un līdznoteikšanā. Nevis kā padomju laikā, kad viss tika uzrakstīts priekšā."

Tāpēc par vienu no galvenajiem uzdevumiem viņa uzskata "demokrātijas un konstruktīvu diskusiju mācīšanu". Valsts prezidente atklāti atzīst, ka galvenokārt ar pēdējo dažiem viņas valsts politiķiem joprojām ir grūtības.

Ar labu piemēru akadēmiķe turpmāk grib nostiprināt arī sievietes lomu Latvijā. "Mums parlamentā ir 16% sieviešu, bet ir jābūt vairāk. Tāpat kā galvenajās vadības pozīcijās."

Gandrīz nekā laba latviete nesaka par Maskavu, no kuras padomju militārajām vienībām Otrā pasaules kara beigās viņai, sešus gadus vecai meitenei, vajadzēja bēgt kopā ar vecākiem. Tikai 1998. gadā viņa no Kanādas atgriezās dzimtenē. Kādreizējais komunistiskais kaimiņš viņai nozīmē pastāvīgi draudošas briesmas, "kuras ir iespējams novērst tikai ar mūsu iestāšanos NATO".

Vaira Vīķe - Freiberga brīdināja "neupurēt" Baltiju, lai izvairītos no Krievijas iebildumiem pret Latvijas, Igaunijas un Lietuvas tuvināšanos Rietumiem. Krievi varētu tiekties paplašināt savu ietekmi. Viņas valstij ir vajadzīga drošība. "Mūsu pacietība ir galā. Krievijas valdība neatlaidīgi iejaucas mūsu iekšējās lietās." Maskava sevi uzskata par šķietami pārkāpto Latvijas krievu minoritātes interešu sargātāju. Tā joprojām sastāda trešo daļu no Latvijas iedzīvotāju skaita. "Daži pie mums dzīvo jau 50 gadus un joprojām nerunā latviski," sašutusi saka Vīķe — Freiberga, kura pārvalda piecas valodas.

Un tomēr viņa amata termiņa sākumā drosmīgi noraidīja parlamenta pieņemto strīdīgo valodu likumu. Vīķe — Freiberga uzskatīja, ka likums ir pretrunā ar valodu, informācijas un uzskatu brīvību un pārāk ierobežo krievu valodas pielietošanu. No ārzemēm prezidente, kuras amats patiesībā ir reprezentatīvs, saņēma uzslavu par iejaukšanos.

Viena no viņas mīļākajām tēmām ir drīza uzņemšana ES. "Mēs būsim gatavi 2003. gadā," pašapzinīgi uzsver prezidente. Viņa nekādus šķēršļus nesaskata. "Mums tikai ir jāizpilda mūsu mājas uzdevumi," viņa kodolīgi saka. Taču vēl neprivatizētie valsts uzņēmumi faktiski atrodas sliktā finansiālā stāvoklī, trūkst investoru — tagad tekoši vāciski runājošā Vaira Vīķe — Freiberga viņus meklē Hamburgā. Arī daudzi latvieši baidās, ka viņus atkal var aprīt kāds Molohs. Te valdībai vēl ir jāveic liels pārliecināšanas darbs, taču tas psiholoģei nevarētu būt pārāk grūti.

S a b ī n e T e š e

"Eiropas patrioti"

"Weekendavisen"

— 2000.02.26.

Melnas, nedaudz apbružātas Levis bikses, bordo krāsas svīteris un tumša veste nav gluži tas apģērbs, ar kādu asociējas augsti stāvošs ierēdnis darba laikā.

Edvardam Kušneram ir acīmredzot vienalga, ka viņš atšķiras no pārējās Latvijas ierēdņu grupas, kas ieradusies uz Dānijas Administrācijas skolas Starptautiskā centra rīkotajiem ES Iestāšanās sarunu kursiem. Kamēr viņa vienaudži Dānijas universitātēs smalki apraksta Eiropu no visdažādākajiem aspektiem, Kušners praksē strādā pie Eiropas integrācijas. Pagājušajā gadā, tikai 26 gadu vecumā, viņš kļuva par Latvijas Eiropas Integrācijas biroja vadītāju.

30 biroja darbinieki koordinē mazas valstiņas lielos centienus tikt uzņemtai "bagāto vīru klubā". Tas ir liels uzdevums, kas prasa ne vien saskaņot ar ES normām visu Latvijas likumdošanu, bet arī kopumā mainīt visu Latvijas sabiedrību.

"Latvijā daudz tiek runāts par cenu, ko mums maksās pielāgošanās Eiropai. Taču aprēķināt izmaksas ir ārkārtīgi grūti. Mēs atrodamies nacionālās atdzimšanas procesa vidū, tadēļ ir grūti izšķirt, ko mēs būtu darījuši jebkurā gadījumā, un precīzi kāda loma ir integrācijas procesam. Tam gan ir ārkārtīgi svarīga loma kā ceļazvaigznei, kas neļauj mums apstāties modernizācijas procesa pusceļā. Cerība tikt uzņemtiem ES paātrina mūsu reformas," saka Edvards Kušners.

Delegācijas vadītājs, Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Andris Ķesteris, piebilst, ka daļa cilvēku Latvijā domā, ka integrācijas projekts ir izdomāts tadēļ, lai iepriecinātu birokrātus. Viņš vēl piemetina ar ierēdņiem raksturīgo "taimingu", ka pats process pirmām kārtām ir radījis stresam pakļautus birokrātus, arī viņa paša ministrijā, kur darbinieku skaits pieaudzis no 10 cilvēkiem 1991. gadā līdz 400 patlaban.

Stāstījumu turpina Ruta Puriņa no Labklājības ministrijas: "Mēs nemitīgi mainām savus likumus, pielāgojot tos ES. Pagājušajā gadā mainījām Pensiju likumu, lai noteikumi būtu vienādi gan sievietēm, gan vīriešiem. Agrāk mums bija likums, kas sievietēm noteica lielākas priekšrocības nekā vīriešiem. Šajās nedēļās notiek intensīvs darbs pie darba tirgus likuma, kam jānodrošina arī vienlīdzība atalgojumā."

Viņa ir vienīgā no Latvijas delegācijas, kas strādājusi Latvijas centrālās administrācijas aparātā arī padomju laikos, kad darbs aprobežojās ar zīmogu uzspiešanu no Maskavas atnākušajiem dokumentiem. Ruta Puriņa nešaubās, ka viņas un viņas kolēģu darbam piemīt īpaša patriotiska dzirksts. Bet viņa nesaskata paradoksu apstāklī, kad, strādājot, lai radītu stipru un neatkarīgu valsti, tūdaļ tiek plānots to integrēt ES. Arī vairums Latvijas iedzīvotāju atbalsta šo procesu. Pēdējie aptauju rezultāti liecina, ka 50% atbalsta iestāju ES, 30% saka "nē", bet pēdējā piektdaļa tautas joprojām šaubās.

Kopš neatkarības atgūšanas no Padomju Savienības 1991. gadā šīs mazās Baltijas valstiņas ar 2,6 miljoniem iedzīvotāju lielais ārpolitiskais mērķis ir bijis dalība Eiropas Savienībā. Vēlme pievienoties Savienībai skaidrojama ar valsts ekonomiskajām interesēm, jo vairāk nekā puse no Latvijas importa un eksporta ir saistīta ar ES.

Taču latviešiem ES nenozīmē tikai naudu. Tāds fenomens kā nacionāla drošība kļūst ļoti konkrēts, ja valstij ir kopīgas robežas ar labilo Krieviju. Lielais kaimiņš ir kategoriski pret Baltijas valstu dalību NATO, tādēļ ES drošības politikas dimensija arvien vairāk un vairāk ietekmē Latvijas vēlmi tikt uzņemtai ES. Pagājušajā nedēļā Latvijas parlaments Saeimā nobalsoja par stratēģiju Latvijas ceļam uz Briseli, kurā tiek uzsvērtas Savienības drošības politikas konsekvences.

 

Kas pirmais nāk, tas pirmais maļ

Latvijas centieni nav bijuši velti. ES galotņu tikšanās laikā Helsinkos tika nolemts dot visām 12 kandidātvalstīm līdzvērtīgas iespējas pēc principa "kas pirmais nāk, tas pirmais maļ". Noteicošais vairs nav laiks, kad katra valsts tika uzaicināta uz sarunām, bet gan, kā tās izpilda Kopenhāgenas kritērijus. Kritēriji aptver prasības demokrātijas, cilvēktiesību un tirgus ekonomikas reformu jomā, kā arī valsts spējas darboties Eiropas Savienībā. Pēc kara Kosovā paplašināšanas process ieguva jaunu spēku. Un prasība par cilvēktiesību ievērošanu kļuva par noteicošo faktoru.

Latvijā Helsinku lēmums tika uzņemts kā nacionāla mēroga notikums — svarīgākais pēc neatkarības atgūšanas. Šajā nedēļā sākas oficiālas iestāšanās sarunas starp ES un jaunajām kandidātvalstīm. Latvijas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš ieradās Briselē un saņēma gaidīto pozitīvo novērtējumu no ES Komisijas un tās priekšsēdētāja puses. Jau pagājušajā rudenī Latvija tika slavēta, kad Komisijas vērtējumā parādījās fakts, ka maza, nabadzīga valstiņa vairākās jomās bija apsteigusi Rietumeiropas veco favorīti Čehiju.

Lietuvai uzsākot sarunas ar ES, parādījās cits tonis. Tas notika ne jau tādēļ, ka Lietuva būtu nabadzīgāka valsts par Latviju. Eurostat ir salīdzinājis BNP uz vienu iedzīvotāju ES dalībvalstīs un kandidātvalstīs. No šī pētījuma izriet, ka Lietuvā tas ir 31% no ES vidējā rādītāja, bet Latvija ar 27% ir vienā kategorijā ar Rumāniju un Bulgāriju. Līdz ar to Lietuvas problēma ir ne tik daudz saistīta ar ekonomiku, cik ar valsts pielāgošanu ES kritērijiem. Tas ir uzdevums, ar ko ik dienas ir nodarbināti Edvards Kušners, Ruta Puriņa un Andris Ķesteris.

Šajā nedēļā Lietuva atkal saņēma norādi, ka tā joprojām ir tālu no tirgus ekonomikas, tādēļ Lietuvai būs ārkārtīgi lielas problēmas izturēt Eiropas tirgus spiedienu. Tas palielinās korupciju un vājinās valsti. Bet pats sliktākais ir, kā to, viegli triumfējot, norādīja Edvards Kušners, bēdīgi slavenā Ignalinas atomelektrostacija, kas padara Lietuvu par Baltijas jūras reģiona "ekoloģisko sesku". Lietuva ir apsolījusi ņemt vērā aizrādījumus, taču nav ticams, ka šī valsts tiks uzņemta ES pirmajā kārtā, kam jānoslēdzas nākamo 4 —5 gadu laikā.

 

Politiska savienība

ES paplašināšanās jebkurā gadījumā pamatīgi mainīs veco sadarbības modeli. Dalībvalstu skaita pieaugums būs smags pārbaudījums vecajām ES lēmējstruktūrām. Nākamo 10 —15 gadu laikā Eiropas Savienība apvienos vairāk nekā 20 dažāda lieluma un ietekmīguma dalībvalstis.

Problēmas jau sen bija zināmas, taču ar Amsterdamas līgumu tās netika atrisinātas, jo tad institucionālajam jautājumam tika "pārlekts pāri". Helsinku tikšanās laikā tika nolemts sasaukt jaunu starpvaldību konferenci, kam līdz galotņu konferencei decembrī Nīcā jāizstrādā jauns ES līgums. Savā ziņā šīs starpvaldību konferences rezultāti ir paredzami iepriekš, jo starp lielajām ES dalībvalstīm pastāv skaļi neizteikts konsensuss par jauna līguma saturu. Spānija, Lielbritānija, Vācija, Francija un Itālija ir izteikušas gatavību atteikties no otra komisāra posteņa. Šī simboliskā upura cena ir izmaiņas valstu balsu skaitā Ministru padomē. Lielās valstis grib, lai balsu daudzums būtu proporcionāls iedzīvotāju skaitam valstī. Balsu līdzsvara jautājums ir nozīmīgs jaunajā līgumā, jo tiek runāts arī par to, lai vairums politisko jautājumu tiktu pieņemti ar kvalificētu balsu vairākumu. Šāda kārtība, bez šaubām, padarītu lemšanas procesu raitāku, taču tas ES arvien vairāk tuvinātu savā veidā politiskai savienībai.

Dānijas valdība pret starpvaldību konferenci izturas ļoti mierīgi, cerēdama, ka tā nenesīs jaunu dramatismu un veicinās ES paplašināšanās procesu. Citas ES dalībvalstis grib ievadīt gultnē procesu, kas vedīs uz Savienības vienoto militāro dimensiju. Vēl joprojām nav skaidrs, vai tas notiks jauna līguma ietvaros. Taču visā Eiropā militārie stratēģi analizē Kosovas pieredzi un viņu secinājums ir vienāds — ES ir nepieciešams koordinēt un integrēt daudzas atsevišķas armijas. Tāpēc var izveidoties situācija, kad Nirups Rasmusens pēkšņi būs spiests pieņemt lēmumu attiecībā uz Eiropas armiju.

Izskan čuksti, ka nebūt nav obligāti par to izšķirties referenduma ceļā. Nosacījums gan ir tāds, ka ne visniecīgākā Dānijas suverenitātes daliņa šajā ziņā nedrīkst pāriet ES rokās. Pretējā gadījumā Nirupam Rasmusenam būs ļoti grūti būt pirmajam Dānijas premjerministram, kas izmaiņas ES līgumā nav nodevis tautas nobalsošanai.

Neraugoties uz saviem jaunajiem gadiem, Edvards Kušners izturas kā rūdīts diplomāts un nevēlas komentēt Dānijas debates Eiropas Savienības jautājumā. Dānija kopā ar Zviedriju ir Baltijas valstu svarīgākās sabiedrotās to ceļā uz ES, tādēļ nav nekāda pamata kādu aizvainot.

Tik un tā Kušners nespēj atturēties, neizsakoties par mazo valstu nākotni ES:

"Latvijai būtu ārkārtīgi grūti, ja mēs, kļuvušas par ES dalībvalsti, paliktu bez komisāra posteņa. Mazai valstij šim postenim ir liela simboliska nozīme. Es turpretim esmu pilnīgi mierīgs, ka Ministru padomē notiks izmaiņas balsu līdzsvarā. Tur joprojām mazajām valstīm būs pietiekamas iespējas ietekmēt lēmumus. Nosacījums tam gan ir diplomātijas grūtas mākslas izpratne."

Šajā nedēļā Kušners un viņa kolēģi, sperot soli tuvāk savam mērķim Briselē, demonstrēja, ka viņi šo mākslu drīz būs apguvuši.

N o a R e d i n g t o n s

"Tallina paplašina ostas"

"Dagens Industri"

— 2000.02.25.

Igaunija.

Akciju sabiedrība "Tallinas osta", kuras akciju īpašniece ir Igaunijas valsts, četros gados savās četrās ostās vēlas ieguldīt 2 miljards igauņu kronu.

Šogad izbūvēs uzņēmuma lielāko peļņas nesēju Mūgas tirdzniecības ostu, kas atrodas 17 kilometru uz austrumiem no Tallinas, kā arī tā tiks pie pilnīgi jauna konteineru termināla, kas varētu sākt darboties jau gadu mijā.

Tirdzniecības un jūrniecības pilsēta Tallina gatavojas, lai iestātos Eiropas Savienībā.

"Visu ir jāfinansē pašiem, bez ārvalstu kapitāla palīdzības un cenu paaugstināšanas", teica Tallinas ostas, AS Tallina Sadam, tirgus priekšnieks Ēriks Sakovs.

Kā topoša ES dalībvalsts Igaunija gatavojas kļūt par tiltu starp Eiropas Savienību un austrumiem.

Gaidāms, ka šogad ieguldījumi sasniegs 608 miljonus igauņu kronu, un vairāk nekā pusi no šīs summas piešķirs Mūgas tirdzniecības ostai.

Jaunās konteineru ostas izmaksas būs 114 miljoni igauņu kronu. Uzbūvēs jaunu naftas terminālu lieliem kuģiem, kā arī ar to saistītos autoceļus un dzelzceļa sliedes. Apmēram 75% no kravas satiksmes uz Mūgu veido ienesīga tranzītsatiksme. 1999. gadā uz un no ostas pārvadās apmēram 26 miljonus tonnu kravas.

Mūga, kas ir vislielākā kravas osta Baltijas jūras austrumos, pat lielāka nekā Helsinku osta, nodrošina 75% no ostas uzņēmuma kopējā apgrozījuma, kas 1999. gadā sasniedza 806 miljonus igauņu kronu. Lielāko daļu no 280 miljonu igauņu kronu neto peļņas sarūpējusi Mūgas tirdzniecības osta.

Uzņēmuma otra osta, Vecpilsētas osta , kas nodrošina pasažieru satiksmi, pagājušajā gadā saņēma ceturto terminālu. 1999. gadā cauri visiem termināliem izgāja 6 miljoni pasažieru. Šogad šeit ieguldījumi būs mazāki, tomēr izbūvēs jaunu krastmalu un piebūvēs vairākas noliktavu ēkas.

Paljasāres ostai, kas atrodas Tallinā, arī nāksies apmierināties ar mazākiem ieguldījumiem.

Ārpus Tallinas atrodas uzņēmuma ceturtā osta — Paldiski. Tajā ir aktuālas 100 miljonu igauņu kronu investīcijas, un pašvaldība ir devusi atļauju uzņēmumam iegādāties zemi. Paldisku ostā notiek gan kravas, gan pasažieru satiksme, lai gan daudz mazākā apmērā nekā Mūgā. Piemēram, starp Kapelšēru Zviedrijā un Paldiskiem pastāv kravas un pasažieru satiksme.

"Tiek lēsts, ka ieguldījumu rezultātā Tallinas ostas neto peļņa 2004. gadā sasniegs 0,5 miljardus igauņu kronu", Ēriks Sakovs norādīja.

R ē t a V a i k l a

"Grūtas sarunas aizkavēja ieguldījumus vidē"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.02.28.

Amerikāņu uzņēmums NRG Energy tagad pērk Narvas spēkstacijas akcijas. Četrus gadus ilgušās sarunas diemžēl ir aizkavējušas veikt nepieciešamos vides aizsardzības pasākumus.

Kas attiecas uz gaisā esošo sēra dioksīdu, tad divas milzīgās Narvas spēkstacijas ir Somijas dienviddaļas vislielākās piesārņotājas. Tajās kā kurināmais tiek izmantots sēru saturošais naftas slāneklis, ko iegūst netālajās raktuvēs. Dokumentos jau ir precīzi ierakstīts, kas jādara vides aizsardzībā - jāmodernizē turbīnas un jāuzstāda elektriskie dūmvadu filtri, kā arī nepieciešams racionālāk rīkoties ar pelniem. Igaunijas valdībai savukārt nav naudas, ko ieguldīt.

Pirms četriem gadiem valdība nolēma pie sarunu galda aicināt amerikāņu uzņēmumu NRG Energy un noraidīja piedāvājumu par Ziemeļvalstu palīdzību un komerciālo sadarbību. Cēlonis bija ārpolitiski apsvērumi - liels amerikāņu ieguldītājs varētu darboties kā stabilizējošs faktors krievvalodīgajā Narvā.

Attiecības reizēm bija saspīlētas, jo grafiks nemitīgi tika nokavēts, toties tagad viss principā ir kārtībā.

Marta beigās vai aprīļa sākumā Igaunijas valdība, monopoluzņēmums Eesti Energia un NRG parakstīs dokumentu, kurā būs teikts, ka amerikāņi pērk 49% no spēkstacijas un sāks 15 gadus ilgu investīciju programmu, kuras vērtība ir apmēram 2 miljardi marku.

Kā izteicās NRG pārstāvis Igaunijā Hillars Lauri, atlicis ir vienīgi precīzi nosaukt cenu, kas Eesti Energia būs jāmaksā par spēkstacijas saražoto elektroenerģiju. Cenas garantija ir obligāta NRG prasība, taču tā ir problemātiska no konkurences viedokļa.

"Mēs esam vaicājuši saviem juristiem Londonā, un arī Igaunijas valdība uzskata, ka līgums nav pretrunā ar Eiropas Savienības direktīvām (par elektroenerģijas tirgus regulēšanu)", Lauri teica un norādīja, ka NRG ieguldījumi ir vienīgais veids, kā Igaunija spēs izpildīt starptautiskās prasības samazināt kaitīgu vielu ieplūšanu atmosfērā.

1991. gadā ar Igauniju noslēgtajā vides līgumā ir teikts, ka līdz 2005. gadam sēra dioksīda ieplūšana atmosfērā ir jāsamazina par 80%. NRG projekts ir vienīgais veids, kā to izdarīt. Līdztekus abām spēkstacijām arī naftas slānekļa lauztuves Kohtlajervē un tai līdzās esošajos apgabalos pieder uzņēmumam, par kura līdzīpašnieci kļūs NRG. Runa kopumā ir par vismaz 14 000 darba vietām. Igaunijas preses izdevumos ir teikts, ka 4000 strādnieki varētu zaudēt darbu. Hillars Lauri saka, ka šis skaitlis nav pareizs. Valdība ir izvirzījusi prasības, lai NRG garantē zināmu nodarbinātības līmeni. Tiks izveidots īpašs fonds, kurā ieskaitīs summu, kas atbilst apmēram 30 miljoniem somu marku, kā arī sākta tālākapmācības programma.

Šis tomēr ir liels celtniecības projekts piecu - sešu gadu garumā, kas radīs simtiem jaunu darba vietu. Analīzei traucē pieņēmums, ka fabrikas netiks privatizētas un ka viss turpināšoties tāpat kā līdz šim, taču bez lieliem ieguldījumiem nekas neattīstīsies.

Cenas garantija nozīmē, ka elektrība Igaunijā arī turpmāk kļūs daudz dārgāka nekā kopīgajā Ziemeļvalstu elektroenerģijas tirgū. Kā sacīja Fortum reģiona direktors Baltijas valstīs Kari Sinivuori, runa ir par "desmitiem" procentu lielu atšķirību, tomēr patērētājs šādu cenas atšķirību neizjutīšot. Fortum tas rada problēmas, jo uzņēmums ir nopircis divus izplatīšanas uzņēmumus. Hāpsalu elektrotīkls trīs gados ir pilnībā jāatjauno par izmaksu, kas atbilst 10 miljoniem marku ik gadu. Šī summa tiek ieguldīta divos procentos no Igaunijas elektrotīkla, kas ir būvēts padomju laikā un kam ir ļoti nepieciešami ieguldījumi.

"Garantējot ieguldījumus Narvā, tiek aizmirsts, ka investīcijas ir nepieciešamas arī elektrības tīklā", Sinivuori teica.

Tas pats attiecas arī uz plānoto jūras kabeli starp Somiju un Igauniju, kura ievilkšana tagad ir atlikta uz nenoteiktu laiku.

Šobrīd klienti ir ārkārtīgi neapmierināti ar elektrības cenām, un Krenholmas tekstilfabrika pat mēģināja iegādāties savu hidroelektrostaciju, jo, kā aprādīja izpilddirektors Mēlis Virkebau, "mēs bijām noguruši, diskutējot ar monopolistiem. Mēs nevaram piekrist, ka cenas regulāri ceļas katru gadu. Mūsu uzņēmums taču ir pasaules tirgus sastāvdaļa, un mēs vēlējāmies konkurenci elektroenerģijas sektorā."

Rezultātā Krenholmas fabrikai izdevās elektrības cenu iesaldēt uz trim gadiem.

Karls-Gustavs Lindēns

"Radioaktīva noplūde Igaunijā apdraud Baltijas jūru"

"Aftonbladet"

— 2000.02.27.

Mazajā Sillamē pilsētā, kas atrodas tikai 550 kilometrus uz austrumiem no Stokholmas, atrodas 12 miljoni tonnu radioaktīvu atkritumu, kas tiek uzglabāti tikai dažus metrus no Baltijas jūras aiz mūriem, kas nav pilnīgi hermētiski. Tieši jūrā no zaļganbrūnās zampas ieplūst inde. Vētrainā laikā viļņi triecas pret šo mūri un izlauž no tā gabalus.

Sillamē glabātuve ir lielākais atsevišķais nitrātu piesārņojuma avots Baltijas jūrā, redzams pētījumā, ko nupat ir veikusi ASV bāzētā Los Alamos National Laboratory.

No šīs glabātuves sūcas arī citas vielas, kas palika pāri pēc padomju armijas aiziešanas no Sillamē. Militāristi šajā pilsētā, kas atrodas Igaunijas ziemeļu piekrastē tuvu robežai ar Krieviju, bagātināja urānu kodolieroču ražošanai.

"Sillamē jau tagad rada ļoti lielu kaitējumu Baltijas jūrai", teica Valdurs Lahtve, kurš pārstāv vides aizsardzības organizāciju Igaunijas Zaļā kustība.

Kaitīgo vielu ietekme uz veselību nav dokumentēta, taču daļa no 20 000 iedzīvotāju apgalvo, ka šeit ļaundabīgie audzēji ir konstatēti daudz biežāk nekā citviet Igaunijā, arī bērnu vidū.

Indīgo vielu noplūde ir fakts.

"Tas liek domāt, ka mums nevajadzētu pārāk ilgi kavēties ar situācijas uzlabošanu", teica inženieris Anti Sīnmā, kura uzdevums ir garantēt Sillamē vides drošību.

Pirms mēneša Rumānijā notikusī indes noplūde ir aktualizējusi satraukumu par apiešanos ar videi bīstamām vielām bijušajās padomju bloka valstīs. No zelta raktuvēm izplūdušais cianīds šī reģiona upēs nogalināja ārkārtīgi daudz zivju un pārējo dzīvo radību.

"Rumānijā notikušais rāda, ka ne vienmēr iespējams zināt, kas un kad var notikt. Cerēsim, ka Sillamē nekas tāds negadīsies", Sīnmā norādīja.

Sillamē ir iekļauta Eiropas Savienības sastādītajā apmēram 800 vietu sarakstā, kur bijušajā austrumu blokā tiek uzglabāti videi bīstami materiāli. ES uzskata, ka pastāv nopietns mūra sabrukšanas risks un ka radioaktīvie atkritumi ieplūdīs tieši Baltijas jūrā.

Glabātuve aizņem 40 hektāru zemes un ir 6 metrus augsta. Tai apkārt uzceltais mūris ir tikai nepilnu metru augstāks, un pamatnē tas ir apmēram 15 metrus un virsotnē 3 metrus biezs.

Pēc neatkarības atgūšanas no Padomju Savienības 1991. gadā Igaunija lūdza ārvalstu palīdzību šo kodolatkritumu uzglabāšanā. Igaunijai pašai nebija ne lietpratēju, ne resursu šīs problēmas risināšanai. Pagājušā gada rudenī valdība parakstīja plānu drošības uzlabošanai par 175 miljoniem kronu. Tiks lietas jaunas betona sienas, kā arī būvēts viļņu lauzējs, lai nepieļautu jūras uzbrukumus glabātuvei, un visa šī ietaise tiks pārklāta ar ūdensnecaurlaidīgu materiālu.

Igaunija šim nolūkam ir piešķīrusi 25 miljonus kronu, Eiropas Savienība nepilnus 45 miljonus, un pārējos līdzekļus atvēlēs Zviedrija, Dānija, Somija un Norvēģija.

"Šie atkritumi ir aukstā kara blakusprodukts, un tādēļ tā ir starptautiska problēma", teica Los Alamos laboratorijas pētnieks Deniss Hjeresens.

"Padomju armijas bāzes Igaunijai radīja miljardiem lielus postījumus"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.02.28.

Tallina . Padomju armijas atrašanās Igaunijā šai valstij ir radījusi vides postījumus, kas atbilst apmēram 50 miljardiem kronu jeb 20 miljardiem somu marku.

Šāds secinājums ir atrodams Igaunijas Vides ministrijas nupat publicētajā ziņojumā, kurā izklāstīts, kā ir noritējusi šo piesārņoto rajonu attīrīšana.

Padomju laikā padomju armijas rīcībā Igaunijā bija 1565 kazarmas vai bāzes, un tās atradās uz 87 000 hektāru Igaunijas zemes, kas atbilst apmēram 2% no valsts platības. Tikai galvaspilsētas Tallinas robežās padomju militāristi bija aizņēmuši gandrīz 900 hektārus 212 dažādās vietās.

Teritorijas ziņā vislielākā padomju bāze atradās nepilnus 100 kilometrus uz austrumiem no Tallinas, Aegvīdu. Veseli 33 000 hektāri no šīs pašvaldības zemes bija armijas pārraudzībā.

Laevā netālu no Tartu viena bāze aizņēma 13 000 hektārus, un Nursā Igaunijas dienvidos kāda bāze aizņēma 400 hektārus. Igaunijas dienvidaustrumu stūrī, Verskā, garnizons bija izvietojies 2000 hektāros. Paldiski un Pakriudena bija teritorijas, kurās civilpersonām ieeja bija aizliegta, un tas pats sakāms par Pakri salām un Narges salu.

Vides ministrijas ziņojums ir izdots grāmatas formā, un tā autors akadēmiķis Anto Raukass stāsta, ka visnopietnākās vides problēmas ir radījusi izplūdusī nafta. Igaunijas valdība no 1992. līdz 1998. gadam ir ieguldījusi apmēram 40 miljonus kronu jeb 15 miljonus marku, lai likvidētu zemes virskārtā palikušās vielas.

Padomju armijas karavīri aizejot atstāja daudzas indīgas vielas. Pirmais uzdevums attīrīšanas procesā tādēļ bija gādāt, lai šīs vielas nenokļūst bērnu rokās, un tikai pēc tam varēja sākties sakopšanas darbs, Raukass stāstīja.

"Vispiesārņotākie rajoni bija ap Tapas pilsētu. Šis rajons cieta no sarežģītām ar naftu saistītām problēmām, jo daudzās akās atradās drīzāk ar ūdeni atšķaidīta nafta, nevis ūdens ar naftas piejaukumu. Tagad mēs atkal kontrolējam situāciju", viņš stāstīja.

Cits nopietns vides risks tika atklāts mazpilsētā Keila-Joe, kas atrodas apmēram 20 kilometrus uz rietumiem no Tallinas. Tur gruntsūdenī bija iekļuvušas 15 tonnas indīgu raķešu degvielas sastāvdaļu.

Anto Raukass norādīja, ka citas vielas, kas vēl aizvien atrodas augsnē, ir dzīvsudraba lampas, akumulatori, PCB saturošas transformatoru atliekas, sprāgstvielas, svinu saturoši atkritumi, raķešu degviela, darva un krāsas.

Vides postījumi Igaunijā palielinājās sevišķi Padomju savienības pēdējos pastāvēšanas gados. Daļa no padomju armijas kara lidmašīnu degvielas tika gluži vienkārši izlieta zemē, lai radītu iespaidu par izpildītām lidojumu kvotām. Daudzviet karaspēks, aizejot no Igaunijas, garnizonos un tiem līdzās esošajos mežos atstāja visu savu aprīkojumu.

Raimo Heinonens

"Bezdarbs met ēnu pār Narvu"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.02.24.

Ir pienācis vakars. Mēs pabraucam garām McDonald’s restorānam un nogriežamies aiz Statoil benzīna uzpildes stacijas, un šīs zīmes liecina, ka attīstība Narvā iet uz priekšu.

Gandrīz visi dzīvokļi garajā dzīvojamajā ēkā Tīmani ielā ir tumši — cilvēki vai nu neatrodas mājās, vai arī taupa elektrību. Tomēr atšķirībā no citām daudzstāvu mājām, no kurām īrnieki ir aizbraukuši prom uz neatgriešanos, Tatjanai un Genādijam Lullām vēl aizvien ir daudz kaimiņu. Viņa strādā zviedriem piederošajā Krenholmas tekstilfabrikā, bet viņš labo vilciena vagonus spēkstacijā Baltija EJ, par kuras īpašniekiem gatavojas kļūt amerikāņi. Abi ir dzimuši Narvā.

"Mēs dzīvi dalām periodā pirms un pēc Padomju Savienības sabrukuma. Ja salīdzinām pašreizējo situāciju ar agrāko, tad toreiz mums bija drošība, mēs bijām droši par savu nākotni. Mēs zinājām, ka darbs būs gan mums, gan mūsu bērniem", Tatjana saka, kamēr Genādijs vāra kafiju. Istabas stūrī novietotais televizors rāda kādu krievu seriālu, ko raida Maskavas televīzija. Vienīgā igauņu programma, ko skatās abi dzīvesbiedri, ir ziņu raidījums krievu valodā Aktuell kamera.

Vai tad jums tagad nav droša darba?

"Nē, to gan mēs nevaram teikt. Krenholmas fabrikā agrāk strādāja 11 000 līdz 12 000 cilvēku, bet tagad tikai apmēram 5000. Cilvēki ir atlaisti, un pastāv darbaspēka samazināšanas tendence. Stāvoklis nav tik stabils, kā varētu domāt. Ja uzņēmums saņem pasūtījumus, cilvēkus pieņem darbā, bet ja pasūtījumu kļūst mazāk, tad viņus atlaiž", Tatjana saka.

"Spēkstacija tiks pārbūvēta. Visiem tur strādājošajiem ir sajūta, ka kādam nāksies aiziet. Neviens nezina, kas notiks, vai tu tiksi atlaists, vai varēsi turpināt strādāt", Genādijs piebilda.

Par laimi viņi strādā dažādos uzņēmumos, un tā ir drošība. Viņu draugu lokā vairāki pāri strādāja vienā darba vietā, un abi ir kļuvuši par bezdarbniekiem. Niecīgais Igaunijas bezdarbnieka pabalsts tiek izmaksāts tikai sešus mēnešus. Bezdarbniekiem dzīve Narvā ir grūta, un daudzi kuļas uz priekšu, pērkot preces — sākot no pārtikas, līdz apģērbam un celtniecības materiāliem — Krievijas robežpilsētā Ivangorodā. Cenas tur ir daudz zemākas nekā Igaunijā. Preces tiek nestas pāri tiltam un ar nelielu peļņu pārdotas ļaudīm, kam Narvā ir darbs. Šķiet, ka visa Ivangoroda pārtiek no robežtirdzniecības, jo tur nemaz nav kārtīgu darba vietu.

Īstais bezdarba līmenis Narvā ir apmēram 25%, lai gan oficiālais skaitlis ir 16%.

"Daži ir pārcēlušies uz Krieviju un strādā tur. Citi brauc uz Maskavu kā celtniecības strādnieki, un ir pat tādi, kas ir devušies uz Angliju, lai tur strādātu likumīgi vai nelikumīgi", Genādijs stāsta. Viņš gan nedomā pārcelties.

Genādija brālis Lembits ar ģimeni dzīvo Ivangorodā un strādā Narvā. Šī ir ļoti neparasta kombinācija, jo dabūt darba atļauju Igaunijā principā nav iespējams.

"Viņiem ir divas pases, Igaunijas un Krievijas. Cenas Krievijā ir tikai septītā daļa no mūsējām, un viņi saņem minimālo algu (kas atbilst 1400 igauņu kronām), bet, no otras puses, par dzīvokli mēnesī ir jāmaksā tikai 300 kronu", viņš saka.

Genādija vectēvs bija soms, kurš 19. gadsimtā, glābdamies no nabadzības savā zemē, pārcēlās uz carisko Krieviju. No mātes viņam ir igauņu radniecība, taču viņš pats runā tikai krieviski. Tatjanas vecāki Narvā ieradās piecdesmitajos gados. Viņi abi uzskata, ka viņiem nepietiek līdzekļu, lai kursos mācītos igauņu valodu. No otras puses, viņiem ir Igaunijas pilsonība atšķirībā no daudziem citiem Narvas iedzīvotājiem, kuriem ir nepilsoņa pase.

"Mūsu priekšnieki igauņu valodu var mācīties darba laikā, un par to viņiem nav jāmaksā, bet mums, strādniekiem, tas jādara savā brīvajā laikā un jāmaksā pašiem", Genādijs norādīja.

Tatjana stāsta, ka bija nodomājusi iestāties kursos, taču to cena bija 1600 igauņu kronu. Eiropas Savienības izglītības programma PHARE dod iespēju saņemt naudu atpakaļ, tomēr tikai tad, ja pēc kursu beigšanas tiek sekmīgi nokārtots valodas eksāmens. Šādu risku viņa neuzdrošinās uzņemties.

"Visa profesionālā informācija ir igauņu valodā. Tas, kurš prot igauniski, vienmēr būs pirmais. Nav nekādas nozīmes, kāda ir tava profesija, vissvarīgākās allaž ir valodas zināšanas ", viņa saka.

Abi uzsver, ka Narvā dzīvojošie krievi grib mācīties igauņu valodu un kļūt par īstiem igauņiem, taču psihiskais spiediens esot liels.

"Krenholmas fabrikā B un C kategorijas strādniekiem vajadzēja obligāti mācīties igauņu valodu, bet daži nokļuva slimnīcā, jo bija mācījušies tik intensīvi, ka sabojāja veselību. Šī nevar būt gudra valodas politika. Cilvēki ir nobijušies, tādēļ mācās igauņu valodu."

Viņu bērni — meita un dēls — Tartu universitātē studē ķīmiju un fiziku. Lullu pāra nauda tiek tērēta bērnu mācību un dzīvošanas maksai, kas ir 1000 igauņu kronas par katru mēnesī.

"Viņu izglītība mums ir pats svarīgākais. Mums laimējās, jo mēs saņēmām aizdevumu. Kā mēs to spēsim atdot, par to nedomājam."

Ko jūsu bērni domā darīt pēc studiju beigšanas?

"Meita mācās pirmajā kursā. Dēls vēlas turpināt studijas un sapņo par iespēju Zviedrijā strādāt bioķīmijas jomā, jo kā apmaiņas students ir izgājis laboratorijas kursu Stokholmas universitātē."

Genādijs uz rokas mēnesī saņem 3500 kronu un Tatjana 2500. Dzīvokļa īre ir 1200 kronu mēnesī, un sevišķi dārga ir apkure, veselas 500 kronas.

"Mums ir dārzs, kur audzējam tomātus, gurķus un kartupeļus, un tas ļauj dzīvot nedaudz lētāk. Mums pieder 1986. gada izlaiduma Lada ", Genādijs aprādīja.

 

F a k t i:

•

Narva un Ivangoroda (igauniski Jaanilinn ) ir dvīņu pilsētas, kas tika sadalītas 1991. gadā, kad sabruka Padomju Savienība. Narvā, kur 90% ir krievvalodīgie, mīt 75 000 iedzīvotāju, bet Ivangorodā 13 000. Daudziem radinieki dzīvo robežas otrā pusē, un ar īpašām atļaujām viņi drīkst ērti pārvietoties turp un atpakaļ. Igaunija tomēr plāno šādu kārtību atcelt un visiem ieviest vīzu režīmu, un Narvā tas ir izraisījis sarūgtinājumu.

• Lielai Narvas iedzīvotāju daļai nav izdevies iegūt Igaunijas pilsonību, jo viņi nav spējuši nokārtot valodas pārbaudījumu. Viņiem ir vai nu nepilsoņa, vai Krievijas pase ar pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Sākot ar janvāri, neliela ierēdņu grupa atjauno desmitiem tūkstošus šo pasu. Jāgaida ir vismaz mēnesi, un tas nozīmē, ka šajā laikā daudziem ir liegta iespēja šķērsot robežu, un Krievijā studējošie jaunieši nevar sākt pavasara semestri.

• Ivangoroda ir aizmirsts Krievijas nostūris. Kāds šīs pilsētas bezdarbnieks, Jurijs Gordejevs, pagājušajā gadā savāca vairāk nekā 500 parakstus zem sava priekšlikuma pilsētu pievienot Narvai. Deklarācija tika nosūtīta prezidentam Borisam Jeļcinam, taču nekāda rīcība tā arī nav sekojusi. Pilsētas kase ir tukša, un naudas nav, lai samaksātu par ūdeni, elektroenerģiju un notekūdeņu attīrīšanu, nemaz nerunājot par algām.

• 1994. gadā 90% Narvas iedzīvotāju nobalsoja par daļēju atdalīšanos no Igaunijas. Šodien tikai nedaudzi gribētu pārcelties uz dzīvi Krievijā.

Karls–Gustavs Lindēns

 

"Vladimira Putina atklātā vēstule Krievijas vēlētājiem"

"Izvestija"

— 2000.02.25.

Pagājušajā nedēļā Centrālā vēlēšanu komisija reģistrēja mani par kandidātu Krievijas prezidenta vēlēšanās. Es jau sen esmu pārdomājis un darījis zināmu savu lēmumu piedalīties vēlēšanās. Taču vēlēšanu kampaņa uzliek lielus pienākumus. Tā uzliek pamatotus ierobežojumus un liek atšķirt to, ko man ir jādara ik dienu kā valsts vadītājam, no tā, kas man ir jādara kā vēlēšanu kampaņas dalībniekam.

Tāpat arī visus iepriekšējos mēnešus, es izpildīšu savus tiešos pienākumus

. Speciālu priekšvēlēšanu pasākumu manā darba grafikā nav. Bet izveidotais vēlēšanu štābs izpilda tikai to, kas tam ir jādara saskaņā ar likumu par prezidenta vēlēšanām un ar Centrālās vēlēšanu komisijas instrukcijām.

Tomēr ir arī otra jautājuma puse — tas ir kandidāta pienākums Krievijas vēlētāju priekšā. Tajā pats galvenais ir — izklāstīt savu plānu, izstāstīt, kādas problēmas viņš ir nolēmis atrisināt, būdams Krievijas valsts galva. Ar vienu vārdu sakot — izklāstīt savu priekšvēlēšanu pozīciju.

Tas patiešām ir svarīgi. No vienas puses, mana valstiskā pozīcija ir atklāta un visiem zināma. Pēdējā pusgada laikā cilvēkiem ir bijusi iespēja saskatīt, ko es uzskatu par galveno un jau īstenoju valsts politikā un ekonomikā. No otras puses, vēl joprojām tiek jautāts: "Kas tas Putins tāds ir un kādi ir viņa politiskie plāni?"

Ja jau tāds jautājums eksistē, tad uz to ir jādod atbilde.

Un tādēļ es uzskatīju par pašu labāko vērsties pie jums tieši. Es nolēmu tieši un bez starpniekiem — īsi un skaidri — izstāstīt, ko es domāju par mūsu šodienas dzīvi un par to, kas ir jādara, lai tā kļūtu labāka .

 

Par mūsu problēmām

Daudzi mūsu neveiksmju cēloņus meklē nepārdomātos nozaru problēmu risinājumos. Taču tas ir pareizi tikai daļēji. Speciālisti vēl līdz šim brīdim strīdas, kur tieši ir pieļautas izšķirošās kļūdas. Un tā nav viņu vaina, ka katrs no viņiem redz dzīvi no "sava zvanu torņa", aizstāvot savu uzskatu pareizību.

Es esmu pārliecināts: nav un nekad arī nebūs vienota, darboties spējīga programma, ja vienos kabinetos tiks rakstīta tās ekonomiskā, citos — politiskā, bet vēl citos — tās starptautiskā sadaļa. Ja viss tas mehāniski tiek "salīmēts kopā" un tiek pasniegts kā vienota valsts platforma.

Tā nav nekāda pieeja, un tā lietas pie mums nenotiks.

Ikviena programma sākas ar galveno mērķu nospraušanu. Valsts programma sākas ar to, kas spēj apvienot mūs visus — savas valsts pilsoņus. Krievijas pilsonim ir svarīgi morāles principi, kurus viņš vispirms iegūst ģimenē un kuri veido galveno patriotisma kodolu . Tas ir pats svarīgākais. Bez tā nav iespējams ne par ko vienoties, bez tā Krievijai nāktos aizmirst gan par nacionālo lepnumu, gan arī par nacionālo suverenitāti.

Tas ir mūsu izejas punkts. Un līdera pienākums ir noskaņot uz kopīgiem mērķiem, nolikt visus savās vietās, palīdzēt noticēt saviem spēkiem. Tikai tā veidojas kopīgais komandas gars, tikai tā tiek sasniegta uzvara. Un tādēļ šodien nav svarīgāka uzdevuma, kā atklāti atzīt mūsu galvenās problēmas un precīzi noteikt prioritātes.

Es esmu gatavs izskaidrot, kā es to visu redzu.

 

Mūsu pirmā un pati galvenā problēma ir gribas vājums . Valstiskās gribas un apņēmības zaudējums novest līdz galam iesākto. Svārstīšanās, mētāšanās no vienas puses uz otru, pieradums atlikt pašus grūtākos uzdevumus uz vēlāku laiku.

Beidzot ir pienācis laiks stāties tieši pretī problēmām

. Un pirmām kārtām — pašām bīstamākajām. Tām, kuras mūs visu laiku bremzē, kuras nedod iespēju uzelpot ekonomikai, kuras nedod iespēju valstij attīstīties. Runājot tieši — tām problēmām, kuras apdraud visu mūsu tālāko eksistenci.

Izvairīties no tām arī turpmāk ir daudz bīstamāk nekā pieņemt izaicinājumu. Cilvēki netic solījumiem, bet valsts vara arvien vairāk zaudē savu seju. Valsts mašīna ir izļodzījušies, tās motors — izpildvara — gārdz un šķauda, tiklīdz mēģina to izkustināt no vietas. Ierēdņi tikai "pārbīda papīrus", bet nevis veic darbu, un ir gandrīz pavisam aizmirsuši, kas ir darba disciplīna. Tādos apstākļos cilvēki, protams, arī turpmāk nevar paļauties ne uz likuma varu, ne uz valsts orgānu taisnīgumu. Viss tikai priekš sevis. Kam tad viņiem ir vajadzīga tāda valsts vara?

Noziedzība ir lielisks piemērs tādam jau sen iesakņotam ļaunumam.

Daudzus gadus tukši runājot par cīņu pret noziedzību, mēs esam tikai iedzinuši šo ļaunumu pašā Krievijas viducī. Bandītisms auga un nostiprinājās, iesakņojoties pilsētās un ciemos — gluži visur. Nonāca pat līdz tam, ka veselu republiku, Krievijas Federācijas subjektu — Čečeniju — okupēja kriminālā pasaule, un pārvērta to par savu cietoksni. Bet tiklīdz mēs iesaistījāmies atklātā cīņā ar bandītiem un viņus sakāvām — tā tika izdarīts reāls solis likumības un galvenās lomas, viena likuma diktatūras atjaunošanai.

Tagad, lai kur arī slēptos terorists vai noziedznieks — Novgorodā, Sanktpēterburgā vai Kazaņā, vienalga, kurā Krievijas pilsētā, viņš vairs nevar cerēt uz palīdzību un patvērumu Čečenijā. Bandītu pasaulei ir dots šausminošs trieciens.

Tas ir pirmais solis, bet tam sekos nākamie.

Taču to nebija iespējams izdarīt, sēžot Maskavā un sacerot kārtējās "programmas cīņai pret noziedzību". Bija nepieciešams pieņemt izaicinājumu pretinieka teritorijā un tieši tur viņu sakaut.

Domāju, ka man ir izdevies paskaidrot, tieši kādā veidā var un vajag risināt citas smagās problēmas. Dzīve pati pasaka priekšā: uzvarēt ir iespējams, vienīgi atklāti pieņemot izaicinājumu.

 

Otra mūsu lielā problēma ir stingru un vispāratzītu noteikumu trūkums . Tāpat kā jebkurš cilvēks, sabiedrība nevar iztikt bez tiem. Bet noteikumi valstī — tas ir likums, tā ir konstitucionālā disciplīna un kārtība. Tā ir ģimenes un pilsoņa īpašuma drošība, tā ir pilsoņa personiskā drošība un viņa pārliecība par pieņemto spēles noteikumu nemainību.

Te valstij būs jāsāk pašai ar sevi. Tai ir pienākums ne tikai nosacīt visiem vienādus noteikumus, bet arī tos ievērot. Vienīgi tādā veidā mēs panāksim, ka ikviens ievēro vienotas, ar likumu noteiktas uzvedības normas. Netiesiskā, bet tādēļ arī — vājā valstī cilvēks ir neaizsargāts un nav brīvs. Jo stiprāka ir valsts, jo brīvāks ir indivīds. Demokrātijas apstākļos jūsu un manas tiesības ierobežo vienīgi tādas pašas citu cilvēku tiesības. Uz šīs vienkāršās patiesības arī balstās likums, pēc kura ir jāvadās visiem — sākot no valsts varas pārstāvja līdz pat ierindas cilvēkam.

Taču demokrātija ir likuma diktatūra, un nevis to diktatūra, kuriem pēc ieņemamā amata šis likums ir jāīsteno un jāaizstāv. Domāju, ka nav lieki atgādināt: tiesa savus spriedumus pasludina Krievijas Federācijas vārdā un tai ir jāatbilst šim augstajam vārdam. Milicijai un prokuratūrai ir jākalpo likumam un nav jāmēģina "privatizēt" sev piešķirtās pilnvaras par labu sev. To tiešais un vienīgais uzdevums ir cilvēku aizsardzība, bet nevis maldīgu priekšstatu par sava mundiera godu vai savu resora interešu aizstāvība.

Noteikumi ir nepieciešami un svarīgi visiem un visur. Tie ir vajadzīgi gan valsts varai, gan uzņēmējiem, gan arī vēl vairāk tiem, kuri ir vāji un kuriem ir nepieciešama sociālā aizsardzība. Nav taču iespējams palīdzēt vājajiem, ja valsts kasē netiek maksāti nodokļi. Nav iespējams veidot civilizētu tirgu pasaulē, kuru ir aptvērusi korupcija. Nav iespējams nekāds ekonomiskais progress, ja ierēdnis ir atkarīgs no kapitāla.

Kā gan, var jautāt, tādā gadījumā ir jāveido attiecības ar tā dēvētajiem oligarhiem? Protams, uz vispārpieņemtajiem pamatiem! Tieši tāpat, kā ar mazas maiznīcas vai apavu remontdarbnīcas īpašnieku.

Dzīvot saskaņā ar noteikumiem (lasi — likumu) var atļauties tikai efektīva, spēcīga valsts. Un vienīgi tai ir jāgarantē brīvību — uzņēmējdarbības, personisko, sabiedrisko brīvību.

Iemācīsim viens otru cienīt pieņemtos noteikumus, iemācīsimies paši uzvesties pieklājīgi — piespiedīsim arī citus tā rīkoties. Par pārkāpumiem sodīsim, vadoties pēc likuma — un tie, kuriem līdz šim bija izdevīgi pārkāpt noteikumus, ar mums vairs darīšanās neielaidīsies. Bet tiem, kuri to ir aizmirsuši, var atgādināt: vara — tas ir darbs, kuru apmaksā no nodokļu maksātāju kabatas, no mūsu kopīgi nopelnītā .

Es zinu — daudzi šodien baidās no kārtības. Taču kārtība arī ir šie noteikumi. Un tie, kuri šodien nodarbojas ar jēdzienu aizvietošanu, iztēlojot kārtības trūkumu par patieso demokrātiju, lai nemeklē, kur piesieties, un lai nebaida mūs ar pagātni. Krievijā ir teiciens: "Mūsu zeme ir bagāta, nav tikai kārtības."

Vairāk tā par mums nerunās.

 

Un, visbeidzot, eksistē vēl viena liela problēma, bez kuras ievērošanas ir bezjēdzīgi izstrādāt jebkādu "plānu gūzmu".

Mēs ļoti vāji apzināmies, kādi resursi mums ir pieejami šodien

. Tā visi it kā saprot, ka īpašums ir neaizskarams, taču cik liels ir šis īpašums, kur tas ir un kam tieši tas pieder? Bet šodien mēs pat nezinām reālus skaitļus par to, kas pieder valstij. Sākot ar Valsts dārglietu krātuvi un beidzot ar autorizgudrojumiem, kas pēc likuma pieder valsts pilsoņiem. Ir kauns atzīties, taču neviens visā valstī tagad nenosauks ne precīzu darbojošos uzņēmumu skaitu, ne to ienākumus, un pat ne ticamus aprēķinus par valsts iedzīvotāju skaitu.

Ir laiks skaidri apzināties, kas kam Krievijā pieder. Tikai tad var pareizi izvērtēt gan savus spēkus, gan arī to, kuri no ieplānotajiem uzdevumiem ir reāli izpildāmi. Tieši ar to mums visiem ir jāsāk. Mums šodien kā gaiss ir nepieciešama liela visas valsts inventarizācija . Ir nepieciešama ticama tautas skaitīšana un pienācīga visa valstī esošā uzskaite.

Jaunais direktors, pieņemot lietas, vispirms pieprasīs grāmatvedības bilanci. Krievija patiesībā ir tāda pati saimniecība — milzīga, sarežģīta un ļoti dažāda. Nav jēgas strīdēties par mūsu nabadzību vai bagātību, kamēr nav uzskaitīti visi mūsu panākumi un neveiksmes, mūsu pagātnes zaudējumi un jaunie sasniegumi.

 

Ikvienam no jums droši vien ir savs priekšstats par to, kur slēpjas mūsu zaudējumu un kļūdu sakne. Taču mums, Krievijas pilsoņiem, jau sen ir pienācis laiks vienoties par to, ko mēs sagaidām no valsts un kur mēs to esam gatavi atbalstīt. Es tagad runāju par mūsu kopīgajām nacionālajām prioritātēm . Bez tām mēs atkal velti izšķiedīsim laiku, bet tajā laikā par mūsu likteni izlems bezatbildīgi pļāpas.

 

Par mūsu prioritātēm

Pēdējo gadu laikā mēs esam pieņēmuši simtiem programmu "prioritāriem" un "neatliekamiem" pasākumiem. Ja jau to ir tik daudz, tad tas nozīmē, ka līdz patiesajām prioritātēm mēs vēl neesam nonākuši. Mēs visu laiku esam gājuši nopakaļ notikumu gaitai, izstrebjot paši savu pārsteidzīgo lēmumu sekas. Mēs pastāvīgi esam sagāzuši vienā kaudzē lielās un mazās lietas. Bet par to mēs ar entuziasmu esam ķērušies pie vieglāko uzdevumu risināšanas, ar to attaisnojot savu nevēlēšanos un savas bailes no atbildības par patiesi nopietniem izaicinājumiem.

Ja mēs nevēlamies atkārtot jau noieto posmu, ja mēs nevēlamies, lai mūsu valsts kultos kaut kur astes galā, tad mums ir jānoskaidro patiešām neatliekamie uzdevumi. Ja šim jautājumam pieiet ar prātu, tad to nemaz nav tik daudz. Taču tie patiešām ir sarežģīti.

 

Mūsu prioritāte ir pašiem savas nabadzības pārvarēšana.

Mēs esam pieraduši lepoties ar savu bagātību — ar milzīgo teritoriju, ar dabas resursiem, ar daudznacionālo kultūru un izglītoto tautu. Tā patiešām arī ir. Tikai ar to vien ir par maz lielvalstij Krievijai.

Mums pašiem sev vienreiz ir jāpasaka: mēs esam bagāta nabadzīgu cilvēku valsts

. Mēs vispār esam paradoksu zeme. Un ne tik daudz politisko, cik sociālo, ekonomisko un kultūras paradoksu zeme.

Mūsu bērni iegūst zelta medaļas starptautiskajās olimpiādēs. Mūsu gaišākie prāti tiek pieprasīti Rietumos. Krievijas mūziķi un diriģenti ir ārkārtīgi populāri pasaules labākajās koncertzālēs. Bet galvaspilsētas teātri vienmēr ir skatītāju pilni. Tas viss ir mūsu bagātība.

Bet patiesībai ir arī otra puse. Tā ne tikai nomāc, bet arī prasa rīkoties. Vēl joprojām miljoni valsts iedzīvotāju tik tikko savelk kopā galus, ekonomējot visu — arī pārtiku. Vecāki un bērni gadiem ilgi nevar sagrabināt naudu, lai apmeklētu viens otru. Vecie cilvēki, kuri uzvarēja Lielajā Tēvijas karā un kuri ir radījuši Krievijai pasaules lielvalsts slavu, kaut kā izdzīvo, vai vēl ļaunāk — prasa žēlastības dāvanas uz ielām. Bet tie taču ir viņu darba augļi, viņu resursi, kurus šodien "noēd" mūsu paaudze, gandrīz nemaz nepapildinādama valsts krātuves ar saviem sasniegumiem. Atdot vecākajai paaudzei to, kas tai pienākas, vairs nav tikai sociāls, bet vārda vistiešākajā nozīmē — politisks un morāls uzdevums . Jā, mēs beidzot esam sākuši laikus maksāt pensijas. Pēc iespējas esam sākuši palīdzēt trūcīgajiem. Taču ar bezgalīgu caurumu lāpīšanu — bez jaunām idejām un pieejas — šo patiešam visas tautas problēmu atrisināt nav iespējams.

Atbrīvoties no nabadzības pazemojuma bez naudas palīdzības, protams, nav iespējams. Taču uzpūst mūsu jau tā lielo sociālo nodrošināšanu nav nekāda izeja. Tas jau ir "noiets posms". Te mūsu galvenais resurss ir jaunā, darbaspējīgā paaudze. Tie, kuri vēlas un spēj kļūt par pārtikušiem ļaudīm civilizētas valsts apstākļos.

Jaunie un enerģiskie cilvēki, visi tiem kuri jau ir iepazinuši reālo darba vērtību, zina arī to, kā izglābt valsti no nabadzības pazemojuma. Viņi ir spējīgi atdot valstij ne tikai ekonomisko, bet arī morālo pašapziņu. Šis ir visas tautas uzdevums un mēs to arī kopīgi risināsim. Krievijas vēsturē ir pietiekami daudz piemēru — Krievija ir veiksmīgi pārdzīvojusi ne tādas problēmas vien.

 

Mūsu prioritāte ir tirgus aizsardzība no nelikumīgas iejaukšanās, kā no ierēdņu, tā arī no kriminālo aprindu puses.

Mums šodien gluži vienkārši ir jānodrošina īpašuma tiesību drošība un ir jāpasargā uzņēmējs no patvaļīgas, prettiesiskas iejaukšanās viņa darbībā. Ja šīs garantijas nedod valsts, tad vakuumu ātri vien aizpilda noziedzīgie grupējumi. Tie "zem sava jumta ņem" tos, kuri nekādi nevar panākt aizsardzību no valsts puses.

Savā laikā tika ieviests termins — ekonomiskā noziedzība. Tas ir ne vien juridiski neprecīzi, bet tas pat ir kļūdaini. Nedrīkst vienā kaudzē samest visus noziegumus, kas ir saistīti ar saimniecību un finansēm, uz to pamata organizējot veselas kampaņas pret "ekonomiskajiem noziedzniekiem".

Bet, tā kā kriminālajās aprindās ir radusies ārkārtīgi izdevīga "ekonomiskā specializācija", tad tas nozīmē, ka tai šodien ir radusies pati auglīgākā augsne mūsu finansu un saimnieciskajos sektoros. Un tikai pati valsts ar savu darbību vai bezdarbību šajā ziņā ir palīdzējusi kriminālajām aprindām. Ir palīdzējusi ar sliktiem likumiem, ar precīzu noteikumu iztrūkumu, ar haotisku un aprobežotu iejaukšanos tirgū.

Protams, ir nepieciešama stingra valsts kontrole. Taču ar to vien ir par maz. Paraudzīsimies, kas notiek visapkārt: tu neesi pārliecināts par sava biznesa stabilitāti tādēļ, ka nevari rēķināties ar likuma spēku un ierēdņu godīgumu. Tas nozīmē, ka tu esi neapmierināts ar valsts pakalpojumiem un tādēļ nemaksā visus nodokļus. Un vēl jo vairāk — tev tādā veidā ir iespēja visai veiksmīgi eksistēt. Bet valstij nav iespēju uzturēt neitrālu tieslietu sistēmu, tā maz maksā ierēdņiem, bet tie savukārt ņem kukuļus. Tādā veidā aplis noslēdzas.

Mēs jau daudzus gadus runājam par valsts regulēšanu ekonomikā. Bet to mēs izprotam katrs pēc savas saprašanas. Taču šīs regulēšanas būtība nav vis tā, lai žņaugtu tirgu un paplašinātu birokrātisko ekspansiju aizvien jaunās jomās, bet gan gluži pretēji — lai palīdzētu tirgum nostāties uz savām kājām. Cilvēkiem ir tiesības prasīt aizsardzību no tā, ka viņu biznesu savās rokās saņem kāds bandītisks grupējums. Viņiem ir tiesības prasīt, lai tiktu ievēroti godīgas uzņēmēju konkurences noteikumi. Visi ekonomikas subjekti ir jāpakļauj vienādiem nosacījumiem. Bet valsts institūcijas nedrīkst izmantot klanu vai grupējumu cīņas interesēs.

Manuprāt, aina ir skaidra. Pie mums nodokļi ir augsti, taču mēs tos savācam nepietiekami. Mums ir nepieciešami zemāki nodokļi, taču tos ir jāievāc daudz vairāk. Tik daudz, lai valsts būtu spēcīga un efektīva . Lai tā varētu uzturēt taisnīgu tiesu un neuzpērkamu birokrātiju. Lai tā galu galā spētu palīdzēt tiem, kuri paši sevi apgādāt nespēj.

Es esmu pilnīgi pārliecināts: spēcīga valsts ir ieinteresēta, lai tās iedzīvotāji būtu pārtikuši. Un tādēļ mūsu ekonomiskās politikas galvenais risinājums ir panākt, lai godīgs darbs būtu izdevīgāks nekā zagšana .

Pietiek dzīvot, "sēžot uz čemodāniem", un glabāt naudu zeķē. Pietiek barot citas valstis, spiežot mūsu iedzīvotājus glabāt nopelnītos līdzekļus ārvalstu banku kontos. Jau sen ir laiks jaunajiem un darbaspējīgajiem pilsoņiem radīt normālus attīstības apstākļus. Viņiem nav nepieciešami nedz mākslīgi siltumnīcas apstākļi, nedz arī nāvējoši ierobežojumi. Kas vēlas un var dzīvot bagāti, lai palīdz pats sev un savai valstij.

 

Mūsu prioritāte ir pilsoņu personiskās cieņas atjaunošana valsts augstās nacionālās cieņas vārdā

.

Krievija jau sen vairs nav apcirpta Padomju Savienības karte, bet gan par sevi pārliecināta lielvalsts ar lielu nākotni un izcilu tautu.

Pēdējo desmit gadu laikā cilvēku apziņā ir notikušas kvalitatīvas pārmaiņas. Mūsu pilsoņi vēl nav bagāti, bet ir neatkarīgi un pilnībā pārliecināti par sevi. Mūsu prese — tagad jau uz visiem laikiem — ir brīva. Mūsu armija, ar godu izkļūstot no ieilgušās krīzes, kļūst aizvien labāka un profesionālāka.

Jā, Krievija ir pārstājusi būt impērija, taču ar to tā nav zaudējusi savu lielvalsts potenciālu. Mēs vairs nevienam neko nediktējam un nevienu neturam ar varu, taču mums tagad ir laiks un iespējas padomāt pašiem par sevi. Jaunajai paaudzei ir radusies lieliska vēsturiska iespēja — izveidot tādu Krieviju, kuru nebūs kauns nodot tālāk saviem bērniem.

Tie, kuri baida, ka šo iespēju mēs izmantosim diktatūrai, baidās paši no savas ēnas. Liela valsts augstu novērtē savu brīvību un ciena citu valstu brīvību. No stipras Krievijas baidīties nav prātīgi, taču ar to vajag rēķināties. Mūsu aizvainošana var maksāt dārgi.

 

Mūsu prioritāte ir ārpolitikas veidošana, izejot no mūsu pašu valsts nacionālajām interesēm.

Būtībā ir jāatzīst iekšējo mērķu prioritāte pār ārējiem. Mums tas beidzot ir jāiemācās. Jā, mūsu pilsoņiem nav izdevīgi tie vai citi starptautiskie projekti — lai cik skaļi un skaisti tie arī skanētu — mums tajos nav ko līst. Ja Krieviju aicina nodarboties ar globāliem jautājumiem, kas maksā ārkārtīgi dārgi, bet mēs paši dzīvojam uz parāda un nevaram samaksāt darba algu saviem cilvēkiem, tad vispirms ir jāizvērtē iespējas un, iespējams, arī jānogaida.

Nav un nebūs lielvalsts spēka tur, kur valda vājums un nabadzība. Ir laiks saprast: no sekmīga mūsu pašu iekšējo uzdevumu risinājuma tieši ir atkarīga gan mūsu vieta pasaulē, gan mūsu pārticība, gan arī mūsu jaunās tiesības.

Atcerēsimies par savām nacionālajām interesēm ne tikai tad, kad ir jāsniedz kāds skaļš paziņojums. Vispirms pamēģināsim tās saprātīgi un precīzi formulēt, bet pēc tam — neatlaidīgi īstenot. Tikai reālajām, tai skaitā arī ekonomiskajām valsts interesēm ir jākļūst par likumu Krievijas diplomātiem.

Taču šajā vietā es gribētu piezīmēt: mūsu šodienas spēku ekonomēšana nebūt nenozīmē, ka mums nav nekādas ārējās ekspansijas šī vārda labā nozīmē. To, ko citās valstīs dēvē par būtiski svarīgo interešu zonām, mēs saskatām arī savā gadījumā. Taču mēs to redzam kā tālākas mierīgas attīstības pamatu — kā ekonomiskās, starptautiskās, politiskās attīstības pamatu.

Protams, ka šo uzskaitījumu ir iespējams turpināt. Taču vai tad nav pietiekami ar jau minēto, lai nekavējoties ķertos klāt pie tā izpildīšanas? Vai tad būtiski svarīgu uzdevumu mums nepietiek? Apvienojot spēkus, mēs tos visus atrisināsim — vienu pēc otra.

 

Par mūsu kopējo uzdevumu

Vēlēšanu laikā parasti publicē veselu jūru kandidātu politisko platformu. Šos apjomīgos dokumentus reti kad izlasa līdz galam.

Es šeit izklāstīju to, ko uzskatu par pašu svarīgāko. Tam, kurš teiks, ka tā vēl nav pilnīga programma, būs taisnība. Es nepretendēju uz absolūto patiesību, taču uzskatīju par savu pienākumu īsi izstāstīt līdzpilsoņiem par saviem principiem un uzskatiem par valsti.

Es esmu pārliecināts: galvenā gadsimta iezīme nebūs vis ideoloģiju sadursme, bet gan asa konkurence par dzīves kvalitāti, nacionālo bagātību un progresu. Bet, runājot par progresu,— tas vai nu ir, vai arī tā nav. Tautu nabadzība nav attaisnojama ne ar kādām atsaucēm par partijas principu tīrību — vienalga, "labējo" vai "kreiso".

Ja arī ir jāpiemeklē lozungs manai priekšvēlēšanu pozīcijai, tad tas ir pagalam vienkāršs. Tas ir — cilvēka cienīga dzīve . Cienīga tajā pašā nozīmē, kādu to vēlas redzēt un kādai tic lielākā daļa manu līdzpilsoņu. Tāda, kādu mūsu dzīvi saredzu arī es, būdams krievu cilvēks.

"Spēku ekonomijas princips"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.02.26.

Galvenā prezidenta kandidāta starptautiskās prioritātes.

Vladimira Putina "atklātās vēstules" starptautiskā sadaļa — pati noslēpumainākā šī dokumenta daļa. Lieta nav tikai par to, ka 57 laikraksta rindās runa ir par jautājumiem, par kuriem stundām spriež zinātniski praktiskās konferences, taču daudzos Putinam raksturīgos ziņojumos sastopam māku pateikt kaut ko tādu, kas ir pieņemams un sengaidīts cilvēkiem ar visdažādākajām un pat pretrunīgākajām pārliecībām.

No pirmā skatiena šeit sastopamā ideja — tieši viena, nevis vairākas — ir acīmredzama. Pirmkārt, "tikai reālām, tai skaitā ekonomiskām, valsts interesēm ir jābūt likumam krievu diplomātiem". Pie tam "jāatzīst iekšējo mērķu virsroka pār ārējiem" — "mums tas beidzot jāiemācās". Otrkārt, "mūsu pašreizējā spēku ekonomija nebūt nenozīmē, ka mums nav ārējās ekspansijas labākajā nozīmē". Treškārt, "no veiksmīgu iekšēju problēmu atrisināšanas ir atkarīga mūsu vieta pasaulē". Pārējais jau ir šīs pozīcijas izskaidrošana — kā nepieciešamība zinoši un tieši formulēt savas nacionālās intereses vai arī tēze par nevēlēšanos piedalīties citos starptautiskos projektos, ja tie mums nav pa kabatai.

Protams, "atklātā vēstule" ir paredzēta plašām vēlētāju masām. Un te ir acīmredzams, ka, no vienas puses, prezidenta vietas izpildītājs norobežojas no pēdējos gados Krievijas pašapziņai tipiskā lielvalsts apspiestības sindroma, centieniem atgriezt Krieviju uz globālā "pretošanās imperiālismam" ceļa un vienlaikus noslieces redzēt nacionālā pazemojuma pazīmes arī tur, kur to nav. No otras puses, Putins nav arī izolacionistu pusē, t.i., to, kuriem prioritātes aiz robežas izkārtojas ģeogrāfiskā secībā: pirmām kārtām NVS, un viss pārējais ir ļoti tālu un nevisai vajadzīgs. Atzīmēsim, ka strīdi ar lielvalstiskajiem vēlētājiem, kuri pie mums ir absolūtā vairākumā, būtu riskanti jebkuram kandidātam, ja nebūtu acīmredzams sākuma spriedumu loģiskums: vispirms "reālās", sevišķi ekonomiskās intereses.

Taču nav grūti pamanīt, ka visas šīs "kopējās" idejas izskatās visai vārgas, kad tās sāk izmantot mūsdienu praksē. Tad valsts problēma nav tajā, ka to "aicina nodarboties ar globālām lietām, kas izmaksā lielas naudas summas", bet gluži otrādi — ne uz ko neaicinot, kas izmaksā ļoti dārgi. Iekšpolitika pēdējo gadu laikā mēģina atgriezt Krievijai politisku apsvērumu dēļ zaudētos tirgus un partnerus, kad šos tirgus jau ir paspējuši iekarot konkurenti. Tālāk vēstule akurāti apiet smagu problēmu: Krievijas bizness vēl nespēj izlauzties uz ārējiem tirgiem daudzu iemeslu dēļ, valdībai nākas bruģēt tam ceļu (un šeit ekonomija ir slikts palīgs), ja to nedarīs, tad tirgi būs aizņemti (skatīt augstāk). Tas ir, kamēr Putina iekšējās ekonomikas programma dos vēlamo efektu, Krievija ar "ekonomisku" ārpolitiku nonāks vēl lielākā ekonomiskajā izolācijā, un tad minētā programma nedos efektu.

Vispār vēstulē apzīmētie iekšpolitikas orientieri neaizšķērso ceļu Krievijas diplomātijas tālāko virzienu noskaidrošanai, un tā ir viņas priekšrocība.

Dmitrijs Kosirevs

"Putina krievu nacionālismā nav nekā romantiska"

"International Herald Tribune"

— 2000.02.28.

Nav pārāk lielu šaubu par galvenajām tendencēm Vladimira Putina ambīcijās Krievijā. Šie mērķi paredz atjaunot kārtību un atgūt starptautisko ietekmi, kā arī atdzīvināt Krievijas kādreizējo lielvaras statusu. Tas šķiet pietiekami normāli.

Karš Čečenijā ir īpaši brutāls šādas programmas apliecinājums. Kara iemesli var šķist aizdomīgi, tomēr tas varētu ļaut viņam 26.martā kļūt par valsts prezidentu.

Putins apgalvo, ka Krievijai ir nepieciešama "likuma diktatūra". Viņš ir žēlojies par dažu Krievijas Federācijas locekļu pārmērīgo prasību pēc "suverenitātes."

Kā apgalvoja bijušais premjerministrs Sergejs Stepašins, kara plānošana tika uzsākta 1999.gada martā. Nepārbaudītas apsūdzības liecina par to, ka to patvaļīgi ierosināja Jeļcina valdība, izmantojot čečenu iebrukumus kaimiņu Dagestānā, kā arī viltotos ‘teroristu" uzbrukumus Maskavā. Tā galvenais nolūks bija stimulēt Putina prezidentūru, pietuvinot vēlēšanas. Toreizējā prezidenta Borisa Jeļcina tuvās aprindas riskēja ar sakāvi prezidenta vēlēšanās un iespējamām apsūdzībām kriminālnoziegumos.

Paradoksāli, Putins gūst labumu no plaši izplatītās korupcijas, jo viņš ir gados jauns un enerģisks un dod mājienus par ieilgušās kļūdainās pārvaldes izbeigšanu. Viņš un viņa atbalstītāji ķeras klāt pie raidošajiem un drukātajiem masu informācijas līdzekļiem, lai kavētu demokrātiskas izpausmes, kas varētu izjaukt viņa ievēlēšanu.

Rietumu amatpersonu demonstrētā vienaldzība, it īpaši attieksmē pret Čečenijas kampaņas laikā izdarītajām zvērībām, politiskā reālisma ziņā ir saprotama. Jārēķinās ar tādu Krieviju, kāda tā ir, nevis tādu, kādu mēs vēlētos. Tomēr idealizētā domāšana ir jūtama. NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons ir bijis Maskavā, lai "pāršķirtu lappusi", tāpat arī ASV valsts sekretāre Madlēna Olbraita, ES ārējās un drošības politikas pārstāvis Havjers Solana, un arī Vācijas, Francijas un Itālijas ārlietu ministri. Prezidents Bils Klintons Putinu ir nosaucis par cilvēku, ar kuru "var sadarboties."

Nebūtu nemaz tik slikti, ja Putins spētu pierādīt, ka viņš ir tāds līderis, kurš spēj atjaunot Krievijas pašcieņu, it īpaši, ja viņš patiesi tic, ka tai ir jābūt "Rietumu daļai," kā Putins ir izteicies kādai amerikāņu amatpersonai. Pat, ja viņš tā nedomā, ir iespējams iztēloties daudz šausminošākas prognozes par stingras valdības izveidi Krievijā.

Idealizētās domāšanas pamatā ir zināma romantiska attieksme pret Krieviju, kas jau no paša iesākuma ir bijusi raksturīga Klintona administrācijas politikai. Tas krasi kontrastē ar to, ko Vašingtona ir patiesi darījusi, sākot jau ar NATO paplašināšanos.

Galvenais atbildīgais par Krievijas politiku, valsts sekretāres vietnieks Stroubs Talbots nesen izteicās par savu ilgstošo apbrīnu par Krievijas kultūras un politikas duālismu, "par veidu, kādā šī valsts apvienoja visapbrīnojamāko ar visšausminošākajām cilvēku īpašībām."

Talbotu ārkārtīgi iespaidoja filozofs Isaija Berlins, kuram bija samērā romantiski priekšstati par Krieviju kā par vietu, kur "idejas tika uztvertas ārkārtīgi nopietni, un kam bija daudz lielāka un nozīmīgāka loma...nekā citur pasaulē."

Pagājušajā mēnesī Talbots Oksfordas auditorijā runāja par to, ko Berlins sauca par Krievijas "nolādēto likteni." Viņš izteicās, ka Jeļcinam vairs nenākoties uzdot šo nolādēto jautājumu, "jo Krievija jau ir kļuvusi pietiekami daudzveidīga, plurālistiska un galvenais — pietiekami brīva, lai tai nebūtu nekādas vajadzības vai nepieciešamības vienoties par ideoloģiju."

Varbūt šim jautājumam obligāti nav nepieciešama ideoloģiska atbilde. Putins piedāvā pavisam citu atbildi, un tā ir krievu nacionālisms.

Arī Savienoto Valstu politika izprovocē krievu nacionālismu ar savu apņēmību tomēr izveidot savu ierobežoto raķešu aizsardzības sistēmu, kas prasa labot 1972.gada ABM līgumu, kas bija aukstā kara galvenais bruņojuma kontroles līgums. Krievijas varas iestādes to ir noraidījušas, un Putins ir paziņojis par "jaunu drošības koncepciju", kas paredz kā pretreakciju pielietot kodolieročus.

Savienotās Valstis iejaucas arī Kaspijas jūras reģionā, lai izveidotu amerikāņu dominēto naftas vadu cauri Azerbaidžanai un Gruzijai, izslēdzot Krieviju, kas ietilpst tās tālejošākajos plānos mazināt Krievijas ietekmi Kaukāzā un Vidusāzijā.

Jautājums par to, kas notiks Krievijā nākamajos desmit gados, iespējams, ir visnozīmīgākais drošības jautājums pasaulē, uz kuru ir visgrūtāk atbildēt. Ir iespējams prognozēt ticamus scenārijus citās kodolvalstīs. Taču uz Krieviju tas vairs neattiecas. Un tomēr Krievija atrodas vistuvāk "nokaitētajai situācijai" "nacionālā pazemojuma" rezultātā, par kuru rakstīja Isaija Berlins.

Viljams Pfafs

"Krievijas viena zirga sacīkšu līderis"

"Financial Times"

— 2000.02.24.

Vladimirs Putins gandrīz pilnīgi noteikti uzvarēs gaidāmajās prezidenta vēlēšanās, jo viņš pārstāv disciplīnu un varu.

Līdz prezidenta vēlēšanām Krievijā vēl ir palicis tikai mazliet vairāk par mēnesi, taču kampaņa jau ir beigusies par spīti joprojām dzirdamajai klaigāšanai. Vladimirs Putins, kas vēl tikai pirms sešiem mēnešiem bija nevienam nepazīstams aparatčiks nacionālās drošības aģentūras vadībā, kļūs par neviena neapstrīdētu Kremļa saimnieku.

Patiesi, kopš Borisa Jeļcina atkāpšanās viņa uzvara ir izskatījusies praktiski nodrošināta. Kad viņš septembrī stājās premjerministra postenī un sāka militāro kampaņu Čečenijā, tā izskatījās iespējama. Patiesībā tas viss šķiet pēc krāpšanas.

Janvāra sākumā, kā informēja uzticami avoti, Putins tikās ar Krievijas nežēlīgo un ietekmīgo finansu oligarhu grupu, kas finansēja Jeļcina atkalievēlēšanu 1996. gadā. Tie ir cilvēki, kuri kontrolē Krievijas banku sistēmu, lielu daļu enerģētikas industrijas un lielāko daļu masu mediju. Tie piedāvāja ar savu naudu atbalstīt prezidenta vietas izpildītāju.

Taču šajā reizē Putins pieklājīgi atteicās. Viņam nebija vajadzīga nauda. Tik liela bija viņa pašpārliecība. Dažas dienas vēlāk viņš paziņoja, ka negatavojas pat rīkot kampaņu.

Šonedēļ padevās pat Krievijas politiskā tēla veidotāji. Tie ir atteikušies no netīriem trikiem kampaņā. Taču patiesībā to darbiņš jau sen ir padarīts. Nopietnie sāncenši, kā, piemēram, bijušais premjerministrs Jevgēņijs Primakovs un Maskavas mērs Jurijs Lužkovs, ir veiksmīgi nomelnoti. Vēlēšanās var piedalīties vēl 10 citu kandidātu, taču šīs nepārprotami ir viena zirga sacīkstes.

Tomēr šķiet, ka krievi par to negrasās sūdzēties, tieši otrādi, tie šķiet esam atviegloti par šāda izkārtojuma izredzēm. Lai arī Putins izskatās kā klasisks VDK veidots atlējums ar smaidu, kas nekad nesasniedz viņa acis, krievi nikni aizstāv viņu kā pārliecinātu un neatkarīgu cilvēku.

Šķiet, ka pastāv divi skaidrojumi, kāpēc Putins Krievijā bauda tik lielu popularitāti, kuri iet tālāk par cinisko secinājumu, ka viņš vienkārši ir izmantojis teroristu draudus attālajā Čečenijā. Viens no šiem skaidrojumiem saistās ar demokrātijas stāvokli valstī mazāk nekā desmit gadu pēc vienas partijas pārvaldes beigām. Otrs — ar uzskatiem par nacionālo lepnumu, un ne pavisam ne obligāti tikai atriebīgā veidā.

Krievijas demokrātija — tā patiešām nav tikusi pārāk tālu. Pirms dažiem gadiem Grigorijs Javlinskis — viens no retajiem Krievijas politiķiem, ko var raksturot kā sociāldemokrātu — sacīja, ka demokrātija ir stāsts par to, kā mācīties zaudēt un arī uzvarēt. Viņam tas būtu jāzin: 26. martā viņš atkal zaudēs. Taču diez vai daudzi Krievijas vēlētāji vispār saprata, par ko viņš runāja. To uzskatā politika ir jautājums par varu — krieviski — vlastj . Tas nav par zaudēšanu. Putins pārstāv vlastj . Partiju, ko viņš izveidoja rudenī, jau tagad dēvē par "varas partiju". VDK, kurā viņš ir dienējis vairāk nekā 15 gadu, kopā ar Komunistisko partiju un Sarkano armiju bija viens no vlastj balstiem padomju sistēmā. Par spīti nicinājumam, ar kādu pret to savulaik izturējās, uz Putinu tas, šķiet, vairs neattiecas.

Viņš arī piedāvā kaut ko tādu raksturīgi krievisku, ko nespēja dot viņa priekšgājējs Jeļcins: porjadok , kas nozīmē kaut ko vidēju starp kārtību un disciplīnu. Pirmo reizi kopš Gorbačovs un Jeļcins kopā sagrāva komunisma templi, Kremlī sēž cilvēks, kas, kā šķiet, saprot, ko nozīmē disciplīna. Ar to arī skaidrojama atvieglojuma sajūta.

Tikko ir publicēts izcils jauns periodisks izdevums — Russia on Russia ( Moscow School of Political Studies, and the Social Market Foundation, London ) , kas mēģina dot Rietumu lasītājam izpratni par to, ko krievi domā par mulsinošo pēc aukstā kara pasauli. Viens no tā redaktoriem Jurijs Senokosovs norāda, kā trūkst Krievijas demokrātijā. "Krievijas vēsturē nekad nav bijis jelkādu demokrātisku institūciju. Ar to es domāju opozīcijas institūcijas. Pastāvējušas opozīcijas idejas un šo ideju paudēji, taču nav bijis opozīcijas kā institūcijas, kas ir viens no Rietumu demokrātijas pamatbalstiem. Mums ir jābūvē visas politiskās institūcijas, sākot no nulles," saka Senokosovs.

Izdevums citē Maskavas Politisko pētījumu skolas pagājušā gada jūlijā organizēto semināru. Tajā dots ļoti labs tā nacionālistiskā noskaņojuma atspoguļojums, ko Putins tik veiksmīgi ir izmantojis. Tas ir vairāk pazemojuma nekā agresijas noskaņojums.

Krievijas Publiskā politikas centra prezidents Aleksejs Salmins runā par savas valsts "izolācijas fobiju". Tā ir zaudējusi ne tikai impēriju, bet arī atklājusi, ka tagad to ieskauj "jaunu ārvalstu" loks, no kurām lielākā daļa, ja ne visas, vēlas iestāties citās politiskās aliansēs, izņemot Krieviju. Ziemeļu-dienvidu un austrumu–rietumu tranzīta ceļi izvairās no Krievijas teritorijas. Viņa valsts ir zaudējusi lielāko daļu savu ostu gan Melnajā, gan Baltijas jūrā.

Pastāv sajūta, ka Krievija atkal ir izstumtais, un šī situācija ir nevis pašu izvēlēta, bet gan Rietumu paviršības rezultāts. Krieviju izslēdz ne tikai NATO, bet arī Eiropas Savienības paplašināšanās, apgalvo Salmins. Tas ir taisnīgs apgalvojums.

Gandrīz neviens vēl nevar paredzēt ne to, kādu nacionālismu pārstāvēs Putins, ne arī to, vai viņš neizrādīsies par pieņemamu demokrātu. Karš Čečenijā liecina par agresīvu, iebaidošu nacionālismu. Tas ir neproduktīvi.

Taču Krievijai ir jāatjauno savs nacionālais lepnums kā likumpaklausīgai valstij, ar kuru cilvēkiem patīk sadarboties. Putina neizbēgamās uzvaras stils rada bažas, taču viņam būs vara un autoritāte, lai apliecinātu, ka šaubīties bija nepareizi.

K v e n t i n s P ī l s

"Putinu vēlas novākt?"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.02.24.

Paziņojums par teroristiskā akta gatavošanu pret prezidenta vietas izpildītāju pievērš uzmanību ar savu nepārsūdzamību.

Vakar uz informācijas aģentūru lentēm parādījās paziņojums, ka tiek gatavots uzbrukums prezidenta vietas izpildītājam Vladimiram Putinam. KIA "Novostji’’, balstoties uz tiesību aizsardzības avotiem, apgalvo, ka "no to personu viedokļa, kuri gatavojas uzbrukumam, Putina došanās uz Sanktpēterburgu (uz Anatolija Sobčaka bērēm. — "NG") ideāli atbilst viņu plāniem, tā kā jau iepriekš ir zināmas visas apmeklējuma vietas un uzturēšanās laiks tajās". Aģentūras avoti ziņo, ka teroristiem ir ļoti labi zināms, ka tiesību sargājošie orgāni zina viņu plānus. Taču viņi netaisās atteikties no savu plānu īstenošanas.

Noteiktu spēku vēlēšanās fiziski apstādināt galveno pretendentu uz Kremli pēdējā mēnesī apskaužami regulāri parādījusies dažādos masu informācijas līdzekļos. Taču tik detalizēts ziņojums, norādot vietu un precīzu laiku gatavotajam teroristiskajam aktam pret Vladimiru Putinu, izskanējis pirmo reizi.

Principā izslēgt uzbrukuma iespējamību valdības vadītājam nedrīkst, kaut vai tāpēc, ka eksistē daudzi vēsturiski piemēri daudzās valstīs, sākot ar Indiju un beidzot ar ASV. Sevišķi, ja runa ir par valsti, kuras galvaspilsētā tikai pirms pusgada veikti teroristiskie akti ar daudziem cilvēku upuriem. ‘’Teorētiskā bāze’’ uzbrukumam Vladimiram Putinam arī eksistē — karš Čečenijā. Pētījumi liecina, ka eksistē arī iespējamie izpildītāji — starptautiskie teroristi. Ja tas viss ir taisnība, tad kādēļ valsts vadītājam vispār ir jābrauc uz Sanktpēterburgu?

Pēc tiesībsargājošo orgānu ziņojuma, līdz ar tā nepārsūdzamības toni, pastāv vēl kas aizdomīgs. Ar ko gan citu, ja ne ar tādas pilsētas imidžu, kurā tiek veiktas pašas skaļākās slepkavības, varētu būt tik ideāla Sanktpēterburga uzbrukumam valsts vadītājam? Anatolija Sobčaka bēres notiks Aleksandra — Ņevska — klosterī, kas nav pati nepiemērotākā vieta, lai varētu nodrošināt Vladimiram Putinam nepieciešamo apsargāšanu. Taču prezidenta vietas izpildītāja iepriekšējos izbraukumos, piemēram, uz Volgogradu, pēc ļaužu teiktā, Putina miesassargi prezidenta vietas izpildītāju neapsargāja vairs tik rūpīgi kā pirms tam. Kad viņš viesojās apgabala slimnīcā, viņa medicīniskās iestādes durvis pretēji noteikumiem bija atvērtas. Cilvēki nāca iekšā un gāja ārā, taču viņus neviens nepārbaudīja. Un arī, ejot laukā no apgabala administrācijas ēkas, neviens neapturēja tos, kuri gribēja aprunāties ar Vladimiru Putinu. Acīmredzot tā turpināsies visas priekšvēlēšanu kampaņas laikā.

Turklāt nepieciešamība braukt uz Sanktpēterburgu Putinam radās nejauši. Un, ja seko teroristu loģikai, kuri, spriežot pēc informācijas aģentūru paziņojumiem, ir ļoti nopietni noskaņoti, tad viņiem nemaz nav jārealizē savs nodoms uz ātru roku. Jo tas, kad notiks Anatolija Sobčaka bēres, kļuva zināms tikai pirms četrām dienām. Iznāk, ka tieši tik ilgs laiks ir nepieciešams, lai sagatavotos uzbrukumam.

Turklāt nav skaidrs, kāpēc tiesībsargājošie orgāni sniedza informāciju par iespējamo uzbrukumu MIL, priekšroku dodot teroristu atbaidīšanai, nevis to noķeršanai notikumu vietā?

Protams, terora draudi ir reāli; un ne tikai čečenu kaujinieki var realizēt uzbrukumu premjeram. Acīmredzot Putinam ir arī citi ienaidnieki. Uzmanīties liek arī tas, ka viegla sabiedrības viedokļa sagatavošana tam, ka prezidenta vietas izpildītājam draud briesmas, un sevišķi ap 23. februāri, tika veikta iepriekš. Viss sākās ar Vladimiru Žirinovski. Liberāldemokrātu līdera "prokremliskā" apziņas plūsma laiku pa laikam laiž klajā pašas fantastiskākās, bet pēc tam praksē īstenojamas idejas. Vladimirs Žirinovskis jau uzmanīgi izplatīja domu par iespējamo uzbrukumu Vladimiram Putinam. Pēc Žirinovska domām, kaut kādi spēki cenšas, bet nekādi nevar "iemest" Krievijā 1,5 miljardus dolāru antiputina propagandai. Šī nauda, atkal jau pēc liberāldemokrātu līdera vārdiem, var arī tikt virzīti Vladimira Putina fiziskai iznīcināšanai.

Turklāt, Vladimiram Putinam starptautisko teroristu nāves spriedums, kuru pārvalda internetu un prot uzlauzt mājaslapas, piespriests un pirms divām nedēļām kārtējo reizi atskaņots. Brīdinājumi par "pārsteigumiem" no kaujinieku puses tieši 23. februārī arī ir tiražēti. Pats Vladimirs Putins telefona sarunā ar laikraksta "Komsomoļskaja pravda" darbiniekiem teica, ka sastrēgumi ielās viņa korteža pārvietošanās laikā radušies tālab, ka viņu pastiprināti apsargā, sevišķi atzīmējot, ka operatīvā informācija pilnīgi attaisno nepieciešamos pretpasākumus.

Šāda situācijas saasināšanās ap prezidenta vietas izpildītāju principā var liecināt kā par patiešām briestošu uzbrukumu Vladimiram Putinam, tā arī par iespējamu tā inscenējumu. Turklāt pats Vladimirs Putins var arī nezināt, vai viegls ievainojums plecā (kam nav obligāti jābūt Vladimira Putina plecam, bet var būt arī kāda viņa cīņasbiedra plecs, kurš tajā brīdī atradies vistuvāk prezidenta vietas izpildītājam) ir viņa Sabiedrisko attiecību komandas darbs, vai slepkavības mēģinājums. Vēsturiskie piemēri, kaut arī tiem nav bijis nekāda sakara ar vēlēšanām un kas kalpojuši kā attaisnojums vēlāk radītajam teroram, demonstrē, ka līdzīgi "inscenējumi" devuši vēlamo rezultātu pašiem organizatoriem. Lavrentija Berija aizēnotais Josifs Staļins un Himlera aizēnotais Hitlers līdz pat pašai nāvei saglabāja pateicību saviem aizstāvjiem.

Marina Volkova

"Putina vēlēšanas"

"Financial Times"

— 2000.02.23.

Šķiet, ka Krievijas vēlētāji varētu apjukt no piedāvātās izvēles gaidāmajās prezidenta vēlēšanās — oficiāli ir reģistrēti 11 kandidāti. Taču šī dažādība ir tikai uzmanības novēršanai. Izņemot kampaņas pēdējā mēneša laikā vērojamo ārkārtīgo sajukumu, pārliecinošs līderis cīņā par prezidenta posteni ir Vladimirs Putins.

Pat nopietnas nepatikšanas karā Čečenijā šajā posmā diez vai mazinās viņa izredzes. Putins un viņa kampaņas vadītāji ir spīdoši izmantojuši nacionālisma uzplūdus, kuri pēc karadarbības atsākšanās dumpīgajā republikā ir situši augstu vilni. Miers ir atlikts uz pietiekami vēlu laiku, lai uzturētu noskaņojumu līdz vēlēšanām.

Jādomā, ka lielākais drauds viņa uzvarai drīzāk varētu būt apātija, nevis ideoloģija. Lai vēlēšanas būtu leģitīmas, tajās jāpiedalās vairāk nekā 50% vēlētāju. Vecmodīgo komunistu drauds neharizmātiskā Genādija Zjuganova veidolā mazinās. Komunistu līderis varēs būt laimīgs, ja viņš gūs vairāk par 20% balsu. Savukārt patiesie liberāļi un sociāldemokrāti, kā, piemēram, Grigorijs Javlinskis un Konstantīns Titovs, diez vai pārvarēs 10% atzīmi.

Putins ir guvis lielus panākumus, darot to, par ko Rietumu politiķi var tikai sapņot, proti — kļūstot par atbildi uz visu vēlētāju visiem jautājumiem. Viņš spēj vērsties pie vecajiem kreisajiem kā patriots. Algas nesaņēmušajiem strādniekiem un pensionāriem viņš izrādās kā cīnītājs par disciplīnu. Jaunās biznesa elites oligarhus viņš piesaista kā cilvēks, kas neapdraudēs viņu ietekmi. Un daudzus liberālos reformatorus viņš ir pārliecinājis, ka aizstāvēs to lietu — kad būs gūta uzvara kampaņā.

Katrai vēlētāju grupai viņš neapšaubāmi dod pareizās zīmes. Taču jautājums ir par to, vai viņš grasās to pildīt. Viņš runā par vārda brīvību un individuālajām tiesībām. Bet vēl nekas neliecina, ka viņš spēs vai vēlēsies samierināt šos augstos ideālus ar kārtību un disciplīnu, pēc kuras alkst Krievijas vēlētāji.

Šonedēļ Putinam it kā ir paredzēts izklāstīt savu ekonomisko platformu. Viņš, protams, solīs atbalstu privātīpašumam, nodokļu reformai, striktai nodokļu iekasēšanai, apgalvos, ka nebūs nekādas valsts īpašuma renacionalizācijas, kā to vēlētos komunisti. Tomēr haotiskā un korumpētā privatizācija bija viena no lielākajām iepriekšējā režīma neveiksmēm. Finansu oligarhu vara ir jāiegrožo.

Krievijai ir vajadzīgs ne tikai stingrs līderis, par kādu Putins sevi reklamē. Tai tāpat ir vajadzīgas spēcīgas alternatīvas institūcijas, kā, piemēram, neatkarīga tiesu sistēma, kā arī kritiski noskaņota prese. Ne pašreizējā tiesiskajā un politiskajā procesā, ne arī vēlēšanu kampaņā daudz no tā nav manāms.

"Putina jaunajai militārajai kārtībai pa pēdām"

"The New York Times"

— 2000.02.29.

Divos mēnešos, kopš Vladimirs Putins kļuvis par Krievijas prezidenta vietas izpildītāju, pasaule ir tik tikko sākusi viņu iepazīt. Taču jau tagad viņš veido skaidru virzību vienā politikas jomā: Rietumiem nemanot, Putins — bijušais VDK ģenerālleitnants — ātri veic Krievijas sabiedrības remilitarizāciju.

Savulaik Padomju Savienību apmeklējušie bija izbrīnīti par to, cik daudz ielās ir redzami cilvēki formastērpos. 18 gadu vecumā vīrieši tika iesaukti divu gadu obligātajā karadienestā. Praktiski ikviens, kurš bija beidzis tehnisko, medicīnisko vai svešvalodu augstskolu, tika uzskatīts par rezerves virsnieku un bija spiests ierasties uz regulāriem apmācības kursiem.

Skolniekiem bija jāpiedalās civilās aizsardzības pasākumos, bet, sākot no 14 gadu vecuma, jāsāk militārās sagatavošanās kurss. Visiem vīriešiem un daudzām sievietēm bija jānēsā militārās kartes, un ļoti nozīmīgajā dokumentā — iekšējā pasē — bija norādīts arī militārais statuss.

90. gados, samazinoties militārajam budžetam un palielinoties iespējām privātajā sektorā, dienestā esošo cilvēku skaits samazinājās. Kad Krievija pārtrauca savu iesaisti Afganistānā, lielāks skaits jauniešu varēja gūt atbrīvojumu no dienesta. 1993. gada Krievijas konstitūcija garantēja tiesības uz alternatīvo dienestu, un daži simti jauniešu spēja tās izmantot, vēršoties tiesā. 1989. gadā skolās atcēla militāro apmācību. Rezervistu mācības tika klusi pārtrauktas.

Taču, līdzīgi citiem padomju mantojumiem, Krievijas sabiedrības institucionalizēti militārais raksturs joprojām bija gatavs augšāmcelšanai. Kopš Putins 31. decembrī stājās amatā, viņš ir publicējis 11 prezidenta dekrētus. Seši no tiem attiecas uz armiju.

Putina otrais dekrēts — pēc pirmā, ar kuru viņš piešķīra tiesisko imunitāti bijušajam prezidentam Borisam Jeļcinam — apstiprināja jauno Krievijas militāro doktrīnu, kurā ir notikusi atteikšanās no iepriekšējās koncepcijas par kodolieroču nepielietošanu pirmajai un uzsvērtas tiesības izmantot tos pret agresoriem, "ja citi konflikta risināšanas līdzekļi ir izsmelti vai novērtēti kā neefektīvi".

Drīz vien ar citu dekrētu tika atjaunota obligātā rezervistu apmācība. Cik daudz no tiem tiks iesaukti šogad un vai tiem varētu likt dienēt Čečenijā, nav skaidrs, jo divi no sešiem dekrēta pantiem ir klasificēti kā slepeni. (Tā ir problēma, ar kuru žurnālistiem Krievijā būs jāsaskaras bieži, jo, saskaņā ar Putina 17. janvāra rīkojumu, 40 valdības ministriem un citiem darbiniekiem tiek piešķirtas tiesības klasificēt informāciju kā slepenu.)

Citi dekrēti attiecās uz militāro administrāciju, informāciju sabiedrībai par karu Čečenijā un ģenerāļa nāves piemiņas pasākumiem.

Putins arī ir fokusējies uz armiju savā premjerministra amata kapacitātē. Viņa valdības pirmais likumdošanas akts atjaunoja militāro apmācību vidusskolās — gan publiskajās, gan privātajās. Krievijas pusaudžiem atkal būs jāiepazīst Kalašņikova automāts.

Izglītības ministrijas plāni par skolas mācību pagarināšanu līdz 12 gadiem arī atstās militāru iespaidu. Zēni beigs vidusskolu nevis 17 gados, kā tas ir tagad, bet 18 gados, un līdz ar to tiem nebūs laika mēģināt iestāties augstskolās, lai saņemtu atbrīvojumu no dienesta. Savukārt par alternatīvo dienestu krievi var mierīgi aizmirst: pirmais Putina ēras jaunietis, kurš tiesā mēģināja panākt šīs savas tiesības, tika ieslodzīts par izvairīšanos no dienesta.

27. janvārī Putina finansu ministrs pasludināja, ka aizsardzības izdevumi tika palielināti par 50%. Kur valsts ņems naudu, ja tā pastāvīgi nespēj izpildīt savas saistības attiecībā pret arvien nabadzīgākajiem iedzīvotājiem?

Valdības pēdējā rezolūcijā iekļauts dīvaini atjautīgs risinājums vienai asai sociālai problēmai: no šī brīža militārās daļas tiks aicinātas "pieņemt" bāreņus vai vientuļo māšu dēlus, sākot no 14 gadu vecuma.

Krievijas remilitarizācija ne tikai apstiprina Putina apņemšanos turpināt karu Čečenijā, bet signalizē arī atgriešanos pie aplenkuma "mēs pret viņiem" mentalitātes, ko Krievija bija sākusi atmest. Taču, tuvojoties 26. marta vēlēšanām, prezidents Klintons, valsts sekretāre Madlēna Olbraita, NATO ģenerālsekretārs Džeimss Robertsons un britu ārlietu ministrs Robins Kuks slavē Putinu kā reformatoru. Šādi komentāri tiem no mums Krievijā, kuri cer nekad vairs nepieskarties kalašņikovam, liek justies patiesi vientuļiem.

Maša Gesena — Krievijas iknedēļas

ziņu raidījuma Itogi galvenā korespondente

"Asinis un balzams krieviem"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.02.26/27.

Putins glaimo vēlētājiem, taču televīzijā viņi pirmo reizi redz šausmu ainas no Groznijas.

Viņiem vēl ir tieši mēnesis laika, lai apdomātos. Tad 107 miljoniem krievu vajadzēs izšķirties, vai viņi savas balsis atdos Putinam vai kādam viņa sāncensim cīņā par prezidenta amatu. Pēc kādiem argumentiem un pēc kādiem faktiem viņi vadīsies? Iespējams, pēc kādas garās publikācijas piektdienas laikrakstā "Izvestija". Taču, iespējams, ka pēc attēliem, kurus pārraidīja krievu TV kanāls NTV — arī piektdien. Abi ir svarīgi Putina jaunās ēras dokumenti: publikācija laikrakstā ir uzrakstīta ar prezidenta amata izpildītāja roku, bet attēli TV rāda iespējamās viņa politikas sekas Čečenijā.

"Putina atklātā vēstule vēlētājiem" laikrakstā "Izvestija" ir domāta krievu dvēselei. Tajā ir daudz runāts par "nabadzīgo cilvēku bagāto valsti", par "plaukstošo Krieviju", par "godu", par "likuma diktatūru", par "spēcīgu valsti, kas dara brīvus" — un, protams, par Kaukāzu, kur krievu armija beidzot ir uzvarējusi "čečenu bandītus".

Taču tas, kurš Krievijā noliek malā laikrakstus un ieslēdz televizoru, tas pirmo reizi par krievu karavīru uzvaru pār "čečenu bandītiem" var redzēt arī šādu ainu: masu kapā guļ saplosīti līķi, daļai ir nogrieztas ausis. Kas ir noticis, kā viņi ir miruši, kāpēc viņi ir sakropļoti? Uzņēmumus ir izdarījis vācu žurnālists Franks Hoeflings, kurš Kaukāzā strādāja ziņu aģentūras N24 uzdevumā. Viņš uzņēmumus ir izdarījis Gajti uz Rietumiem no Groznijas — it kā ar krievu karavīru noteiktu piekrišanu, kuri noraida šāda veida karošanu.

Tādi attēli kā šie ir gadījums Krievijas parlamenta cilvēktiesību pilnvarotajam Oļegam Mirinovam. Un viņam ļoti ātri par to izveidojās savs viedoklis. Runa esot par "provokāciju" un "viltojumiem". Nav šaubu, ka Krievijas vadībai ir tiesības apšaubīt televīzijas materiālu patiesumu. Galu galā manipulēti TV uzņēmumi ir sen zināma lieta un arī šeit vēl ir palikuši nenoskaidroti daudzi jautājumi.

Taču, neatkarīgi no šī gadījuma, eksistē vēl daudz norāžu, kas to apstiprina. Visskaidrāk to apstiprina Krievijas izvairīšanās ļaut Čečenijā uzturēties neatkarīgajiem novērotājiem, kuri varētu iegūt paši savu priekšstatu par to, kas tur notiek. Ne reizi vien ANO augstajai komisārei cilvēktiesību jautājumos Merijai Robinsonei līdz šim ir atteikta krīzes rajona apmeklēšana.

Jau mēnešiem līdz sabiedrībai nonāk grūti pārbaudāmas ziņas par krievu briesmu darbiem, kuras pēc bēgļu lūguma publicē tādas organizācijas kā Human Rights Watch un Pasaules ārsti . Ir nepieciešami neatkarīgie novērotāji, kuri varētu ilgstoši un brīvi pārvietoties Čečenijā. Viņi būtu spējīgi šādus ziņojumus ticami atspēkot — vai arī apstiprināt. Ar tukšiem atspēkojumiem nedrīkst apmierināties ne pasaules sabiedrība, ne arī krievu vēlētāji.

Par to, ka Putinam Čečenijā ir kaut kas slēpjams, runā arī krievu radio žurnālista Andreja Babicka pazušana. Viņš no Čečenijas sūtīja kritiskus ziņojumus raidītājam Radio Liberty līdz tam laikam, kad viņu janvārī apcietināja krievu vienības. Februāra sākumā, lai gan viņš ir Krievijas pilsonis, Babickis tika nodots čečenu dumpiniekiem. Nu jau nedēļām par viņu nav nekādu ziņu.

Armija ir mācījusies no pirmā Čečenijas kara (1994.—1996.g.). Toreiz kritiski noskaņotie masu mediji izdarīja spiedienu. Šoreiz armijai ir izdevies mēnešiem ilgi sabiedrībai nerādīt neko tādu, kas varētu aptumšot varonīgā karu. Taču dažus masu medijus nav nemaz tik viegli piespiest būt paklausīgiem. 26. marta vēlēšanām tas ir īpaši svarīgi. Tas, kurš zinās par kara noziegumiem Čečenijā un tomēr balsos par Putinu, padarīs sevi par līdzvainīgu.

Daniels Broeslers

"Ko liecina Putina horoskops?"

"Goroskop"

— 2000, nr.3

Beigusies Krievijas pirmā prezidenta ēra — 31.decembrī B.Jeļcins labprātīgi atteicās no amata, nododams varu jaunajam mantiniekam — V.Putinam.

No astroloģijas viedokļa B.Jeļcins, kas dzimis Ūdensvīra zīmē, bija augstākajā mērā urānisks, t.i., neprognozējams valdnieks (par ko Rietumos pat sacerēja leģendas un ko mēs ne vienu reizi vien izjutām uz sevis).

Debesīs, blakus pārgalvīgajam, revolucionārajam Urānam riņķo viņa dēls — stingrais, līdz galējībai formalizētais, punktuālais un shematiskais Kronoss — Saturns. Un simboliski, ka nākamā Krievijas prezidenta horoskopā planēta Saturns atrodas Svaru zīmē, tas ir — eksaltācijā un piedevām atrodas planētu sakopojuma centrā savienojumā ar galveno spīdekli — Sauli. Par nākamo Krievijas prezidentu pagaidām nav zināms nekas konkrēts (ņemot vērā viņa profesionālo pagātni), tādēļ jo interesantāk būs ielūkoties viņa horoskopā.

V.Putins dzimis 7.oktobrī (trešajā gadadienā kopš VDR nodibināšanas, ar kuru viņam iznāca būt saistītam), kad Saule šķērsoja Svaru zīmes otro dekanātu. Vīrieši — Svari labāk nekā jebkurš cits ir piemēroti administratīvam darbam un ātri apgūst varas zelta likumu: "Ja gribi valdīt, proti pakļauties."

Pasaule uz ilgiem laikiem iegaumējusi divus neliela auguma vīrus, kas dzimuši Svaru zīmē un kļuvuši par vienpersoniskiem valdniekiem — Napoleonu Bonapartu un Ādolfu Hitleru. Putina Saule novietota zem horizonta, tādēļ viņš ir ļoti noslēgts cilvēks. Augšā Putina horoskopā spīd Mēness, un daudziem viņš liekas mīksts cilvēks. Teiksim uzreiz: šis iespaids ir ļoti mānīgs: Saules kontakts ar Saturnu padara V.Putinu par stingru pragmatisku līderi, kurš vienmēr zina, ko grib, taču to rūpīgi slēpj.

Cilvēkam ar tādu horoskopu obligāti vajadzēja nonākt politikā: natālajā kartē visaugstāk stāv Olimpa valdnieks — Jupiters, kas liek Putinam pārvarēt barjeras, un tas viņam nenākas viegli.

Mēness atrodas Dvīņu zīmē, tādēļ koleģialitāte lēmumu pieņemšanā ir svarīgs Putina kā līdera komponents. Viņš pats bija labs padomnieks un, nokļuvis pie varas, stingri balstīsies uz "konsultantu" viedokļiem. Lūk, šeit tad arī slēpjas zemūdens akmens: Melnais Mēness (Lilita) — savdabīga Pandoras vācele katra cilvēka horoskopā — Putinam atrodas Lauvas zīmes trešajā sektorā: viņa augstu stāvošo kolēģu padomi un viedokļi visdrīzāk kaitēs viņam kā prezidentam, nevis palīdzēs. Starp citu, Putinam jābūt ļoti uzmanīgam savos izteikumos, jo nepārdomātas lietas var lielā mērā sabojāt viņa reputāciju.

Horoskopā prevalē Gaisa stihija, tādēļ mūsu nākamais prezidents — nepavisam nav muļķis un ir vienmēr atvērts jaunai informācijai. Viņa vadībā Krievijā lēmumi tiks pieņemti saskaņā ar loģiku, taču arī momenta konjunktūras iespaidā.

Tagad uzdosim galveno jautājumu: vai V.Putins principā kļūs par Krievijas prezidentu? Uz šo jautājumu horoskops dod nepārprotamu atbildi: V.Putins ir mūsu nākamais prezidents. Un ne tādēļ, ka šobrīd visi masu informācijas līdzekļi kalpo viņam un blakus nav reālu sāncenšu — viņi tad ir, taču masu informācijas līdzekļi, kā zināms, ir pērkami. Lieta tā, ka Putins pēc horoskopa (no dzimšanas brīža) ir nolemts šim augstajam amatam.

Pārsteidzošs fakts, bet Krievijas otrais prezidents nāk pie varas, pastāvot tādām pašām planētu pozīcijām, kā pirmajam pie varas nākot. Un varas nodošana saskaņā ar astroloģijas likumiem notika harmoniski: Ūdensvīrs to nodeva Svariem (bet tās ir zīmes, kas atrodas viena no otras 120 grādu tālu).

Atzīmēsim vēl dažas svarīgas īpatnības, kas izsecināmas no horoskopa. V.Putins diezgan lielā mērā mīl dzīvi, viņam ir labs tonuss (Saule trigonā ar Mēnesi), iemīlēties spējīgs (Venēra novietojusies mīlestības sektorā, taisnība, sava ieslodzījuma zīmē, Skorpionā, tādēļ mīlestība viņam droši vien ne vienmēr ir laimīga), pietiekami pārticīgs un ar militāru raksturu. Putinam dzimstot, mūsu domu un verbālās izteiksmes planēta Merkurs atradās Svaru zīmē savienojumā ar Neptūnu: Putins ir ļoti konkrēts savos formulējumos, taču domu gājiens ir apslēpts un rīcību rosinošie motīvi nevienam nav zināmi.

Marss atrodas savienībā ar Etamīna zvaigzni. Šo zvaigzni ķīniešu astrologi dēvēja par "Pūķa labo aci" un saistīja ar spēcīgu Marsa ietekmi. Ļoti simboliski, ka Putins nāk pie varas Pūķa gadā Čečenijas militārās kampaņas radītās popularitātes zenītā. Etamīna zvaigzne saistīta ar ģenialitāti, kura realizējas neparastā veidā. Tā, piemēram, bija Puškina un Leonardo da Vinči horoskopā. Ņemot vērā, ka Marss Putinam atrodas horoskopa sestajā — profesijas — sektorā, var paredzet: Krievija tāda prezidenta vadībā karos! Pagaidām grūti pateikt, kāds būs virziens — austrumi vai rietumi, ziemeļi vai dienvidi — taču ir pilnīgi skaidrs, ka piedalīšanās militāros konfliktos mums ir nodrošināta. Taisnība, Putinam piemīt neapšaubāms karavadoņa talants, tas nepārprotami ir uzsvērts viņa horoskopā. Lai cik paradoksāli tas arī būtu, taču ar Austrumiem Krievijai prezidenta Putina laikā veidosies labākas attiecības nekā ar Rietumiem. Lai gan bēdīgi slavenie "Rietumu kredīti" prezidenta Putina laikā divkāršosies, un Krievija patiešām mazpamazām rausīsies laukā no krīzes.

Taisnība, apstākļi, kādos V.Putins nāk pie varas, izsauc vairākas analoģijas. Pirmkārt, izanalizēsim mūsu valsts līderu struktūru pēc Oktobra revolūcijas. Līdz PSRS sabrukumam valsti vadīja 7 cilvēki pēc kārtas (tas veido noslēgtu ciklu): V.Ļeņins, J.Staļins, Ņ.Hruščovs, L.Brežņevs, J.Andropovs, K.Čerņenko un M.Gorbačovs. "Trešās krievu revolūcijas" rezultātā Krievija no jauna ieguva vēsturisko patstāvību un sākās jauns valdnieku cikls. Par pirmo prezidentu kļuva B.Jeļcins, kurš daudzējādā ziņā kā jaunās valsts pirmais līderis atkārtoja Ļeņina lomu. Acīmredzami Putina kā valdnieka analogs no pirmā cikla var būt J.Staļins, kas pastiprināti balstījās uz drošības orgāniem. Šobrīd runāts, protams, netiek par atgriešanos pie represijām un 1937.gada šausmām, bet to, ka drošības orgāni atkal atgūs ietekmi un iesaistīsies visās sabiedrības dzīves sfērās, var paredzēt ļoti skaidri.

V.Putina gada horoskopā, ko sastādījām 1999.gada 7.oktobrī, planētas veidoja īpašu figūru, kas atgādina kroni, kura centru vainago Saule. Tieši tāda pati figūra savulaik tika konstatēta B.Klintona horoskopā. Turklāt gada horoskops Putinam paredz "pārmaiņas draudzīgā vidē, pakļautības beigas un apvērsumu izpeļņā". Tas viss pašlaik realizējas mūsu acu priekšā.

Vēlēšanu datums — 26.marts — gada horoskopā izteikts ļoti labvēlīgi: planētas viena no otras atrodas 120 grādu attālumā. Sevišķi labvēlīgu pozīciju ieņem Mēness. Balstoties uz iepriekšteikto, var droši prognozēt, ka: 1) V.Putins kļūs par prezidentu jau pirmajā kārtā; 2) balsošanā piedalīsies vairāk nekā 60% krievzemiešu; 3) šo kandidātu īpaši atbalstīs sievietes (un viņas skaitliski prevalē Krievijas demogrāfiskajā struktūrā); 4) Maskava, lai cik dīvaini tas būtu, var nebūt to pilsētu līderis, kuras aktīvi atbalsta šo kandidātu prezidenta vēlēšanās.

Sergejs Bezborodnijs,

KF Bruņoto spēku Kultūras centra

Zinātniskās astroloģijas centra vadītājs,

Ņujorkas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis

 

"Putinam palīdz franču zīlniece"

"Argumenti i fakti"

— 2000.02.23.

Pagājušonedēļ Maskavā ieradās franču gaišreģe Marija Divāla.

Ieradās, lai palīdzētu vienkāršajiem krievzemiešiem iegūt savu laimi, risināt aktuālas problēmas un vienkārši ielūkoties nākotnē.

Sākumam Divālas kundze visiem klātesošajiem demonstrēja Putina astroloģisko karti, ko viņa bija atvedusi no pašas Parīzes! Viņa izteicās, ka 26.marta vēlēšanu diena nav izraudzīta nejauši. Tieši tajā dienā Putins noteikti kļūs par Krievijas otro prezidentu un noteikti izvilks valsti no krīzes.

Un vēl Divālas kundze pavēstīja žurnālistiem, ka aptuveni pēc 25 gadiem visa Krievijas vīrišķā puse došoties uz citām galaktikām un mēs, sievietes, paliksim pavisam vienas. No vienas puses, tas ir vienkārši brīnišķīgi, bet, no otras puses, kā tad mēs iztiksim bez vīriešiem?

Banketā par godu gaišreģei uzstājās spožā Irina Mirošņičenko, izpildīdama dažas dziesmas franču valodā un pavadīdama tās ar siltiem vārdiem Divālas kundzes adresē. Viņu, laikam gan nepavisam neizbiedēja pareģes vārdi attiecībā uz vispārējo valsts vīriešu iedzīvotāju izmiršanu.

Anna Novikova

"Militāristi gribēja revanšēties"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.02.22.

Bijušais Krievijas premjers Sergejs Stepašins par Čečenijas kara priekšvēsturi un perspektīvām.

48 gadus vecais ģenerālleitnants Sergejs Stepašins ir strādājis pie visām īstajām varas svirām Krievijā. Kā slepenā Federālā drošības dienesta vadītājs Stepašins pirmā Čečenijas kara laikā tika pieskaitīts pie visniknākajiem vanagiem. Pēc diviem gadiem Kremļa pārvaldē viņš 1997. gadā kļuva par tieslietu ministru. Kā iekšlietu ministrs, sākot ar 1998. gadu, un kā premjers no 1999. gada 12. maija līdz 9. augustam, Stepašins piedalījās lēmuma pieņemšanā par otrā Čečenijas kara pirmo pakāpi. Šodien viņš ir Krievijas parlamenta deputāts.

Ar Stepašinu sarunājās "Frankfurter Rundschau" korespondents Florians Hasels.

Frankfurter Rundschau

: Sergej Vladimirovič, kad sākās gatavošanās otrajam Čečenijas karam?

Sergejs Stepašins

: 1999. gada martā. Pēc tam, kad tika nolaupīts krievu ģenerālis Genādijs Špiguns, kļuva skaidrs, ka Čečenijas prezidents Aslans Mashadovs nav spējīgs cīnīties pret teroristiem. Visas kaimiņrepublikas — Dagestāna, Ingušija, Stavropoles reģions — cieta no čečenu bandu pastāvīgajiem laupīšanas uzbrukumiem, cilvēku sagūstīšanas un slepkavībām. Mēs pieņēmām lēmumu noslēgt robežas, lai radītu ap Čečeniju aizsargkoridoru — kaut ko līdzīgu Berlīnes mūrim. Kaimiņrepublikā Dagestānā miliču skaits tika palielināts no trim tūkstošiem līdz 16 tūkstošiem vīru. Iekšlietu ministrijas vienības saņēma pastiprinājumu arī Stavropoles reģionā. Uz Ingušiju mēs nosūtījām brigādi, lai noslēgtu robežu ar Čečeniju.

FR

: Par iebrukumu Čečenijā tajā laikā nekādu runu vēl nebija?

Stepašins

: Tikai vasarā, es domāju, ka tas bija jūlijā, mēs pieņēmām lēmumu augustā nekavējoties doties uz priekšu līdz Terekai (upei, kas plūst no austrumiem uz rietumiem un kas atdala Čečenijas līdzenos ziemeļus no kalnainajiem dienvidiem — red.). Tā kopš cara laikiem ir mūžsena krievu teritorija. Agrāk tur galvenokārt dzīvoja kazahi. Mēs ar 101. un 205. Iekšlietu un Aizsardzības ministrijas brigādēm gribējām izrauties līdz Terekai un izveidot garnizonus — tāpat kā cara laikā 18. un 19. gadsimtā. Mēs cerējām, ka atgriezīsies iepriekšējos gados aizbēgušie krievu iedzīvotāji. Un no turienes pa visu Čečeniju startēs speciālās vienības, lai sagūstītu Basajevu un citus bandu vadītājus. Terekai vajadzēja kļūt par dabisku robežu pret bandītiem un viņu uzbrukumiem.

FR:

Tas nozīmē, ka krievu vienības iesoļotu Čečenijā arī bez Šamila Basajeva dumpinieku uzbrukuma Dagestānai augustā un nenoskaidrotajiem terora aktiem septembrī?

Stepašins :

Jā, pēc Basajeva un Hataba uzbrukuma 8. augustā stāvoklis, protams, mainījās. Līdz tam laikam Aslans Mashadovs varēja glābt Čečeniju un aiztaupīt šodienas asinsizliešanu. Es trīs reizes tikos ar Mashadovu, vienu — kā premjerministrs. Viņš pats Basajevu un Hatabu nosauca par teroristiem. Es viņam teicu: Aslan, paziņo oficiāli, ka Basajevs ir bandīts un terorists. Kas tevi traucē to izdarīt? Aslans man atbildēja: es ar viņu kopā karoju. Turklāt viņam nodevu dokumentus, kas pierāda, ka Basajevs un Hatabs pret viņu ir trīs reizes organizējuši atentātus. Pēc uzbrukuma Dagestānai arī pārējo Kaukāza republiku vadītāji viņu aicināja paziņot, ka Basajevs un Hatabs ir noziedznieki, un pasludināt viņus ārpus likuma. Aslans to neizdarīja un pats sev pārvilka krustu. (Aslans Mashadovs 1999. gada septembra beigās paziņoja, ka Kremlis bloķē starpniecības mēģinājumus, FR — 199. gada 2. oktobris ).

FR:

Par Basajeva uzbrukumu Dagestānai eksistē arī cita versija, ka tas ir bijis Krievijas pasūtīts uzbrukums. Čečenu ciematu iedzīvotāji un Dagestānas policisti informēja, ka Basajevs 3. septembrī pēc kaujām Dagestānā vienā dvēseles mierā un krievu kaujas helikopteru aizsardzībā ir atvests atpakaļ Čečenijā. Policisti ziņoja, ka viņiem bijis aizliegts uzbrukt Basajevam.

Stepašins :

Iespējams, ka kādā no policijas zemākajiem līmeņiem tā ir noticis. Es naktī no 8. uz 9. augustu, vēl kā premjerministrs, pats atrados galvaspilsētā Mačkahalā, kad bandīti iebruka Dagestānas teritorijā. Prezidents Jeļcins man piešķīra neierobežotas pilnvaras un es mūsu militāristiem devu pavēli uzbrukt Basajevam un Hatabam — vienalga, vai tas ir Dagestānas, vai arī Čečenijas teritorijā. Galvenā kļūda, ko es atzīstu, ir tā, ka mēs Čečenijā jau agrāk neieņēmām galvenās kalnu virsotnes. Tad uzbrukums Dagestānai nemaz nebūtu noticis.

FR:

Kā notikumi risinājās tad, kad Jeļcins jūsu vietā premjera amatā iecēla Vladimiru Putinu?

Stepašins :

Septembra sākumā Putins manus priekštečus Sergeju Kirijenko, Jevgēņiju Primakovu un mani uzaicināja Baltajā namā uz diskusiju par Čečeniju. Mēs viņam ieteicām būt piesardzīgam. Lēmumu doties tālāk uz priekšu aiz Terekas Putins pieņēma vēlāk.

FR:

Kāds tam bija iemesls? Vai militāristi gribēja atriebties par sakāvi pirmajā Čečenijas karā?

Stepašins :

Nav šaubu, ka militāristi gribēja atriebties. Putins militāristiem bija teicis, ka eksistē laba iespēja ātri virzīties uz priekšu un atrisināt galveno problēmu: visu bruņoto formējumu iznīcināšanu. Līdz pat Terekai mēs uz priekšu virzījāmies bez lielām sāpēm; tas bija īsts zibenkarš (faktiski jau Dagestānā un pirmajās kara nedēļās Čečenijā dzīvību zaudēja simtiem krievu karavīru — red.). Ja mēs būtu palikuši stāvam pie Terekas, mēs būtu situāciju iesaldējuši 20, 30, 40 gadu uz priekšu — kā angļi Ziemeļīrijā. Arī tur nekas nefunkcionē, un tur angļiem lietas ir jāņem atkal pašiem savās rokās. Militāristi argumentēja, ka mums kaut kad tāpat būs jāvirzās uz priekšu. Un tā šis lēmums tika pieņemts.

FR:

Kāds Rietumu militārists mūsu laikrakstam apstiprināja krievu masu mediju ziņojumu, saskaņā ar kuru ģenerālštāba vadītājs Anatolijs Kvašņins prezidentam Borisam Jeļcinam ir draudējis ar daudzu militāristu lojalitātes zaudēšanu, ja Čečenijā tiks apturēta armijas virzīšanās uz priekšu.

Stepašins :

Nē, nē. Es Kvašņinu pazīstu kopš 1992. gada; viņš to nedarītu. Otrkārt: draudēt Jeļcinam — un jūs varat man ticēt — bija bezjēdzīgi. Viņš nocirta galvu katram, kas to darīja. Un, visbeidzot: Boriss Nikolajevičs jau 8. augustā man un pēc tam Putinam nodeva visu militāro formējumu tiešo vadību un visu lēmumu pieņemšanu operatīvajos jautājumos. Kvašņinam vispār nebija nekāda iemesla zvanīt Jeļcinam.

FR:

Pēc oficiālās informācijas, krievu pusē dzīvību jau ir zaudējuši 1300 cilvēku, bet faktiski gandrīz trīs reizes vairāk. Ir nomiruši daudzi tūkstoši civiliedzīvotāju, Groznija izskatās kā Berlīne vai Staļingrada pēc Otrā pasaules kara. Vai došanās tālāk aiz Terekas atmaksājās?

Stepašins :

Atļaujiet, es runāšu atklāti. Tas bija īsts karš. Ja mēs būtu palikuši stāvam pie Terekas, vēsture būtu risinājusies citādi. Taču tad, kad mēs bijām nonākuši līdz Groznijai, mēs vairs nedrīkstējām griezties atpakaļ. Tad mūsu zaudējumi būtu reižu desmit lielāki. Es šeit runāju no militārā viedokļa.

FR:

Nevienam neienāktu prātā ideja sūtīt krievu armiju, piemēram, uz Sanktpēterburgu, lai tur iznīcinātu mafiju. Kāpēc šādi atšķirīgi mērogi?

Stepašins :

Mafijas Sanktpēterburgā nav ... Kā es to varētu paskaidrot? Čečenijā mums vairs nebija darīšana ar mafiju vai nelielu teroristu grupu, kas ir nolaupījusi, piemēram, lidmašīnu. Tur nemiernieki bija ieņēmuši visu republiku. Cits ceļš ... Kā gan citādi var cīnīties ar nemierniekiem, kas ir iekarojuši teritoriju? Tomēr es atzīstu, ka grūtākais uzdevums mums vēl ir priekšā.

FR:

Un tas būtu?

Stepašins :

Tā nav Groznijas atjaunošana, ko es uzskatu par nevajadzīgu. Tur pietiks, ja tiks atjaunoti daži uzņēmumi un dzīvojamās mājas to strādniekiem. Jaunā galvaspilsēta varētu būt, piemēram, Gudermesa. Grūtākais, protams, ir kaut kas cits: mums vēl atlikušajiem iedzīvotājiem, kā arī tiem, kuri atgriezīsies Čečenijā, pusgada, augstākais, gada laikā būs jāpierāda, ka pie mums viņi dzīvos labāk.

FR:

Vai jūs domājat, ka atjaunošana šoreiz funkcionēs labāk nekā pēc pirmā Čečenijas kara, kad lielākā naudas daļa pazuda korumpēto krievu un čečenu kabatās?

Stepašins :

Godīgi sakot, man ir grūti uz to atbildēt ar "jā". Es līdz pat pēdējam cerēju, ka mēs iztiksim bez kara.

FR:

Kas notiks, ja ātrā atjaunošana cietīs neveiksmi?

Stepašins:

Tad mēs piedzīvosim īstu partizānu karu. Astoņi līdz desmit tūkstoši dumpinieku, kuriem nekā nav ko zaudēt, joprojām atrodas kalnos.

FR

: Kā Krievija domā tikt galā ar dumpiniekiem?

Stepašins:

Tagad sāksies tas, ko mēs saucam par "antiterorisma operāciju" — Iekšlietu ministrijas un policijas vienību speciālā operācija. Mums ir pieredze vēl no padomju laikiem. Toreiz to sauca par "cīņu pret bandītismu Ukrainā un Baltkrievijā". Tagad, no vēsturiskā viedokļa raugoties, tas, protams, skan citādi. Piecdesmitajos gados padomju slepenajam dienestam VDK, neraugoties uz Padomju Savienības stingro varu, vajadzēja desmit gadu, lai atjaunotu padomju kontroli. Desmit gadu.

FR:

Mūs satrauc metodes, kādas izmanto Krievija. Čečenijā Tolstojjurtā un Červlenajā — papildus jau esošajām — ir izveidotas tā sauktās filtrācijas nometnes. Ir saņemtas liecības no Černokozovas nometnes, ka tur nosacījumi, ar izvarošanu un slepkavībām, ir tikpat briesmīgi kā pirmā Čečenijas kara laikā.

Stepašins :

Es neesmu bijis Čečenijā un par to neko nezinu. Kriminālsoda izpildīšanas funkcijas pie mums ir Tieslietu ministrijas kompetencē. Es šo jautājumu noskaidrošu pie mana kādreizējā padotā, ģenerāļa Jurija Kaļiņina (tieslietu ministra vietnieks un Krievijas kriminālsoda izpildīšanas sistēmas priekšnieks — red.). Viņš pašreiz atrodas Čečenijā dienesta lietās. Kad viņš atkal atgriezīsies Maskavā, es viņu lūgšu par šo jautājumu sasaukt preses konferenci. Citādi mūs pastāvīgi apvainos, ka mēs Čečenijā būvējam koncentrācijas nometnes.

FR:

J ūs nesen teicāt, ka Krievijai operācija Čečenijā ir jānoved līdz loģiskām beigām. Vai tādas vispār eksistē?

Stepašins:

Es runāju kā militārists. Taču, ja mēs mieru gribam panākt tikai ar militāriem līdzekļiem vien, tad mums Kaukāzā, protams, nekādu loģisku beigu nebūs.

""Diasporas" polemikas kārdinājums"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.02.23.

Krievijai ir jāpalīdz tautiešiem iemācīties izdzīvot.

Krievija, kurai šobrīd no visām pasaules valstīm ir pati lielākā diaspora (vairāk nekā 25 miljoni cilvēku tuvajās ārzemēs un apmēram 15 miljonu — tālajās), līdz šim vēl nav izlēmusi, ko tā vēlas no saviem ārzemju tautiešiem un ko tā tiem varētu piedāvāt. Kā Krievijas valsts uztver diasporu pēcpadomju telpā? Kā ekonomiskās, kultūras, informatīvās klātbūtnes faktoru mums ģeopolitiski svarīgajā reģionā vai arī kā gruzdoša konflikta avotu, ko nepieciešamības gadījumā ir iespējams uzpūst?

Sergejam Gradirovskim ("Sodružestvo NG", Nr.10, 1999) ir pilnīga taisnība, rakstot, ka diasporas politika "būs iedarbīga tikai tad, kad sāks darboties Krievijas iekšējā programma, kas atbild uz jautājumiem: kas mēs tādi esam, kādu sabiedrību mēs veidojam un — kurp mēs paši dodamies". Tomēr, liekot sava raksta virsrakstā frāzi "diasporas politika", autors neatklāj šī jēdziena būtību un nepietiekami pilnīgi analizē to situāciju, kas izveidojusies Krievijas valsts attiecību ar diasporu jomā. Sāksim ar to, ka pats termins "diaspora" ne vienmēr pozitīvi tiek uztverts jaunajās krievu ārzemēs. Šis termins neeksistē nevienā oficiālā dokumentā par tautiešu problēmām ( atskaitot Krievijas valsts politikas attiecībā pret ārvalstu tautiešiem koncepcijas projektā, kas tiks izstrādāts vēl 1997.gadā, bet līdz šim brīdim vēl atrodas izskatīšanas stadijā). Vairāki speciālisti uzskata, ka jēdzienu "diaspora" vispār nevar lietot tajā situācijā, kas valda tuvo ārzemju valstīs. Šis uzskats tiek motivēts ar to, ka valsts esot "atstājusi krievus", nevis viņi esot to labprātīgi pametuši. Tomēr lielākā daļa mūsdienu diasporu arī ir radušās vai nu piespiedu migrācijas dēļ sakarā ar genocīda draudiem, sakarā ar nelabvēlīgu politisko, ekonomisko vai reliģisko situāciju vai arī tāda paša iemesla dēļ, kādēļ ir radusies krievu diaspora tuvo ārzemju valstīs (robežu pārdalīšana, valstisko veidojumu sabrukums).

Ne tikai etnisko krievu, bet arī citu tautību cilvēku, kuri "sevi saglabā krievu civilizācijas sociokulturālajā orbītā", pieskaitīšanu krievu diasporai Gradirovskis uzskata par "pilnīgu nonsenu". Taču "etniski tīras" diasporas vispār nepastāv. Krievu diasporas apvienības gan tuvajās, gan arī tālajās ārzemēs sevī iekļauj tatārus, avāriešus, poļus, ebrejus. Moldāvijā daļa ukraiņu identificē sevi kā krievu kultūras cilvēkus un pieslienas krievu, nevis ukraiņu kopienai. Ir daudz piemēru, kad ebreji sastāda ievērojamu daļu no pašu nodēvētajām krievu sabiedriski politiskajām kustībām un organizācijām Baltijas valstīs un veiksmīgi izmanto daudzu gadsimtu laikā uzkrāto ebreju diasporas etniskās un kultūras identitātes saglabāšanas pieredzi "krievvalodīgo iedzīvotāju" tiesību aizsargāšanai un krievu kultūras telpas uzturēšanai.

Vēl sarežģītāka ir situācija tālajās ārzemēs, kur tā dēvētā "krievu diaspora" (kas faktiski ir kļuvusi par simbolisku apstiprinājumu etniskumam) ne pavisam nesakrīt ar objektīvo šī etniskuma nesēja raksturojumu. Piemēram, divas trešdaļas krievu diasporas pārstāvju Argentīnā ir ukraiņi, baltkrievi, poļi, kas apmeklē tieši krievu kopienas un uzskata sevi par izceļotājiem no bijušās Krievijas impērijas teritorijas, un "tātad krieviem".

Gan Krievijas valsts politikas koncepcijas projektā pret ārvalstu tautiešiem, gan arī Likumā par valsts politiku pret tautiešiem aiz robežām, runa nav tikai par "etniskajiem krieviem". Saskaņā ar likumu ikviens bijušās PSRS pilsonis var sevi uzskatīt par tautieti. To organizāciju un apvienību, kuras paziņo par savām krievu saknēm un kuras vēlas uzturēt garīgās saites ar Krieviju, etniskais raibums patiešām dod pamatu runāt nevis par krievu, bet gan drīzāk par krievzemiešu diasporu kā par savdabīgu etnokultūras elementu.

Diasporām ir raksturīga ne tikai uztvere par sevi kā tautas daļu, kas dzīvo citā valstī, bet tām eksistē arī sava īpaša stratēģija attiecībām ar mītnes zemi un vēsturisko dzimteni. Un šajā ziņā nav tik svarīgi, kā mēs saucam to ārzemēs dzīvojošo krievu tautiešu daļu, kuras pārstāvjiem ir raksturīga daudzveidīga etnokulturālā identitāte, kuras viena sastāvdaļa ir garīgā orientācija uz Krieviju; nav svarīgi, vai mēs to saucam par diasporu, tautiešiem, vai kaut kā citādi. Jāsaka, ka ne Ķīnai, ne Izraēlai, ne Ungārijai nav precīzas, likumiski nostiprinātas jēdziena "diaspora" definīcijas, taču tām eksistē sava diasporas politika, kas turklāt ir visai veiksmīga.

Runājot par Krieviju, Sergejam Gradirovskim ir absolūta taisnība. Politika pret tautiešiem ir jāmaina. Jāatsakās no visas mūsu propagandas mašīnas uzspiestā krievu diasporas tēla, kas tiek raksturots kā apspiests, pazemots un beztiesisks. Jā, ir arī tādi gadījumi. Taču ir arī kaut kas cits. Nav noslēpums, ka nacionālā biznesa pamatslāni lielākajā daļā jauno ārzemju sastāda nebūt ne "titulnācijas" pārstāvji. Baltijas valstīs bizness galvenokārt ir "krievvalodīgs". Kišiņevā apmēram 80 procenti uzņēmēju ir krievi. Pagājušajā gadā ir izveidojušās politiskās organizācijas, kas ir radušās diasporā un ir pārstāvētas ne tikai pašvaldību, bet arī centrālajos mītnes zemes varas orgānos, un tas dod iespēju aizstāvēt "ne—titulnācijas" iedzīvotāju intereses, izmantojot leģitīmas formas.

Jaunajās ārvalstīs eksistē ne mazums diasporas apvienību, atsevišķu krievu biznesa aprindu pārstāvju, kuri pretendē uz ekonomiskā un kultūras tilta funkciju īstenošanu starp Krieviju un mītnes zemi. Cits jautājums ir, kāda ir viņu efektivitāte, taču tā arī nebūs liela, ja Krievija joprojām orientēsies tikai uz neadaptēto krievu diasporas daļu. Jā, eksistē diskriminācija pēc etniskās izcelsmes, tā nopietni sarežģī ne tikai krievu stāvokli, bet arī situāciju starpvalstu attiecībās. Taču vai šī problēma nav pārvērtusies par mūsu valsts zināmo politisko un finansu un ekonomisko aprindu interešu aizsardzības līdzekli, kad nepieciešamības gadījumā krievu stāvoklis tiek izmantots kā spiediena mehānisms? Tādu piemēru ir ļoti daudz. Atcerēsimies kaut vai sankciju ieviešanas mēģinājumu tirdzniecības un ekonomiskajās attiecībās ar Latviju, ko bija izprovocējis Krievijas enerģētiskais lobijs ar izkārtni par "krievvalodīgo iedzīvotāju aizsardzību" Baltijā. Iedrošināšos apgalvot, ka tieši mēģinājums balstīties uz tā dēvēto "protesta elektorātu" arī ir novedis Krievijas diasporas politiku krīzē. Bet rezultāts ir tāds: tā krievu diasporas daļa, kas ir adaptējusies un kam ir ietekme mītnes zemes politiskajās, kā arī ekonomiskajās aprindās un kurai ir vēlēšanās palīdzēt Krievijai, bēgtin bēg no krievu diasporas organizācijām.

Dabiski, ka nedrīkst pamest likteņa varā to krievu diasporas daļu, kura nav spējusi integrēties jaunajās politiskajās un sociāli ekonomiskajās dzīves realitātēs. Nedrīkst ignorēt arī briesmīgos cilvēktiesību pārkāpšanas faktus. Un nevajag būt liekuļiem, paužot sašutumu par to politiķu "savtīgajiem nolūkiem", kuri savu politisko kapitālu nopelna ar reālu atbalstu diasporai. Krievijai ir jāpalīdz diasporai apgūt izdzīvošanas mākslu, arī izmantojot citu tautu pieredzi. Tieši ar to būtu jānodarbojas tūkstošgalvainajai zinātnisko darbinieku un žurnālistu armijai, kas specializējas diasporas tematikā.

Ir acīm redzams, ka diaspora spēj pati konstituēties un izdzīvot tikai tad, ja kļūst acīm redzams, ka tās pārstāvji negatavojas veikt valsts apvērsumus mītnes zemēs. Šis apstāklis no diasporas apvienībām prasa zināmu "balansēšanas" politiku, tāpēc mēs kategoriski neatbalstām krievu masu informācijas līdzekļos izplatīto viedokli, ka krievu organizācijas ir iedalāmas "kabatas" organizācijās (ko finansē no budžeta) un pārējās. Diasporas kā etnokulturālas kopības dzīvotspēja valstī ir atkarīga no tās pārstāvju gatavības dzīvot saskaņā ar dotajā valstī pieņemtajām tiesiskajām normām, no prasmes stāties dialogā ar valsts varas orgāniem. To mēs varam mācīties no ebreju, armēņu, ķīniešu diasporām.

Diemžēl nenotiek mērķtiecīgs darbs krievu aizrobežas līderu tiesiskās un politiskās kultūras veidošanai, to nedara arī pie Valsts domes izveidotā Tautiešu padome, kuras tiešais pienākums tas būtu. Tālab daudzi krievu aizrobežu organizāciju un apvienību vadītāji ne tikai nav spējīgi stāties dialogā ar valsts varas orgāniem, bet bieži vien pat pieļauj tādu rīcību, kas nodara kaitējumu gan diasporai, gan arī divpusējām starpvalstu attiecībām.

Pēc Sergeja Gradirovska uzskatiem, Krievijas politika "balstīsies uz tautas morālo izvēli, kas ir atzinusi savas tiesības pārvarēt savu sadalītību". Rodas jautājums: par ko ir runa? Krievu diaspora tuvajās ārzemēs 1991.–1992.gados un diaspora 1999.gadā ir dažādas lietas. Šajos gados ir noritējis integrācijas process, un tas ir devis savus augļus. Ir radies liels skaits krievu, kas ir adaptējušies jaunajās reālijās un kas nevēlas PSRS atjaunošanu. Starp tā saucamajiem etniskajiem krieviem nav mazums tādu, kas ir asimilējušies, kas ir "ieauguši" mītnes valsts etnokultūras un valodas vidē. Vēl lielāka daļa atrodas "divkultūru" situācijā, etniskās pašidentifikācijas nenoteiktībā. Tajā pašā laikā saglabājas liels skaits cilvēku, kas nav spējuši pielāgoties jaunajām reālijām. Ar ko tad mēs pārvarēsim "krievu nācijas sadalītību"?

Kāda būs krievu diasporas loma pēcpadomju telpā? Izejot no atbildes uz šo jautājumu, arī ir jāveido diasporas politika. Diasporas nav kaut kādas laikā ierobežotas parādības valstu ietvaros, tās ir neatņemams mūsdienu pasaules kārtības atribūts. Turklāt ne tikai diasporas eksistē valstu ietvaros, bet arī valstīm ir jārēķinās ar diasporu organizāciju un apvienību potenciālu. Labs piemērs ir veiksmīgā ebreju, ķīniešu, armēņu un citu diasporu darbība. Ne jau gadījuma pēc vairākas NVS un Baltijas valstis ir izstrādājušas vai izstrādā sadarbības programmas ar savām diasporām (arī Krievijā), uzskatot tās par nacionālās klātbūtnes faktoru, par efektīvu ārpolitiskās darbības sviru. Un šajā ziņā tās ir aizgājušas tālāk par mums.

Lielākā daļa valstu, kurā ir diaspora ārzemēs, tās eksistenci uzskata par ekonomiskās, kultūras un informatīvās klātbūtnes faktoru kā "tiltu" starp valstīm. Savukārt, mītnes valsts politika pret diasporu tiek vērtēta kā viens no nozīmīgajiem rādītājiem par attieksmi pret "izcelsmes valsti" un ietekmē ārējās ekonomikas un ārpolitisko lēmumu pieņemšanu.

Kur tad ir Krievijas diasporas politikas mērķis? Diemžēl gan Federālais likums par Krievijas Federācijas valsts politiku pret tautiešiem ārzemēs, gan arī citi 1994.–1999.gadā pieņemtie dokumenti, kuriem būtu jākonkretizē Krievijas diasporas politikas mērķi, formas un mehānismi, sašaurina mūs attiecības ar diasporu līdz kontaktiem tādā līmenī: "ja viņus apspiež, tad mēs viņus aizstāvam." Jebkurai valstij diaspora ir nepieciešama pirmām kārtām kā kultūras un informatīvās klātbūtnes faktors citās valstīs, kā instruments, kas atvieglo saprašanos. Ārvalstu pieredze liecina, ka diasporas valstij ir noderīgas pirmām kārtām šajā aspektā. Tas attiecas arī uz mītnes zemi. Baiļu sindroms no "piektās kolonnas" (kā reizēm dēvē diasporas apvienības, ņemot vērā bēdīgo vēsturisko pieredzi) patiesībā rodas vai nu nenoregulētu divpusējām attiecību dēļ, vai arī "nacionālo minoritāšu" tiesību pārkāpumu dēļ, kas rada augsni konfliktiem.

Lēmumi šodienas situācijā ir jāpieņem, ievērojot pasaules valstu diasporu pieredzi; ir jārada speciāls orgāns, kas koordinētu sadarbību ar diasporām, vai arī šo pilnvaru nodošana kādai jau eksistējošai struktūrai. Pašlaik Krievijai ir milzīga diaspora, un šo potenciālu neizmantot nozīmētu pieļaut stratēģisku kļūdu.

Tatjana Poloskova,

filozofijas zinātņu kandidāte,

Krievijas ĀM Diplomātiskās akadēmijas

pasaules diasporu sektora vadītāja

"No boļševisma līdz fanātismam"

"The Washington Times"

— 2000.02.22.

1917.gadā boļševisms lielāko daļu cilvēku satrieca kā Pirmā pasaules kara dīvains blakusprodukts, tā bija vājprātīgo krievu sastrādāta viltība. Pārliecības uzkrītošais nejēdzīgums norādīja uz režīma drīzo sabrukumu. Taču ļeņinisti noturējās veselus 74 gadus.

Sociologs Pols Holenders savā jaunākajā pētījumā par 1989.-1991.g padomju komunisma sabrukumu "Politiskā griba un personīgā ticība" apgalvo, ka pirmie boļševiki esot bijuši "uzticīgi sociālajam taisnīgumam", kas vēlāk izzuda. Apgalvojot, ka viņu oponentu pieļautās zvērības spiežot ieviest organizētu teroru un izveidot koncentrācijas nometnes, Ļeņins un viņa cilvēki veidoja 20.gs. pirmo policijas valsti.

1936.gadā Josifs Staļins paziņoja, ka PSRS jaunā konstitūcija to padarot par pasaulē visbrīvāko valsti, bet pēc tam šāva fermerus. Ņikita Hruščovs prezidentam Eizenhaueram solīja, ka viņa mazbērni dzīvošot komunismā. Leonīds Brežņevs lielījās, ka Padomju Savienībai esot visattīstītākā socioekonomiskā sistēma pasaulē. Mihails Gorbačovs 1993.gadā vēl arvien solīja uzticību padomju sociālismam. Vai šie vīri bija gluži vienkārši, Martina Malias vārdiem runājot, "vienradža DNS" meklētāji? Holenders vērtē citādi: "Es vienmēr esmu ticējis, ka līdz pat nesenam laikam ir pastāvējusi zināma ideoloģiskās uzticības pakāpe no politiskās elites puses...centieni pēc varas un privilēģijām neļāva pietiekami izskaidrot viņu izturēšanos." Viņš citē Džonu Luisu Gedisu: arhīvu dokumenti "liecina to, ka ideoloģija bieži vien noteica marksistu-ļeņinistu režīmu izturēšanos; tas nebija gluži vienkārši jau iepriekš nolemtu darbību pamatojums." Par to var strīdēties. Ja valodai vispār ir kāda nozīme, tad šķiru cīņu ir neiespējami saskaņot ar sociālo taisnīgumu.

Vislielākās grūtības ir konstatēt brīdi, kad ievērojama padomju varas aprindu daļa sāka "apzināties milzīgo atšķirību starp teoriju un praksi." Holenders sāk ar tādu dezertieru un trimdinieku biogrāfijām kā Viktors Seržs, Viktors Kravčenko, Arkādijs Ševčenko, Jans Sejna un citiem. Atzīstot pastāvošo sistēmu kā "morāli pretīgu", šie indivīdi sarāva ar to attiecības, bieži vien pazudinot arī savas ģimenes.

Holenders galveno pētījuma daļu veltī tiem cilvēkiem, kuri savu karjeru veidoja Brežņeva laikā, bet 80. gados pārtapa par reformatoriem. Kad Gorbačovs aicināja uz "jaunu domāšanu", tūkstošiem pārēdušos aparatčiku demonstrēja groteskas piruetes un atteicās no saviem Leonīda Iļjiča slavinājumiem. Ārpolitikas padomnieks Georgijs Arbatovs un vēsturnieks Dmitrijs Volkogonovs sludināja ārvalstīs.

Rietumos vēl populārāks bija Aleksandrs Jakovļevs un molotoviešu diplomāts Anatolijs Dobriņins. Jaunā domāšana sasniedza kulmināciju Gorbačova diskusijās ar Borisu Jeļcinu. Mūsdienu Krievijā, ko pārvalda bijušie VDK vīri un laupītājbajāri, tikai bijušais reformators Anatolijs Čubaiss tiek vērtēts vēl zemāk.

Vēsture var prasīt daudz ilgāku laiku, lai novērtētu šādu kļūdu atzīšanu patiesumu. Negaidītais padomju sistēmas iekšējais sabrukums, lai cik arī īss tas nebija, tomēr tika pietiekami novilcināts, lai dotu vadošajām politiskajām figūrām un slepenpolicijas personālam pietiekami daudz laika, lai viņi spētu veikt pārveidi, izstrādāt savus stāstus, un noliktu nedaudz naudiņas Ženēvā vai Nikozijā, kā arī izplatītu Rietumos grāmatas vai valsts noslēpumus.

Kas attiecas uz bona fides , no jauna apgaismotie saprata, ka naivie Rietumi nekad nepametīs pazudušos dēlus nelaimē. Protams, atsevišķas ideoloģiskās transformācijas bija patiesas.

Pēc Ungārijas nemieriem 1956.gadā tikai daži Rietumu komunisti izjauca kopējo kārtību.

No visiem bijušajiem komunistiem vissimpātiskākais ir čehoslovāku Aleksandrs Dubčeks, kura "apolitisko pieklājību un mērenību" apraksta arī Holenders. Kā svarīgs 1968.gada "Prāgas pavasara" arhitekts Dubčeks solīja "cilvēcisku sociālismu." Par šādu ķecerību viņš tika saukts priekšā Maskavā, kad, kā viņš vēlāk rakstīja, viņš beidzot saprata, ka viņam bijusi "darīšana ar gangsteriem."

Varbūt nav iespējams izprast padomju sistēmas sabrukumu, kamēr tā nav pavisam pagalam, kamēr visi profesionālie bijušie komunisti un VDK bosi nebūs nogājuši no skatuves. Tas ļaus patiesi ieiet šajā jaunajā gadsimtā, taču pa to laiku mums vajadzētu samierināties ar Holendera izcilajām esejām.

Vudfords Makkelans

"Amerikas cietumos sēž divi miljoni cilvēku"

"Metro"

— 2000.02.22.

ASV cietumos sēž gandrīz divi miljoni cilvēku. Ieslodzīto skaits uz 100 000 iedzīvotāju ir apmēram 10 reižu lielāks nekā Zviedrijā.

Stokholmas universitātes profesors kriminologs Ježi Sarņeckis ASV kriminālpolitiku min kā piemēru, kas notiek ar sabiedrību, kurā bailes no noziedzības kļūst pārlieku lielas.

"Amerikas Savienotajās Valstīs ir senas tradīcijas cietumos turēt daudz cilvēku, tomēr tāds pieaugums, kas ir noticis pēdējās desmitgadēs, nekad agrāk nav pieredzēts, tik dramatisks tas ir", viņš teica.

Kā redzams franču laikrakstā Le Monde Diplomatique pirms kāda laika publicētā lielu ievērību guvušā apkopojumā, kopējais cilvēku skaits Amerikā, kas izcieš kādu soda veidu, sasniedz 5,4 miljonus. Ja viņi visi tiktu iekļauti bezdarba statistikā, tad bezdarbs ASV patiesībā būtu tāds pats kā vairumā Eiropas Savienības dalībvalstu.

"Ievērojama Amerikas iedzīvotāju daļa atrodas nemitīgā valsts kontrolē. Tā ir sabiedrība, kas ap sevi ir uzcēlusi mūri, lai neielaistu iekšā noziedzību. Tajā pašā laikā interesanti atzīmēt, ka cietumnieku skaita pieaugumam nav tiešas sakarības ar noziegumu skaitu. Tā vietā tas ir saistīts ar pieaugošajām bailēm no noziedzības, kas ir gluži cita lieta", Sarņeckis teica.

Viņš norādīja, ka visās Rietumvalstīs attīstība notiek apmēram šajā virzienā.

"Arī Zviedrijā cilvēki šobrīd no noziedzības baidās daudz vairāk nekā agrāk, un arī pie mums bailes ir palielinājušās daudz vairāk nekā faktiskā noziedzība. Dažreiz man rodas iespaids, ka bailes no noziedzības drauda ir aizstājušas gan bailes no krieviem, gan atomkara", Sarņeckis teica.

Viņš norādīja, ka ir grūti pateikt šīs parādības cēloni. Tie nav tikai ekonomiskie iemesli, par ko runāja agrāk, jo amerikāņu attieksme nav mainījusies, lai gan Amerika patlaban bauda savu līdz šim augstāko ekonomikas konjunktūru.

"Pēdējos gadu desmitos pāri Rietumvalstīm ir vēlies konservatīvisma vilnis. Ar ko tas ir saistīts, to pamazām lai mēģina izpētīt vēsturnieki", Sarņeckis teica.

 

"Metro" fakti. Cietumnieku skaits uz 100 000 iedzīvotāju vairākās pasaules valstīs:

Krievijā — 685, ASV — 645, Brazīlijā — 405, Igaunijā — 320, Lielbritānijā — 125, Kanādā un Ķīnā — 115, Austrālijā — 95, Dānijā — 65, Zviedrijā — 60, Norvēģijā — 55.

Magnuss A. Jākobsons

Vai jauna antiamerikānisma ass?

"The Washington Times"

— 2000.02.24.

Pierādījumi arvien vairāk liecina, ka ilgstoši apspriestā antiamerikāniskā alianse starp Ķīnu un Krieviju ir kļuvusi par realitāti.

Janvārī Maskavu apmeklēja Ķīnas aizsardzības ministrs, lai "aktīvi paplašinātu Krievijas un Ķīnas militāro sadarbību." Kā izsakās Krievijas prese, vizīte beigusies ar vienošanos sadarboties savstarpējo interešu sfērās, kā Klusā okeāna rietumdaļā un Balkānos.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma apjomā mazākā izmēra Krievija vēlējās eksportēt, taču tai nebija, ko pārdot, izņemot naftu, militārās iekārtas un ieroču tehnoloģiju. Ķīna savukārt vēlējās iegādāties, izmantojot cieto valūtu, ko bija nopelnījusi, ražojot Rietumiem produktus, izmantojot lētu darbaspēku. Rezultāts: modernās tehnoloģijas plūsma, kas pašlaik sasniedz 40% no Krievijas bruņojuma eksporta, kuru saņem Ķīna. Flotes tehnoloģijas eksportu raksturo augsta kvalitāte. Pašlaik tiek piegādāti divi moderni eskadras mīnu kuģi, apgādāti ar virsskaņas spārnotajām raķetēm, un vēl divi tiek gatavoti nosūtīšanai. Pirmais no šiem kuģiem, kas rada tiešus draudus ASV Klusā okeāna flotei, pagājušajā nedēļā izbrauca cauri Taivānas šaurumam. Krievijas flote ir iegādājusies četras krievu Kilo klases zemūdenes; un notiek diskusijas par vēl divu vai trīs jaunu zemūdeņu iegādi. Turklāt Krievija palīdz izveidot Ķīnas jaunākā modeļa atomraķešu zemūdeni.

Šī tirdzniecība pārvērtās stratēģiskajā aliansē, Ķīnai un Krievijai rodot kopīgu mērķi — ierobežot ASV varu un ietekmi. Krievija iebilst pret NATO paplašināšanos un intervenci Dienvidslāvijā, cenšas bloķēt Savienoto Valstu raķešu aizsardzības sistēmas izveidi, kā arī iebilst pret tai izteikto kritiku sakarā ar brutāla spēka izmantošanu Čečenijā. Ķīna neatbalsta ASV atbalstu Taivanai un iebilst pret tai izteikto cilvēktiesību pārkāpumu, negodīgu tirdzniecības attiecību, Tibetas apspiešanas un disidentu vajāšanas kritiku.

Amerikāņu intervence Kosovā izraisīja Pekinas bažas, ka Vašingtona varētu iejaukties, lai bloķētu tās plānus attieksmē pret Taivanu. Maskava savukārt ir nobažījusies, ka Savienotās Valstis vai NATO varētu iebrukt valstīs vai reģionos pie Krievijas robežām.

Bažas par dominējošām Savienotajām Valstīm, kas uzspiež savu gribu Maskavai vai Pekinai, tuvinājušas abas kā stratēģiskās partneres, satricinot prezidenta Klintona veltīgo sapni par ASV stratēģiskajām partnerattiecībām ar komunistisko Ķīnas valdību, kas uzlūko Savienotās Valstis kā savu ienaidnieku.

Maskava un Pekina pašlaik izmanto šo pašu scenāriju, uzbrūkot Savienotajām Valstīm. Tās iebilst pret ASV "hegemoniju" un raķešu aizsardzības sistēmu, aicina veidot daudzpolāru pasauli, un turpina pārdot ieročus un tehnoloģiju tām valstīm, kas izsaka līdzīgus antiamerikāniskus uzskatus.

Pagājušajā mēnesī CIP nosūtīja uz Kongresu ziņojumu par masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu, kā galvenos raķešu un ieroču tehnoloģijas izplatītājus identificē Krieviju, Ķīnu un Ziemeļkoreju. Tā paziņoja, ka Ziemeļkoreja, iespējams, jau ir saražojusi dažus atomieročus, un arī Irāna aktīvi cenšoties iegūt savā rīcībā masu iznīcināšanas ieročus.

Tiek uzskatīts, ka Sadama Huseina Irāka slēpj aptuveni 6 000 ķīmisko ieroču un gatavojoties radīt tālas sniedzamības raķetes.

Pirms nedēļas Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs bija ieradies Ziemeļkorejā un parakstīja vienošanos, kurā, kā rakstīja Maskavas prese, tika ietverta arī militāro saišu atjaunošana. Savukārt CIP pārstāvis Roberts Volpouls Senātā paziņoja, ka Ziemeļkoreja turpinot ražot tālas sniedzamības raķetes, bet Ziemeļkoreja izteica jaunus draudus par raķešu izmēģinājumu atsākšanu.

Ķīnas un Krievijas alianse cenšas ietekmēt arī ASV sabiedrotās. Krievija un Ķīna ir saņēmušas Francijas atbalstu saviem centieniem atcelt sankcijas pret Irāku.

Pavisam nesen kāda augsta ranga ķīniešu amatpersona ieradās Vācijā, izsakot draudus NATO sabiedrotajām. Ķīnas ārlietu ministra vietnieks izteica atklātu brīdinājumu, ka jebkurai valstij, kas nepieņems tās tiesības ar spēka palīdzību sagrābt Taivanu, nāksies izjust sekas, kā arī atkārtoja Krievijas pret ASV vērsto apsūdzību, ka Savienoto Valstu raķešu aizsardzības sistēmas izveide ierosinātu jaunu bruņošanās sacensību.

Taču prezidents Klintons ignorē augošās briesmas. Valdībai tomēr vajadzētu būt skaidrai politikai attieksmē pret agresiju; saglabāt efektīvus iebiedēšanas līdzekļus, aizstāvēt valsti pret jebkādiem draudiem, tai skaitā ballistiskajām raķetēm; turklāt tai vajadzētu palīdzēt sabiedrotajām, ieskaitot Taivanu, iegūt savā rīcībā raķešu pārtvērējus un citus ieročus, kas nepieciešami to pašaizsardzībai. No pašreizējiem prezidenta kandidātiem vienīgi republikāņi varētu izvēlēties šādu virzienu.

Džeimss Hekits

 

"Robežstrīds"

"The Economist"

— 2000.02.19./25.

Kad Kazahstānas un Uzbekistānas prezidenti Nursultans Nazarbajevs un Islams Karimovs tiekas publiski, tad viņi abi tēlo lielu draudzību un apber viens otru ar dārgām dāvanām.

Abu bijušo padomju republiku vadītāji pat ir parakstījuši līgumu par mūžīgu draudzību. Taču jau sen ir radušās aizdomas, ka viņu smaidi tikai apslēpj vēlmi kļūt par vienīgo noteicēju visā reģionā un ka katrs tikai gaida izdevīgu momentu, lai ietriektu nazi mugurā savam Vidusāzijas brālim.

25.janvārī Uzbekistāna acīmredzot nodomāja, ka tāds brīdis ir pienācis. Uzbeku robežsargi, atbalstam izmantojot bruņumašīnu, iebrauca 5 kilometrus tālu Dienvidkazahstānas teritorijā un vienpusēji nosprauda apmēram 60 kilometru garu robežas posmu. Kazahstānas valdība Uzbekistānai nosūtīja protesta notu, taču visumā tā ir centusies incidentu nesaasināt. Pagājušajā nedēļā uz Uzbekistānas galvaspilsētu Taškentu tika nosūtīta augsta ranga valdības delegācija, lai apspriestu šo incidentu. Tomēr vājā Kazahstānas reakcija uz šo atgadījumu liecina par Kazahstānas militāro nesagatavotību, lai kaut vai tiktu galā ar līdzīgiem robežkonfliktiem.

Šo vājuma iespaidu pastiprināja gadījums, kad šī mēneša sākumā nolaupītā afgāņu pasažieru lidmašīna nosēdās Aktjubinskas lidostā Kazahstānas ziemeļrietumos. Nolaupītājus apgādāja ar pārtiku un visu pārējo, un viņiem atļāva doties prom. Ir tiesa, ka pa ceļam uz Londonu pret viņiem tāpat izturējās arī Taškentā un Maskavā, taču drosmīgie kazahi no savas valdības bija sagaidījuši kaut ko vairāk. Valsts televīzijas stacija, kas pieder prezidenta Nazarbajeva vecākajai meitai, ar izsmieklu ziņoja, ka visas pasaules lidmašīnu nolaupītāji tagad zināšot, kur pieprasīt pārtiku par velti.

Nazarbajevs laikus ir pasludinājis jaunu militāro dokrtīnu. Ar amerikāņu pētniecības centra Rand Corporation palīdzību sagatavotais dokuments sniedz vadlīnijas rīcībai zema līmeņa konfliktu, teroristu uzbrukumu un robežu aizstāvības gadījumos, koncentrējot uzmanību uz bruņoto spēku kvalitātes uzlabošanu. Valdība ir ieplānojusi tērēt 1 procentu no iekšzemes kopprodukta armijas vajadzību apmierināšanai. Tas būtu militāro izdevumu pieaugums par 40 procentiem, taču ir jāšaubās, vai tā varēt atļauties armijas vajadzībām iztērēt nepilnus 90 miljonus dolāru. Vajadzību armijai ir daudz. Starp Vidusāzijas valstīm Kazahstāna pašreiz militārā personāla uzturēšanai izdod vismazāk - nieka 7 dolārus par katru karavīru gadā.

Armijas galvenais uzdevums ir valsts 12 tūkstošu kilometru garo robežu aizsargāšana. Taču ir nepieciešami eksperti, kas spētu noteikt, kurā vietā tieši atrodas robeža. Vidusāzijas valstis tika izveidotas 1920. un 1930. gados ar Maskavas administratīvo dekrētu palīdzību. Padomju varas laikā kazahu zemes strēle, uz kuru tagad pretendē Uzbekistāna, vairākkārt pārgāja no rokas rokā. Tā atradās viena kara apgabala robežās. Šis kādreizējais kara apgabals tagad aptver visu Uzbekistānas teritoriju, atskaitot mazo uzbeku apstrīdēto zemes strēli.

Kā stāsta kazahu stratēģiskais eksperts Sultans Akimbekovs, Uzbekistāna līdz šim esot atzinusi eksistējošo robežu. Pēc viņa domām, Uzbekistāna droši vien esot ieņēmusi kazahu teritoriju, vienkārši, lai izrādītu savu spēku. Visā reģionā Uzbekistānai ir pati lielākā armija.

Daži ir nobažījušies, ka Kazahstānas valdība ir tik nevarīga, ka tai nāksies atteikties no šīs savas teritorijas. Eksistē runas par iespējamu teritoriju apmaiņu ar Uzbekistānu, līdzīgu tai, kādu Kazahstāna pagājušajā gadā panāca ar Ķīnu par strīdīgām pierobežas teritorijām. Kazahstānai vēl ir jānokārto robežu jautājumi ar Kirgizstānu un Krieviju.

Ir visai ticami, ka Kazahstāna un Uzbekistāna vismaz pagaidām saglabās labas attiecības. Lai cik neuzticīgi tās raudzītos uz savstarpējām ambīcijām, tomēr tās apvieno bažas par Vidusāzijā augošajiem kareivīgā islama un terorisma draudiem.

"Politika kļuvusi stingrāka"

"Der Spiegel"

— 2000.02.21.

Vācijas kanclers Gerhards Šrēders par KDS krīzi, par partiju un valsts pielīdzināšanu vienu otrai, Haidera efektu un Eiropas iekšpolitiku.

Spiegel:

Kanclera kungs, pašreiz medijos ievērojami izteiktāk pārstāvēta opozīcija, nevis valdība. Vai jūs tas ļoti sāpina?

Šrēders:

Nē. Jo opozīcija jau nepārstāv politiskas tēmas, tā nodarbojas ar savu skandālu novērtēšanu. Tiktāl man nav nekādu iebildumu.

Sp.:

Bet jūs taču nevar iepriecināt, ja tas tā saglabāsies uz ilgu laiku.

Š.:

Nē. Mums jādiskutē par nepieciešamo valsts modernizāciju, galvenokārt par ekonomiku, bet arī par to, kas saistīts ar sociālas valsts tieslietu jauninājumiem. Nodokļu reforma, šeit īpaši minama uzņēmumu nodokļu reforma, kā arī pensiju jautājums, tām jābūt politisko diskusiju tēmām, nevis KDS skandāliem.

Sp.:

Turklāt KDS trūkums izjauc līdzsvaru partiju vidē.

Š.:

Šai valstij savas iekšējās stabilitātes dēļ nepieciešama spēcīga partija, kas balstās uz demokrātijas tiesībām. Es esmu pēdējais, kuram patiktu KDS izjukšana.

Sp.:

Vai mēs beidzot piedzīvojam galīgo Bonnas Republikas izjukšanu? Vai arī tā ir tikai sakritība, ka šie skandāli atklājās pēc pāriešanas uz Berlīni?

Š.:

Es nedomāju, ka tā ir sakritība. Katrs gadījums tagad beidzas ar vienas noteiktas valdības partijas pielīdzināšanu valstij, kā arī personas pielīdzināšanu valstij. Savienības attīstība varētu pieņemt tikai tādus apveidus, jo bijušais Vācijas kanclers un partijas priekšsēdētājs Helmuts Kols KDS — un līdz ar KDS arī valsti — uztver kā savu īpašumu.

Sp.:

Vai mēs patlaban piedzīvojam valsts krīzi?

Š.:

Nē, tā ir KDS krīze, nevis demokrātijas un valsts, jo valsts institūcijas funkcionēja, arī preses sarga funkcija, kā vērtē daži raksti, funkcionēja. Uz to es ārvalstīs ļoti pašapzinīgi norādīšu un teikšu: tā ir demokrātijas pazīme.

Sp.:

Pašlaik pārmaiņas notiek cita pēc citas. Vai jūs no nākamajām pārmaiņām nebaidāties? Vai arī pie jums, jūsu partijā un jūsu valdībā nebūs pēkšņas svārstības?

Š.:

Es ceru, ka ne. Tomēr to, protams, tas var arī notikt. Tas ir iespaidīgi, cik jūtīgi sabiedrība reaģē uz kļūmīgu attīstību. Tas nozīmē, ka politika kļuvusi stingrāka. Izaicinājumi kļuvuši lielāki.

Sp.:

Kādi?

Š.:

Izšķirošais punkts ir partijas vienotības apjoms un noslēgtība. Tiem koalīcijā jābūt tik lieliem, ka cilvēki var teikt: jā, viņi ir piemēroti, lai vadītu valsti grūtākos apstākļos, kas pašreiz izveidojušies. Paldies Dievam, tā tagad arī ir. Ilgi mēs strīdu uzskatījām kā strīda kultūru, tanī pašā laikā cilvēki ārpusē to saprata kā ķildošanos.

Sp.:

Viedokļu noskaidrošana divu vadošo sociāldemokrātijas pārstāvju starpā, ko pie labākās gribas nevar apzīmēt par strīdus kultūru, mums vēl labi saglabājusies atmiņā.

Š.:

Tas drīzāk ir vēsturisks jautājums.

Sp.:

Jūs nekad neesat bijis jūsmīgs partijas vīrs. Kas ir noticis, ka jums radusies sajūta, ka VDS visi velk aiz vienas virves?

Š.:

Es domāju, ka esmu mainījies. Ne fundamentāli, bet es, piemēram, tagad daudz lielāku rūpību pievēršu tam, lai tiktu sakārtota koalīcija. Es vispirms lietas mēģinu noskaidrot, nevis pieņemt lēmumus pēc austrumu gudro pavēles.

Sp.:

Kola sistēma izjūk. Līdzīga attīstības tendence pirms tam bija Bavārijā, kas beidzās ar Štreibla norietu. Un Ziemeļreinā–Vestfālenē tiek kritizēta Raua sistēma. Vai tur neslavā kritusi visa partiju organizācijas forma, pēckara republikas politiskais stils?

Š.:

Es nedomāju, ka tos vienu ar otru var salīdzināt. Bavārijā Štoibers sekoja Štreiblam, kas drīzāk sevi uztver kā Bavārijas vadošo kalpotāju nevis Federālās zemes firstu. Ziemeļreinā—Vestfālenē Volfgangs Klements sekoja Johanesam Raus, kas uzskatāmākas padara arī menedžmentam nepieciešamās spējas, nevis turpina iecienīta un godināta Federālās zemes firsta lomu, kas piemita Rauam. Tie ir lūzumi stilā, nevis politikā.

Sp.:

Tomēr arī Ziemeļreinā—Vestfālenē var novērot zināmu valdības un valsts, partijas un Federālās zemes savstarpēju pielīdzināšanu vienu otrai, šajā gadījumā to iemieso banka.

Š.:

Es ar jūsu rakstu saprotu mēģinājumu, ka jūs tur kaut ko gribat vienu otram pielīdzināt. Tomēr tas nav pieļaujams, jo pastāv atšķirīgi fakti. Tas jāuztver vienkārši.

Sp.:

Vai mentalitāte, kas aiz tā slēpjas, nav viens un tas pats?

Š.:

Nē. Runa ir par ļoti atšķirīgiem faktiem. Patiesi, vienādības zīmi nevar likt starp bilances viltojumiem un bankas lidmašīnas izmantošanu. Starp citu, priekšplānā bija darba darīšanas. Ja tur tika rīkoti partiju pasākumi, tās tik un tā ir dienesta darīšanas.

Sp.:

Tomēr Ziemeļreinā–Vestfālenē nav runas par to, vai visi lidojumi bija dienesta darīšanu dēļ, vai arī dažkārt privāti, bet gan par to, vai tas ir pieļaujams, ka valsts vadība tik ļoti nodarbojas ar federālās zemes bankas pakalpojumiem un valsts vadība ceļojumus bankai ļauj apmaksāt.

Š.:

Atbildi sniedz praktiskas pārmaiņas Ziemeļreinā–Vestfālenē.

Sp.:

Atgriezīsimies pie grūtībām KDS: vai KDS tagad patiesi ir sasniegusi savu zemāko popularitāti?

Š.:

KDS sagaida tas, kas bija jāpārvar VSP pēc 1982.gada varas nomaiņas: Tai nepieciešama visaptveroša saturiska atjaunošana.

Sp.:

Ja tā šo procesu sekmīgi būs realizējusi, tad vidū, uz kuru tiecas visas partijas, kļūs šauri.

Š.:

Šī konkurence ir zināma. Bet patiesi ir jārunā par to, kurš ir spējīgs pilnīgi mainītos noteikumus izprast pasaules ekonomikas kontekstā un ekonomisko un politisko sistēmu tā tiesiskot, lai tā funkcionē? Pašreiz tiek uzskatīts, ka to vislabāk var izdarīt VSP un sarkani zaļo koalīcija.

Sp.:

Desmit nedēļas.

Š.:

Acumirkli! Interesanti ir tas, ka jums uzticas — attīstības tendence, ko pirms dažiem gadiem diskutējot, būtu uzņēmuši skeptiski. Es ar lielu apmierinātību saku: pašreizējā situācijā sarkani zaļo koalīcija šo sabiedrību, mūsu valsti stabilizē.

Sp.:

Mums ir iespaids, ka cilvēki vispār neuzticas ne valdībai, ne arī politiķiem, ka viņi ar iespējamajām problēmām tiks galā.

Š.:

Gluži tā nav. Protams, ne tikai kā KDS krīzes sekas — distance politikā ir kļuvusi lielāka un līdz ar to arī starp partijām. To noliegt būtu nepareizi. Bet Vācijā saprata un arī turpmāk sapratīs, ka partijas šajā politiski sociālajā sistēmā ir nepieciešamas. Būs diskusija — un tas ir pamatoti — par jautājumu, cik lielā mērā tās ir nepieciešamas un no kādām sabiedriskām sakarībām partijām būtu jāatturas.

Sp.:

Vai jums nav bail no vācu Haidera, kas no cilvēku bailēm varētu gūt labumu?

Š.:

Pastāv draudi, ka KDS, pateicoties iekšējām grūtībām, tik pamatīgi tiek pārbaudīta, ka tā demokrātisko labējo pusē atstāj vakuumu. Un to varētu ieņemt cilvēki ar līdzīgiem uzskatiem, kādi ir Haideram. Tā būtu attīstības tendence, ko neviens nevarētu apsveikt.

Sp.:

Vai tas bija par iemeslu, ka jūs iejaucāties, veidojot Austrijas valdību?

Š.:

Runa nebija par iejaukšanos. Runa bija par to, lai skaidri tiktu parādīts, ka Eiropa arī ir vērtību savienība. Norobežošanās no Haidera bija svarīga. Diskusiju Austrijā es apsveicu. Starp citu, es negribu, ka Haiders būtu vācu problēma. Jo tiem, kuri mūs novēro starptautiski, nav tik daudz bail no Haidera Austrijā, bet daudz vairāk no Vācijas, kas no viņa skaidri nenorobežojas.

Sp.:

Vai jūs Haideru uzskatāt par neonacistu?

Š.:

Runa nav par to, par ko es viņu uzskatu. Termins "labējo populists", liekas, atbilst iespaidam, ko viņš līdz šim par sevi radījis. Tas, ko viņš teica par SS, par ārzemniekiem, izsaka domāšanas veidu, kuru es uzskatu par nedemokrātisku.

Sp.:

Vai jūs, pirms stājāties savā amatā, iedomājāties, ka vācu pagātne atkal tik spēcīgi ietekmēs ārpolitiku?

Š.:

Nē. Ārzemēs vēl joprojām saglabājusies šī īpašā būtība attiecībā pret Vāciju, daudz izteiktāka, nekā es to agrāk uzskatīju par iespējamu. Tāpēc es saku: ja mēs, kā vācieši, piekāpsimies Bavārijas prasībai tieši pret Haideru izrādīt plašu žestu, tad mēs novirzītos uz bīstama ceļa.

Sp.:

Bavārieši to vienmēr sapratuši savādāk.

Š.:

Ja raugās no Minhenes Feldherrenh?gel , izšķiršanās šķiet citādāka. Bet Minhenes Feldherrenh?gel nav piemērots, lai no turienes komandētu Eiropas un starptautisko politiku.

Sp.:

Vai reakcija pret Haideru bija stunda, kad dzima Eiropas iekšpolitika?

Š.:

Teiksim tā: tagad notiek attīstība šajā virzienā. Šodien mēs Eiropu definējam ne tikai kā kopīgu tirgu, bet gan kā kopīgu vērtību atrašanās vietu. Cik tālu integrācija pēdējos gados ir padziļinājusies un attaisno to, ka partneri cits par citu vairāk rūpētos, vairāk arī iejauktos, nekā pagātnē.

Sp.:

Kuram tad nākamo reizi jāiejaucas jūsu darīšanās?

Š.:

Tā es nedomāju! Es tikai varu saprast, ka starptautiskā sabiedrība ir noraizējusies, ja tāda partija kā labēji radikālā VSP iekļūst Vācijas lantāgos. Tas mani nodarbina.

Sp.:

Itāļi to acīmredzot sapratuši pavisam savādāk. Romā satraukums par jūsu piezīmi par neonacismu ir liels.

Š.:

Kas attiecas uz Austriju, tam jāattiecas arī uz visu Eiropas Savienību. Vienīgi to es vēlējos pateikt.

Sp.:

Tas nozīmē, ka beidzas nacionālā patstāvība?

Š.:

Daudzus ekonomiskas dabas jautājumus iespējams noskaidrot vienīgi Eiropas līmenī. Visa finansu un ekonomikas politikas joma kļūs aizvien eiropeiskāka, un nacionālā spēles telpa arī mums kļūs mazāka. Kosovas lēmuma rezultātā Vācijai sava starptautiskā atbildība būs vairāk jāņem vērā, nekā to līdz šim daudzi uzskatīja par iespējamu. Tas nozīmēs arī to, ka mums, piemēram, ANO būs jāspēlē jauna loma, un mēs to spēlēsim.

Sp.:

Kā Vācija vai kā Eiropas daļa?

Š.:

Tur nav pretrunas.

Sp.:

Bet jautājums, vai Vācija iesaistīsies Drošības padomē, starptautiskajai lomai ir svarīgs.

Š.:

Ja izdotos iegūt mandātu Drošības padomē, man tas patiesi patiktu.

Sp.:

Aiz vēlmes par lielāku Eiropas militāru integrāciju droši vien slēpjas ne tikai politiskas intereses vien?

Š.:

Protams, es esmu par to, ka arī ieroču industrija Eiropā eiropeizētos. Process pašreiz pilnībā notiek. Mēs to vienmēr esam atbalstījuši, atcerieties Dasa Aerospatiale . To mēs darīsim arī turpmāk.

Sp.:

Vai tas nozīmē, ka tas attiecas arī uz eksportu, lai turētu veikalu kārtībā ...

Š.:

Es nojaušu, ka šim jautājumam ir zemteksts. Protams, Vācijai jāpaliek kooperēties spējīgai. Un Eiropas bruņojuma industrijā nacionālās intervences iespējas nekļūs lielākas. Tas ir skaidrs.

Sp.:

V ai jūsu piesardzīgais formulējums nozīmē, ka Vācija nākotnē vairs pati neizšķirs jautājumus par savu ieroču eksportu?

Š.:

Kopš laika, kad runa ir par nacionālajiem ražojumiem, mums ir konkrētas direktīvas. Mēs tagad tieši tās esam formulējuši no jauna, un mēs tās arī ievērosim. Ko tas nozīmēs eiropizācijas procesam, to mēs redzēsim. Arī šeit ir izstrādāts darbības kodekss, uz kuru attiecas arī mūsu direktīvas.

Sp.:

Kanclera kungs, mēs jums pateicamies par šo interviju.

"Francijas Tuvo Austrumu politika kā strīdus ābols"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.02.28.

Stingrs Širaka

aizrādījums Žospēnam

Pār Francijas Tuvo Austrumu politiku Parīzē ir iebrukusi līdzšinējā ārpolitiskā vienotības fasāde. Prezidents Širaks asi nosodījis premjerministru Žospēnu par viņa novēršanos no proarābiskā Francijas "bezpartejiskuma" attiecībā uz Tuvo Austrumu reģionu. Žospēna Tuvo Austrumu apmeklējums beidzās ar sakāvi.

Premjerministra Žospēna Tuvo Austrumu vizīte beidzās ar sakāvi, kas vismaz tagad satricināja sadzīvošanas pamatu. Prezidents Širaks valdības vadītājam telefona sarunā tūlīt pēc viņa atgriešanās Parīzē naktī uz svētdienu atgādināja par Francijas ārpolitikas pastāvību un sava Tuvo Austrumu kursa nosvērtību, kurā nekas neesot mainījies. Saistībā ar attiecībām Izraēlas un Libānas starpā, viņš norādīja uz īpašu pienākumu, proti, nepārstāvēt kādas partijas viedokli. Apstrīdēt šo bezpartejiskumu nozīmētu ietekmēt ticamību Francijas ārpolitikai un tās spējām darboties miera labā, tā bija rakstīts Elizejas paziņojumā attiecībā uz rājienu, ko Širaks izteica Žospēnam. Vienlaicīgi izskanēja arī tas, ka prezidents esot bijis šokēts par nožēlojamajiem starpgadījumiem Bir Zeit universitātē, kur Žospēnu viegli ievainojuši palestīniešu demonstranti, viņu apmētājot ar akmeņiem.

 

Divas vienotības fasādes mēles

Līdz šim Francijā kā maksima tika paziņots tas, ka sadzīvošanas laikā valsts ārpolitikā runājot vienu valodu. Kad Žospēns Izraēlā Hezbollah uzbrukumus izraēļu karavīriem Dienvidlibānā apzīmēja kā terorisma aktu, tad pēkšņi sagruva ārpolitiskās saskaņas fasāde. Tas, ka nākamajā dienā premjerministrs saņēma nelielu labojumu un runāja vienīgi par kaujinieciskiem aspektiem, pēc Elizejas uzskatiem tikai nedaudz ietekmēja ievērojamo Žospēna Tuvo Austrumu politikas kursa maiņu, jo tas vienlaicīgi ļāvis izteikt asu kritiku par Damaskas nostāju attiecībā uz miera sarunām ar Izraēlu. Francijas kopš de Golla piekoptais proarābiskais "bezpartejiskums" reģionā principā tiek apšaubīts. Galvenokārt rodas jautājums, vai tagad valsts sadzīvošanas ārpolitikā tiekot runāts ar divām mēlēm. Ārlietu ministrs Vedrīns mēģināja relativizēt Žospēna uzbrukuma apjomu. Viņš apgalvoja, ka franču Tuvo Austrumu politika turpmāk ir skaidra un viennozīmīga. Savukārt opozīcija ar šādiem mierinājumiem nav novirzāma no sava sašutuma. Gollistu partijas vadītāja Aliota—Mari no Žospēna pieprasīja, lai viņš izskaidro savu "neaptveramo novirzīšanos no ceļa". Kopumā valdības vadītājam no opozīcijas puses tika pārmests, ka viņš gribot padarīt ārpolitiku par iekšpolitisko ieroci sadzīvošanas sacensībā. Apsvērtie komentāri nespēja noslēpt valdības vadītāja neizveicību, tomēr bieži atklātu atstāja neatbildētu to, cik daudz esot bijusi runa par improvizāciju un cik tālu patiesi esot bijušas ieplānotas kursa izmaiņas.

 

No sacensībām sakāvē

Tieši pēc Žospēna vizītes uzmanību piesaistīja tai sekojošās publikācijas par to, ka valdības vadītājs kopš Sešu dienu kara, kas notika 1967.gadā, franču piekopto Tuvo Austruma kursu daļēji esot iecerējis mainīt.

Vairāk nekā pirms mēneša Žospēns, uzstājoties sociālistu priekšā, apgalvo, ka kreisie bez līdzās pastāvēšanas arī ārpolitikā, kura valsts vadītājam nosaka atbilstošas konstitucionāli svarīgas prerogatīvas, var sasniegt labākus rezultātus nekā labējie. Decembra valsts apvērsuma laikā Kotdivuārā valdība iepretim Širakam panāca franču militārās intervences noliegumu par labu no amata atstādinātajam valsts vadītājam. Šie panākumi bijušajā Francijas Āfrikas kolonijā ātri tika aizēnoti ar faktu, ka Širaks mobilizācijā pret zili—melno koalīciju Vīnē vēloties iniciatīvu sagrābt sev.

Žospēna izraušanās Tuvo Austrumu "mīnu laukā" tomēr problēmas sagādājošā veidā tika novērtēts kā mēģinājums ar partijas nostāju ar labu Izraēlai atņemt Širakam daļu ebreju izcelsmes vēlētāju balsu, kuras valsts vadītājam kopš viņa skaidrās Francijas lomas atzīšanas Višī režīma vadībā, veicot ebreju vajāšanu vācu okupācijas laikā, bija vairojis viņa simpātijas. Šīs notikums patreiz radījis pamatīgu jezgu, līdz šim parasti piesardzīgi un taktiski manevrējoša premjerministra tēlu televīzijas ekrāna nomainījušas ainas ar demonstrantu vardarbīgiem izlēcieniem, kas vērsti pret Lijonelu Žospēnu. Valdība Parīzē, kas amatā atrodas jau 1000 dienas, laikam esot izvēlējusies citu veidu, kā atzīmēt šo jubileju.

""Viena Ķīna" nav iespējama"

"International Herald Tribune"

— 2000.02.29.

Taivāna, viena no Āzijas jaunākajām un efektīvākajām demokrātijām, pamazām tuvojas 18.marta jaunā prezidenta vēlēšanām.

Tieši tāpat kā iepriekšējās vēlēšanās 1996.gadā, tās "lielais Brālis", kontinentālā Ķīna, draud ar iebrukumu. Ik reizi, kad Pekina šādi rīkojas, tā vājina mītu par "vienas Ķīnas" esamību. 1996.gada prezidenta vēlēšanu periodā Tautas atbrīvošanas armija raidīja savas raķetes Taivanas līča virzienā un piekāpās vienīgi tad, kad Vašingtona nosūtīja uz šo reģionu divas lidmašīnu bāzes kuģu kaujas grupas. Pagājušajā nedēļā Ķīna pieprasīja, lai Taivāna sāktu sarunas par atkalapvienošanos vai arī rēķinātos ar iebrukumu.

Īpašā dokumentā tika izteikts brīdinājums, ka Ķīna būtu spiesta izmantot "drastiskus līdzekļus, tai skaitā militāro spēku", ja Taivāna turpinātu atlikt sarunas par iespējamo atkalapvienošanos.

Taivānas pozīcijas pamatā ir ideja par to, ka atkalapvienošanās sarunas tomēr ir iespējamas, tikai tad, kad Ķīna kļūs demokrātiska.

Taivānas pārveide ir ārkārtīgi pārsteidzoša. Kad autors to pirmo reizi apmeklēja 70. gadu sākumā, tā bija militāra diktatūra, kas vēl arvien atradās pilnīgā gomindāniešu ģenerāļu kontrolē, kuri bija aizbēguši no kontinenta pēc savas sakāves 1949.gadā. Arī prese atradās stingrā valdības kontrolē. Disidenti tika arestēti. Tajā laikā galvenā eksporta prece bija rīsi un ananāsi. Amerikāņi, kuri devās projām no Vjetnamas, draiskojās ar vietējām meitenēm. Grāmatnīcas bija lētu Rietumos publicētu bestselleru pirātisko kopiju pārpildītas.

1970.gadā Šokross sazinājās ar Ārlietu ministrijas spīkeru, kurš informēja, ka komunistiskā Ķīna, vēl arvien iestigusi kultūras revolūcijas purvā, nenovēršami cietīšot neveiksmi, un ka Taivānas modelis triumfēšot. Tajā laikā autors uzskatīja šādus apgalvojumus par muļķīgiem.

Tagad gandrīz viss iepriekš aprakstītais no Taivānas ir izzudis. Augļu un rīsa eksportu ir nomainījušas tehnoloģiski augsti attīstītās preces.

Vispirmām kārtām, gomindānieši pavērsa salu plurālisma virzienā, bet paši kļuva par patiesi demokrātisku partiju.

Protams, Taivānai ir savas problēmas, un tomēr tās panākumi ir pārsteidzoši un aizkustinoši. Tā ir izveidojusi sistēmu, kurai cilvēki var uzticēties.

Pretēji Taivānai, Ķīnā šāda ticība nav jūtama. Kā izteicās somu Ķīnas eksperte Linda Jakobsone, kura pašlaik strādā Taivānā, reālās briesmas salai rada garīgais tukšums pašā Ķīnā. Komunisms ir miris, vairojas sektas. Vienīgais emocionālais līdzeklis, kas vēl arvien ir partijas rīcībā, ir nacionālisms. Un tas rada draudus Taivānai.

Ķīniešu šovinisma spēks atklājās saniknotajā sabiedrības reakcijā uz NATO veikto Ķīnas vēstniecības sabombardēšanu Belgradā Kosovas kara laikā. Ķīnas jauniešiem ir mācīts, ka Ķīna ietvers arī Honkongu, Makao un Taivānu. No šīm trim teritorijām vienīgi Taivāna pašlaik ir palikusi brīva. Taču tā nav kolonija. Tā ir valsts ar savu konstitūciju un saviem aizsardzības spēkiem. Taivāna vārdos ir gatava atbalstīt atkalapvienošanos, taču, kā apgalvo ārlietu ministrs: "Mums galvenais priekšnoteikums ir tāds, lai Ķīnas iedzīvotāji baudītu likuma varu, brīvību, demokrātiju un brīvo tirgu, vēl pirms runāt par atkalapvienošanos."

Taivānas pozīcija attieksmē pret Ķīnu turpina attīstīties. Pagājušajā gadā Taivānas prezidents Li sacēla vētru ar savu paziņojumu, ka attiecības ar Ķīnu ir jābalsta uz "īpašām valsts — valsts attiecībām." Ķīnu tas saniknoja un tā pastiprināja savus draudus šai "dumpīgajai provincei."

Bils Klintons svārstījās. Vispirms Vašingtona pamudināja Taivānu atteikties no savas jaunās nostājas un apgalvoja, ka tā vēl arvien tiekot uzskatīta par "vienas Ķīnas" sastāvdaļu. Taču, saskaroties ar Taivānas atteikumu piekāpties, ASV amatpersonas atkārtoja, ka tās esot apņēmušās aizsargāt salas valsti tikmēr, kamēr tā nepasludinās savu neatkarību.

Starptautiskās sistēmas neizprotamais raksturs reti kad parādās tik skaidri, kā Taivānas gadījumā. Apvienoto Nāciju sastāvā atrodas nenozīmīgas un brutālas valstis. Taivānā, kas nav ne nenozīmīga, ne brutāla, ne tikai nav ietverta ANO, bet ķīniešu draudu dēļ tai ir maz diplomātisko attiecību ar citām valstīm. Taipejai pašlaik ir diplomātiskās attiecības ar tikai 29 valstīm. Dažas ir pavisam niecīgas, piemēram Palau, Nauru un Maršala salas. Daļa no attiecībām ir nopirktas. Pārējie partneri ir karojoši, piemēram, Libērija, kuras asinīm aptraipītais prezidents Čārlzs Teilors bija pēdējais valsts pārstāvis, kurš tika sveikts Taipejā.

Tomēr cīņa par diplomātisko atzīšanu nav daudzsološa, bet patiesība ir tā, ka gandrīz visām valstīm, ieskaitot pašu Ķīnu, ir pieaugošas komerciālās un finansiālās saites ar šo "dumpīgo provinci."

Pat tādā gadījumā, lai kurš arī neuzvarētu prezidenta vēlēšanās, Ķīnas draudi nemazināsies. Pekinas kareivīgums tās pieprasīto atkalapvienošanos padara vēl jo neiespējamāku. Rodas jaunas Taivānas izpratne ar savu pilsonisko apziņu. "Vienas Ķīnas" teiciens šķiet vēl jo arhaiskāks.

Viljams Šokross

"Lielais lēciens atpakaļ"

"The New York Times"

— 2000.02.28.

Zem Ķīnas politiskās kartes notiek tektonisko virsmu pārbīdes. Izskatās, ka tā rezultātā radītais stress ved uz politisku zemestrīci.

Kā gan citādi var skaidrot Pekinas pagājušajā nedēļā izteikto acīmredzami neracionālo draudu par arvien pieaugošu gatavību ieņemt Taivānu ar spēku?

Šeit ir Ķīna, kura cieši sadarbojas ar Klintona administrāciju, lai pievienotos Pasaules Tirdzniecības organizācijai un tādējādi vēl vairāk ietiektos amerikāņu tirgū, vienlaikus atbrīvojoties no ASV ikgadējā spiediena cilvēktiesību jautājumos.

Un šeit arī ir Ķīna, kura Vašingtonā cenšas panākt Taivānas Drošības nostiprināšanas likuma bloķēšanu, palīdzot prezidentam Klintonam novērst iespēju, ka 22 miljonu liela brīvo ķīniešu valsts iegādātos aizsardzības līdzekļus pret Pekinas jaunajām raķešu baterijām.

Šajā kritiski svarīgajā momentā — gan jautājumā par Ķīnas uzņemšanu PTO, gan jautājumā par Taivānas aizsardzības likumprojektu Kongresā — Pekinas komunistu līderi grauj Klintona centienus palīdzēt tiem.

Turklāt tie piekrāpa Klintonu visaizvainojošākajā veidā. ASV prezidents nosūtīja uz Pekinu misiju savu tuvāko diplomātisko un militāro padomnieku vadībā. To mērķis bija novērst jebkādus pārsteidzīgus soļus no Ķīnas puses pret disidentiem vai asu retoriku pret Taivānu, kura dotu triecienu Klintona proķīniskajiem atbalstītājiem Kongresā.

Taču, mūsu misijai to nezinot, Pekinas režīms gatavoja 11 000 vārdu garu dokumentu spriedzes saasināšanai. Īsi pēc tam, kad mūsu delegācija bija devusies prom, valsts sekretāres vietniekam Stroubam Talbotam tika nogādāts diplomātisks ekvivalents pliķim sejā ar slapju zivi.

Ķīnas līderi nav traki. Vienīgais viņu šķietami nenormālās uzvedības racionālais izskaidrojums ir tas, ka to plaisa viņu rindās ātri paplašinās. Šis lielais iekšējais stress var novest pie tā, ka asā retorika pār Taivānas jūras šaurumu izvēršas karā.

Viena puse — "labie" premjerministra Žu Rondzi vadībā — lai arī apspiež iekšējo politisko brīvību, tomēr vēlas iet pa kapitālisma ceļu, atbrīvot ekonomiskos ierobežojumus un sadarboties ar ASV, kā arī pievienoties PTO.

Kreieni sliktākā puse — prezidenta Dzjana Dzemiņa un korumpēto militāri industriālo karteļu vadībā — baidās no brīvās tirdzniecības, un vēršas pret strādnieku un studentu nemieriem, arestējot disidentus un iedzenot pagrīdē augošo Falun Gong reliģisko kustību.

Klintons ir pieņēmis, ka labā puse Žu vadībā gūst virsroku. Ar to skaidrojama viņa terminoloģijas maiņa no "Pekinas miesniekiem" uz "stratēģiskiem partneriem".

Traģēdija ir tā, ka patiesībā virsroku gūst Dzjana stingrās līnijas piekritēji. Ja vēlaties būt žēlsirdīgi par Klintona pielabināšanās politikas motīviem, tad uzskatiet to par mēģinājumu palīdzēt labajai pusei — taču tās praktiskais rezultāts ir bijis to nikno komunistisko despotu pozīcijas nostiprināšana, kuru ģimenes ir cieši saistītas ar militāristiem. Tieši tādēļ Ķīna pārdod ieročus noziedzīgajām valstīm, tādēļ tā cieši vienojas ar Krieviju pret Rietumiem Kosovā un Irākā. Taču pats būtiskākais ir tas, ka Klintona pielabināšanās atklājas asi pastiprinājušajos Ķīnas militārajos draudos Taivānai.

Dzjana komunistiskie militāristi nesen ir pārliecinājušies par to, ko zināma deva nacionālistiska drudža var dot represīva režīma noturēšanā pie varas. Tie noraudzījās, kā Vladimirs Putins izmantoja "atdalīties noskaņoto Čečeniju" kā grēkāzi, lai novērstu strādājošo uzmanību no ekonomiskajām grūtībām, un kā Vašingtona reaģēja, apbruņojot viņa intelektu un tādējādi atbalstot viņa ievēlēšanu. Iespējams, ka viņi deva tādus pat mājienus par "atdalīties noskaņoto Taivānu", kādus deva Putins pirms sava populārā kara Čečenijā.

Amerikas politika nedrīkst atbalstīt Dzjana avantūristus, dodot tiem PTO līdzdalību un nespējot būt par Taivānas demokrātijas arsenālu. Tas vēl vairāk novājinātu opozīciju Dzjanam Aizliegtajā pilsētā.

Mūsu prezidenta amata kandidātiem, tajā skaitā arī Alam Goram, vajadzētu aicināt Klintonu un Kongresu apņēmīgi atbildēt uz Taivānas iebaidīšanu. Veids, kā novērst karu — un briesmīgo lēmumu, ar kuru būtu jāsaskaras nākamajam prezidentam — ir tūlīt skaidri likt saprast, ka Pekinas dominējošās frakcijas kareivīgie draudi izraisīs sekas, kuras vājinās Ķīnu.

Viljams Sefairs

"Rietumus uzskata par draudiem"

"Dagens Nyheter"

—2000.02.16.

Lietuva. Pieaug pretestība pret iestāšanos Eiropas Savienībā.

Tajā pašā laikā, kad Lietuva ir sākusi sarunas par iestāšanos ES un strauji tuvojas NATO, šajā mazajā Baltijas republikā ir jūtams aizvien spēcīgāks Rietumiem naidīgs zemūdens strāvojums. Pat Zviedriju sāk uzskatīt par draudīgu milzi.

Nav pagājuši pat desmit gadi, kopš Lietuva izlauzās no Padomju Savienības un atjaunojās kā valsts, taču tās nacionālā pašapziņa tagad atkal sāk mazināties. Iemesls ir akūtā ekonomiskā krīze, ko savukārt izraisīja Krievijas finansiālais sabrukums 1998. gadā.

Svarīgāks iemesls ir privatizāciju vilnis, ko daudzi uzskata par Lietuvas pārdošanu ārvalstīm.

Daudzus ir izbrīnījis arī tas, ka Lietuvai jau gadu turklāt ir bruņoto spēku virspavēlnieks Jonass Kronkaitis, pensionēts amerikāņu armijas pulkvedis un Vjetnamas kara veterāns.

Vienlaikus palielinās pretestība pret Eiropas Savienību. Šodien iestāšanos atbalsta tikai 30% lietuviešu. Daudzi ES uzspiesto Ignalinas atomspēkstacijas slēgšanu uzskata par pirmo pazīmi tam, kāda Eiropas Savienībā būs nostāja pret nabadzīgo Lietuvu.

Naidīgums pret Eiropas Savienību nav skāris politisko eliti un dedzīgus Eiropas integrācijas aizstāvjus, tomēr ārpus augstākajām aprindām palielinās eiroskeptiķu skaits.

Viens no viņiem ir parlamenta deputāts Rimvits Smetona no galēji nacionālistiskās Nacionālo demokrātu partijas. Viņa vectēva (tēva) brālis Antans Smetona bija autoritārs Lietuvas prezidents līdz 1940. gadam, kad Padomju Savienība okupēja Lietuvu. Rimvits uzskata, ka valdība šobrīd raugās uz Briseles pusi, nevis uz Lietuvu. Viņš retoriski vaicā: "Vai mēs izstājāmies no vienas savienības, lai iestātos citā?" un tūlīt steidzas paskaidrot, ka nevēlas Padomju Savienību pielīdzināt Eiropas Savienībai, tomēr sarunas par iestāšanos ES sauc par "nodevību".

"Mums vajadzēja sarīkot tautas nobalsošanu, iekams sēžamies pie sarunu galda. Pretējā gadījumā paliek vienīgi tehniskie jautājumi un iestāšanās noteikumi. Mēs esam ods, kas stājas pretī gigantam."

Citi lietuviešu politiķi un uzņēmēji, ar kuriem aprunājās Dagens Nyheter, ir vairāk uztraukti par ārvalstu ieguldījumiem. Viņi uzsver, ka investīcijas ir nepieciešamas, tomēr Rietumu kapitāla priekšā nevajag gulties uz muguras.

Vispretrunīgākais ir Mažeiķu naftas pārstrādes komplekss, kas tika pārdots amerikāņu naftas koncernam Williams. Šī vienošanās bija tik strīdīga, ka premjerministrs Rolands Pakss atteicās parakstīt līgumu un nolēma atkāpties. Šī iemesla dēļ Pakss kļuva par vispopulārāko Lietuvas politiķi.

Tomēr Zviedrija, kas, raugoties no Baltijas jūras austrumu krasta, ir īsta lielvalsts, arī ir nokļuvusi kritikas ugunī. Tā cēlonis pirmām kārtām ir tas, kas tiek uzskatīts par Zviedrijas piekopto uzņēmumu, lielākoties banku, telekomunikāciju un masu mediju, agresīvo uzpirkšanu.

Kāds vadošs ekonomists un veikalnieks, kas nevēlējās minēt savu vārdu, sarunā ar Dagens Nyheter teica: zīmīgi esot tas, ka zviedru un pārējo Ziemeļvalstu ieguldījumi galvenokārt izdarīti stratēģiskas nozīmes infrastruktūrā.

Viņš noradīja, ka Zviedrija tagad Lietuvā rada gan vairākus monopolus, gan koloniālu atkarību.

Rakstnieks un filozofijas pasniedzējs Arvīds Juozaitis pagājušā gada rudenī piedalījās studentu demonstrācijā pret Lietuvas "izpārdošanu". Viņš Dagens Nyheter stāstīja, ka esot bijis uzsaukuma iniciators (to parakstīja 50 intelektuāļi), kurā teikts, ka Lietuva tiek pārvērsta par "nepilnvērtīgu" valsti.

"Pāri paliks vienīgi protektorāts ar lētu un beztiesisku darbaspēku, un tas atgādina 1940. gadu, kad ārvalstu monopolistu vēlmju dēļ valsts vadība atteicās no neatkarības", teikts šajā uzsaukumā.

Parlamenta deputāts un bijušais aizsardzības ministrs Andrs Butkēvičs gan nesaskata nekādu risku. "Nekādu briesmu nav. Gluži pretēji - tas ir labi, ka zviedri nāk iekšā, jo viņi naudu kā ieroci lieto nevis korumpētā varas spēlē, bet gan tādēļ, lai veiktu labus darījumus."

Konservatīvās partijas deputāts Emanuelis Zingeris uzskata, ka Ignalinas atomspēkstacijas slēgšanai var būt bīstamas sekas.

"Uzspiestā slēgšana var kļūt par nopietna satraukuma avotu un vienīgi uzmundrinās visus pret Eiropu naidīgos spēkus Lietuvā. Mūsu valstī ir papilnam Haidera tipu, kas gaida savu iespēju tikt pie teikšanas".

Mihaēls Viniarskis

"Paplašināšanās ir nepieciešamība"

"Deutschland"

— 2000.01.–03. – Nr.1

Vienota Eiropa iegūs arvien skaidrākas aprises. Decembra galotņu sanāksmes laikā Helsinkos tika nolemts, ka ES, jau sākot ar 2002.gada, būs "paplašināties spējīga".

Eiropas iekšējās struktūras butu jāreformē tik droši, ka Eiropas Savienība, sākot ar 2003.gadu, būtu spējīga uzņemt pirmās kandidātvalstis. Tad iestāšanās datums būs atkarīgs vienīgi no valstu sasniegumiem iestāšanās sarunās. Vīzija par 21.gadsimta Eiropu tika veidota, izvirzot ļoti godkārīgus mērķus. ES drīz vedīs sarunas ar 12 Centrāleiropas un Dienvideiropas valstīm, par kuru iestāšanos jau ir izlemts, ar Bulgāriju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Maltu, Poliju, Rumāniju, Slovēniju, Slovākiju, Čehiju, Ungāriju un Kipru. Turklāt Helsinkos Turcija ieguva iestāšanās kandidātes statusu.

Pirmajos desmit 21.gadsimta gados ES, iespējams, paplašināsies no Baltijas līdz Melnajai jūrai, tās iedzīvotāju skaits pieaugs līdz 100 miljoniem. Vienlaikus šīs "jaunākās Eiropas" iekšzemes kopprodukts sastādīs 4,5% no pašreizējā ES budžeta. "Pilnīga Eiropa", kā ES paplašināšanos austrumu virzienā sauc bijušais Vācijas prezidents Rihards fon Vaiczekers, tātad ir milzīgs ekonomisks un sabiedrisks izaicinājums ne tikai "eiro zemei", bet arī valstīm, kuras tai pievienosies. ES Komisijas prezidentam Romano Prodi ir taisnība, ja viņš saka, ka eiropieši pirmo reizi kopš Romas impērijas laika patiesi ieguvuši iespēju apvienoties — šoreiz nevis iekarojumu un pakļaušanas ceļā, bet gan labprātīgi piekrītot kopīgajām normām, lai savstarpēji sabalansētu intereses un varētu iesaistīties 21.gadsimta globālajā konkurencē. Jo tad, ja ES paplašināšanās neizdosies, pastāv reāli draudi par Eiropas sadalīšanos. Ne Vācijas ekonomikai, ne arī visām šodienas "eiro zonai" piederošajām valstīm nav pa spēkam vienām pašām pārvarēt globalizācijas izaicinājumus.

 

"Pilnīga Eiropa"

ES paplašināšana ir nepieciešamība kā politiskā, tā arī ekonomiskā un civilā ziņā. Politiski tā palielina līdzšinējo Rietumu "labklājības valsts salu" un tādējādi paplašina politiskās stabilitātes zonu. Polijā, Ungārijā vai Igaunijā iestāšanās perspektīva uz iekšpolitiku iedarbojās disciplinējoši, tā nolīdzināja etniskos konfliktus un samazināja uz aizspriedumiem balstītu nepatiku, kas radusies, pateicoties milzīgajām robežu pārmaiņām 20.gadsimtā. Šodien ne vācu un poļu robežjautājumu strīdi, ne ungāru un rumāņu konflikti par ungāru minoritāti Zībenburgā nav iemesls spriedzei. Gluži pretēji: par spīti visiem pārpratumiem, vācu un poļu interešu kopa ir uzskatāma par "modernās Eiropas brīnumu" un robeža pie Oderas un Neisas, gadu desmitiem smagākā robeža, pēc Polijas iestāšanās ES būs vienīgi redzama līnija kartē, kura vienu no otras atdala divas pārvaldes vienības Viduseiropā, kas strauji attīstās.

Jo tā — pēc politiskās — būs otra paplašināšanās konsekvence. Pašreizējais kandidātvalstu vājums un ekonomisko reformu nepieciešamība sākumā gan labklājībā dzīvojošām valstīm radītu zināmu apgrūtinājumu, lai gan ES iekšējā tirgus palielināšana par 100 miljoniem cilvēku ir milzīgs ieguvums kopējai Eiropas konjunktūrai. Visas mūsu valstis, sākot no Igaunijas un beidzot ar Bulgāriju, lielākā vai mazākā mērā vajadzētu tomēr izbūvēt par jaunu. Turklāt ekonomikas vēsturē ir zināmi gadījumi, kad civilizācijas centri tiek pārnesti uz mazāk attīstītiem reģioniem. Jaunas tehnoloģijas bieži izraugās investīciju vietas "atkarībā no patikšanas". "Silikona ieleju" ASV izveidoja Kalifornijā, nevis Apalačos, kur bija izvietota ogļu un tērauda ražošana. Rūras apgabala vietu šodien aizņem Bavārija un Bādene—Virtemberga, tur arī atrodamas jaunākās tehnoloģijas.

 

Kolektīvā identitāte

Iespējams, ka ilgākā laika posmā "jaunākā Eiropa" uz austrumiem no Berlīnes, Drēzdenes, Nirnbergas un Vīnes modernizācijas gaitā dos impulsus ne tikai celtniecībai, bet kopā ar mūsu tiešajiem kaimiņiem Rietumos, ieskaitot itāļus un frančus, Eiropas civilizācijas centru novirzīs uz austrumiem. Protams, Odera neaizstās "Reinas sliedes" , bet Čehija, Ungārija un Polija — kā jau bijis 15. un 16.gadsimtā — varētu veidot sava veida apvienotās Eiropas mazākas nozīmes centru.

 

Politiskā stabilitāte

Mūsu līdzšinējās "Starpeiropas", kas stiepjas starp Krieviju un Vāciju, starp Baltijas un Melno jūru un Adriju kultūras kodeksa nomaiņa ir trešā Eiropas apvienošanās konsekvence. Daudzi poļi, čehi, ungāri, rumāņi vai bulgāri uzsver, ka viņi nekādā gadījumā neatgriezīsies Eiropā, jo viņi to nekad nav atstājuši. Tomēr mums netrūkst nabadzīgā, par zemu novērtētā un ignorētā radinieka kompleksa. Mūsu valstu iestāšanās ES mūs atbrīvos ne tikai no politiskajiem un ekonomiskajiem kompleksiem, bet arī no daudzajiem mūsu nacionālajiem mītiem. Kā nākotnes Savienības pilsoņi ar gandrīz 30 Eiropas valstīm mēs mūsu kolektīvo identitāti vairs nebalstīsim uz sen zaudētām vai uzvarētām kaujām, nacionālām traģēdijām un nebūvēsim to uz nepiepildītām vēlmēm. Kosova, Mohaksa, Tanenberga — visas šīs nacionālās leģendas saglabāsies vēsturiskajā atmiņā, bet nesaasinās politiskās emocijas pret kaimiņiem. Dienvidslāvijas traģēdija parāda, ka ceļš turp vēl tāls, savukārt labās vācu un poļu attiecības pēdējos gadu desmitos pierāda, ka Eiropas apvienošanās attiecībā uz šādiem "seniem ienaidniekiem", kādi ir vācieši un franči, vai vācieši un poļi, rada brīnumus. Iespējams, ka Eiropas Savienības paplašināšana Balkānos ļaus šo brīnumu pārnest uz apkārtni, no kuras mūs pēdējos gados sasniedza baisi ziņojumi par karadarbības norisi.

Adams Kšeminskis

 

"Sešas jaunas laivas paplašināšanās regatē"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.02.15.

 

 

Eiropas Savienība

starp drosmi un neziņu

Sākot oficiālas iestāšanās sarunas ar sešām jaunām kandidātvalstīm, ES paplašināšanās iegūst jaunu savas konsekvences izpētes dimensiju. Uz dažām no šīm "jaunajām" paļaujas, ka tās varētu panākt jau kopš 1998.gada sarunas sākušās valstis. Sešas valstis sagaida sarunas par lauksaimniecību un pārvietošanās brīvību, un tām varētu būt atšķirīgs rezultāts.

Šo otrdien Eiropas Savienība (ES) sāk iestāšanās sarunas ar sešām valstīm: Bulgāriju, Latviju, Lietuvu, Maltu, Rumāniju un Slovākiju. Tādējādi šīs sešas — kā decembrī nolemts ES galotņu tikšanās laikā Helsinkos — nostājas līdzās Igaunijai, Polijai, Slovēnijai, Čehijas Republikai, Ungārijai un Kiprai, ar kurām iestāšanās sarunas notiek jau kopš 1998.gada. Sākums nav īpašas uzmanības cienīgs: otrajā ES ārlietu ministru tikšanās dienā abas puses sešās divpusējās sēdēs abpusēji noteiks pamatprincipus; kā greznojošs papildinājums ir "‘ģimenes fotogrāfija" un kopīgas ministru vakariņas pirmdienas vakarā. Konkrētas sarunas par 31 iedaļās tematiski iedalītām ES likumu un līgumu normām (Acquis communautaire) vēl nenotiek. Tikai 8.martā Eiropas Komisija pastāvīgajiem Briseles pārstāvjiem izteiks savus ierosinājumus par nodaļu atvēršanu. Viņi tad vienbalsīgi izlems, kuras no sarunu jomām sāks 28.martā ieplānotajā vietnieku līmeņa konferencē. Arī tad runās tikai par pārejas noteikumiem un izņēmumiem, kas saistīti ar laika termiņiem, nevis par pašu Aquis , kurš beigās jāpārņem pilnībā un nemainīgs.

 

Portugāles prezidentūras mērķi

Kā šajās dienās medijiem paskaidroja par paplašināšanos atbildīgais komisārs Ginters Ferhoigens, tad Helsinkos apstiprināto diferencēto sākumu (Regates modelis) realizēs: sarunas gan sāks vienlaicīgi ar visām valstīm, tomēr katru valsti aplūkos atsevišķi. Jau pašā sākumā, raugoties no kandidāta uz kandidātu, izlems par sagatavošanās līmeni un to, kādas un cik iedaļu ar katru sāks. Līdz gada vidum ilgstošās Portugāles ES prezidēšanas laikā ar katru valsti jāuzsāk piecas līdz astoņas nodaļas. Ferhoigens ir pārliecināts, ka ar dažām "jaunajām" sarunas var noritēt ātrāk nekā līdz šim ar pirmajām sešām kandidātvalstīm un ka dažām ir labas izredzes pievienoties līdzšinējai pirmajai grupai. Katrā ziņā skaidri redzams, ka citām valstīm, pateicoties savai ekonomiskajai atpalicībai, būs jāorientējas uz ilgstošāku iestāšanās procesu (skatieties tabulu).

Saistībā ar delikāto jautājumu par sarunu plānu vai pat par iestāšanās datumiem Brisele vēl joprojām izturas atturīgi. Noteikts ir ES mērķis, proti, līdz 2002.gadam, veicot institucionālās reformas, tai jābūt gatavai paplašināties. Ja tad kandidāts būs noslēdzis sarunas, tad 2003.gada 1.janvārī tas var parakstīt iestāšanās līgumu. Bet, tā kā tas jāratificē visām dalībvalstīm, tad daudzi novērotāji rēķinās ar to, ka pirmās iestāšanās varētu notikt tikai 2004.gadā. Un saskaņā ar Ferhoigena izteikumiem par labu būtu jāatzīst tas, ja uzņemšana notiktu divās vai trijās reizēs, nevis piecos atsevišķos soļos. Arī līdzšinējiem progresējošajiem kandidātiem paliek ļoti daudz darba: viņi visi vispirms grib uzrādīt sasniegumus astoņās līdz vienpadsmit vieglākās nodaļās, kā ražošanas politika un statistika, kurās tās jau sarunas būs noslēgušas. Tomēr Portugāles Padomes prezidentūra ar šo valstu grupu pirmajā semestrī grib sākt sarunas par visām atlikušajām nodaļām, izņemot tādas jomas kā "institūcijas", kur vēl jāgaida ES iekšējo reformu rezultāti un "pārējās". Ar lauksaimniecību un pārvietošanās brīvību šī noslēguma buķete iegūst divas grūtākās tēmas.

 

Cīkstēšanās ap tiešajām izmaksām ...

Lauksaimniecības nozarē runa galvenokārt ir par jautājumu, no kura laika un cik lielā mērā topošo dalībvalstu lauksaimnieki baudīs tiešās izmaksas, kas uzskatāms par kopējās lauksaimniecības politikas galveno līdzekli. No kandidātu puses pieprasītajai tūlītējai sistēmas ieviešanai, kā to nepaguris propagandē lauksaimniecības komisārs Fišlers, būtu problemātiska iedarbība: tā lielākajā daļā kandidātvalstu bremzētu nepieciešamās izmaiņas novecojušajā lauksaimniecības struktūrā un tā, dodot priekšroku zemniekiem, varētu radīt sociālu spriedzi pārējās sabiedrības grupās. Turklāt Agenda 2000 , kas nosaka finansiālo ES ietvaru līdz 2006.gadam, nevienu šādu pakalpojumu attiecībā uz jaunajiem dalībniekiem neparedz. Tik un tā Fišlers un Ferhoigens pēdējā laikā ļauj noprast, ka tomēr sākumā varētu tikt piešķirtas zināma apjoma tiešās izmaksas. Fišlers arī piebilst, ka saprātīgāk būtu tās izmantot pārstrukturizācijas palīdzībai un lauku attīstības pasākumos. Katrā gadījumā dalībnieki apgalvo, ka tās esot vēl tikai iekšējo diskusiju objekts, pirms Komisija marta beigās vai aprīļa sākumā dalībvalstīm nebūs iesniegusi atbilstošu ES nostāju attiecībā uz sarunām.

 

... un pārvietošanās brīvība

Par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Ferhoigens izsakās par "elastīgu pārejas risinājumu inteliģentu sistēmu", kuri būtu diferencējami atkarībā no sektoriem vai reģioniem vai saturētu saistību ar ekonomisko attīstības līmeni. Vācija un Austrija, pēc komisāra domām, pieprasīs pārejas termiņus, jo tās baidās, ka tūlītēja pārvietošanās brīvības ieviešana robežreģionos varētu radīt traucējumus darba un pakalpojumu tirgū. Attieksmē pret Austriju viņš piebilst, ka tikai tā iespējams no rokām izņemt argumentus tiem, kuri ar paplašināšanās austrumu virzienā riskiem iegūst popularitāti vēlēšanu cīņā.

 

Nebijusi paplašināšanās

Ferhoigens atzīst, ka paplašināšanās ne visur tiks uzņemta ar sajūsmu. Patiesi, šķiet, ka ES sastopas ar atbalsta problēmu, kuras risināšanai tai nākotnē jāpievērš lielāka uzmanība. Tas, ka 15 valstis aptveroša ES tagad vienlaikus veic sarunas ar ne mazāk kā 12 valstīm, ES līdzšinējā vēsturē ir bezprecedenta gadījums. Turcija ir atzīta par 13. kandidāti, pat tad, ja ar to nav veiktas sarunas. Arī Dienvidslāvijai un Albānijai stabilitātes pakts ilgam laikam ļauj cerēt uz iestāšanās perspektīvu, ko vismaz Horvātija drīz drīkstētu pieprasīt.

Tieši tāpēc, ka paplašināšanās līdz 27 un vairāk atšķirīgām valstīm pašu ES varētu pamatos mainīt, tai liek sāpīgi apzināties savus trūkumus: Eiropas komisijās un medijos pēdējos divos gados plaši ir apspriesta problēma par ES mēroga nodokļu vadību, kā arī jautājums, kur, kāpēc un vai vispār paplašināšanās varētu rast savas robežas un kāds būtu milzīgi paplašinātās Savienības veidols. Šādas sabiedriskas diskusijas trūkums ietver draudus, ka drošs paplašināšanās projekts drīzāk tiek uzlūkots kā bez padoma izdarīta iekļaušanās nekā drosmes un tālredzības pazīme, un iedzīvotāji to uzņem ar neuzticību.

Jaunie sarunu dalībnieki skaitļos (1998)

Valstis	Iedzīvotāji	Iekšzemes kopprodukts		Lauksaimniecības	ES ārējās
	(milj.)	(Mrd. Ecu)	uz iedz.(%),	sektora	daļa tirdznie-
			salīdzinot	bruto vērtības	cības
			ar vidējo ES	radīšanā1 (%)	daļa2 (%)
Bulgārija	8,2	11,0	23	21,1	45/50
Latvija	2,4	5,7	27	4,7	55/57
Lietuva	3,7	9,5	31	10,1	50/38
Malta	0,4	3,1		2,8	69/53
Rumānija	22,5	33,9	27	17,6	58/65
Slovākija	4,4	18,1	46	4,6	50/56
Salīdzinājumam ES - 15	374,9	7585,6	100	2,33

1 Aprēķināts pēc pirkšanas spēka paritātes (tātad ņemot vērā vietējo pirktspēju).

2 Pirmais skaitlis parāda ES daļu no kopējā importa, bet otrais skaitlis — ES daļu no kopējā eksporta.

3 1996. gads.

"Milzīgas izmaiņas — mazas reformas"

"Der Standard"

— 2000.02.16.

Eiropas Savienība visur sev līdzi nes kādu pretrunu, kas galu galā var uzspridzināt šo līdz šim veiksmīgo organizāciju: tā ir pieņēmusi lēmumu radikāli mainīties bez radikālām izmaiņām.

ES paplašināšana ir viens no drosmīgākajiem un dēkainākajiem projektiem Eiropas politiskajā vēsturē. Ir tikai kaut reizi jāiztēlojas, kā pēc desmit, vai arī tikai pēc 20 gadiem vienā virsnacionālā veidojumā ar 600 miljoniem iedzīvotāju mierīgi blakus būs jāsadzīvo 28 nācijām: ar brīvu apmešanās vietas un nodarbošanās izvēli, ar kopēju tirgu un vienotu valūtu, bet bez diktatora.

ES šo projektu realizē tā, it kā pāris jaunu dalībnieku gribētu iestāties vietējā golfa klubā: kandidātiem ir jāakceptē stingri noteikumi un laikā jāsamaksā nodevas un tad viņi drīkstēs izmantot labi kopto aprīkojumu. Protams, ka par klubu atbildīgie nedomā nopietni, ka ar iekšējo reformu tehnisko minimumu būs iespējams realizēt paplašināšanos. Taču radikālākām reformām viņiem trūkst drosmes. Un, jo ilgāk Savienībā attīstīsies divi procesi, kas nesader kopā — radikāla drosme attiecībā uz paplašināšanos un bailīga (gļēva) atturība attiecībā uz reformām — jo situācija kļūs bīstamāka.

Franks Herolds

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS